ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Etniskais sadisms un patogēnais tārps


Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties par visas tautas ciešanām.
   Iespējams etniskais sadisms. Tam ir konkrēti piemēri. Tos sagādā t.s. trimdas latvieši. Viņi uz Latvijas latviešiem lūkojas no Rietumu kalnu smailēm ar Rietumu iedzīvotāju pārākuma apziņu. Pēckara Latvijā dzīvojošie cilvēki viņiem ir cilvēciskās niecības un padomju mežonībā  marinētas sīkbūtnes. Pēckara Latvijas ļaudis viņiem ir sociālisma tvanā apdullušu primātu bars.
   Trimdas labiešiem neko neizsaka pēckara Latvijas latviešu kultūras panākumi. Latviešu garīgā un materiālā kultūra savā vēsturē aizvadītā gadsimta 70.gados sasniedza kulmināciju, tautas mantojumu saulaini papildinot ar lieliskiem panākumiem mākslā, zinātnē, zinātniski tehnisko inovāciju jomā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā. Ja Rietumos 70.gados sāka smirdēt posmodernisma smirdoņa, tad Latvijā latvieši radīja īstas mākslas šedevrus un varēja lepoties ar zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem.
   Bet to trimdas latvieši var nezināt, bet galvenais - negribēt zināt. Par pēckara Latviju viņi atzīst vienīgi sliktu informāciju. Teorētiski ir iespējami izņēmumi. Praktiski dominē vīzdegunīgums. 80.gadu beigās pirmās tikšanās ar  „rietumniekiem” sagādāja rūgtu vilšanos. Viņi uz mums lūkojās kā uz antropoīdiem, kuri bezjēdzīgi tup sociālisma kokos. Tā lūkojās visi: gan tie, kuri kaut ko bija radījuši sabiedrībai, gan tie, kuri neko neprata radīt sabiedrībai.
   Spilgts piemērs ir no Kanādas atceļojušās VVF attieksme pret latviešu tautu. Viņas attieksme ir tipisks etniskais sadisms. Tas novērojams, sākot ar pirksta pielikšanu pie deniņiem un beidzot ar mūža mājas skandālu, kā arī latviešus medijos regulāri raksturojot kā nepilnvērtīgus radījumus: „[..] teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir mazāk gudra par caurmēru”.
   Ja 2017.gada 20.novembrī publicētā tekstā VVF saka „Man šķiet, mums ir tādi sociālie slāņi, kuri ir atsvešinājušies no tās idejas par pašlepnumu – ka tu pats par sevi gādā. Viņi drīzāk sagaida, ka kāds par viņiem rūpēsies”, tad tā ir ļauni tīksminoša norāde uz padomju cilvēku nekur nederīgo mentalitāti.
   Dotie vārdi apliecina etnisko sadismu. Dotie vārdi ir teikti ar pārākuma apziņu un vēsi atsvešināti no tautas. Viņasprāt tauta ir pelnījusi nevērtīgu dzīvi bez pašlepnuma: ”Es savu tautu vienmēr esmu idealizējusi. Kad es biju prezidente, man likās, ka mans uzdevums ir to latvietību un Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt. Un tagad, kad es redzu tādas zemiskas lietas un kad tas zemiskums tiek vērsts pret Tevi, zemiskumu var atdzīvināt  ar prastiem un nesmalkiem līdzekļiem, un mani skumdina tas, ka mana ticība manas tautas spējām garīgai un psiholoģiskais izaugsmei tiek iedragāta.”
   Tipiska ir vārdkopa „Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt”. Tautu nevajadzēja modināt. Zinātniskus atklājumus un izgudrojumus, neaizmirstamas gleznas un pasakaini skaistus gobelēnus nerada aizmigusi tauta. Tāpat tauta nav „puķīte”, kuru saimniece aplaista. Tauta nav Kanādas tantuka (turklāt ļoti nelietīga) īpašums, kas ir žēlsirdīgi jāaprūpē.
   Sastopams ir unikāls materiāls etniskajam sadismam. To ir gatavojis un ar parakstu apstiprinājis cilvēks, kuram noteikti sagādā dzīvniecisku baudu latviešu tautas ciešanas. Šis cilvēks nav dzimis, uzaudzis un mūža lielāko daļu pavadījis Latvijā. Latvijā viņš sāka dzīvot nesen. Latvija nav viņa Dzimtene. Viņš no Stokholmas ieradās Rīgā, lai konsekventi atgādinātu Latvijas latviešiem par viņu cilvēcisko bālumu. Viņš uzskata par savu pienākumu likt latviešu tautai atsacīties no pagātnes. Viņa pārliecībā Latvijas latviešiem ir sistemātiski jāņirgājas par pagātni. Viņa ieskatā pēckara Latvijā dzīvojošie latvieši ir visādā veidā jāapsmej un jāvajā.
   Viņš sev ir formulējis nīgru misiju. Tā ir misija sagādāt ciešanas, Latvijas latviešiem nemitīgi atgādinot par traumatisko dzīvi „padomijā”. Nīgro misiju izpildīt nav grūti. Nepieciešams izvēlēties vispiemērotāko patogēno tārpu, lai sagandētu tautas apziņu un par to izjustu sadistisku baudu.
   Kas ir patogēns tārps?
   Tā ir metafora patogenitātei. Medicīnā par patogenitāti dēvē mikroorganismu spēju ierosināt infekcijas procesus. Svešvārds atvasināts no grieķu vārdiem „pathos” (ciešanas) un „genos” (izcelsme). Infekcijas procesiem ir patogēns – kaut kas tāds, kas izraisa slimību. Sabiedrības garīgās saslimšanas patogēnus drīkst pārnestā nozīmē saukt par tārpiem. Tie grauž sociuma apziņu un ļaudīm sagādā nemitīgas morālās ciešanas.
   Trimdas latviešu pārliecībā patogēns tārps ir padomju periods. Tas esot sagrauzis Latvijas latviešu apziņu. Tas ir universāli lietots patogēns tārps. Trimdas latvieši uz to vispusīgi atsaucas tīksmē par Latvijas latviešu apziņas neveselību.
   Etniskā sadisma unikālā materiāla autoram patogēns tārps arī ir padomju periods. Taču viņam varenākais patogēnais tārps ir „čekas maisi”. Viņš par katru cenu vēlas latviešus pieradināt pie domas, ka „čekas maisiem” ir jābūt tautas ciešanu vitālākajam ieganstam.
   Saprotams, runa ir par Kārli Kangeri. 2014.gada 20.augustā LR MK izdeva rīkojumu izveidot komisiju bijušās VDK dokumentu zinātniskai (!?) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai (!?), ko bijusī VDK nodarījusi LR un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Kārli Kangeri.
   Par komisijas uzdevumu izvērtēt materiālo kaitējumu, bet īpaši morālo kaitējumu atsevišķi LR un atsevišķi tās iedzīvotājiem nerunāsim. Tāpat nerunāsim par dokumentu zinātnisko izpēti. Tie ir tik iracionāli uzdevumi, ka neviens īsts zinātnieks tos nekad neuzņemtos izpildīt un nekādā gadījumā nepiekristu MK iecerei un terminoloģijai. Kangeris uzņēmās, jo komisija ir viņa mūža sapnis.
   Kangera iedomās „čekas maisi” visvairāk apkauno Latvijas latviešus. Kangeris acīmredzot nesaskata viņa brāļošanos ar Gorbačovu, Jākovļevu. Abi biedri arī vēlējās PSRS iedzīvotāju naidu novirzīt uz „čeku”. Gorbačovs, Jākovļevs tā gribēja nomaskēt „perestroikas” nelietīgi graujošos mērķus.
   Bet kāds mērķis ir Kangerim? Vai ir taisnība vienam nesen traģiski mirušam kompetentam speciālistam? Viņš saka: „[..] Dr. Kārlis Kangeris, kurš savai spiegošanai Izraēlas specdienesta MOSSAD labā par aizsargorganizāciju tolaik izmantoja Stokholmas universitāti, bet šobrīd izmanto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un gatavojas nodot MOSSAD rīcībā arī bēdīgi slaveno čekas maisu saturu”. Vai tā ir taisnība?
   Visticamākais, tā nav taisnība. Visticamākais, viņš nesadarbojas ne ar vienas valsts specdienestu. Specdienesti sadarbojas ar gudriem cilvēkiem. „MOSSAD” diezin vai ir bijusi interese par latviešu „avotiem”. Ja tomēr tāda interese bija, tad informācija jau sen ir iegūta bez Kangera palīdzības.
   Kangera pozīcija drīzāk atbilst „aukstā kara” Rietumu stratēģijai, austrumeiropiešos cītīgi kultivējot mazvērtības kompleksu pēc dzīves sociālisma iekārtā. Katrā ziņā tā nav tautas garīgajai stiprināšanai adresēta pozīcija. Nav nacionāli patriotiska pozīcija un nav zinātnieka pozīcija. Šī pozīcija liecina par etnisko sadismu. Kangeris saka: “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur („čekas maisos” – A.P.) nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”.
   Tā ir melnas dvēseles, melna prāta un melnas sirds loģika, - galvenais publicēt „čekas maisus”, to saturu pārbaudīt nav vajadzīgs, lai katrs pats tiek galā ar visu. Tā nav humāna pieeja. Tāda pieeja var būt vienīgi etniskam sadistam laikā, kad sabiedrībā ir iezombēts reti kropls priekšstats par specdienestiem. Turklāt Kangera pieeju papildina fakts par taisnīguma un tiesiskuma katastrofālo trūkumu šodienas Latvijas justīcijā. Tādos negodīgos apstākļos, tiesu namos katram pašam „skaidrojoties”, būs neiespējami panākt taisnību.
   Amizanti ir tas, ka Kangeris nav spējis pamanīt pat to, ka viņa pieeja ir pretrunā ar MK rīkojumu. Viņš negatavojas izpildīt rīkojumu. Bet savādāk nevarēja būt. Kangeris nekad nav paredzējis kaut ko pētīt un izvērtēt „čekas maisos”. Tas neietilpst viņa nīgrajā misijā.
   Kangera vadītās komisijas darbību nosaka 2015.gada 22.septembrī apstiprināts reglaments. To ir sagatavojusi pati komisija. Reglamentu ir parakstījis Kangeris, un tas ir saskaņots ar LU rektoru.
   Etniskā sadisma unikālais materiāls ir Kangera parakstītais reglaments. Tā 10.1. iedaļā teikts: „Komisijas loceklis nevar būt persona, kura ir bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) vai Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, tās Galvenās izlūkošanas pārvaldes, citu PSRS drošības vai pretizlūkošanas dienestu štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs, PSRS vai Latvijas PSR iznīcinātāju bataljonu kaujinieks, vai kura ir bijusi Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk – PSKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, LKP republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas sekretārs vai darbinieks, LKP pirmorganizācijas sekretārs, Vissavienības Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas, republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas loceklis, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes loceklis, to vietnieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldes darbinieks, PSRS prokurors, Latvijas PSR prokurors, šo prokuroru vietnieks, PSRS vai LPSR prokuratūras iestāžu darbinieks pēc 1990. gada 26. oktobra, Latvijas PSR VDK darbību pārraugošais prokurors Latvijas PSR prokuratūrā, Latvijas PSR Tieslietu ministrijas darbinieks, PSRS Kara prokuratūras darbinieks, PSRS Bruņoto spēku Baltijas kara apgabala vai citu kara apgabalu štāba militārpersona vai darbinieks, Latvijas PSR kara komisariāta darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Brīvprātīgās patriotiskās biedrības, Armijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Aviācijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Vissavienības armijas, aviācijas un flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas darbinieks, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas darbinieks, PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes darbinieks, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks vai Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks, kā arī pēc 1991.gada 13. janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir vai ir bijusi ārvalstu drošības dienestu, izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestu darbinieks”.
   Vēl reglamentā ir teikts: „10.2. Reglamenta 10.1. apakšpunktā minētie zinātniskās darbības veikšanas ierobežojumi attiecināmi arī uz Komisijas zinātniskajam darbam piesaistāmām personām. 10.3. Slēdzot līgumu, Komisijas loceklis vai cita Komisijas zinātniskajam darba piesaistītā persona apliecina Reglamenta 10.1. apakšpunktā minēto zinātniskās darbības ierobežojošo apstākļu neesību, parakstot attiecīgu deklarāciju (!?) ar atrunu, ka gadījumā, ja sniegtais apliecinājums neatbilst īstenībai, attiecīgā persona lūdz uzskatīt, ka iesniegts Darba likuma 100. panta piektajā daļā paredzētais darbinieka uzteikumu, sakarā ar kuru lūdz uzteikt darba līgumu ar dienu, kurā konstatēta neatbilstība īstenībai, sakarā ar tikumības un taisnprātības (!?) apsvērumiem un zinātnisko ētiku (!?), kas neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības, kā arī pauž apņemšanos atlīdzināt nodarītos zaudējumus un kaitējumu.”
   Ko tas nozīmē? Kā izturēties pret šādu cilvēku unikālu „tarifikāciju”?
   Tā ir nepārprotama vēlēšanās maksimāli kompromitēt latviešu inteliģenci un pazemot latviešu inteliģences spējīgāko daļu. Dotajā dokumentā unikālā veidā ir norakstīta visa Latvijas latviešu inteliģence. Tā ir iegrūsta sengrieķu Tartarā – mirušo pazemes valstībā. Mēs teiktu - ellē.
   Latvijas latviešiem ir pilnīgi skaidrs, ka Kangeris vēlas nobīdīt malā praktiski visus cilvēkus, kuri strādāja padomju struktūrās. Labi, ka Raimonds Pauls nav zinātnieks un tāpēc nevar izmeklēt „čekas maisus”. Arī viņu Kangeris ir iegrūdis ellē. Pauls bija LPSR Kultūras ministrs – Ministru Padomes loceklis.
   Bet, protams, Pauls nav vienīgais Kangera ellē. Tur vēl Kangeris ir iegrūdis ZA prezidentus, augstskolu rektorus, zinātnisko institūtu direktorus, akadēmiķus, profesorus, Tautas māksliniekus un Tautas dzejniekus. Visus nav iespējams uzskaitīt. Jāuzskaita latviešu inteliģences tūkstoši.
   Kangeris ir iegrūdis ellē inteliģenci, kura ar savu darbu radīja 70.gadu grandiozos panākumus latviešu kultūrā. Ellē tāpat ir iegrūsti tūkstošiem strādnieku ar radošu prātu. Viņi darbojās Kangera uzskaitītajās brīvprātīgajās biedrībās. Strādnieki bija arī citās struktūrās (LKP CK u.c.).
   Kangera saraksts ir pretīgi divkosīgs. Dokumentā ir minēti „iznīcinātāju bataljona komandieri”, bet nekas nav teikts par slaveno Arāja komandu – ebreju šāvējiem, vācu okupantu atbalstītājiem. Pretīga nelietība ir minēt tikai „Krievijas pareizticīgo baznīcu”, bet neminēt luterāņu, katoļu un citas Latvijas baznīcas.
   No Stokholmas mūs ir aplaimojis kadrs ne tikai ar šķebīgu „taisnprātību”, bet arī ar „zinātnisko ētiku”. Būtu labi, ja viņam būtu izdevies aptraipīt tikai odiozās komisijas locekļus ar „zinātnisko ētiku” un Latvijas latviešu inteliģence turpinātu dzīvot saskaņā ar zinātnes ētikas normām un zinātnieku ētikas kodeksu, kurā nekādā ziņā neietilpst etniskais sadisms.


otrdiena, 2017. gada 14. novembris

Operatīvās informācijas avotu filosofija

   Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK. Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija nelegāli spēki, ar kuru palīdzību VDK saņēma informāciju savai darbībai. Mūsu slavenajos „čekas maisos” ir ziņas par „avotiem”.
   Pēcpadomju gados sabiedrības interese par „čekas maisiem” nekad nav pierimusi. Tiek uzskatīts, ka valdošā kliķe apzināti neatver „čekas maisus”, jo tajos var būt ziņas par daudziem politiķiem, ierēdņiem, biznesmeņiem, dzejniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, garīdzniekiem. Tas ir pareizi. VDK tāpat kā jebkurš pasaules speciālais dienests balstījās uz inteliģenci un noskatīja gudrākos cilvēkus.
   Attieksmē pret „čekas maisiem” sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Viena daļa par katru cenu grib atvērt maisus. Otra daļa neiesaka to darīt, jo tas saticīgo latviešu tautu pārvērtīs savstarpēji satrakotā mežoņu barā. Šī otrā daļa respektē latviešu mentalitāti. Proti, to, ka latviešu naids pret personām (citiem latviešiem) vienmēr ir lielāks nekā naids pret valsts institūcijām. Medijos sastopamā kņada ap „čekas maisiem” simtprocentīgi apstiprina precīzo novērojumu. Latvieši vēlas izrēķināties ar konkrētām personām, bet nevis ar skaistās krimināli oligarhiskās valsts smirdīgajām institūcijām un bezjēdzīgo valsts iekārtu vispār. Labi ir zināma (un tam šajā gadījumā ir spožas perspektīvas) latviešu patoloģiski naidīgā attieksme pret gudriem tautiešiem. „Čekas maisu” atvēršana pavērtu iespēju ņirgāties par gudriem tautiešiem. To gaida jaunatne (komentāru ģēniji) ar „atvieglotā mācību satura” obligāto septiņu klašu caurstaigāšanas „izglītību”. Šai jaunatnes daļai ir veiksmīgi iezombēts, ka visi pasaules speciālie dienesti ir labi un slikta bija vienīgi VDK. Labi ir CIA, Mi6, Mi5, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, ASIS, CSIS, BVT, СБУ u.c., bet slikta bija VDK.
    Faktiski aizvadītajos gados tiekamies ar sociālajiem afektiem – samērā īslaicīgiem, bet ļoti spēcīgiem sociuma uzbudinājumiem. Tajos atspoguļojas prāta nekontrolēts naids. Ja sabiedrībā pret vienu parādību ir divas pretējas reakcijas, tad noteikti tiekamies ar sociālo afektu. „Čekas maisi” gandrīz 30 gadus regulāri uzbudina latviešu sabiedrību. Bet tas nav labi. Tas ir ļoti slikti.
   Sociālie afekti var pārtapt traumatiskā neirozē – regulārā nervu uzbudinājumā, sekmējot ideoloģisko fanātismu un saprāta zudumu. Liekas, tāds stāvoklis ir nobriedis 2017.gada novembrī. „Čekas maisu” atvēršanas kaislībām pieplusojas jaunas uzbudinošas ziņas.
   Pirmkārt, no tiesas arhīva esot pazudusi pārbaudes lieta par Ivara Godmaņa sadarbību ar VDK. Otrkārt, SAB esot velme rediģēt „čekas maisos” pieejamos datus par „avotiem”.
   Sociālo afektu radītais sabiedrības psihiatriskais stāvoklis neļauj objektīvi runāt par „avotu” problēmu. Divas pretējas pozīcijas „čekas maisu” sakarā mazina iespēju manevrēt. Tajā skaitā filosofiskā mierā palūkoties uz „avotu” problēmu. Tas pašlaik reāli ir vienīgais veids pasargāt tautu no „čekas maisu” patogēniskuma – spējas novest sociumu līdz mentālajai komai.
   Filosofiskā mierā nākas apcerēt tādus jautājumus kā „avoti” un valstiskums, „avotu” tipoloģija. Bet vispirms nepieciešama svarīga piebilde.
   Minēto jautājumu apcerē nevar būt runas par tiem „avotiem”, kuri VDK ir snieguši informāciju savtīgos nolūkos un apmelojuši kaimiņu, darba biedru, sev nepatīkamu cilvēku. Runa ir par „avotiem”- nelietīgiem denuncētājiem. Tādi „avoti” eksistēja. VDK bijušie darbinieki memuāros atceras nelietīgos slepenos apsūdzētājus. Taču par viņiem izsakās nicinoši un savā darbībā centās no neliešiem atbrīvoties. Uz viņiem nevar attiecināt terminu „operatīvās informācijas avots”. „Čekas maisu” atvēršanas jēga varētu būt nelietīgo denuncētāju noskaidrošana. Padomju laika neliešu noskaidrošana labvēlīgi atsauktos uz tautas morālo stabilitāti. Diemžēl nav manīta šī aspekta prioritāte kaislībās ap „čekas maisiem”.
   Katrs domājošs un izglītots cilvēks, neapšaubāmi, saprot vairākus momentus. „Avoti” vienmēr ir bijuši visos laikmetos un visās zemēs. Nevienas valsts vara nav iztikusi bez operatīvās informācijas „avotiem”, palīdzot nodrošināt ārējo un iekšējo drošību. Arī tagad LR ir „avoti”.  Noteikti ir cilvēki, kuri mūsu speciālajiem dienestiem slepeni sniedz operatīvo informāciju. LR noteikti ir arī ārzemju („sabiedroto”!?) speciālo dienestu „avoti”, kuri par naudu vai „no sirds Latvijai” slepeni sniedz informāciju par mūsu dzīves notikumiem – valsts noslēpumiem, komercnoslēpumiem utt.
   Bez „avotiem” neiztika arī Padomju Savienībā un tās sastāvdaļā LPSR. Tāpat neiztika nevienā sociālisma zemē. Taču naids pret „avotiem” nu jau vairākus gadu desmitus ir tikai bijušajās sociālisma zemēs. Rietumu zemēs nav naida pret saviem „avotiem”. Gluži pretēji: tur lepojas ar cilvēkiem, kuri snieguši informatīvu ieguldījumu valsts iekšējā vai ārējā drošībā.
   Piemēram, 2017.gada novembrī nekas neliecina par sabiedrības naidīgu attieksmi pret „avotiem” ASV, Francijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un pārējās Rietumeiropas zemēs. 2017.gada novembrī ASV vai kādā Rietumeiropas zemē neviens afekta stāvoklī nepieprasa publiskot „avotu” vārdus.
   Patiesība ir vienkārša. Bijušajās sociālisma zemēs tiekamies ar naidu ne tik daudz pret „avotiem”. Pamatā tiekamies ar naidu pret „okupantiem”, „krieviem”, sociālistisko iekārtu, padomju varas stutēm PSKP, VDK.
   Turklāt šis naids ir apzināti uzkurināts. Vispirms naida uzkurināšana pret VDK un PSKP ietilpa „perestroikas” stratēģijā. Jakovļevs par to ciniski raksta memuāros. „Perestroikas” vadoņi bija vitāli ieinteresēti sabiedrības garīgo enerģiju novirzīt no „prihvatizācijas” laupīšanas un parvēniju jaunbagātnieku slāņa („buržuāzijas”) izveidošanas. Gorbačovs, Jakovļevs vēlējās panākt padomju laika nolādēšanu. Šīs nolādēšanas centrā vajadzēja būt „partijai” un „čekai”. Viņi neņēma vērā nolādēšanas amoralitāti un drausmīgās sekas. Nolādot pagātni, cilvēki nolād paši savu pagātni. Tas vienmēr ir odiozs solis un veicina sociuma deģenerāciju, par ko pārliecinamies pilnā mērā.
   Noņemšanās ap "čekas maisiem" principā ir nepamatota nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais. LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" uzdevumā bija morāli gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu farizejiski maskējot ar "brīvību", "neatkarību", „demokrātiju”, "atgriešanos Eiropā" u.tml.
   Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "čekas maisiem". Tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji un visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai latviešu uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm, kuru vārdi nevar būt „čekas maisos”. Viņi Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību. Tā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Latviju jau ir pametis 10 reizes lielāks iedzīvotāju skaits nekā kādreiz deportēto iedzīvotāju skaits. Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 55 cilvēkiem (izdara pašnāvību, sadeg, nosalst, noslīkst, izkrīt pa logu, pārdozē, sabrauc mašīna, aizbrauc no Latvijas). To ir saskaitījis demogrāfs prof. P.Zvidriņš. Latvieši ir mūsdienu kronosi: paši sevi un viens otru apzog, aprij savus godīgākos un gudrākos tautiešus. „Čekas maisu” atvēršanai būtu jēgas tad, ja LPSR vietā būtu izveidojusies cilvēciski cienīga Latvijas Republika. Tāpat būtu jēgas tad, ja sociālistiskās iekārtas vietā būtu radīta cilvēkiem ideāli piemērota politiskā iekārta. Starp sociālismu un kapitālismu neeksistē  antropoloģiski vērtīga atšķirība. Metafiziski lūkojoties, starp sociālismu un kapitālismu nav nekādas antropoloģiski vērtīgas atšķirības. Cilvēka eksistences līdzekļu ieguvē ekspluatācija ir gan sociālismā, gan kapitālismā. Atšķirība ir vienīgi ekspluatācijas ideoloģiski simboliskajā apdarē un sofistiskajā argumentācijā.
   Un tagad, lūdzu, padomāsim!
   PSRS arī cerēja pastāvēt līdz pasaules galam. Taču PSRS sabruka vienā naktī. Tāds pats liktenis gaida krimināli oligarhisko LR. Bezjēdzīgā valsts iekārta nepastāvēs mūžīgi. LR noteikti sabruks kā jebkura bezjēdzīga konstrukcija. Bet tad nāksies vērsties pret šodienas LR specdienestu „avotiem”. Tad nāksies atvērt „dīpiešu, sābiešu maisus”. Tad tautai atkal būs iemesls izgāzt naidu pret „avotiem”, kuri stutēja noziedzīgo politisko režīmu. Latviešu dzīve izvērtīsies permanentā „avotu” apriešanā.
   Vai šodien ir tādi latvieši, kuri patriotiski negrib palīdzēt valstij un atsakās drošības iestādēm nelegāli sniegt operatīvu informāciju? Noteikti nav tādu latviešu. Katrs latvietis ir lepns pakalpot savai dārgajai valstij. Pagaidām mums ir tikai viens cilvēks, kurš valsts iestāžu nelietību dēļ atsacījās no LR pilsonības, un tikai viens cilvēks, kurš analoģiska iemesla dēļ atsacījās no LR apbalvojuma („Atzinības krusta”).
   Iespējams, starp ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem nav „brīvprātīgo palīgu”. Tādi ir Izraēlas specdienestiem citās zemēs (teorētiski arī Latvijā), izmantojot tur dzīvojošos tīrasiņu (obligāta prasība) ebrejus. „Brīvprātīgie palīgi” palīdz Izraēlai cīnīties pret valsts ienaidniekiem, un neviens ebrejs par savu palīdzību šajā cīņā nav kaunīgs.
   Latviešiem, iespējams, pašlaik ir tikai „avoti”. Viņi kalpo valstij, un šī kalpošana tipoloģiski ne ar ko neatšķiras no cara laika „avotu”, pirmskara LR „avotu”, pasaules jebkuras valsts „avotu”, padomju perioda „avotu” kalpošanas savai valstij. Visi „avoti” pieder vienam tipam. Starp „avotiem” nav nekādu tipoloģisko atšķirību. Tas ir tāpat, ka „politiķis” vienmēr un visur ir „politiķis”, „garīdznieks” vienmēr un visur ir „garīdznieks”, „žurnālists” vienmēr un visur ir „žurnālists”, „zinātnieks” vienmēr un visur ir „zinātnieks”. „Čekas maisu” „avoti” pieder vienam noteiktam vēsturiski ļoti senam transnacionālam institūtam. Tā pārstāvji ir tipoloģiski identiski spēki.
   Kā jau minēju, šajā institūtā nav vietas „avotiem”- nelietīgiem apmelotājiem. Ja K.Kangeris, J.Taurēns, K.Jarinovska & CO ir spējīgi un apņemas noskaidrot visus padomju perioda „avotus”-nelietīgos apmelotājus, tad priekš viņiem ir nekavējoties jāatver „čekas maisi”. Viņu darbs noteikti pozitīvi cementēs latviešu tautas morālo stāju. Katrā ziņā atturēs vienu otru „Pietiek lasītāju” anonīmi publicēt tekstu par firmas saimnieku, departamenta direktoru, pilsētas mēru, biznesa partneri, kaimiņu, skolas biedru utt. Anonīma publikācija nevieš uzticību teksta saturam.
   Diemžēl neeksistē interese par nelietīgo apmelotāju noskaidrošanu. Kārlis Kangeris neslēpj savu viskarstāko interesi. Š.g. 19.novembrī „Latvijas Avīzē” publicēja rakstu „Pusmiljons eiro “nobumbulēts””. Tajā lasāms: „Tomēr, spriežot pēc sarunas ar Kangeri, visticamāk, nekāda īpaša metodoloģija nemaz netiks piedāvāta. Viņaprāt, gluži vienkārši jāpublisko visi dokumenti ar norādi, ka konkrētās personas bijušas atrodamas aģentu sarakstā, bet par viņu sadarbības formu un veidu nav precīzu ziņu (!?). “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas (!?), kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā,” teica izpētes komisijas vadītājs”.
   Uz tik negodīga fona godīguma etalons kļūst cits rakstā citētais viedoklis: „Taču jāņem vērā, ka aģentu kartotēkās varam atrast cilvēkus, kuri nemaz nezina, ka viņi tur ir, kuri patiesībā nekad nav sadarbojušies ar čeku. Tādēļ šīs informācijas publiskošana pieļaujama tikai pēc ekspertu izstrādātas metodoloģijas un tieši šim mērķim tika radīta izpētes komisija,” atgādina Nacionālās drošības komisijas vadītāja un “Vienotības” frakcijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa”. 

sestdiena, 2017. gada 11. novembris

Ādama nolādēšanas monitorings: etniskās attiecības

      Dievs ir cilvēcei novēlējis grēku un ciešanu pilnu dzīvi ne tikai saimnieciskajā darbībā un simboliskajā realitātē*, bet arī etniskajās attiecībās. Uz latviešu tautu Dieva lāsts atsaucas sāpīgi.
   Cilvēces sociālo vēsturi ievada cilšu rašanās. Ciltis ilgu laiku dzīvoja izolēti un neko nezināja viena par otru. Tomēr tikšanās bija neizbēgama, un nācās samierināties ar svešo etnosu klātbūtni „aiz kalniem”, „ezera otrā krastā”, „upes lejtecē”, „meža otrajā pusē”, „pie jūras”, „vairāku dienu gājienā no mums”.
   Jau no cilvēces pirmsākumiem cilšu savstarpējā sadzīvošana liecina par izaicinoši naidīgu izturēšanos. Etnoloģija par to ir simtprocentīgi pārliecināta. Svešajās etniskajās grupās netika saskatīta minimāla cilvēciskā vērtība. Dominēja agresīva vēlēšanās iznīcināt svešos „puscilvēkus”, „briesmoņus”, „suņus”, „nešķīsteņus”, „nelabos dzīvniekus”, „cilvēkēdājus”, „asinssūcējus”, „cilvēkpērtiķus”. Speciālajā literatūrā ir nosaukti vēl citi skaisti apzīmējumi „svešajiem”.
   Tagad mēs dzīvojam pilnīgi savādākos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir neapskaužami liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, pasts un mediji, bet arī internets un mobīlie telefoni. Taču vēsturiski pirmatnējais cilšu izolētības atavisms šodien atbalsojas cilvēku attiecībās. Reliģiskajā, politiskajā, ekonomiskajā, ideoloģiskajā konfrontācijā nav grūti saskatīt etniskās identitātes māniju. Respektīvi, etniskās piederības pārspīlētu akcentēšanu saskaņā ar strikto dalījumu „savējos” un „svešajos”.
   Atavisms cilvēku attiecībās ir loģisks. Cilvēces vēsturē viena no vissenākajām opozīcijām ir „savējais” - „svešais”. Tas ir viens no vissenākajiem arhetipiem neiecietības stimulēšanā. Mūsdienās neiecietība ne reti ir tāda pati kā pirms tūkstošiem gadu. Mūsdienās konstatējamais tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējo mežonību – intoleranci. XX gadsimta beigās ANO iniciētajām tolerances kampaņām nav gandrīz nekādu rezultātu, un XXI gadsimtā tās vairs nav modē vispār. Vārdus „tolerance”, „politkorektums”, „cilvēktiesības”, „vispārcilvēciskās morālās vērtības” tagad visbiežāk lieto izsmejoši.
   Etnisko nesaticību atspoguļo vēsturiskie teksti. Jau senajā Ēģiptē pastāvēja demagoģija, retoriski apliecinot svešo etnosu mīlestību, bet reāli apkarojot svešos etnosus. Šajā sakarā citē faraona Ehnatona vārdus, svešajiem novēlot noslīkšanu: „Debesu Nīla – tā ir priekš svešām tautām”. Savukārt faraons Jahmoss 1580.g.p.m.ē. esot teicis: „Kā saķēršos cīniņā, tā zarnas tiem izlaidīšu! Es izglābšu Ēģipti, no troņa gāzīšu aziātus!”.
   Senie grieķi izjuta cilvēku vienotību, taču svešās etniskās grupas neuzskatīja par sev līdzvērtīgām. Turklāt ne visas ciltis tika uzskatītas par cilvēku ciltīm.
   Pirms mūsu ēras grieķu valodā par barbariem dēvēja „svešos”. Viņiem bija sava valoda un savs dzīves veids. Taču atšķirības tika uzlūkotas kā nepilnības, un vārdam „barbars” bija negatīva nozīme. Barbari asociējās ar nekulturālību, necivilizētību, cilvēcisko nevērtību. Radās jēdziens „barbarisms”. Mūsdienās angļu valodā vārds „barbarity” apzīmē ne tikai barbarismu, bet arī necilvēcību un nežēlību.
   Kolumba un pārējo ceļotāju ģeogrāfiskie atklājumi veicināja baumas par citu kontinentu iemītnieku līdzību dzīvniekiem un puscilvēkiem. Romas pāvestam nācās speciālā ediktā brīdināt eiropiešus - Amerikas indiāņi arī ir cilvēki. Bet tas anglosakšiem nebija šķērslis Ziemeļamerikā iznīcināt gandrīz visus indiāņus. Romas pāvestam paklausīgie spāņi un portugāļi Dienvidamerikā tā nedarīja.
   Ļoti sena izcelsme ir mūsdienās sastopamajai negatīvajai attieksmei pret migrantiem. Jau no senseniem laikiem cilvēkus, kuri atrāvās no savas etniskās grupas un sāka dzīvot citur, pasludināja par nevēlamiem un nevērtīgiem atkritējiem. Uz viņiem neattiecās likumi. Pret viņiem izturējās kā pret nezvēriem un būtnēm bez dzimtas un zemes.
   Plaši zināms ir šausmīgais fakts par asiņaino XX gadsimtu. Tajā notika visnežēlīgākā un vismasveidāgākā cilvēku iznīcināšana. Eiropas reliģiskie kari un Napoleona kari liekas humāni un niecīgi, salīdzinot ar XX gadsimta masveida slepkavībām, pasaules karos kritušajiem miljoniem, holokausta un genocīda upuriem.
   Asiņainais XX gadsimts nepagāja secen latviešu tautai. Krievijas vēsturnieki arhīvos ir noskaidrojuši, ka Padomju Savienībā 1937.-1938.g. tika nošauti 681 692 cilvēki, bet 1921.-1953.g. notiesāja 4 060 306 cilvēkus, cietumā un nometnēs nonāca 2 634 397 cilvēki. Viņu vidū bija tūkstošiem latviešu.
   Latviešu inteliģenci un lauku saimniecību īpašniekus būtiski skāra deportācijas – sociālo un etnisko grupu voluntāra pārvietošana uz nomaļu dzīves teritoriju. Deportēšanas antihumāno formu XVIII gs. ieviesa franči. Viņi to pārtrauca lietot XIX gs. beigās. Toties padomju vara ļoti cienīja deportēšanas formu. PSRS vēsturē bija intensīvas deportācijas vismaz četri periodi, sākot no 1928.gada līdz 1953. gadam. Padomju Savienībā deportēja ļoti daudzas etniskās grupas: korejiešus, poļus, somus, čigānus, vāciešus, armēņus, kurdus, bulgārus, irāņus, ķīniešus, kalmikus, Krimas tatārus, moldāvus, grieķus. Internetā ir pieejams precīzs uzskaitījums.
   Tā, piemēram, 1941.gada augustā Maskavā tika pieņemts lēmums pārvietot 479 841 vācieti no Saratovas, Staļingradas apgabala, Vācu Pievolgas republikas uz Sibīriju un Kazahstanu. No Latvijas 1941.g. naktī no 13. uz 14.jūniju deportēja vairāk kā 15 000 cilvēkus, bet 1949.g. 25.-29. martā deportēja 42 149 cilvēkus.
   XX gadsimta asiņaino konfliktu iemesli vēl nav pilnā mērā izprasti. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās labi pazīstamais nacionālisms un tā odiozā koncentrācija nacismā ir kaut kas pilnīgi pretējs ļaužu etnosociālajām nostādnēm līdz XVIII gadsimta otrajai pusei. Senāk valdīja priekšstats par cilvēciskās dabas relatīvo vienādību un morālo stabilitāti. Ja arī pastāvēja objektīvas atšķirības starp cilvēkiem, kultūrām, tautām, tad tomēr kopība bija svarīgāka nekā atšķirības. Cilvēciskajā dabā par galveno vērtību uzskatīja saprātu. Saprāts deva iespēju katram cilvēkam saskatīt patiesību. Visās dzīves norisēs ir saskatāma patiesība, un patiesība ir visiem svarīga. Ja kāds negribēja vai nespēja saskatīt patiesību, tad viņam palīdzēja saskatīt patiesību. Varēja palīdzēt piespiedu kārtā. No tā nevairījās. Cilvēks pēc tam bija pateicīgs par to, ka viņam palīdzēja saskatīt patiesību.
   XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) saprāta universalitāte zaudēja aktualitāti. Tā pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments, cilvēku garīgais dzinējspēks. XX gadsimtā sociuma viena daļa (inteliģence) vairs netiecās palīdzēt citiem saskatīt patiesību. Izglītības iestādes nevis norādīja ceļu uz patiesību, bet sāka tirgot izglītības dokumentus.
   Modē nāca sociālais darvinisms. Austrumeiropā to visaktīvāk iemanījās sludināt tipisku „padomju cilvēku” bērni. Pašlaik no viņiem viena dāma ir nolēmusi kļūt pasaules lielākās valsts prezidente. Tas nekas, ka dāma šo valsti nesen nolāmāja „страна генетического отребья”.
   XX gadsimtā nacisti pirmie demonstratīvi atsacījās palīdzēt cilvēkiem iepazīt patiesību. Nacistu konceptos cilvēku viena daļa vispār nav spējīga pacelties līdz patiesības līmenim. Nacistu pārliecībā šī cilvēku daļa ir pilnīgi nevērtīga un tāpēc iznīcināma.
   Par latviešu tautai piespriesto nāves sodu pirmo reizi uzzināju 1991.gada 12.janvārī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Stokholmas vēsturnieka Kārļa Kangera lekcijā. Viņš bija strādājis Vācijas arhīvos un lasījis dokumentus par vāciešu plāniem. Vācieši pēc uzvaras II Pasaules karā latviešus paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu tautu.
   Dieva lāsts uz latviešu tautu sāpīgi atsaucas ne tikai tajā ziņā, ka vienas svešas tautas politiskā elite kādreiz histēriski rīstījās par latviešu tautas nevērtību. Arī pašiem latviešiem ir sava vērtību skala attieksmē pret svešām tautām. Tā tam ir jābūt, un tas ir normāli. Taču nenormāli ir šīs skalas neprātīgie pavērsieni. Arī pašlaik tie ir sastopami. Tos nav iespējams izskaidrot. Gribot negribot nākas atsaukties uz Dieva lāstu, latviešu vērtību orientācijā iemudžinot neprātīgus pavērsienus.
   Tā, piemēram, latvieši vāciešus neieredzēja daudzus gadsimtus. Iegansts nav jāatgādina. Latvieši 1905.gadā nodedzināja gandrīz visas vāciešu pilis. Pēc LR proklamēšanas latvieši tūlīt nacionalizēja vācu baronu īpašumus. Beigu beigās Hitlers vāciešus aizvāca no Latvijas.
   XX gadsimta vidū atkal izšļācās jauns iegansts neieredzēt vāciešus. 1941.gadā vācieši okupēja Latviju un nepieļāva nekādas valstiski nacionālās patstāvības izpausmes. Vācieši nerīkojās kā krievi, kuri Latviju meistariski iekļāva PSRS sastāvā ar latviešu sirsniņu un rociņu masveida atbalstu. Vēsturiskajā 5.augustā Maskavā latviešu tautas lūgumrakstu Latviju uzņemt PSRS sastāvā Kirhenšteinam lika nolasīt latviešu valodā. Pirms svinīgās ceremonijas krievi Kirhenšteinu kabrioletā vizināja pa Maskavas ielām LR armijas ģenerāļa pavadībā. Tā laika kinohronikā ir redzami kabrioletā stāvoši braši kungi, saņemot ziedus no ielas malā jūsmojošajām pilsētniecēm.
   Vācu okupācijā nekas tāds nebija iespējams. Vācieši rīkojās kā īsti okupanti. Kara beigās vācieši sagrāva Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas ir latviešu vērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē līdz šai baltajai dienai. LCP darbojās patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP vīri bija par suverēnu LR, bet nevis ulmaņu un „veikalnieku” republiku. LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevību.
   Neskatoties uz visām vāciešu nodarītajām pārestībām un briesmīgo lēmumu iznīcināt tautu, pēcpadomju gados latviešu vairākums pret vāciešiem izturas nesalīdzināmi labāk nekā pret krieviem, kuri latviešus izglāba no vāciešu ieplānotā genocīda – tautas iznīcināšanas.
   Kā to izskaidrot? Vai tam ir iespējams racionāls izskaidrojums? Vai izskaidrojumā ir jāņem vērā PSRS, PSKP, VDK, Krievijas, krievu, Putina regulārajās nomelnošanas kampaņās iezombētā melnā viela? Vai nākas atsaukties uz latviešu tradicionālo nepateicību, par ko žēlojās vācbaltu inteliģence? Vai ir korekti salīdzināt „vācu laikus” un „padomju laikus”, ja „vācu laikos” vara bija tikai vāciešu rokās, bet „padomju laikā” vara bija pamatā latviešu rokās? Vai šodienas naidu pret krieviem nosaka sabiedrības psihiatriskais stāvoklis? Vai vēsturiskos faktus traucē objektīvi novērtēt mentālā koma pēc kārtējās neveiksmes izveidot cilvēkiem cienīgu valsti? Vai veģetēšanai krimināli oligarhiskā zagšanas paradīzē ir patogēnisks raksturs, slimīgi pārņemot sociuma smadzenes etniskās vērtības problemātikā? Vai kādam vēl nav skaidrs pēc 30 pēcpadomju gadu ārprātīgās pieredzes, ka latviešu tautai vislielāko postu spēj nodarīt un reāli ir nodarījuši paši latvieši?
   Esmu pārliecināts, ka „nekļūdīga” atbilde ir tikai tiem atbaidoši kroplajiem antropoīdu primātiem (grantiņiem & CO), kuri vienmēr visā vaino ebrejus, krievus un faktiski ar savu šaušalīgo bezprātu pasaules sabiedrībai pierāda nacistu lēmuma pamatotību.

*Par to skat. iepriekšējās trijās esejās http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com un „Pietiek” (2.-3.eseju).


trešdiena, 2017. gada 8. novembris

Ādama nolādēšanas monitorings: simboliskā realitāte


            Ādama nolādēšana neattiecas tikai uz konkrēto realitāti – klaušām, augļošanu, zinātniski tehnisko progresu, ekonomiku, tirgus attiecām, kas bija uzmanības centrā iepriekšējās divās esejās.* Ādama nolādēšana attiecas arī uz simbolisko realitāti, kuru tāpat kā konkrēto realitāti pavada grēkošana un ciešanas.
   Cilvēku dzīve sastāv no divām daļām: konkrētās realitātes un simboliskās realitātes. To apliecina vēsturiskais materiāls. Pirmās liecības par cilvēkiem pavada simboliskās realitātes artefakti – zīmējumi uz alu sienām, ornamentāli veidojumi uz ieročiem, sadzīves priekšmetiem. Nav jābaidās lietot it kā nesaderīgo salikumu „simboliskā” + „realitāte”. Cilvēku dzīvē eksistē neskaitāmi daudz simbolu. Pret simboliem nākas izturēties kā pret cilvēku dzīves reāliem elementiem. 
   Protams, simboliskā realitāte ir mākslīgi radīta realitāte. Tā sastāv no dažāda veida simboliem – reliģiskajiem, valstiskajiem, ideoloģiskajiem, mitoloģiskajiem, mākslas, folkloras, dažādu sociālo un profesionālo struktūru simboliem. Simboliskās realitātes misija mēdz būt ideoloģiska, reliģiska, politiska, ģeopolitiska, ekonomiska, izglītības un audzināšanas, estētiska, morāli tikumiska, sociāli mobilizējoša, politiski mobilizējoša, morāli mobilizējoša.
   Simboliskā realitāte ir cilvēku eksistences obligāta nepieciešamība. Cilvēki nevar dzīvot bez ēdiena un nevar dzīvot bez garīguma,  un tajā skaitā  bez tāda garīgā materiāla kā simboli. Dzīve bez garīgā materiāla cilvēkus dzen nāvē – garīgajā nāvē, kas var noslēgties ar fizisko nāvi. Turklāt Dievs ir tā iekārtojis cilvēku dzīvi, ka simboli kalpo Dieva mērķim likt cilvēkiem nemitīgi grēkot un nemitīgi ciest. Lai realizētu šausmīgo nolādējumu, Dievam ir noderīgi visi cilvēku dzīves elementi. Simboli gan palīdz cilvēkiem dzīvot, gan traucē cilvēkiem dzīvot, ja simbolizācija ir izvērtusies grēkošanā.
   Šīs esejas tēmai piemērus nav grūti atrast. Mūsu politiskajos dokumentos ir piemēru jūra. Jūra nav vajadzīga, un pietiks ar vienu izcili tipisku piemēru no Satversmes.
   Satversme tagad sākas ar garu teikumu: „1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”.
   Tas ir slavenās preambulas pirmais teikums. Un tagad, lūdzu, padomāsim par vairākiem momentiem. Vai citētajā teikumā ir pateikts kaut kas konkrēts, reāli pastāvošs, kognitīvi skaidrs un saprotams? Vai teikuma saturs visiem ir objektīvi pieņemams? Vai teikuma saturs cilvēku kādai daļai neliekas grēkošana un nesagādā ciešanas?
   Saprātīgās smadzenēs šaubu nevar būt – preambula ir simbolisks akts. Preambulas mērķis ir simbolizētā formā apkopot valsts sūtību. Atceramies, preambula vispār tika sacerēta nevis lai kaut ko konstruktīvu pateiktu, bet gan lai kaut ko simboliski demonstrētu. Varas inteliģences „vienotā vienotība” bija totāli politiski izgāzusies un tāpēc ar preambulu vēlējās tautai simboliski atgādināt par savu brašo nacionālo stāju.
   Satversme bez preambulas bija kalpojusi 100 gadus. Preambulas trūkums nebūt nebija Satversmes lielākā nepilnība. Ja kāds nopietni vēlējās stiprināt konstitucionālos pamatus, tad vispirms vajadzēja sākt ar kļūdu labošanu. Piemēram, Satversmē beidzot pareizi nosaukt valsts karoga pamatkrāsu. Turklāt preambulas mumificēšanas laikā LR jau sen nebija „neatkarīga demokrātiska republika” un tāpēc no Satversmes vajadzēja izsvītrot 1.pantu. Vajadzēja izsvītrot arī 2.pantu „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, jo LR netika atjaunota, lai varu nodotu tautai. Varu jau no paša sākuma bija paredzēts nodot LKP/VDK „prihvatizatoru” Lielajai Bandai.
   Preambula ir milzīga grēkošana. Tās saturs ir grēcīgi melīgs. 1918.gadā un arī tagad nevar būt runa par „latviešu vēsturiskās zemes” apvienošanu. Var būt runa tikai par baltu cilšu vēsturiskās zemes apvienošanu, neaizmirstot pieminēt somugru cilts lībiešu vēsturisko zemi. Latviešu tauta ir ļoti jauna tauta. Tā vēsturiski nesen radās uz baltu cilšu un somugru lībiešu cilts zemes.
   Pēc 2003.gada 20.septembra referenduma 67% nevar būt nekādas stabilas pārliecības par latviešu ”negrozāmo valstsgribu” un „neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām”. Stabilas pārliecības neiespējamībai lielu melnu punktu pielika 2017.gada 16.marta vēsturiskā „ratifikācija” Bruņinieku namā, kad „Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju” un ASV bruņotie spēki LR sāk uzturēties saskaņā ar agresijas kritērijiem – bruņotu spēku darbību, kas vērsta pret citas valsts suverenitāti, politisko neatkarību, teritoriālo neaizskaramību. Tā ir darbība, kuru sadzīves leksikā sauc par okupāciju.
   Tumsonības izraisīta grēkošana ir preambulā aplami lietotie jēdzieni „latviešu nācija” un „Latvijas tauta”. Faktiski vajadzēja teikt otrādi – „latviešu tauta” un „Latvijas nācija”. Grēkošana ir „valodas” atšķelšana no „kultūras”. Valoda ietilpst kultūrā. To mūsdienās nezina tikai obskuranti.
   Preambula ir milzīga grēkošana, un tāpēc cilvēku kādai daļai sagādā dziļas morālās ciešanas. Sagādā skaudras morālās ciešanas tiem cilvēkiem, kuri Latviju vēlas kā īsti neatkarīgu valsti bez Lielās Bandas un bez okupantiem, bez tumsoņām, bez idiotiem parlamentā un valdībā, bez aprobežotiem un maniakāli alkātīgiem tipiem Rīgas pilī, bez noziegumu brīvības un masveida zagšanas, bez levitjuristu iespējām piecūkot Satversmi, bez daudz kā cita, kas jau 27 gadus apkauno Tēvzemi.
   Grēkošana un ciešanas ir Dieva nolādējums, sodot pirmo cilvēku Ādamu. Pret Ādama sodīšanu tāpat kā pret slaveno preambulu izturamies kā pret simbolisko aktu. Projektējot pirmajam cilvēkam Ādamam grēku un ciešanu pilnu dzīvi, mūsu uztverē Dievs simboliski projektē grēku un ciešanu pilnu dzīvi visai cilvēcei. Tajā skaitā arī mums, piemēram, bēdīgi slavenās preambulas sakarā.
   Cilvēki jūtīgi izturas pret visiem simboliem. Cilvēki ļoti jūtīgi izturas pret valsts simboliem. Šajā sakarā PSRS nacionālajā politikā tika saskatīts būtisks trūkums. Proti, trūkums bija tas, ka t.s. nacionālajām republikām aizliedza lietot viņu vēsturiski tradicionālo valstisko simboliku: karogu, himnu, ģērboni. PSRS nacionālā politika atsacījās no tamlīdzīgas pieejas, aizbildinoties ar attiecīgās atribūtikas potencionālo spēju veicināt seperātisma kaislības. Taču sastopams pretējs viedoklis: attiecīgās nacionālās atribūtikas legāla izmantošana nebūtu traucējusi integrāciju. Gluži pretēji – būtu veicinājusi integrāciju PSRS.
   Šai atziņai tagad ir konkrēti un ietekmīgi piemēri. Pēc II Pasaules kara, kļūstot par Rietumeiropas saimniekiem, amerikāņu valdība eiropiešiem atļāva lietot vēsturiski nacionālo simboliku. Viņi to atļāva lietot arī jaunajām ģeopolitiskajām kolonijām Austrumeiropā pēc PSRS sabrukuma. Arī Eiropas Savienība pagaidām atļauj lietot līdzās savai simbolikai attiecīgo dalībvalstu nacionālo simboliku. Un, lūk, tagad ir labi redzams, ka reālas valstiskās suverenitātes deficīta apstākļos latviešu tautai pilnīgi pietiek tikai ar atļauju izmantot savu karogu, himnu, ģērboni. Latviešu tautai vairāk nekā nevajag, lai priecīgi integrētos amerikāņu koloniālajā impērijā un Eiropas konfederācijā, samierinātos ar krimināli oligarhisko iekārtu, okupācijas karaspēka klātbūtni, neadekvātiem tipiem varas struktūrās un sapuvušu varas inteliģenci.
   Neapšaubāmi, tāda jēla samierināšanās ir atkarīga no tautas attīstības pakāpes, tautas valstiskās apziņas un valstiskuma izpratnes līmeņa, kas var nebūt pietiekamā augstumā tautām, kuras tikai vēsturiski īsu mirkli ir bijušas patiesi neatkarīgas. Ar tādām tautām valdošajai kliķei ir viegli „strādāt”, jo zombējošajos simbolos tauta nav spējīga saskatīt grēkošanu un ieganstu ciešanām. Bet valdošajai kliķei to tikai vien vajaga. Ja tauta nav spējīga noliedzoši novērtēt zombējošos simbolus, tad valdošajai kliķei ir mierīgāk ap sirdi un tai nav jāpārdzīvo līdzdalība Ādama mantojuma saglabāšanā. Valdošā kliķe pati sevi redz kā godīguma, taisnīguma un patiesīguma iemiesojumu, bez grēkošanas kalpojot tautai un ar savu darbību nevienam nesagādājot ciešanas.
  



Ādama nolādēšanas monitorings: ekonomikas izpratne


    Ādama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā*.
   No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus. Ekonomikas izpratne savā apgrēcībā ir saputrojusies tik lielā mērā, ka sāk pati sevi noliegt un nonāk pretrunā ar sevi. Tas ir acīgi vērojams mūsdienās, jo ekonomiskā krīze ir sapinusies ekonomiskajā bezizejā un nepieciešams pilnīgi jauns saimnieciskās darbības modelis ne tikai Rietumu civilizācijā. Ķīnas un Indijas ekonomiskais bums radikāli samudžina dzīvi uz Zemes.
   Piemērā noder izteikumi mūsu politisko partiju dokumentos. Lūk, divi it kā nesaderīgi, taču principā no viena kopējā grēku maisa  izbiruši izteikumi: 1) „Mēs esam [..] par radošumu, kas bagātina ekonomiku. Saprātīgi vadītas kultūras un radošās nozares ir pelnošs ekonomikas sektors, kas rada jaunas darbavietas, ceļ sabiedrības materiālo labklājību un uzlabo dzīves kvalitāti”; 2) „Savukārt Latvija par pāreju no padomju plāna ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku ir samaksājusi ar 20 neoliberāla kapitālisma gadiem. Tā rezultāts ir milzīga sabiedrības noslāņošanās, nevienlīdzība starp bagātajiem un sabiedrības nabadzīgākajiem slāņiem, neuzticība savai valstij, plašas un spēcīgas vidusšķiras trūkums”.
   Abi izteikumi ideāli atbilst Ādama mantojumā ietilpstošajai ekonomikas izpratnei. Otrais izteikums tikai ārēji noliedz līdzšinējo ekonomisko praksi. Neviens no abiem izteikumiem nevar iztikt bez grēkošanas un ciešanām. Tam ir noteikts cēlonis. Rietumu ekonomikas vēsturē ir vairākas neskaidras parādības. Par to izcelsmi iespējamas hipotēzes, bet nevis aksiomātiskas patiesības atklāsme. Gribot negribot nākas atsaukties uz Bībeles leģendu par Ādama nolādēšanu un tās sekām.
   Nav iespējams līdz galam izskaidrot tirgus pārspīlētās lomas izcelsmi. Tāpat nav iespējams līdz galam izskaidrot pārspīlētās ekonomiskās atkarības (ekonomikas determinisma) izcelsmi. Nav saprotams, kā varēja rasties masveidīga ticība tam, ka cilvēka dzīvē viss ir atkarīgs no ekonomikas un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās norises ir vissvarīgākās, bet vissvarīgākās ir ekonomiskās norises.
   Tādai izpratnei nav pārliecinoša izskaidrojuma. Pārliecinoši ir vienīgi tas, ka ekonomikas pārspīlētība ir veicinājusi materiālistiskā pasaules uzskata popularitāti. Materiālistiskā pasaules uzskata masveidība ir vēsturiski jauna grēcība. Tā radās Jaunajos laikos reizē ar ekonomikas nekritisko dievināšanu (fetišizēšanu).
   Abos citātos dominē gan ekonomikas determinisms, gan materiālistiskais pasaules uzskats. Pirmajā citātā tas izpaužas tā dēvētā vulgārā materiālisma šķebīgajā garā. Otrajā citātā ir kritizēta LR līdzšinējā ekonomika. Kritika neliecina par atsacīšanos no ekonomikas determinisma.
   Iespējams, mūsdienu Latvijas „atvieglotā mācību satura” labsajūtā klīstošie indivīdi nemaz nav dzirdējuši, ka Rietumu sabiedrībā līdz XIX gadsimtam tirgus nebija galvenais. Cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (tirgus metodoloģiskajam principam) ir jāvalda saimnieciskajā darbībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā sabiedrībā, senajās pilsētvalstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet tas nebija oficiāli saistīts ar attiecīgo valstu ekonomiku. Tirgus nekādā ziņā neietilpa attiecīgo valstu ekonomiskajā sistēmā. Turklāt nekādā ziņā nebija šīs sistēmas centrā, kā tas no XIX gadsimta ir kapitālismā.
   Latviešu tautai pēcpadomju gados nepārtraukti tiek iestāstīts, ka kapitālismā sociāli politisko sistēmu nosaka tirgus, un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai, valstij. Kapitālistiskajā Latvijā ir jāvalda tirgus mentalitātei un tirgus ideoloģijai. Citādi nedrīkst būt. Ja tā nebūs, tad LR nebūs eiropeiskā valsts.
   Saprotams, tiek noklusēti labi zināmie vēsturiskie fakti. Sākot ar to, ka tirgus mentalitāte (un tātad arī tirgus ideoloģija) nav kapitālisma izgudrojums. Tirgus mentalitāte radās pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā un gadu tūkstošiem vēlāk neviens netiecās gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas veidam, tas nebija iespējams.
   Latviešu gēnos noteikti joprojām prevalē naturālās saimniekošanas izauklētais ģenētiskais slānis. Latvieši nav ražotāju un tirgotāju tauta. Tāpēc latvieši savā brīvvalstī ražošanu un tirdzniecību vienmēr ir ļoti ātri un bez morālajiem pārdzīvojumiem novirzījuši cittautiešu pārziņā, sev galvenokārt atstājot tās ražotnes, kuras asociējās ar naturālo saimniekošanas veidu – maizes un sklandraušu cepšanu, ievārījumu vārīšanu, biezpiena raudzēšanu, alus brūvēšanu. Tāpēc šodien politisko partiju programmās skaidras un noteiktas ekonomiskās stratēģijas vietā čivina etnogrāfisks sentimentālisms: „Attīstīt ražošanu visos novados, sniedzot valsts atbalstu uzņēmējiem laukos un nelielu uzņēmumu veidotājiem;[..] Nodrošināt latviešu zemnieku un lauku sētu attīstību;[..] Veicināsim sabiedrības atbalstu Latvijas uzņēmumu produktiem un pakalpojumiem; piemēram, – „Pērc vietējos ražojumus!”, „Apceļo dzimto zemi!”.” Vienā programmā etnogrāfiskais sentimentālisms ieguvis pavisam jocīgu leksisko ietērpu: „Latvijas izaugsmes vīzija balstās endogēnās ekonomiskās attīstības modelī” (gr. endo + gr. genos – iekšējā izcelsme; tāds, ko izraisījuši iekšējie cēloņi).
   Tautā masveidīga ir pārliecība par ekonomikas primārumu. Ekonomika esot galvenais cilvēku dzīvē tāpēc, ka nodrošina eksistences līdzekļus. Rupji sakot, nodrošina maizi, ūdeni, apģērbu. Cilvēki bez tā nevar dzīvot, un tāpēc ekonomika ir galvenais. Cilvēkiem ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses automātiski kļūst cilvēku galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēki izvirza valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, garīgās kultūras centrā, kā tas vulgāri notiek pirmajā citātā no Daniela Pavļuta ģeniālās „par-politikas” murgojuma.
   Cilvēki masveidā atzīst ekonomikas determinismu. Cilvēki pret tirgus ekonomiku masveidā izturas kā pret tādu sociāli politiskās organizācijas formu, kas ļaudīm nodrošina eksistences līdzekļus.
   Taču tāda attieksme ir maldīga ilūzija – bībeliskās nolādēšanas sekas. Patiesībā cilvēku dzīvi visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā, psiholoģiskā trauma.
   Saprotams, cilvēku motīvi var būt ekonomiski. Cilvēki rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēku ekonomiskajām interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēku sociālās intereses: rūpes par stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju, lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā.
   Īstenībā cilvēki visā cilvēces vēsturē nekad nav baidījušies no bada un maniakāli izturējušies pret eksistences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi pret eksistences līdekļiem. Cilvēki nekad nav baidījušies nomirt bada nāvē. Tāds ir zinātnes secinājums.
   Un vēl kas. Ekonomiskās sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Tā tas vienmēr ir bijis arī Latvijā. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir sociālajām interesēm, bet nevis elementārām ekonomiskajām interesēm. Tas skan paradoksāli, bet pamatoti. Ekonomiskās sistēmas tāpat kā cilvēki ir tendētas uz slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu”, augstu pozīciju reitingos. Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību un padarīt cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls mērķis ar dziļu morāli psiholoģisko iedabu.
   Tāds mērķis ir sastopams arī mūsu politisko partiju solījumos. Neviena partija nesola, primitīvi izsakoties, tautu apgādāt ar maizi, ūdeni, apģērbu. Visas partijas sola panākt kaut ko sociāli vērtīgu: labu izglītību un labu medicīnu, uzticību valstij un nevienlīdzības samazināšanu, sabiedrības iekšējo harmoniju un ticību nākotnei, jauno ģimeņu atbalstīšanu.
    Mūsdienu Latvijā tāpat kā citur ir izplatīts apgalvojums, ka kapitālisma galvenais ekonomiskais motīvs ir peļņas gūšana. Tas ir mākslīgs un maldīgs apgalvojums. Tajā izpaužas ādamiskā nolādētība – izpratnes saputrojums. Peļņa patiesībā nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā ir sociāls motīvs, sniedzot peļņas guvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas sociālās privilēģijas.
   Domājams, ādamiskā nolādētība pagaidām vispamatīgāk izpletusies kapitālisma ļoti grēcīgajā  politikā. Kapitālismā sociālās attiecības (attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja pirmskapitālisma laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats, stāvoklis sabiedrībā, sociālā piederība) nosacīja viņa bagātību, tad kapitālisma laikmetā ir pretēji - cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa bagātība. Pēcpadomju Latvijā turklāt kriminālā ceļā salaupīta („prihvatizēta”) bagātība.  Eigims var kļūt Saeimas deputāts un Daugavpils mērs tikai tāpēc, ka viņam ir izdevies salaupīt daudz naudas, bet nevis tāpēc, ka viņš ir cilvēks ar valstsvīra smadzenēm. Ne tikai Eigimam, bet arī Lembergam, Šleseram, Šķēlem ir labi zināms, kā praktiski izpaužas varas un naudas attiecības. Nevis prāts, zināšanas, morālā stāja, nacionālais patriotisms, sociālais patriotisms nosaka viņu vietu sabiedrībā, bet gan salaupītā nauda politiski un juridiski sankcionētās zagšanas apstākļos.
   Kapitālismā, atbilstoši Ādama mantojumam, dzīves galvenā vērtība ir kļuvusi nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski nošķirtas garīgās vērtības: pašcieņa, gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tautas masām tiek iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš drīkst būt ideālists, ja pats tā vēlas. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā. Diemžēl ar to nevajadzētu lepoties, jo tāds dalījums ir Bībeles ļoti nepatīkamās leģendas sekas.


Ādama nolādēšanas monitorings: klaušas, augļošana un ZTP




Bībeles leģendām var ticēt un var neticēt. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Tie cilvēki, kuriem Bībeles saturs nav vienaldzīgs, tic leģendai par Ādama nolādēšanu. Leģenda par Ādama nolādēšanu viņiem ir savdabīgs intelektuāli metaforisks atskaites punkts vēsturiskās pieredzes interpretācijā. Viņi tic Ādama mantojumam, jo viņa nolādēšana nepalika bez sekām. Arī Latvijā un arī latviešu tautā. Katrā ziņā uz cilvēces vēsturi drīkstam palūkoties ar Bībeles leģendas acīm. Bībeles leģenda var būt filosofisko pārdomu tēma.

   Dievs Ādamu nesaudzīgi nolādēja: „Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties" „(1Moz 3:17-19).
   Ticīgie cilvēki saskata leģendas konkrētu atspoguļojumu cilvēces vēsturē. Pirmais cilvēks Ādams pārkāpa Dieva gribu un par to tika nolādēts sliktai dzīvei. Ādams tika nolādēts grēkošanai un ciešanām. Tātad cilvēces vēsture sākās ar cilvēku nolādēšanu uz mūžīgiem laikiem. Cilvēkiem tika nolemts grēkāžu mūžs, liekot nepārtraukti pastrādāt jaunus grēkus un nepārtraukti pašiem sev sagādāt ciešanas. Ādama nolādēšana simbolizē cilvēku dzīves neapskaužamo jēgu. Šī tēze saglabājas arī šodienas filosofiskajās pārdomās.
   Bībeles leģendas kontekstā cilvēces vēsturē nav grūti saskatīt grēkošanas plūsmu, regulāri izdomājot jaunus grēkus. Tā, piemēram, uzskatāmi tas atspoguļojas cilvēku saimnieciskajā darbībā - ekonomikā. Laika gaitā ekonomika sagādā arvien lielākas un lielākas ciešanas. Ādama nolādēšanas rezultātā cilvēki nekad nav piedzīvojuši komfortablu līdzsvaru starp darbu un eksistences nodrošināšanu. Lai iegūtu eksistences līdzekļus, cilvēkiem nācās tikties ar visdažādākajām ekspluatācijas formām. Tās dažādos variantos saglabājas līdz šai dienai. Stāsta, ka pašlaik Latvijā ir firmas, kuru saimnieki ar saviem strādniekiem par viņu darbu norēķinās ar šprotu kārbiņām.
   Bībelē tiekamies ar Dieva stingriem norādījumiem ekonomikā. Dieva ekonomiskie norādījumi balstās uz pagānisma laikmeta ekonomikas nosodījumu. Bībelē netiek atzīts tas, kas ekonomikā bija sastopams pirmskristietības laikmetā. Piemēram, senajā Grieķijā un senajā Romā.
   Vecajā Derībā netiek atzīti divi ekspluatācijas veidi. Tie dominēja pagānisma laikmetā.
   Pirmkārt, runa ir par klaušām. Klaušas ir parāda atstrādāšana. To pilnā mērā pazina latviešu dzimtcilvēki, ejot uz muižu klaušās un tādā veidā ar darbu muižā vācu baronam atmaksājot iznomāto piemājas zemi.
   Livonijas klaušu sistēmu pamatīgi izpētīja izcilais vēsturnieks Indriķis Šterns. Viņa detalizēti izvērstie secinājumi ir lasāmi grāmatā „Latvijas vēsture 1290-1500”. Indriķis Šterns raksta: „Par klaušām sauc bezmaksas piespiedu darbu, kas zemniekiem ar savu inventāru un vilcējspēku bija jāveic muižā”. Pirmo reizi Latvijas vēstures dokumentos klaušas minētas 1211.gadā, nosakot ordeņa zemnieku un bīskapu zemnieku bezmaksas piespiedu darbu.
   Otrkārt, runa ir par pienākumu maksāt procentus par aizdoto naudu. To dēvē par augļošanu, ko tagad lieliski izbauda katrs saimnieciski aktīvais latvietis un uz kā jau labu laiku balstās kristiānisma civilizācijas ekonomika. Ja pagānisma laikmetā ievēroja „svēto gadu” (reizi septiņos gados norakstot visus parādus), tad mūsdienās izdomāja augļošanas rafinētu paņēmienu – procentu kapitalizāciju. LR likumdošanā par procentu kapitalizāciju sauc „uzkrāto procentu pieskaitīšanu kredīta pamatsummai vai tās samaksu uz aizņēmējam izsniegta jauna kredīta rēķina”.
   Pret augļošanas kaislību neiecietīgi vēršas islama civilizācija. Islama pārstāvjiem tas ir viens no ieganstiem necienīt kristiānisma civilizāciju, kurā augļošana ir normāla izpausme un modē ir vēlreiz un vēlreiz aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējiem aizņēmumiem. Zinoši cilvēki saka, ka 2017.gadā LR ārējais parāds esot 9,3 miljardi eiro, bet procentos LR maksājot divi simti sešdesmit miljonus gadā.
   Bībelē augļošana tiek aizliegta. Augļošanas aizliegums ir sastopams Bībeles vairākās grāmatās. Piemēram: „Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus” (2M: 22, 24); „Bet, ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku un, lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz pagaidas, bet bīsties sava Dieva, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret pagaidām” (3M 25: 35–37); „Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam brālim ne, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu” (5M 23: 20–21).
   Apmēram 1500 gadus eiropeīdi respektēja Bībeles negatīvo attieksmi pret augļošanu. Augļošana kā parādība eksistēja, bet augļošanai nekad netika piešķirts oficiāls statuss. Eiropas bankās augļošanas procentu oficiāli ieviesa tikai XVI gadsimtā. Pirms tam, kā jau minēju, augļošanas parādība bija sastopama. Taču banznīca, sabiedrība nikni nosodīja augļošanu, un augļošana nekļuva ekonomikas elements un nekādā gadījumā nekļuva  ekonomikas pamatelements, kā tas ir pašlaik.
   Protestantisma ideologs Mārtiņš Luters neatzina augļošanu. Tomēr praktiski protestantisma zemēs visaktīvāk izvērsās augļošana, un baņķiera profesija kļuva viena no prestižākajām profesijām. Katolicisma zemēs pret augļošanu joprojām izturas vēsi.
   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā pret augļošanu pārstāja izturēties kā pret grēku, kaut gan daudziem cilvēkiem augļošana nodarīja lielu postu. Augļošanas oficiālo kārtību pilnā mērā var uzskatīt par Ādama nolādēšanas sekām. Tas nekas, ka ar augļošanu aprada plašas ļaužu masas. Cilvēkiem piemīt spēja ātri adaptēties dzīvei ne tikai saules pusē, bet arī ēnas pusē. Oficiāli atļautā augļošana cilvēkiem principā ir pašiem sev sagādātas ciešanas. Nelīdz nekāda demagoģija. Augļošana vienalga vienmēr paliks cilvēku grēks.
   Jaunajos laikos kristiānisma civilizācijā nāca klāt vēl viens pašiem sev sagādātais ciešanu veids – zinātniski tehniskā progresa (ZTP) mānija, kuru tāpat kā augļošanu neizbauda islama civilizācija. ZTP sekmē rūgtas ciešanas – nemitīgas bažas par tirgus palielināšanu. ZTP pavēl nepārtraukti palielināt tirgus apgrozījumu. Pateicoties zinātniski tehniskajiem izgudrojumiem,  iespējams ražot arvien vairāk un vairāk. Taču ir jābūt adekvātam tirgum, kurā pārdot saražoto, lai atdotu naudu bankām un gūtu peļņu. Pašlaik ir pienācis brīdis, ka tirgus ir jāmeklē ārpus Zemes.
   ZTP nav patīkama izpausme. Zinātniski tehniskajam progresam piemīt stabila tendence kļūt aizvien dārgākam. ZTP jāiegulda arvien vairāk un vairāk līdzekļu, kurus nākas aizņemties bankās. Ne katra valsts to var atļauties. Ne katra valsts ir spējīga uzturēt zinātni un modernas ražotnes. Valstis ir spiestas pievērsties preču importēšanai. Valstis zaudē ekonomisko patstāvību, kas visjaunākajā laikā ir pāraugusi arī politiskās patstāvības zaudēšanā. Valstis komandē transnacionālā biznesa korporācijas. Mūsdienu Latvijai tas ir labi pazīstams. Savukārt tām valstīm, kuras spēj iekļauties ZTP maratonā, lai viss ritētu gludi, nākas globalizēt tirgu; proti, moderni saražoto tirgot arī ārzemēs. Mūsdienās tas visvairāk attiecas uz Ķīnu, kuras preces ir pārpludinājušas ne tikai pēcpadomju Latviju, bet arī tādu valsti kā ASV.
   XX gadsimta sākumā sevi pieteica t.s. valstu pašpietiekamības problēma. Tolaik Eiropā pašas sevi spēja uzturēt vienīgi Krievija, Vācija, Austroungārija, Francija, Lielbritānija, Spānija. Šo valstu tirgus (iedzīvotāju skaits) bija pietiekami liels ZTP vietējiem jaunākajiem izstrādājumiem. Turpretī jau XX gadsimta vidū pašpietiekamai ekonomikai bija nepieciešams 500 miljonu cilvēku liels tirgus. Tāds tirgus uz planētas aizvadītā gadsimta vidū bija tikai divām valstīm – PSRS un ASV. Ķīnas un Indijas ekonomikā tolaik vēl dominēja naturālais saimniekošanas veids.
   ZTP mānijai tāpat kā jebkurai citai mānijai piemīt stūrgalvīga dinamika – pastiprināts kustīgums un nepārvarama apsēstība, nespējot sevi ne piebremzēt, ne apstādināt. XX gadsimta beigās jau bija nepieciešams viena miljarda liels tirgus.
   Secinājums ir drūms: šodien bez augļošanas vairs nav iespējams dzīvot. Eksistences līdzekļu ražošana ir pārāk industrializēta. Eksistences līdzekļu industrializācija nevar pastāvēt bez kredītiem un augļošanas procentiem.
   Tiesa, joprojām saglabājas iespēja augļošanu saprātīgi regulēt. To var izdarīt valsts. Var izdarīt arī pilsoniskā sabiedrība, savās interesēs konsekventi pieskatot kredītiestādes un piespiežot tās darboties saskaņā ar tautas vajadzībām. Tāda iespēja bija arī „otrajā” LR, gļēvi un nacionāli nodevīgi nepakļaujoties starptautisko finansu spekulantu noteikumiem. Ārzemju augļotāju verdzībā nonākušie latvieši sāka pukstēt tikai tad, kad bija jau par vēlu izteikt neapmierinātību. Protams, viss būtu bijis jēdzīgāk, ja LR nebūtu atjaunota kā krimināli oligarhiskā valsts. Ādama nolādēšanas sekas saglabātos, bet tām būtu relatīvi cilvēciska seja. Varbūt medijos netiktu publicētas priecīgas vēstis, ka „Latvijā uzņēmējam kredīts maksā dārgāk nekā vidēji Eiropā”.