Ja turpinātu iznākt starptautiskajā komunistiskajā kustībā slavenais
latviešu laikraksts „Cīņa”, tad maijā kāda numura ievadraksta pirmais teikums skanētu
šādi: „Visa progresīvā cilvēce 21.maijā atzīmē Vispasaules dienu „Kultūru
daudzveidība dialogam un attīstībai”.*
Komunistiskā kustība ir nomainīta ar dzīves baudīšanas un naudas
pelnīšanas kustību. „Cīņa” vairs neiznāk. Taču progresīvā cilvēce ir
saglabājusies. Kāda daļa no tās ir sastopama arī Latvijā. Pie mums par godu minētajai
Vispasaules dienai (to atzīmē no 2006.g.) organizē nopietnus pasākumus ne tikai
Rīgā, bet arī pārējās Latvijā pagaidām apdzīvotajās vietās. Rīgā 2006.gadā
iznāca grāmata „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un
teorija”. Rietumu civilizācijā tolaik neizdevās iegūt informāciju vēl par kādu
citu speciāli kultūru dialogam veltītu zinātnisko grāmatu. Mūsu grāmata bija
pirmā izvērstā saruna par moderno tēmu – kultūru dialogs.
Nākas vienīgi jautāt, vai nopietnie pasākumi, kā arī kultūru dialogam
veltītās zinātniskās publikācijas reāli kliedē Latvijas divkopienu sabiedrību
un ierobežo jauno karstgalvju ebreju, krievu, musulmaņu lamāšanu internetā? Vai
kultūru daudzveidība tiek uztverta kā bagātība un cienījama parādība jeb tā ir
tikai skaists iegansts sadalīt naudiņu? Vai uz svešām kultūrām un svešām tautām
sabiedrība masveidā sāk lūkoties ar inteliģentu iecietību?
Centienos humāni deklaratīvā formā normalizēt starpkulturālās attiecības
diemžēl nav izdevies izvairīties no būtiskas pretrunas. Tai ir veltīta šī
eseja.
Cilvēces ļaundaru (īpaši nacistu) XX gadsimtā pastrādātie briesmu darbi labas
gribas cilvēkiem lika attiecīgi reaģēt planetārā mērogā. II Pasaules karš lika izdomāt
un pielietot jaunu jēdzienu – noziegums pret cilvēci. Šo jēdzienu pirmo reizi
formulēja Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo
cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā. II Pasaules karš un
īpaši holokausts pamudināja izstrādāt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma
koncepciju. Par to Rietumos bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā interese
50.gados. Savukārt XX gadsimta nogalē sākās multikulturālisma un kultūru
dialoga ēra.
Labu
vēloties, neapzināti ieviesās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma
koncepciju un VCTD. Šī pretruna joprojām saglabājas. Par to liecina, piemēram,
Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru
daudzveidību (2005), kā arī Rietumu speciālistu mēģinājumi pārvarēt pretrunu.
Tādi mēģinājumi ir regulāri sastopami.
Kultūru relatīvisma koncepcija nosaka, ka
katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās
atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Kultūru drīkst kritiski vērtēt tikai
tās autori. Tikai latvieši drīkst kritiski vērtēt latviešu kultūru. Nevienam
nav morālās tiesības apšaubīt svešas kultūras vērtību. Kultūru relatīvisma
koncepcijas pamatā ir kultūru plurālisma ideja. Respektīvi, uz Zemes ir unikālu
kultūru daudzveidība.
Ja kultūru
relatīvisma koncepcija dievina plurālismu (daudzveidību), tad VCTD dievina
universālismu (vienādību). Starp daudzveidību un
vienādību ir radusies nepārvarama pretruna. Pretrunu izraisa no vienas puses
VCTD sludinātais cilvēciskais universālisms, bet no otras puses kultūru
relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. Reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu
kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no
citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā cilvēku identisko atšķirību un spēju
radīt unikālu kultūru.
VCTD 1.pants
nosaka: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem
ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības
garā”.
Ļoti viegli apstrīdēt pirmajā teikumā teikto.
Katram saprotams, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst
Anglijas karalienes mazdēla ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks
piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” ģimenē.
Atšķirības nosaka genotips un kultūra. Nav ne mazāko šaubu par „vienlīdzīgi
cieņā” nerealitāti. Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” jaundzimušais
nesastaps tādu „cieņu” kādu 2018.gada aprīlī sastapa Anglijas karalienes
mazdēla jaundzimušais: „Jāatzīmē, ka jau
aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām pie slimnīcas sāka pulcēties karaliskās
ģimenes fani, kuri, nodrošinājušies ar plakātiem, suvenīriem un atribūtiem
Lielbritānijas karoga krāsās, nakšņoja teltīs un nepacietīgi gaidīja lielo
brīdi”.
VCTD tekstā neko būtisku
neizsaka „sirdsapziņa” (Hitleram arī bija sirdsapziņa; Arājam arī bija
sirdsapziņa). VCTD teksta uzmetumā bija runa tikai par „saprātu”. VCTD
redkolēģijas Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu, jo
nepietiek tikai ar „saprātu”. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika
pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdzienu nepareizi pārtulkoja. Ķīniešu valodā jēdziens
apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā. Tā ir apziņa, kura atzīst atšķirīgā
svarīgumu. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un dota
spēja cienīt atšķirīgo; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo,
atšķirīgo.
Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā
attieksme ir pret VCTD. Vispārējās cilvēku tiesību deklarācijas universālisms
pārvēršas imperiālismā, noliedzot kultūru savdabību.
VCTD neņem vērā, ka katrā kultūrā ir sava izpratne par cilvēku. Izpratne
sintezējas no attiecīgās kultūras faktoriem – reliģiskā, politiskā,
ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, etnosa tradīciju un paražu faktora. Tā
rezultātā katrā kultūrā ir specifiska attieksme
pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēka pienākumiem,
viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām ģimenes,
cilts, klana, tautas, nācijas, valsts, reliģiskās, politiskās, profesionālās
dzīves kontekstā. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei
ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem nebūs
cilvēktiesību pārkāpums, bet būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto
rīcību. VCTD to neņem vērā.
Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģijas. Vajadzīga gan cilvēktiesību
ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu
pasaules drūmākie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti,
etniskie un reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu
starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma
perspektīvām. Ne reti šo pretrunu demagoģiski izmanto politiskajā retorikā.
Cilvēktiesību realizācijā izpaužas dubultie standarti.
Speciālajā literatūrā sastopami dažādi ieteikumi „plurālisma
universalizācijā”. Galvenokārt iesaka realizēt apgaismības projektus,
izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka dabu un tiesībām.
Slikta attieksme
pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta parādība. Tā tas ir bijis agrāk. Tā tas
ir tagad un būs arī turpmāk.
Sliktās
attieksmes cēlonis ir sliktā attieksme pret savu kultūru. Tas izklausās
neticami. Bet tas ir fakts. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir
savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās
vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras
vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas
kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru
plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas
kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.
Latviešiem savas
kultūras vienreizējības saskatīšanu noteikti traucē masveidīgais kulturoloģisko
zināšanu trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad Vispasaules dienas nosaukums būtu
pareizi sastopams. Jēdzienu „kultūra” vispār ļoti daudzi lieto nepareizi. Par
kroplajām (naidu stimulējošajām) „sabiedrības integrācijas” programmām vispār
negribas atcerēties. Savukārt latviskās identitātes (vienreizējības)
konstatēšanu pamatīgi apgrūtina haotiskā attieksme pret valodu, zemi, valsti,
brīvību, nacionālo neatkarību, morāli tikumiskajām normām. Haotiskā attieksme
grandiozi mazina latviešu kultūras cieņu ne tikai cittautiešos, bet arī
saprātīgajos tautiešos. Tāpēc Vispasaules dienas pasākumos acīmredzot vajadzētu
pievērsties savai kultūrai.
*
Latviešu valodā interneta tekstos ir aplami
rakstīts Vispasaules diena „Kultūras (!?)
daudzveidība dialogam un attīstībai”. Patiesībā ir jāraksta „kultūru
daudzveidība”, jo runa ir par pasaules kultūru daudzveidību un dialogu starp
dažādām pasaules kultūrām un to īpašniekiem – dažādām tautām. Runa nav par
vienas kultūras daudzveidību. Pati par sevi ir zināma katras kultūras strukturālā
daudzveidība, un ne visai perspektīvi (saprātīgi) būtu strukturālo daudzveidību
(proti, kultūras elementāru īpašību) pasludināt par dialoga un attīstības
motīvu.