ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Stulbuma modernizācija



   Principā nekas negaidīts nav noticis. Stulbeņi nekad brīvprātīgi nepadodas. Stulbums atrodas ambiciozuma virsotnē. Stulbums nepazīst paškritiku un piekāpību. Stulbeņu godkārību var apturēt, kā tautā saka, tikai miets, žagari, siksna, padzīšana, cietuma kamera. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt un galvenokārt, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā valstiskos darbus var veikt tikai stulbeņi. Valsts institūciju klerki, valsts birokrātiskais aparāts un īpaši tā priekšniecība var sastāvēt tikai no stulbeņiem, kuri ir morāli nobrieduši atbalstīt noziedzīgo valstiskumu. Vienīgi stulbeņi var būt ar mieru ģenerēt un vadīt amorālus un destruktīvus projektus valdošās kliķes interesēs, kurās nekādi neietilpst tautas cilvēciskās vērtības spodrināšana.
   Tā tas ir visos dzīves segmentos. Arī izglītībā. Tāpēc mūsu izglītības klerku visjaunākā stulbība nav negaidīta. Izglītības funkcionāriem nenāk ne prātā atsacīties no stulbajām „reformām”. Izglītības funkcionāru stulbums ir tik grandiozs, ka viņi cer gūt panākumus ar destruktīvo „reformu” terminoloģisko modernizāciju, ja ar to saprotam uzlabošanu atbilstoši sabiedrības prasībām. Sabiedrībai (skolotājiem, vecākiem, izglītības ekspertiem) ļoti nepatīk Vaļņu ielas „reformas” vispārējā izglītībā. Un, lūk, lai sabiedrību apvestu ap stūri, izdomāta terminoloģiskā modernizācija. Reāli tā ir līdzšinējā stulbuma modernizācija.
   2018.gada 21.jūnijā ar to sabiedrību iepazīstināja ministrijas kadrs Zane Oliņa – „Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja. Viņa „Delfu” rubrikā „Versijas” publicēja tekstu „Izglītība Latvijā – ir labi, vajag izcili”.
   Nezinu, vai tas ir Zanes kundzes jeb portāla žurnālistu izdomāts virsraksts. Katrā gadījumā tas ir amizants un reizē atbaidošs virsraksts. Iespējams, lasītāju viena daļa vispirms sāks smieties un pēc tam dusmoties, bet otra daļa vispirms sāks dusmoties un tikai pēc tam dusmas pārvērtīsies sarkastiskos smieklos. Smiesies un dusmosies, dusmosies un smiesies visi, kuri ir lietas kursā par mūsu „labo” izglītību un iespēju sagaidīt „izcilu” izglītību.
   Lai ātrāk uztvertu ministrijas klerku terminoloģiskās modernizācijas būtību, noder citāts no interneta: „Zane Oliņa ir latviešu pedagoģe. 1998.gadā ieguvusi Fulbraita stipendiju studijām ASV, iegūstot 'M.Ed. un PhD. in Learning and Instructional Technology' jeb izglītības zinātņu maģistra (MEd) un doktora (PhD) grādu. No 2007. gada oktobra līdz 2011. gada vasarai, Zane Oliņa bija programmas „Iespējamā misija” direktore. Kopš 2011. gada rudens – "Iespējamās misijas" valdes locekle. Zane Oliņa ir Skola2030 projekta komandā un darbojas kā ESF projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā”(!?) mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja”.
   Ministrijas klerku terminoloģiskā modernizācija attiecas uz Zanes Oliņas vadīto fenomenu „kompetenču pieeju mācību saturā”. Sabiedrība neakceptē ministrijas uzspiesto „kompetenču pieeju”, „kompetenču izglītību” u.tml. Sabiedrībai vārds „kompetences” nav pieņemams.
   Sabiedrības negatīvo attieksmi precīzi izteica pieredzējušais skolotājs Andris Upenieks: „Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”
   Lai sabiedrību apvestu ap stūri, ministrija ir nolēmusi nelietot vārdu „kompetences”. Par to sabiedrībai paziņo Zane Oliņa. Viņas publikācijā „Delfos” neeksistē vārds „kompetences”. Zane Oliņa ir pakļāvusies kolektīvajai gribai. Tāda rīcība reizē ir atsacīšanās pašai no sevis. Viņa ir atsacījusies no „kompetenču izglītības” ģēnija identitātes. Atkal jāsaka: principā nekas negaidīts nav noticis. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma atbalstītāji ir gatavi atsacīties arī no mātes un tēva. Citādāk nevar būt. Ja varētu būt citādāk, tad tāds režīms nevarētu pastāvēt 30 gadus.
   Stulbums atrodas ne tikai ambiciozuma virsotnē. Stulbums atrodas arī destrukciju virsotnē, nespējot neko izdarīt konstruktīvi, lai veidotu pozitīvu pamatu un pozitīvus priekšnoteikumus turpmākajam darbam. Par to atgādina Zanes Oliņas teksts. Viņa vārda „kompetences” vietā lieto vārdu „lietpratība”. Tādējādi Vaļņu ielā stulbi tiek cerēts sabiedrību apvest ap stūri, jo neviens taču neatklās terminoloģisko modernizāciju. Proti, to, ka vārds „lietpratība” svešvārdā ir „kompetence”. Oliņa nekaunīgi turpina cienījamā skolotāja Upenieka kritizēto pūšļošanu un šarlatānismu. Vienīgi svešvārds „kompetence” ir aizstāts ar latvisko „lietpratība”, kas, protams, tāpat kā tizlā daudzskaitļa forma „kompetences” neiederas diskursā par vispārējo izglītību. Ministrijai nenāk ne prātā atsacīties no savām muļkībām. Ministrijas prātā ir tikai viena doma: kā apmānīt sabiedrību, lai realizētu savas muļķības.
   Jau no paša sākuma bija stulbi Rīgas prātvēderu tizlo atvasinājumu "kompetences" lietot vispārējās izglītības kontekstā. Kompetence nav tikai lietpratība. Lietpratība semantiski asociējas ar prasmi vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, ar reālu praktisku darbību un reālu prasmi veikt attiecīgo praktisko darbību. Kompetence ir ne tikai lietpratība, bet arī zināšanas, teorētiskā un metodoloģiskā izpratne. Lietojot vārdu "kompetence", var fiksēt atbilstību (piem., amatam, konkrētam uzdevumam). Vēl ar vārdu "kompetence" raksturo spējīgumu. Tātad zināma potenciāla esamību vai neesamību. Ar vārdu "kompetence" apstiprina pilnvarotību kaut ko veikt, par kaut ko atbildēt. Vispārējā izglītība nebūt nav process, kurā iemāca vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, būt kompetentam kādā jomā. Kompetences apgūšana ir vienvirziena darbība (zupas vārīšanas prasmes apgūšana, traktora vadīšanas prasmes apgūšana). Vispārējā izglītība nav vienvirziena darbība, bet kognitīvi universāla darbība. Vārds „kompetence” iederas profesionālajā izglītībā, sagatavojot kompetentus speciālistus noteiktā nozarē. Ja izglītības ministrijā priekšnieki būtu kompetenti speciālisti, tad pie mums izglītība netiktu regulāri piešļakstināta ar stulbām „reformām”.
   Zanes kundze raksta: „Latvijā mācību saturu iepriekš pārskatījām pirms desmit gadiem, kad lielu uzmanību līdztekus nozīmīgu zināšanu (!?) apguvei pievērsām skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām (!?) prasmēm dabaszinātnēs”. Loģisks ir jautājums „Kas aizvadītajos 10 gados uz Zemes ir tik radikāli izmainījies, ka nepieciešams pārveidot vispārējās izglītības saturu?”.
   Zanes un viņai līdzīgu klerku atbildi nav grūti iztēloties. Skolotājs Upenieks pareizi saka par nelāgo sajūtu. Nelāga sajūta bija arī pirms 10 gadiem. Vai Zanes kundze var pateikt, kāda toreiz bija vajadzība un kāda vispār ir vajadzība vispārējā izglītībā „līdztekus nozīmīgu zināšanu apguvei” pievērsties „skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”? Tas skan skaisti tikai priekš muļķiem, un viss. Tiesa, vēl tas liecina, ka izglītības klerkiem ir stulbs priekšstats par zinātni, zinātnisko pētniecību, ja viņi tiecas bērnus, vecākus un pārējo sabiedrību apvārdot ar „pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”.
   Stulbums acīmredzot ir grandiozs. Oliņa virsrakstā izglītību vērtē - „ir labi”. Taču pati tūlīt apkopo sliktu stāvokli: „Pašlaik Latvijas skolēniem kopumā labi padodas uzdevumi, kas prasa atcerēties vai rīkoties pazīstamās situācijās, taču trūkst iemaņu apstrādāt daudzveidīgus datus, darboties komandā, kā arī piedāvāt risinājumus nestandarta situācijām. Skolēniem trūkst pieredzes pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem, kā arī uzņēmības un sagatavotības īstenot savas ieceres jaunos apstākļos”.
   Tātad netiek sasniegta vispārējās izglītības, pasvītroju, elementāra funkcija, piemēram, bērniem iemācīt „pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto”. Kāda jēga ir buldurēt par „kompetencēm”, ja bērniem „trūkst pieredzes [..] analizēt paveikto [..] uzņēmības un sagatavotības īztenot savas ieceres jaunos apstākļos”? Kāda jēga ir atkal kaut ko pārveidot, ja līdzšinējā darbība nav devusi labu rezultātu? Tā vietā, lai paškritiski nosodītu savu nekompetenci izglītības sistēmas vadīšanā un tāpēc vāktos prom no Vaļņu ielas kabinetiem, ministrijas bezjēdzīgie klerki cer apmānīt tautu un iesmērēt tautai atkal savu kārtējo stulbumu un šausmīgo nekompetenci.

otrdiena, 2018. gada 19. jūnijs

Bailes no patiesības un patiesības korumpētība


   Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām un sociāli amorālākajām izpausmēm ir bailes no patiesības par dzīves realitāti. Sastopama patiesības konsekventa noklusēšana.
   Patiesība par dzīves realitāti tiek noklusēta atšķirīgu iemeslu dēļ. Vieni patiesību neizprot, citi patiesību noklusē par samaksu.
   Sabiedrības prāvu daļu skar patiesības korumpētība. Cilvēki tiek uzpirkti, lai viņi noklusētu patiesību. Maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt valsts un pašvaldības iestādē, ieņemt amatu un sagaidīt amata paaugstinājumu, tīksme saņemt prēmijas, pabalstus un piemaksas, cerība aizstāvēt disertāciju un publicēt monogrāfiju, tikt ievēlētam akadēmiskā amatā un saņemt akadēmiskos apbalvojumus. Žurnālistiem maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt sabiedriskajā medijā. Gleznotājiem, rakstniekiem maksa par patiesības noklusēšanu ir laime iegūt daiļradei valsts budžeta naudu un izgaršot publicitāti masu komunikācijā. Pats par sevi ir saprotams, ka maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja tēlot valstsvīru – deputātu, ministru, premjerministru, parlamenta vadītāju, Valsts prezidentu. Katrā ziņā patiesības noklusēšana ir aktuāla biznesam, vēloties saņemt valsts pasūtījumus.
   Bailes no patiesības dominē ne tikai varas inteliģencē. Patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Tā var droši teikt. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama. Cilvēki redz vienu patiesību, taču pakļaujas pavisam citai patiesībai.
   Tā, piemēram, sociālā šizofrēnija caurspīdīgi atspoguļojas publikācijās par slepkavību Rīgā pie Meža kapiem. Alkātīgi izveicīgā jurista mūža gala atspoguļojums medijos no 2018.gada 30.maija spilgti liecina par Latvijā valdošās kriminalitātes uzspiesto bandītisko normu respektēšanu. Latvijā sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas, viedokļus stingri nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Tas ir pārliecinoši redzams. Aizvadītajos gadu desmitos kriminalitāte ir pieradinājusi iedzīvotājus uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi normālā, īstā valstī, bet nevis lūkoties uz dzīvi kā kriminālo noziegumu perēklī. Alkātīgi izveicīgā jurista nošaušana tiek apspriesta tādā pašā toņkārtā, it kā runa būtu par kaut kādu nepatīkamu notikumu normālā, īstā valstī. Tādējādi kriminalitātes smirdoņa tiek izjusta kā Latvijas valstij dabiska parādība. Gandrīz nekas neliecina, ka sabiedrība pret alkātīgi izveicīgā jurista nāvi izturētos kā pret noziedznieka nāvi noziedzīgā valstiskumā. Slepkavība netiek vērtēta pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā, bet tiek vērtēta normālas, īstas valsts kontekstā. Sabiedrība nesaprot, kādā kriminālo noziegumu perēklī tā dzīvo.
   Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Tā ir daudzsološi izdevīga inteliģences nevērtīgākajai daļai, nodrošinot bezbēdīgu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem, zaglīgajiem, alkātīgajiem.
   Patiesības noklusēšanas cēlonis ir fundamentāli negodīgā dzīves realitāte. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt traģiski apmuļķotai, un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Tauta intuitīvi visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši, nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās un savtīgajās interesēs.
   Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir morāli psiholoģisks aspekts. Ja atzīst drausmīgo patiesību par šodienas Latviju, tad reizē ir jāatzīst latviešu pārāk lielas daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais formāts ir zagšana. Praktiski tas nozīmē savas amoralitātes atzīšanu. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.
   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana degradējoši atsaucas uz tautas dzīves visiem fragmentiem. Piemēram, uz nacionālo patriotismu.
   Nacionālajam patriotismam var būt divi varianti. Ņemot vērā bailes no patiesības un patiesības totālo noklusēšanu, pašlaik latvieši praktizē tikai vienu variantu. Ja arī ir novērojams otrs variants, tad tam vienalga nav nekādas rezonanses tautas uzvedībā. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām iegribām.
   Pirmais, ikdienā praktizētais, variants ir nacionālais patriotisms ar aizvērtām acīm. Praktiski tā ir atsacīšanās no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Tā vien liekas, ka latvieši masveidā nesaprotot pašanalīzes un paškritikas jēgu. Šī varianta adepti atzīst tikai latviešu tautas glorificēšanu – vienpusīgu un nekritisku slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu, tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Savukārt fiziski tizlākie interneta komentāru varoņi sola „sadot pa purnu”.
   Neapšaubāmi, ar aizvērtām acīm dzīvo latviešu tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā, stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu aprindās ar aizvērtām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, Valsts prezidenti.
   Otrs variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski un kritiski. Ar atvērtām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s. vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē.
   Otro variantu latviešu nomācošais vairākums neakceptē un pret to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Daudzi nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, beidzot tomēr kļūstot „kultūras tautai” (Rainis).
   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ārdoši kāpina vienu no mūsdienu laikmeta draudīgākajām pretrunām.  Šī pretruna pie mums izpaužas sevišķi draudīgi.
   Katrā laikmetā ir pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda draudīga pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu.
   Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija. Taču tām līdzās ir nodalījušās dzīves sfēras, kurās valda pretējais – deintelektualizācija.
   Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā ekonomika, informācijas tehnoloģijas. Par to liecina jaunākās intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu.
   Tā, piemēram, politikā intelektualizācija zaudē pozīcijas un uzvaroši gailē deintelektualizācija. Tas pats ir sakāms par humanitāro un sociālo zinātņu degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju.
   Deintelektualizācija ir vajadzīga Rietumu kapitālisma jaunajai modifikācijai finansu kapitālismam. Tajā dzirksteļo klaja alkātība, naudas un baudu kults, sociālais darvinisms un nacionālais nihilisms. Finansu kapitālismā mutuļo vērtību orientācija, kas nekad nav bijusi un nekad nebūs pieņemama intelektuāļiem. Tāpēc intelektuāļus vajadzēja nostumt malā, lai viņi nebojātu cilvēku prātus un sirdis. No XX gs.70.gadiem finansu kapitālisms intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas vispār. Intelektuāļiem ir liegta līdzdalība politikā. Intelektuāļiem neļauj piedalīties sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības politikas un pat zinātnes politikas formēšanā. Nav nepieciešams atgādināt, kāda prāta līmeņa pārstāvji vienmēr ir nosacījuši izglītības politiku un zinātnes politiku Latvijas Republikā. Pie mums intelektuāļu vietā jebkuras dzīves sfēras stratēģiskajā projektēšanā piedalās tikai viduvējības, pelēcības, mietpilsoniski sekli tipi, mantkārības dīdīti indivīdi.
   Pēcpadomju Latvijā bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ir apzināti uzspiesta nelaime. Ja arī eksistē sabiedrības zināma daļa, kura nav apdāvināta objektīvi uztvert dzīves realitāti, tad šai daļai nav noteicošā ietekme uz Latvijas sociāli psiholoģisko klimatu. Noteicošā ietekme ir sabiedrības daļai, kurai ir apzināti uzspiestas bailes no patiesības un uzspiesta prasība noklusēt patiesību.
   Respektīvi, noteicošā ietekme ir masu apziņas menedžmenta apmātajiem cilvēkiem. Aplami ticēt, ka masu apziņas menedžments nav vajadzīgs krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Mūsu valdošā kliķe jau no 90.gadu sākuma centās tautai iestāstīt par atsacīšanos no ideoloģijas (praktiski - masu apziņas menedžmenta). Tie, protams, bija nekaunīgi meli.
   Masu apziņas menedžments vienmēr ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Arī latviešu tauta ar to vienmēr ir tikusies. Tiekas arī tagad savā dārgajā krimināli oligarhiskajā valstiskumā. Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir noteikts teorētiskais attaisnojums.
   Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs varēja mainīties, taču pati darbība, masu apziņas menedžments, nekad nav mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana, manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana, ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana, apgaismošana u.tml.
   Droši var teikt, ka bez masu apziņas menedžmenta cilvēce nekad neiztiks. Arī mūsmājās turpmāk būs masu apziņas piepildīšana ar noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika. To var lakoniski izteikt ar abreviatūru „PPP” (idejiskās attīstības Pakāpe, analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt, nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu u.tml. Masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos. Šo palīdzību tad arī sniedz slavenais masu apziņas menedžments.
   Neapšaubāmi, menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Masu apziņu var piepildīt ar pozitīvu saturu, sabiedrību orientējot konstruktīvai, saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai darbībai. Masu apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Masu apziņu var piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, intelektuāli piesātinātu, morāli tikumisku saturu.
   Taču masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā neko nedod, bet dod tikai kādai tautas daļai – slānim, grupai, korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei, Lielajai Bandai u.tml. Tā tas notiek Latvijā. LKP un VDK nomenklatūras vietējo hameleonu ideoloģiskās darbības mērķis visu laiku ir bijis noklusēt patiesību par dzīves krimināli noziedzīgo realitāti. Valdošās kliķes vadītais masu apziņas menedžmets doto mērķi ir godam sasniedzis.  Bailes no patiesības ir fanātiskas, patiesības korumpētība ir ļoti efektīva, un patiesība tiek pilnīgi noklusēta.

sestdiena, 2018. gada 9. jūnijs

Vai latvieši kļūs pederastu tauta?


   

Tas pagaidām nav retorisks jautājums. Taču dotais jautājums nav viena cilvēka kaprīze, iedoma, hipotēze. Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums. Par to liecina perversie notikumi 2018.gadā. Ne tikai praida gājiens 9.jūnijā, bet arī citi pederastu pasākumi.*
   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.
   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.
   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%. Tomēr priecāties nav ieteicams.
   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus. Visnegaidītākais ir tas, ka 9.jūnijā kopā ar pederastiem gājienā devās bērni, kurus kaut kādi mežonīgi aprobežoti vecāki pieradina dzīvot perversā vidē.
   Katru sociālo procesu ietekmē ārējie apstākļi un iekšējie apstākļi. To ir jāņem vērā, saskaroties ar jautājumu „Vai latviešu tauta kļūs pederastu tauta”.
   Ārējie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Vispārzināma ir „baltas” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Šajos procesos ietilpst pederastu karagājiens, gūstot vienu uzvaru pēc otras uzvaras Eiropas valstu likumdošanā. Latviešu pederasti un jūsmotāji mērķtiecīgi izmanto ārējos apstākļus savas nenormālās identitātes demagoģiskajā argumentācijā. Latvijas pederastu zvaigzne Kristīne Garina ir Eiropas praidu organizāciju asociācijas prezidente. Tātad Latvija jau ir zināms Eiropas līmeņa organizatoriskais centrs homoseksuālisma karagājienā. 2015.gadā Rīgā notika Eiropas pederastu svarīgākais pasākums „EiroPride2015”.
   Iekšējie apstākļi ir vēl nelabvēlīgāki nekā ārējie apstākļi. Latviju ir pametusi tautas vērtīgākā daļa. Latvijā valda noziegumu brīvība. Latvijas valdošā kliķe un varas inteliģence domā tikai par zagšanu. Latviešu varas inteliģence ir pilnīgi sapuvusi. Latvijas valdībā jau ir pederasts. Pederasta māte ir bijusi Valsts prezidente. Tautas griba pretoties pederastu un jūsmotāju akcijām ir nulles pakāpē. Šī gada praida organizētāji oficiālajā pieteikumā solīja apmēram 2000 dalībnieku piedalīšanos, toties fonds „Stop imigrācijai” solīja tikai apmēram 50 cilvēku līdzdalību protesta mītiņā pret praidu. Ne velti „Delfi” žurnāliste Laura Dzērve pirms pederastu gājiena jūsmoja par pederastu skaita ievērojamo palielināšanos, bet „savukārt aktīvo protestētāju rindas rukušas”. Latviešu pederastu leksikā izsakoties, „konservatīvā sabiedrība” pie mums ir niecīga. Šogad pederastu gājienā esot piedalījušies apmēram 8000 cilvēku. Tā saka akcijas organizētāji. Priekš mazās latviešu tautas tas ir draudīgi liels skaits.
   Taču pats trakākais ir sekojošais. Latvijā pašlaik pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami, un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.
   Latviešu tautas nākotne no pederastijas identitātes viedokļa lielā mērā izšķirsies parlamenta vēlēšanās 6.oktobrī. Latvijā tagad ir izveidojusies jauna politiskā situācija. Latvijā tagad ir vairākas pederastu partijas, kuras alkst uzvarēt vēlēšanās. 2018.gada 9.jūnijā pederastu un jūsmotāju gājienā pirmo reizi kā organizētas grupas piedalījās trīs politiskās partijas: 1) „Attīstībai/Par!”, 2) „Progresīvie” un 3) „Vienotība”. Pēc gājiena Praida parkā (tā tagad ir jāapsaukā ar pederastu fekālijām apkaunoto Vērmanes dārzu) katra partija savā informācijas teltī uzrunāja „tautu”. 2018.gada 8.jūnijā tika publicēta ziņa par „Saskaņas” līdzdalību geju tiesību lobēšanā Eiropas institūcijās.
   Ja elektorāts 6.oktobrī nobalsos par pederastu partijām, tad latviešu tauta paātrināti virzīsies uz jauno sociālo identitāti – pederastu tauta. Valdībā vairs nebūs tikai viens cilvēces atkritums. Visa valdība sastāvēs no pederastiem un viņu „drēģeriem”. Pederasti ir ļoti konsolidēti eksemplāri. Pederastu vidē izplēn latviešu savstarpējais naidīgums, nesaticība, skaudīgums. Pederasti savā starpā nestrīdēsies par ministru portfeļiem. Būs tikai viens ministra kanditāta kritērijs – nav vai ir pederasts. Atbalstīs tikai pederastus. Ja tiks izveidota pederastu valdība, tad latviešu tautu tūlīt nāksies atzīt par pederastu tautu.
   Pederastijas un dažādu perversiju propaganda jau daudzus gadus ir Latvijas publiskās telpas neatņemama sastāvdaļa. Latviešu tauta ir pamatīgi saindēta ar homoseksuālisma un perversā postmodernisma ideoloģiju. Ja tas tā nebūtu, tad Latvijā pašlaik nebūtu tik liels jūsmotāju skaits. Tāds interneta resurss kā „Delfi” ir tipisks pederastu resurss. Praidam par godu „Delfi” publicēja divus „ievadrakstus”. To autori ir pederastu „ideologi” Ingmārs Freimanis un Raivis Zeltīts. Freimaņa murgojumu „Delfi” pārpublicēja no „Satori”. Kurš viņiem to lika darīt? Vai šo ideoloģiski nodevīgo soli veicināja tikai pederastu slavenā konsolidācija jeb bija rīkojums „no sponsoriem”?
   Par „Satori” vispār nav vērts atgādināt. „Satori” ir ārprātīgi smirdīga bedre un pederastu (arī praida) ideoloģiskā stute. Pirms praida galvenajiem pasākumiem „Satori” bija perversu tekstu bums. Praidā „Satori” piedalījās ar devīzi „Kultūra dodas praidā”. Protams, nav domāta tikai pederastu „kultūra”. Domāta ir latviešu kultūra, kura mīļi apkampjas ar praidu. „Satori” kadri sevi uzskata par mūsdienu latviešu kultūras guru un virzošo spēku. Atbilstoši „satoristu” pozīcijai, latviešu garīgā kultūra jau ir pederastu tautas garīgā kultūra.
   Ideoloģiskajai zombēšanai bija veltītas izdarības praida galvenajā nedēļā no 4.jūnija līdz 10.jūnijam. Starp citu, 10.jūnijā pederasti dienu plānoja sākt ar dievkalpojumu Rīgas svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā.
   Interesanti, kāpēc pederastus atbalstīja Nacionālā bibliotēka, kur 7.jūnijā notika konference „Homoseksuāļu stāstījumi Eiropas kultūrās”? Kāpēc pederastus atbalstīja Gētes institūts? Ko teiktu Gēte par 7.jūnija „Baltijas dažādības biznesa forumu”? Kāpēc Rīgas domē tika atbalstīti pederastu visi pieteiktie pasākumi? Par to lepni paziņoja Uģis Vidavskis. Kāpēc Rīgas dome neatbalstīja VL-TB/LNNK prasību nepieļaut pederastu gājienu pilsētas centrā? Vai Rīgas domes darbiniekiem ir kaut kāda īpaša brālība ar pederastu apvienību „Mozaīka” un tās barvežiem Kasparu Zālīti, Lindu Freimani, Kristīni Garinu?
   Neapšaubāmi, praids neiztika bez pederastu „mekas” Kaņepes kultūras centra, Laikmetīgās mākslas centra, Rīgas Stradiņa universitātes studentu medija „Skaļāk”, kultūras centra „Sudrabs”, kur bija izstāde „Varavīksnes cilvēki”. Pasākumos uzstājās pederastijas patrioti Tālivaldis Kronbergs, Didzis Kukainis, Elīna Treikule, Inga Gaile, Elīna Geide, Kārlis Vērdiņš, Rita Ruduša.
   Latviešu pederasti ir iekarojuši Eiropu. Viņi ir praidu organizēšanas Eiropas līmeņa speciālisti. Tas ir patīkami. Vismaz vienā jomā neesam Eiropas pakaļgalā. Taču tagad vēl patīkamāk ir zināt, ka 2018.gadā ir sasniegts pasaules līmenis. Mūsu pederasti izšļāca kaut ko tādu, ko līdz šim pasaulē neviens nebija izšļācis. Tiekamies ar unikāli zemisku izšļācienu. Proti, latviešu pederasti praidu velta LR 100 gadu jubilejai. Pederastu kolektīvo lēmumu Dieva apskādētais Ingmārs Freimanis  saviem vārdiem „Satori” un „Delfos” formulē šādi: „praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē”.
   Uz Zemes tādu unikāli zemisku dāvanu neviens nav pasniedzis savai valstij. Esmu svēti pārliecināts, ka cilvēces vēsturē latviešu pederasti pirmie valsts jubilejai velta pederastijas kroplības. Tāda dāvana ir tas pats, ja LR jubilejā uzdāvinātu milzīgu cisternu ar vircu un to no cisternas izlaistu pie Bruņinieku nama parādes durvīm Mūrnieces jubilejas runas laikā. Var būt arī citas asociācijas. Nav izslēgts, ka šogad 18.novembrī Saeimas jubilejas sēdē runu teiks Latvijas parlamenta jaunā priekšsēdētāja Kristīne Garina.
   Atkārtoju, pederastu izšļāciens ir unikāli zemisks. Tas ir spējīgs stimulēt vispretīgākās asociācijas. Turpretī mūsu pederastiem tāda dāvana acīmredzot „kalpo par masturbēšanas materiālu”, par ko raksta minētais Dieva apskādētais puisis.

*Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” lietoju plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas tiek apvienotas zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) aplaimoju ar vārdu „jūsmotāji”.

sestdiena, 2018. gada 2. jūnijs

Ideoloģijas diktatūra un tās sargi



   Pret ideoloģiju var droši izturēties kā pret diktatūru. No tā nav jābaidās. Tas nebūs pārspīlējums. Ideoloģijas vara vienmēr ir diktatūra. Ideoloģijas vara tāpat kā jebkura diktatoriskā vara tiecas valdīt neierobežoti un nepieļaut nekādas atkāpes no diktāta formā izvirzītajām prasībām. Ideoloģija savas prasības vienmēr diktē – kategoriski uzspiež. Ideoloģija vienmēr rīkojas kā valdonīgs diktators, bez ierunām pakļaujot savai gribai.
   Seno grieķu valodā vārds „ideoloģija” apvieno divus komponentus: „idea”(jēdziens) + „logos” (mācība). Mūsdienās par ideoloģijas definīciju nediskutē. Var diskutēt vienīgi latviešu interneta ģēniji – visgudrie troļļi. Visi pārējie piekrīt, ka ideoloģija ir jebkura filosofisko, reliģisko, tikumisko, politisko, tiesisko, estētisko uzskatu sistēma, kas idejiski konsolidē sabiedriskās vai politiskās darbības programmas un projektus, atspoguļojot sociuma kādas daļas (šķiras, slāņa, grupas, korporācijas) ideālus un intereses. Ideoloģija izklāsta, izskaidro, pamato, stabilizē, vieno, saliedē noteiktu idejisko pozīciju dzīves visos aspektos. Ideoloģijai piemīt universalitāte.
   Ideoloģijas vara, protams, ir garīgā vara. Ideoloģijas vara pārvalda noteiktas idejiskās vērtības, sākot no pasaules uzskata un beidzot ar idejisko nostāju dzīves jebkurā pasākumā.
   Ikviena vara sargā savu varu. Ideoloģija savu varu sargā ļoti rūpīgi, nemitīgi, mērķtiecīgi, nelokāmi, nesvārstīgi, drastiski. Ja attiecīgā ideoloģija ir valsts ideoloģija, tad to sargā ne tikai pati attiecīgā ideoloģija, bet sargā arī valsts. Pie tam valsts to sargā vēl  rūpīgāk, nemitīgāk, mērķtiecīgāk, nelokāmāk, nesvārstīgāk un vēl drastiskāk nekā sevi sargā pati ideoloģija.
   Valsts rīcība ir pamatota. Valsts ideoloģija ir valsts garīgās varas instruments. Valsts bez garīgās varas nevar pastāvēt. Garīgā vara ir nesalīdzināmi augstāka par ģimenes varu, politisko varu, finansiālo varu.
   Garīgās varas pamatā ir garīgais spēks. Garīgais spēks pieaug reizē ar prāta attīstību, zināšanu attīstību, dzīves pieredzes attīstību. Jo augstāka attīstība, jo varenāks ir garīgais spēks. Jo varenāks ir garīgais spēks, jo stiprāka ir garīgā vara.
   Valsts sākas un beidzas reizē ar garīgās varas sākumu un garīgās varas izbeigšanos. LR varēja atjaunot tikai tāpēc, ka tai pirmajās sekundēs bija garīgā vara. Faktiski garīgā vara bija jau pirms atjaunošanas formālā lēmuma pieņemšanas, jo „perestroika” viltīgi izmantoja latviešu tautai tādu dārgu kategoriju kā „valstiskā neatkarība”. Tolaik latviešu tautas masu garīgajā orkānā ar nosaukumu „Atmoda” centrā bija velme atgūt valstisko neatkarību. LKP un VDK nomenklatūras alkātīgās padibenes to lieliski zināja un lieliski prata izmantot nacionālo bagātību izlaupīšanai un savas politiskās varas saglabāšanai LR valstiskās simbolikas aizsegā. Tolaik latviešu tautas masas tika nozombētas ar valstiskās suverenitātes nacionālo ideālu. Zombējums ir tik pamatīgs, ka LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo padibeņu izlaupīto un pārvaldīto, amerikāņu ģeopolitiskajai varai un ES varai nacionāli nodevīgi atdoto LR latviešu „miljons” joprojām vērtē kā neatkarīgu valsti. Tautas „miljons” ir fundamentāli nozombēts. Cerēsim, ne uz visiem laikiem.
   Valsts garīgās varas efektīvākais instruments ir ideoloģija. Valsts ideoloģiju un tātad valsts garīgo varu sargā speciāli sargi. Tādi sargi ir katrā valstī. Nav svarīgi, vai valsts lepojas ar demokrātiskām varas metodēm jeb totalitārām varas metodēm. Tāpat nav svarīgi, vai valstī blādās jeb neblādās par ideoloģijas kaitīgumu un nevajadzību. Rietumu civilizācijā pašlaik ir ļoti neveselīga, aplama, divkosīga, melīga, amorāla izturēšanās pret ideoloģiju. Stāvoklis ir absurds. Rietumu ideologi sludina ideoloģijas kaitīgumu un nevajadzību. Tā ir farizejiska rīcība. Pēcpadomju laikā šo farizejisko rīcību bezdomīgi pārņēma Latvijas valdošā kliķe. Tikai idioti var noticēt, ka Rietumos tagad nav valsts ideoloģijas. Tikai mūsmāju aptaurētie tautieši var noticēt, ka Latvijā pašlaik nav ideoloģijas. Nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai varai ideoloģija ir vajadzīga daudz vairāk nekā demokrātiskai varai, kurai nav nemitīgi jāpārliecina sabiedrība par savu leģitimitāti, kā tas katru dienu ir jādara nacionāli noziedzīgai varai.
    Valsts ideoloģiju sargā visās sociāli politiskajās iekārtās. Šim nolūkam tiek izveidoti speciāli valsts varas orgāni un tie apvienoti specifiskā sistēmā. Šo orgānu oficiālajos nosaukumos un sistēmas nosaukumā tradicionāli ietilpst jēdziens „drošība”. Latviešiem tas ir labi pazīstams. Padomju laikā bija Valsts drošības komiteja (VDK). Tagad ir Drošības policija (DP). Abi orgāni ir klasiski valsts ideoloģijas sargi.
   LR valsts drošības sistēmā ietilpst pieci atsevišķi valsts orgāni. Tādu informāciju cilvēcei sniedz internets. Neapšaubāmi, atsevišķo valsts drošības orgānu funkcijās un valsts drošības sistēmas funkcijās ietilps arī citi uzdevumi. Taču ideoloģijas sargāšana parasti ir prioritāra funkcija. Publiskajā telpā par DP darbību liecina gandrīz tikai informācija par šī valsts orgāna paveikto LR valsts ideoloģijas sargāšanā. Vietējās provokatīvās niecības Lindermaņa sagūstīšanas pārskats medijos norāda, ka DP valsts ideoloģiju sargā ar totalitārās varas metodēm. Tas ir loģiski. Tādas metodes lieto tad, ja trūkst garīgās varas. Nacionāli reakcionārai un krimināli oligarhiskai varai nevar būt liela garīgā vara pat konformisma apšļāktajā latviešu varas inteliģencē.
   Latviešu sabiedriskajā domā jautājums par valsts ideoloģijas sargāšanu ir ļoti duļķains. Tautas masās ir duļķains priekšstats par valsts drošību un valsts ideoloģijas sargāšanu. Duļķains priekštats par tik tikko minēto ir arī varas inteliģencē. Duļķainība ir tik liela, ka nozombētajiem „neatkarīgās” LR faniem pat nav īsti skaidrs, ka valsts ideoloģija ir jāsargā un valsts ideoloģijas sargāšanā ir pašaizliedzīgi jāpiedalās katram valsts pilsonim. Tas ir katra pilsoņa pienākums. Par to latviešu „miljonam” ir duļķains priekšstats.
   Gribas priecāties. Varbūt pat ir labi, ka LR nav īsta nacionāli suverēna un demokrātiska valsts. Ar tādu duļķainu priekšstatu par valsts ideoloģijas sargāšanu kā katra pilsoņa pienākumu LR ilgi nevarētu pastāvēt. To atkal bez pūlēm pievāktu kāda kaimiņvalsts. Varbūt to šoreiz izdarītu lietuvieši „Maksimas” interesēs. Varbūt igauņi gribētu vēl pamatīgāk izvērsties Latvijā. Obligāti nav jābūt Krievijai, kura faktiski nekad nav aizvērusi „logu uz Eiropu”.
   Valsts ideoloģijas sargāšana ir valsts drošības sargāšana. Savukārt valsts drošības sargāšana ir patriotisma pirmais un galvenais izpausmes veids. Patriotisma jēga ir valsts drošības sargāšanā.
   Arī par patriotisma definīciju neviens saprātīgs cilvēks nediskutē. Patriotisms ir morāli politisks princips un reizē sociālās izjūtas, kurās pulsē dzimtenes mīlestība un gatavība ziedot privātās intereses dzimtenes labā.
   Nacionāli bīstamas ir latviešu „miljona” divas stulbības. Tās potenciāli apdraud valstikumu jebkurā formātā.
   Pirmā stulbība ir minētā neizpratne par valsts drošības sargāšanas un patriotisma sakarībām. Sabiedriskajā apziņā nav manāma stabila un masveidīga izpratne, ka valsts drošības sargāšana ir katra pilsoņa patriotisks pienākums.
   Protams, tagad latviešu „miljonā” nenāksies dzirdēt kāda tautieša atteikumu sadarboties ar DP valsts drošības interesēs. Esmu pārliecināts, ka latviešu „miljonā” katrs gribēs nelegāli kā DP „avots” līdzdarboties, piemēram, Lindermaņa, Gapoņenko, Ždanokas, izcilā cittautiešu ideologa, domātāja, rakstnieka, publicista, sabiedriskā darbinieka, politiskā darbinieka, saldēšanas iekārtu meistara, krievu diasporas glābēja, Latvijā un pasaulē labi pazīstamā un augsti gratulētā, neapklusināmā oratora un oriģinālu diskursīvo tektu autora, un komentētāja Aleksandra Giļmana uzmanīšanā. Atbilde būs nepārprotama: „Noteikti sadarbošos, jo viņi taču ir mūsu valsts ideoloģiskie pretinieki!”. No latviešu „miljona” gados vecāko tautiešu atbilde kādreiz padomju laikā VDK virsniekam bija tāda pati: „Noteikti piedalīšos cīņā pret Rietumu ideoloģiskajiem pretiniekiem!”.
   Principā abas atbildes ir pareizas. Valsts pilsonim neklājās noliedzoši atbildēt ne LPSR gados, ne LR gados. Diemžēl to latviešu „miljons” nav spējīgs aptvert. Latviešu „miljons” LPSR ideoloģiju uztver naidīgi, un tāpēc latviešu „miljona” pārliecībā LPSR pilsoņu patriotiskums nav patriotiskums. LPSR pilsoņiem nevajadzēja būt patriotiem un sadarboties ar VDK valsts drošības sargāšanā. Toties LR drošības sargāšana ir patriotisms. Noteikti ir jāsargā LR valsts ideoloģija. Par to latviešu „miljons” ir svēti pārliecināts. Un te, lūk, sākas otrā stulbība.
   Otrās stulbības pamatā ir nespēja objektīvi novērtēt valsts ideoloģijas. Latviešu „miljons” nesaprot, ka LR valsts ideoloģija ir nesalīdzināmi nevērtīgāka, kaitīgāka, cilvēciski bīstamāka, sociāli nelietīgāka, nacionāli nodevīgāka nekā LPSR gados pastāvošā valsts ideoloģija. Latviešu „miljons” nespēj saprast, ka LR ideoloģija ir zagšanas ideoloģija, bet nevis valsts celtniecības ideoloģija. LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo padibeņu ideoloģija ir latviešu tautu novedusi līdz katastrofai – tautas bojāejai. LR valsts drošības un valsts ideoloģijas sargāšana ir nacionāli reakcionāras un krimināli oligarhiskas politiskās varas un tās zagšanas ideoloģijas sargāšana. Tas nav patriotisms. Tā ir noziedzīga režīma atbalstīšana. LPSR vietā netika radīta cilvēciski labdabīgāka valsts. Gluži pretēji! Tika radīta valsts- tautas bende. Latviešu „miljonam” tas ir beidzot jāatzīst un jāpasaka pēc iespējas skaļāk, bet nevis jāgaida valsts-tautas bendes gals, kad nebūs bailes teikt patiesību par drausmīgo pagātni.