Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti
kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties
par visas tautas ciešanām.
Iespējams
etniskais sadisms. Tam ir konkrēti piemēri. Tos sagādā t.s. trimdas latvieši. Viņi
uz Latvijas latviešiem lūkojas no Rietumu kalnu smailēm ar Rietumu iedzīvotāju
pārākuma apziņu. Pēckara Latvijā dzīvojošie cilvēki viņiem ir cilvēciskās
niecības un padomju mežonībā marinētas sīkbūtnes.
Pēckara Latvijas ļaudis viņiem ir sociālisma tvanā apdullušu primātu bars.
Trimdas labiešiem
neko neizsaka pēckara Latvijas latviešu kultūras panākumi. Latviešu garīgā un
materiālā kultūra savā vēsturē aizvadītā gadsimta 70.gados sasniedza
kulmināciju, tautas mantojumu saulaini papildinot ar lieliskiem panākumiem
mākslā, zinātnē, zinātniski tehnisko inovāciju jomā, rūpniecībā, lauksaimniecībā,
zvejniecībā. Ja Rietumos 70.gados sāka smirdēt posmodernisma smirdoņa, tad
Latvijā latvieši radīja īstas mākslas šedevrus un varēja lepoties ar
zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem.
Bet to trimdas
latvieši var nezināt, bet galvenais - negribēt zināt. Par pēckara Latviju viņi
atzīst vienīgi sliktu informāciju. Teorētiski ir iespējami izņēmumi. Praktiski dominē
vīzdegunīgums. 80.gadu beigās pirmās tikšanās ar „rietumniekiem” sagādāja rūgtu vilšanos. Viņi
uz mums lūkojās kā uz antropoīdiem, kuri bezjēdzīgi tup sociālisma kokos. Tā
lūkojās visi: gan tie, kuri kaut ko bija radījuši sabiedrībai, gan tie, kuri
neko neprata radīt sabiedrībai.
Spilgts piemērs
ir no Kanādas atceļojušās VVF attieksme pret latviešu tautu. Viņas attieksme ir
tipisks etniskais sadisms. Tas novērojams, sākot ar pirksta pielikšanu pie
deniņiem un beidzot ar mūža mājas skandālu, kā arī latviešus medijos regulāri
raksturojot kā nepilnvērtīgus radījumus: „[..] teiksim
tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence ir tikai pusei no
iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir mazāk
gudra par caurmēru”.
Ja 2017.gada 20.novembrī publicētā
tekstā VVF saka „Man šķiet,
mums ir tādi sociālie slāņi, kuri ir atsvešinājušies no tās idejas par
pašlepnumu – ka tu pats par sevi gādā. Viņi drīzāk sagaida, ka kāds par viņiem
rūpēsies”, tad tā ir ļauni tīksminoša norāde uz padomju cilvēku nekur nederīgo mentalitāti.
Dotie vārdi apliecina etnisko sadismu. Dotie
vārdi ir teikti ar pārākuma apziņu un vēsi atsvešināti no tautas. Viņasprāt tauta
ir pelnījusi nevērtīgu dzīvi bez pašlepnuma: ”Es savu tautu vienmēr esmu
idealizējusi. Kad es biju prezidente, man likās, ka mans uzdevums ir to latvietību
un Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt. Un tagad, kad es
redzu tādas zemiskas lietas un kad tas zemiskums tiek vērsts pret Tevi,
zemiskumu var atdzīvināt ar prastiem un nesmalkiem līdzekļiem, un mani
skumdina tas, ka mana ticība manas tautas spējām garīgai un psiholoģiskais
izaugsmei tiek iedragāta.”
Tipiska ir
vārdkopa „Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt”. Tautu
nevajadzēja modināt. Zinātniskus atklājumus un izgudrojumus, neaizmirstamas
gleznas un pasakaini skaistus gobelēnus nerada aizmigusi tauta. Tāpat tauta nav
„puķīte”, kuru saimniece aplaista. Tauta nav Kanādas tantuka (turklāt ļoti
nelietīga) īpašums, kas ir žēlsirdīgi jāaprūpē.
Sastopams ir unikāls materiāls etniskajam
sadismam. To ir gatavojis un ar parakstu
apstiprinājis cilvēks, kuram noteikti sagādā dzīvniecisku baudu latviešu tautas
ciešanas. Šis cilvēks nav dzimis, uzaudzis un mūža lielāko daļu pavadījis
Latvijā. Latvijā viņš sāka dzīvot nesen. Latvija nav viņa Dzimtene. Viņš no
Stokholmas ieradās Rīgā, lai konsekventi atgādinātu Latvijas latviešiem par
viņu cilvēcisko bālumu. Viņš uzskata par savu pienākumu likt latviešu tautai
atsacīties no pagātnes. Viņa pārliecībā Latvijas latviešiem ir sistemātiski jāņirgājas
par pagātni. Viņa ieskatā pēckara Latvijā dzīvojošie latvieši ir visādā veidā jāapsmej
un jāvajā.
Viņš sev ir
formulējis nīgru misiju. Tā ir misija sagādāt ciešanas, Latvijas latviešiem nemitīgi
atgādinot par traumatisko dzīvi „padomijā”. Nīgro misiju izpildīt nav grūti.
Nepieciešams izvēlēties vispiemērotāko patogēno tārpu, lai sagandētu tautas
apziņu un par to izjustu sadistisku baudu.
Kas ir patogēns
tārps?
Tā ir metafora
patogenitātei. Medicīnā par patogenitāti dēvē mikroorganismu spēju ierosināt
infekcijas procesus. Svešvārds atvasināts no grieķu vārdiem „pathos” (ciešanas) un „genos” (izcelsme). Infekcijas procesiem
ir patogēns – kaut kas tāds, kas izraisa slimību. Sabiedrības garīgās saslimšanas
patogēnus drīkst pārnestā nozīmē saukt par tārpiem. Tie grauž sociuma apziņu un
ļaudīm sagādā nemitīgas morālās ciešanas.
Trimdas latviešu pārliecībā
patogēns tārps ir padomju periods. Tas esot sagrauzis Latvijas latviešu apziņu.
Tas ir universāli lietots patogēns tārps. Trimdas latvieši uz to vispusīgi atsaucas
tīksmē par Latvijas latviešu apziņas neveselību.
Etniskā sadisma unikālā materiāla
autoram patogēns tārps arī ir padomju periods. Taču viņam varenākais patogēnais
tārps ir „čekas maisi”. Viņš par katru cenu vēlas latviešus pieradināt pie
domas, ka „čekas maisiem” ir jābūt tautas ciešanu vitālākajam ieganstam.
Saprotams, runa
ir par Kārli Kangeri. 2014.gada 20.augustā LR MK izdeva rīkojumu izveidot
komisiju bijušās VDK dokumentu zinātniskai (!?) izpētei, kā arī materiālā un
morālā kaitējuma izvērtēšanai (!?), ko bijusī VDK nodarījusi LR un tās
iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Kārli Kangeri.
Par komisijas
uzdevumu izvērtēt materiālo kaitējumu, bet īpaši morālo kaitējumu atsevišķi LR
un atsevišķi tās iedzīvotājiem nerunāsim. Tāpat nerunāsim par dokumentu
zinātnisko izpēti. Tie ir tik iracionāli uzdevumi, ka neviens īsts zinātnieks
tos nekad neuzņemtos izpildīt un nekādā gadījumā nepiekristu MK iecerei un
terminoloģijai. Kangeris uzņēmās, jo komisija ir viņa mūža sapnis.
Kangera iedomās „čekas maisi” visvairāk
apkauno Latvijas latviešus. Kangeris acīmredzot nesaskata viņa brāļošanos ar
Gorbačovu, Jākovļevu. Abi biedri arī vēlējās PSRS iedzīvotāju naidu novirzīt uz
„čeku”. Gorbačovs, Jākovļevs tā gribēja nomaskēt „perestroikas” nelietīgi
graujošos mērķus.
Bet kāds mērķis ir Kangerim? Vai ir taisnība
vienam nesen traģiski mirušam kompetentam speciālistam? Viņš saka: „[..] Dr.
Kārlis Kangeris, kurš savai spiegošanai Izraēlas specdienesta MOSSAD labā
par aizsargorganizāciju tolaik izmantoja Stokholmas universitāti, bet šobrīd
izmanto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un
gatavojas nodot MOSSAD rīcībā arī bēdīgi slaveno čekas
maisu saturu”. Vai tā ir taisnība?
Visticamākais, tā nav taisnība. Visticamākais, viņš nesadarbojas ne ar
vienas valsts specdienestu. Specdienesti sadarbojas ar gudriem cilvēkiem. „MOSSAD” diezin vai ir bijusi interese
par latviešu „avotiem”. Ja tomēr tāda interese bija, tad informācija jau sen ir
iegūta bez Kangera palīdzības.
Kangera pozīcija drīzāk atbilst „aukstā kara” Rietumu stratēģijai,
austrumeiropiešos cītīgi kultivējot mazvērtības kompleksu pēc dzīves sociālisma
iekārtā. Katrā ziņā tā nav tautas garīgajai stiprināšanai adresēta pozīcija.
Nav nacionāli patriotiska pozīcija un nav zinātnieka pozīcija. Šī pozīcija liecina
par etnisko sadismu. Kangeris saka: “Lai katrs pats
pēc tam skaidrojas, kā tur („čekas maisos” – A.P.) nokļuva un kāda bija viņa
sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt,
kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”.
Tā ir melnas dvēseles, melna prāta un melnas
sirds loģika, - galvenais publicēt „čekas maisus”, to saturu pārbaudīt nav
vajadzīgs, lai katrs pats tiek galā ar visu. Tā nav humāna pieeja. Tāda pieeja
var būt vienīgi etniskam sadistam laikā, kad sabiedrībā ir iezombēts reti
kropls priekšstats par specdienestiem. Turklāt Kangera pieeju papildina fakts
par taisnīguma un tiesiskuma katastrofālo trūkumu šodienas Latvijas justīcijā. Tādos
negodīgos apstākļos, tiesu namos katram pašam „skaidrojoties”, būs neiespējami
panākt taisnību.
Amizanti ir tas, ka Kangeris nav spējis
pamanīt pat to, ka viņa pieeja ir pretrunā ar MK rīkojumu. Viņš negatavojas
izpildīt rīkojumu. Bet savādāk nevarēja būt. Kangeris nekad nav paredzējis kaut
ko pētīt un izvērtēt „čekas maisos”. Tas neietilpst viņa nīgrajā misijā.
Kangera vadītās komisijas
darbību nosaka 2015.gada 22.septembrī apstiprināts reglaments. To ir
sagatavojusi pati komisija. Reglamentu ir parakstījis Kangeris, un tas ir saskaņots
ar LU rektoru.
Etniskā sadisma unikālais materiāls
ir Kangera parakstītais reglaments. Tā 10.1. iedaļā teikts: „Komisijas
loceklis nevar būt persona, kura ir bijusi Padomju Sociālistisko Republiku
Savienības (turpmāk – PSRS) vai Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas
(turpmāk – Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības
ministrijas, tās Galvenās izlūkošanas pārvaldes, citu PSRS drošības vai
pretizlūkošanas dienestu štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai
konspiratīvā dzīvokļa turētājs, PSRS vai Latvijas PSR iznīcinātāju bataljonu
kaujinieks, vai kura ir bijusi Padomju Savienības Komunistiskās partijas
(turpmāk – PSKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas
Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) Centrālās komitejas loceklis vai
darbinieks, LKP republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona
komitejas sekretārs vai darbinieks, LKP pirmorganizācijas sekretārs,
Vissavienības Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas loceklis
vai darbinieks, Latvijas Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās
Komitejas, republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas
loceklis, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes loceklis, to vietnieks, PSRS
vai Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldes darbinieks, PSRS prokurors,
Latvijas PSR prokurors, šo prokuroru vietnieks, PSRS vai LPSR prokuratūras
iestāžu darbinieks pēc 1990. gada 26. oktobra, Latvijas PSR VDK darbību
pārraugošais prokurors Latvijas PSR prokuratūrā, Latvijas PSR Tieslietu
ministrijas darbinieks, PSRS Kara prokuratūras darbinieks, PSRS Bruņoto spēku
Baltijas kara apgabala vai citu kara apgabalu štāba militārpersona vai
darbinieks, Latvijas PSR kara komisariāta darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR
Brīvprātīgās patriotiskās biedrības, Armijas veicināšanas brīvprātīgās
biedrības, Aviācijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Flotes veicināšanas
brīvprātīgās biedrības, Vissavienības armijas, aviācijas un flotes veicināšanas
brīvprātīgās biedrības darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes
Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē darbinieks, PSRS
vai Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas darbinieks,
PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas
darbinieks, PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas
lietu padomes darbinieks, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks,
Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas
kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un
kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un
ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks vai Latvijas un ārzemju
draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks, kā arī pēc 1991.gada 13.
janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā
frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu
organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās
komitejās, ir vai ir bijusi ārvalstu drošības dienestu, izlūkošanas vai
pretizlūkošanas dienestu darbinieks”.
Vēl reglamentā ir teikts: „10.2. Reglamenta
10.1. apakšpunktā minētie zinātniskās darbības veikšanas ierobežojumi
attiecināmi arī uz Komisijas zinātniskajam darbam piesaistāmām personām. 10.3.
Slēdzot līgumu, Komisijas loceklis vai cita Komisijas zinātniskajam darba
piesaistītā persona apliecina Reglamenta 10.1. apakšpunktā minēto zinātniskās
darbības ierobežojošo apstākļu neesību, parakstot attiecīgu deklarāciju (!?) ar
atrunu, ka gadījumā, ja sniegtais apliecinājums neatbilst īstenībai, attiecīgā
persona lūdz uzskatīt, ka iesniegts Darba likuma 100. panta piektajā daļā
paredzētais darbinieka uzteikumu, sakarā ar kuru lūdz uzteikt darba līgumu ar
dienu, kurā konstatēta neatbilstība īstenībai, sakarā ar tikumības un
taisnprātības (!?) apsvērumiem un zinātnisko ētiku (!?), kas neļauj turpināt
darba tiesiskās attiecības, kā arī pauž apņemšanos atlīdzināt nodarītos
zaudējumus un kaitējumu.”
Ko tas nozīmē? Kā
izturēties pret šādu cilvēku unikālu „tarifikāciju”?
Tā ir
nepārprotama vēlēšanās maksimāli kompromitēt latviešu inteliģenci un pazemot
latviešu inteliģences spējīgāko daļu. Dotajā dokumentā unikālā veidā ir
norakstīta visa Latvijas latviešu inteliģence. Tā ir iegrūsta sengrieķu Tartarā
– mirušo pazemes valstībā. Mēs teiktu - ellē.
Latvijas
latviešiem ir pilnīgi skaidrs, ka Kangeris vēlas nobīdīt malā praktiski visus
cilvēkus, kuri strādāja padomju struktūrās. Labi, ka Raimonds Pauls nav
zinātnieks un tāpēc nevar izmeklēt „čekas maisus”. Arī viņu Kangeris ir
iegrūdis ellē. Pauls bija LPSR Kultūras ministrs – Ministru Padomes loceklis.
Bet, protams,
Pauls nav vienīgais Kangera ellē. Tur vēl Kangeris ir iegrūdis ZA prezidentus,
augstskolu rektorus, zinātnisko institūtu direktorus, akadēmiķus, profesorus,
Tautas māksliniekus un Tautas dzejniekus. Visus nav iespējams uzskaitīt.
Jāuzskaita latviešu inteliģences tūkstoši.
Kangeris ir
iegrūdis ellē inteliģenci, kura ar savu darbu radīja 70.gadu grandiozos
panākumus latviešu kultūrā. Ellē tāpat ir iegrūsti tūkstošiem strādnieku ar
radošu prātu. Viņi darbojās Kangera uzskaitītajās brīvprātīgajās biedrībās.
Strādnieki bija arī citās struktūrās (LKP CK u.c.).
Kangera saraksts
ir pretīgi divkosīgs. Dokumentā ir minēti „iznīcinātāju bataljona komandieri”,
bet nekas nav teikts par slaveno Arāja komandu – ebreju šāvējiem, vācu okupantu
atbalstītājiem. Pretīga nelietība ir minēt tikai „Krievijas pareizticīgo
baznīcu”, bet neminēt luterāņu, katoļu un citas Latvijas baznīcas.
No Stokholmas mūs
ir aplaimojis kadrs ne tikai ar šķebīgu „taisnprātību”, bet arī ar „zinātnisko
ētiku”. Būtu labi, ja viņam būtu izdevies aptraipīt tikai odiozās komisijas
locekļus ar „zinātnisko ētiku” un Latvijas latviešu inteliģence turpinātu
dzīvot saskaņā ar zinātnes ētikas normām un zinātnieku ētikas kodeksu, kurā
nekādā ziņā neietilpst etniskais sadisms.