trešdiena, 2018. gada 30. maijs

Akadēmiskais kapitālisms un izglītības sadisms



   Jautājums: Vai tādā humānā sfērā kā izglītība ir iespējams sadisms – nenormāla tieksme uz cietsirdību un tīksmināšanās par citu ciešanām?
   Atbilde: Jā, ir iespējams! Rietumu civilizācijā no aizvadītā gadsimta 80.gadiem, bet Latvijā no 90.gadiem ir sastopams sadisms izglītībā. Sadisms skar vispārējo izglītību un augstāko izglītību.
   Jautājums: Kas notika aizvadītā gadsimta 80.gados?
   Atbilde: Minētajā laikā turpinājās 70.gados aizsāktā Rietumu civilizācijas pārkārtošanās (transformācija) atbilstoši demogrāfiskās pārejas nosacījumiem, un 80.gados tas sāka strauji izpausties izglītībā un zinātnē. Tika veikti speciāli unikāli pasākumi. No 80.gadiem Rietumu civilizācijā izglītība un zinātne pamatīgi izmainījās. 90.gados, kad beidzot bijām laimīgi „atgriezušies Eiropā” un sākām enerģiski baudīt Eiropas gardumus, Rietumos aprobētā izglītības un zinātnes politika tika ievazāta arī Latvijā. Pēc iestāšanās ES 2004.gadā šī politika kļuva obligāta prasība, kuru Vaļņu ielā un citās valdības mājās paklausīgi un bezdomīgi ņēma vērā.
   Lai turpinātu skaidrojumu par izmaiņām izglītībā un zinātnē, vispirms jāatgādina par galveno cilvēku dzīvē. Ikdienišķās apziņas un zinātniskās apziņas risinājumos parasti netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte.
   Tie ir trīs pilāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pilāri, no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Tajā ietilpst izglītība un zinātne, kas mūs šajā esejā interesē visvairāk. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku jebkuru darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība.
   70.gados par demogrāfisko pāreju (1960-2050) zināja ne tikai Romas kluba intelektuāļi – planētas globālo problēmu fani. Tolaik vispārzināms fakts bija dzimstības ļoti straujais kāpums Āfrikā, Āzijā. Tāpat vispārzināms fakts bija „balto” cilvēku dzimstības samazināšanās. Ja atceramies galvenos pilārus, tad nav grūti izprast nepieciešamību pieskaņot kultūru (izglītību un zinātni) jaunajām demogrāfiskajām tendencēm. Savukārt izmaiņas kultūrā stimulēs izmaiņas mentalitātē. Starp citu, Latvijā sistemātiski notiek pieskaņošanās iedzīvotāju skaita drausmīgajam kritumam. Tā tas ir ne tikai izglītībā un zinātnē, bet arī citos kultūras segmentos. Piemēram, paliek pāri nauda, kuru tūlīt piesavinās valdošā kliķe savu algu, prēmiju, pabalstu palielināšanai.
   „Balto” cilvēku novecošana un izmiršana Rietumu civilizācijā saasināja eksistenciālās intereses. Kapitālismā tādas intereses ir peļņas palielināšana. Demogrāfiskās pārejas specifika lika Rietumu elitei respektēt drūmas perspektīvas. Nākotnē nevarēs cerēt uz peļņas palielināšanu savās mājās un nāksies biznesu izvērst citās civilizācijās. Lai tas netraucēti notiktu, bija nepieciešams biznesu atbrīvot no nacionālās valsts regulējošās varas. To izdarīja reiganomikas un tečerisma tirgus ekonomikas liberālā likumdošana. 80.gados sākās transnacionālo korporāciju un t.s. finansu kapitālisma ziedu laiki. Elitē (inteliģencē) ieviesās kosmopolītisks skatījums (mentalitātes iezīme) uz pasauli. Savas valsts intereses nonāca žogmalē. Valstiskā suverenitāte un ekonomiskā neatkarība vairs nebija vērtība un patriotiskas aizstāvēšanas objekts.
   Vajadzēja izmainīt ne tikai kārtību rūpnieciskās ražošanas biznesā un finansu biznesā. Vajadzēja adekvāti izmainīt kārtību arī izglītībā un zinātnē.
   Agrāko kārtību izglītībā un zinātnē pirmie  grandiozi izmainīja amerikāņi. 1980.gadā ASV pieņēma neparastu likumu. Tas atļāva universitātēm būt īpašniekiem zinātniskajiem pētījumiem, kas veikti par valsts budžeta naudu. Agrāk tā nebija. Agrāk par valsts budžeta naudu veikto pētījumu īpašnieks bija valsts. Jaunais likums atļāva universitātēm tirgoties ar pētījumiem, gūt peļņu un ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem. Universitātes kļuva tirgus sastāvdaļa, piegādājot tirgum dārgu produkciju. Tā bija vēsturiski jauna pieeja izglītībai un zinātnei.
   Gadu tūkstošiem valdīja cita, pilnīgi pretēja, pieeja; proti, izglītība un zinātne sniedz cilvēkiem labumu, izglītībai un zinātnei nevar būt komerciāla vērtība, izglītība un zinātne nevar būt bizness. Tāds uzskats bija ne tikai sociālisma zemēs, bet arī Rietumu zemēs.
   Neparastais likums pavēra fundamentāli jaunas iespējas universitātēm un radikāli izmainīja zinātnes statusu. Lakoniski sakot, likums cementēja izglītības un zinātnes komercializāciju. Izglītība un zinātne ieguva komerciālu formu. Izglītība un zinātne tika apzināti sašķelta divās daļās – komerciāli izdevīgā zinātnē un komerciāli neizdevīgā zinātnē.
   Divās daļās tika sašķelts arī akadēmiskais personāls. Vienā daļā tagad ietilpst profesori, kuri pelna naudu. Otrā daļā ietilpst profesori, kuriem nav iespējams pelnīt naudu. Naudu pelna lietišķo pētījumu kadri. Naudu nepelna humanitāro, sociālo zinātņu kadri, kā arī t.s. fundamentālo pētījumu kadri.
   ASV paraugam operatīvi sekoja daudzas valstis, pieņemot analoģisku likumu. Uz Zemes sākās akadēmiskā kapitālisma ēra. Akadēmiskā kapitālisma pamatā ir komercializācija.
   No akadēmiskā kapitālisma sekām vispirms jāmin morālās sekas. Universitātēs ieviesās nelabs kritērijs: lūkoties uz zinātnieku no viņa pētnieciskās darbības komerciālā potenciāla viedokļa. Sākās nevērīga izturēšanās pret zinātniekiem, kuru pētījumu rezultāti nevar kļūt intelektuālais īpašums. Savā laikā viens no LU gaišajiem rektoriem (Ivars Lācis) pamatīgi izgāzās, sadistiski vervelējot par humanitārajām zinātnēm.
   Akadēmiskais kapitālisms veicina sadismu – pelnošo profesoru (profesoru-miljonāru) vairāk vai mazāk atklātu cietsirdīgo tīksmināšanos par nepelnošo profesoru trūcīgo materiālo stāvokli. Tāds sadisms ir arī pie mums. Esmu to izjutis. Taču pie mums viskošāk zaigo sadisma lokālā īpatnība. LR ir nacionāli reakcionāra un krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību. Mūsu akadēmiskajā stallī sadisti ir rektori ar savām milzīgajām algām, pabalstiem, prēmijām, grantiem. LR rektoru mafijas nelietīgais morālais līmenis ir vispārzināms fakts.
   Jaunā kārtība uzkurbulēja neveselīgu stāvokli augstākajā izglītībā. Radās „pasaules līmeņa” universitātes un 2.-3.-4.-5. šķiras universitātes. „Pasaules līmeņa” universitātes spēj pelnīt naudu, piesaistīt naudu pelnošos zinātniekus – akadēmiskos kapitālistus. „Pasaules līmeņa” universitātes diktē noteikumus publikāciju noformēšanā un pārvalda publicēšanās iespējas. Visi planētas jaunieši vēlas studēt „pasaules līmeņa” universitātēs. Tādu māniju sekmē izmaiņas universitāšu finansēšanā. Ja agrāk valsts nosacīja un finansēja studentu vietu skaitu, tad tagad naudu dod pašiem studentiem, kuri var izvēlēties universitāti. Protams, viņi izvēlas „pasaules līmeņa” universitāti.
   Stāvoklis augstākajā izglītībā ir ne tikai neveselīgs, bet arī absurds. Par 2.-3.-4.-5. šķiras universitātēm ir kļuvušas mācību iestādes, kuras balstās uz nacionālās kultūras tradīcijām izglītībā, zinātnē un studijas notiek nevis angļu valodā, bet savas tautas valodā. Zemāko šķiru grupā nonāk pasaules senākās universitātes Francijā, Itālijā, jo šajās zemēs studijas ir dzimtajā valodā. Jo vairāk universitāte balstās uz nacionālajām tradīcijām un nacionālo valodu, jo tā vairāk zaudē konkurencē ar anglosakšu angļu valodā strādājošajām augstskolām.
   Latvijā 2018.gada 24.maijā internetā publicēja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības atklāto vēstuli, citēju: „par prasībām akadēmiskā personāla valodu zināšanām”. Citēju tāpēc, ka jaunie zinātnieki neprot latviešu valodu. Vēstules nosaukums ir gramatiski un stilistiski kropls. Pēc vēstules izlasīšanas jāsaka asāk: latviešu jaunajiem zinātniekiem (vēstules autoriem) neinteresē latviešu valoda. Viņi nevēlas nostiprināt un saglabāt latviešu valodu augstākajā izglītībā. Viņus neapmierina politiskās varas atsacīšanās Latvijas augstākajā izglītībā ielaist ārzemju kadrus bez latviešu valodas zināšanām. Latviešu jauno zinātnieku atklātā vēstule ir nacionāli nodevīgs akts un nekādi neatbilst latviešu tautas interesēm izglītībā un zinātnē. Turklāt latviešu jaunie zinātnieki jocīgi orientējas izglītības un zinātnes metafizikā – būtiskākajos jautājumos.
   Par akadēmisko personālu vēstulē teikts: „Latvijas Augstākās izglītības (AI) sistēma ir maza (!?), vietējo kandidātu skaits nekad nebūs liels (!?), un vienīgais ceļš (!?) konkurences paaugstināšanai ir konkursa atvēršana ārvalstu kandidātiem. No tā sagaidāmi acīmredzami ieguvumi: konkurences pieaugums motivēs vietējos kandidātus pilnveidoties (!?) un, pieaugot izglītības kvalitātei (!?), arī Latvijas iedzīvotāji vairāk izvēlēsies studēt tepat, nevis dažādās ārvalstu augstskolās.”
   Mūsu augstākās izglītības sistēma ir tāda, kāda ir vajadzīga Latvijas iedzīvotāju skaitam (1.pilāram – demogrāfijai). Dumji ir žēloties par tās mazo apjomu. Augstākās izglītības sistēmas apjoms nekad nav galvenais. Labi ir zināma universāla likumsakarība: jo mazāks apjoms, jo augstāku kvalitāti var panākt. Tas attiecas arī uz izglītību un zinātni. Dumji ir žēloties par vietējo kandidātu skaita niecīgumu. Žēloties ir jēga tikai par viņu kvalitātes niecīgumu. Idiotija ir apgalvojums par ārvalstu kandidātu lomu kā „vienīgo ceļu” konkurences paaugstināšanā. Superidiotija ir apgalvojums par vietējo kandidātu pilnveidošanās motīvu – it kā ārzemnieki liks vietējiem kolēģiem nopietnāk pievērsties zinātnei. Naivi ir cerēt paaugstināt izglītības kvalitāti, piesaistot ārzemju kadrus. Tāda rīcība būtu relatīvi pozitīva tikai tad, ja Latvijai būtu stabila un cienījama reputācija izglītībā un zinātnē. Mūsdienu pasaule lieliski zina, ko „perestroika” skaisti izdarīja ar izglītību un zinātni Latvijā. Pie mums negribēs kandidēt uz akadēmiskajiem amatiem kāds akadēmiskais kapitālists un vispār nopietns zinātnieks. Vai tik tiešām to ir tik grūti saprast? Turklāt vēstules autori ar tik kroplu skatījumu paši atbaida īstus zinātniekus. Mums jau ir rūgta pieredze ar ārzemju kadriem. Piemēram, Rīgā Visvalža ielā spāņu valodu māca savā zemē acīmredzot nederīgi kubieši bez elementāras zinātniskās kvalifikācijas un neprotot literāro spāņu valodu.
   Izglītības un zinātnes kropļošana jau ilgst 30 gadus. Mums ir paaudze ar tipiski rietumniecisku idejisko attieksmi un mentalitāti. Tā ir norietošas civilizācijas idejiskā attieksme un mentalitāte. Tajā smird degradācija, deģenerācija, nacionālā nodevība.
   Nacionāli nodevīga ir ne tikai Jauno zinātnieku apvienības atklātā vēstule. Tajā pašā dienā (2018.gada 24.maijā) nacionāli nodevīgu atklāto vēstuli izplatīja „33 Latvijas zinātnieki un pētnieki”, aicinot ratificēt Stambulas konvenciju. Atkal tiekamies ar nekorektu valodu. Nav īsti skaidrs, kāda atšķirība vēstules autoru smadzenēs ir starp „zinātnieku” un „pētnieku”. Noteikti vajadzēja teikt „33 Latvijas zinātnieki un šarlatāni”. Vēstules autoru vidū ir tādi slaveni šarlatāni kā Kārlis Vērdiņš, Ivars Neiders, Klāvs Sedlenieks. Katrā ziņā latviešu varas inteliģences degradācijas, deģenerācijas un nacionālās nodevības vietējie paraugi ir visi 33 hominīdi.
   Latvijas izglītību un zinātni pēc PSRS sagraušanas sāka diriģēt rietumnieciskās idejiskās attieksmes un mentalitātes apdullinātie prātvēderi. Šīs idejiskās attieksmes un mentalitātes simbolisko formu (valodu) ļoti amizanti atveido skolotājs A.Upenieks rakstā par Vaļņu ielas ākstībām „kompetenču izglītībā”: "Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”
   Ar izglītību patiesi dziļi saistītiem un domājošiem cilvēkiem (ne tikai Latvijā) jau sen ir alerģija pret „kompetencēs balstīto izglītību”. Tikai garīgi nepilnīgas būtnes var uzskatīt, ka cilvēces vēsturē ir bijusi nekompetencē balstīta izglītība. Izglītība bez kompetences ir nonsenss. Jebkura izglītība ir visdažādākās kompetences avots. Ja tas tā nav, tad tā nav izglītība, bet tā ir antiizglītība, par kuru cilvēces vēsture klusē. Uz planētas nav bijusi antiizglītība kā kompetences noliedzēja un iznīcinātāja. Tāpēc salikums „kompetencēs balstīta izglītība” ir dumja ākstība. To izplata pedagoģijas un izglītības pseidoteorētiķi, par kuru trūkumu neoliberālā un postmodernistiskā Eiropas Savienība nevar žēloties. LR nav un nevēlas būt patstāvīga valsts. Pie mums izglītības politiku nosaka Brisele. Konfederācijas kopējā smirdoņa ir jūtama arī Latvijā. Vissmirdīgākā vieta ir Vaļņu ielā Nr.2.
   Ākstīšanās ar „kompetenču izglītību” ir sava veida sociālais sadisms. To samērā atklāti demonstrē Rietumu tehnokrātiskā liberālisma fani, nevēloties tautas masām dot labu izglītību; faktiski - tērēt naudu izglītībai. Reiganomika un tečerisms maksimāli samazināja sociālās programmas. Izglītība tika uzkrauta uz cilvēku finansiālajiem pleciem. Sabiedrībai tika uzspiesta izglītības jauna definīcija.
   Jaunā „kompetences” retorika akcentē nepieciešamību iemācīt cilvēkam apgūt jaunas zināšanas un paskaidrot cilvēkam, kādā veidā viņš var nepieciešamības gadījumā paplašināt savu profesionālo bagāžu. Tādējādi par izglītības galveno funkciju tiek pasludināts mērķis cilvēkos formēt kreatīvu pieeju izglītībai.
   Jautājums: Bet ko tas praktiski nozīmē?
   Atbilde: Praktiski tas nozīmē, ka cilvēki tiek psiholoģiski pieradināti regulārai darba zaudēšanai, nepieciešamībai regulāri meklēt jaunu darbu un tāpēc nemitīgi mainīt profesiju. Mūsdienu cilvēkam ir zudusi iespēja visu mūžu nostrādāt vienā darba vietā un visu mūžu palikt speciālistam jaunībā izvēlētajā un viņa prātam, un garam atbilstošajā profesijā.
   Rietumu civilizācijā modīgais plurālisms „piarē” nevērīgu izturēšanos pret visiem cilvēkiem kopīgiem zināšanu pamatiem. No plurālisma viedokļa katram cilvēkam ir jābūt atšķirīgai izglītībai. Tamlīdzīgas normas sludinātāji acīmredzot nav spējīgi saprast, pie kā tas novedīs. Un tas novedīs pie tā, ka cilvēkiem vairs nebūs kopīgas vērtības, kopīga cieņa pret vēsturi un garīgās kultūras mantojumu. Homēru, Kantu, Raini, Tolstoju būs lasījuši tikai sociuma viena daļa. Piemēram, tikai latviešu atsevišķi indivīdi zinās, kad ir radusies latviešu tauta un ko tai ir devušas tādas personības kā Krišjānis Valdemārs, Kārlis Zāle, Gustavs Klucis, Voldemārs Matvejs. Protams, ka tas ir viens no mūsu laikmeta paradoksiem: laikā, kad planētas iedzīvotāju skaits strauji palielinās, bet atsevišķām rasēm (īpaši „baltajai” rasei) vajadzētu maksimāli konsolidēties, Rietumu cilvēku apziņa ir nodarbināta ar plurālisma ideoloģiju un šīs bezjēdzīgās ideoloģijas realizēšanu dzīvē.
   Ja agrāk kapitālisma un sociālisma zemēs izglītībā par galveno atzina uzdevumu sniegt cilvēka garīgās pasaules attīstībai nepieciešamas zināšanas un tādējādi dominēja antropoloģiski humānistiskais izglītības modelis (cilvēka garīgā pilnveidošana), tad no 80.gadiem Rietumos ātri kļuva populārs cits modelis. Proti, izglītība ir tikai līdzeklis karjerai un sevis piedāvāšanai darba tirgū, garantija panākumiem amatu hierarhijā un augstāka sociālā statusa iegūšanā. Rietumos pret izglītību sāka vulgāri izturēties kā pret vienu no pakalpojumu veidiem. Tāpat kā pret veļas mazgātavu, apavu darbnīcu, modes ateljē, pirti, universālveikalu, tūrisma aģentūru, naktsklubu, prieka māju. Acīmredzot pašlaik tikai izglītības filosofi un izglītības vēsturnieki atceras, ka izglītība agrāk vienmēr kalpoja cilvēkam. Gan kapitālistiskās, gan sociālistiskās valsts izglītības uzdevums bija cilvēka garīgā pilnveidošana. Valsts galvenā rūpe bija garīgi bagāts un garīgi pilnvērtīgs pilsonis. Tātad agrāk izglītība bija mērķis. Tagad izglītība vairs nav mērķis. Tagad izglītība ir līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Atšķirība ir milzīga. Citi mērķi visbiežāk nav cilvēciski cēli un morāli pilnvērtīgi.
  
 
    





piektdiena, 2018. gada 25. maijs

Vai Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme jeb zagļu zeme?



   2018.gada 24.maijā portālā „Delfi” publicēja Viļa Krištopana „versiju” ar nosaukumu „Izniekotās iespējas”. Tā ir laba publikācija. Dotā „versija” tāpat kā jebkura versija aicina radoši un ar iedvesmu izvēlēties vienu no vairākiem savā starpā atšķirīgiem variantiem.
   Publikācija ir laba, jo stimulē izvēlēties un akceptēt ļoti būtisku variantu. Vienīgais trūkums ir izvēles niecība. Nav iespējams izvēlēties no vairākiem savā starpā atšķirīgiem variantiem. Varam izvēlēties tikai vienu no diviem variantiem. Tas ir jādara atbilstoši varianta realitātei un atbilstoši varianta pulsācijai mūsu pašsajūtās, pašanalīzēs, pašvērtējumos. Tāpat visiem savā izvēlē ir jābūt drosmīgiem, nesaudzīgiem, neiecietīgiem, nepieglaimīgiem, nepiekāpīgiem, neviltotiem, nedivkosīgiem.
   Viļa Krištopana „versija” aicina pašaizliedzīgi izvēlēties un brīvprātīgi akceptēt vienu no diviem variantiem: 1.variants - Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme; 2.variants - Latvija ir zagļu zeme. Pirmo variantu Vilis Krištopans nesaudzīgi fiksēja un kaismīgi akceptēja agrāk. Šo variantu ir akceptējuši Latvijas varas inteliģences „analītiķi”. Kad viņi murmulē par kaut kādu neizdarību, tad tūlīt visu noraksta uz „stulbeņu un muļķu zemes” rēķina.
   Latvijas tauta, protams, pirmo variantu nav akceptējusi. Lai tas notiktu, tautas garā ir jāsprēgā vitālam paškritiskumam. Latvijas tautā tas sāks sprēgāt XXI gadsimta beigās, kad  Latvijas tauta sastāvēs no negroīdu (vēl saka – ekvatoriālās, australoīdās) rases dažādām modifikācijām. Otro variantu rosina izskatīt un akceptēt Viļa Krištopana minētā publikācija „Delfos”. Var nojaust, ka viņš pats tagad vairs nespēj īsti izšķirties, vai Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme jeb zagļu zeme.
   Vilis Krištopans Latviju par stulbeņu un muļķu zemi nosauca pirms daudziem gadiem. Tas notika 1997.gadā intervijā laikrakstam „Lauku Avīze”. Pēcāk ir bijušas arī citas intervijas, kurās viņš turpināja Latviju uzskatīt par stulbeņu un muļķu zemi.
   Jaunākajā „Delfi” publikācijā Krištopans neatkārto savu klasisko secinājumu par Latviju. Gluži pretēji! Lasāmi vārdi „sabiedrība nav muļķe”. Taču publikācija liecina par dotā klasiskā secinājuma pareizību attiecībā uz pašu Krištopanu. „Versijā” tiekamies ar pilnīgu stulbeni un pilnīgu muļķi. Tādu tekstu varēja sacerēt tikai ļoti aprobežots tips. Jebkuram ir tiesības Krištopanu saukt par stulbeni un muļķi. Vienīgi stulbs cilvēks un muļķis nespēj objektīvi novērtēt savu vietu dzīvē. Šajā gadījumā savu vietu Latvijas Republikā aizvadītajos gadu desmitos. Turklāt Krištopana stulbumam un muļķībai ir nelietības smaka. Viņš ne tikai neizprot savu vietu, bet nekaunīgi lišķīgi raksturo LR.
   Krištopans ir viens no nacionāli reakcionārās un krimināli oligarhiskās iekārtas pamatlicējiem. Viņš ietilpst nacionālo noziedznieku galvenajā bandā. Krištopans ir „Klubs 21” un visu rangu „bijušo” jaunās partijas „Latvijas ceļš” dibinātājs. Krištopans bija 5., 6., 7. un 8. Saeimas deputāts. Viņš bija valsts ieņēmumu ministrs, satiksmes ministrs, ministru prezidents. Pats par sevi ir saprotams tāda „brīvības” un „neatkarības” celmlauža noziedzīgais ieguldījums „prihvatizācijā”, Latvijas ekonomiskā potenciāla sagraušanā un izlaupīšanā, noziegumu brīvības juridiskajā nostiprināšanā LR likumdošanā. Bojā ejošā Latvija ir krištopanu nopelns. Tikai stulbenis un muļķis to var nesaprast.
   Par Krištopanu kā stulbeni un muļķi smieklīgi liecina viņa žēlošanās par dzīves apstākļiem. Viņš ir aizmirsis par savu dedzīgo ieguldījumu. „Delfos” viņš tēlo nezinīti: „Līdzšinējās varas valsti ir pārvērtušas par cehu, naudas pelnīšanas līdzekli noteiktam ļaužu lokam, kas nodarbojas ar politiku vai to apkalpo.” Krištopans izliekas nezinām, kāpēc nereaģē „Saeima, valdība, Nacionālās drošības padome, KNAB”.
   Smieklīga un reizē nelietīga ir viņa žēlošanās par Lemberga, Magones, Vaivada, Krūmiņa vajāšanu. Stubeņa un muļķa smadzenes nav ļāvušas aptvert, ka žēlošanās attiecas uz paša tik tikko nosodīto „noteikto ļaužu loku” un principā tā ir žēlošanās par nacionālās laupīšanas traucēšanu.
   Krištopans sevī saskata „tirgotāja gēnu”. Tā noteikti ir taisnība. Tas ir kāda Rīgas mikrorajona puķu tirdziņa tirgotāja gēns. Krištopana izteikumi par biznesu, biznesa iespējām Latvijā, ASV ir ļoti sekli un primitīvi. Tie ir tipiski parvēnija izteikumi ar neslēptu sociālā darvinisma glancējumu. Ja varētu sākt visu no gala, tad Krištopans šodien būtu nevis miljonārs, bet miljardieris. Tā viņš sevi liela. Vai tiešām bijušais basketbolists un puķu tirgotājs ir tik dumjš? Kurš gan viņaprāt pie mums tic, ka pēcpadomju Latvijā miljonāri ir smaga un godīga darba veicēji bez „prihvatizācijas”, kukuļdošanas, dalīšanās ar reketieriem un „politiķiem”, nodokļu blēdībām, budžeta zādzībām, konkurentu iznīcināšanas?
   „Delfi” publicētajā tekstā visnopietnāk ir jāizturas pret Krištopana sacīto par zagšanas apjomu. Sacītais ļoti būtiski liecina par Latviju kā zagļu zemi. Latvija ir nevis stulbeņu un muļķu zeme, bet Latvija ir zagļu zeme.
   Krištopans raksta: „Visu partiju programmu atslēgas vārds ir – patriotisms. Reiz dzirdēju kāda asprāša repliku: "Uz patriotismu spiež, droši vien apzagušies." Apzogam sevi – un ne pa jokam. 2016. gadā Eiropas Parlamenta komisija, kas pētīja korupcijas līmeni Eiropas Savienības valstīs, publicēja secinājumus – Latvijā katru gadu no budžeta nozogam no 3,5 līdz 5 miljardiem eiro. Salīdzinājumam – valsts budžets ir aptuveni 8,5 miljardi.”
   Par zagšanas kolosālo apjomu bija zināms bez Krištopana atgādinājuma. Protams, viņa atgādinājums arī ir stulbība un nekaunīga muļkība. Viņš ir līdzvainīgs kolosālajā zagšanā. Tomēr zināma pateicība viņam pienākas, pievēršot uzmanību institūta „RAND Europe” pētījuma rezultātiem Latvijā.  
   Mūsmājās šausmīgie rezultāti varas inteliģenci neuztrauc. Varas inteliģence neņem vērā zagšanas bīstamo apjomu. Latvijā no budžeta tiek nozagti 50% un vairāk. Varas inteliģencei acīmredzot neko tas neizsaka.
   Iespējams, varas inteliģence neko nav dzirdējusi par zinātnē norādītajiem 15-16%. Minētie 15-16% ir sava veida darvas piliens. Tautā saka, ka viens darvas piliens var sabojāt medus podu. Ar sociālajiem procesiem ir tāpat. Viens darvas piliens var pārveidot sabiedrību līdz nepazīšanai.
   Un, lūk, sociālajos procesos tāds darvas piliens ir 15-16 procenti. Ja sabiedrībā 15-16 procentu apjomā iespiežas kaut kas nelabs, tad visa sabiedrība kļūst nelaba. Pie mums zagšanas apjoms nav 15-16 procenti. Pie mums zagšanas apjoms ir 50 un vairāk procentu. Tāpēc nevar būt ne mazāko šaubu, ka Latvija ir zagļu zeme un Latvijas sabiedrība ir zagļu sabiedrība. No abiem variantiem godīgi ir jāizvēlas otrais variants – Latvija ir zagļu zeme.
   Tā vien  liekas, ka Krištopans jau ir izvēlējies šo variantu. Viņš vienīgi nespēj atzīt savu līdzautorību zagļu zemes izveidošanā. Savukārt pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nevarētu būt grūti piekrist tam, ka Latvija ir zagļu zeme. Latvijas iedzīvotāji ir informēti par milzīgo zagšanu Valsts prezidenta pilī, ministrijās un dažādās valsts iestādēs. Piemēram, 2018.gada maijā Latvijas iedzīvotājus informēja par pamatīgu zagšanu Aizsardzības ministrijā. Izrādās, zagšana ir uzplaukusi arī pie Rīgas ugunsdzēsējiem. Latvijā vispār nav nosakāms, kur netiek zagts.



svētdiena, 2018. gada 20. maijs

Kārtējā nelietīgā apspļaudīšana



   Notikusi ir Raiņa kārtējā nelietīgā apspļaudīšana. Interneta saitā „focus.vesti” ievietots šāds teksts: „Viktors Jansons Raiņa dzīvesgājumu pētījis trīspadsmit gadus! Tas, ko viņš atklājis ir prātam neaptverami! Uzmanīgi izpētot Raiņa arhīvu, radies pamats aizdomām, ka viņam vienmēr bijusi interese par ļoti jaunām sievietēm un meitenēm.«Par to Rainis rakstījis savās dienasgrāmatās un vēstulēs no Slobodskas, atklājot, ka viņam ir kāds sarunu biedrs, nepilngadīgs zēns, ar kuru viņš kopā dodas uz upmalu, tur guļ zālē, bet dzejnieks zēnu glāsta. Savukārt laikā, kad Rainis jau bijis Saeimas deputāts, Aspazijai ne reizi vien nācies viņu pestīt no tiesas darbiem par nepilngadīgu meiteņu pavedināšanu”.
   Nākas atkārtot vārdus „prātam neaptverami”. Viktors Jansons patiešām ir pastrādājis prātam neaptveramu nelietību. Viņa tikpat nelietīgi līdzautori ir minētā saita īpašnieki, kuri ir fantastiski bezatbildīgi publicējuši nelieša šausmīgo murgojumu par latviešu tautas vienu no izcilākajām personībām.
   Domāju, kamēr kāds nelietis netiks kārtīgi pārmācīts (ļoti gribas, bet nedrīkstu teikt – likvidēts), Raiņa apģēzīšana latviešu riebīgajā pseidointeliģencē turpināsies ne tikai teātros, rakstnieka simulakra Eipura vēmienos, bet visos iespējamos formātos.
   Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma 24.sējums ir mans sējums. To pašu varu teikt par 25.sējumu. Abus dienasgrāmatu sējumus kādreiz zināju gandrīz vai no galvas. Par Raiņa dienasgrāmatām rakstīju disertāciju. Esmu izlasījis visas Raiņa vēstules, visas grāmatas par Raini. Viktors Jansons nelietīgi melo!
   Ja, piemēram, par pirmskara Rīgas pils saimnieka homoseksuālismu sabiedrībā vienmēr ir bijusi tenkošana, tad par Raini nekad nekas tāds nav bijis. Esmu ticies ar daudziem „ulmaņlaiku” inteliģentiem, kuri mīlēja izteikties par Raini. Taču nekad neviens neko neminēja par Jansona 13 gados „izpētītajām” Raiņa novirzēm. Ja tās patiešām būtu bijušas, tad noteikti par to cilvēki runātu. Mūsu cilvēkiem patīk runāt vairāk par slikto, nekā labo lielu personību dzīvē. Tas ir obligāti jāņem vērā.
   Piemēram, cilvēki vienmēr ir daudz runājuši par Raiņa romānu ar t.s. Mēnesmeitiņu - Olgu Kliģeri. Tas bija fakts. Rainim bija romāns ar šo jaunkundzi. Aspazija arī to zināja. 80.gadu sākumā šī dāma vēl bija dzīva. Esmu redzējis un klausījies Olgu Kliģeri. Viņa viesojās Zinātņu akadēmijā pie „rainistiem”. Zinu, ka viņai nebija konkurentu, ja neskaita Aspaziju.Tāpēc varu droši teikt: Viktors Jansons un dzelteno sensāciju kārais interneta saits ir veicis Raiņa kārtējo nelietīgo apspļaudīšanu.
   Diemžēl pēcpadomju laikā ir bijušas daudzas nelietības ap Raini. Brīvvalstī latviešu gaišo inteliģenci Rainis ir interesējis gandrīz tikai no seksa viedokļa. 
   Neapšaubāmi, par Raini vienmēr ir sacerētas pasakas. Tā tas sākās jau pirms kara. Padomju laikā viskrāšņākās pasakas sacerēja Saulcerīte Viese. Bet tās nebija perversas pasakas, un tā nebija nelietība, kā tas ir tagad. Tā bija interpretācijas šaurība, vienpusība, primitivitāte, kā arī Raiņa mantojuma pētītāju profesionālais aklums, seklums, domas mietpilsoniskais pīkstējums, nekompetence daiļrades psiholoģijā, nekompetence daiļrades laboratorijas jautājumos. Turpretī aizvadītajos gadu desmitos dominē nelietības. Viktors Jansons pagaidām ir rekordists. Tik nelietīgu Raiņa apspļaudīšanu vēl neviens nav uzdrošinājies veikt.



pirmdiena, 2018. gada 14. maijs

Atbildības difūzija un sociālais slinkums


  
   Sabiedrības garīgi attīstītajā daļā aktuāls ir jautājums „Kāpēc tauta tik ilgi samierinās ar cilvēciski pazemojošo dzīvi un tautas acīmredzamo bojāeju?”. Škiet, vēl trakāk vairs nevar būt! Katastrofa ir fakts! Valsts prezidents ir recidīvists, parlamentu diriģē neliete, publiski tiek apšaubīta premjerministra godprātība, par katastrofālo stāvokli ekonomikā un „Toričelli tukšumu” ļaužu naudas makos norāda transparenta „Pārdod” masveidība pilsētās un laukos pie mājām, zemes, meža, ražotnēm, tehnikas. LR ekonomikas galvenā kategorija ir „pārdod”.
   Savukārt par tautas iznīkšanu liecina ne tikai dzimstības samazināšanās un aizceļošana, bet arī tāds Latvijas vēsturē jauns iznīcības veids kā cilvēku sadegšana. Statistika ir briesmīga. 2010.g. sadega 148 cilvēki, 2011.g. – 122, 2012.g. – 99, 2013.g. – 104, 2014.g. – 94, 2015.g. – 88, 2016.g. – 95, 2017.g. – 80 cilvēki. Savukārt 2018.gadā līdz 13.maijam jau bija sadeguši 33 cilvēki.
   Vai valdība ir izskatījusi šo drausmīgo problēmu? Jeb valdība rūpējas tikai par nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma noturēšanu un zagšanas apjoma palielināšanu? Ja tagad būtu ļaunie padomju laiki un gada pirmajos nepilnos piecos mēnešos būtu sadeguši 33 cilvēki, tad Vējonis, Mūrniece, Kučinskis un vēl vesels bars priekšnieku degunu urbinātu kamerā, bet nevis Rīgas pilī, Bruņinieku namā, Brīvības bulvārī 36 un valdības citās telpās. Latvijā jau ir divas paaudzes, kurām ir pilnīgi sveša padzīšana no amata par morālo, politisko, profesionālo bezatbildību vai noziedzīgu rīcību. Grūti ir pateikt, kāds noziegums LR ir jāizdara, lai noziedznieku padzītu no priekšnieka krēsla un ieliktu cietumā. Rimšēvičs pat nav atlaists no darba! Ļaunajā LPSR no priekšnieka krēsla momentā tiktu padzīti biedri par viena cilvēka sadegšanu. Turpretī LR var sadegt simtiem cilvēku, un visi kungi turpina urbināt degunu savā kabinetā.
   Latviešu bīstami prāvai daļai nav vēlēšanās radikāli ietekmēt šausmīgo realitāti. Nav pat aktīvas intereses par realitāti. Dominē sterilizēta sociāli politiskā apziņa.
   Viena daļa („smalkās aprindas”, „kultūras gardēži”) dzīvo izsmalcināti rafinētā stikla telpā. Tajā pland specifisks elitārisms, īpaša augstprātība, sava pārākuma apziņa un lepnums par piederību slānim, kura izpriecas nav visiem pa kabatai. Protams, stikla telpa nebūt nav izsmalcināti rafinēta. Tās iemītniekiem nav izdevies ar dārgo kosmētiku iedzīvināt tukšās acis un aizmālēt vulgāros vaibstus. Ar jaunbagātnieku pauros iezombēto brendu lupatām nav izdevies nosegt rupjos žestus un „lauku pāķu” brutālās manieres. Faktiski stikla telpa ir savdabīga „tumsonības patversme” – „asylum ignorantiae”, kā tas skan latīņu valodā.
   Tautas  sociāli politisko pasivitāti un apātiju izskaidro divējādi. Vēsturiski vissenākais un vispopulārākais izskaidrojums ir norāde uz vergu mentalitāti. Tā ir radusies, ilgi dzīvojot verdziskā pakļautībā. Tautas masās vergu mentalitāti stimulēja vietējā feodālā vara vai svešzemju kolonizatori.
   Piemēram, latviešu vergu mentalitāti varēja nostiprināt vācu iekarotāji, dzimtbūšanas iekārta, „ulmaņlaiku” budži, atrašanās Maskavas pakļautībā PSRS periodā. Latviešu vergu mentalitātes vēsturiskais sākums ir baltu cilšu atkarība no slāvu kņazistēm (Vitebskas, Polockas u.c.). Turpinājums ir verdziskā iztapībā aizvadītie daudzie gadsimti līdz mūsdienām. Latviešiem ir bijis ļoti ilgs laiks, lai vergu mentalitāte nostiprinātos ģenētiski.
   Vergu mentalitāte izpaužas cilvēku bailīgumā, bezierunu pakļautībā, aklā padevībā. Tautas masām piemīt īpašs domāšanas tips un pasaules uztvere, kas apliecina verdzisku padevību augstāk stāvošai varai („kungiem”). Vergu mentalitātes saindēti cilvēki nevēlas uzņemties atbildību par savu dzīvi, tuvinieku, tautas, valsts dzīvi. Viņi vienmēr visam piekrīt un gaida, kad „kungs” pateiks, ko un kā darīt. Cilvēkos neeksistē iniciatīva un spēja pieņemt lēmumus. Viņi baidās atklāt savu viedokli un fanātiski tic „kunga” viedoklim. Cilvēki ar vergu mentalitāti paniski baidās no brīvības un pašattīstības. Viņos dominē mānija pakļauties. Tāpat ir sastopams negodīgums un bezprincipialitāte, likumu un morāles normu neievērošana. Tā tas notiek īpaši tajos gadījumos, ja likumus un morāles normas neievēro „kungi”.
   Tik tikko minētais vergu mentalitātes izskaidrojums ir analītiskās intuīcijas rezultāts. Tas nebalstās uz empīriski fiksētu materiālu. Šī izskaidrojuma pamatā nav empīrisks (eksperimentāli iegūts) konstatējums. Par vergu dvēseli visbiežāk ir emocionāli izsacījušies filosofi, rakstnieki, publicisti. Ņemot vērā attiecīgās tautas drūmo pagātni, viņi tautas sociāli politisko pasivitāti un apātiju uzskata par vergu mentalitātes sekām. Tautas drūmā pagātne esot galvenais iemesls verdziskajai padevībai un bezierunu kalpošanai jebkurai varai.
   Teiksim, nesen latvieši verdziski padevīgi kalpoja Maskavai. Tagad viņi verdziski padevīgi kalpo pašmāju valdošajai kliķei un Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem. Latviešu tautā apmēram tūkstoš un vairāk gados nekas nav mainījies. Mainījās tikai „kungi”.
   Izskaidrojums par vergu mentalitāti ir ļoti izplatīts. Tas ir sava veida starptautisks stereotips. Vergu mentalitāte tiek saskatīta ne tikai latviešu tautā. Izskaidrojuma autori ir gudri cilvēki. Viņu viedoklis izklausās ļoti ticami. Taču izskaidrojums, atkārtoju, balstās vienīgi uz analītisko intuīciju. Proti, konceptuālo pieņēmumu, ka dzīves verdziskie apstākļi izaudzē vergu mentalitāti.
   XX gadsimtā radās otrs izskaidrojums – zinātnes (psiholoģijas, socioloģijas) izskaidrojums. Tas balstās uz eksperimentālo pētījumu rezultātiem. Tātad balstās uz empīriski fiksētu materiālu.
   Zinātnieki neizmanto abstrakto un objektīvi nepierādāmo konstrukciju „vergu mentalitāte”. Zinātnieki sociāli politisko pasivitāti un apātiju saista ar cilvēku individuālo atbildību. No cilvēku individuālās atbildības ir atkarīga viņu sociāli politiskā aktivitāte.
   Zinātnieki ir noskaidrojuši sekojošo. Ļoti svarīga ir individuālā atbildība. Ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neziedo tik lielu enerģiju kolektīvā darbībā. Cilvēkiem liekas, ka viņu ieguldījumam  nebūs lielas nozīmes. Tas nebūs svarīgs kolektīvam. Jo lielāks kolektīvs, jo individuālā atbildība niecīgāka. Ja kolektīvs ir visa tauta, tad individuālajai atbildībai var būt nulles vērtība. Cilvēki var nebalsot vēlēšanās, jo viņu balsis neko neizmainīs.
   Individuālās atbildības pieaugumu var panākt, publiski novērtējot katra cilvēka ieguldījumu kolektīvajā pasākumā. Ja ir publiskais novērtējums, tad cilvēki pieliek maksimālas pūles kolektīva labā.
   Mūsdienu zinātne uzskata, ka cilvēku domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu parādību. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat. diffusio). Praktiski tas nozīmē atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Nejūtot savu atbildību, cilvēki kļuva sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūda žogmalē.
   Tagad Latvijā ir tāpat kā padomju laikā. Nesen Kučinska kungs teica: "Tieslietu sistēma nedrīkst atpalikt no sabiedrības izvirzītajām prasībām". Skan skaisti, bet bezjēdzīgi, demagoģiski, dumji. Neviens nezinās paskaidrot, par kādu "sabiedrību" ir runa. Tātad „sabiedrība” ir tukša skaņa - tukšas prasības tieslietu sistēmai. Ja prasības izvirzītu konkrēti cilvēki (speciālisti, zinātnieki, politiķi, deputāti, sabiedrisko organizāciju pārstāvji), tad tieslietu sistēma sajustu pavisam citu atbildību. Nāktos izsmeļoši atbildēt konkrētiem cilvēkiem, bet nevis bezpersoniskajai „sabiedrībai”, kurai vispār nav jāgatavo atbilde.
   Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No cilvēku individuālās izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne. Tomēr tāda summa vēl nav dzenulis sākt kolektīvo darbību.
   Lieta ir tā, ka atbildības aizplūšanu (difūziju) nelabvēlīgi papildina sociālais slinkums – slinkums kaut ko darīt sabiedrības labā. Cilvēkiem personiskās intereses vienmēr ir svarīgākas par kolektīvajām interesēm. Tas ir sociālā slinkuma galvenais cēlonis.
   Sociālais slinkums vēl ir atkarīgs no tautas gara. Tā etnopsiholoģijā ir pieņemts dēvēt tautas kolektīvo prātu, gribu, jūtas, raksturu, temperamentu. Mēdz būt kolektīvistisks tautas gars un mēdz būt individuālistisks tautas gars.
   Latviešu tautas gars ir individuālistisks tautas gars. Tātad katrs vispirms padomās par savām interesēm, un tikai pēc tam padomās par tautas interesēm. Ja atbildības aizplūšanu un sociālo slinkumu skatām vergu mentalitātes kontekstā, tad nav ne mazāko cerību sagaidīt cilvēciski pazemojošās dzīves likvidēšanu un latviešu tautas acīmredzamās bojāejas piebremzēšanu.

trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Recidīvists Valsts prezidenta tronī



   Pēc planetāri diženā banku skandāla Latvijas nāciju un tajā ietilpstošo latviešu tautu var apsveikt ar jaunu globālu sasniegumu – LR Valsts prezidents ir recidīvists. Ja ar naudas atmazgāšanu nodarbojās ne tikai Latvijas bankas un diženais banku skandāls principā nevar dižoties ar oriģinalitāti, tad noteikti citādāk ir ar sasniegumu Rīgas pilī. Nav lasīts, ka pašlaik uz Zemes kādas valsts prezidents būtu recidīvists. Tiekamies ar unikālu faktu. Valsts prezidents Vējonis ir izpelnījies recidīvista titulu. Viņš uz planētas ir vienīgais Valsts prezidents recidīvists. Viņš regulāri izdara noziegumus, apzināti pārkāpjot pats savas valsts likumdošanu.
   Kas ir recidīvists? Tas ir svešvārds. Cēlies no latīņu recidivus – tāds, kas no jauna atgriežas.    
   Svešvārds „recidīvists” ir juridisks termins. Tā dēvē personu, kas atkārtoti izdara noziegumu. Persona izdara noziegumu, izcieš saņemto sodu, taču atkal izdara jaunu noziegumu. Recidīvista izdarīto noziegumu skaits var mainīties. Parasti recidīvists mūžā izdara 3-4 noziegumus. Tā izsakās speciālisti.
   LR Valsts prezidents līdz 2018.gada 9.maijam bija saņēmis sodu par 8 (!?) noziegumiem un tiesā pret viņu vēl gaida izskatīšanu lietas par aptuveni 10 (!?) noziegumiem. Kopējais skaits „aptuveni 18” var būt savdabīgs rekords recidīvisma vēsturē uz planētas. Tas, iespējams, ir rekords  cilvēces pastāvēšanas laikā.
   Kādus noziegumus izdara Valsts prezidents?
   Valsts prezidents regulāri atsakās sniegt sabiedrībai informāciju par dažādiem finansu darījumiem. Par to internetā ir teikts: „Valsts prezidenta kanceleja, kas 2016. un 2017. gadā saviem darbiniekiem dāsni dalījusi regulāras piemaksas un pat vairāk nekā divarpus tūkstošus eiro lielas prēmijas nevis par konkrētu veikumu, bet vienkārši „atbilstoši darba izpildes novērtēšanas rezultātiem”, pēc šo datu nonākšanas atklātībā pagājušā gada vasaras beigās nolēma turpmāk ziņas par treknajām piemaksām, prēmijām un naudas balvām vairs neatklāt”.
   Valsts prezidents izdara viena veida noziegumu. Taču tas ir ļoti smags nozieguma veids. Tas ir nozieguma veids, kas ir vērsts pret sabiedrību, taisnīgumu, demokrātiju. Valsts prezidenta noziegums nekādi nav savienojams ar valdošās kliķes izslavēto Latvijas liberāli demokrātisko valsts iekārtu. Radusies divkārtēja odioza situācija : pirmkārt, Valsts prezidents neievēro pats savas valsts likumus un, otrkārt, Valsts prezidents ir kļuvis recidīvista līmeņa noziedznieks.
   Noteikti kāds gribēs attaisnot Valsts prezidentu un visu vainu uzvelt viņa kancelejai. Tādam attaisnojumam nav nekāda morālā un juridiskā pamata. Rīgas pilī viss notiek saskaņā ar Valsts prezidenta gribu. Visos personāla finansu darījumos tiek ņemts vērā Valsts prezidenta viedoklis. Tas ir minēts speciāli tam sagatavotā dokumentā (publicēts internetā). Informācijas slēpšana notiek saskaņā ar Valsts prezidenta gribu. Faktiski ir tikai viens noziedznieks – Valsts prezidents.
   Recidīvisms Rīgas pilī jau ir nonācis tik tālu, ka naivi uzdot jautājumus „Cik ilgi tas turpināsies? Kāpēc Saeima nerīkojas un kļuvusi recidīvista atbalstītāja?”. Satversmē teikts: „Uz ne mazāk kā puses visu Saeimas locekļu priekšlikumu, Saeima slēgtā sēdē ar ne mazāk kā divu trešdaļu visu Saeimas locekļu balsu vairākumu, var nolemt atlaist Valsts Prezidentu. Pēc šāda lēmuma Saeima nekavējoši ievēlē jaunu Valsts Prezidentu”.
   Saeima noteikti nepadzīs recidīvistu. Par to nav ne mazāko šaubu. Saeimas „simts gudrākās galvas” lieliski zina Latvijas nācijas un latviešu tautas vairākuma gadu desmitos norūdīto vienaldzību pret noziedzību, noziegumu brīvību, valdošās kliķes politisko un morālo bezatbildību, tautas un valsts apkaunošanu starptautiskā mērogā. Ja valstī nebūtu vietējā sociuma gadu desmitos norūdītā vienaldzība, tad Vējonis jau sen sēdētu godam nopelnītā telpā pirms viņa iestumšanas Valsts prezidenta krēslā. Turklāt pie mums vienaldzību pavada pretīgs cinisms: „Nu un kas par to, ka viņš nesniedz informāciju kaut kādam portālam?”, „Vējonis pareizi dara, ka neļauj bāzt degunu savu darbinieku naudas makā!”.
   Daudzi nesaprot, ka Rīgas pilī negodīgi sadala tautas naudu. Izpratne par valsts budžetu sabiedrībā ir ļoti niecīga. Aptuveni 18 lietas formāli ir par informācijas slēpšanu. Informācija īstenībā tiek slēpta par zagšanu, nepelnīti sadalot valsts budžeta naudu. Patiesībā tiekamies ar diva veida noziegumiem.