Rietumu
civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu
ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu civilizācijas
likteni līdz pat šobaltdienai. Arī uz Latvijas un latviešu likteni. Faktiski
“balto” cilvēku stāvokli XX-XXI gadsimtā nevar pareizi izprast bez abu bumu respektēšanas.
Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Taču tāda izpratne socioloģiskajā,
politoloģiskajā, kulturoloģiskajā, vēsturiskajā, sociāli antropoloģiskajā
analītikā nav sastopama. Sastopams ir diskurss par dzimstības straujo
pieaugumu. Taču par tumsonības straujo pieaugumu saistībā ar dzimstības straujo
pieaugumu nav sastopama publiskā apspriešana.
Tas ir saprotams.
Ja tiek atzīta tumsonības buma saistība ar demogrāfisko bumu, tad nevar
izvairīties no neglaimojoša konstatējuma. Nākas atzīt tumsonības milzīgo lomu
Rietumu civilizācijā. Dzīvi pārklāj tumsonība. Mūsu pagātne un tagadne ir
tumsonības apņemta. No tumsonības neatbrīvosimies arī nākotnē. Un, ja ir
tumsonība, tad ir arī tumsoņas. Tumsonība prevalē ja ne visā sabiedrībā, tad
noteikti prevalē kādā sabiedrības slānī. Turklāt prevalē tādā sabiedrības
slāni, kura tumsonība ir spējīga izraisīt visas sabiedrības tumsonību. Nav
grūti saprast, ka tādā gadījumā tumsonība attiecas uz valdošo slāni. Bet tas
savukārt nozīmē, ka analītikai ir jāiztirzā valdnieku tumsonība. To
psiholoģiski kavē konjunktūra, un to nevēlēsies darīt ne tikai konjunktūras
cilvēki. Saruna par tumsonību vienmēr ir delikāta saruna, jārīkojas uzmanīgi un
jāizturas smalkjūtīgi.
Runa ir par
demogrāfisko bumu XIX gadsimtā. Toreiz eiropiešu skaits palielinājās vairākas reizes. Šī fakta socioloģiskās sekas, protams,
ir analītiski izprastas Rietumu zinātniskajā un filosofiskajā domā. Sekas ir ļoti
svarīgas, - XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu
sabiedrība.
Tā ir standartizētu indivīdu sabiedrība ar
visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formulē
un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu
komunikācijas līdzekļi un masu garīgās kultūras veidi.
Masu sabiedrības
rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais
pieaugums XIX gadsimtā. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta
pirmajā pusē. Masu sabiedrības pārstāvi Eiropas intelektuāļi sāka ironiski
dēvēt “Das Man” – cilvēku vispār,
cilvēku bez personības pazīmēm. Tā to darīja Martins Haidegers. Hose
Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”. Viņa apzīmējums ir
vispopulārākais.
Masu sabiedrības
rašanās nosacīja adekvātu garīgās un materiālās apgādes nepieciešamību. Tas,
kas agrāk derēja nelielam iedzīvotāju skaitam, vairs nederēja iedzīvotāju
milzīgām masām. Ļaužu masu eksistences nodrošināšanai nācās pārkārtot
saimniecisko darbību un garīgās kultūras formātus. Tā rezultātā Rietumu
civilizācijā gandrīz vienlaicīgi radās masu produkcijas industrija un masu
garīgās kultūras industrija.
Abi minētie masu
sabiedrības atribūti analītiski ir labi izprasti zinātnē un filosofijā. Par
masu produkcijas ražošanu un patērēšanu ir plaša bibliotēka. Masu produkcijas
ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu
kvalitāte. Tā bija jauna mēraukla cilvēku darbam un rīcībai.
Vēl lielāks
speciālās literatūras klāsts ir par masu garīgo kultūru – tās formātiem,
industrijas vēsturi, ietekmi uz sabiedrisko apziņu, ietekmi uz kultūras
vispārējo attīstību utt. Masu sabiedrības cementējošs fenomens XX gadsimtā
kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un
izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu apziņai un masu estētiskajai
gaumei adresētu literatūru un mākslu. Masu izglītība un masu garīgā kultūra
tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu
kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts. Tas
dāsni funkcionē arī pašlaik. Rietumu tautu dzīvē pamatā valda masu kvalitāte.
Masu sabiedrības
(cita tipa sabiedrība Rietumu civilizācijā kopš XX gadsimta vairs neeksistē)
abu minēto segmentu (masu ražošanas un masu garīgās kultūras) izpratne, kā jau
minēju, ir vispusīgi izvērsta zinātnē un filosofijā. Taču nekas netiek teikts
par trešo segmentu – visbūtiskāko segmentu, no kā ir atkarīgi abi tik tikko
minētie segmenti.
Respektīvi, nekas
netiek teikts par sociuma dzīves politisko un ideoloģisko vadību - valdniekiem
un viņu kvalitāti. Atklāti netiek atzīta rūgtā patiesība par tumsonības
klātbūtni masu sabiedrības politiskajā un garīgajā pārvaldīšanā, jo Rietumu
civilizācijas Jauno laiku visas galvenās politiskās teorijas laika gaitā sāka pārklāt
tumsoņu tumsonība. Turklāt tumsonība nav tikai naidīga attieksme pret
izglītību, zinātni, apgaismību. Tumsonība ir moderni transformējusies un
kļuvusi izglītības, zinātnes, apgaismības sastāvdaļa, bet tumsoņas nav retums
profesoru, akadēmiķu, speciālistu, ekspertu, politiķu, valstsvīru aprindās.
Obskurantisma vēsturiski klasiskā definīcija vairs nav aktuāla. Obskurantisms
ir modernizējies, sevī iekļaujot tādas izpausmes kā sociālais darvinisms, antihumānisms,
vērtību, normu, uzskatu, ideālu, patiesības plurālisms. Masu sabiedrības politiskā un ideoloģiskā
vadība ieguva masu kvalitāti, un šīs kvalitātes raksturojumā objektīvi iederas
vārdi “tumsoņas” un “tumsonība”.
Rietumu
civilizācijas politiskās teorijas ir nacionālisms, komunisms un liberālisms.
Minētās idejiskās konstrukcijas vēl mēdz saukt par politiskajām ideoloģijām,
politiskajām sistēmām, politiskās teorijas un politiskās prakses paradigmām.
Visi nosaukumi principā raksturo vienu un to pašu; proti, raksturo
nacionālismu, komunismu un liberālismu kā konceptuālu pamatsistēmu, problēmu
izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeli, kas dominē noteiktā
vēsturiskajā periodā un noteiktu zemju kultūrā (šajā tekstā turpināšu lietot
nosaukumu “politiskās teorijas”).
Vēsturiski
visvecākā ir nacionālisma politiskā teorija. Taču tās vēsturē ir t.s.
pirmsideoloģiskais posms, kad nacionālisma koncepts funkcionēja stihiski, bet
nevis kā apzināti definēta politiskā teorija. Nacionālisma vēsture vissenākajos
laikos sākās tad, kad cilvēku etniskie kolektīvi (dzimtas, ciltis) sāka
aizstāvēt savas intereses, kuras mūsdienās visbiežāk dēvē par nacionālajām
interesēm. Jēdzienu “nacionālisms” sāka lietot tikai XIX gadsimta sākumā. Viens
no pirmajiem to darīja Herders.
Nacionālisma vēsturē jauns posms sākās reizē
ar Eiropas nacionālo valstu veidošanos. Šajā posmā nacionālisms funkcionēja kā
politiskā un ideoloģiskā konceptuālā bāze dažādu etnisko un sociālo grupu solidaritātei,
konsolidācijai un integrācijai nacionālā valstī. Primārā bija tēze, ka tauta ir
sabiedriskās vienotības augstākā forma, valsts pamats, un tauta ir visaugstākā
vērtība.
Nacionālisma
politiskās teorijas misija vienmēr un visur ir bijusi nacionālās valsts
izveidošana. Pēc nacionālās valsts izveidošanas nacionālisms zaudē politisko
prioritāti, jo valsts celtniecībai piemērotāki ir sociāli ekonomiskie koncepti.
Nacionālisms doktrinālo
apogeju sasniedza XX gadsimtā itāļu fašisma un vācu nacionālsociālisma
(nacisma) politiskajās teorijās. Savukārt liberālisms un komunisms galvenokārt ir
XIX gadsimta “bērni”, bet XX gadsimtā, atbilstoši tumsonības triumfam, nevērtīgi
transformējās neoliberālismā un zinātniskajā komunismā, apliecinot radikālu
atkāpšanos no abu politisko teoriju kanoniskā veidola.
Eiropeīdu
civilizācijas vēsturē tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas
un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā
un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās
filosofiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko
briedumu Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.
Liberālisma
aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir
tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība. Šī
īpašība var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un
komunikācijas praksē. Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses
humānismā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai, kas totāli
ierobežoja cilvēka apziņas brīvību.
Lielā mērā liberālā
diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās)
vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze –
kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja slavenās 95 tēzes. Tiek atcelts
bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek
akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas
atļaušana ir būtisks aizsākums morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās
nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.
Droši var atzīt,
ka visām trijām politiskajām teorijām ir kopīgi ģenēzes faktori un kopīgi
mērķi. Nacionālisms, liberālisms un komunisms dziļākajā būtībā vēlējās
nodrošināt cilvēka garīgo brīvību un neatkarību no jebkādiem determinantiem –
reliģiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, garīgās kultūras. Visas
minētās politiskās teorijas pret cilvēku izturējās kā pret suverēnu un autonomu
sava likteņa noteicēju. Indivīda garīgā brīvība kļuva galvenais, kas nosaka cilvēka
eksistences jēgu.
Nacionālisms
tiecās darīt cilvēku brīvu kā etnisko būtni. Tam galvenais šķērslis bija
katolicisma impērija. Liberālisms tiecās akcentēt brīvību kā personības
izejpunktu un kritizēja reliģijas preskriptīvo dogmātiku, kas cilvēku iekala
garīgajās važās. Komunismā cilvēka brīvības nosacījums bija sociālā
vienlīdzība. Komunisma konceptuālajā centrā bija nevienlīdzība kā netaisnība un
mērķis likvidēt nevienlīdzību. Pirmajā
laikā visas trīs politiskās teorijas pievērsās cilvēka iekšējās pašcieņas
kanonizēšanai, pret brīvību izturoties kā pret cilvēka pienākumu un cilvēka
tiesībām.
Visas trīs
politiskās teorijas vērsās pret cilvēka uzlūkošanu kā normatīvu esību, kad
cilvēks tiek iespīlēts reliģiski mehānistiskā rāmī bez pašnoteikšanās iespējām.
Piemēram, viduslaikos cilvēks tika vienpusīgi internalizēts, viņam uzspiežot
apgūt un sev par saistošiem pieņemt reliģiskās dzīves normas bez patstāvīgas
izvēles tiesībām. Cilvēkam viss tika ārēji uzspiests, ko galvenokārt darīja
katoļu reliģiskās organizācijas.
Nacionālisms,
liberālisms un komunisms radās tad, kad Eiropā vēl nebija masu sabiedrības. Tas
ir ļoti svarīgs apstāklis. Pēc masu sabiedrības rašanās XX gadsimtā radikāli
izmainījās visas trīs politiskās teorijas. Tās pieskaņojās masu sabiedrības
prātam, garam un dvēselei. Tātad pieskaņojās masu kvalitātei, kas masu
sabiedrībā ir noteicošā kvalitātes gradācija.
Demogrāfiskā buma
iznākumā radās masu sabiedrība ar masu sabiedrības diktatūru. Tā savukārt
radīja tumsonības bumu ar tumsonības diktatūru. Masu sabiedrība bez tumsonības
nespēj eksistēt. Tumsonība ir masu sabiedrības vitāla nepieciešamība, kas
piespieda kardināli mainīties visām trijām politiskajām teorijām. Eiropeīdu
kultūrai tika uzspiesta jauna kvalitāte – masu kvalitāte. Pretestība masu
kvalitātei praktiski nebija iespējama. Masu sabiedrības diktatūra nepieļāva
atkāpes no masu kvalitātes. Masu sabiedrībā valda masu kvalitāte visos dzīves
segmentos. Arī nacionālisms, liberālisms un komunisms ieguva masu kvalitāti.
Visas trīs politiskās teorijas sāka apkalpot masu cilvēku – Das Man.
Masu sabiedrības
politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite. Tā demagoģiski uzņēmās
kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā
elite izvērtās profesionālu politiķu stratā. Tāds strats Rietumu civilizācijā pirmo reizi sāka
funkcionēt masu sabiedrībā XX gadsimtā. Un, lūk, ļoti svarīgi zināt, ka šajā
stratā jau no paša sākuma iefiltrējās Das
Man tipa indivīdi - tipiski masu cilvēki ar masu cilvēku mentalitāti, masu
cilvēku pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves orientāciju. Ja vēsturiski
senāk politika bija specifiski apdāvinātu personību sfēra, tad XX gadsimtā
politika kļuva galvenokārt Das Man
sfēra. Politikā tikšanās ar personību kļuva rets prieks. Pateicoties Das Man nomācošajai klātbūtnei un bieži
arī viņu noteicošajai lomai, politiķu stratu pārklāja tumsonība.
Das Man politiķu darbības galvenais
objekts kļuva elektorāts – vēlētāju (reāli – Das Man) masas. Masu sabiedrības politiskais subjekts (politiķu
strats) ir kvalitatīvi vienāds ar politisko objektu (Das Man elektorātu). Tumsoņas sāka apkalpot tumsoņas, un tas tā
turpinās šobaltdien.
Vēl ir ļoti
svarīgs viens moments. Das Man politiķu
sociālā izcelsme vienmēr ir sakritusi ar sociuma masu sociālo izcelsmi.
Komunisma zemēs šajā ziņā izsacījās par partijas un padomju darbinieku “proletārisko
izcelsmi”. Pret to izturējās ar lielu cieņu. “Proletāriskā izcelsme” bija
svarīgs kritērijs iekļūšanai partijas un padomju nomenklatūrā. “Buržuju” atvasēm nebija vietas
partijas un padomju nomenklatūrā.
Precīzāk sakot,
tā bija lumpeniski plebejiskā izcelsme. Tā, protams, attiecas arī uz Rietumu
zemēm. Tāpēc ir loģiski, ka tumsonības stihijas avots ir lumpeniski plebejiskā stihija.
Austrumeiropā, kur lumpeniski plebejiskie slāņi fiziski likvidēja aristokrātiju
un buržuāziju, citas izcelsmes stihija vispār nav iespējama. Austrumeiropiešu
dzīves līmenis XX-XXI gadsimtā ir bijis atkarīgs tikai no šīs stihijas. Austrumeiropas
valstu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras seju minētajos gadsimtos ir
nosacījuši lumpeniski plebejiskas izcelsmes indivīdi atbilstoši ģenealoģiski un
ģenētiski nostiprinātajai mentalitātei. Zinot par XX gadsimta asiņainajiem notikumiem
Rietumeiropā un Austrumeiropā, sākot ar I Pasaules karu, sociālistisko
revolūciju, aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, inteliģences
iznīcināšanu, holokaustu, deportācijām, finansu kapitālisma ļaunumu un “perestroikas”
unikālo mahināciju kriminālā kapitālisma laupīšanai, nākas secināt lumpeniski
blebejiskā sociālā slāņa šausmīgo cilvēcisko iedabu. Masu sabiedrība reāli ir lumpeniski
plebejiskā sabiedrība – lumpeniski plebejiskā sociālā slāņa šausmīgās
cilvēciskās iedabas sabiedrība. Tā ir sabiedrība, kura cilvēces vēsturē savu
lumpeniski plebejisko vadoņu vadībā ir pastrādājusi visgrandiozākos briesmu
darbus ne tikai abu Pasaules karu laikā, bet arī miera laikā.
Ļoti uzskatāmi
tas atspoguļojas nacionālisma (turpmāk – nacisma) un komunisma virzībā XX
gadsimtā. Abu politisko teoriju virzība ir spilgts pierādījums tumsonības
pastrādātajiem briesmu darbiem.
Nacisma (Trešā
reiha variantā) un komunisma (PSRS variantā) izvērtējumā var izmantot
salīdzinošo metodi. Trešā reiha un PSRS vēsturē ir daudz kopēja, kaut gan ir
arī kardināli atšķirīgas līnijas.
Salīdzinājumu der
sākt, atgādinot par Hitlera un Ļeņina biogrāfisko faktu sakritību. Hitlers
dzimis 20.aprīlī, Ļeņins dzimis 22.aprīlī. Abiem nebija bērnu. Abiem ir
fantastiska ietekme mūsdienu pasaulē. Abi mūža beigās piedzīvoja savas darbības
krahu. Hitlers mira 56 gadus vecs, Ļeņins mira nepilnus 54 gadus vecs. Abi bija
XX gadsimta galveno politisko teoriju (politisko sistēmu) reprezentanti un
ieviesēji dzīvē. Abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) gāja bojā.
Būtiski ir tas,
ka abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) Trešajā reihā un PSRS
praktiski bija tumsonības triumfs – neizglītotu, lumpeniski plebejisku, zemas
intelektuālās attīstības politisko un valstisko darboņu “spīdoši panākumi”. Īpaši
tas attiecas uz PSRS, jo Trešajā reihā visaugstākā līmeņa “fīreriem” bija
samērā laba izglītība. Piemēram, Gebelss bija zinātņu doktors.
Hitlers bija
beidzis reālskolu, Ļeņins izglītību ieguva neklātienē, Staļins kādu laiku
apmeklēja garīgo semināru, par Hruščova un Brežņeva izglītību vispār tiek
klusēts, Andropovam bija partijas skolas izglītība. Trešā reiha un PSRS vadoņu,
kā arī ierindas darbinieku zemais izglītības līmenis ir labi zināms fakts. Abu
politisko teoriju “praktiķi” bija cilvēki bez pilnvērtīgas un godājamas izglītības.
Tāpat ir labi
zināma Trešā reiha un PSRS tumsonības triumfa ietekme uz abām politiskajām
teorijām – nacionālismu un komunismu. Tumsonības rezultātā abas politiskās
teorijas tika grandiozi izkropļotas, tās pieskaņojot masu sabiedrības
intelektuālajam, morālajam, politiskajam līmenim. Nacionālisms un komunisms
piedzīvoja šausmīgu degradāciju.
Ja komunisms savā
konceptuālajā izejas punktā nav noziedzīgs un slikta bija tikai komunisma
koncepcijas realizācija dzīvē, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par nacismu.
Nacisms jau konceptuālajā izejas punktā ir noziedzīgs ar savu rases pārākuma
teoriju. Nacisms ir noziedzīgs visas cilvēces mērogā un ne tikai attieksmē pret
ebrejiem – holokausta upuriem.
Nacisms un
komunisms politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanā izmantoja teroru. Vienlīdzības
un taisnīguma komunistiskā doktrīna PSRS sašķiebās asiņainā terorā un
birokrātiskā stagnācijā. Savukārt Trešajā reihā nacionālisms sašķiebās
tehnokrātiskas un ģeopolitiski agresīvas supervalsts aizsardzībā, balstoties uz
nacismu. Tiesa, nacisms sāka slepkavot idejiskos pretiniekus mazliet vēlāk nekā
komunisms, kas sāka masveidā slepkavot “buržujus” tūlīt pēc varas iegūšanas.
Padomju varas asinskārās tumsoņas turpināja “raženi” slepkavot līdz 1953.gadam.
Uz Hruščova partijas vadībai iesniegto Maskavā iznīcināmo “kontrrevolucionāru”
sarakstu Staļins uzrakstīja “Уймись, дурак!”.
Gan nacisms, gan
komunisms lepojās ar neticību cilvēkam, materiālistisko orientāciju un garīguma
nicināšanu. Abas politiskās teorijas (reāli – kroplības) noliedza
individualitāti un cilvēku uzskatīja par kolektīvu radību. Abas politiski
teorētiskās kroplības greznojās ar atziņu, ka cilvēki ir jāvalda un viņiem
nevar ļaut pašiem izvēlēties valdniekus. Nacisms un komunisms tāpat greznojās
ar atziņu par varas īpašo stāvokli un varas īpašajām tiesībām. Abas politiski
teorētiskās kroplības ienīda garīgo
brīvību, vārda brīvību, uzskatu brīvību, māksliniecisko un akadēmisko brīvību, kā
arī uzkurināja mākslīgas identitātes kultu. Nacismā mutuļoja rases kults, bet
komunismā mutuļoja šķiras kults. Abās zemēs visu nosacīja voluntārs politiskais
un ideoloģiskais determinisms. Tas bija adresēts tumsoņām – neizglītotajiem un
aprobežotajiem Das Man (PSRS retorikā
– “padomju ļaudīm”). Trešajā reihā un PSRS valdošā kliķe neuztraucās par to, ka
tumsonība ir dēmonisks spēks.
XX gadsimtā no
70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To
sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.). Tās laikā
“baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa
noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā
enerģija sāka apsīkt. Tās vietā novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā
diskurss zaudē racionalitāti; diskurss netiecas balstīties uz loģiski secīgu
domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāk
pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens
kanonam. Masu sabiedrībā nostiprinās traģiska ironija: viss tiek sagrauts,
devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvēršas
sociālā ellē. Tās aktuāls elements ir kļuvis baudas pozitīvisms: der tikai tas,
ko var izbaudīt.
Tik tikko
ieskicētajos apstākļos radikāli izmainījās liberālisms kā politiskā teorija.
Liberālisms tāpat kā nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju
– tumsonības invāziju.
Līdz XX gadsimta
70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās
nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda
konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants. Taču no 70.
gadiem ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti,
nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. 70. gados liberālisms
sāka sašķiebties neoliberālismā. Šo procesu var droši uzskatīt par Rietumu civilizācijas
pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav
vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir
jānodrošina kredītiem (par tiem iegūtajiem labumiem).
Neoliberālisms
nerūpējas par cilvēku. Liberālisms radās un pozitīvi pulsēja tajā laikā, kad
nebija masu sabiedrības un varēja rūpēties par cilvēku. Liberālisma misija bija
rūpes par cilvēka brīvību. Masu sabiedrībā kroplā neoliberālisma misija ir
izskaust cilvēka brīvību.
Neoliberālisma
rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes
dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un
liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena
veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība.
Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret
patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa
liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli
nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā
liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt Homo
sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu.
Postcilvēkam brīvība nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne
politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga valsts suverenitāte,
valsts neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru
nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība
bez atbildības ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme. No 70. gadiem
Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka pārvērsties postcilvēku sabiedrībā
ar jauna tipa tumsonību.
Neoliberālisma
rašanās un postcilvēku ģenēze ir vienota ar tumsonības modernizēšanos.
Neoliberālisms un postcilvēki apliecina tumsonības jaunu veidu. Tā vairs nav
tumsonība tās klasiskajā variantā, atklāti naidīgi izturoties pret izglītību,
zinātni, apgaismību. Modernās tumsoņas pret izglītību, zinātni, apgaismību
atklāti nevēršas, kaut gan sevī klusībā dziļi ienīst viņiem intelektuāli un
morāli nepieejamo īsto izglītību, īsto zinātni, īsto apgaismību. Modernā XX
gadsimta otrās puses tumsonība (turpmāk – neotumsonība) vairs nav neizglītotu
un aprobežotu Das Man tumsonība, bet
tā ir tumsonība ar formālu augstāko masu izglītību, doktora grādu, profesora,
akadēmiķa titulu, politiķa, eksperta, valstsvīra profesionālo statusu.
Neotumsonības personāžs nav lumpeniski plebejiski pusanalfabēti, kā tas bija,
piemēram, sociālistiskajās valstīs. Neotumsonības centrā ir antihumānisms,
liberālais totalitārisms, meli kā varas diskursa bāze, politiskais striptīzs, “globālistiski”
retoriska pasaules aina, rafinēts cinisms pret garīgumu, kultūras mantojumu,
jebkuru vērtību un ideālu. Pat reti antihumāna atklātība: “..не вписавшиеся
в рынок тридцать миллионов — лишние и их не жалко” (Putina rūpīgi auklētais
Čubaiss).