pirmdiena, 2018. gada 23. aprīlis

Pretrunīgā Vispasaules diena

  



   Ja turpinātu iznākt starptautiskajā komunistiskajā kustībā slavenais latviešu laikraksts „Cīņa”, tad maijā kāda numura ievadraksta pirmais teikums skanētu šādi: „Visa progresīvā cilvēce 21.maijā atzīmē Vispasaules dienu „Kultūru daudzveidība dialogam un attīstībai”.*
   Komunistiskā kustība ir nomainīta ar dzīves baudīšanas un naudas pelnīšanas kustību. „Cīņa” vairs neiznāk. Taču progresīvā cilvēce ir saglabājusies. Kāda daļa no tās ir sastopama arī Latvijā. Pie mums par godu minētajai Vispasaules dienai (to atzīmē no 2006.g.) organizē nopietnus pasākumus ne tikai Rīgā, bet arī pārējās Latvijā pagaidām apdzīvotajās vietās. Rīgā 2006.gadā iznāca grāmata „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”. Rietumu civilizācijā tolaik neizdevās iegūt informāciju vēl par kādu citu speciāli kultūru dialogam veltītu zinātnisko grāmatu. Mūsu grāmata bija pirmā izvērstā saruna par moderno tēmu – kultūru dialogs.
   Nākas vienīgi jautāt, vai nopietnie pasākumi, kā arī kultūru dialogam veltītās zinātniskās publikācijas reāli kliedē Latvijas divkopienu sabiedrību un ierobežo jauno karstgalvju ebreju, krievu, musulmaņu lamāšanu internetā? Vai kultūru daudzveidība tiek uztverta kā bagātība un cienījama parādība jeb tā ir tikai skaists iegansts sadalīt naudiņu? Vai uz svešām kultūrām un svešām tautām sabiedrība masveidā sāk lūkoties ar inteliģentu iecietību?
   Centienos humāni deklaratīvā formā normalizēt starpkulturālās attiecības diemžēl nav izdevies izvairīties no būtiskas pretrunas. Tai ir veltīta šī eseja.
   Cilvēces ļaundaru (īpaši nacistu) XX gadsimtā pastrādātie briesmu darbi labas gribas cilvēkiem lika attiecīgi reaģēt planetārā mērogā. II Pasaules karš lika izdomāt un pielietot jaunu jēdzienu – noziegums pret cilvēci. Šo jēdzienu pirmo reizi formulēja Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā. II Pasaules karš un īpaši holokausts pamudināja izstrādāt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma koncepciju. Par to Rietumos bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā interese 50.gados. Savukārt XX gadsimta nogalē sākās multikulturālisma un kultūru dialoga ēra.
  Labu vēloties, neapzināti ieviesās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma koncepciju un VCTD. Šī pretruna joprojām saglabājas. Par to liecina, piemēram, Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru daudzveidību (2005), kā arī Rietumu speciālistu mēģinājumi pārvarēt pretrunu. Tādi mēģinājumi ir regulāri sastopami.
   Kultūru relatīvisma koncepcija nosaka, ka katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Kultūru drīkst kritiski vērtēt tikai tās autori. Tikai latvieši drīkst kritiski vērtēt latviešu kultūru. Nevienam nav morālās tiesības apšaubīt svešas kultūras vērtību. Kultūru relatīvisma koncepcijas pamatā ir kultūru plurālisma ideja. Respektīvi, uz Zemes ir unikālu kultūru daudzveidība.
   Ja kultūru relatīvisma koncepcija dievina plurālismu (daudzveidību), tad VCTD dievina universālismu (vienādību). Starp daudzveidību un vienādību ir radusies nepārvarama pretruna. Pretrunu izraisa no vienas puses VCTD sludinātais cilvēciskais universālisms, bet no otras puses kultūru relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. Reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā cilvēku identisko atšķirību un spēju radīt unikālu kultūru.
   VCTD 1.pants nosaka: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”.
   Ļoti viegli apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram saprotams, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēla ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” ģimenē. Atšķirības nosaka genotips un kultūra. Nav ne mazāko šaubu par „vienlīdzīgi cieņā” nerealitāti. Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” jaundzimušais nesastaps tādu „cieņu” kādu 2018.gada aprīlī sastapa Anglijas karalienes mazdēla jaundzimušais: „Jāatzīmē, ka jau aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām pie slimnīcas sāka pulcēties karaliskās ģimenes fani, kuri, nodrošinājušies ar plakātiem, suvenīriem un atribūtiem Lielbritānijas karoga krāsās, nakšņoja teltīs un nepacietīgi gaidīja lielo brīdi”.
   VCTD tekstā neko būtisku neizsaka „sirdsapziņa” (Hitleram arī bija sirdsapziņa; Arājam arī bija sirdsapziņa). VCTD teksta uzmetumā bija runa tikai par „saprātu”. VCTD redkolēģijas Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu, jo nepietiek tikai ar „saprātu”. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdzienu nepareizi pārtulkoja. Ķīniešu valodā jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā. Tā ir apziņa, kura atzīst atšķirīgā svarīgumu. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un dota spēja cienīt atšķirīgo; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.
   Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā attieksme ir pret VCTD. Vispārējās cilvēku tiesību deklarācijas universālisms pārvēršas imperiālismā, noliedzot kultūru savdabību.  
   VCTD neņem vērā, ka katrā kultūrā ir sava izpratne par cilvēku. Izpratne sintezējas no attiecīgās kultūras faktoriem – reliģiskā, politiskā, ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, etnosa tradīciju un paražu faktora. Tā rezultātā katrā kultūrā ir specifiska attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēka pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām ģimenes, cilts, klana, tautas, nācijas, valsts, reliģiskās, politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem nebūs cilvēktiesību pārkāpums, bet būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. VCTD to neņem vērā.
   Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģijas. Vajadzīga gan cilvēktiesību ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu pasaules drūmākie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti, etniskie un reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma perspektīvām. Ne reti šo pretrunu demagoģiski izmanto politiskajā retorikā. Cilvēktiesību realizācijā izpaužas dubultie standarti.
   Speciālajā literatūrā sastopami dažādi ieteikumi „plurālisma universalizācijā”. Galvenokārt iesaka realizēt apgaismības projektus, izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka dabu un tiesībām.
   Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta parādība. Tā tas ir bijis agrāk. Tā tas ir tagad un būs arī turpmāk.
   Sliktās attieksmes cēlonis ir sliktā attieksme pret savu kultūru. Tas izklausās neticami. Bet tas ir fakts. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.
   Latviešiem savas kultūras vienreizējības saskatīšanu noteikti traucē masveidīgais kulturoloģisko zināšanu trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad Vispasaules dienas nosaukums būtu pareizi sastopams. Jēdzienu „kultūra” vispār ļoti daudzi lieto nepareizi. Par kroplajām (naidu stimulējošajām) „sabiedrības integrācijas” programmām vispār negribas atcerēties. Savukārt latviskās identitātes (vienreizējības) konstatēšanu pamatīgi apgrūtina haotiskā attieksme pret valodu, zemi, valsti, brīvību, nacionālo neatkarību, morāli tikumiskajām normām. Haotiskā attieksme grandiozi mazina latviešu kultūras cieņu ne tikai cittautiešos, bet arī saprātīgajos tautiešos. Tāpēc Vispasaules dienas pasākumos acīmredzot vajadzētu pievērsties savai kultūrai.

*
Latviešu valodā interneta tekstos ir aplami rakstīts Vispasaules diena „Kultūras (!?) daudzveidība dialogam un attīstībai”. Patiesībā ir jāraksta „kultūru daudzveidība”, jo runa ir par pasaules kultūru daudzveidību un dialogu starp dažādām pasaules kultūrām un to īpašniekiem – dažādām tautām. Runa nav par vienas kultūras daudzveidību. Pati par sevi ir zināma katras kultūras strukturālā daudzveidība, un ne visai perspektīvi (saprātīgi) būtu strukturālo daudzveidību (proti, kultūras elementāru īpašību) pasludināt par dialoga un attīstības motīvu.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Noklusētā patiesība


  
  

   Mūsdienu sabiedrībā noklusēt patiesību nav grūti. Tie spēki, kuriem pieder politiskā vara un masu komunikācijas līdzekļi, patiesību viegli noklusē. Tagad mediji sabiedrību informē tikai par politiskajai varai izdevīgo „patiesību”. Pie tam mediji to dara bez īpašas komandas. Mediji tagad vairs nav sociāli uzticamā ceturtā vara (ironiski „The Fourth Estate”), kura operatīvi un godīgi, sociāli atbildīgi un profesionāli atbildīgi, drosmīgi un kritiski kādreiz sabiedrību informēja par pirmo (likumdošanas) varu, otro (izpildu) varu un trešo (tiesu) varu. Mediji tagad ir politiskās varas (tai ir pakļautas minētās trīs varas) izmanīgi sulaiņi, un izmanīgo sulaiņu smalkākā izmanība ir izpildīt kungu velmi bez īpaša norādījuma.
   Sabiedrībā noklusēt patiesību visvieglāk ir tad, ja politisko varu atbalsta ne tikai mediji, bet arī inteliģences vairākums. Inteliģencei ne reti tāpat kā politiskajai varai patiesība nav vajadzīga, jo patiesība apdraud tās labklājību. Sabiedrība nedrīkst zināt patiesību, jo tas ir kaitīgi gan politiskajai varai, gan inteliģencei. Ja sabiedrība uzzinās patiesību, tad politiskās varas un inteliģences stāvoklis būs apdraudēts. Politiskā vara un  inteliģence zaudēs reputāciju, autoritāti un leģitimāciju. Latviešu inteliģences vairākums, t.s. varas inteliģence, centīgi iesaistās patiesības noklusēšanā.
   Kāda patiesība Latvijā tiek noklusēta visdedzīgāk?
   Pirmkārt, visdedzīgāk tiek noklusēts fakts par Latvijas nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko politisko iekārtu. To, saprotams, noklusē valdošā kliķe un tās mediji. To noklusē varas inteliģence.
   Iemesls ir ļoti nopietns un reizē pats par sevi saprotams. Ja sabiedrība masveidā izpratīs LR nacionāli noziedzīgo būtību, tad valdošajai kliķei un tās stutētājiem būs beigas. Tas ir loģiski. Vismaz teorētiski tāda iespējamība pastāv un tai nedrīkst atmest ar roku. Protams, cita lieta ir praktiskā iespējamība – latviešu „miljona” mentalitātes greizums un masveidīgā nevēlēšanās likvidēt noziedzības perēkli.
   Patiesība tiek noklusēta jau trīs gadu desmitus. Tas nav joks. 30 gadi ir vienas paaudzes aktīvas darbības ilgums. Šajā ziņā paaudzes tradicionālais kritērijs ir 30 gadi. Tātad viena paaudze aktīvo mūžu aizvadījusi bez patiesības. Šī paaudze ir izaudzinājusi sev maiņu. Tas ir noticis bez patiesības. Tātad Latvijā bez patiesības dzīvo ļoti prāva iedzīvotāju daļa. Tāpēc jautājums par noziedzīgā politiskā režīma gāšanu ir ļoti problemātisks ne tikai latviešu „miljona” greizās mentalitātes dēļ, spējot mierīgi elpot ideālas noziegumu brīvības gaisotnē un justies laimīgi bez jebkādas suverenitātes (valstiskās, ideoloģiskās, ekonomiskās, militārās suverenitātes). Nezinot sāpīgo patiesību par savu nenormālo dzīvi, nevar rasties vēlēšanās normalizēt dzīvi.
   Otrkārt, tiek noklusēts Rietumu kultūras noriets un Eiropas bezcerīgais stāvoklis, kas nepārprotami liecina par eiropiešu pagrimumu, novecošanu un izmiršanu. Demogrāfiskā katastrofa iet roku rokā ar morāli tikumisko katastrofu. Tiem hominīdiem, kuri nākotnē apdzīvos Eiropu, būs pilnīgi cita kultūra. Tās iedīgļi jau pašlaik ir uzdīguši.
   Latviju negaida gaiša nākotne. Tas ir bēdīgi. Taču vēl bēdīgāk ir tas, ka Rietumu kultūrai un Eiropai nav gaišas nākotnes. Drūmās perspektīvas noklusēšana noteikti ir visnosodāmākā rīcība. Latviešu kultūra ir vitāli atkarīga no Rietumu kultūras. Primārā ir Rietumu kultūra un tās liktenis. Nezinot patiesību par stāvokli Rietumu kultūrā un Eiropā, latvieši nevar konstruktīvi koriģēt (pielabot, glābt, uzlabot) savu kultūru. Patiesības slēpšana šajā ziņā ir nelietīgāka nekā patiesības slēpšana par noziedzības perēkli. Politiskā vara ir kultūras produkts. Kāda ir kultūra, tāda ir politiskā vara. Noziedzības perēkli var likvidēt vienīgi kardinālas pozitīvas izmaiņas latviešu kultūrā. Lai tas notiktu, jāzina patiesība par primāro – Rietumu kultūru. Latviešu kultūras būtisks avots ir Rietumu kultūra.
   Latvieši pieder „baltajai” rasei. Rasē pastāv iekšējā vienotība. Jebkurā nākotnes variantā latviešu esamība būs atkarīga no „baltajai” rasei kopīgās esamības. Vienotība ir acīmredzama: izmirst Eiropas tautas, izmirst arī latviešu tauta. Par to ir jāzina patiesība.
   Latvijā patiesība ir pieejama. Ja ir vēlēšanās, tad var uzzināt patiesību par Rietumu kultūru, Eiropu, dzīvi Latvijā. Daudzi latvieši noteikti ir lietas kursā par patieso stāvokli „baltās” rases kultūrā, demogrāfijā, morālē. Latvijā patiesībai ir veltīti vairāki interneta portāli, žurnāli, grāmatas. Mūsu tautas saprātīgākā daļa kāri interesējas par patiesību un nosoda varas pakalpiņu centienus slēpt patiesību. Vislielākās patiesības alkas ir vecākajai paaudzei. Taču arī no „interneta jauniešiem” daudzi vēlas zināt patiesību.
   Latvijas politiskajai varai un varas inteliģencei nākas ņemt vērā patiesības klātbūtni. Nepieciešams nosodīt un apklusināt vietējos patiesības patriotus.
   Piemēram, enerģiski to dara Maijas Kūles vadītais LU Filosofijas un socioloģijas institūts, publikācijās (visticamākais, arī lekcijās) norejot gan konkrētus izdevumus, gan konkrētus autorus par kaitīgas informācijas („antikultūras”) izplatīšanu latviešu sabiedrībā. LU struktūrās ir arī citi politiskās varas sulaiņi, kuriem nauda, tituli, karjera ir lielāka vērtība nekā patiesība. LU struktūrās Lomonosova ielā cita tipa kadri nemaz nemēdz būt. Tur rosās tikai varas sulaiņi – skudras, rozenvaldi, ijabi, dauni, tisenkopfi.
   Iespējami divi nosodījuma un apklusināšanas paņēmieni. Var kopumā nosodīt patiesības paušanu kā kaitīgu darbību. Var nosodīt paustās patiesības kaitīgo saturu – reālo notikumu un tendenču izklāstu. Tādā gadījumā parasti apgalvo, ka pie mums viss tiek pārspīlēts, trauksme tiek celta nepamatoti, alarmismam un nihilismam nav nekāda iemesla, jo Latvijā turpinās „veiksmes stāsts” un Eiropas pārējās valstīs viss plaukst un zeļ. Lielu grūtību un draudīgu seku pareģošanai sakarā ar noteiktiem procesiem sabiedrībā nav nekāda pamata. Tiekamies ar dažu cilvēku slimīgajām fantāzijām. Tā visbiežāk nosodoši izsakās par patiesības saturu tie cilvēki, kuri dotajā saturā saskata sev lielu apdraudējumu.
   Politiskajai varai verdziski kalpojošie mediji un varas inteliģence aizvadītajā laikā ir veiksmīgi noklusējusi Parīzes deklarāciju „Eiropa, kurai mēs varam ticēt” ar apakšvirsrakstu „Pozīcija vai tendence? Miljonu Eiropa pret intelektuāļu Eiropu”. Deklarācijas saturs precīzi sasaucas ar Latvijas patiesības patriotu „slimīgajām fantāzijām”. Deklarācijā atspoguļojas reālais stāvoklis šodienas Eiropā. Deklarācija ir kolektīvs dokuments, un tajā apkopots kolektīvais viedoklis par šodienas Eiropu. Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz šim patiesību uzzināja no vietējiem autoriem, tagad var tikties ar starptautiskā mērogā paustu patiesību. Deklarācija ir tulkota latviešu valodā.
   2017.gada maijā Parīzē tikās vecākās paaudzes intelektuāļi no vairākām Eiropas valstīm. Viņi apsprieda deklarācijas uzmetumu. Darbs turpinājās pēc maija apspriedes. Deklarāciju publicēja 2017.gada 7.oktobrī 20 valodās un tajā skaitā latviešu valodā. Internetā deklarācijai izveidoja speciālu saitu (thetrueeurope).
   Deklarāciju parakstīja 13 intelektuāļi. Viņi ir no Francijas, Čehijas, Ungārijas, Polijas, Norvēģijas, Spānijas, Lielbritānijas, Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas. Gandrīz visi no viņiem ir filosofi, universitāšu profesori, daudzu grāmatu autori un ne tikai intelektuālajās aprindās ļoti cienījamas personības. Visvecākajam no viņiem ir 90 gadu, visjaunākajam – 47 gadu. Dominē aizvadītā gadsimta 40.gados dzimušie. Lielbritānijas pārstāvim ir bruņinieka tituls.
   Deklarācija sastāv no 36 punktiem. Deklarācijas motivāciju nosaka atziņa „Eiropai draud sabrukums”. Deklarācijā paskaidroti sabrukuma galvenie cēloņi un to sekas, kā arī formulēti ieteikumi sabrukuma apturēšanai.
   Sabrukuma galvenais cēlonis ir pašapmāna ideoloģija – „viltus Eiropas” ideoloģija. Eiropā ir ieviesies nepatiess dzīves skaidrojums. Eiropieši paši sevi māna. Dara to pašpārliecināti, augstprātīgi, iedomīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Eiropieši izliekas neredzam „postnacionālās un postkultūras” slāņa veidošanos. Eiropieši aprobežoti tic mūžīgam progresam, kaut gan progresa vietā ir regress. Pašapmāna ideoloģijā ietilpst atsacīšanās no pagātnes mantojuma un atsacīšanās no Eiropas kristietības saknēm. Eiropu apdraud ne tik lielā mērā mulsulmaņu invāzija un Krievija, bet gan „viltus Eiropas” ideoloģijas tirānija. Tā veicina tumsonību, aizspriedumus, māņticību, pašapmierinātību.
   Pašapmāna ideoloģijas sekas ir Eiropā dominējošais „liberālais hēdonisms”, „bezmērķīgais individuālisms” un „bezmērķīgais materiālisms”, kas nespēj motivēt ģimenes veidošanu un bērnu dzemdēšanu, savas zemes patriotisko mīlestību un pilsonisko lojalitāti. Eiropā izzūd priekšstats par nacionālo valsti kā Eiropas civilizācijas stūrakmeni. Tā vietā tiek propogandēta „paātrināta globalizācija”. Tiek aizmirsts, ka Eiropas identitāte veidojas no patstāvīgām nacionālajām identitātēm. Eiropā ir milzīga birokrātija, kas nemitīgi tiecas maksimāli regulēt dzīves visus procesus. Politkorektums uztur patiesības tabu. Politiķi „brīvības” aizsegā vēršas pret patiesību, izpatīk musulmaņu migrantiem, kuri nedomā integrēties eiropiešu sabiedrībā.
   Mūsmājas politiskās varas dibena laizītājiem kūlēm, rozenvaldiem, ijabiem un citiem par prieku („Mēs neesam vienīgie!”) deklarācijā ir konstatēts: „Diemžēl Eiropas inteliģence ir starp galvenajiem viltus Eiropas iedomību ideologiem”. Universitātēs ir zudusi „intelektuālā godprātība un objektivitāte”. Universitātes aktīvi iesaistās kultūras kropļošanā un iznīcināšanā.
   Deklarācijas noslēgumā ir priekšlikumi. Galvenais priekšlikums ir „atgriešanās uz patiesības ceļa” un „jāatgūst morālā cieņa pret realitāti”. Tāpat nepieciešama ir „jauna veida valsts vadība un jauna veida valsts vadītāju rašanās”. Katrā ziņā ir jāpretojas migrācijai kā Eiropas kolonizācijai. Noteikti ir jārisina demogrāfiskās problēmas, jāizbeidz dievināt tirgus visvarenība, jāreformē izglītības saturs, lai nodrošinātu kultūras mantojuma pārņemšanu. Laulībai ir jābūt pilsoniskās sabiedrības pamatam. Nav vēlams populisms – realitātes primitivizācija.



trešdiena, 2018. gada 11. aprīlis

Politikas heteronomija



  

   Tiekamies ar smalku izdarību. Smalkām izdarībām ir vajadzīgi smalki jēdzieni. Bez smalku jēdzienu klasiķa Kanta palīdzības neiztikt. Imanuels Kants par heteronomiju (atvasinājums no sengrieķu heteros un nomos; „atšķirīgs” un „likums”) smalki dēvēja stāvokli, kurā cilvēku rīcību nosaka nevis morālā griba, bet gan citi apsvērumi – praktisks aprēķins, materiālā ieinteresētība, ambīcijas, varas kāre. Kanta ētikā heteronomija ir cilvēku atšķirīga izturēšanās pret morāles likumu – kategorisko imperatīvu (vēl viens viņa smalks jēdziens). Cilvēku izturēšanās liecina par atsacīšanos pakļauties morālajai gribai. Tādai cilvēku rīcībai ir drūmas sekas. Ja cilvēku rīcību nenosaka morālā griba, tad viss tūlīt būtiski pazeminās. Morālās gribas trūkums momentā devalvē cilvēku rīcību. Tā kļūst amorāla.
   Tagad  katru dienu tiekamies ar politikas pazemināšanos. Tagad politika vairs nav politika. Tā nefunkcionē saskaņā ar morālo gribu – politikas kategorisko imperatīvu. Politiku tagad nosaka citi faktori. Politika ir zaudējusi specifisko identitāti. Politikas vietā tiekamies ar kaut ko pilnīgi savādāku, kam nākas izdomāt nosaukumu. Tas, ko sabiedrībā joprojām dēvē par politiku, faktiski ir pseidopolitika – neīsta un šķietama nodarbošanās. Politikas navigācija vairs neeksistē. Politikas kuģošana ir beigusies. Tiekamies ar pseidopolitikas navigāciju. Pēcpadomju Latvijā ir bijusi tikai pseidopolitikas navigācija. Ar politiku maskējas savtīgs un alkātīgs aprēķins, kā arī plebejisko parvēniju ambīcijas.
   Cilvēku kolektīvai aprūpei politika kā idejiski organizatorisko paņēmienu kopa ir pastāvējusi vienmēr. Taču jēdzienu „politika” sāka lietot tikai IV gs. pirms mūsu ēras senajā Grieķijā. Politikas jēdziens ir radies sengrieķu valodā. Politikas jēdzienu pirmais esot lietojis Aristotelis. Viņa definīcijā politika ir māksla pārvaldīt valsti. Platonam politika bija prasme „aizsargāt visus pilsoņus un pēc iespējas viņus padarīt labākus”. Uz mūsu politiķiem tas neattiecas.
   Uz mūsu politiķiem tāpat neattiecas tas, ka aizvadītajos gadu tūkstošos par politikas būtību ir izteikušies ļoti daudzi filosofi, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. No viņiem mūsu politiķi varētu mācīties. Taču mūsu politiķiem neviens neprasa zināšanas par politiku. Mūsējiem nav svarīgi, ka no Aristoteļa laika līdz šodienai principā nav mainījusies attieksme pret politiku. Politika ir valstiskā darbība. Tas tiek atzīts lielā vienprātībā. Politika attiecas uz valsts varu, tās institūtiem un sociāli valstiskajiem procesiem. Mūsu „simts gudrākajām galvām” ir smalkāks viedoklis par politiku.
   Politikas idejiskajā kodolā vienmēr ir stingri uzskati par cilvēku, tautu, nāciju, valsti, kultūru, saimniecisko darbību, izglītību, veselības aizsardzību, audzināšanu, reliģiju, zinātni, mākslu. Šos uzskatus sauc par politiskajiem uzskatiem, un tie sakņojas politiskajās idejās, teorijās, koncepcijās. Politisko uzskatu kolektīvās identitātes un kolektīvās realizācijas pamatforma ir politiskā partija. Tās idejiskie uzskati un disciplinārās prasības koncentrējas partijas statūtos un partijas programmā, kas reizē ir attiecīgās politiskās organizācijas ideoloģijas apkopojums.
   Kā zināms, mūsu politiķi regulāri maina partijas, jo viņiem un partijām nav nekādu politisko uzskatu. Eksistē vienīgi uzskatu simulācija. Pirms 6.oktobra parlamenta vēlēšanām ceļošana no vienas partijas uz otru partiju ir kļuvusi īpaši intensīva. Mūsu „jaunie konservatīvie” nezina konservatīvisma teoriju. Pie mums politikā drīkst uzdarboties „par-politikas” idiotija. Politiķus nekautrējas tēlot noziedznieki bordāni, juraši, strīķes, sudrabas. Rīgas lielākais blēdis savu kabatas partiju ir nosaucis „Gods kalpot Rīgai”.
   Atbildēt uz jautājumu „Kas konkrēti liecina par politikas pazemināšanos ?” ir samērā viegli. Par politikas pazemināšanos konkrēti liecina politikas neatbilstība tās vēsturiski klasiskajiem kritērijiem. Tas sākas ar politikas misijas apzinātu neievērošanu un politisko uzskatu deficītu. Lai konstatētu politikas pazemināšanos, attiecīgā politika jāsalīdzina ar politikas klasiskajiem paraugiem. Tad tūlīt atklājas, ka pie mums politikai nav nekā kopēja ar politiku tās vēsturiskajā izpratnē.
   Pagaidām ne tik viegli ir saprast, vai politikas pazemināšanās ir intelektuālā pagrimuma, tumsonības un morālās deģenerācijas liecība jeb politikas pazemināšanās ir objektīvi cēloniska un antropoloģiski neizbēgama pārmaiņa. Proti, loģiska pārveidošanās un pārvēršanās, īpašību un raksturlielumu mainīšanās atbilstoši cilvēku evolūcijas jaunākajām iezīmēm.
   Attieksme pret morāli turpina masveidā mainīties. Morāle tiek izstumta ne tikai no politikas, bet arī no slavenās tirgus ekonomikas, izglītības un medicīnas. Par to liecina izglītības dokumentu tirdzniecība un aptieku bizness. Atsacīšanās no morāles kategoriskā imperatīva ir ne tikai proletārisko lumpeņu kaislība bijušās „padomju tautas” populācijā. T.s. finansu kapitālisma nekaunība, paātrinātās globalizācijas musināšana, transnacionālo korporāciju agresija liecina par morāles masveida izstumšanu arī Rietumu sabiedrībā. Tātad kaut kas būtisks ir izmainījies cilvēkos vispār un varbūt politikas pazemināšanās ir antropoloģisko izmaiņu sekas. Cilvēki ir izmainījušies savā evolūcijā. Ne velti nākas lietot tādus apzīmējumus kā postcilvēki, postkultūra, postvēsture, postinteliģence, postpatiesība, postkapitālisms.
   Politikas identitātes zuduma iemeslus pagaidām ne tik viegli ir saprast vēl viena iemesla dēļ. Rietumu civilizācijā daudzās zemēs eksistē politika atbilstoši tās tradicionālajai misijai. Eksistē politiskās partijas ar stingriem politiskajiem uzskatiem un stingru partijas biedru disciplīnu. Eksistē politiķi, kuru darbības pamatā ir kalpošana tautai un valstij. Tādi politiķi ir pie varas. Ne visās zemēs muļķojās ar ideoloģisko nihilismu – blādīšanos par ideoloģijas nevajadzību.
   Starptautiskajās zinātniskajās aprindās tēmu par politikas pazemināšanos galvenokārt stimulē bijušo padomju republiku politika (patiesībā – pseidopolitika). „Perestroika” dzemdēja krimināli oligarhisku valstiskumu. Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Latvija nav izņēmums, un politikas pazemināšanos grūti ir konstatēt vienīgi akliem, kurliem un izcili stulbiem cilvēkiem. LR politikas pseidobūtība momentā atklājas salīdzinājumos ar īstu politiku. Vietējā politiskā retorika nevis glābj partiju un politiķu reputāciju, bet gan vēl vairāk atmasko politikas pazemināšanos.
   Konkrētus piemērus nav vērts minēt. Pats galvenais piemērs ir tas, ka visu nosaka Maskavas necilvēku organizētās „perestroikas” ievazātais nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valdošās kliķes režīms. Tādā režīmā politikas pastāvēšana vispār nav iespējama. Tādā režīmā politika nevar būt idejiski centrēta valstiskā darbība. Politika nevar būt tautas interešu un valsts interešu aizstāve.

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Mentālā haosa kumulācija jeb cilvēciskuma sabrukums




   
   Atkal nākas lietot medicīnā iecienītu jēdzienu. Sabiedrības analīzē vairs nepietiek ar sociālo zinātņu jēdzieniem. Tos nepieciešams nemitīgi papildināt ar medicīnā lietotiem jēdzieniem. Daudzu indivīdu veselības stāvoklis ir ļoti kritisks.
   Medicīnā par kumulāciju sauc kaitīgu vielu uzkrāšanos organismā. Cilvēkos uzkrājas kaitīgas vielas, izraisot mentālo sabrukumu. Cilvēku garīgajai veselībai viskaitīgākā viela ir absurda, perversa, melīga, idiotiska, neloģiska, iracionāla informācija. Piemēram, portāls „Delfi” cilvēkiem katru dienu piegādā kaitīgu vielu grandiozu porciju. Šajā porcijā ir gan absurda un perversa, gan melīga un idiotiska, gan neloģiska un iracionāla informācija. „Delfi” lasītājam nav iespējams saglabāt garīgi normāla cilvēka veselību.
   Par cilvēku mentālo sabrukumu liecina dažādas pazīmes. Viena no tām ir domāšanas, prāta, uztveres haotizāzijas uzkrāšanās (kumulācija) cilvēkos. Šī pazīme noteikti ir viena no visnepatīkamākajām pazīmēm, jo norāda par cilvēciskuma sabrukumu. Cilvēks vairs nav Homo Sapiens, bet ir tikai Homo vai kaut kas līdzīgs Homo erectus – stāvus ejošam cilvēkam bez saprāta. Homo galvā ir tumšs, dziļš, miglains bezdibenis, liela nekārtība, juceklis, zināšanu neloģisks izkārtojums. Patiesībā tas vairs nav Homo, bet ir Posthomo.
    Šodienas Latvijā ar mentālo sabrukumu sastopamies katru dienu. Rīgas medijos atspoguļotā varas inteliģences darbība un uzvedība liecina par mentālo haosu. Liecina arī par mentālā haosa progresēšanu. Tāpēc iederas vēl viens medicības jēdziens – dispozīcija (organisma nosliece uz kādu slimību).
   Kā tas praktiski izpaužas?
   Tas praktiski izpaužas tādējādi, ka cilvēki vairs nav spējīgi atšķirt normu no patoloģijas. Cilvēki vairs nav spējīgi atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir derīgs un kas nav derīgs, kas ir vērtīgs un kas nav vērtīgs. Cilvēkos viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka viņi nav spējīgi atdalīt negatīvas izpaumes no pozitīvām izpausmēm. Cilvēku smadzenēs valda haoss. Negatīvais un pozitīvais saduļķojies vienā melnā duļķojumā. Haoss palielinās un duļķojuma līmenis ceļas. Tas ir visbriesmīgākais. Kaitīgo vielu kumulācija turpinās un neviens to nevēlas apturēt. Cilvēku nosliece (dispozīcija) uz mentālo haosu ir acīmredzama. „Delfi” finansē sabiedrība – valsts budžets. Nevienu tas neuztrauc. Tā vien liekas, ka latvieši vairs neprot eksistēt, piemēram, bez „Delfi” informācijas par „transpersonu, kas pārgulējusi ar vairāk nekā 2000 vīriešu: man vienkārši patīk sekss”.
   Mentālais haoss ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Cilvēku apziņu dominējoši pārņem asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Cilvēku apziņa kļūst šizofrēniska un deģeneratīva. Intelektuālie procesi devalvējas un sairst. Cilvēka refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu un atveidojumu. Daudzi vairs neprot atšķirt gudru cilvēku no muļķa, godīgu cilvēku no negodīga cilvēka, inteliģentu cilvēku no neinteliģenta cilvēka, izglītotu cilvēku no neizglītota cilvēka, ideālistu no materiālista, parvēniju (iznireli) no apdāvināta cilvēka, pielīdēju no principiāla cilvēka, zinātnieku no šarlatāma, rakstnieku no grafomāna, mākslinieku un āksta. Tāpat neprot atšķirt politisko karjeristu no politiski talantīga cilvēka, nekaunīgu demagogu no kvēla patriota.
   Par to, piemēram, liecina naivi cerīgā attieksme pret Vējoni, Kučinski, „par-politikas” guru Pavļutu, „No sirds Latvijai” sentimentālo dvēseļu kutinātāju Sudrabu, nelietīgo Bordānu, Jurašu, Strīķi, antropoloģiski netradicionālo Kaimiņu, antropoloģiski kroplo Rinkēviču.
   Slavens ir mūsu politiķu bezidejiskums – iespēja nodarboties ar politiku bez jebkādas konceptuālās orientācijas. Tā cēlonis noteikti ir mentālais haoss. Daudzi cilvēki un arī paši politiķi nesaprot, kas vispār ir politika un kādas prasības ir politiķiem. Nevienu neuztrauc, ka valsts vadībā nonāk indivīdi bez elementāras politiskās stājas, sagatavotības, idejiskās programmas, nacionālajiem un sociālajiem ideāliem.
   Tipiski par to nesen internetā blādījās viens tipisks „politiķis”: „Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) atteikusies savās rindās uzņemt trīs partijas “Vienotība” deputātus, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" pauda Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Pragmatiskākie "Vienotības" deputāti ir pievienojušies ZZS. Trim deputātiem esam atteikuši, bet negribu viņus saukt vārdos, lai nebojātu viņu politisko karjeru (!?) un iespējas iekļauties citās partijās (!?), kā arī sadarbības iespējas (!?) nākotnē," intervijā klāsta Tavars”.
   Tavara kungs neapjēdz savu izteikumu šaušalīgo kroplību. Viņš pats sevi vērtē kā bezidejisku mīkstmiesi un analoģiski vērtē arī pārējos kolēģus. Īsti politiķi pirms vēlēšanām nemaina partiju, lai iekļūtu parlamentā. Katra partija ir idejiski specifiska organizācija ar oriģinālu skatījumu uz politiskajiem uzdevumiem. Partijas biedriem ir stingra politiskā nostāja. Viņu politiskā nostāja organiski saskan ar attiecīgās partijas programmu. No savas politiskās nostājas īsts politiķis nekad neatsakās un turklāt vēl amorāli savtīgā nolūkā, lai paliktu pie „lielās siles”.  Tavara un viņam līdzīgu tipu, kā arī elektorāta mentālais haoss ir riebīgs šķērslis Latvijas politiskās dzīves elementārā sakārtošanā.
   Mentālais haoss drausmīgi atsaucas uz LR vērtējumu vispār. LR nav politiski normāla valsts. Latvijā ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valdošās kliķes režīms. To negaidīti liels cilvēku skaits nav spējīgs saskatīt un godīgi atzīt.
   Grandiozs haoss ir cilvēku priekšstatos par izziņas procesu, zināšanām, zināšanu patiesumu. Cilvēki ir pasākuši jaunas zināšanas gūt tikai no masu komunikācijas līdzekļu rubrikām „Stāsti, padomi, idejas”. Viņi nelasa speciālo literatūru. Ar daiļliteratūru viņi tiekas „Delfi” rubrikā „Spilgts citāts”. Viņi vadās no medijos sastaptām pamācībām „Padomi, kā darba intevijās gudri runāt par atalgojumu”, „8 soļi, kā konfliktu pārvērst garīgā zeltā”, „Ja sieviete ir sista, spļāviens sejā nešķiet slikts”, „Našķis, kam piedēvē veselību uzlabojošas īpašības”. Viņi jūsmo par priekšlikumu pirms 6.oktobra vērtēt Saeimas deputātu kandidātus atbilstoši kritērijam „Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos”. Daudzi ir pārliecināti, ka „viedokļu plurālisms” ir pareizākais un vienīgais ceļš uz patiesību un patiesām zināšanām.
   Daudzu cilvēku mākslinieciskā gaume ir juceklīga. Pat tādi nopietni darbinieki kā bibliotēkāri nebaidās atklāt lasītāju mākslinieciskās gaumes haosu. Lūk, kādu informāciju internetā izplata Ventspilī: „Grāmatu tops sevī ietver katra mēneša desmit lasītākās daiļliteratūras grāmatas Ventspils Galvenās bibliotēkas Daiļliteratūras un literatūrzinātnes nodaļā. Marta top 10. Laipni aicinām iepazīties ar topa grāmatām, apraksti zemāk. Pie attiecīgās grāmatas apraksta ir iespējams nonākt arī spiežot uz (!?) nosaukuma (!?). JŪ NESBĒ – SLĀPES. KARĪNA RAČKO – DEBESIS PELNOS. DŽEINA ORIJA – ASINSMĀSAS. ALENS ESKENSS – DZĪVE, KURU APROKAM. MIŠELA RIČMONDA – LAULĪBU LĪGUMS. A. DŽ. FINNS – SIEVIETE LOGĀ. ROBERTS GALBRAITS – DZEGUZES SAUCIENS. NORA ROBERTSA – KAD SAULRIETS NOSKŪPSTA DEBESIS. KRISTIANS BANGS FOSS – NĀVE BRAUC AR AUDI. BARBARA TEILORE BREDFORDA – KAVENDONAS NAMS”.
   Tautu pārbauda ar politisko brīvību. Tautai dod politisko brīvību, lai noskaidrotu, vai tauta pareizi izprot politiskās brīvības jēgu, prot izmantot politisko brīvību, vai tautai brīvība vispār ir vajadzīga, tauta vēlas un prot nosargāt brīvību.
   Antantes valstis latviešu tautu tādā veidā pārbaudīja I Pasaules kara beigās. Latviešiem tika dota brīvība, vērīgi sekojot viņu kompetencei reālā saskarsmē ar brīvību. LR de jure sāka atzīt tikai 1921.gadā. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de jure atzina ASV. Tas jocīgā veidā notika 1922.gada 28.jūlijā. ASV atzina pastāvošo valdību, bet nevis valsti – Latvijas Republiku.
   Otro reizi latviešiem formālu brīvību deva sarkanās Krievijas imperators Jeļcins, lai no Latvijas iztaisītu „Trojas zirgu”. Respektīvi, Maskavas laupītājus caur Latvijas bankām ievestu „Eiropā”.
   Nenormāli daudzu latviešu attieksmē pret politisko brīvību valda haoss. Daudzi nespēj aptvert, ka pēc iestāšanās ES vairs nevar būt runas par LR valstisko suverenitāti. Suverenitāte ir zaudēta pēc iestāšanās Eiropas „kolhozā”. Suverēna valsts un konfederācijas dalībvalsts sevī neietver vienu un to pašu nacionālās neatkarības gradāciju. Pēc iestāšanās ES nacionālā neatkarība ir zaudēta. Secinājums ir viens: latviešiem politiskā brīvība nav liels dārgums. Daudzi šo negaidīto un apkaunojošo faktu nevēlas atzīt, un viņiem to neļauj atzīt mentālais haoss.  
   Tautu pārbauda ne tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu, garīgās kultūras mantojumu. Tādā gadījumā atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu,  garīgās kultūras mantojumu. Pašlaik latviešos mentālā haosa kumulācija ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka atspoguļojas visos pārbaudes veidos. Tautā melns saduļķojums valda gan attieksmē pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, garīgās kultūras mantojumu. Brīvība nav vajadzīga, zinātne ir sagrauta, mākslas centrā ir postmodernisma kakājums un šī dārgā mantojuma saglabāšana speciāli uzceltā atejā - Laikmetīgās mākslas muzejā.
   Latviešu tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle poor” bars.
  

sestdiena, 2018. gada 7. aprīlis

Idiotija ap valsts valodu




Idiotija liecina par prāta un kompetences trūkumu. Valsts valoda nevar izvairīties no idiotijas. Valsts valoda ir sistēmas elements, un valsts valoda nevar funkcionēt savādāk nekā pārējie sistēmas elementi. LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ir idiotiska sistēma. Tajā visi elementi ir ietīti muļķīgā bezjēdzībā, kurai ne reti piebalso dziļa nelietība. Tas attiecas arī uz latviešu valodu – LR valsts valodu.
   Idiotija ap valsts valodu sākās LPSR pēdējā posmā un turpinājās tūlīt pēc LR atjaunošanas. Tolaik par to liecināja valdības (konkrēti – izglītības ministrijas) ciniskā atsacīšanās krievu skolās palielināt stundu skaitu latviešu valodas mācīšanai. Stundu skaits bija nepietiekams latviešu valodas pilnvērtīgai apguvei. Drīz sekoja tikpat ciniska valdības atsacīšanās valsts līmenī organizēt latviešu valodas mācības cittautiešiem darba kolektīvos. Tā vietā valdība gribēja vienīgi kontrolēt cittautiešu latviešu valodas zināšanas un nodibināt speciālu inspekciju ar tiesībām bargi sodīt valsts valodas nepratējus. Valdības valodas politikā eksistēja sodīšana, bet nevis mācīšana. Tāpēc reāli arī bija tikai sodīšana, jo valsts ar mācīšanu sevi neapgrūtināja. Katram ir skaidrs, ka tāda taktika un stratēģija ir idiotija un nelietība.
   Šīs esejas mērķis nav uzskaitīt teksta autoram visas zināmās idiotijas ap valsts valodu. Uzskaitījums būtu garš. Minēšu divus jaunākos idiotijas paraugus.
   Valsts prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latviešu valodā. Par to vēstīja „Delfi” 2018.gada 2.aprīlī.
   Ideja nav jauna. 80.gadu beigās, valodas politikas veidošanas sākuma periodā, speciālisti formulēja prasību vidējo izglītību pieļaut tikai latviešu valodā. Prasība saskanēja ar citu valstu praksi. Vidējai izglītībai ir jābūt tajā valodā, kādā ir augstākā izglītība. Pretējā gadījumā ceļš uz augstāko izglītību ir apgrūtināts, un valsts valoda sabiedrībā nefunkcionē visaptveroši.
   Toreiz neviens „politiķis” neiedziļinājās speciālistu prasībā. Jaunizcepto „politiķu” mode ignorēt speciālistu viedokli sākās „perestroikas” laikā un, protams, sāpīgi apdraudēja ne tikai valodas jautājumu.
   Rezultātā tika pieļauta idiotiska kļūda. Latviešu valodai tika liegts ieņemt stabilu vietu valstī. Tika ieslēgta zaļā gaisma divkopienu sabiedrībai.
   No idiotiskās pieejas labums bija tikai politiskajiem primātiem. Viņi savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu. Valodas jautājums kļuva tramplīns politiskajai karjerai, kas pats par sevi ir idiotisms. Latviešu valoda kļuva politiskā tirgus sastāvdaļa un mietpilsoņu tracināšanas tarkšķis pirms katrām vēlēšanām. Latviešu „naciķi” pirms katrām vēlēšanām tautā musināja valodas jautājumu. „Politiķa” karjerai valodas jautājumu tāpat lieliski izmantoja ždanokas, cilēviči, plīneri, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Secinājums ir drūms: 30 un vairāk gadus LR turpinās idiotija ap elementāru lietu – valsts iedzīvotāju prasmi zināt vietējo valodu.
   Valsts prezidenta nesenā vizīte ASV atkal atgādināja par milzīgu idiotiju ap valsts valodu. Pie mums tā ir tradicionāla idiotija. Pēcpadomju gados tā ir izpaudusies visu Valsts prezidentu darbībā. Vējoņa kungs nav izņēmums.
   Kā parasti, tiek ignorēta pasaulē vispārpieņemtā prasība. Proti, prasība Valsts prezidentam visur un vienmēr oficiālajā komunikācijā lietot tikai savas valsts valodu, bet nevis stostīties kādā svešā valodā un turklāt principā amorālā nolūkā.
   Valsts galvas nerunāšana oficiālajā komunikācijā savas valsts valodā pamatoti tiek uzskatīta par nacionālo nodevību. Tā ir nodevība pret savu tautu un savu valsti. Valsts valodas nelietošana ir Valsts prezidenta necienīga izturēšanās pret Dzimteni, Tēvzemi.
   Valsts valoda ir tāds pats valsts simbols kā karogs, ģērbonis, himna. Valoda ir viens no tautas esamības atribūtiem. Stostīšanās angļu valodā Baltajā namā un citur nevieš cieņu pret latviešu tautu un nerada stingru pārliecību par tās kristālskaidrību un cēlumu. Visdrīzāk stimulē priekšstatu par kaut kādu morāli amorfu etnisko mistrojumu, kuram nekas nav svēts un dārgs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka etniskā mistrojuma barveži lišķīgi tiecas izpatikt īstu etnosu un īstu valstu vadībai, ģeopolitiskajam saimniekam, pasaules varenajiem, „naudas maisiem” u.tml.
   Pēcpadomju laikā, kad latviešu tautai mainījās saimnieks, latviešu tauta brīvprātīgi atsacījās no valsts suverenitātes un tāpēc latviešu „miljons” sāka pielīst amerikāņu un rietumeiropiešu politiskajai elitei, neesmu sastapies ar kāda līdzšinējā Valsts prezidenta nosodījumu par runāšanu angļu mēlē oficiālajā komunikācijā. Latviešu „miljons” ir vienīgi nosodījis prezidentu neprasmi pareizi izteikties angļu valodā.
   Latvijā nacionālie nodevēji ir ne tikai Valsts prezidenti. Nacionālajai nodevībai ir daudzgalvaina sociālā bāze. Latviešu „miljonam” valsts valodas aizstāvēšana ir tikai tribīne skaisti pamuldēt par „patriotiskumu”. Latviešu „miljons” nemaz nezina, kā Valsts prezidentam ir konsekventi jāizturās pret savas valsts valodu.
   Idiotijā ap valsts valodu atsevišķs aspekts ir valsts visaugstāko amatpersonu dzimstās valodas kultūras līmenis. Vējoņa kungu „miljons” kaunina ne tikai par slikto angļu valodu, bet arī par slikto latviešu valodu.
   Atkal jāsaka – Vējoņa kungs nav izņēmums. Idiotijai ir transnacionāls vēriens. Jaunajos laikos, kad Rietumos nodarbošanās ar politiku kļuva masveida profesionālā darbība, dzimtās literārās valodas prasme politiķim nav obligāta prasība. No latviešu tautas oficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba literārā valoda bija vienīgi Kosiginam, Klintonam, Obamam. PSRS vienmēr valdīja cilvēki bez augstākās izglītības. Tā bija tikai minētajam Aleksejam Kosiginam. No Kremļa valdniekiem viņš vienīgais prata pareizi runāt krievu valodā. Gorbačovs arī neprot pareizi runāt. Savukārt no mūsu amerikāņu saimniekiem visneizglītotākais bija Bušs-jaunākais. Viņš vispār neprot savu domu sakarīgi formulēt, cilvēci uzjautrinot ar „bušismiem”.
   No mūsu neoficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba krievu valoda ir Medvedjevam, Putinam. Viņi runā kā augsti izglītoti cilvēki. Pats par sevi saprotams – t.s. protokola komunikācijā lieto tikai valsts valodu.