Ādama nolādēšanas monitorings: ekonomikas izpratne

    Ādama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā*.

   No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus. Ekonomikas izpratne savā apgrēcībā ir saputrojusies tik lielā mērā, ka sāk pati sevi noliegt un nonāk pretrunā ar sevi. Tas ir acīgi vērojams mūsdienās, jo ekonomiskā krīze ir sapinusies ekonomiskajā bezizejā un nepieciešams pilnīgi jauns saimnieciskās darbības modelis ne tikai Rietumu civilizācijā. Ķīnas un Indijas ekonomiskais bums radikāli samudžina dzīvi uz Zemes.

   Piemērā noder izteikumi mūsu politisko partiju dokumentos. Lūk, divi it kā nesaderīgi, taču principā no viena kopējā grēku maisa  izbiruši izteikumi: 1) „Mēs esam [..] par radošumu, kas bagātina ekonomiku. Saprātīgi vadītas kultūras un radošās nozares ir pelnošs ekonomikas sektors, kas rada jaunas darbavietas, ceļ sabiedrības materiālo labklājību un uzlabo dzīves kvalitāti”; 2) „Savukārt Latvija par pāreju no padomju plāna ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku ir samaksājusi ar 20 neoliberāla kapitālisma gadiem. Tā rezultāts ir milzīga sabiedrības noslāņošanās, nevienlīdzība starp bagātajiem un sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem, neuzticība savai valstij, plašas un spēcīgas vidusšķiras trūkums”.

   Abi izteikumi ideāli atbilst Ādama mantojumā ietilpstošajai ekonomikas izpratnei. Otrais izteikums tikai ārēji noliedz līdzšinējo ekonomisko praksi. Neviens no abiem izteikumiem nevar iztikt bez grēkošanas un ciešanām. Tam ir noteikts cēlonis. Rietumu ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības. Par to izcelsmi iespējamas hipotēzes, bet nevis aksiomātiskas patiesības atklāsme. Gribot negribot nākas atsaukties uz Bībeles leģendu par Ādama nolādēšanu un tās sekām.

   Nav iespējams līdz galam izskaidrot tirgus pārspīlētās lomas izcelsmi. Tāpat nav iespējams līdz galam izskaidrot pārspīlētās ekonomiskās atkarības (ekonomikas determinisma) izcelsmi. Nav saprotams, kā varēja rasties masveidīga ticība tam, ka cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs no ekonomikas un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās norises ir vissvarīgākās, bet vissvarīgākās ir ekonomiskās norises.

   Tādai izpratnei nav pārliecinoša izskaidrojuma. Pārliecinoši ir vienīgi tas, ka ekonomikas pārspīlētība ir veicinājusi materiālistiskā pasaules uzskata popularitāti. Materiālistiskā pasaules uzskata masveidība ir vēsturiski jauna grēcība. Tā radās Jaunajos laikos reizē ar ekonomikas nekritisko dievināšanu (fetišizēšanu).

   Abos citātos dominē gan ekonomikas determinisms, gan materiālistiskais pasaules uzskats. Pirmajā citātā tas izpaužas tā dēvētā vulgārā materiālisma šķebīgajā garā. Otrajā citātā ir kritizēta LR līdzšinējā ekonomika. Kritika neliecina par atsacīšanos no ekonomikas determinisma.

   Iespējams, mūsdienu Latvijas „atvieglotā mācību satura” labsajūtā klīstošie indivīdi nemaz nav dzirdējuši, ka Rietumu sabiedrībā līdz XIX gadsimtam tirgus nebija galvenais. Cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (tirgus metodoloģiskajam principam) ir jāvalda saimnieciskajā darbībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētvalstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija oficiāli saistīts ar attiecīgo valstu ekonomiku. Tirgus nekādā ziņā neietilpa attiecīgo valstu ekonomiskajā sistēmā. Turklāt nekādā ziņā nebija šīs sistēmas centrā, kā tas no XIX gadsimta ir kapitālismā.

   Latviešu tautai pēcpadomju gados nepārtraukti tiek iestāstīts, ka kapitālismā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus, un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālistiskajā Latvijā ir jāvalda tirgus mentalitātei un tirgus ideoloģijai. Citādi nedrīkst būt. Ja tā nebūs, tad LR nebūs eiropeiskā valsts.

   Saprotams, tiek noklusēti labi zināmie vēsturiskie fakti. Sākot ar to, ka tirgus mentalitāte (un tātad arī tirgus ideoloģija) nav kapitālisma izgudrojums. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā un gadu tūkstošiem vēlāk neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams.

   Latviešu gēnos noteikti joprojām prevalē naturālās saimniekošanas izauklētais ģenētiskais slānis. Latvieši nav ražotāju un tirgotāju tauta. Tāpēc latvieši savā brīvvalstī ražošanu un tirdzniecību vienmēr ir ļoti ātri un bez morālajiem pārdzīvojumiem novirzījuši cittautiešu pārziņā, sev galvenokārt atstājot tās ražotnes, kuras asociējās ar naturālo saimniekošanas veidu – maizes un sklandraušu cepšanu, ievārījumu vārīšanu, biezpiena raudzēšanu, alus brūvēšanu. Tāpēc šodien politisko partiju programmās skaidras un noteiktas ekonomiskās stratēģijas vietā čivina etnogrāfisks sentimentālisms: „Attīstīt ražošanu visos novados, sniedzot valsts atbalstu uzņēmējiem laukos un nelielu uzņēmumu veidotājiem;[..] Nodrošināt latviešu zemnieku un lauku sētu attīstību;[..] Veicināsim sabiedrības atbalstu Latvijas uzņēmumu produktiem un pakalpojumiem; piemēram, – „Pērc vietējos ražojumus!”, „Apceļo dzimto zemi!”.” Vienā programmā etnogrāfiskais sentimentālisms ieguvis pavisam jocīgu leksisko ietērpu: „Latvijas izaugsmes vīzija balstās endogēnās ekonomiskās attīstības modelī” (gr. endo + gr. genos – iekšējā izcelsme; tāds, ko izraisījuši iekšējie cēloņi).

   Tautā masveidīga ir pārliecība par ekonomikas primārumu. Ekonomika esot galvenais cilvēku dzīvē tāpēc, ka nodrošina eksistences līdzekļus. Rupji sakot, nodrošina maizi, ūdeni, apģērbu. Cilvēki bez tā nevar dzīvot, un tāpēc ekonomika ir galvenais. Cilvēkiem ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses automātiski kļūst cilvēku galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēki izvirza valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, garīgās kultūras centrā, kā tas vulgāri notiek pirmajā citātā no Daniela Pavļuta ģeniālās „par-politikas” murgojuma.

   Cilvēki masveidā atzīst ekonomikas determinismu. Cilvēki pret tirgus ekonomiku masveidā izturas kā pret tādu sociāli politiskās organizācijas formu, kas ļaudīm nodrošina eksistences līdzekļus.

   Taču tāda attieksme ir maldīga ilūzija – bībeliskās nolādēšanas sekas. Patiesībā cilvēku dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma.

   Saprotams, cilvēku motīvi var būt ekonomiski. Cilvēki rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēku ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēku sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā.

   Īstenībā cilvēki visā cilvēces vēsturē nekad nav baidījušies no bada un maniakāli izturējušies pret eksistences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem. Cilvēki nekad nav baidījušies nomirt bada nāvē. Tāds ir zinātnes secinājums.

   Un vēl kas. Ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Tā tas vienmēr ir bijis arī Latvijā. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis elementārām ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, bet pamatoti. Ekonomiskās sistēmas tāpat kā cilvēki ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu”, augstu pozīciju reitingos. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību un padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls mērķis ar dziļu morāli psiholoģisko iedabu.

   Tāds mērķis ir sastopams arī mūsu politisko partiju solījumos. Neviena partija nesola, primitīvi izsakoties, tautu apgādāt ar maizi, ūdeni, apģērbu. Visas partijas sola panākt kaut ko sociāli vērtīgu: labu izglītību un labu medicīnu, uzticību valstij un nevienlīdzības samazināšanu, sabiedrības iekšējo harmoniju un ticību nākotnei, jauno ģimeņu atbalstīšanu.

    Mūsdienu Latvijā tāpat kā citur ir izplatīts apgalvojums, ka kapitālisma galvenais ekonomiskais motīvs ir peļņas gūšana. Tas ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tajā izpaužas ādamiskā nolādētība – izpratnes saputrojums. Peļņa patiesībā nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas guvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas.

   Domājams, ādamiskā nolādētība pagaidām vispamatīgāk izpletusies kapitālisma ļoti grēcīgajā  politikā. Kapitālismā sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālisma laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā, sociālā piederība) nosacīja viņa bagātību, tad kapitālisma laikmetā ir pretēji - cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa bagātība. Pēcpadomju Latvijā turklāt kriminālā ceļā salaupīta („prihvatizēta”) bagātība.  Eigims var kļūt Saeimas deputāts un Daugavpils mērs tikai tāpēc, ka viņam ir izdevies salaupīt daudz naudas, bet nevis tāpēc, ka viņš ir cilvēks ar valstsvīra smadzenēm. Ne tikai Eigimam, bet arī Lembergam, Šleseram, Šķēlem ir labi zināms, kā praktiski izpaužas varas un naudas attiecības. Nevis prāts, zināšanas, morālā stāja, nacionālais patriotisms, sociālais patriotisms nosaka viņu vietu sabiedrībā, bet gan salaupītā nauda politiski un juridiski sankcionētās zagšanas apstākļos.

   Kapitālismā, atbilstoši Ādama mantojumam, dzīves galvenā vērtība ir kļuvusi nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: pašcieņa, gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tautas masām tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkst būt ideālists, ja pats tā vēlas. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā. Diemžēl ar to nevajadzētu lepoties, jo tāds dalījums ir Bībeles ļoti nepatīkamās leģendas sekas.

*Skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com

Ādama nolādēšanas monitorings: klaušas, augļošana un ZTP

Bībeles leģendām var ticēt un var neticēt. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Tie cilvēki, kuriem Bībeles saturs nav vienaldzīgs, tic leģendai par Ādama nolādēšanu. Leģenda par Ādama nolādēšanu viņiem ir savdabīgs intelektuāli metaforisks atskaites punkts vēsturiskās pieredzes interpretācijā. Viņi tic Ādama mantojumam, jo viņa nolādēšana nepalika bez sekām. Arī Latvijā un arī latviešu tautā. Katrā ziņā uz cilvēces vēsturi drīkstam palūkoties ar Bībeles leģendas acīm. Bībeles leģenda var būt filosofisko pārdomu tēma.

   Dievs Ādamu nesaudzīgi nolādēja: „Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties" „(1Moz 3:17-19).

   Ticīgie cilvēki saskata leģendas konkrētu atspoguļojumu cilvēces vēsturē. Pirmais cilvēks Ādams pārkāpa Dieva gribu un par to tika nolādēts sliktai dzīvei. Ādams tika nolādēts grēkošanai un ciešanām. Tātad cilvēces vēsture sākās ar cilvēku nolādēšanu uz mūžīgiem laikiem. Cilvēkiem tika nolemts grēkāžu mūžs, liekot nepārtraukti pastrādāt jaunus grēkus un nepārtraukti pašiem sev sagādāt ciešanas. Ādama nolādēšana simbolizē cilvēku dzīves neapskaužamo jēgu. Šī tēze saglabājas arī šodienas filosofiskajās pārdomās.

   Bībeles leģendas kontekstā cilvēces vēsturē nav grūti saskatīt grēkošanas plūsmu, regulāri izdomājot jaunus grēkus. Tā, piemēram, uzskatāmi tas atspoguļojas cilvēku saimnieciskajā darbībā - ekonomikā. Laika gaitā ekonomika sagādā arvien lielākas un lielākas ciešanas. Ādama nolādēšanas rezultātā cilvēki nekad nav piedzīvojuši komfortablu līdzsvaru starp darbu un eksistences nodrošināšanu. Lai iegūtu eksistences līdzekļus, cilvēkiem nācās tikties ar visdažādākajām ekspluatācijas formām. Tās dažādos variantos saglabājas līdz šai dienai. Stāsta, ka pašlaik Latvijā ir firmas, kuru saimnieki ar saviem strādniekiem par viņu darbu norēķinās ar šprotu kārbiņām.

   Bībelē tiekamies ar Dieva stingriem norādījumiem ekonomikā. Dieva ekonomiskie norādījumi balstās uz pagānisma laikmeta ekonomikas nosodījumu. Bībelē netiek atzīts tas, kas ekonomikā bija sastopams pirmskristietības laikmetā. Piemēram, senajā Grieķijā un senajā Romā.

   Vecajā Derībā netiek atzīti divi ekspluatācijas veidi. Tie dominēja pagānisma laikmetā.

   Pirmkārt, runa ir par klaušām. Klaušas ir parāda atstrādāšana. To pilnā mērā pazina latviešu dzimtcilvēki, ejot uz muižu klaušās un tādā veidā ar darbu muižā vācu baronam atmaksājot iznomāto piemājas zemi.

   Livonijas klaušu sistēmu pamatīgi izpētīja izcilais vēsturnieks Indriķis Šterns. Viņa detalizēti izvērstie secinājumi ir lasāmi grāmatā „Latvijas vēsture 1290-1500”. Indriķis Šterns raksta: „Par klaušām sauc bezmaksas piespiedu darbu, kas zemniekiem ar savu inventāru un vilcējspēku bija jāveic muižā”. Pirmo reizi Latvijas vēstures dokumentos klaušas minētas 1211.gadā, nosakot ordeņa zemnieku un bīskapu zemnieku bezmaksas piespiedu darbu.

   Otrkārt, runa ir par pienākumu maksāt procentus par aizdoto naudu. To dēvē par augļošanu, ko tagad lieliski izbauda katrs saimnieciski aktīvais latvietis un uz kā jau labu laiku balstās kristiānisma civilizācijas ekonomika. Ja pagānisma laikmetā ievēroja „svēto gadu” (reizi septiņos gados norakstot visus parādus), tad mūsdienās izdomāja augļošanas rafinētu paņēmienu – procentu kapitalizāciju. LR likumdošanā par procentu kapitalizāciju sauc „uzkrāto procentu pieskaitīšanu kredīta pamatsummai vai tās samaksu uz aizņēmējam izsniegta jauna kredīta rēķina”.

   Pret augļošanas kaislību neiecietīgi vēršas islama civilizācija. Islama pārstāvjiem tas ir viens no ieganstiem necienīt kristiānisma civilizāciju, kurā augļošana ir normāla izpausme un modē ir vēlreiz un vēlreiz aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējiem aizņēmumiem. Zinoši cilvēki saka, ka 2017.gadā LR ārējais parāds esot 9,3 miljardi eiro, bet procentos LR maksājot divi simti sešdesmit miljonus gadā.

   Bībelē augļošana tiek aizliegta. Augļošanas aizliegums ir sastopams Bībeles vairākās grāmatās. Piemēram: „Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus” (2M: 22, 24); „Bet, ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku un, lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz pagaidas, bet bīsties sava Dieva, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret pagaidām” (3M 25: 35–37); „Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam brālim ne, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu” (5M 23: 20–21).

   Apmēram 1500 gadus eiropeīdi respektēja Bībeles negatīvo attieksmi pret augļošanu. Augļošana kā parādība eksistēja, bet augļošanai nekad netika piešķirts oficiāls statuss. Eiropas bankās augļošanas procentu oficiāli ieviesa tikai XVI gadsimtā. Pirms tam, kā jau minēju, augļošanas parādība bija sastopama. Taču banznīca, sabiedrība nikni nosodīja augļošanu, un augļošana nekļuva ekonomikas elements un nekādā gadījumā nekļuva  ekonomikas pamatelements, kā tas ir pašlaik.

   Protestantisma ideologs Mārtiņš Luters neatzina augļošanu. Tomēr praktiski protestantisma zemēs visaktīvāk izvērsās augļošana, un baņķiera profesija kļuva viena no prestižākajām profesijām. Katolicisma zemēs pret augļošanu joprojām izturas vēsi.

   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā pret augļošanu pārstāja izturēties kā pret grēku, kaut gan daudziem cilvēkiem augļošana nodarīja lielu postu. Augļošanas oficiālo kārtību pilnā mērā var uzskatīt par Ādama nolādēšanas sekām. Tas nekas, ka ar augļošanu aprada plašas ļaužu masas. Cilvēkiem piemīt spēja ātri adaptēties dzīvei ne tikai saules pusē, bet arī ēnas pusē. Oficiāli atļautā augļošana cilvēkiem principā ir pašiem sev sagādātas ciešanas. Nelīdz nekāda demagoģija. Augļošana vienalga vienmēr paliks cilvēku grēks.

   Jaunajos laikos kristiānisma civilizācijā nāca klāt vēl viens pašiem sev sagādātais ciešanu veids – zinātniski tehniskā progresa (ZTP) mānija, kuru tāpat kā augļošanu neizbauda islama civilizācija. ZTP sekmē rūgtas ciešanas – nemitīgas bažas par tirgus palielināšanu. ZTP pavēl nepārtraukti palielināt tirgus apgrozījumu. Pateicoties zinātniski tehniskajiem izgudrojumiem,  iespējams ražot arvien vairāk un vairāk. Taču ir jābūt adekvātam tirgum, kurā pārdot saražoto, lai atdotu naudu bankām un gūtu peļņu. Pašlaik ir pienācis brīdis, ka tirgus ir jāmeklē ārpus Zemes.

   ZTP nav patīkama izpausme. Zinātniski tehniskajam progresam piemīt stabila tendence kļūt aizvien dārgākam. ZTP jāiegulda arvien vairāk un vairāk līdzekļu, kurus nākas aizņemties bankās. Ne katra valsts to var atļauties. Ne katra valsts ir spējīga uzturēt zinātni un modernas ražotnes. Valstis ir spiestas pievērsties preču importēšanai. Valstis zaudē ekonomisko patstāvību, kas visjaunākajā laikā ir pāraugusi arī politiskās patstāvības zaudēšanā. Valstis komandē transnacionālā biznesa korporācijas. Mūsdienu Latvijai tas ir labi pazīstams. Savukārt tām valstīm, kuras spēj iekļauties ZTP maratonā, lai viss ritētu gludi, nākas globalizēt tirgu; proti, moderni saražoto tirgot arī ārzemēs. Mūsdienās tas visvairāk attiecas uz Ķīnu, kuras preces ir pārpludinājušas ne tikai pēcpadomju Latviju, bet arī tādu valsti kā ASV.

   XX gadsimta sākumā sevi pieteica t.s. valstu pašpietiekamības problēma. Tolaik Eiropā pašas sevi spēja uzturēt vienīgi Krievija, Vācija, Austroungārija, Francija, Lielbritānija, Spānija. Šo valstu tirgus (iedzīvotāju skaits) bija pietiekami liels ZTP vietējiem jaunākajiem izstrādājumiem. Turpretī jau XX gadsimta vidū pašpietiekamai ekonomikai bija nepieciešams 500 miljonu cilvēku liels tirgus. Tāds tirgus uz planētas aizvadītā gadsimta vidū bija tikai divām valstīm – PSRS un ASV. Ķīnas un Indijas ekonomikā tolaik vēl dominēja naturālais saimniekošanas veids.

   ZTP mānijai tāpat kā jebkurai citai mānijai piemīt stūrgalvīga dinamika – pastiprināts kustīgums un nepārvarama apsēstība, nespējot sevi ne piebremzēt, ne apstādināt. XX gadsimta beigās jau bija nepieciešams viena miljarda liels tirgus.

   Secinājums ir drūms: šodien bez augļošanas vairs nav iespējams dzīvot. Eksistences līdzekļu ražošana ir pārāk industrializēta. Eksistences līdzekļu industrializācija nevar pastāvēt bez kredītiem un augļošanas procentiem.

   Tiesa, joprojām saglabājas iespēja augļošanu saprātīgi regulēt. To var izdarīt valsts. Var izdarīt arī pilsoniskā sabiedrība, savās interesēs konsekventi pieskatot kredītiestādes un piespiežot tās darboties saskaņā ar tautas vajadzībām. Tāda iespēja bija arī „otrajā” LR, gļēvi un nacionāli nodevīgi nepakļaujoties starptautisko finansu spekulantu noteikumiem. Ārzemju augļotāju verdzībā nonākušie latvieši sāka pukstēt tikai tad, kad bija jau par vēlu izteikt neapmierinātību. Protams, viss būtu bijis jēdzīgāk, ja LR nebūtu atjaunota kā krimināli oligarhiskā valsts. Ādama nolādēšanas sekas saglabātos, bet tām būtu relatīvi cilvēciska seja. Varbūt medijos netiktu publicētas priecīgas vēstis, ka „Latvijā uzņēmējam kredīts maksā dārgāk nekā vidēji Eiropā”.

Kontagiozā debilitāte kabatas partijas kongresā

   Debilitāte esot iedzimta nelaime. Debilitāti ģenētiski manto no senčiem. Par to var izlasīt speciālajā literatūrā.

   Taču debilitāte acīmredzot var būt arī lipīga nelaime – kontagioza nelaime. Medicīnā lietotais svešvārds „kontagiozs” ir cēlies no latīņu vārda „contagiosus” (lipīgs). Pastāv iespēja, ka debilitāte kā visas lipīgās nelaimes pielīp cilvēkiem, un cilvēki sāk debili izturēties.  

   Debilitāte tāpat var būt zināmas modes un sociālās nepieciešamības izpausme. Modē var būt debilitāte. Tā rezultātā garīgi veseli cilvēki sāk tēlot debilus cilvēkus un to ar prieku izrāda savā darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Postmodernisma „māksla” nav iedomājama bez debilas izrādīšanās. Savukārt sociālā nepieciešamība debilitāte var kļūt tad, kad valstī visas institūcijas ir pārklājusi debilitātes sērga. Garīgi normāliem cilvēkiem nākas piemēroties debilajai atmosfērai, ja viņiem ir jāpelna maize valsts iestādē.

   Par to visu nākas domāt sakarā ar Sudrabas kabatas partijas kongresu 2017.gada 28.oktobrī. Protams, vispirms ir jāatceras svarīgākais par Sudrabu. Viņas kabatas partijas nosaukums „No sirds Latvijai” ir debils – priekš supersentimentāliem mietpilsoņiem. Partijas nosaukums pilnīgi neatbilst Rietumu civilizācijā populārajām tradīcijām politisko organizāciju nosaukumos. Sudrabas kabatas partijas debilajā nosaukumā nav norādīta ne partijas atzītā ideoloģiskā platforma, ne partijas atzītais valstiski politiskais režīms. Dotais nosaukums ir salkana siekalošanās, cerot uz emocionāli labilu indivīdu atbalsta.

   Sudraba ir noziedzniece. To saprot katrs mentāli vesels cilvēks. Viņas pienākums Valsts kontrolieres amatā bija ķert zagļus. Taču viņa to nedarīja, kas ir amata noziegums. Sudraba ir tik debila, ka to nesaprot un tēlo svēto nevainību, nodibina savu kabatas partiju, tiek ievēlēta parlamentā, tur vada „Rīdzenes sarunu”  izmeklēšanas komisiju. Sudrabas sakarā tiekamies ar kontagiozu debilitāti. Debilitāte ir pielipusi visiem tiem, kuri nav šo noziedznieci patriekuši pie velna, bet tā vietā luncinās ap šo odiozo personu.

   Sudrabas kabatas partijas kongresā dominēja debilitāte. Internetā par kongresu raksta: „"Mēs, iespējams, ejam lēnām, bet stabili," izteicās Sudraba. Viņasprāt, viņas pārstāvētā politiskā spēka pārstāvjiem nav raksturīga steiga vai "mirkļa parādīšanās", bet gan virzība uz "maksimumu ar kvalitāti". Partiju raksturo rūpīgums un apdomīgums, uzskata politiķe”.

   Izteikumi ir debili. „Lēnām, bet stabili” parasti uz mājām iet vīri no kroga pie niknās sievas. Uz kurieni iet Sudrabas kabatas partija, nav precizēts. Tikai debili cilvēki neprecizē svarīgas lietas un bezprātīgi paļaujas uz sava lakonisma visiem saprotamo „poētiku”. Latvieši sapratīs – iet uz saulaino tāli...

   Taču smieklīgākais ir tas, ka Sudraba pati nezina, uz kurieni un kādā tempā viņi iet. Sudraba saka „„"Mēs, iespējams,(!?) ejam lēnām, bet stabili". Tātad varbūt nemaz neiet, bet mīņājās uz vietas.

   Interneta informācijā par kongresu ir uzzināms lipīgās debilitātes apjoms: „Partijas biedru skaits gada laikā esot pieaudzis par 25%, proti, NSL esot iestājušies vairāk nekā 100 jauni biedri. Partijas ģenerālsekretārs Dmitrijs Kostojanskis debatēs norādīja, ka partijā ir nedaudz virs 500 biedriem. Nākamajās Saeimas vēlēšanās būs spēkā nosacījums, ka tajās varēs startēt partijas ar vismaz 500 biedriem”.

   Dotais apjoms latviešu tautai ir drausmīgs signāls par kontagiozās debilitātes vērienu. Debilitāte ir pielipusi draudīgā apjomā priekš mazās latviešu tautas.

   Kongresa otrā daļa notika aiz slēgtām durvīm: „Partijas „No sirds Latvijai” kongresa otrā daļa šodien tika sarīkota aiz slēgtām durvīm, un politiskā spēka biedri tajā sprieda par rezolūcijām.[..]Pēc diskusijām tika apstiprināta partijas rezolūcija, kas paredz konkrēti veicamos pasākumus nodokļu, izglītības, kā arī uzņēmējdarbības attīstības jomā. Partijas paziņojumā uzsvērts, ka ir svarīgi panākt, ka Latvijas izglītība ir starp trīs atzītākajām Eiropā (!?), valsts atbalsta zinātniekus (!?) un tā kļūst par jaunuzņēmumu līderi Eiropā (!?). Tieši tāpēc ir nepieciešama godīga un taisnīga nodokļu politika, kas kalpo tautsaimniecības interesēm, nevis budžeta pildīšanai un ierēdņu vēlmju apmierināšanai, raksta partija”.

   Paspīd neliels gaismas stariņš. Varbūt pirms kongresa otrās daļas partija aizdzina žurnālistus tāpēc, ka tomēr ir kauns par savām muļķībām? Muļķības lielīgi tuvojas  nepārprotamai debilitātei. To negribējās atklāt mediju darbiniekiem. Varbūt tā bija, bet varbūt tā nebija. Tomēr vienalga pēcpusdienā par muļkībām uzzināja visa tauta. Turklāt vakara pusē (ap 19.00) „Delfos” ievietoja šādu prieka vēsti ar virsrakstu „Deputāte Šimfa vērtēs, vai turpināt darboties NSL”: „Iepriekš laikraksti "Latvijas Avīze" un "Diena" vēstīja, ka neapmierinātībā ar partijas vadības darbu un neizpratnē par Ingunas Sudrabas rīcību parlamentārās izmeklēšanas komisijā vairāki viņas vadītās "No sirds Latvijai" Saeimas frakcijas deputāti apsver iespēju pamest frakciju un turpināt darboties kā neatkarīgie deputāti”.

   Kongresa dokumenti (internetā žurnālistu atreferējumā) atstāj ļoti drūmu iespaidu. Piemēram, ko nozīmē solījums „Latvijas izglītība ir starp trīs atzītākajām Eiropā”? Vai runa ir par visu izglītības sistēmu? Kuras ir divas pirmās „izglītības” Eiropā? Bet varbūt runa ir tikai par augstāko izglītību un biedri „no sirds” vēlas pa priekšu palaist tikai Oksfordu un Kembridžu? Pats par sevi saprotams, ka šodien tādus solījumus par LR izglītību tautai var dot fundamentāli neadekvāti cilvēki.

   Ko nozīmē „valsts atbalsta zinātniekus”? Zinātne valstī nav atbalstīšanas objekts. Zinātne ir valsts organiska sastāvdaļa, kurai ir jābūt bez žēlsirdīgas stutēšanas. Valsts var atbalstīt vai neatbalstīt pederastus, bet nevis zinātni.

   Debilitāte izpaužas vārdos „kļūst par jaunuzņēmumu līderi Eiropā”. Atkal nekas nav saprotams! Kas ir „jaunuzņēmums”? Kādā ziņā „jaunuzņēmumi” kļūs līderi Eiropā? Skaita ziņā? Profila ziņā? Vai „jaunuzņēmumi” kļūs līderi Eiropā tāpēc, ka „Latvijas izglītība ir starp trīs atzītākajām Eiropā, valsts atbalsta zinātniekus”?

   Debilajiem solījumiem punktu pieliek godīgs atzinums: „Tieši tāpēc ir nepieciešama godīga un taisnīga nodokļu politika, kas kalpo tautsaimniecības interesēm, nevis budžeta pildīšanai un ierēdņu vēlmju apmierināšanai, raksta partija”.

   Tātad pie mums ir negodīga un netaisnīga nodokļu politika. Prieks dzirdēt patiesību! Bet tā nav pirmā reize, kad valdošās kliķes debilitāte sagādā iespēju dzirdēt patiesību. Tas notiek tāpēc, ka debilitātes pārņemtie politiķi nav spējīgi kontrolēt savu domu gaitu un tāpēc reizi pa reizei no sevis izlaiž patiesībai atbilstošus vārdus. Tādējādi debilitātei var būt arī zināma sociālā vērtība. 

Jauno ērgļu mitoloģija

   

    Nesen viens prātīgs cilvēks par jaunajiem ērgļiem internetā nosauca brīvvalstī izskoloto juristu paaudzi. Tā esot juristu paaudze, kuras taisnīguma un tiesiskuma izpratnē organisku vietu ieņem aizmuguriskā tiesāšana – viena no šausmīgākajām izdarībām cilvēces vēsturē. Latviešu jaunie ērgļi ar pilnu krūti atbalsta aizmugurisko tiesāšanu, un viņus no šī deģeneratīvā soļa neviens nespēj atturēt. Prātīgais cilvēks saka, ka juristu korporācijā vēl esot daži godīgi cilvēki. Taču nelietīgie un nekaunīgie jaunie ērgļi viņus neklausās.

   Jauno ērgļu plēsonība nepazīstot robežas. Kā parasti, primitīva mežonība sintezējas ar maniakālu alkātību. Jauno ērgļu demoralizētajās smadzenēs izdomātā t.s. bezstrīdus piedziņa viņiem paver iespēju otrā rītā uz brokastu laiku kļūt miljonāriem.

   Jaunie ērgļi ir talantīgi. Tas nav pārsteigums. Nelieši vispār ir talantīgi cilvēki. Viņiem ir vajadzīgs talants. Nelietība var pastāvēt tikai tad, ja tā bāzējas uz apdāvinātību. Nelietībai visu laiku nākas konkurēt ar godīgumu. Bet šo antipodu konkurencē operatīvi (tūlītēji) uzvarēt var vienīgi talantīgākais. Vienīgi talantīgākais gūs operatīvu pārākumu. Ja talantīga nelietība apvienojas ar neierobežotu nekaunību, tad godīgumam nav nekādu izredžu gūt operatīvu uzvaru, jo godīgums nedraudzējas ar nekaunību. Godīgums var gūt virtuālu uzvaru. Tā būs morāli abstrakta uzvara, bet nevis reāli praktiska uzvara dotajā situācijā.

   Nesenā informācija medijos liecina par jauno ērgļu jocīgu izdomājumu ne tikai justīcijā, bet daudz plašākā jomā. Jauno ērgļu izdomājums ir ļoti interesants precedents tādās zināšanu sfērās kā masu komunikācija, apziņas zombēšanas tehnoloģijas, sabiedriskās domas mitoloģizācija. Jauno ērgļu izdomājums noteikti var ieinteresēt sociālos psihologus, sociologus, politologus, ideoloģiskās armijas virsniekus, politiskās filosofijas domātājus.

   Lieta ir sekojoša. Jaunie ērgļi tiesas spriedumu argumentācijā ir sākuši jocīgi atsaukties uz TV „vidusmēra saprātīgu skatītāju”. Pie tam atsaucas nevienādi (liekas, šajā ziņā izšķirošā loma ir pasūtījumam un honorāram par pasūtījuma izpildi). Jauno ērgļu viena grupa uzskata, ka „vidusmēra saprātīgs skatītājs” momentā visā nopietnībā uztver vārdus „jums ir jāsaņem (..) taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā". * Turpretī jauno ērgļu otra grupa uzskata, ka „vidusmēra saprātīgs skatītājs” katrā ziņā ir gudrs cilvēks un momentā šajos vārdos konstatē politisko retoriku, bet nevis vārdus uztver visā nopietnībā.

   Tādējādi tiekamies ar jocīgu pieeju. Jauno ērgļu abas grupas nepievērš uzmanību fikcijai „vidusmēra saprātīgs skatītājs”. Tas ir nosacīts apzīmējums masu komunikācijas analītikā. Jaunie ērgļi to neņem vērā. Tas nav termins, bet gan, atkārtoju, nosacīts apzīmējums. Turklāt parasti vīpsnājoši kariķējošs apzīmējums masu cilvēku (mietpilsoņu) identifikācijā. Šis apzīmējums nevar būt termins justīcijā. Īstenībā nekur nevar būt termins, un arī nemēdz būt termins saprātīgas domas konstrukcijās. Tas taču ir smieklīgi! Vēl tikai atliek justīcijā bezjēdzīgi  izmantot tādus apzīmējumus ka „parastais cilvēks”, „vienkāršais cilvēks”, „darba cilvēks”. Tad būs izmantots gandrīz viss komplekts no masu cilvēku un masu komunikācijas analīzes leksiskā repertuāra. Visticamākais, jaunie ērgļi nelietību pamatojumā ir spējīgi atsaukties arī uz zīlniecēm, „armēņu radio”, izmantot formulu „tirgū runā” un „tautas viedoklis”.

   Bet tā nav vienīgā jocīgā pieeja. Vēl jocīgi ir tas, ka jaunie ērgļi tiesas spriedumos ņem vērā sabiedriskās domas mitoloģizācijas rezultātus. Jaunie ērgļi ņem vērā sabiedriskajā domā iezombētos mītus. Tas ir ļoti jocīgi! Pateicoties tam, jaunie ērgļi paši kļūst sociālās mitoloģijas autori. Jaunajiem ērgļiem pienākas sociālo manipulatoru gods. Viņi manipulatīvi dzemdē jaunus mītus.

   Konkrēti tas izpaužas tiesas spriedumā atsaucoties uz masu komunikācijas līdzekļos cilvēkam radīto noziedznieka reputāciju. Cilvēks nav notiesāts. Tiesa nav pasludinājusi viņam spriedumu. Taču žurnālisti viņu jau ir pasludinājuši par noziedznieku. Tāpēc jaunie ērgļi secina, ka arī sabiedriskā doma (Latvijas iedzīvotāji) atzīst cilvēku par noziedznieku. Jaunie ērgļi savu secinājumu nebalsta uz sabiedriskās domas izpētes rezultātiem. Jaunie ērgļi intuitīvi vērtē sabiedrisko domu, kas pats par sevi ir odiozs solis.

   Mediju apvainotais „noziedznieks” nav notiesāts. Tiesas process turpinās, un tam nav redzamas beigas. Ne „noziedznieks”, ne sabiedrība nezina sprieduma saturu. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, žurnālisti paši ir tiesājami par noziedznieka reputācijas radīšanu cilvēkam pirms tiesas sprieduma. Jauno ērgļu profesionālais un cilvēciskais pienākums ir nesaudzīgi nosodīt žurnālistu rīcību un juridiski vērsties pret šo rīcību. Taču jaunie ērgļi tā vietā, lai vērstos pret žurnālistu noziedzīgo rīcību, atsaucas uz viņu nelietību, pieņemot to kā godīgu izpausmi un izmantojot tiesas spriedumu argumentācijā. Tā var rīkoties nelietīgi, aprobežoti un neizglītoti tipi jeb tipi ar tik tikko nosaukto īpašību integrētu summu: nelietīgums + aprobežotība + neizglītotība = jaunais ērglis.

   Vārdu sakot, tiekamies ar nelietību pēctecīgu virkni: no vienas nelietības izaug citas nelietības, un to autori ir ne tikai žurnālisti, bet arī juristi – jaunie ērgļi. Viņi nav spējīgi apjēgt vai nevēlas apjēgt elementāru patiesību. Proti, ne tikai justīcijā nav izmantojama masu komunikācijas sameistarotā reputācija. Tā praktiski nekur neder.

   Masu komunikācijā cilvēkam radītā reputācija ir pati par sevi rūpīgi verificējama parādība. Mūsdienu „piāra” laikmetā cilvēka publiskā reputācija ir tas pats, kas tirgus prece, kuru var nopirkt par zināmu summu. Mediju formētai reputācijai tagad neviens saprātīgs cilvēks neuzticas. Mediju formētā reputācija reti atbilst patiesībai. Tā var būt politiskā un ideoloģiskā nolūkā radīta reputācija, lai ietekmētu sabiedrisko domu vajadzīgajā virzienā.

   Reputācija var būt masu zombēšanas rezultāts. Piemēru netrūkst. Padomju laikā, piemēram, Pasternakam, Ahmatovai speciāli radīja sliktu reputāciju. Tagad mediji uzbur labu reputāciju LR valsts institūtiem, kaut gan LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību, kuras juridiskajā apdarē svarīga loma acīmredzot ir arī jaunajiem ērgļiem – latviešu nevērtīgās varas inteliģences sastāvdaļai.

   Pēcpadomju laikā izskolotā juristu paaudze ir nopietna morālā un profesionālā problēma. Par to liecina idiotiskā noņemšanās ap tropu „valsts nozagšana”, socioloģiskajās aptaujās fiksētā sabiedrības neuzticība juristiem, medijos sastopamās daudzās publikācijas par netaisnīgo tiesāšanu, likumu normu tendenciozu interpretāciju, korupciju utt.

   Pēcpadomju laikā izskolotā juristu paaudze nav tikai nopietna morālā un profesionālā problēma. Tā ir kļuvusi ļoti sāpīga nacionālā problēma. Tauta bez godīgiem un gudriem juristiem nevar cerēt uz godīgi un saprātīgi organizētu valsti un tās iestāžu darbību. Bez godīgiem un gudriem juristiem tautai vienmēr nāksies mīcīties netaisnīguma un beztiesiskuma dūksnājā, bet galvenais – valstiski uzstādītajā noziegumu brīvībā ar noziedznieku pasūtītiem un noziedznieku algotu juristu sagatavotiem likumiem un noteikumiem.

*Runa ir par Lemberga tiesāšanos ar Sprūdžu. Par tiesāšanās finesēm viegli uzzināms internetā. Esejas mērķis nav smalkās nianses, kā arī nekādā gadījumā nav vēlēšanās morāli atbalstīt vienu vai otru personu. Uzdrošinos teikt, ka esejas problemātika ir daudz interesantāka par abām personām. Par to ir parūpējušies mūsu juristi – esejas galvenie varoņi.

Par odiozo PSRS simboliku

      2017.gada 21.oktobrī „Delfos” publicētā ziņa par Saeimas deputāta Igora Pimenova ierosinājumu atteikties no aizlieguma sapulces, gājiena vai piketa laikā izmantot bijušās PSRS simboliku rosina atgādināt, kas faktiski ir šī simbolika.

   Tagad, XXI gadsimtā, PSRS simbolika vairs nav tikai bijušās pasaules lielākās sociālistiskās valsts simbolika. Tagad šai simbolikai ir izteikti negatīva aura. Pie tam šo auru sagādāja pati PSRS ar tās vadošo politisko spēku PSKP un vadošo represīvo spēku VDK priekšgalā. Abu minēto spēku līderi ir radījuši PSRS simbolikai izteikti negatīvu auru ar savu šausmīgo rīcību valsts pastāvēšanas pēdējā posmā vārdā „perestroika”. PSRS simbolika tagad ir odioza simbolika. Šī odiozā simbolika tāpat kā jebkura odioza izpausme izraisa pret sevi negatīvu attieksmi, jo ir pretīga, atbaidoša un nevēlama.

   Patiesība par „perestroiku” un PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. PSRS sagrāva tās politiskā elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju. PSRS elite Maskavā, gorbačovi, medvedjevi, izrādījās totāli deģenerāti.

   „Perestroika” ir reti nepatīkama izpausme arī tajā ziņā, ka spēj stimulēt visabsurdākās parādības,- šajā gadījumā pašiem savas simbolikas aizliegumu. Tas taču nav noslēpums, ka „perestroikas” rezultātā varu saglabāja PSKP un VDK laupītāji. Un, lūk, viņi savā unikālajā bezjēdzībā ir aizlieguši lietot simbolus, kuru mitoloģiskajā aizsegā realizēja „prihvatizāciju”, Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku iekārtu ar noziegumu brīvību. Skaidrs, ka tāda tipa bezjēdzība nav apturama politiskā ceļā. Pimenova kungam to vajadzētu saprast.

   Tomēr pats galvenais ir kas cits. PSRS simbolika tagad vairs nav tikai PSRS simbolika, bet ir latviešu tautas bojāejas simbolika, pēcpadomju antropoloģiskās katastrofas simbolika. Skaidrs, ka šodien pret PSRS simboliku var izjust vienīgi naidu kā pret deģenerātu simboliku, krimināli oligarhiskās LR simboliku, šodienas masveida zagšanas simboliku.

   PSRS nevērtība drausmīgi izpaužas cilvēciskuma ziņā. Tagad mums ir jāņem vērā, ka PSRS izaudzināja veselu plejādi nacionālos noziedzniekus un nacionālos laupītājus ar Godmani, Repšu, Šķēli, Lembergu priekšgalā. Turklāt PSRS šausmīgās kroplības turpina atsaukties uz jaunajām paaudzēm, tās sagandējoši iemānot vulgārā pragmatismā, primitīvā karjerismā, bet sliktākais – alkātīgā masveidīgā zagšanā. PSRS karoga vicināšana Latvijas Republikā būtu stulba necieņa pašiem pret sevi un solidarizēšanās ar PSRS noziedzīgo mantojumu – krimināli oligarhisko „valsti”.

Klerku kverkšķēšana un šarlatāniskās prioritātes

   Brīnos par Latvijas zinātnes nonākšanu uz sēkļa. Nezinu tam izskaidrojuma. Aizvadītajos gados neizpratne ir kļuvusi urdošāka. Triviālais salīdzinājums par nonākšanu uz sēkļa vairs neder. Tagad nākas dzēlīgi izteikties par zinātnisko pliekanību un tumsonību. Tiekamies ar visaptverošu zinātnes organizatorisko pagrimumu. Acīmredzot brīnīties vajadzēs līdz mūža beigām. Citas iespējas neredzu. Brīnīties nākas regulāri, un nekas neliecina par zinātnes organizatoriskā pagrimuma iemeslu koncentrēšanos loģiskā izskaidrojumā. Sākotnējā neizpratne saglabājas un draud fatāli turpināties.

   80.gadu pirmajā pusē pirms „perestroikas” Latvijā bija viens no grandiozākajiem zinātnes potenciāliem Padomju Savienībā. Ja tolaik veidotu reitingu, tad Latvija būtu trešajā vietā. Padomju Savienībā mūsu republiku apsteidza vienīgi Krievija un Ukraina. Pie mums bija atklājumi, un katru gadu bija vairāki izgudrojumi. Rīgā iznāca pasaules klases starptautiskie žurnāli. Mūsu zinātnieku monogrāfijas tulkoja daudzās valodās. ZA struktūrās valdīja augsta zinātniski organizatoriskā profesionalitāte, visur un vienmēr tika lietota zinātniski ideāla terminoloģija. Publiskajā telpā nebija iespējams sastapties ar tādu zinātnisko seklumu un terminoloģisko aplamību, ar kādu tagad nākas sastapties gandrīz jebkurā diskursā par zinātni.

   2017.gada 17.oktobrī „Delfos” publicēja tekstu „Puse badā: vai jaunā politika varētu iznīcināt atsevišķas zinātnes nozares?”. Teksta autore ir „Delfu” redaktore. Viņa samērā plaši iztirzā jaunākos risinājumus zinātnes finansēšanā ZA prezidenta Ojāra Spārīša skatījumā.

   Jau pirmajos teikumos atklājas reālā situācija. Proti, zinātnes jautājumus pie mums tagad izlemj nevis zinātnieki, bet politiķi un klerki. Teksta autore nemin par zinātnieku klātbūtni: „Pagājušajā nedēļā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) publiskai apspriešanai nodevusi noteikumus, kas definē astoņus prioritāros virzienus zinātnē nākamajiem četriem gadiem, bet septembrī valdība akceptēja noteikumus par atbalstu jaunajiem zinātniekiem pēcdoktorantūras studijām. Valsts sekretāru sanāksmē septembrī izsludināts noteikumu projekts par fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu izvērtēšanas, finansēšanas un administrēšanas kārtību, kas gan pagaidām tālāk nav ticis virzīts.”

   Sanāk, ka zinātnieki ar O.Spārīti priekšgalā tikai noskatās un bezpalīdzīgi noplāta rokas: „"Delfi" jau rakstīja par Spārīša pārliecību, ka līdz ar IZM iecerētajām izmaiņām var pienākt gals atsevišķām zinātņu nozarēm”.

   Par zinātnes nonākšanu uz sēkļa ir hipotēzes. Viena no tām ir saistīta ar tik tikko minēto bezpalīdzīgo roku noplātīšanu.

   ZA gļēva pakļaušanās politiķiem un klerkiem sākās 1992. gada 14. februārī. No tās dienas Latvijas Zinātņu akadēmija oficiāli funkcionē kā zinātnieku korporācija saskaņā ar Hartu un Statūtiem. No minētās dienas ZA vairs nebija zinātnisko iestāžu kopums, bet personu grupa, ko vieno kopīgas intereses. Prasti, bet toties uzskatāmi, sakot, jebkura korporācija ir sava veida klubiņš, kurā sanāk reizi pa reizei pacelt glāzīti, kādam pasniegt rozes dzimšanas dienā, kādu izvadīt pēdējā gaitā. Korporācijā ar zinātni nenodarbojas. Korporācijā valda atmiņas par nodarbošanos ar zinātni. Pašlaik pret ZA nepieciešams izturēties kā pret pensionāru pansionātu.

   Latvijas lieliskā zinātne izdarīja pašnāvību. Kļūstot par korporāciju, ZA pašapmānīgi cerēja līdzināties Rietumiem. ASV un Rietumeiropā zinātne koncentrēta universitātēs. Turpretī padomju augstskolas un tajā skaitā LPSR augstskolas nekad nevarēja lepoties ar augstu zinātnisko līmeni. Aizvadītajos gados nav manāms, ka ZA institūtu nodošana augstskolām būtu kāpinājusi to zinātnisko līmeni. Latvijas grandiozā Zinātņu akadēmija ar 15 lieliem institūtiem faktiski izplēnēja kā migla.

   Pret ZA pašnāvību ir jāizturas kā pret nacionālo nodevību un zinātnes nodevību. Tā ir apzināta izvairīšanās no atbildības par tautas likteni. Pēcpadomju ZA amorāli pārvilka melnu svītru Latvijas grandiozajam zinātnes mantojumam. Pārvilka melnu svītru tautas gaišajai nākotnei. Ja tautai nav zinātnes, tad tautai nav augstākās izglītības un mīņājas augstākās izglītības simulakri; ja tautai nav augstākās izglītības, tad tautai nav izglītības vispār, un tautas izglītība ir „atvieglotā mācību satura” blāķis.

   Bepalīdzīga roku noplātīšana ir ieplānota Hartā: „3. pants. LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS TIESĪBAS. Latvijas Zinātņu akadēmijai ir tiesības: sadarboties ar augstākās izglītības un zinātniskās darbības organizatoriskās sistēmas institūcijām, deleģēt savus pārstāvjus šo institūciju darbā;  saņemt informāciju par to likumu un normatīvo aktu gatavošanu un grozīšanu Saeimas komisijās, ministrijās un citās valsts iestādēs, kuri saistīti ar zinātni un augstāko izglītību, kā arī izteikt viedokli par šiem dokumentiem; uzņemties iniciatīvu jaunu zinātnisku virzienu un ar to saistītu zinātnisku institūciju veidošanā”.

   Kā redzam, ZA ir smieklīgas tiesības „sadarboties”, „deleģēt”, „saņemt informāciju”, „izteikt viedokli”, „uzņemties iniciatīvu”. ZA nav tiesības projektēt zinātnes attīstību, un ZA nav tiesības pieņemt lēmumus par zinātnes attīstību.

   ZA var noplātīt rokas arī naudas ziņā. Hartā ir teikts: ”Latvijas Zinātņu akadēmijas darbībai nepieciešamais finansējums tiek subsidēts no valsts budžeta”. 

   Tātad pensionāru pansionāts var iežēlinoši lūgt finansiālu palīdzību pabalsta veidā. Subsidēšana ir subsīdiju došana, un subsīdija ir naudas pabalsts. Subsidēšana nav tas pats, kas finansēšana. Subsidēšanas apjoms ir atkarīgs no reālajām iespējām, bet galvenais - no žēlastības pret pabalsta lūdzēju. ZA finansēšanā viss ir atkarīgs no valdības psiholoģiskās attieksmes pret pensionāru pansionātu, bet nevis no valdības attieksmes pret zinātni.

   ZA drīkst vienīgi komentēt valdības nosacīto finansējumu t.s. augstskolu zinātnei. To negaidīti drosmīgi dara O.Spārītis: „Latvija melojusi (!!) Eiropas Savienībai un Eiropas Komisijai par to, ka 2020. gadā finansējums zinātnei mūsu valstī sasniegs 1,5% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP), to intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis”.

   Vai no 1992.gada 14.februāra zinātnes problemātika varēja nonākt labās rokās?

   Protams, nevarēja. Tas nav iespējams krimināli oligarhiskā valstī. Tās politiķiem interesē „prihvatizācija”, zagšana, valsts budžeta, ārzemju fondu, ES fondu naudas sadalīšana starp savējiem. Noziegumu brīvībā „tusējošajai” valdošajai kliķei zinātne nav vajadzīga. Politiķi vienīgi tēlo ieinteresētību attīstīt zinātni, jo nedrīkst cilvēcei, savai tautai, savam elektorātam atklāt īsto seju. Tiesa, tāds nacionālais laupītājs kā parvēnijs Šķēle kādreiz atklāti izrādīja savu plebejisko mežonību, novēlot mākslai un literatūrai pašai tikt ar sevi galā bez valsts palīdzības.

   Pašlaik zinātnes problemātika ir ļoti sliktās rokās. Par to liecina Izglītības un zinātnes ministrijas klerku sastrādātie dokumenti.

   Pliekanu un tumsonisku iespaidu atstāj klerku sastrādātie „astoņi prioritārie virzieni”. „Delfos” par tiem lasāms: „12. oktobrī, valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts IZM sagatavotais rīkojuma projekts "Par prioritārajiem virzieniem zinātnē no 2018. līdz 2021. gadam". IZM ir izvirzījusi astoņus virzienus, kuros turpmākajos četros gados tiks fokusēts Latvijas zinātnieku darbs. Tās būs: 1. Dabaszinātnes, lietišķā matemātika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas zināšanu ekonomikas attīstībai (!?). 2. Energoneatkarība, energoefektivitāte un klimata pārmaiņas (!?). 3. Vietējo resursu izpēte un ilgtspējīga (!?) izmantošana. 4. Sabiedrības veselība (!?), sports (!?), labklājība (!?) un demogrāfija (!?). 5. Zināšanu kultūra (!?) un inovācijas ekonomiskajai ilgtspējai (!?). 6. Atvērta (!?), iekļaujoša (!?) sabiedrība un sociālā drošumspēja (!?). 7. Sabiedrības drošības un aizsardzības izaicinājumi (!?). 8. Latvijas valstiskums (!?), valoda un vērtības (!?)”.

   Klerku sastrādājums nav komentējams. Katrā virzienā ir neiedomājama aplamība. Nekādā gadījumā tā nav zinātnes valoda. Īsti zinātnieki tādā valodā neformulē zinātnisko darbību. Tā ir vulgāru mediju valoda, primitīvas neoliberālās ideoloģijas valoda, neizglītotu politiķu valoda, mēnessērdzīgu inteliģentu valoda. Klerku „virzienos” dominē nevis zinātnes valoda, bet gan filistru valodiskā mode XXI gs. sākumā. Tādi „virzieni” nepiestāv zinātnei, bet piestāv šarlatāniem. Viņi zina, kas ir „zināšanu kultūra”, „atvērta, iekļaujoša sabiedrība”, „sociālā drošumspēja”, „sabiedrības drošības un aizsardzības izaicinājumi”. Ministrija ir formulējusi šarlatāniskus virzienus.

   Šarlatāniskā sastrādājuma koordinātore ir Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju (!?) departamenta eksperte Lana Frančeska Dreimane. Internetā nav grūti noskaidrot, kāda persona relatīvi nosaka LR zinātnes perspektīvas. Internetā uzzinām, ka ekspertes uzvārds agrāk bija Švilpe.

   Lūk, ko vēl uzzinām: „Lana Frančeska Švilpe ir latviešu dziedātāja, komponiste, pianiste un aktrise. Dzimusi Rīgā, četru gadu vecumā uzsākusi dziedāt kopā ar savu mammu, pazīstamu vokālo pedagoģi Jelenu Švilpi. Absolvējusi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu un Bornmautas Augstskolu Anglijā. 2010.gadā ieguvusi zinātnisko grādu Glāzgovas Universitātē Skotijā. Ir Britu Komponistu un aktieru asociācijas biedre. Kopusi vokālās prasmes arī Krievijā, ASV un Armēnijā. Veiksmīgi ir piedalījusies pazīstamos mūzikas konkursos, tai skaitā starptautiskā jauno izpildītāju konkursa "Jaunais vilnis 2004" finālā un prestižajā Sanremo festivālā 2009.gadā, kā arī piedalījusies arī daudzos citos konkursos un festivālos Latvijā, Lietuvā, Somijā, Krievijā, Armēnijā, Bulgārijā, Igaunijā, Vācijā, Spānijā un Polijā. Kopš 2009.gada Lana Švilpe ir skotu poproka grupas "Carmine " www.carmineonline.co.uk sastāvā kā vokāliste, pianiste un dziesmu autore”.

   Vai ir jēgas kaut ko piebilst? Vai kādam vēl nav skaidrs, kādi kadri nosaka LR zinātnes nākotni?

   Dziedātājai, saprotams, Vaļņu ielā ir priekšniecība. Tā ir visatbildīgākā par šarlatānisma veicināšanu.

   Tiešā priekšniecība ir departamenta direktore Agrita Kiopa. Atkal izmantojam viszinošo internetu: „A. Kiopa ir ieguvusi filosofijas zinātņu doktora grādu Džordžijas Tehnoloģiju institūtā, ASV. Viņas specializācija ir zinātnes un tehnoloģiju politika. Sirakūzu Universitātes Maxwell Pilsonības Lietu skolā viņa ieguvusi maģistra grādu Sabiedrības vadībā. Savukārt Latvijas Universitātē iegūts Politikas zinātņu maģistra grāds, un Rīgas Tehniskajā Universitātē – Inženierzinātņu bakalaura grāds. A.Kiopa ir strādājusi dažādos zinātnes politikas programmu un zinātniskās darbības rezultātu izvērtēšanas projektos ASV, un Eiropas Komisijas finansētā zinātnes darbaspēka izpētes projektā Liverpūles Universitātē, Apvienotajā Karalistē. Viņa ir vairāku zinātnisko publikāciju autore. Latvijā A.Kiopa strādājusi Finanšu ministrijā un Valsts kancelejā, kur vadīja valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanas projektus, savukārt Valsts Jaunatnes iniciatīvu centrā bijusi direktora vietniece starptautisko attiecību jautājumos. A.Kiopa aktīvi līdzdarbojas vairākās sabiedriskās un profesionālās organizācijās, ir piedalījusies portāla politika.lv kopienas sadaļas satura veidošanā”.

  Par direktores kundzi internetā ir arī šāda informācija: „[..]direktorei Agritai Kiopas kundzei kā departamenta direktorei bija izšķiroša loma valsts pētījumu programmu konkursa kritēriju iekļaušanai Ministru kabineta noteikumus, ka daudzi formulējumi ir departamenta direktores vienpersoniska iniciatīva(!!). Rezultātus visi zinām(!!). Projekts guva pamatotu kritiku(!!). A. Kiopa solīja, ka pieteikumu izvērtēšana ritēšot raiti un februārī izdosies noslēgt līgumus ar zinātniskajām institūcijām par jauno pētījumu uzsākšanu, tad arī zinātnieki saņemšot naudu(!!) un varēšot sākt pētījumus(!!)”.

   Domāju, atkal nav jēgas kaut ko piebilst. Direktore pati visu formulē, pati dala naudu un, pati, paldies Dievam, atļauj sākt pētījumus.

   Vareni! Nākas apskaust cilvēku ar tādu varu – vienpersonīgi pārvaldīt zinātnes attīstību valstī. Uz klerku voluntārisma fona zinātnieki, ZA un O.Spārītis kļūst sīkbūtnes tumsonības diktatūrā.

   Klerku kverkšķēšanā zinātnes nākotne ir ne tikai šarlatāniski orientēta, bet arī zinātniski pliekani orientēta. Šaubos, vai tas atbilst realitātēm mūsu zinātnē. Nav ticams, ka tik zemu jau ir nolaidusies bijušās LPSR grandiozā zinātne. Noteikti pie mums vēl ir zinātnieki, kuri cenšas strādāt saskaņā ar šodienas zinātniski tehniskā progresa galvenajiem virzieniem. Iespējams, viņu finansiālās un materiāli tehniskās iespējas ir nepietiekamas. Bet tas nenozīmē, ka vietējā zinātniskā doma neietu kopsolī ar tādām modernām prioritātēm kā robottehnika, materiāli ar iepriekš uzstādītām īpašībām, mākslīgais intelekts, nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas, informācijas tehnoloģijas. Pie mums noteikti ir sestās tehnoloģiskās paradigmas fani.

   Valdošās kliķes politiķi nav gaišāki cilvēki par klerkiem. Politiķu aprobežotajā, taču teicami nomaskētajā, attiekmē pret zinātni pārsteigumu nebūs. 2018. gada valsts budžeta prioritātes skan lepni: „aizsardzība, veselība un demogrāfija”.

   Izprotama ir prioritātes „aizsardzība” praktiskā realizācija. Rietumeiropā iepērkot lūžņus, tiks sadalītas skaistas summas.

   Par prioritātēm „veselība” un „demogrāfija” nav skaidrības pašiem politiķiem. Pretrunīgas un bezcerīgas publikācijas par „veselību” un „demogrāfiju” lasāmas katru dienu.

   Ja būtu „medicīna”, tad varbūt tiktu veicināta zinātne. Medicīna ir zinātne par cilvēku slimībām, to ārstēšanas un profilakses iespējām. Turpretī „veselība” ir ļoti izplūdis vārdiņš. Tas acīmredzot labi iederas shēmošanā ar „veselības budžetu”.

   Zinātnei vistuvākā prioritāte ir „demogrāfija”. Par demogrāfiju sauc zinātni, kas pētī iedzīvotāju sastāvu un tā mainīšanos. Tomēr mediju ziņas neiepriecina par valdošās kliķes nodomu attīstīt zinātni „Demogrāfija”. Kā parasti, latviešu varas inteliģences terminoloģija būtiski atšķiras no cilvēku terminoloģijas.

   Ar „demogrāfiju” stulbi manipulē „naciķi”. Viņi, skaidrs, nav spējīgi vārdnīcā noskaidrot jēdziena „demogrāfija” nozīmi. „Naciķi” par demogrāfiju sauc bērnu skaitu ģimenē un valsts piešķirto pabalstu summu jaunpiedzimušajiem. „Naciķiem” piebalso kolēģi valdībā un parlamentā, jo tur rosās garīgi ļoti radniecīga (konģeniāla) biomasa ar tādām pašām izcilām spējām terminoloģijā un attieksmē pret zinātni.

Brīvības kategorija latviskajā identitātē

 Tekstiem par latvisko identitāti pievērsos no viena redzespunkta: „Kāda loma latviskajā identitātē ir brīvības kategorijai?”.

   Brīvība ir fundamentāla filosofiskā kategorija jebkurā cilvēku dzīves sfērā. Tomēr necentos uzsvērt kādu brīvības aspektu. Necentos nodalīt atsevišķi politisko brīvību, ekonomisko brīvību, māksliniecisko brīvību, ideoloģisko brīvību, akadēmisko brīvību, reliģisko brīvību, vārda brīvību, sirdsapziņas brīvību, uzskatu brīvību. Interesēja vienīgi brīvības fundamentālisms. Tā drīkst dēvēt maksimāli sakāpinātu brīvības izpratni. Brīvības fundamentālisms liecina, ka cilvēkiem nav nekā svarīgāka, nozīmīgāka, dārgāka, svētāka par brīvību. Maksimāli sakāpinātā brīvības izpratne kulmināciju sasniedz brīvības fundamentālismā. Tādējādi redzespunkts faktiski bija šāds: „Vai zinātne latviskajā identitātē ir konstatējusi brīvības fundamentālismu?”.

   Jau „perestroikas” gados sākās intensīva latviskuma noskaidrošana. Tēma „Latviskā identitāte” neizzuda pēc LR atjaunošanas. Šo tēmu joprojām savtīgi izmanīgi bīda, piemēram, tāda līmeņa zinātniece un tāda līmeņa politiķe kā J.Kursīte-Pakule.

   Pēcpadomju gados vietējie zinātnes kadri sabiedrību nepārtraukti ir iepriecinājuši ar kādu jaunu pētījumu par latvisko identitāti. Tēmu finansiāli dāsni vienmēr ir atbalstījusi valdošā kliķe. Tas jau no 90.gadu sākuma bija ideoloģiski izdevīgi, jo kaislības ap latvisko identitāti novērsa sabiedrības uzmanību no „prihvatizācijas” un krimināli oligarhiskās iekārtas ar noziegumu brīvību kā galveno instrumentu LR varenajā celtniecības darbā. Droši var teikt, ka 90.gados latviešu filistri bija vairāk nodarbināti ar latvisko identitāti nekā ar sociālistiskā kopīpašuma elementāri godīgu apsaimniekošanu.

   Latviskās identitātes noskaidrošana vienmēr ir bijusi ideoloģiski izdevīga ne tikai valdošajai kliķei, bet arī t.s. humanitārajai inteliģencei – zinātnes kadriem ZA institūtos un augstskolās. Enerģiski pievēršoties latviskās identitātes noskaidrošanai, humanitārā inteliģence guva lielisku iespēju graciozi demonstrēt patriotiski gailējošo kalpošanu tautai. Katram latvietim bija jāatzīst, ka humanitārā inteliģence ir dedzīgi atsaukusies uz tautas galveno rūpi – latviskumu.

   Reizē ar valstiskuma ārējā formāta maiņu, saprotams, automātiski nemainījās latviešu humanitārās inteliģences profesionālā un pilsoniskā kvalitāte. Nemainījās arī misijas apziņa. Humanitārā inteliģence pēcpadomju laikā tāpat kā padomju laikā turpināja apzinīgi kalpot pastāvošajai politiskajai varai. Tā vietā, lai kategoriski vērstos pret LKP/VDK varas reālo saglabāšanos LR un tikpat kategoriski vērstos pret nacionāli noziedzīgo „prihvatizāciju”, humanitārā inteliģence sāka aizgrābti čubināties ap nebūt akūtāko valstisko, sociālo, politisko, ideoloģisko, nacionālo, zinātnisko problēmu pēc PSRS sabrukuma. Tika izveidota provinciāli globāla un akadēmiski pašlepna valsts superprogramma „Letonika”. Tajā kopā ar citām karstām tēmām iekļāva arī latviskās identitātes karsto tēmu.

   Pēc apmēram 30 gadus smagā un samērā labi atalgotā garīgā darba tautai pašlaik ir pieejami grandiozi rezultāti. Tie būtu nozīmīgi un noderīgi, ja latviskās identitātes analītiķiem* būtu izdevies neapjukt un teorētiski adekvāti orientēties dažādu identitāšu un smalku izteikumu zinātniskajā placdarmā. Lai neapjuktu un orientētos tādās identitātēs kā tautas identitāte, etniskā identitāte, nacionālā identitāte, sociālā identitāte, latviskā identitāte, pilsoniskā identitāte kopsakarā ar tādiem smalkiem izteikumiem kā etniskā mentalitāte, tautas mentalitāte, latviskā mentalitāte, nacionālā mentalitāte, latviskā pašapziņa, tautas pašapziņa, nacionālā pašapziņa, nepieciešama ir galva ar labām smadzenēm, kuras pie tam ir uzlādētas ar vispusīgām un pamatīgām zināšanām. Tas pats ir nepieciešams, lai pareizi lietotu jēdzienus „tauta”, „nācija”, „kultūra”, „identitāte”, „etnoss”, „mentalitāte”. Identitāšu un jēdzienu neprecīzais lietojums ir pārvērties šarlatāniskā haosā un turklāt ne reti arhaiski pagāniskā iesaiņojumā.

   Taču pats muļķīgākais ir, lūk, kas. Nav saprasts un tāpēc nav ņemts vērā, ka latviskās identitātes noskaidrošanai ir jābūt noteiktas specifikas noskaidrošanai – unikālu elementu noskaidrošanai. Respektīvi, jānoskaidro, ar ko latviskā identitāte specifiski atšķiras no citu tautu identitātes. Ja netiek noskaidrota specifika, tad visa šī skaistā latviskās identitātes noskaidrošana ir tukša, bezjēdzīga, pseidozinātniska, pseidointelektuāla ākstība. Tās vienīgā vērtība ir Lielajai Bandai izdevīgā sabiedriskās apziņas un sabiedriskās domas dezorientācija.

   Humanitārajai inteliģencei noteikti ir jāturpina valstiski, sociāli, politiski, ideoloģiski, nacionāli, zinātniski ļoti svarīgās problēmas pētniecība. Joprojām nav saprotams, kas ir latviskā identitāte. Tāpat nav saprotams, kas tajā ietilpst un kas tajā neietilpst. Tā vien liekas, ka līdz šim latviskās identitātes definēšana pamatā ir bijusi atkarīga no attiecīgā autora (visbiežāk – autores) emocionālā noskaņojuma, saskaņas ģimenē, etnogrāfiski sadzīviskās gaumes, kā arī, saprotams, no prāta, loģiskās domāšanas un zināšanu apjoma.

   Grūti ir pateikt, ko dod, piemēram, šāda definīcija: „Latviskā identitāte ir ideju, vērtību un kultūras modeļu simbolu kopums (!?), ar kura palīdzību (!?) tiek veidota, uzturēta un izteikta cilvēka etniskā piederība latviešu tautai, un šīs tautas kolektīvā patības (!?) apziņa. Latviskās identitātes pastāvēšanas priekšnoteikumi ir valoda, kultūra, tautas vēsture, folklora, tradīcijas, nācijas (!?) simboli”.

   To var teikt par jebkuru identitāti – igaunisko, lībisko, polisko, krievisko. Definīcijā neatspoguļojas latviskās identitātes specifika.

   Latviskās identitātes specifiku nav iespējams uzzināt ar manierīgi izplūdušu metodoloģisko pieeju: „Galvenās tēmas un aspekti iepriekš veiktajos pētījumos par latvisko identitāti: viedokļu (!?) un dzīves veida atšķirības dažādās etniskās kopienās (!?); emociju (!?) un tautas mentalitātes loma identitātes saglabāšanā; iespējas pastāvēt multikulturālā vidē, nepazaudējot (!?) savu etnisko identitāti; sociālie procesi un to ietekme jauniešu kopās; integrācijas iespējas un problēmas, etniskās piederības aktualitāte (!?); viedoklis (!?) par ārvalstīs dzīvojošo latviešu piederību Latvijai; daudzveidīgās un mainīgās sociālās identitātes, sociālie stereotipi un to ietekme; paaudžu un dzimtas (!?) loma indivīda attīstībā; etniskās identitātes saglabāšanas un nodošanas (!?) iespējas; valodas nozīme u.c.”.

   Terminoloģiskais un metodoloģiskais haoss nevar nodrošināt saprātīgus secinājumus: „Secinājumi: Identitāte veidojas socializācijas procesā, kas noris visa mūža garumā, jo persona pilnveidojas, kad indivīds un tauta atrodas mijiedarbības procesā, kurā apgūst sabiedrībā akceptētas normas, vērtības. Tautas un etniskā identitāte atklājas saistībā ar attiecīgo zemi, valodu un tās kultūru. [..] Dziesmu un deju svētki, Latvijas daba un Baltijas jūra, latvju dainas, rudzu maize, saulgriežu svētki, sarkanbaltsarkanais (!?) karogs, LR valsts himna, Brīvības piemineklis – tie ir visspilgtākie vizuālie tēli un simboli, ar kuriem teju vai katram [..] saistās latviskā identitāte un arī Latvija. Daudzi [..] ļoti lepojas, ka ir latvieši, tomēr ir arī tādi, kuriem latviskā identitāte neko nenozīmē. Tāpat dažādo paaudžu uzskati par latvisko identitāti pamatvērtībās, kā, piemēram, dainas, tautas tērps, gadskārtu ieražas, būtiski neatšķiras, tikai interese par šiem simboliem katrā paaudzē kļūst aizvien mazāka. Identitātes saglabāšana un uzturēšana svarīga jebkurā laikā, jo mēs esam tauta, kuru paši nevēlamies pazudināt (!?). Latviešu tautas tradīcijas, valoda un kultūra ir jāuztur, tās palīdz identificēt latviešu tautu starp pārējām pasaules valstu tautām”.

   Publikācijās par latvisko identitāti nākas tikties ar smieklīgu nostāju. Atbildot uz jautājumu, kas ir latviskās identitātes „spilgtākais raksturojums”, viena pašapmierināta „kultūrsocioloģe” paziņo: „Plašāk pētītas un aprakstītas divas latviešu identitātes. Proti, Daces Bulas pētījums Latvieši kā dziedātājtauta un mans – Latvieši kā zemnieku tauta. Manuprāt, pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām”.

   Tekstos par latvisko identitāti brīvības kategorija neeksistē. Nav sastapts neviens darbs par attieksmi pret brīvību latviskās identitātes sakarā. Tāpat nav sastapts neviens darbs, kurā latviskās identitātes sakarā vispār būtu izlasāms vārds „brīvība”. Zinātne klusē. Tātad zinātnei nav bijis iegansta pat iepīkstēties par brīvības kategoriju.

   Bet tas neliecina, ka tāds iegansts neuzpeldēs rīt vai parīt. Pēc II Pasaules kara mūsu humanitārā inteliģence sastāv no papagaiļiem. Viņi nevar lepoties ar konceptuālo oriģinalitāti un konceptuālās oriģinalitātes daudzveidību. Visi principā atkārto vienu un to pašu. Atkārto to, ko kādreiz kāds pateica pirmais. Tā kā pirms apmēram 30 gadiem kāds pateica, ka latviskās identitātes centrā ir latviešu valoda, tad šī aplamā tēze tiek atkārtota līdz šobaltdienai, it kā citas tautas izturētos vienaldzīgi pret savu valodu. Ja, teiksim, masu auditorijā populārā jābūtības filosofe Maija Kūle pateiks, ka latviskās identitātes centrā ir jābūtības dimensija, tad šo dumjību turpmākos 30 gadus atkārtos humanitārās inteliģences papagaiļi. Ja Maija Kūle pateiks, ka latviskās identitātes centrā ir brīvības kategorija, tad turpmākos 30 gadus to svēti apzvērēs visi rakstošie un runājošie viņas kolēģi.

   Katrā gadījumā nav pamata uztraukumam. Vienīgi garīgi nevesels cilvēks sāks noliegt latviešu tikšanos ar brīvības kategoriju. Neapšaubāmi, latvieši ir tikušies ar tādiem brīvības veidiem kā politiskā brīvība, ekonomiskā brīvība, mākslinieciskā brīvība, ideoloģiskā brīvība, akadēmiskā brīvība, reliģiskā brīvība, vārda brīvība, sirdsapziņas brīvība, uzskatu brīvība. Latvieši tāpat kā  pārējie Zemes iedzīvotāji teicami zina, kas ir brīvība un kāda ir brīvības loma cilvēku dzīvē. Latviešu garīgajā pasaulē noteikti ir sastopama brīvības kategorija. Cita lieta, vai attieksme pret brīvību ir uzplaukusi brīvības fundamentālismā, kad latviešu dzīvē (latviskajā identitātē) nav nekā svarīgāka, nozīmīgāka, dārgāka, svētāka par brīvību.

   Zinātnes klusēšana tomēr par kaut ko liecina. Zinātnes nespēja latviskās identitātes sakarā fiksēt brīvības vērtību tautas garīgajā satvarā palīdz objektīvi izprast, piemēram, novirzes latviešu attieksmē pret tādu politiskās brīvības atzaru kā valstiskā neatkarība. Valstiskā neatkarība tradicionāli ir brīvības fundamentālisma izpausme, tautai vēloties bez jebkādām nolaidēm būt pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Šajā ziņā latviešu vēsturiskajā pieredzē ir būtiskas novirzes.

   Vēsturiskā pieredze nav valsts noslēpums, kurai ir jāizlūdzas „pielaide”. Šī pieredze liecina, ka latviešu izturēšanos pret valstisko neatkarību nenosaka brīvības fundamentālisms. Latvieši ciena un augstu vērtē valstisko neatkarību, taču līdz šim brīvības kategorija nekad nav bijusi svarīgākā, nozīmīgākā, dārgākā, svētākā, pieņemot lēmumu aizstāvēt jeb neaizstāvēt valstisko neatkarību. Ja latviešu politiskās brīvības izpratne būtu uzplaukusi brīvības fundamentālismā, tad kardināli savādāki būtu bijuši vēsturiskie notikumi 1940.gada vasarā, 2003.gada 20.septembra referendumā nebūtu 67%, nebūtu 2017.gada 16.marta apkaunojošā „ratifikācija” Saeimā, kad „Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju” un ASV bruņotie spēki LR sāk uzturēties saskaņā ar okupācijas starptautiski akceptētajiem kritērijiem.

   Atkal ir jāmierina: katrā gadījumā nav pamata uztraukumam. Brīvības fundamentālisma deficītu nevar uzskatīt par latviskās identitātes unikāli specifisku izpausmi. Rietumu zinātne ir lietas kursā, ka daudzu tautu garīgajā satvarā attieksme pret brīvību nav pakāpusies līdz brīvības fundamentālisma virsotnei. Arī citu tautu priekšstatos brīvības fundamentālisms nav izšķirošais faktors jautājumā par valstisko neatkarību. Tā tas ir tautām, kuru liktenī brīvība nekad nav bijusi pašvērtība, bet gan tikai līdzeklis citu vērtību iegūšanai. Latviešiem tas spilgti izpaužas visjaunākajā vēsturiskajā pieredzē. Gan referendumu, gan okupācijas karaspēka ielaišanu latvieši saista nevis ar politisko brīvību, bet gan ar drošības iegūšanu, baidoties no Krievijas iebrukuma Latvijā. Tādējādi var teikt, ka latviskajā identitātē ir konstatējams nevis brīvības fundamentālisms, bet drošības fundamentālisms.

   Brīvības fundamentālisms var uzplaukt, dzīvojot brīvībā, bet nevis dzīvojot verdzībā, dzimtbūšanas apstākļos, kādas impērijas sastāvā, ģeopolitisko kungu uzraudzībā un konfederācijas diktatūrā. Brīvības fundamentālisma uzplaukumam ir nepieciešami tādi dzīves apstākļi, kas ļautu individuāli un kolektīvi apzināt brīvības auru. Lai cilvēki izturētos pret brīvību kā dzīves visaugstāko vērtību, nepieciešams praktiski atrasties tādā morāli tikumiskajā atmosfērā, kurā ir plaši sastopams viedoklis, ka brīvība ir svarīgāka par labklājību, progresu, attīstību, drošību. Latviešiem nav bijusi laime dzīvot tādā atmosfērā. Tāpēc nav jābrīnās par latviešu klasisko manevrēšanu, sākot no devīzes „Brīva Latvija brīvā Krievijā” un beidzot ar kaut ko līdzīgu devīzei „Brīva Latvija brīvā Eiropā”, jābūtības filosofei kvēli papildinot „Es stāvu un krītu par Eiropas Savienību”.

   Devīze „Brīva Latvija” vēl nav bijusi. Devīze „Brīva Latvija” vienmēr ir ar kaut ko atrunāta, papildināta, attaisnota, pamatota. Ideālas politiskās brīvības prasība tāpēc var būt tautas attīstības mērķis.

*Patiesībā – analītiķēm, jo ar latvisko identitāti visvairāk aizraujas mūsu dārgās dāmas. Tiesa, viņām pa kājām reiz ir pamaisījies viens mēnessērdzīgs vīrietis, pilnīgi sajaucot gaisu latviskās identitātes aplokā, jo latviskumu skaidro ar tādiem vārdiem kā „zatlerisms”, „ulmanisms”, „bāreņu tauta”, „neļaut nodzerties”, „likt pie darba”, bet terminoloģisko raibumu papildina ar savu lolojumu „latviskā kultūrapziņa”.