trešdiena, 2019. gada 29. maijs

Ļaunuma banalitāte



   Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli – bez oriģinalitātes, pliekani, bezgaumīgi, apnicīgi, nodrāzti.
   Latviešu “pravietis” un “nācijas tēvs” zināja, uz ko ir spējīgi tādi paši ļaundari un vēl lielāki ļaundari! Viņš zināja, ka tiks ievēlēts un uz Bruņinieku namu atnāca jau kā Valsts prezidents. Tas ir tipisks ļaunuma banalitātes piemērs. Nekā jauna, nekā īpatna! Arī agrāk ļaundari nevairījās izrādīt savu uzvaru līdzīgās amorālās situācijās. Arī agrāk ļaundarus steidzās citi ļaundari priekšlaicīgi apsveikt un sumināt, kā tas notika Bruņinieku namā 2019.gada 29.maijā pirms balsu saskaitīšanas.
   2019.gada 29.maijā Latvijā bija Lielā Morālā Eksāmena diena. Tie, kuri parlamentā balsoja "par" ļoti nekaunīgo un ļoti aprobežoto ebreju, saņēma nesekmīgu atzīmi. Pēc savlaicīgi sniegtās pamatīgās un vispusīgās informācijas par ebreja reti melno seju, viņu varēja atbalstīt vienīgi vēl amorālāki eksemplāri, kuriem morāle un cilvēka morālā pārliecība ir tukša skaņa. Tie, kuri ar savu "par" atbalstīja melno ebreju, paši ir zemiski tārpi. Arī viņu ļaunumā dominē banalitāte. Tā tas ir uz kopējā ļaunuma fona, ar kuru tiekamies aizvadītajā laikā.
   Tā, piemēram, LU vadoņa Krūmiņa nekaunīgā rīcība, savu "ievēlēšanu" sludinot kā leģitīmu rezultātu, kad "pret" nobalsoja vairāk nekā nobalsoja "par", ir iespējama tikai amorāli ļoti nestabilā sociumā. Tas ir sociums, kurā var sastapt visdažādākā tipa idiotijas, nelietības, masveida zagšanu, masveida organizēto noziedzību, bezsmadzeņu valdību ar "583 darāmajiem darbiem", bīdīšanu uz EP tikai Eiropas bendes - reakcionārus latviešu “politiķus”, kuri gādās par amerikāņu okupācijas saglabāšanos “vecajā pasaulē”.
   Dūres vicināt pēcāk nekad nav jēgas. Arī tagad nav jāvicina dūres. Viss ir godīgi nopelnīts aizvadītajos 30 gados. Turklāt šodien latviešu tauta vairs neeksistē ne teorētiski, ne praktiski kā patstāvīgs kolektīvs subjekts. Tautas vietā ir etniskā populācija - atsevišķu indivīdu nožēlojams mistrojums bez kopīgām interesēm un kopīga politiskā subjekta apziņas. Indivīdu cilvēciskā kvalitāte ir dažāda, sākot ar izcilām personībām, inteliģentiem cilvēkiem un īstiem patriotiem, un beidzot ar dauniem, pederastiem, šarlatāniem, gobzemblēžiem.
   Bet tas neko nemaina. Latviešiem nav inteliģences kā tautas virzošais un vadošais institucionālais spēks. Tā filistru un pseidointelektuāļu masa, kura sevi dēvē par inteliģenci, reāli ir kompradoru un humanitātes noziedznieku bars, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem spēj pastrādāt jebkuru nacionālo noziegumu un antihumāno darbību. Vēsturiskajos apstākļos, kad etniskajai populācijai ir pilnīgi nevērtīga "6.oktobra paaudze", bezsmadzeņu valdība ar "583 darāmajiem darbiem", galvenās universitātes rektors ir nekaunīgs tips, nekaunoties sēsties rektora krēslā pēc tam, kad par viņu vairākums nobalsoja "pret", faktiski ir loģiski tas, ka Valsts prezidenta postenī ievēl reti nekaunīgu un reti aprobežotu ebreju, un tas notiek pēc tam, kad sabiedrība ir pilnā mērā informēta par ebreja šausmīgi melno seju.
   Atkārtoju, dūres vicināt nekad nav jēgas, un tagadējie vēsturiskie apstākļi latviešu populācijā vispār izslēdz jebkādu vajadzību dusmoties. Ne velti saka “Ar muļķiem tikai ar labu...”. Bet galvenais - nekā intelektuāli un emocionāli stimulējoša nav. Ļaunuma banalitāte ir konsekventa – loģiski pamatota, sakarīga, mērķtiecīga, nelokāma, nesvārstīga. Tātad nekā interesanta nav, un nav iemesls dusmoties, vicināt dūres.


ceturtdiena, 2019. gada 16. maijs

Vīzija glamūra inteliģencei



   2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai. Tekstā autors uzrunā etnisko fenomenu “mēs, latvieši”. Tādējādi Levits atsakās no savas etniskās identitātes un vēlas izpatīkoši saplūst ar vietējo “titulnāciju”. Zemiskā atsacīšanās no vecāku etniskās identitātes kungam Levitam acīmredzot nesagādā nekādus morālos pārdzīvojumus. Latvijā būs Valsts prezidents ar morālo visatļautību tipiski modernā “morālā plurālisma” garā.
   Uzrunai ir žanriskais apzīmējums “vīzija”. Tātad autors dalās ar tautu kaut kādas virtuālas parādības, iedomu un sapņu tēlu formā, bet nevis valstiski konceptuālas analītikas formā. Vārdu “vīzija” nopietni cilvēki nekad nelieto nopietnā sarunā par dzīves konkrētiku un kur nu vēl supernopietnā sarunā par valsts nākotni. Vārds “vīzija” piestāv utopiskajam sociālismam, parapsiholoģijai, ekstrasensiem, ezotēriskām mācībām. 
   Taču bez “vīzijas” Levits nevarēja iztikt. Tā tam ir jābūt. Vīzija ir adresēta latviešu glamūrinteliģencei. Levits uzrunā specifisku latviešu sociālo slāni. Tas saprot un ciena tikai glamūra apziņu, glamūra valodu, glamūra simbolus, glamūra “sabiedrībā pazīstamus cilvēkus”.  Žanriskā forma “vīzijatekstā ir nodeva Latvijā masveidā vizošajam glamūram – skan glamūrīgi, bet nevis idejiski konstruktīvi.
   Glamūrs ietilpst mietpilsoņu sfērā. Latviešu inteliģences kontingents galvenokārt sastāv no mietpilsoņiem – tipiskiem masu cilvēkiem ar masu cilvēku pasaules uztveri. Viņu domas un darbs ir nevis Dieva dota mūža aicinājuma un profesionālās apdāvinātības rezultāts, bet gan izglītības iestāžu mehānistiskas dresūras rezultāts. Masu izglītības laikmetā nav grūti izdresēt “bakalaurus”,  “maģistrus”, “zinātņu doktorus”, “ekspertus”. Personības sastapt ir grūti. Visur čakli rosās tipiski mietpilsoņi. Viņi tautai neko nevar palīdzēt, bet var tikai apzagt tautu un apkaunot tautu. Un mietpilsoņi mīl glamūru. Tas ir vispārzināms fakts. 
   Levits nesaka “deklarācija”. Viņš zina, ka šo vārdu nedrīkst lietot. Viņa fani no viņa negaida deklarāciju – Valsts prezidenta stratēģiskās politikas un darbības principu un mērķu svinīgu pasludināšanu. Vēl mazāk no Levita gaida konkrētu pieeju. Piemēram, solījumu Latvijā likvidēt kriminālo kapitālismu un LKP/VDK morālo kastrātu varu. Tādu solījumu neviens no viņa negaida. Tāds solījums būtu nāves spriedums viņa faniem – fundamentāli nevērtīgās latviešu glamūrinteliģences eksemplāriem.
   Faktiski Levits ir paveicis ļoti vajadzīgu darbu, sagatavojot un nododot medijiem publicēšanai doto “vīziju”. Kārtējo reizi pirms Saeimas balsojuma varam objektīvi novērtēt viņa intelektuālo potenciālu. Ja viņš būtu kaut cik gudrs cilvēks, tad nekādā gadījumā neuzrunātu latviešu tautu tās bojāejas psiholoģiski nepatīkamajos apstākļos un pie tam ļoti labi atceroties Valsts prezidenta simboliski formālo jēgu saskaņā ar konstitūciju. Latvijas Republikā Valsts prezidentam ir ieteicams stāvēt klusu un neko nesolīt tautai, ja vien viņš nevēlas demonstrēt stulbumu.
   Ļoti labi, ka Levits izrāda savu seklumu un valstisko nedomāšanu. Viņa galvenais piedāvājums ir izteikti glamūrīgs: "Es piedāvātu trīs galvenos virzienus: pirmkārt, solidaritāti, otrkārt, piederību (!?), un treškārt, modernu valsti."
   Visi virzieni ir adresēti latviešu glamūrīgu izteikumu faniem, kuriem patīk skaisti, bet pilnīgi tukši formulējumi. Glamūra masveidīgo reputāciju  jau gadiem ilgi apliecina tādu slavenu glamūrīgo debilismu kā "par-politika", jābūtības dimensija", "veiksmes stāsts", "no sirds Latvijai", "Gods kalpot Rīgai", “eirodzīve” u.c. varenais atbalsts latviešu varas inteliģencē. Tajā dominē princips: jo lielāks retoriskais simulakrs, jo vairāk silda sirdi un prātu. Levits to zina. Viņš lieliski izmanto latviešu inteliģences mentālo lepnumu, kas viņam par labu ietekmēs balsojumu Saeimā.

trešdiena, 2019. gada 1. maijs

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms


   Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi.
   Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. 30 gadus to dara Rīgas centrālie mediji. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi.
   Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru.
   Mediju pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Latvijā ar to galvenokārt nodarbojas t.s. radošās jaunatnes mediji ar portālu “Satori” priekšgalā. Neķītrību, negaumīguma, nepieklājību treknu porciju sabiedrībai sistemātiski piespēlē portāls “Delfi”.
   Latvijas masu komunikācijā īpaši izceļas viena divdomīga izdarība. To nākas saukt par jānusismu. Tas ir atvasinājums no vārda “Jānuss”. Romiešu mitoloģijā tā sauc dievu, kuru vizuāli attēlo ar divām sejām. Katra seja ir pavērsta uz savu pusi. Mūsdienās Jānuss tiek izmantots kā simbols divu pretēju viedokļu iespējamībai vienā subjektā – cilvēkā, sabiedrības grupā. Tā nav laba iespējamība, jo liecina par prāta un gara šizofrēnisko sašķeltību.
   Latvijas masu komunikācijā jānusisma viena seja ir rusofobija. Tā ir visizplatītākā fobija latviešu sētā. Rusofobijas grandiozais apjoms pats par sevi pierāda sabiedrības morālo pagrimumu un psihisko traumatismu.
   Rusofobijā lieli (vislielākie) nopelni ir masu komunikācijas līdzekļiem. Tie regulāri publicē Krieviju nomelnojošus tekstus un ļauj komentāros gānīties “interneta ģēnijiem” – drūmi aprobežotiem tipiem un algotiem “troļļiem”.
   Rusofobijas aktualitāti varētu atzīt un pat apsveikt tādā gadījumā, ja Rīgā tiktu nosodīta Maskavas loma kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kremlī un Lubjankas laukuma slavenajā namā aizsāktā “perestroika” (“atmoda”) kļuva latviešu tautas bojāejas talantīgs demiurgs. Maskavas PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālie kastrāti ir vainīgi, ka latviešiem ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar visiem tā dzīves labumiem. Vainīga ir arī latviešu inteliģences nelietīgākā daļa. Taču primārā loma ir Maskavas neliešiem. Kriminālā kapitālisma radīšana bija viņu iniciatīva. Pēc PSRS sagraušanas obligāti nebija jārada kaut kas antihumāns, amorāls, nacionāli katastrofāls, cilvēciski zemisks un pazemojošs. Varēja veidot cilvēciski cienīgu dzīvi bez plebejiski lumpenisko parvēniju alkātības, nodevības un noziedzības.  
   Taču par to mūsu rusofobi nelamā Krieviju. Viņi nelamā Krieviju par kriminālā kapitālisma uzspiešanu Latvijai. Visticamākais, mūsu rusofobi neizprot nacionāli galveno nelaimi jeb viņiem patīk dzīvot noziedzības perēklī.
   Mūsu rusofobu rusofobijas tematika ir aizgūta no Rietumiem un atbilst aukstā kara tematikai. Tā galvenokārt kalpo ASV interesēm – centieniem pakļaut Krieviju, likvidēt Krievijas politisko suverenitāti, sašķelt krievu valsti vairākās daļās. Mūsu rusofobi atgremo Rietumu klasiskās Krievijas difamācijas (neslavas celšanas) tēzes.
   No ASV formulētā Krievijas difamācijas repertuāra visnelietīgāko tēmu 2019.gada aprīlī “Delfos” atbalstīja Atis Klimovičs. Viņa “versijas” virsraksts “Putina darbošanās Ukrainā pielīdzināma fašistiskās Vācijas rīcībai” ideāli sasaucas ar zemisko tendenci vienādot nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, fašistisko Vāciju un PSRS, kā arī tautas masām iestāstot citas neģēlības (piem., II Pasaules karu izraisīja Padomju Savienība un karā uzvarēja tikai amerikāņi). 
   Ata Klimoviča ideoloģiski bezatbildīgi uzjundītās rusofobiskās kaislības, saprotams, tūlīt atbalsojās komentāros. Piemēram, komentārā, kuru citēju bez valodiskā analfabētisma rediģēšanas: “Ak tad krievancistiem taisnība nepatīk? Putina krievija ir lielākais pasaules drauds šobrīd, lielāks par islāma teroristiem, jo Krievijai ir atombumba un slims prezidents, kurš sapņo par impērijas atjaunošanu, tā vietā, lai rūpētos par saviem iedzīvotājiem. Agresija un melu propoganda - tas ir vienīgais ierocijas, lai krievi neuzdod jautājumu Putinam - kāpēc Krievija pie šāda energoresursa un citu izejvielu daudzuma - nedzīvo tā kā Norvēģija? Un visa krievu elite pērk savus īpašumus nīstajos rietumos. Un šejenes krievi, kuri neieredz Latviju un tikai slavina šo putina noziedzīgo režīmu ir divkārt pretīgi - uz mīļoto dzimteni nebrauc - laikam gaida psrs atjaunošanu”.
   Jānusisma otrā seja ir nepārtrauktā tīksmināšanās par Krievijas atsevišķiem hominīdiem. Katru dienu, piemēram, “Delfos” ir materiāls par kādu šķebīgu eksemplāru. Tie visi ir pozitīvi materiāli, un tā ir jūsmīga siekalošanās ap doto eksemplāru izdarībām. Katrā ziņā latviešiem ir jāzina attiecīgā informācija. Mediju redaktori uzskata, ka dotā informācija bezgalīgi interesē latviešus un latvieši bez tādas informācijas nespēj dzīvot. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nespēj dzīvot bez informācijas, ka “Krievijas zvaigzne Dima Bilans pirms koncerta bauda atpūtu Rīgā”, “Sobčaka sēž klēpī Ukrainas prezidentam Zelenskim”, “Galkins visus pārsteidz, sabiedrībā izejot ar Kirkorova bērniem”. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nevar normāli eksistēt, ja nezina par “Ksenijas Sobčakas raibiem piedzīvojumiem Āfrikā”. Latviešiem tāpat kāri ir jāzina, ka “Galkins ar bērniem sveic mīļoto Allu jubilejā” un “Internetā publicē bildes – kā mainījies Žannas Friskes dēls”.
   Jānusisma otrā seja ir uzskatāma liecība mediju vadības garīgajam pagrimumam. Neapšaubāmi, tā ir ievērojama liecība arī sabiedrības garīgajam pagrimumam. Sabiedrībā acīmredzot ir liels pieprasījums pēc jānusisma. Ja tas tā nebūtu, tad, teiksim, “Delfi” bizness balstītos uz citu saturu un citu tematiku, citu stilistiku un citu poētiku.
   Situācija ir šizofrēniska. No vienas puses katru dienu tiek stulbi gānīta Krievija, Putins. Taču no otras puses tajā pašā laikā katru dienu tiek šķebīgi apjūsmoti Krievijas glamūra dižgari. Rodas iespaids, ka latviešu kāda daļa nespēj bez Krievijas iztikt.
   Retorisks ir jautājums “Kā to izskaidrot?”. Pats par sevi ir saprotams, ka izskaidrojums var būt vienīgi norāde uz šausmīgu pagrimumu.
   Un pagrimumam ir vēl viens pierādījums. Tas attiecas uz mediju izvēlēto materiālu. Mediji izvēlas tikai visriebīgāko, visbanālāko, visglamūrāko, vismietpilsoniskāko no Krievijas dzīves. Latvijas mediji siekalojas vienīgi ap masu kultūras industrijas autoriem un viņu produkciju, ko pašā Krievijā nopietni cilvēki neciena un izsmej. Latvijas mediji nevēsta par krievu zinātnieku un krievu mākslinieku panākumiem. Nevēsta par krievu nacionālo patriotismu. Krievijas intelektuāļi radikāli nosoda savā zemē kriminālo kapitālismu. Krievijā ir izveidotas vairākas ļoti spēcīgas sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret Rietumu neoliberālisma, globālisma, postmodernisma tvanu. Latvijas mediji par to nestāsta.
   Sentencēm “Kāda tauta, tāda valdība”, “Kāda tauta, tāda kultūra” iespējams turpinājums “Kāda tauta, tādi mediji”, “Kāda tauta, tāda interese par citām tautām”.
   Latvijas masu komunikācijas jānusisms piestāv latviešu tautas šodienas sejai. Tautas pēdējā fāzē ir iespējama vienīgi pagrimuma melnajā krāsā tonēta masu komunikācija. Tā demonstrē vulgāru attieksmi pret citām kultūrām, tajās saskatot vienīgi destruktīvākos paraugus un pilnīgi bez ievērības atstājot patiesi cildenas un radoši pamācošas vērtības.*


*Šī ir dotā cikla pēdējā eseja.