trešdiena, 2020. gada 29. aprīlis

No pandēmijas dienasgrāmatas



   Pandēmijas unikālais informatīvais iesaiņojums ir ne tikai informācijas izmantošana noteiktā nolūkā, bet arī tieša vēršanās pret kognitīvo sfēru, ierobežojot un nepieļaujot zināšanu ieguves metodes (tas attiecas uz medijiem kā zināšanu ieguves metodi) un slēpjot pašas zināšanas. Pandēmijas organiska sastāvdaļa ir kognitīvā apspiestība.
   Ja attieksmē pret cilvēku atzīstam trīs variantus, tad pandēmija kultivē vissliktāko variantu. Varianti ir šādi: 1) cilvēku var pilnveidot, 2) cilvēku nevar pilnveidot, un cilvēks vienmēr paliks zvērs, 3) cilvēku nevar pilnveidot, bet viņā var un nākas pilnveidot zvēru. Pandēmija cilvēkā pilnveido zvēru (visplašākajā nozīmē, jo iracionālisma, vulgāra materiālisma, neizglītotības, homoseksuālisma, genderisma, idiotijas pilnveidošana arī principā ir zvēra pilnveidošana).
   Līdzšinējās pasaules balsti bija humānisms, cilvēciskums, garīgums, racionalitāte, nacionāla valsts, starptautiskās tiesības, solidāras reaģēšanas institūti, tiekoties ar kopēju nelaimi. Ja pandēmija ir radikāls pavērsiens paradigmas līmenī, tad jaunajā dominējošajā paradigmā būs citi balsti, kuri jau 50 gadus formējas ne tikai Rietumu civilizācijā.
   Vīrusi nelabvēlīgi funkcionēja arī agrāk. Tikai agrāk tos nereklamēja, jo nebija ekonomiskās un politiskās nepieciešamības. Tas, ka tik tikko minētās nepieciešamības dēļ nevairās izmantot, reklamēt vīrusu, liecina par šausmīgu deģenerāciju ekonomiskajā un politiskajā vidē. Liecina par šīs vides bezspēcību, sabrukumu, nespēju izstrādāt kaut ko konstruktīvu. Šī vide jau ir tik lielā mērā nevērtīga, amorāla, intelektuāli impotenta, ka izmanto tik antihumānu līdzekli – baiļu, panikas, histērijas stimulēšanu sociuma masās, lai tik odiozas atmosfēras laikā realizētu kaut ko sev izdevīgu.
   Pandēmijas analītikā diemžēl nav nācies tikties ar demogrāfiskās pārejas aspektu. Skaidrs, ka būtiska loma ir “baltās” rases norietam un šī norieta specifiskajai (“dzīres mēra laikā”, Danse Macabre) garīgajai atmosfērai demogrāfiskās pārejas laikā un citu rasu morāli psiholoģiskajam satraukumam par savu likteni, jo lielā dzimstība arī ir sava veida nelaime. Ne mazāka nelaime, ka rases izmiršana. Lielā dzimstība nesola visiem relatīvi vienādi nodrošinātu eksistenci. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci; respektīvi, demogrāfiskās pārejas morāli psiholoģiskais klimats visai cilvēcei ir vienāds. Tāpēc arī ir iespējama šī vēsturiski unikālā situācija, kad ar pandēmijas specoperāciju tiek aptverta visa cilvēce, un visā cilvēcē specoperācijai atklāti pretojas tikai niecīga daļa.
   Tomēr zināmu demogrāfiskās pārejas aspektu var saskatīt pandēmijā. Tā tas ir tajā gadījumā, ja reāli nākas tikties ar bioetniskā un biorases vīrusa izmantošanu. Tādā gadījumā tiek ietekmēta demogrāfiskā pāreja noteiktā veidā: 1) iznīcina vecus cilvēkus, lai nebūtu jāmaksā pensijas; 2) iznīcina nēģerus, arābus, kuriem ir liela dzimstība.
   Kvalitatīva dezinformācija nav faktu izkropļošana, bet manipulācija ar uztveri – tās jūtīgumu, radošumu, racionālo potenciālu. Demogrāfiskā pāreja acīmredzot jau tik lielā mērā ir traumējusi cilvēces uztveri, ka bez lielām pūlēm cilvēcei izdevās iestāstīt par pandēmijas briesmām, kuru dēļ jāizolējas, jāpārtrauc strādāt (pelnīt maizi), jāļauj sevi “čipot”, jāpārtrauc ceļot, dziedāt, dancot, mācīties, kolektīvi lūgt Dievu. Pat panāca to, ka baznīcas slēdz paši mācītāji. Izraēlas rabīns esot teicis, ka cilvēku dzīvība ir dārgāka par Toru. Tas ir šausmīgs viedoklis. Tas atņem cilvēkam pašu galveno – ticību, ka ir iespējams uz kaut ko paļauties. Tāda viedokļa rezultātā cilvēkam vairs nav nekas, uz ko viņš varētu balstīties. Skaidrs, ka tādējādi tiek stimulēts cilvēka sabrukums. Ja cilvēkam nav nekāda atbalsta, glābiņa (Dievs ir glābiņš ne tikai ticīgajiem, bet tas ir transcendentāls glābiņš visiem), tad viņš vairs nespēj pretoties ļaunajam. Cilvēkā zūd domāšana, veselā saprāta loģika.
   Saules aktivitātes izmaiņas – epidēmiju, revolūciju, karu, nemieru laiks. 2020.gadā sākās kārtējais periods Saules aktivitātes jomā. Dabā stihiski katastrofiskas parādības sakrīt ar epidēmisko slimību progresēšanu. Infekciju slimību etiloģijai (mācībai par slimību cēloņiem) nākas ņemt vērā kosmisko ietekmi, šīs ietekmes mehānismu.
   No epidēmijām mēris ir “radoši” vispopulārākais. Sastopama mēra filosofija un poētika ar saviem sižetiem, tēliem, simboliem, konceptiem, vērtībām, domas pavērsieniem, kā arī rekursīviem psihosomātiskajiem sindroniem civilizācijas straujākas vibrācijas laikā, izvairoties tikties ar patiesi svarīgām metafiziskām nostādnēm.
   Danse Macabre – radās mēra laikā 1518.gadā Strasburgā; nāves deja/jocīga slimība – cilvēks dejo stundām, pat dienām ilgi, kamēr sabrūk bez dzīvības pazīmēm. Paracelzs apraksta, ka tā bija jau Erfurtē 1237.g. un Ahenā 1417.g. Vizuāli simboliskais noformējums: dejo Nāve sievietes izskatā. Skat. Hansa Holbeina zīmējumus, E.Po, Bodlēra daiļradi.
   2020.gada sākuma pandēmija arī ir “radoša”. Dominē divi radošuma formāti: 1) globālo sociālo problēmu analītika un 2) ironiski kariķējoši vizuālie (karikatūras un video) darbi.


             


svētdiena, 2020. gada 26. aprīlis

Jaunā līdera apoloģētika un humanitātes noziegums





   Svešvārdam “apoloģētika” ir slikta pieskaņa. Šo svešvārdu attiecina uz neobjektīvu pārmērīgu slavināšanu. Apoloģēti ar apoloģētiku tiecas lišķīgi izpatikt, bet nevis objektīvi raksturot. Ja kādam pārmet apoloģētiskumu, tad tiek pārmesta necienīga izdarība. Šajā tekstā svešvārdu “apoloģētika” nākas lietot tāpēc, ka ne visai patīk tas, kas ir noticis. To vēl negribas akceptēt kā objektīvu rezultātu. Varbūt noticis ir kaut kas labs. To redzēsim nākotnē. Taču pagaidām vēl negribas pret notikušo izturēties kā pret kaut ko vēsturiski pozitīvu un vēsturiski ideālu. Tāpēc jāizvēlas pārmērīga slavināšana, apliecinot zināmu kritisku piesardzību.
   Un noticis ir, lūk, kas. Pandēmijas laikā, triviāli sakot, uz cilvēces vēsturiskās skatuves mainās planetārais līderis. Pandēmija ar savu dārgo koronavīrusu (un tas nekas, ka šis vīruss pamatā ir veterinārijas problēma) noteikti ir simbols vēsturiskam procesam. Līdzšinējā planētas līdera ASV vietā planētas līderis kļūst Ķīna. Zemes jaunais līderis ir Ķīna. Tā ir cita rase, tā ir cita kultūra, tā ir cita civilizācija. Tāpēc līderu maiņa “baltajam” cilvēkam var ne visai patikt. Nav pārliecības par eiropeīda iederību šajā svešajā organismā. Tāpēc sarunā par jauno līderi ir izvēlēts svešvārds “apoloģētika”, semantiski apliecinot šaubas, neuzticību un pat bailes par bezcerīgi fatālās bībeliskās nolemtības reālo piepildīšanos. Nav iespējams pilnā mērā priecāties par planētas līdera maiņu, un tāpēc jaunā līdera slavināšanā nav jāvairas no sliktas pieskaņas.
   Ķīna ir kļuvusi tehnoloģiskais līderis, ekonomiskais līderis, kiberuzraudzības līderis, digitalizācijas līderis. Kā asprātīgi raksta gudrs zinātājs, Rietumos nabagiem ēdienu pienes brīvprātīgie. Ķīnā to dara roboti. Rietumos elektroniskās atļaujas metro stacijās pārbauda policisti. Ķīnā to dara droni. Pandēmija Ķīnā politiski konsolidēja tautu. Pandēmija Rietumos izraisīja paniku sociuma politiskajā apziņā. Rietumos civilizētības kārta izrādījās plāna, un tā sedz tukšumu. Ķīnā civilizētības kārta izrādījās ļoti izturīga, un tā sedz stabilu garīgumu. Rietumu civilizācijas pamatā ir mīts par esamību. Ķīniešu civilizācijas pamatā ir mīts par likteni. Esamību var apmānīt, viltot, melīgi interpretēt. Likteni nevar apmānīt, viltot, melīgi interpretēt. Rietumos prece ir nauda – virtuāls realitātes simulakrs un finansu burbuļu avots. Ķīnā prece ir prece – reāli izstrādājumi.  Rietumi drukā un tirgo simulakrus. Ķīna ražo un tirgo preces. Rietumos kapitālisms ir biržās. Ķīnā kapitālisms ir rūpnīcu cehos. Rietumos valda buržuāziskās muļķības ģēniji. Ķīnā valda nacionālā elite.
   Būtu jau labi, ja Rietumos valdītu tikai muļķības ģēniji. Rietumos valda arī nacionālie noziedznieki. Starp muļķi un noziedznieku ir bīstama atšķirība.
   Lietas ir jāsauc īstajos vārdos! Latvijā t.s. cīņa pret pandēmiju ir kļuvusi humanitātes noziegums. Par to liecina statistikas demogrāfisko datu un valdības lēmumu kolosālā nesamērība. Valdības rīcība ir izvērtusies humanitātes noziegumā, izraisot ekonomisko katastrofu, veicinot bezdarbu, nemācīšanos, dīkstāvi, pašizolāciju, darba imitēšanu attālinātā formā, cilvēktiesību ierobežojumus, aizliedzot reliģiskos, sporta un garīgās kultūras pasākumus, palielinot valsts ārējo parādu un valdošajai kliķei izzogot vairākus miljardus eiro.
   2020.gada 19.aprīlī “Delfos” tika sniegts demogrāfiskais pārskats par visjaunāko periodu: “Reģistrēto mirušo skaits martā ir 2408 (!!), un tas ir par 5,2% vairāk nekā šajā laikā pērn, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. CSP atzīmē, ka mirušo skaits pēdējos divos gados nedaudz samazinās. Šā gada pirmajos trīs mēnešos reģistrēti 7 216 (!!) mirušie, kas ir par 523 mazāk nekā pagājušā gada pirmajā ceturksnī.” Savukārt tajā pašā dienā “Delfos” varēja uzzināt par Latvijā 5 (!!) mirušajiem pandēmijas visā laikā. Mirušie esot bijuši (!?) inficēti ar vīrusu. Savukārt 2020.gada 24.aprīlī “apollo.lv” raksta pilnīgi kaut ko citu:  "Par 11 no 12 mirušajiem SPKC aģentūrai LETA apstiprināja, ka viņiem ir bijušas citas hroniskas saslimšanas, bet par vienu gadījumu informācija vēl tiek precizēta".
   Latvijā karantīna un citi pasākumi ir pilnīgi neadekvāti pandēmijas nodarītajam. Pandēmijas aizsegā valdošās kliķes rīcība ir veicinājusi jaunus organizētās noziedzības “projektus”, pilnīgi nepamatotu miljonu sadali medijiem u.c. Pat katoļu baznīca cer tikt pie miljoniem pandēmijas laikā. Par valdošās kliķes debilitāti liecina pandēmijas sakarā aizņemtās naudas novirzīšana nevis medicīnai un veselības aizsardzības iestādēm, bet gan ceļu būvei, masu kultūras pasākumu organizatoriem, pašvaldībām, cietuma un izklaides centru būvēšanai. Naudas izzagšanā pat atcerējās zinātni: "Dzintars paskaidroja, ka šogad papildu pieci miljoni zinātnes programmai Covid-19 apkarošanai paredzēti pētījumiem (!?), medicīnā, inženierzinātnēs (!?), sociālajās zinātnēs (!?), ekonomikā (!?)." Bet tā jau ir pilnīgi debila pieeja!
   Latvijā ir kardināli izjaukta ierastā dzīves kārtība visai sabiedrībai. Tam noteikti ir milzīgas negatīvas sociāli psiholoģiskās sekas, jo apdraudēti ir cilvēka eksistenciālie pamati – eksistences līdzekļu ieguve, darbs, mācības, komunikācija ar līdzcilvēkiem. Cilvēks ir sociālā būtne. No līdzcilvēkiem izolēts cilvēks ātri garīgi sabrūk un strauji iet bojā. Valdošās kliķes humanitātes noziedznieki acīmredzot ir tik aprobežoti, ka viņiem nav nekādas sajēgas par cilvēka būtību un cilvēka eksistenciālajiem nosacījumiem.
   Destruktīvie antropoloģiskie procesi latviešu biomasā ir neatgriezeniski. Fukujamas “The End of History precīzi raksturo latviešu stāvokli. Latvieši nekad vairs nebūs tauta, latviešiem nekad vairs nebūs suverēna valsts, latviešu esamības sociāli un materiāli empīriskie procesi nekad vairs nebūs atbilstoši veselajam saprātam, racionālismam un elementārai loģikai, kā arī atbilstoši humānisma, cilvēku tiesību morāli tikumiskajām, tiesiskuma un taisnīguma normām. 2018.gada 6.oktobrī latviešu pilnā mērā apzināti ievadītais debilitātes laikmets turpināsies un nekāds spēks, nekādi forsmažori notikumi (epidēmijas, pandēmijas, kari) latviešu biomasu neatgriezīs uz Homo sapiens vēsturiski tradicionālā ceļa. Debilitāte visaptveroši nostiprināsies un progresēs jaunos formātos, dziļā perifērijā nostumjot saprātīgos indivīdus, kuriem pat nebūs margināla loma, jo viņiem nebūs pilnīgi nekādas nozīmes dzīves īstenībā. Latviešu biomasas politiskā vara un visa veida organizatorisko struktūru pārvalde arī turpmāk sastāvēs vienīgi no neadekvātiem tipiem, kā tas ir jau tagad parlamentā, valdībā un valsts iestādēs. Visur arī turpmāk būs tādi “cilvēki 2.0” jeb "postcilvēki" kā nācijas debilais tēvs, Mūrniece, Beitnere, Kariņš, Bordāns, Pabriks, Pūce, Ģirģens, Vitenbergs, Rinkēvičs, Šuplinska, Petraviča, Reirs, Gerhards, Viņķele, Kaimiņš, Gobzems, Dombrova u.tml.
   Kariņš lielījās: “Covid-19 izplatība Latvijā tiek mērķtiecīgi kontrolēta”. Skaidrs, ka tā var teikt tikai nelabojams idiots, debilitātes laikmeta reprezentants. Psihiski veseliem cilvēkiem nemēdz būt nemērķtiecīga kontrole. Psihiski veseliem cilvēkiem jebkura kontrole pati par sevi ir mērķtiecīga darbība. Tas, pirmkārt. Otrkārt, psihiski veseli cilvēki zina, ka nespēj kontrolēt epidēmijas izplatību. Cilvēki spēj vienīgi dažādā veidā ierobežot epidēmijas izplatību, bet nevis kontrolēt epidēmijas izplatību. Psihiski veseli cilvēki saprot, ka kontrolēšana ir voluntāra darbība – savas gribas uzspiešana, un epidēmijai (tās imanentajiem procesiem) cilvēki nevar uzspiest savu gribu.
   Viens no iemesliem, kāpēc latvieši ir zaudējuši tautas statusu un suverēno valsti, ir tas, ka latviešu dzīvē idiotija, debilitāte ne vien nesastopas ar pretestību, bet tiek konsekventi atbalstīta. Ja tā nebūtu, vai tad tādi kā Kariņš varētu kļūt EP deputāti, Saeimas deputāti, premjeri, ministri? Ja tā nebūtu, vai tad valdībā varētu iekļūt pilnīgi nepiemēroti tipi?
   Ar Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa rīkojumu izveidota attīstības grupa tautsaimniecības stimulēšanai ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga  vadībā. Visi ir laimīgi! Viss būs labi! Attīstības grupa ekonomikas stimulēšanai ir pareizās rokās: "Vitenbergs dzimis 1985.gadā. 2018.gadā Vitenbergs no partijas “KPV.LV” tika ievēlēts par 13.Saeimas deputātu. Vitenbergam līdz šim bijusi pieredze privātajā sektorā. Pirms ievēlēšanas Saeimā viņš bija lielo klientu pārdošanas vadītājs uzņēmumā SIA “Lietas MD”, kas darbojas svaigu augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības nozarē ar zīmolu “Augļu serviss”. 2005.gadā Vitenbergs ieguvis tūrisma gida izglītību Latvijas Kultūras koledžā, bet 2008.gadā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu tūrisma vadībā. 2019.gada janvārī Vitenbergs tika iecelts par Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāju. 2020.gada aprīlī Vitenbergs tika iecelts ekonomikas ministra amatā, stājoties iepriekšējā ekonomikas ministra Ralfa Nemiro (KPV LV) vietā, kurš 2020.gada martā zaudēja pielaidi darbam ar valsts noslēpumu un līdz ar to arī ministra amatu."
   Kurā valstī vēl par tās ekonomisko izaugsmi rūpējas tūrisma gids bez darba pieredzes savā izglītībā? Šis dauna partijas cēlmetāls pat nav ekskursijas vadījis! Kurā zemē vēl var burtiski no ielas bez nopietnas izglītības, valstiskām zināšanām un pieredzes, inteliģences un intelekta iekļūt parlamentā un pēc dažiem mēnešiem iesēsties ekonomikas ministra krēslā? Tas taču ir labi zināms, ka tūrisma gidu u.tml. studiju programmas izvēlas indivīdi, lai izvairītos no matemātikas, ekonomikas, fizikas, socioloģijas, politoloģijas, filosofijas, vēstures un citu “smagu” priekšmetu apgūšanas. Liepājas universitātes tūrisma vadības studiju programmā tik tikko minētie “smagie” priekšmeti nav atrodami. Visticamākais, cēlmetāls nemaz nezina, kas tas ir par zvēru “ekonomika”.
   Interesanti, ko darīs planētas jaunais līderis ar tādām zemēm kā Latvija? Kā ķīnieši izturēsies pret latviešu biomasas dažāda veida garīgo un morālo traumatismu? ASV neiejaucās latviešu valstiskajās, politiskajās muļķībās un masveida organizētajā noziedzībā (ikdienas valodā – masveida zagšanā). Iejaucās tikai banku sfērā, jo kādu laiku Rīgas bankās bija vairāk dolāru nekā Ņujorkas bankās. Nepārspīlēju! Par to pirms dažiem gadiem priecīgi ziņoja Latvijas mediji.
   Vai ķīnieši arī necentīsies apvaldīt latviešu politiskās, valstiskās muļķības un masveida zagšanu? Vai tas vispār ir ar “mīksto” spēku apvaldāms? Vai to var izdarīt bez augstākā soda mēra masveida pielietošanas un bez masveida izolācijas “Baltajā gulbī”?




             

piektdiena, 2020. gada 24. aprīlis

Pandēmijas eksponāti: amorālisms, denuncēšana, brīvības likvidēšana


                                                                                                   
   Pandēmiju “Covid-19” ieteicams uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta ekspozīciju – pēc zināmas sistēmas apskatei izraudzītu un sakārtotu kultūrvēsturisko materiālu kopumu. Ekspozīcijas materiāls ir sasniegtie  rezultāti Rietumu civilizācijas norieta pirmajā pusgadsimtā.
   Rietumu civilizācijas noriets sākās aizvadītā gadsimta 70.gados. Toreiz radās visi galvenie norieta trendi. Garīgajā sfērā radās postmodernisms un neoliberālisms. Materiālajā sfērā tika likvidēts zelta standarts. Tas pavēra iespēju neierobežoti drukāt dolārus un uzpūst finansu burbuļus. Tika likti pamati finansu kapitālismam ar tā bezizmēra alkātību un viltīgajām naudas afērām. Demogrāfijas sfērā sākās “baltās” rases izmiršana un novecošana, spītīgi atsakoties dzemdēt bērnus, lai tie netraucētu baudīt dzīvi.
   Toreiz sākās arī antropoloģiskā transformācija – jauna tipa cilvēka intensīva evolūcija. Apmēram 50 gadu (gandrīz divu paaudžu) laikā ir ģenerēti daudzi šodienas varoņi un katrā ziņā nākotnes varoņi “cilvēki-2.0” jeb “postcilvēki” ar “Homo sapiens” pilnīgi neadekvātu smadzeņu darbību.
   Pandēmija ir ļoti piemērots žanrs civilizācijas norieta atspoguļošanai. Pandēmijas potenciālā ir dažādas negācijas.  
   Parasti pievērš uzmanību pandēmijas sociālajām negācijām. Tas ir saprotams. Pandēmija ir kolektīvā naida perēklis, un to nav grūti konstatēt. Pandēmija uzkurina naidu pret kaimiņiem. Pandēmija vienmēr ir sapīta ar vainīgo meklēšanu un untumainu nosodīšanu. Bet tas gandrīz vienmēr izraisa aklu etnisko naidu, nepamatotus starptautiskos konfliktus, glūnošu aizdomīgumu un rupju neuzticību. Tā tas praktiski ir arī pandēmijas “Covid-19” mēnešos. Pasaules valstis sāka vainot Ķīnu infekcijas izplatīšanā, necenšoties noskaidrot tāda pārmetuma objektivitāti.
   Pandēmijai ir ne tikai sociālās negācijas, bet arī morālās negācijas. Pandēmija pati par sevi ir amorāla izpausme. Tā ir tendēta graut cilvēku veselību un atņemt cilvēkiem dzīvību. Taču tas vēl nav viss. Konkrēti pandēmija “Covid-19” ir sapīta ar tādām amorālisma (deģenerācijas) izpausmēm, kurām nav tieša sakara ar cilvēku veselību. Tik tikko nosauktās pandēmijas nenormālais informatīvais noformējums (reāli – uzbrukums) liecina ne tikai par totālu veselā saprāta trūkumu un masveida kognitīvo disonansi, bet liecina arī par cilvēku nelabdabīgu morālo stāju. Rodas aizdomas, ka dzīves procesus jau pilnā mērā ir pārņēmuši savā varā “postcilvēki”. Viņi masveidā morāli akceptē alarmismu, apdraudētības noskaņojumu, histērisku baiļu musināšanu, paniku provocējošus ekscesus un noklusē “Covid-19” niecīgo statististisko vietu kopējā sabiedrības veselības ainā. “Postcilvēki” faktiski samierinās ar hibrīda bioinformācijas ieroča pielietošanu. Cilvēki ar to nesamierinātos. Tāpat cilvēki juridiski sodītu t.s. stratēģiskās filantropijas bendes (bilus geitsus, sorosus), kuri ir devuši naudu bioetnisko un biorasu vīrusu radīšanai. Turpretī “postcilvēki” ar visu samierinās, ko nekādā gadījumā nedarītu cilvēki.
    Pandēmija stimulē vēsturiski tradicionālas amorālisma izpausmes. Tā, piemēram, pandēmija stimulē denuncēšanu. Neapšaubāmi, ar denuncēšanu nākas tikties ne tikai pandēmijas laikā. Atsevišķās kultūrās un sociāli politiskajās iekārtās denuncēšana ir bijusi un joprojām ir ikdienišķa parādība – attiecīgā sociuma apsveikta morāles norma. Cilvēces vēsturē vienmēr bija denuncianti ar denunciācijas tieksmi kādu denuncēt. Slepenie ziņotāji kādu nosūdzēja, un viņi bija ziņu pienesēji varas iestādēm, priekšniecībai. Slepenu ziņojumu ar apsūdzošu saturu gatavošanu var uzskatīt par vienu no garīgās darbības pamatformām. Negatīva vai pozitīva attieksme pret šo pamatformu ir atkarīga no daudziem momentiem. Tie sakņojas politiskajā kultūrā, tautas ētosā, ideoloģijā, reliģijā.
   Pandēmijas “Covid-19 laikā medijos parādījās publikācijas par denuncēšanas ievērojamu pieaugumu. Par to rakstīja Eiropas Savienības oficiālais medijs “Politico.eu”. Tekstā lietots kariķējošs atvasinājums “koronas sūdzētāji”. Viņu skaits ir milzīgs Spānijā, Francijā, Lielbritānijā, Vācijā. Tas liecina par satraucošu morālo līmeni. Sociums ir pamatīgi morāli sagandēts.
   Mēnešiem  ilgā uzturēšanās karantīnas un pašizolācijas režīmā sāk uz cilvēkiem psihiski atsaukties. Daudziem neiztur nervi. Cilvēkos ievērojami pieaug spriedze, un tā visbiežāk tiek izlādēta uz kaimiņiem. Cilvēki pamana kaimiņu karantīnas pārkāpumus un tūlīt zvana vai raksta policijai. Īpaši bieži tas notiek, ja kaimiņos dzīvo mazi bērni. Viņiem ir grūti visu dienu rāmi sēdēt mājās pie televizora vai datora. Bērni grib kustēties, paskraidīt. Bet tas var notikt tikai dzīvoklī, izraisot troksni, kas savukārt kaitina kaimiņus aiz sienas vai citā stāvā. Francijā varas iestādes ir pārpludinātas ar sūdzībām par karantīnas noteikumu neievērošanu. Par to franči nemitīgi zvana policijai. Īpaši vakaros. Lielbritānijā dīkstāves laikā daudzi iet parkā vai pludmalē sauļoties. Citi viņus filmē un video sūta policijai vai ievieto internetā. Plaši izplatīts denuncēšanas iemesls ir tad, ja kaimiņi iet vairākas reizes uz veikalu. Lielbritānijā ir atļauts iet uz veikalu tikai vienu reizi dienā.
   Denuncēšanas bums ir Vācijā. Šajā zemē tiek pozitīvi vērtēta sūdzēšanās varas iestādēs par kaimiņu jebkura veida pārkāpumu - pie mājas šķībi novietotu automašīnu, atkritumu maisa savlaicīgu neaiznešanu, skaļu mūziku dzīvoklī, kāpņu telpā novietotu velosipēdu, suņa riešanu, bērna raudāšanu utt. Pandēmijas laikā vāciešiem lielisks iemesls ir ziņot policijai par karantīnas noteikumu neievērošanu.
   Tik tikko minētā denuncēšana ir t.s. sadzīves denuncēšana. Pandēmijas laikā ir vērojama arī t.s. politiskā denuncēšana. Tā uzskatāmi apliecina Rietumu civilizācijas norieta gadu desmitos sasniegto deģenerācijas pakāpi politiķu kontingentā. Par politisko denuncēšanu var kvalificēt medijos apzināti veiktu nomelnošanu, lai lišķīgi izpatiktu “pasaules valdībai”, ģeopolitiskajiem saimniekiem, stratēģiskajiem filantropiem, kaut kādam augstākas varas spēkam.
   Spilgts piemērs ir latviešu trimdas zelta kadra, stratēģiskā filantropa melnā Sorosa melnās ideoloģijas stūmējas, planētas mēroga politiķes, debilās “par-politikas” debilā čupojuma pārstāves Vitas Tēraudas politiskā denuncēšana. Tā pamatīgi pasliktina latviešu un Latvijas starptautisko reputāciju. Atkal jāsaka: ja teikšana būtu cilvēkiem, bet nevis “postcilvēkiem”, tad nekauņa tiktu bargi sodīta par nelietību.
   2020.gada 16.aprīlī kundze Tērauda “Delfos” ievietoja denuncējošu tekstu par Ungāriju. Tajā teikts: “Galēji labējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns jau labu laiku ir drupinājis valsts demokrātiju, bet tagad viņš izmanto Covid-19 ārkārtas situācijas priekšrocības, lai turpinātu to darīt īpaši ekstrēmā veidā. Orbāna partijas kontrolētais parlaments marta beigās nobalsoja par varas nodošanu Orbāna valdības rokās – lai rīkotos, tai turpmāk ne ar vienu nebūs jāsaskaņo savi lēmumi. Šīs ir beztermiņa pilnvaras, kas varēs darboties arī pēc Covid-19 ārkārtas stāvokļa beigām. Pēc analoģijas tā būtu situācija, kurā Latvijas esošajai valdībai un premjeram ir beztermiņa neierobežota vara, kuras lēmumi nav jāsaskaņo ar tautas ievēlētajām partijām.”
   V.Orbāna nacionāli patriotiskā politika ir slavena. Tā nepatīk globālisma laizītājiem Briselē un Eiropas citās pilsētās. Kundze Tērauda lišķīgi piebalso tiem, kuri neciena suverenitāti, politisko neatkarību, nacionālo interešu aizstāvēšanu. Kundzei Tēraudai noteikti ir pamatīgas intelektuālās problēmas. Viņas tekstā ir ļoti smieklīgs moments. Ungārijas un tās premjerministra denuncēšanu viņa adresē Latvijas valdībai. Kundzes Tēraudas ieskatā Latvijas valdība neko nedara, lai ieviestu kārtību ungāru zemē. Tas ir reti stulbs ieskats! Tas ir politiski šausmīgi neprofesionāls ieskats! Aicināt Latvijas valdību iejaukties Ungārijas iekšējā politikā var tikai politiskais profāns un, protams, dziļi aprobežots un dziļi amorāls hominīds. Trimda ir piespēlējusi vēl vienu pilnīgi nekur nederīgu kadru. Kariņš, nācijas debilais tēvs nevar jūsties vientuļi. Tam ir noteikts izskaidrojums. Trimdas latvieši ir dzīvojuši Rietumu civilizācijas norieta atmosfērā vismaz 20 gadus ilgāk nekā Latvijas latvieši, kuri sāka baudīt civilizācijas norieta gardumus tikai XX gs. 90.gados. Trimdas latvieši šos gardumus baudīja jau no XX gs. 70.gadiem.
   Paldies Dievam, stulbā denuncētāja nekavējoties tika atmaskota un diplomātiski smalki izsmieta. 2020.gada 24.aprīlī “Delfos” ievietoja Ungārijas vēstnieka Latvijā Ferenca Bāņai atbildi. Tās ievadā ir teikts: “Atsaucoties uz Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas Vitas Andas Tēraudas ārkārtīgi negatīvo viedokli par Ungārijas ārkārtējiem pasākumiem Covid-19 pandēmijas laikā apvienojumā ar vispārīgi negatīvo Ungārijas parlamenta darbības vērtējumu, kas publicēts "Delfi" ziņu portālā, vēlos uzsvērt dažus neapstrīdamus faktus, lai ļautu lasītājiem pašiem pārliecināties par patieso demokrātijas situāciju Ungārijā.” Seko detalizēts kundzes Tēraudas denunciācijas atspēkojums.
   Rietumu civilizācijas norieta ekspozīcijā odiozs eksponāts ir brīvības likvidācija. “Baltās” rases pilsētu inteliģence ir sasniegusi pagrimuma drausmīgu pakāpi. Par to kardināli liecina brīvības nevajadzība.
   Eiropeīdu filosofiskajos, ētiskajos, politiskajos, sociālajos, estētiskajos, ekonomiskajos priekšstatos kopš franču revolūcijas XVIII gs. nogalē līdz šim brīvība bija dārgāka par dzīvību. Pret brīvību eiropeīdi izturējās kā pret vissvarīgāko sociāli politisko un morāli psiholoģisko vērtību. Valdīja tēze – brīvība vai nāve. Ja cilvēks nevar dzīvot brīvībā, tad viņam vispār nav vērts dzīvot. Brīvība līdz šim ir bijusi katras tautas pastāvēšanas augstākais mērķis un etniskās konsolidācijas pamats. Tā tas vēl nesen bija arī latviešiem. Dotā eksistenciālā vērtība atspoguļojas franču revolūcijas slavenajā devīzē “Brīvība, vienlīdzība, brālība vai nāve” (skat. ilustrācijā).
   Pandēmija “Covid-19” liecina par eiropeīdu nogatavošanos, nobriešanu, eksaltētu velmi, glamūrīgu kondīciju dzīvot bez brīvības. Turklāt ne tikai gatavību dzīvot bez brīvības, bet gatavību turpmāk dzīvot “pasaules valdnieku” iekārtotajā koncentrācijas nometnē. Tajā valdīs digitāli konstruēta totāla kontrole, kuru visi ar sajūsmu atbalstīs (“Ģirģens: Vērojama sabiedrības izpratne par Covid-19 dēļ noteiktajiem ierobežojumiem”).
   Diemžēl ir jāņem vērā paradoksāls moments. Varbūt eiropeīdiem nemaz vairs nevar dot brīvību? Varbūt ir nepieciešams eiropeīdus turēt jauna tipa koncentrācijas nometnē? Vēsturiski taču ir apstiprinājies, ka brīvību nevar dot tiem, kuri nav spējīgi domāt un kuriem nefunkcionē veselais saprāts.
   Un vēl kas. Vai tad “cilvēkiem-2,0” jeb “postcilvēkiem” vispār ir kaut kāds priekšstats par brīvību? Vai šai sugai vispār ir vajadzīga brīvība? Vai tiem, kuri pandēmijas “Covid-19” laikā ierobežoja ne tikai slimos cilvēkus, bet ierobežoja arī veselos cilvēkus, ir elementārs priekšstats par brīvību un brīvību cilvēku tiesību kontekstā? Nekad agrāk epidēmijas vai pandēmijas laikā netika ierobežoti veselie cilvēki. No medicīnas viedokļa veselo cilvēku ierobežošana ir absurds. Ierobežošana ir administratīvs līdzeklis. Pret epidēmiju un pandēmiju ir jācīnas nevis ar administratīvajiem līdzekļiem, bet gan ar medicīniskajiem līdzekļiem. Eiropeīdu morālais pagrimums jau ir tik grandiozs, ka administratīvā loģika ignorē medicīnas zināšanas un medicīnas iespējas. Izcilais amerikānis Bendžamins Franklins kādreiz teica: “Those who would give up essential Liberty, to purchase a little temporary Safety, deserve neither Liberty nor Safety” [Tie, kuri atteiktos no būtiskas brīvības, lai iegādātos nelielu pagaidu drošību, nav pelnījuši ne brīvību, ne drošību].


sestdiena, 2020. gada 18. aprīlis

Pandēmijas specifika



   Naivi ir pret pandēmiju “Covid-19” izturēties vienīgi kā pret specifisku veselības aizsardzības problēmu. Tik tikko nosauktajai pandēmijai ir noteiktas nemedicīniskās īpatnības. Pandēmijas specifika ir diezgan raiba, kaut gan galvenās specifiskās iezīmes var konstatēt diezgan viegli.  
   Neapšaubāmi, pirmkārt un galvenokārt pret pandēmiju “Covid-19” nākas izturēties kā pret grandiozu mizanscēnu – aktieru un rekvizītu izvietojumu izrādes laikā. Tik tikko nosauktā pandēmija pati par sevi ir viena liela planetāri visaptveroša spēle. Tajā uz skatuves ir visa cilvēce un visas valstis ar saviem nacionāli eksistenciālajiem rekvizītiem – pilsoņiem, valdību, politiku, ideoloģiju, ekonomiku, ģeopolitiskajām interesēm, reputācijas ambīcijām.
   Pandēmiju kā planetāri visaptverošu mizanscēnu izmanto konceptuālās varas pārstāvji – slēgtie transnacionālie subjekti (ikdienas valodā – pasaules valdnieki; turpmāk - STS). Globālo sociālo problēmu analītikā ir atjautīgi izprasta STS varas īstenošanas pamatforma. Šī pamatforma ir mizanscēna. Konceptuālās varas pārstāvji nekad paši nevalda. Valda vietējie politiskie spēki ar pašmājas elektorāta formāli piešķirto leģitimitāti. Konceptuālās varas pārstāvji savās interesēs netieši izmanto vietējo varu. Tiek konstruētas mizanscēnas, kurās liek darboties savlaicīgi savervētajai vietējai varai. Konceptuālās varas pārstāvji nav redzami uz skatuves. Uz skatuves ir tikai viņu aģentūra – prezidenti, premjeri. Taču viņi nedarbojas atbilstoši savas valsts interesēm. Viņi realizē STS politisko gribu. Šo procesu savā laikā poētiski precīzi izskaidroja Dostojevskis “Noziegumā un sodā”: aiz epidēmijas slēpjas “ar prātu un gribu apdāvināti gari”.
   Runa ir par koncepcijām un koncepciju varu. STS nemoca sevi ar sīkumiem. Viņu uzmanības centrā ir paradigmas, kas kardināli maina realitāti. Konceptuālās varas kabinetos tiek apspriestas planetārā mēroga pamatsistēmas. Tās tiek modelētas mizanscēnu veidā.
   Kā jau minēju, pandēmija “Covid-19” ir mizanscēna. Tās centrālais mērķis ir vienpolārās pasaules saglabāšana. Ne velti “pasaules valdnieku” ideoloģiskais rupors H.Kisindžers 2020.gada aprīlī rakstīja: “Mums ir jāsaglabā pasaules liberālās kārtības principi”. Pats par sevi saprotams, ka viņš nevarēja rakstīt patiesību: “Mums par katru cenu ir jāsaglabā vienpolārā pasaule ar ASV ieviesto kārtību”. Arī par cenu viņš nevarēja teikt patiesību, jo cena ir daudzu cilvēku dzīvības. Šajā ziņā tagadējā pandēmija ne ar ko specifiski neatšķiras no iepriekšējām STS realizētajām mizanscēnām. STS darbībai vienmēr ir bijusi raksturīga morālā patoloģija – nekautrēšanās ziedot cilvēku dzīvības.
   Katrai mizanscēnai tās centrālā mērķa sasniegšanai ir noteikts darbības plāns. Pandēmijas “Covid-19” darbības plāns ir izraisīt karu (sava veida III Pasaules karu) starp globālistiem un nacionālistiem, neoliberāļiem un patriotiem. Tas ir karš starp tiem, kuri vēlas dzīvot ar savu galvu un tiem, kuri ir ar mieru dzīvot ar ASV uzpotēto “globālo galvu”. Šajā karā vissīvākās kaujas ir starp visvarenākajiem pretiniekiem. ASV visvarenākie pretinieki ir Ķīna, Krievija, Irāna.
   Dažādi ir pielietotie bioloģiskie ieroči. Speciālisti izsakās par dažādu vīrusu izmantošanu pandēmijā “Covid-19”. Iespējams, tiek pielietoti bioetniskie un biorasu ieroči. Tie atšķirīgi iedarbojas uz atšķirīgiem etnosiem un atšķirīgām rasēm. Par tādu ieroču sintezēšanu Rietumos lepojās pirms vairākiem gadiem tāpat kā par tagadējās pandēmijas dominējošā vīrusa sintezēšanu lepojās jau 2015.gada novembrī zinātniski ļoti nopietnajā žurnālā “Nature”.
   Starp citu, militāristi neciena bioloģiskos ieročus, jo tie var nāvējoši uzbrukt arī to saimniekiem. Tagad militāristi nebaidās no pandēmijas. ASV armijas un NATO mācības “Defender-Europe 20” neatcēla.
   Pandēmijā “Covid-19” priekšplānā ir informatīvā agresija un agresija pret cilvēku – viņa identifikācijas informācijas okupēšana. Tās ir pandēmijas divas specifiskās iezīmes. Abām agresijām ir jāgrauj cilvēku gribasspēks, cilvēku vienotības alkas, jāiznīcina velme aizstāvēt savas tiesības un savas vērtības. Cilvēki tiek speciāli novirzīti pseidoindividuālisma un bezprāta gultnē. To veicina naftas cenas kritums, zelta cenas kritums, finanšu tirgus kritums, nacionālo valūtu devalvācija, vēstījumi par pandēmijas upuru miljoniem. Ikdienišķās apziņas līmenī nekam nav saprātīgs izskaidrojums. Mediji nevis sabiedrībai kaut ko izskaidro, bet gan vēl vairāk visu samudžina. Mediju auditorijas uztverē ir iestājies bezprāta laikmets ar bezprāta sakralizāciju. Tajā tautas paklausība nevar radikāli pārvērsties tautas nemieros un tautas masveida protestos. Bezprāts ir tik milzīgs, ka nekādi protesti pandēmijas uzkurinātās sociāli ekonomiskās traģēdijas apstākļos nav iespējami. Bezgodīgs totalitārisms gandrīz visās eiropeīdu zemēs jau ir dzīves realitāte. Ne velti tagad bieži atgādina Albēra Kamī vārdus “Vienīgais līdzeklis cīņai ar mēri ir godīgums“. Par cilvēka tiesību agresīvu ierobežošanu šaušalīgi liecina reliģisko pasākumu aizliegšana. Vēsture liecina par pretēju procesu. Epidēmijas laikā valdnieki un baznīctēvi aicina intensīvi kolektīvi lūgt Dievu. Dieva kolektīvas lūgšanas aicinājums ir epidēmijas pārvarēšanas ideoloģijas centrā. Reliģisko pasākumu aizliegšana liecina par "baltās" rases dziļo pagrimu un deģenerātu milzīgo varu. Tas ir spēks, kas nevar neko labu dot cilvēkiem, bet var vienīgi visu pārvērst “sirreālistiskā atmosfērā”, kā par pandēmiju “Covid-19” nebaidījās izteikties H.Kisindžers. Tas ir ķermenisko un materiālistisko instinktu diriģēts spēks dzīvnieciski primitīvai baudai un alkātībai. Herberts Markūze kādreiz rezumēja: “Instinktu apmierināšana nodrošina cilvēku kontroli”. Šajā gadījumā “globālo galvu” uzpotēšanu – valstu pakļaušanu ASV gribai, kā arī jauna tipa koncentrācijas nometnes uzbūvēšanu ne tikai “baltās” rases indivīdiem. H.Kisindžers viltīgi piebalso savam gudrajam tautietim H.Markūzem: “Vajadzību apmierināšanai dotajā momentā ir jāsaskan ar kopīgo globālo redzējumu un programmu”. 

pirmdiena, 2020. gada 13. aprīlis

Optimisma nomācošā aura



   Sabiedrībā ir cilvēki, kuru amata pienākums ir izstarot optimismu. Sabiedrība no viņiem gaida vienīgi optimistiskus izteikumus. Taču tam nav jābūt sentimentāli šķebīgam optimismam un mietpilsoniski izpatīkošam optimismam. Šo cilvēku optimisms nedrīkst būt pārlieku emocionāls, eksaltēti pieglaudīgs, salkani maigs, kā arī demagoģiski centrēts. Šo cilvēku optimismā ir jājūt racionalitātes, objektivitātes, pragmātisma deva. Tikai tāds optimisms spēs veikt savu funkciju, mudinot cilvēkus pret pasauli izturēties dzīvespriecīgi, ar ticību nākotnei, nemazinot pārliecību par esamības vērtību un labā uzvaru pār ļauno. Tādam optimismam, to var dēvēt par konstruktīvu optimismu, būs morāli, psiholoģiski un intelektuāli perspektīva aura, izstarojot vitāli cerīgu gaisotni.
   Diemžēl sabiedrībai nākas tikties arī ar tādu optimismu, kuram ir nomācoša aura. Konstruktīvam optimismam līdzās mēdz būt dekonstruktīvs optimisms ar nelabu auru. Ne velti vārdu “aura” lieto pozitīvā nozīmē un negatīvā nozīmē. Tā, piemēram, medicīnā par auru sauc pēkšņu nemieru un satraukumu cilvēkā, kas ir histērijas lēkmes priekšsajūta. Neapšaubāmi, nomācošs optimisms tikai retos gadījumos uzjundīs cilvēkā histērijas lēkmi. Tiekoties ar nomācošu optimismu, visticamākais, cilvēkos visizplatītākā reakcija būs dusmas vai sarkasms. Tāds optimisms ir dekonstruktīvs optimisms, un tam sabiedrībā nav labvēlīga ietekme.
   Amata pienākums izstarot konstruktīvu optimismu ir valsts vadītājiem, politiskajiem līderiem, ideoloģiskajiem guru. Jo valsts vadīšanā augstāks amats, jo lielāks pienākums izstarot konstruktīvu optimismu. Tā ir sena politiskā un valstiskā menedžmenta tradīcija. Šī tradīcija noteikti radās reizē ar pirmo valstisko formāciju veidošanos.
   Domājams, jau pašā sākumā radās abi varianti – kostruktīvais optimisms un dekonstruktīvais optimisms. Nav grūti saprast attiecīgā varianta izvēli. Gudri valdnieki nekad necenšas optimistiski sekli un tukši par kaut ko izteikties. Gudri valdnieki izsakās lietišķi, un viņi optimismu prot apģērbt reāli pamatotā tērpā. Ap gudriem valdniekiem ir šķietams spīdošs oreols, ko arī apzīmē ar vārdu “aura”.
   Pēcpadomju Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams. Tas ir ļoti drūms fakts. Tas uz tautas kolektīvo apziņu un atsevišķu cilvēku individuālo apziņu noteikti atstāj ļoti graujošu ietekmi. Īpaši graujošu ietekmi tas atstāj uz sociāli domājošiem cilvēkiem. Viņiem rūp tautas dzīve un valsts nākotne. Ticība nākotnei ir viens no cilvēka eksistences fundamentālākajiem nosacījumiem. Ja cilvēkā nav optimistiskas ticības nānotnei, tad tāds cilvēks strauji degradējas un zaudē cilvēcisko seju. Savukārt tauta bez optimistiskas ticības nākotnei vairs nav tauta, bet primitīvi “tusējoša” biomasa (“kultūrnācija” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā).
   Konstruktīva optimisma neiespējamības iemesls nav gari jāizskaidro. To principā jau sen zina katrs normāls cilvēks. Kriminālajā kapitālismā ar noziegumu brīvību (organizētās noziedzības juridisko leģitimitāti) optimisms ir iespējams vienīgi sakarā ar zagšanas apjoma palielināšanos, kā tas tagad ir pandēmijas laikā, kad ir radusies jauna skaista iespēja izzagt 4 miljardus.
   Un vēl kas! “Kultūrnācijai” ar “likteņkopību” un “valstsgribu” “jābūtības dimensijas” un “par-politikas” pretīgajā fasējumā nemaz neinteresē konstruktīvs optimisms par tautas un valsts nākotni. Latvijā īsta valsts nekad nav bijusi pēcpadomju periodā, un tagad arī no latviešu tautas nekas liels nav palicis pāri, jo kriminālais kapitālisms nevarēja neģenerēt primitīvi “tusējošu” biomasu, kuras sociālā, morālā, nacionālā vienaldzība, idejiskais trulums un metafiziskais seklums ir redzams katram, kurš Latvijas ārēs vēl ir spējīgs Homo sapiens formātā kaut ko saredzēt, izprast un novērtēt.
   Latvijā konstruktīvs optimisms nav iespējams arī kadru politikas dēļ. Latvijā nevar būt gudri un godīgi valdnieki. Tā tas ir varas visos līmeņos un ne tikai varas viszemākajos līmeņos.
   Pirmkārt, kriminālajā kapitālismā pie varas tiek vienīgi šī noziedzīgā valstiskuma atzinēji, slavētāji un pilnveidotāji. Otrkārt, latvieši pie varas laiž tikai negudrus un negodīgus tipus. Jo augstāks krēsls, jo tajā sēž cilvēciski mazvērtīgāks latvietis. Tā tas ir bijis visus pēcpadomju gadus, un arī tā iemesls nav gari jāizskaidro. Tā ir latviešu valstiskā menedžmenta klasika, ko dāsni cementē tautas mentalitātes specifika.
   Latvijas līdzšinējiem valdniekiem smadzenēs tomēr ir novēroti kaut kādi procesi. Visi Valsts prezidenti un premjerministri ir zinājuši par nepieciešamību “tautā sēt” optimismu. Taču neviens no viņiem nav pratis atšķirt konstruktīvu optimismu no dekonstruktīva optimisma. Visi no viņiem “tautā ir sējuši” tādu optimismu, ka kļūst neērti, neveikli, pārņem kauna sajūta sintezē ar pretīgumu. Visjaunākajā laikā (pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām) Latvijas varas struktūrās vispār ir sācies debilitātes laikmets. Valdībai ir “583 darāmie darbi”, bet Rīgas pilī iesēdināts pusizglītots “nācijas tēvs”, kuram dzīvē vislielākā vērtība ir t.s. angļu brokastis, bet vislielākais ienaidnieks ir t.s. kontinentālās brokastis. No tām viņš vairās daudz paniskāk nekā no iespējas visu mūžu veģetēt bez izglītota, gudra un godīga cilvēka reputācijas. “Nācijas tēvs” nekad neuztraucas par savu reputāciju. Toties par neizbēgamo perspektīvu notiesāt riebīgās kontinentālās brokastis viņš trakoti uztraucas. Tāpēc tiek cītīgi plānotas ārzemju ekskursijas. Pasaules viesnīcās ir t.s. angļu brokastis, un “nācijas tēvam” vislielāko baudu diennaktī sagādā dažas pavadītās rīta stundas, uzpildoties pie bezmaksas ēdiena “zviedru galda”. Pandēmijas mēneši, kad nelido lidmasīnas un ir jābarojas Rīgā vai Jūrmalā pie latviešu apmaksātā bezmaksas ēdiena galda, noteikti būs traģiskākais periods “nācijas tēva” mūžā.
   No visiem Valsts prezidentiem “nācijas tēvs” ir visģeniālākais dekonstruktīvā optimisma speciālists. Katra viņa publiskā prezentācija ir ne vien sentimentāli šķebīga un mietpilsoniski izpatīkoša, bet arī pseidointelektuāli un glamūrīgi piesātināta ar leksisko bižutēriju – kretīniskiem “jaunvārdiem”.
   “Nācijas tēvs” ar reti riebīgu verbālo auru 2020.gada Lieldienās iepriecināja vietējo sabiedrību, solot tai augšupceļu pēc pandēmijas: "Vēsture māca, ka katra krīze reiz beidzas un krīzei vienmēr seko strauja izaugsme (!?). Latvija, pateicoties mūsu cilvēku pacietībai (!?) un mūsu valsts izsvērtajai politikai (!?), pieder pie tām nedaudzajām (!?) pasaules valstīm, kas salīdzinoši labi spēj šo situāciju kontrolēt (!?) un vadīt (!?!?). Tādēļ ir pamatotas cerības, ka Latvija varētu piederēt pie tām valstīm, kuras pirmās (!?)atgūsies no krīzes un sāks savu augšupceļu (!?). Savu augšupceļu (!?) Bet nedaudz citādā – labākā virzībā (!?) nekā līdz šim".
   Kā redzam, “nācijas tēvam” var būt labs un slikts augšupceļš. Psihiski veseliem cilvēkiem ir tikai labs augšupceļš. “Nācijas tēvs” saka, ka mums līdz šim arī bija augšupceļš, bet tas nebija labs augšupceļš. Tagad būs augšupceļš "labākā virzībā". Vai kāds var atturēties no vētrainiem smiekliem?
   “Nācijas tēva” idiotisms ir tik amizants, ka izraisa vētrainus smieklus. “Nācijas tēvs” parāda, ka idiotisms spēj ne tikai sadusmot un atbaidīt, bet arī pamatīgi uzjautrināt. Tātad var būt komisks idiotisms un nekomisks idiotisms. Neapšaubāmi, “nācijas tēva” vārdi par situācijas "vadīšanu" nesmīdina. Sanāk, ka mūsu vara prot vadīt pandēmiju. Tāds dekonstruktīvs optimisms asociējas ar psihisku slimību.

piektdiena, 2020. gada 10. aprīlis

Globālās identitātes amoka skrējiens



   Pandēmijai “Covid-19” lepni piestāv pārnestā nozīmē lietotas runas figūras. Tajā skaitā lepni piestāv alegorija “amoka skrējiens”. Alegorijas  konkrētais tēls ir psihiskais traucējums vārdā “amoks”. Psihiatrijā šo psihisko traucējumu dēvē par etniski specifisku sindromu. Tas ir sastopams tikai vienā etnosā Filipīnās, Malaizijā un vēl dažās zemēs. Amoka pārņemtais slimnieks pēc neilgas lēkmes metas satrakoti skriet un cenšas savā ceļā visu iznīcināt. Nenormālā parādība stimulēja atvasināt alegoriju “amoka skrējiens”. Psihiskā destabilizācija ir gan reālajā amoka skrējienā, gan reālajā pandēmijā “Covid-19” ar tās plebeju masām adresēto histērisko informatīvo iesaiņojumu baiļu un panikas tirdzniecībai mediju reprezentācijās, kuras ASV prezidents nosauca par “liberālās preses sazvērestību”.
   2020.gada 11.martā uz Zemes izsludinātā pandēmija ir sava veida amoka skrējiens. Tas ir vēsturiski un sociāli unikāls pasākums. Kaut kas tāds uz Zemes notiek pirmo reizi. Amoka skrējienā ir startējusi visa cilvēce. Turklāt visai cilvēcei šajā amoka skrējienā ir viens kopīgs mērķis – globālā identitāte. Cilvēces viena daļa amoka skrējienā piedalās lielā pacilātībā. Turpretī cilvēces otra daļa skrien negribīgi un bez mazākā entuziasma. Taču jāskrien ir visiem. Tāds ir pandēmijas kategoriskais imperatīvs. Globālā identitāte ir visas cilvēces nākotne. Arī to tautu nākotne, kuru mentalitātes un kultūras adaptīvais potenciāls nav piemērots globālajai identitātei. Bet tur neko nevar darīt. Jāskrien ir visiem. Tas tika viltīgi uzsvērts pandēmijas dienās. Ja pēc 2020.gada amoka skrējiena globālā identitāte totāli neaptvers visas valstis un kāda daļa no tām joprojām pretosies, tad “politiskie un ekonomiskie satricinājumi var turpināties vairāku paaudžu laikā”. Tātad šai pandēmijai sekos citas pandēmijas vai savādāka satura pandēmijas. Tāds brīdinošs zemteksts ir ļoti kompetenta gados veca vīra citētajiem vārdiem viņa jaunākajā rakstā.*  
   Arī latviešu sapnis par politisko brīvību, valstisko suverenitāti un latviešu tautu kā severēnu (tādu, kam pieder augstākā vara) ir izsapņots uz visiem laikiem. Latviešiem nekad nebūs īsta valsts. Globālā identitāte jau ir latviešu vairākuma lepnums no 2003.gada 20.septembra. Tāpēc Latviju varēja netraucēt un neiepludināt transnacionālajā amoka skrējienā. Bet tas nenotika. Laikam izņēmumi nav vēlami. Turklāt nenāks par ļaunu zināma profilakse, latviešu populācijā vairojot globālo identitāti. Latvijā dzīvi vēl ir tās paaudzes pārstāvji, kuri atceras politisko brīvību un kuriem valstiskā suverenitāte ir fundamentāla nacionālā vērtība. Tāpēc amoka skrējienā nākas piedalīties arī latviešiem.
   Pandēmija nav pārāk labs formāts specoperācijai. Pandēmija ir ne visai piemērota globālās identitātes informatīvai cementēšanai, lai saglabātu strauji brūkošo vienpolāro pasauli – ASV fantomu. Bet nepiemērotība nav atturējusi vienpolārās pasaules analītiskos kadrus. Pandēmija ir modelēta 2010.gadā publicētajā “Rokfellera fonda” izstrādātajā scenārijā “Lock Step”.** Šodienas notikumi pilnā mērā saskan ar prognozētajiem notikumiem dotajā scenārijā.
   “Rokfellera fonda” scenārijam ir atdarinājumi (kloni) citās valstīs. Piemēram, Vācijā pandēmijas modelēšana atspoguļojas Bundestāga speciālā dokumentā. Tas sagatavots 2012.gadā un publicēts internetā 2013.g. sākumā.***   
   Vāciešu tekstā ir aizdomīgs viens paredzējums. Tas var izrādīties misēklis. Tekstā ir runa par protestiem sakarā ar dzīves apstākļu straujo pasliktināšanos pandēmijas laikā. Sabiedrība protestēs pret pandēmijas drausmīgajām ekonomiskajām sekām.
   Protestu paredzēšana var izrādīties maldīga prognoze. Līdz 2020.gada aprīlim nekādi protesti nav sastapti ne Ķīnā, ne Eiropā un ASV. Sastapti ir vienīgi pandēmijas periodam pieskaņoti noziegumi – masku zagšana, viltotu zāļu tirdzniecība, cenu kāpums pārtikas veikalos un aptiekās. Ne tikai Latvijā sabiedrība atbalsta radikāli neadekvātos karantīnas noteikumus, ekonomikas sabrukumu, bezdarba masveidīgo palielināšanos, dīktstāvi, pašizolēšanos, policejiski kontrolēto cilvēku tiesību un cilvēku mobilitātes drakonisko ierobežošanu. Individuālajā līmenī sprēgā atsevišķu mediķu, speciālistu, politiķu kritika par panikas izraisīšanu, epidēmijas fetišizēšanu, gripas statistikas nerespektēšanu, zinātnes atziņu ignorēšanu utt. Bet tāda kritika nespēj būtiski ietekmēt informatīvos ekscesus. Mediju informācijas pārmērība, nesavaldība, galējība saglabājas.
   Visticamākais, vāciešu modelī misēkli izraisīja neprecizitāte iedzīvotāju masu kvalitātes novērtējumā. Tagad iracionālisms jau ir pamatīgi sagrauzis sabiedrisko apziņu un slāpē jebkuru racionālo pieeju. Nav ticams, ka turpmāk tomēr būs sabiedrības protesti. Neviens politiskais spēks nevērsīsies pret nacionālo nodevību politiķu aprindās.
   Piemēram, tāds politiskais spēks acīmredzot nav un nebūs Vācijā. Merķeles kundze, kura saistīta ar "kancleraktu", prognozēja nāvi 70% no Vācijas iedzīvotājiem. Tātad viņa prognozēja nāvi 58 miljoniem! Vai vācieši (viņu partijas) Merķeli par to sodīja? Vai kāds valsts "galva" vēl ir tā izteicies par savu tautu, kuru glābt ir viņa pienākums? Kā Vācijā var būt tik bezjēdzīgs kanclers? Ko Bismarks par to teiktu? Merķeles kundze acīmredzot šausmīgi izteicās ne tikai “kanclerakta” jūga kontekstā. Visdrīzāk visu izšķīra viņas psihiskais stāvoklis. Ja eiropeīdu valstu politiskās virskārtas psihiskais stāvoklis būtu normāls, tad globālās identitātes maniakiem neizdotos uzkurināt pandēmijas un tā informatīvā iesaiņojuma specprojektu. Ar mediju paklausību vien nepietiktu. Taču ar politiskās aģentūras paklausību un mediju paklausību pilnīgi pietiek, lai veidotu planetāri visaptverošu globālo identitāti un šo  manipulatīvo procesu apsveiktu eiropeīdu masas ar pilsētu inteliģenci priekšgalā. Amoka skrējienā daudzos homo urbanicus hedonicus uzplaukst lepnums par piederību globālajai pasaules kārtībai un globālajai varai. Daudzi cenšas stiprināt globālo izturību, ar smīnošu tīksmi atsakoties no patriotisma, vēsturiskās atmiņas, savas valsts interesēm. Tas viss viņiem jau ir tā apnicis, ka zaudējis jebkādu vērtību un tā vietā viņi ar prieku leģitimē vienpolārās pasaules valdību un tās garantēto globālo identitāti.
   Epidēmija un pandēmija ir sociāli psiholoģiski  pretēji fenomeni. Savstarpēji pretēja ir to ietekme uz cilvēku apziņu. Ja epidēmija saliedē un mobilizē tautu, tad pandēmija tautu sanaido ar citām tautām. Tāda ir vēsturiskā pieredze. Kā redzams, vēsturiskā pieredze nav atbaidījusi “Rokfellera fonda” algotņus.
   Pret epidēmiju cilvēki parasti izturas kā pret visai tautai kopīgu nelaimi. Tāpat dominē uzskats par visiem kopīgo izveseļošanos un epidēmijas likvidāciju kopīgiem spēkiem. Epidēmija veido to, ko socioloģijā dēvē par “kopienas brālību”. Tas liecina, ka nostiprinās izpratne par kopīgo apdraudējumu, pastāv uzticība valsts varai un medicīnai.
   Protams, kopienas brālība epidēmijas laikā nav iespējama bez zināmiem priekšnoteikumiem. Pirms epidēmijas tautā ir jābūt augstam morālajam līmenim un pilsoņu sociālās atbildības augstai pakāpei. Tautā ir jābūt dziļām morāli tikumiskajām tradīcijām, dziļai tautiešu savstarpējai solidaritātei un, tā teikt, cilvēku dabiskai, bet nevis demagoģiski sludinātai konverģencei. Tātad ir jābūt neliekulīgai cilvēku savstarpējai attieksmei vienam pret otru, jābūt savstarpējai izpalīdzībai, atbalstam, materiālajai un morālajai palīdzībai.
   Pandēmija ir kolektīvā naida perēklis. Pandēmija vienmēr ir sapīta ar vainīgo meklēšanu, vainīgo atrašanu un kaprīzu, nenosvērtu, untumainu nosodīšanu, kā arī fizisku izrēķināšanos. Pandēmija mudina bailes no kaimiņiem. Pandēmija nav tikai pašmājas problēma. Pandēmijas uzspiestā enerģētika, reakcija, emocionalitāte, intelektuālā aktivitāte, sociālā mobilizācija, sabiedrības mobilitāte, atbildība, vērtējumi sākas tautai ārējā vidē – svešajos un svešzemē. Bet tas gandrīz vienmēr izraisa neobjektivitāti, aklu etnisko naidu, nepamatotus starptautiskos konfliktus, glūnošu aizdomīgumu un rupju neuzticību. Tā tas praktiski ir arī pandēmijas “Covid-19” laikā. Šajā sakarā aktuāla tēma ir Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējā “mīlestība”. Ne mazāk aktuāla tēma ir ASV nekaunīgā vēršanās pret Ķīnu kā pandēmijas autoru.
  
**Skat. šajā portālā eseju “Evolūcijas evaņģēlija pulsācija”.






    

trešdiena, 2020. gada 1. aprīlis

Evolūcijas evaņģēlija pulsācija



   Kultūras epohāla evolūcija kā visaptveroša jaunu laikmetu iezīmējoša pārveidošanās nevar iztikt bez personīgā evanģēlija. Tā dažkārt dēvē (nekonkurējot ar Bībeles terminoloģiju) kādas teorijas, mācības vai doktrīnas pamatprincipus. Kultūras epohālai evolūcijai ir stingri noteikti pamatprincipi (evaņģēlijs), un mēs tiekamies ar šo pamatprincipu loģisku pulsāciju. Pandēmija stimulēja šai pulsācijai pievērst īpašu uzmanību.
   Globālo sociālo problēmu analītikā ir formulēta jauna pieeja. Modernās tendences un modernie procesi tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.
   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā pirmais ir demogrāfiskais princips. Kultūras epohālas evolūcijas dzinējspēks ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Kā zināms, kopš 1960. gada uz planētas ir demogrāfiskā pāreja. Patiesībā ir demogrāfiskais bums. Ārprātīga ir demogrāfiskā dinamika. Mūsu ēras 1.gadsimtā uz planētas dzīvoja 200 miljoni cilvēku, 1825.gadā – 1 miljards, 1925.gadā – 2 miljardi. 1960.gadā Zemes iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, bet 2020.gadā Zemes iedzīvotāju skaits jau ir 7,8 miljardi. Mūsu gadsimta vidū, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja, planētas iedzīvotāju skaits būs 9-10 miljardi. Cilvēces pirmais miljards tika sasniegts vairāku tūkstošu gadu laikā, otrais miljards – 100 gadu laikā, trešais miljards – 40 gadu laikā, ceturtais miljards – 15 gadu laikā, piektais miljards – 10 gadu laikā. Pieauguma temps ir fantastisks. Loģiski, ka jaunais demogrāfiskais stāvoklis izraisa visaptverošu pārveidošanos (transformāciju) cilvēces mērogā.
   Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā ļoti svarīgs ir tehnoloģijas un mentalitātes sinhronijas princips jeb bumeranga princips. Cilvēki izdomā jaunas tehnoloģijas (kultūras jaunas formas), un tās nekavējoties sāk izmainīt cilvēku mentalitāti. Lieki ir atgādināt par jauno digitālo informācijas tehnoloģiju vitālo ietekmi uz šodienas cilvēku mentalitāti. Šodienas sociumā procentuāli (no trijām paaudzēm divās paaudzēs) dominē jauno digitālo informācijas tehnoloģiju fani. Viņi nespēj dzīvot bez datora, smartfona, interneta un tā sociālajiem tīkliem. Viņi pat ir ar mieru izjust zināmu garīgo un fizisko diskomfortu, lai saglabātu iespēju palikt iemīļotajā digitālajā vidē.*
   Cilvēces demogrāfiskā virzība ir atkarīga no kosmoloģiskās ietekmes. Tā ir hipotēze un cilvēka prātam nepieejama (transcendentāla) sfēra. Taču hipotēze nav Saules ietekme uz cilvēkiem. Par Saules ietekmi ir teicami zināms jau sen. Pandēmijas sakarā tiek pievērsta uzmanība Saules aktivitātes jauna 12 gadu cikla sākumam 2020.gada naktī no 24. janvāra uz 25.janvāri. Jau 2020.gada pirmajās dienās pieauga globālā nestabilitāte. Dega Austrālija, sabruka naftas cenas, sabruka nacionālo valūtu kursi pret dolāru, noslēdzās “Breksita” epopeja, aktivizējās kara darbība islama zemēs, varēja sākties ASV un Irānas karš, Krievijas un Turcijas karš. Un, protams, cilvēci sāka apdraudēt tāds forsmažors ka pandēmija. Saules aktivitātes 12 gadu cikls ietilpst 60 gadus ilgā ciklā. Tas sākās 1984.gada februārī un noslēgsies 2044.gadā. Katrā 60 gadu ciklā ir bijis t.s. lielais karš, pirms kura parasti bija dziļa sociāli ekonomiskā krīze. 60 gadu ciklā ir iespējama biocenozes globāla krīze (ekoloģiskā, klimatiskā, epidemioloģiskā). Tā var nodarīt ne mazāku postu kā I Pasaules karš vai II Pasaules karš.
   Negaidīta nav pandēmijas salīdzināšana ar melno nāvi – mēri. Tāda salīdzināšana ir vēsturiski pazīstama filosofiskajās un mākslinieciski literārajās aprindās. Respektīvi, vēsturiski tradicionāla ir izturēšanās pret mēri kā sociāli psiholoģisko profilaksi. Mēris ir metafizisks simbols cilvēku grēcībai un sodam par grēkiem. Ja cilvēku morāles pārkāpumi ir sasnieguši maksimālu pakāpi, tad cilvēkiem tiek uzsūtīts mēris. Cilvēku dzīvības vērtība tiek konfrontēta ar nāvi. Arī tagad pandēmija kā mēra analogs kļūst morāli psiholoģisks fenomens, bet nevis bioloģisks fenomens.
   Pandēmijas salīdzināšana ar mēri nav negaidīta. Pret to nav vajadzīgs iebilst. Tomēr tāds salīdzinājums izraisa jautājumus par tā piemērotību mūsdienās un īpaši “baltas” rases morāli tikumiskā līmeņa kontekstā, kad katru dienu tiekamies ar “dzīrēm mēra laikā”.
   Jautājumi ir šādi. Vai cilvēkos ir saglabājusies tieksme domāt par dzīves jēgu? Vai ir pietiekamā mērā saglabājusies cilvēku spēja saprast, ka dzīves vērtība visskaudrāk atklājas, tiekoties ar nāvi? Vai cilvēki saprot, ka patērēšanas mānija un dzīves baudīšanas mānija ir viņus novedusi strupceļā? Vai cilvēki saprot, ka no šī strupceļa viņi paši vairs nav spējīgi izkļūt un ir vajadzīgs kāds spēks, kas viņiem nāk palīgā atgriezties cilvēciski cienīgā dzīvē?
   Par tādu spēku tiek runāts. Tāds spēks eksistē un nav konspiroloģisks izdomājums. Pasaulē ir cilvēki ar rafinētu tieksmi pārvaldīt cilvēci un būt Zemes valdniekiem. Tie ir fantastiski bagāti cilvēki. Viņi savā rafinētajā darbībā iesaista ļoti gudrus ne visai bagātus cilvēkus, kuriem tāpat piemīt ambicioza tieksme būt Zemes ideoloģiskajiem valdniekiem. Šis spēks ir labi organizēts ar vairāk vai mazāk slepenu organizatorisko struktūru. Tajā ietilpst dažādi slēgti klubi, komisijas, fondi, masonu ložu pārstāvji. Šajā spēkā dominē Eirāzijas aristokrāti un ASV senu bagātu dinastiju atvases. Globālo sociālo problēmu analītikā šo spēku dēvē dažādi. Pašlaik vispopulārākie apzīmējumi ir “naudas saimnieki” un “pasaules valdība”. Šajā tekstā turpmāk lietošu apzīmējumu “Spēks”.
   Finansiāli Spēks ir visvarens. Spēks ir visvarens masu komunikācijā. Spēkam pieder pasaules mediji, kuriem tas var dot jebkuru ideoloģisko uzdevumu cilvēces sabiedriskās domas veidošanā. Spēks ir visvarens politikā, jo tas ir radījis uzticamu aģentūru pasaules politiskajā elitē. Spēks var ietekmēt gandrīz jebkuras valsts valdību. Spēks var pasūtīt izpētes tēmas zinātnei. Spēka totālā pakļautībā ir sociālās zinātnes akadēmiskajās iestādēs. Spēks perfekti izmanto kapitālisma attīstības specifiku. Kapitālismā nauda ir zaudējusi tradicionālo lomu. Nauda vairs nav vara. Tagad kapitālismā vara ir informācijas sociālajām tehnoloģijām – sociālajai inženierijai. Ar interneta sociālo tīklu palīdzību var vadīt un kontrolēt sociuma visus slāņus. Spēks var noorganizēt epidēmiju. Ar politiskās aģentūras un mediju palīdzību Spēks var epidēmiju pasludināt par pandēmiju arī tad, ja nevienā zemē attiecīgās slimības izplatība neatbilst epidēmijas oficiālajiem kritērijiem. Tā tas notika ar vīrusa Corin-19 izraisītās slimības nepamatoto pasludināšanu par epidēmiju/pandēmiju. Tās scenārijs “Rokfellera fonda” uzdevumā jau tika modelēts 2010.gadā.**
   Taču Spēks ir bezspēcīgs tajā jomā, kuru nosaka kosmoloģiskā ietekme un tajā skaitā Saules aktivitāte. Tā, piemēram, Spēks nevar savas intereses realizēt demogrāfijā, kā arī tās izraisītajos procesos. Spēks jau no aizvadītā gadsimta 60 gadiem izvirzīja relatīvi slepenu mērķi nepieļaut dzimstības kāpumu un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Tam tika ziedotas milzīgas summas. Humānistiski īpatnus hiperslepenus pasūtījumus saņēma dabas zinātnes, medicīna. Tomēr rezultātu nebija. Planētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, sasniedzot kulmināciju 2000.gadā un turpinot mazliet mērenāk palielināties XXI gadsimtā. Spēks ir pilnīgi bezspēcīgs saskarē ar demogrāfiskās pārejas vissliktāko izpausmi – “baltās” rases novecošanu un izmiršanu. Spēks nevar panākt dzimstības pieaugumu eiropeīdu kontingentā. Spēks nevar pārtraukt “dzīres mēra laikā”, kam nemitīgi nododas “baltās” rases pilsētu inteliģence, morāli kapitulējot sava letālā likteņa priekšā.
   Demogrāfiskās antropoloģiskās sekas nepakļaujas Spēka gribai. Un tas ir ļoti būtiski. Tas ir ļoti būtiski arī tagad pandēmijas periodā. Spēkam pandēmija kalpo, lai likvidētu demogrāfiskās pārejas sekas planētas iedzīvotājos un pirmām kārtām “baltajā” rasē. Tā aizvadītajos 50 gados ir sastrādājusi briesmu darbus. Sasniegta ir pagrimuma maksimālā robeža. Vajadzīgi melnās nāves pakalpojumi, un tos var aizstāt pandēmija.
   Priekšplānā ir jēdzieni “disproporcija” un “disbalansētība”. Šie jēdzieni tiek attiecināti uz tagadnes kapitālisma ekonomiku. Tajā dzīvi posta praktiski neatmaksājamie dažāda veida kolosālie parādi; reālā ražošana ir izdzīvota no daudzām valstīm ar pasaules varenāko valsti ASV priekšgalā; pasaules ekonomikā ir uzkundzējusies jaunburžuāzijas nelimitēti alkātīga un egoistiska “finansu internacionāle” ar afēristiski un noziedzīgi uzpūstajiem virtuālajiem burbuļiem finansu tirgū, preču tirgū, nekustāmo īpašumu tirgū; valsts valdnieku vietā visu komandē transnacionālo korporāciju topmenedžeri; politisko suverenitāti ir saglabājušas tikai dažas valstis; pilsētu inteliģence ņirgājas par garīgumu, izsmej morāli tikumiskās vērtības; masveidā cilvēkos ir zudusi permanentās brīvības nepieciešamība – brīvība domāt, radīt, izvēlēties, atbalstīt u.tml.
   Visbiežāk Spēkam pārmet pandēmijas izmantošanu pasaules valdības*** un globālas koncentrācijas nometnes izveidošanai, kā arī pasaules ekonomikas uzurpācijai. Spēks Corin-19 pasludinās par likvidētu nevis tad, kad par likvidāciju liecinās slimo statistika, bet tad, kad visi tirgi būs novesti līdz kraham un “naudas saimnieki” varēs visu nopirkt par vienu dolāru, kļūstot pasaules ekonomikas vienīgie īpašnieki.
   Agrāk vai vēlāk atklāsies pārmetumu pamatotība vai nepamatotība. Bet pašlaik atkal nākas uzdot vairākus jautājumus. Varbūt Spēks rīkojas pareizi? Varbūt ļaužu masas ir ne tikai pelnījušas, bet pat vēlas turpmāk dzīvot koncentrācijas nometnē pasaules valdības uzraudzībā? Varbūt ir nepieciešams ekonomiku vadīt administratīvi voluntārā formā, jo tikai tā var atbrīvoties no disproporcijas un disbalansētības? Varbūt ir attaisnojama Spēka rīcība, ar pandēmiju cilvēkos izraisot paniskas bailes un Spēkam tādējādi iegūstot tiesības neierobežoti valdīt? Pēc 2001.gada 11. septembra sabiedrība piekrita elektroniskajai novērošanai. Baltā nama definētais “Patriot Act” pamatīgi ierobežoja cilvēku tiesības, un cilvēki pret to neiebilda. Arī tagad pandēmijas laikā tiek akceptēta stingra kontrole.
   Bet pats galvenais attaisnojums Spēka taktikai un stratēģijai var izrādīties cilvēku antropoloģiski draudīgā transformācija. Demogrāfiskā pāreja ir dziļi izmanījusi cilvēkus. Nespēja pārvarēt fatālo rases izmiršanu ir uzkurinājuši iracionālismu, veselā saprāta trūkumu, jau minētās “dzīres mēra laikā”. Cilvēki ir pelnījuši sodu par materiālās bagātības dievināšanu, izklaides stihiju, ķermeniskajām baudām. Savukārt digitālā vide uz slikto pusi izmaina ne tikai cilvēku psihi, bet arī enerģētiku un fizioloģiju. Obligāti jāņem vērā vārdu “idiotija”, “debilitāte”, “degradācija”, “deģenerācija” aktualitāte.
   Noteikti ir divi komponenti: Spēks un Kopīgais mērķis. Kopīgais mērķis, piem., Trampu, Putinu, Merķeli lika iesaistīties Spēka organizētajā grandiozajā specpasākumā pasaules jaunas kārtības izveidošanā. Viņi saprot specpasākuma neatbilstību veselajam saprātam, bet tomēr Kopīgā mērķa vārdā ir spiesti piebiedroties panikas uzkurināšanai. Taču jaunā kārtība neskars cilvēku psihisko adekvātumu. Cilvēka evolūcijas trajektorija nemainīsies. Nemainīsies tās simbolika.
   Cilvēka evolūcijas simboliskie atribūti ir katram zināmi, kurš ir gājis skolā un atvēris vēstures grāmatas. Tajās ir skaisti krāsaini zīmējumi, kuros redzams puskails “mežonis” ar šķēpu. Tāds zīmējums atspoguļo vēsturiski pirmo cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtu – šķēpu. Pēc tam šķēpu nomaina zobens. Pēc tam nāk cilvēks ar šauteni. Un tās jau ir mūsdienas. Šautene ir mūsdienu cilvēka simboliskais atribūts. Taču cilvēka evolūcija nestāv uz vietas. Aizvadītajos apmēram 30 gados ir notikušas kardinālas izmaiņas. Tagad zīmējumos ir jāatspoguļo cilvēks ar datoru. Bet vispareizāk būtu, ja tiktu atspoguļots cilvēks ar smartfonu.
   Pandēmija kā epohāls notikums būtiski koriģē cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtiku. Pandēmija liek atspoguļot cilvēku bez smadzenēm, cilvēku bez saprāta. Zīmējumā var tikt fiksēts cilvēks, kura smadzenes mētājas uz zemes un kura galvaskausā bālo tukšums. Sabiedrības kāda daļa cer, ka pandēmija pozitīvi izmainīs cilvēkus. Tam ir grūti ticēt. Jau no XIX gadsimta psiholoģija un psihiatrija zina, ka psihiskās slimības principā nevar izārstēt. Tagad sastopamais bezprāts ir psihiskā nelaime. Tā nezudīs pēc pandēmijas. Pandēmijas izsludināšana nav organiski cēlonisks, bet gan ir bezprāta rezultāts. Cilvēki neatgūs saprātu un atkal nerīkosies atbilstoši veselajam saprātam. Naivi cerēt, ka cilvēki atgūs smadzenes un viņu galvaskausā vairs nebālos tukšums.
   Tiekamies ar unikālu situāciju. Ja agrāk kāda kolosāla nelaime patiešām izmainīja cilvēkus un viņi pēc kolosālās nelaimes sāka dzīvot saprātīgāk un morāli atbildīgāk, tad tagad tā nebūs. Pandēmija kā nelaime cilvēkos neatgriezīs veselo saprātu un morālo atbildību. Gluži pretēji. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija kļūs vēl iracionālāka un psihiski neadekvātāka. Cilvēks ir sasniedzis jaunu evolūcijas pakāpi, un tā krasi atšķiras no līdzšinējām evolūcijas pakāpēm. Uz planētas ir evolucionējis postcilvēks. Kultūras epohāla evolūcija ir vēsturisks fakts. Lūkoties uz epohālo evolūciju ar līdzšinējās kultūras cilvēka acīm, visticamākais, ir diezgan bezjēdzīgi. Cilvēkiem nav saprotama postcilvēku valoda un domu gaita.

** Skat.: Scenarios for the Future of Technology and International Development. The Rockefeller FoundationGlobal Business Network. May 2010