sestdiena, 2019. gada 30. novembris

Diskursīvā levitācija


   Zinātniski orientētiem cilvēkiem šodienas Latvijā klājas ļoti labi. Burtiski katru dienu Rīgas mediji sagādā svaigu materiālu zinātniskām studijām. Svaigais materiāls parasti ir ļoti piemērots teoretizēšanai, terminoloģisko novitāšu izdomāšanai, dzīves izpratnes kompetentāka līmeņa sasniegšanai, vispārinātu un idealizētu modeļu veidošanai. Ne reti mediju publikācijas praktiski apstiprina intelektuālās intuīcijas nojausmas un abstrahētās hipotēzes.
   Tā, piemēram, 2019.gada 13. novembra viena publikācija vedināja pievērsties levitācijas parādībai. Minētajā dienā tika publicēts Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājas un Valsts prezidenta padomnieces zinātnes un izglītības politikas jautājumos Ievas Siliņas stāstījums par stāvokli Latvijas zinātnē un izglītībā.
   Par levitāciju (lat. levitatio - pacelšanās; lat. levitas - vieglums) dēvē cilvēka sajūtu, ka viņš brīvi lido. Šī sajūta cilvēku visbiežāk pārņem sapnī. Ievas Siliņas stāstījuma saturs, intonācija un izteiksmes stils vedina levitāciju attiecināt arī uz diskursu – saistītu izteikumu virkni, tekstu, runu, konkrētu valodas lietojumu. Diskursa autors arī brīvi lido. Viņš ir viegli pacēlies prāvā augstumā virs Zemes, un viņa izteikumus nekādi nav iespējams saistīt ar notikumiem uz Zemes. Šai brīvajai lidošanai piestāv apzīmējums “diskursīvā levitācija”.
   Lūk, diskursīvās levitācijas rožains paraugs Rīgas pils varenā saimnieka padomnieces stāstījumā: "Latvija ir absolūta iespēju zeme. Tas ir kolosāli. Ja esi jaunais zinātnieks Latvijā, tu vari visu, viss ir iespējams. [..] Likumā ir definēts, kas ir jaunais zinātnieks. Tas ir zinātnieks, kurš ir ieguvis doktora grādu, un desmit gadus pēc šī grāda viņš tiek uzskatīts par jauno zinātnieku. Tas patiesībā ir diezgan ilgs laiks, Eiropā šis posms ir īsāks – pieci, septiņi gadi. Mūsu apvienības skatījumā gan arī doktoranti faktiski ir zinātnieki. Cilvēks parasti neraksta disertāciju, ja viņam nav ambīciju pēc tam darboties zinātnē. Mēs apvienojam gan doktorantus, gan jaunos zinātniekus un pārstāvam viņu intereses. Zinātnē ir jānošķir bioloģiskais vecums no zinātniskā vecuma. Tā ir pavisam reāla lieta, kas jāņem vērā visur, kaut vai piesakoties grantiem, un pieteikties grantiem ir zinātnieka ikdiena. Tajā brīdī ņem vērā tavu zinātnisko vecumu, un tur ir šī atšķirība starp jauno zinātnieku un jau pieredzējušu zinātnieku [..] jaunajiem nav jākonkurē ar zinātnes "smagsvariem". Jāņem gan vērā, ka zinātnē viens īsti nav cīnītājs. Veselīga zinātnes vide ir zvaigžņu centrēta – vidū ir šī te izcilā zvaigzne, viens pieredzējis un spējīgs zinātnieks, sevi pierādījis ar sasniegumiem, bet viņam apkārt ir komanda, parasti mazāk pieredzējuši pētnieki, pēcdoktoranti un doktoranti. Pavisam veselīgā shēmā tie ir arī maģistranti, un man pat gribētos, lai arī bakalauri, jo tādā gadījumā katrs pētnieciskais darbs, ko cilvēks izstrādā, jau būtu vajadzīgs. Nevis raksti, ko gribi, un tad ieliec plauktiņā, jo nevienu citu tas īsti neinteresē, bet jau izstrādā kaut ko savas zinātnieku grupas labā. Tā ir vide, kur šis cilvēks jau ir kaut ko darījis, bet arī redz "lielās lietas", kas notikušas. Viņam mazliet ir āķis lūpā, ja esi šādā grupā izstrādājis savu bakalauru, gribēsi arī maģistra darbu. [..] Mēs nevaram prasīt, lai jaunajam cilvēkam, kas tikko ieguvis grādu, jau būtu šī grupa. Tātad ir divi elementi – viens ir pati personība, viņas darbs un publikācijas, otrs ir grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka. [..] zinātne būtībā ir māksla uzdot labus jautājumus, jo ne visi jautājumi ir labi, un atrast pareizas atbildes, jo ne visas atbildes ir pareizas. Ja tu zini pamatlietas, metodes, principus un ētikas lietas, vari pētīt jebkuru jautājumu. Protams, vieglāk ir pētīt to, kas tev interesē un patīk. Nav tā, ka vienu tēmu jaunais pētnieks varētu pētīt, bet vecais nē, un otrādi. [..] Reizēm ir grūti panākt, lai zinātnieks runā visiem saprotamā valodā. Pētnieks ne par ko negrib vienkāršot savu sakāmo. Runājam par to, ka zinātne būtībā ir māksla uzdot jautājumus un atrast pareizās atbildes. Līdz ar to zinātniekiem ir svarīga precīza atbilde. Aptuvena atbilde nederēs. Tajā brīdī, kad pētnieks skaidro vienkāršā valodā, jāatsakās no precizitātes. Tas ir pret viņa dabu. Tu zini, ka citi pētnieki to redzēs un zinās, ko esi pazaudējis, vienkāršojot atbildi. Te arī problēma – gribam, lai par zinātni varētu saprotamāk komunicēt ar sabiedrību, bet vienlaikus īsti negribas atteikties no akadēmiskā komunikācijas formāta.Tā patiesība ir pa vidu. Zinātniekam spēt pieļaut kļūdu, lai varētu izskaidrot vienkāršoti, bet sabiedrībai – kļūt gudrākai, lai varētu saprast mazliet precīzāku ziņu. [..] Ja man prasītu, ko es gribu Ziemassvētkos, – gribētos, lai mūsu zinātnieki būtu proaktīvāki komunikācijā ar sabiedrību. Ir sociālie tīkli, videoblogi, citas iespējas komunicēt. Gribētos, lai mūsu izcilajām zvaigznēm būtu laiks un iespēja brīvajā laikā kaut vai pafilmēt īsu video un paskaidrot kādu aktuālu jautājumu, rakstīt blogus. Tad mums būtu materiāls no zinātnieku puses, kuru tālāk nodot sabiedrībai. Tas, ka tu esi zinātnieks, tā ir misija un svarīgs darbs, bet tev ir arī atbildība pret sabiedrību. Gribētos atdevi ne tikai precīzos rezultātos un atklājumos, bet arī šādā vienkāršā formā.”
   Neapšaubāmi, īsts zinātnieks, radošs cilvēks un tajā skaitā zinātniski radošs cilvēks tā nedomā un tā arī nerunā. Tā ir tipiski mietpilsoniska sprēgāšana. Tāda mēdz būt augstprātīga un pašpārliecināta diletanta un šarlatāna sprēgāšana, ja viņam ir izdevies iesēsties zinātniskās iestādes administrācijas vadošajā krēslā. Šodien tā sprēgā izklaides industrijā, kulta personu “piarēšanā”, dzelteno mediju perversijās. Īsta zinātnieka ikdiena nav grantu izkaulēšana. Plātīties ar viedokli “grupa, kas manā skatījumā ir svarīgāka” var tikai tāds, kurš neko nav dzirdējis par radošā darba psiholoģiju. Necienīgi uz zinātnieku attiecināt vārdu “ambīcijas”. Godkārīgi ir nevis zinātnieki, bet pseidozinātnieki. Smieklīgi ir spriest par zinātnieku un viņa darbu no likumu viedokļa. Tā var darīt vienīgi birokrātiski stulbi centrēts klerks. Tādam klerkam piestāv lumpeniski populistiskais aicinājums zinātniekam būt ar “atdevi vienkāršā formā”. Kurš nopietns cilvēks teiks “Latvija ir absolūta iespēju zeme”? Kādas absolūtas iespējas var būt nelietības, alkātības, korupcijas, nekustamo īpašumu mahināciju, šarlatānisma, pseidointelektuālisma, plaģiātisma pārņemtajā Latvijas Universitātē, kas pēcpadomju laikā nepelnīti kļuva ne tikai augstākās izglītības formālā līdere, bet arī zinātnes formālā līdere? Kādas absolūtas iespējas var būt Kūles, “jābūtības dimensijas” un “eirodzīves” buldurētājas, komandētajā institūtā? Ko var jaunais zinātnieks mācīties no “kultūrsocioloģes”, kronētās šarlatānes Beitneres – odiozā salikuma “nācijas tēvs” autores? Ko var dot sociālajās zinātnēs superpelēkais zvirbulis Rozenvalds Lomonosova ielā? Ko var dot filoloģijas izvarotāji tantuki kursītes, cimdiņas, radzobes, druvietes Visvalža ielā? Katram prātīgam cilvēkam ir zināms, ka pozitīviem izņēmumiem šodienas Latvijas zinātnē un izglītībā nav nekādas labdabīgās ietekmes. Visur valda pašpārliecinātas, augstprātīgas, bezidejiskas, neradošas pelēcības – pelēkie zvirbuļi.
   Vai Ieva Siliņa ir vienīgā diskursīvās levitācijas meistare? Atbilde nav vajadzīga. Diskursīvā levitācija pie mums tagad ir diskursīvā norma. Visrūdītākais meistars pašlaik ir viņas patrons “nācijas tēvs”, ar glamūrīgo pseidointelektuālismu, demagoģiju un lišķību regulāri lidinoties mākoņos. Atrautība no realitātes nav polittehnoloģisks pasūtījums vai ideoloģiskā nepieciešamība, bet gan intelekta trūkuma rezultāts. Padomju laikā arī bija diskursīvā levitācija tautai adresētajos materiālos. Taču pašlaik pie mums padomju prakse ir uzvaroši pārspēta, izvēršoties diskursīvajā libertīnismā (izlaidībā) leviatānā (kaut kādā briesmīgā) pakāpē.






  
   

trešdiena, 2019. gada 27. novembris

Atraktīvā politiskā hronika: novembra beigas


  

   25.novembrī Rīgas medijos bija lasāma atraktīva (piesaistoša, pievilcīga, vilinoša) ziņa: “Valsts prezidentam Egilam Levitam ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu būtu jāvienojas par Latvijas izdevumu aizsardzībai samazināšanu, lai nodrošinātu finansējumu mediķu atalgojumam, aģentūrai LETA norādīja partijas “Saskaņa” līderis Jānis Urbanovičs. Levits šonedēļ Briselē tiekas ar Stoltenbergu. Urbanoviča ieskatā Valsts prezidentam būtu jārunā ar Stoltenbergu, “kurš pēc pārliecības un sirdī ir sociāldemokrāts”, lai izvērtētu iespēju samazināt Latvijas valsts budžeta līdzekļu apmēru aizsardzībai, kas patlaban ir 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). “Domāju, ka būtu iespēja vienoties ar NATO, ka Latvija uz gadu, diviem iekavētu solītos 2% no IKP. Ar to pietiktu, lai pildītu saistības,” uzskata Urbanovičs. Viņaprāt, šāds solis Latvijas sabiedrībā arī veicinātu uzskatu par NATO kā solidāru organizāciju”.
   LR parlamenta opozīcijas permanentā simulakra priekšlikums katrā ziņā ir atraktīvs. Tas ir gadījums, kad atraktivitāti uzšļāc odioza nerealitāte, piesaistot ar pretīgu neticamību.
   Pirmkārt, “nācijas tēvs” nav tas nācijas (proti, Latvijas visu tautību iedzīvotāju) tēvs, kurš gribēs kaut ko labu izdarīt, riskējot netikt otro reizi iebīdītam Rīgas pilī vai riskējot izpelnīties ģeopolitiskā saimnieka un reizē NATO saimnieka dusmas.
   Otrkārt, “nācijas tēvs” nevēlēsies lieku reizi tracināt “kultūrnācijas” cēlāko daļu, kura bez NATO nespēj ēst un nokārtoties. “Nācijas tēvs” labi zina par latviešu idiotiski jūtīgo un naivi cerīgo uzticību NATO. Ja tas viņam būs izdevīgi, tad “nācijas tēvs” apsolīs palielināt iemaksu NATO naudas silē.
   25.novembrī šo rindu autora mūžā notika kaut kas līdz šim nepiedzīvots – sociāli politisks pasākums un sabiedrības reakcija tika novērtēta no emocionālā viedokļa. Internetā teikts: “ Pēc emocionālās tikšanās ar Pūci, Ikšķiles iedzīvotāji lems, vai atbalstīt Saeimas atlaišanu. Ikšķiles novada iedzīvotāju tikšanās ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci (AP) par ministrijas piedāvājumu reģionālajā reformā pievienot Ikšķili Ogres novadam vakar izvērtusies gara un emocionāla, informēja Ikšķiles novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Laura Dūša. Nekādu konkrētu rezultātu sanāksmei gan nav bijis un daļa sanākušo secinājuši, ka palikuši neuzklausīti. "Ņemot vērā, ka līdz šim veiktās iedzīvotāju aptaujas un to rezultāti netiek uzklausīti lēmuma pieņemšanā, tiek izskatīti arī radikālāki līdzekļi, piemēram, aktīvi iesaistīties vēlētāju iniciatīvā un ar savu balsi un parakstu iestāties par Saeimas atsaukšanu," informēja Dūša”.
   Pievilcīgākais ir emocionālais moments 13.Saeimas atlaišanas kontekstā. Tas attiecas ne tikai uz Ikšķiles iedzīvotāju emocionāli caurvīto gribu parakstīties jeb neparakstīties par 13.Saeimas atlaišanu.
   Sakarā ar mediķu finansiālajām problēmām noteikti ir jāņem vērā latviešu mentalitātes specifika. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vērā latviešu emociju dinamika, emocionalitātes tādas īpašības kā afektācija un ekspansivitāte. Plaši ir novērojama emocionalitātes prioritāte, draudoši apsteidzot prāta racionālismu un prāta konstruktivitāti. Dzīves interpretācijā dominē emocijas, bet nevis intelekts. Latvieši strauji reaģē, taču arī strauji zaudē interesi un strauji pievēršas kādam citam emocionalitātes uzplūdu ieganstam. Saprotams, tādi cilvēki ir viegli zombējami un viegli ideoloģiski vadāmi. Praktiski nekādi nav iespējams uzmanības centrā noturēt vienu tēmu veselu gadu. Ikšķiles novada iedzīvotāju emocionalitātes akcentēšana ir mundrs piemērs tautas mentalitātes specifikai.
   26.novembrī sabiedrību informēja par šādu piesaistošu notikumu: “Tieslietu ministrijas (TM) vārdā parakstīta atbalsta vēstule palīdzējusi nogalinātā maksātnespējas administratora un advokāta Mārtiņa Bunkus ģimenei tikt pie četrvietīgas kapavietas 1.Meža kapos iepretim Latvijas pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklim, kur šoruden jau uzstādīts piemineklis Bunkum, vēsta žurnāls "Privātā dzīve" (PDz). Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, un Rīgas domes noteikumi paredz - pie kapavietas tajos iespējams tikt gadījumā, ja tur jau iepriekš apbedīts radinieks, vai arī, ja ir sevišķi nopelni Latvijas vai Rīgas pilsētas labā. Pērn noslepkavotajam advokātam tur dzimtas kapu nav, tomēr pie četrvietīgas kapavietas Bunkus ģimene esot tikusi tāpēc, ka advokāta māte vairākkārt lūgusi TM, lai tā uzraksta atbalsta vēstuli Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvaldei. Minētās pārvaldes priekšnieks Gints Zēle PDz atzinis, ka no TM saņemts iesniegums ar lūgumu piešķirt Bunkum kapavietu 1.Meža kapos, "ņemot vērā viņa nopelnus valsts labā". "Uz šī iesnieguma pamata kapavietu arī piešķīrām," izdevumam skaidrojis Zēle. TM valsts sekretārs Raivis Kronbergs PDz apstiprināja, ka 2018.gada oktobrī viņš parakstījis vēstuli Kapsētu pārvaldei. Iniciatīva nākusi no nogalinātā advokāta mātes Daces Bunkus. Žurnāls raksta, ka minētajā vēstulē lūgts "izskatīt iespēju piešķirt kapavietu Rīgas 1.Meža kapsētā Mārtiņa Bunkus mirstīgo atlieku apbedīšanai". Tāpat vēstulē uzskaitīti zvērinātā advokāta un maksātnespējas administratora karjeras panākumi un minēta viņa loma tieslietu sistēmā, tomēr tajā nekas nav minēts par sevišķiem nopelniem valsts labā. "Godīgi sakot, vēstule bija ļoti neitrāla. Tajā Bunku neslavinājām un neizcēlām, lai mums nevarētu "piesiet" lobēšanu vai vēl kaut ko. Jā, no TM viņam nav piešķirti ne apbalvojumi, ne pateicības, taču advokātu padome viņu novērtēja pozitīvi - viņš nebija slikts advokāts," žurnālam komentējis Kronbergs, uzsverot, ka ministrija nav bijusi ieinteresēta šajā jautājumā. Reaģējot uz publikāciju, TM ir izplatījusi paziņojumu, kurā pauž nostāju, ka tā neesot lūgusi piešķirt kapavietu nogalinātajam maksātnespējas administratoram Bunkus, taču aicinājusi Rīgas domes Kapsētu pārvaldi izvērtēt šādu iespēju, un ministrija neuzņemoties atbildību par Kapsētu pārvaldes lēmumu”.
   Protams, ka ir nopelni pret valsti! Arī pret kriminālā kapitālisma valsti ar noziegumu brīvību ir nopelni! Nopelni bija pret PSRS, nopelni bija pret Hitlera nacistisko valsti. Kāpēc nevarētu būt nopelni pret LKP/VDK morālo kastrātu valsti, kuru pie tam kvēli atbalsta "kultūrnācijas" inteliģences miljons? Jau 30 gadus tiek apbalvoti primāti par nopelniem pret LR simulakru- tautas bendi!
   Izrādās, ne tikai VVF, bet arī citi "nopelniem bagātie" rūpējas par mūža māju, neticot, ka kādreiz tiks izmesti no "mauzoleja". Acīmredzot, tā arī būs - netiks izmesti no "mauzoleja"! Lai tiktu izmesti no “mauzoleja”, “kultūrnācijai” ir jāizmainās par 180 grādiem. Bet tas pats no sevis nevar notikt. Nepieciešams progresīvs spēks pašā “kultūrnācijā” jeb ārējais grūdiens – karš, dabas kataklizma. Respektīvi, tautas radikālo pārveidošanos var izraisīt hiperradikāls fenomens.
   26.novembrī bija lasāma latviešu tautai vēsturiski ļoti nozīmīga ziņa: “Ministru kabinets otrdien atbalstīja Nacionālās enerģētikas un klimata padomes izveidi premjera vadībā. Ekonomikas ministrija (EM) izstrādājusi jaunu politikas plānošanas dokumentu Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.-2030.gadam (NEKP 2030), kam līdz gada beigām jābūt iesniegtam Eiropas Komisijā. Tomēr līdz šim nav izveidots efektīvs mehānisms ne plāna vispārējai īstenošanai, ne integrētai enerģētikas un klimata politikas veidošanai periodā pēc 2021.gada. Tā kā Ministru kabinets ir apņēmies sekmēt virzību uz Latvijas klimatneitralitāti 2050.gadā, Latvijas enerģētikas un klimata mērķi jau laika posmā līdz 2030.gadam ir gana ambiciozi. Turklāt jāņem vērā, ka minēto mērķu sasniegšanai NEKP 2030 būs jāpārskata jau 2022.-2023.gadā. EM norādīja, ka ir svarīgi nodrošināt koordinētu, integrētu un ilgtspējīgu ilgtermiņa enerģētikas un klimata politiku. Tādēļ tika piedāvāts izveidot Nacionālo enerģētikas un klimata padomi efektīvai enerģētikas un klimata politikas veidošanai Latvijā. Nacionālās enerģētikas un klimata padomes vadītājs būs Ministru prezidents, bet viņa vietnieki - ekonomikas ministrs un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs”.
   Tas ir labi, ka gudrā valdība vēlas komandēt klimatu un šo funkciju atņemt kosmiskajiem spēkiem. Valdību neviens nedomā vest pie prāta, un  viss risināsies pēc plāna. Latvijā pašlaik bezprāts aptver sociuma 99%, un neviens valdību nekauninās par idiotismu. “Kultūrnācijas” valdība patriotiski turpinās koriģēt klimatu.
   Taču kā parasti aiz visa lepni smīn mīļā naudiņa: Latvija vēl nav aplēsusi virzības uz klimatneitralitāti (!?) izmaksas, tomēr tās būs mērāmas miljardos eiro, ceturtdien notiekošajā forumā "Enerģētikas un klimata plāns 2030 - ceļā uz ilgtspējīgu valsti" atzina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola”.
   Savukārt latviešu valsts vēsturē intelektuāli visneapdāvinātākais premjers Kariņš priecājas par tautas saulaino nākotni: “Viņš norādīja, ka Latvija gadiem ilgi ir turējusies pretī klimata politikai, jo tā tikusi uzskatīta kā apgrūtinājums, ka tā kaut ko atņems. "Tomēr mana valdība saka pretējo - klimata politika ir Latvijas iespēja, lai celtu labklājību, bet tas prasīs paradumu un domāšanas maiņu," piebilda Kariņš. Premjers uzsvēra, ka ar klimata politiku Latvijai netiek "kaut kas uzspiests", bet gan tā dod iespēju valstij piedalīties vērtību ķēdē, rodot jaunus risinājumus izaugsmei”.
   27.novembrī par sava intelektuālā potenciāla niecību publiski atgādināja “nācijas tēvs”. Mediķu kārtējo protestu priekšvakarā viņš nolēma teikt viedus vārdus no Rīgas pils augstā krēsla autoritātes augstumiem. Kā parasti, sanāca intelektuālais brāķis. Šoreiz ar atraktīvu dvašu. “Nācijas tēvs” savu attieksmi formulēja sabiedrību jūtīgi piesaistošā veidā: “Ārstu atalgojumam jābūt divreiz lielākam par vidējo atalgojumu valstī, [..] žurnālistiem paziņoja Valsts prezidents Egils Levits”.
   Gudrs valstsvīrs nekad neteiktu "divreiz lielākam". Tas ir ļoti relatīvs, diskutabls, nepamatojams ieteikums. Nekaunība ir atsaukties uz “Eiropu”, kā to dara “nācijas tēvs”. Tas ir ieteikums, kuru katrs ieinteresētais cilvēks kaut kādā veidā apšaubīs, kas nekavējoties pilnā mērā sākās komentāros. Tātad "nācijas tēvs" nevis nomierināja sabiedrību, bet vēl vairāk satracināja sabiedrību. Tā var rīkoties vienīgi intelektuāli pilnīgi bezspēcīgs valstsvīrs.
   Sabiedrību nespēj nomierināt arī šāda “nācijas tēva” gudrība: “Valsts prezidents pauda uzskatu, ka valdībai un medicīnas nozarei ir jāuztur pastāvīgs dialogs (!?), kam būtu jāvainagojas ar rezultātu”. Tā ir sena dziesma senās skaņās.
   Arī padomju laikā partija vienmēr aicināja uz "dialogu", ja bija pret cilvēkiem pastrādājusi kādu nelietību un faktiski negatavojās piekāpties. Nav aizmirsta partijas klasiskā taktika: "Mums ir jāsēžas pie sarunu galda un viss kopīgi jāpārrunā". Protams, tika novilcināts laiks, iemidzināta cilvēku modrība un praktiski nekas nemainījās. Un tagad tas turpinās, jo turpinās partijas vara. Vienīgā atšķirība ir tā, ka pēcpadomju laikā partiju maskēti pārstāv cilvēciskās padibenes – LKP/VDK morālie kastrāti, kuriem kalpo "nācijas tēvs". Atšķirība ir arī tā, ka sirds un prāta dziļumos neviens neatzina LPSR/LKP, toties tagad LR simulakru sirds un prāta dziļumos atzīst "kultūrnācijas" miljons, kuru ir totāli apveduši ap stūri morālie kastrāti (nacionālie nodevēji un nacionālie laupītāji) un konstatējams “kultūrnācijas” drausmīgs morālais traumatisms.
   Gribot negribot "nācijas tēvs" ir stimulējis filosofiskas pārdomas par muļķības saistību ar nelietību, nekaunību, karjerismu, alkātību. Vai muļķa statuss kavē jeb veicina nelietību un nekaunību? Vai muļķim ir vieglāk jeb grūtāk būt konformistam? Vēl ir citi jautājumi. Vai uz tiem vispār ir iespējama viena atbilde? Vai ir iespējamas likumsakarības jeb katrs gadījums jāvērtē individuāli?
   29.novembrī nācās tikties ar izcili atraktīvu pieeju: “VAS "Latvijas dzelzceļš" bijušais valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis piektdien, 29. novembrī, tiesā nolasīja savas rakstiski sagatavotās liecības, noliedzot vainu viņam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, proti, kukuļa pieņemšanā lielā apmērā no Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska. Magonis apgalvoja, ka 500 000 eiro no Osinovska saņēmis kā atlīdzību par Igaunijas uzņēmēja interešu privātu (!?) lobēšanu "Krievijas dzelzceļam".”
   Protams, protams, “privāta lobēšana” ir pēcpadomju Latvijas amatpersonu viens no lielākajiem gardumiem – noziegumu brīvības balsts un organizētās noziedzības pamatelements. Acīmredzot, dotais kungs “privāto lobēšanu” atzīst par normālu parādību, jo tā nav tikai viņa kaislība. Ar “privāto lobēšanu” nodarbojas deputāti, ministri un daudzas citas valsts amatpersonas.
   Bet varbūt tiekamies ar vēl vienu patentētu idiotu, kurš mēģina pārliecināt, ka valsts amatpersona var privāti lobēt un saņemt par to miljonus! Varbūt kungs Magonis tomēr nav idiots? Varbūt viņš lieliski zina, ka pie mums mēdz ticēt, ka 2+2=5, ja tas kādam ir vajadzīgs. LU nelietību karalis Muižnieks arī praktizē slaveno aprēķinu 2+2=5. Un ko dara Rinkēvičs? Viņš arī dara to pašu! Magonim naudas maiss tika atņemts 2015.gada 5.augustā. Tagad ir 2019.gada novembra beigas. Magonis par 500 000 eiro kukuli joprojām nesēž cietumā. Vai kādam vēl nav skaidrs, kādā mēslu bedrē viņš dzīvo un cik šausmīgs noziedzības perēklis ir Latvijas Republika!
   29.novembrī sākās “nācijas tēva” akcija panākt “kultūrnācijas” solidaritāti: “Piektdien, 29. novembrī, Rīgas pilī pirmajā solidaritātes sarunu cikla domnīcā "Latviešu nācija un saliedēta Latvijas valsts", kurā piedalījās 60 dažādu paaudžu sabiedrības pārstāvju, izskanēja dažādi ierosinājumi, un tajā skaitā arī ideja iedzīvināt terminu "līdztautieši" un izskaust – "cittautieši", portāls "Delfi" uzzināja Valsts prezidenta kancelejā. Dalībnieku vidū bija pētnieki, interešu grupu pārstāvji, politikas veidotāji, žurnālisti, pedagogi, mūziķi, karavīri, skolēni un studenti, biedrību un NVO pārstāvji. Sarunas dalībnieki diskutēja par to, kā veicināt latvisko identitāti un piederību Latvijas valstij un Eiropas kultūrtelpai, kā sekmēt jauniešu pilsonisko kultūru un patriotismu, kā stiprināt iedzīvotājos vēsturisko atmiņu”.
   Visdziļākajā būtībā tā ir ideoloģiski noziedzīga akcija un jauns humanitātes noziegums. “Nācijas tēva” iniciatīvas rezultātā tiek veicināts morāli psiholoģiskais atbalsts pastāvošajam kriminālajam kapitālismam - noziegumu brīvībai, organizētajai noziedzībai, valsts suverenitātes trūkumam. “Nācijas tēvs” aicina neuztraukties par Rinkēviča, Magoņa, Muižnieka nedarbiem, valdības absurdajiem “583 darāmajiem darbiem”, valdošās kliķes nelietīgo attieksmi pret mediķu algām un skolotāju algām, idiotu blādīšanos par “klimatneitralitāti”. Tiek musināts “nācijas tēva” aizsāktais lingvistiskais marasms. “Valstsgribai” jau ir pievienojusies jauna kroplība “līdztautieši”. Protams, turpinās jēdziena “nācija” nepareizais lietojums.  

trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Demogrāfijas bums un tumsonības bums


   Rietumu civilizācijā tēma par demogrāfijas straujo kāpumu un tumsonības straujo kāpumu ir ļoti svarīga. Abi bumi ļoti pamatīgi atsaucas uz Rietumu civilizācijas likteni līdz pat šobaltdienai. Arī uz Latvijas un latviešu likteni. Faktiski “balto” cilvēku stāvokli XX-XXI gadsimtā nevar pareizi izprast bez abu bumu respektēšanas. Tas attiecas arī uz mūsu dzīvi. Taču tāda izpratne socioloģiskajā, politoloģiskajā, kulturoloģiskajā, vēsturiskajā, sociāli antropoloģiskajā analītikā nav sastopama. Sastopams ir diskurss par dzimstības straujo pieaugumu. Taču par tumsonības straujo pieaugumu saistībā ar dzimstības straujo pieaugumu nav sastopama publiskā apspriešana.
   Tas ir saprotams. Ja tiek atzīta tumsonības buma saistība ar demogrāfisko bumu, tad nevar izvairīties no neglaimojoša konstatējuma. Nākas atzīt tumsonības milzīgo lomu Rietumu civilizācijā. Dzīvi pārklāj tumsonība. Mūsu pagātne un tagadne ir tumsonības apņemta. No tumsonības neatbrīvosimies arī nākotnē. Un, ja ir tumsonība, tad ir arī tumsoņas. Tumsonība prevalē ja ne visā sabiedrībā, tad noteikti prevalē kādā sabiedrības slānī. Turklāt prevalē tādā sabiedrības slāni, kura tumsonība ir spējīga izraisīt visas sabiedrības tumsonību. Nav grūti saprast, ka tādā gadījumā tumsonība attiecas uz valdošo slāni. Bet tas savukārt nozīmē, ka analītikai ir jāiztirzā valdnieku tumsonība. To psiholoģiski kavē konjunktūra, un to nevēlēsies darīt ne tikai konjunktūras cilvēki. Saruna par tumsonību vienmēr ir delikāta saruna, jārīkojas uzmanīgi un jāizturas smalkjūtīgi.
   Runa ir par demogrāfisko bumu XIX gadsimtā. Toreiz eiropiešu skaits palielinājās vairākas  reizes. Šī fakta socioloģiskās sekas, protams, ir analītiski izprastas Rietumu zinātniskajā un filosofiskajā domā. Sekas ir ļoti svarīgas, - XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība.
   Tā ir standartizētu indivīdu sabiedrība ar visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formulē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi un masu garīgās kultūras veidi.
   Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē. Masu sabiedrības pārstāvi Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt “Das Man” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm. Tā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”. Viņa apzīmējums ir vispopulārākais.
   Masu sabiedrības rašanās nosacīja adekvātu garīgās un materiālās apgādes nepieciešamību. Tas, kas agrāk derēja nelielam iedzīvotāju skaitam, vairs nederēja iedzīvotāju milzīgām masām. Ļaužu masu eksistences nodrošināšanai nācās pārkārtot saimniecisko darbību un garīgās kultūras formātus. Tā rezultātā Rietumu civilizācijā gandrīz vienlaicīgi radās masu produkcijas industrija un masu garīgās kultūras industrija.
   Abi minētie masu sabiedrības atribūti analītiski ir labi izprasti zinātnē un filosofijā. Par masu produkcijas ražošanu un patērēšanu ir plaša bibliotēka. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte. Tā bija jauna mēraukla cilvēku darbam un rīcībai.
   Vēl lielāks speciālās literatūras klāsts ir par masu garīgo kultūru – tās formātiem, industrijas vēsturi, ietekmi uz sabiedrisko apziņu, ietekmi uz kultūras vispārējo attīstību utt. Masu sabiedrības cementējošs fenomens XX gadsimtā kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu apziņai un masu estētiskajai gaumei adresētu literatūru un mākslu. Masu izglītība un masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts. Tas dāsni funkcionē arī pašlaik. Rietumu tautu dzīvē pamatā valda masu kvalitāte.
   Masu sabiedrības (cita tipa sabiedrība Rietumu civilizācijā kopš XX gadsimta vairs neeksistē) abu minēto segmentu (masu ražošanas un masu garīgās kultūras) izpratne, kā jau minēju, ir vispusīgi izvērsta zinātnē un filosofijā. Taču nekas netiek teikts par trešo segmentu – visbūtiskāko segmentu, no kā ir atkarīgi abi tik tikko minētie segmenti.
   Respektīvi, nekas netiek teikts par sociuma dzīves politisko un ideoloģisko vadību - valdniekiem un viņu kvalitāti. Atklāti netiek atzīta rūgtā patiesība par tumsonības klātbūtni masu sabiedrības politiskajā un garīgajā pārvaldīšanā, jo Rietumu civilizācijas Jauno laiku visas galvenās politiskās teorijas laika gaitā sāka pārklāt tumsoņu tumsonība. Turklāt tumsonība nav tikai naidīga attieksme pret izglītību, zinātni, apgaismību. Tumsonība ir moderni transformējusies un kļuvusi izglītības, zinātnes, apgaismības sastāvdaļa, bet tumsoņas nav retums profesoru, akadēmiķu, speciālistu, ekspertu, politiķu, valstsvīru aprindās. Obskurantisma vēsturiski klasiskā definīcija vairs nav aktuāla. Obskurantisms ir modernizējies, sevī iekļaujot tādas izpausmes kā sociālais darvinisms, antihumānisms, vērtību, normu, uzskatu, ideālu, patiesības plurālisms.  Masu sabiedrības politiskā un ideoloģiskā vadība ieguva masu kvalitāti, un šīs kvalitātes raksturojumā objektīvi iederas vārdi “tumsoņas” un “tumsonība”.
   Rietumu civilizācijas politiskās teorijas ir nacionālisms, komunisms un liberālisms. Minētās idejiskās konstrukcijas vēl mēdz saukt par politiskajām ideoloģijām, politiskajām sistēmām, politiskās teorijas un politiskās prakses paradigmām. Visi nosaukumi principā raksturo vienu un to pašu; proti, raksturo nacionālismu, komunismu un liberālismu kā konceptuālu pamatsistēmu, problēmu izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modeli, kas dominē noteiktā vēsturiskajā periodā un noteiktu zemju kultūrā (šajā tekstā turpināšu lietot nosaukumu “politiskās teorijas”).
   Vēsturiski visvecākā ir nacionālisma politiskā teorija. Taču tās vēsturē ir t.s. pirmsideoloģiskais posms, kad nacionālisma koncepts funkcionēja stihiski, bet nevis kā apzināti definēta politiskā teorija. Nacionālisma vēsture vissenākajos laikos sākās tad, kad cilvēku etniskie kolektīvi (dzimtas, ciltis) sāka aizstāvēt savas intereses, kuras mūsdienās visbiežāk dēvē par nacionālajām interesēm. Jēdzienu “nacionālisms” sāka lietot tikai XIX gadsimta sākumā. Viens no pirmajiem to darīja Herders.
   Nacionālisma vēsturē jauns posms sākās reizē ar Eiropas nacionālo valstu veidošanos. Šajā posmā nacionālisms funkcionēja kā politiskā un ideoloģiskā konceptuālā bāze dažādu etnisko un sociālo grupu solidaritātei, konsolidācijai un integrācijai nacionālā valstī. Primārā bija tēze, ka tauta ir sabiedriskās vienotības augstākā forma, valsts pamats, un tauta ir visaugstākā vērtība.
   Nacionālisma politiskās teorijas misija vienmēr un visur ir bijusi nacionālās valsts izveidošana. Pēc nacionālās valsts izveidošanas nacionālisms zaudē politisko prioritāti, jo valsts celtniecībai piemērotāki ir sociāli ekonomiskie koncepti.
   Nacionālisms doktrinālo apogeju sasniedza XX gadsimtā itāļu fašisma un vācu nacionālsociālisma (nacisma) politiskajās teorijās. Savukārt liberālisms un komunisms galvenokārt ir XIX gadsimta “bērni”, bet XX gadsimtā, atbilstoši tumsonības triumfam, nevērtīgi transformējās neoliberālismā un zinātniskajā komunismā, apliecinot radikālu atkāpšanos no abu politisko teoriju kanoniskā veidola.
   Eiropeīdu civilizācijas vēsturē tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociālā, politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko briedumu Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.
   Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība. Šī īpašība var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē. Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānismā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai, kas totāli ierobežoja cilvēka apziņas brīvību.
   Lielā mērā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja slavenās 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.
   Droši var atzīt, ka visām trijām politiskajām teorijām ir kopīgi ģenēzes faktori un kopīgi mērķi. Nacionālisms, liberālisms un komunisms dziļākajā būtībā vēlējās nodrošināt cilvēka garīgo brīvību un neatkarību no jebkādiem determinantiem – reliģiskajiem, politiskajiem, ekonomiskajiem, sociālajiem, garīgās kultūras. Visas minētās politiskās teorijas pret cilvēku izturējās kā pret suverēnu un autonomu sava likteņa noteicēju. Indivīda garīgā brīvība kļuva galvenais, kas nosaka cilvēka eksistences jēgu.
   Nacionālisms tiecās darīt cilvēku brīvu kā etnisko būtni. Tam galvenais šķērslis bija katolicisma impērija. Liberālisms tiecās akcentēt brīvību kā personības izejpunktu un kritizēja reliģijas preskriptīvo dogmātiku, kas cilvēku iekala garīgajās važās. Komunismā cilvēka brīvības nosacījums bija sociālā vienlīdzība. Komunisma konceptuālajā centrā bija nevienlīdzība kā netaisnība un mērķis likvidēt nevienlīdzību.  Pirmajā laikā visas trīs politiskās teorijas pievērsās cilvēka iekšējās pašcieņas kanonizēšanai, pret brīvību izturoties kā pret cilvēka pienākumu un cilvēka tiesībām.
   Visas trīs politiskās teorijas vērsās pret cilvēka uzlūkošanu kā normatīvu esību, kad cilvēks tiek iespīlēts reliģiski mehānistiskā rāmī bez pašnoteikšanās iespējām. Piemēram, viduslaikos cilvēks tika vienpusīgi internalizēts, viņam uzspiežot apgūt un sev par saistošiem pieņemt reliģiskās dzīves normas bez patstāvīgas izvēles tiesībām. Cilvēkam viss tika ārēji uzspiests, ko galvenokārt darīja katoļu reliģiskās organizācijas.
   Nacionālisms, liberālisms un komunisms radās tad, kad Eiropā vēl nebija masu sabiedrības. Tas ir ļoti svarīgs apstāklis. Pēc masu sabiedrības rašanās XX gadsimtā radikāli izmainījās visas trīs politiskās teorijas. Tās pieskaņojās masu sabiedrības prātam, garam un dvēselei. Tātad pieskaņojās masu kvalitātei, kas masu sabiedrībā ir noteicošā kvalitātes gradācija.
   Demogrāfiskā buma iznākumā radās masu sabiedrība ar masu sabiedrības diktatūru. Tā savukārt radīja tumsonības bumu ar tumsonības diktatūru. Masu sabiedrība bez tumsonības nespēj eksistēt. Tumsonība ir masu sabiedrības vitāla nepieciešamība, kas piespieda kardināli mainīties visām trijām politiskajām teorijām. Eiropeīdu kultūrai tika uzspiesta jauna kvalitāte – masu kvalitāte. Pretestība masu kvalitātei praktiski nebija iespējama. Masu sabiedrības diktatūra nepieļāva atkāpes no masu kvalitātes. Masu sabiedrībā valda masu kvalitāte visos dzīves segmentos. Arī nacionālisms, liberālisms un komunisms ieguva masu kvalitāti. Visas trīs politiskās teorijas sāka apkalpot masu cilvēku – Das Man.
   Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite. Tā demagoģiski uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite izvērtās profesionālu politiķu stratā. Tāds  strats Rietumu civilizācijā pirmo reizi sāka funkcionēt masu sabiedrībā XX gadsimtā. Un, lūk, ļoti svarīgi zināt, ka šajā stratā jau no paša sākuma iefiltrējās Das Man tipa indivīdi - tipiski masu cilvēki ar masu cilvēku mentalitāti, masu cilvēku pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un dzīves orientāciju. Ja vēsturiski senāk politika bija specifiski apdāvinātu personību sfēra, tad XX gadsimtā politika kļuva galvenokārt Das Man sfēra. Politikā tikšanās ar personību kļuva rets prieks. Pateicoties Das Man nomācošajai klātbūtnei un bieži arī viņu noteicošajai lomai, politiķu stratu pārklāja tumsonība.
   Das Man politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju (reāli – Das Man) masas. Masu sabiedrības politiskais subjekts (politiķu strats) ir kvalitatīvi vienāds ar politisko objektu (Das Man elektorātu). Tumsoņas sāka apkalpot tumsoņas, un tas tā turpinās šobaltdien.
   Vēl ir ļoti svarīgs viens moments. Das Man politiķu sociālā izcelsme vienmēr ir sakritusi ar sociuma masu sociālo izcelsmi. Komunisma zemēs šajā ziņā izsacījās par partijas un padomju darbinieku “proletārisko izcelsmi”. Pret to izturējās ar lielu cieņu. “Proletāriskā izcelsme” bija svarīgs kritērijs iekļūšanai partijas un padomju  nomenklatūrā. “Buržuju” atvasēm nebija vietas partijas un padomju nomenklatūrā.
   Precīzāk sakot, tā bija lumpeniski plebejiskā izcelsme. Tā, protams, attiecas arī uz Rietumu zemēm. Tāpēc ir loģiski, ka tumsonības stihijas avots ir lumpeniski plebejiskā stihija. Austrumeiropā, kur lumpeniski plebejiskie slāņi fiziski likvidēja aristokrātiju un buržuāziju, citas izcelsmes stihija vispār nav iespējama. Austrumeiropiešu dzīves līmenis XX-XXI gadsimtā ir bijis atkarīgs tikai no šīs stihijas. Austrumeiropas valstu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras seju minētajos gadsimtos ir nosacījuši lumpeniski plebejiskas izcelsmes indivīdi atbilstoši ģenealoģiski un ģenētiski nostiprinātajai mentalitātei. Zinot par XX gadsimta asiņainajiem notikumiem Rietumeiropā un Austrumeiropā, sākot ar I Pasaules karu, sociālistisko revolūciju, aristokrātijas, buržuāzijas, garīdzniecības, inteliģences iznīcināšanu, holokaustu, deportācijām, finansu kapitālisma ļaunumu un “perestroikas” unikālo mahināciju kriminālā kapitālisma laupīšanai, nākas secināt lumpeniski blebejiskā sociālā slāņa šausmīgo cilvēcisko iedabu. Masu sabiedrība reāli ir lumpeniski plebejiskā sabiedrība – lumpeniski plebejiskā sociālā slāņa šausmīgās cilvēciskās iedabas sabiedrība. Tā ir sabiedrība, kura cilvēces vēsturē savu lumpeniski plebejisko vadoņu vadībā ir pastrādājusi visgrandiozākos briesmu darbus ne tikai abu Pasaules karu laikā, bet arī miera laikā.
   Ļoti uzskatāmi tas atspoguļojas nacionālisma (turpmāk – nacisma) un komunisma virzībā XX gadsimtā. Abu politisko teoriju virzība ir spilgts pierādījums tumsonības pastrādātajiem briesmu darbiem.
   Nacisma (Trešā reiha variantā) un komunisma (PSRS variantā) izvērtējumā var izmantot salīdzinošo metodi. Trešā reiha un PSRS vēsturē ir daudz kopēja, kaut gan ir arī kardināli atšķirīgas līnijas.
   Salīdzinājumu der sākt, atgādinot par Hitlera un Ļeņina biogrāfisko faktu sakritību. Hitlers dzimis 20.aprīlī, Ļeņins dzimis 22.aprīlī. Abiem nebija bērnu. Abiem ir fantastiska ietekme mūsdienu pasaulē. Abi mūža beigās piedzīvoja savas darbības krahu. Hitlers mira 56 gadus vecs, Ļeņins mira nepilnus 54 gadus vecs. Abi bija XX gadsimta galveno politisko teoriju (politisko sistēmu) reprezentanti un ieviesēji dzīvē. Abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) gāja bojā.
   Būtiski ir tas, ka abas politiskās teorijas (politiskās sistēmas) Trešajā reihā un PSRS praktiski bija tumsonības triumfs – neizglītotu, lumpeniski plebejisku, zemas intelektuālās attīstības politisko un valstisko darboņu “spīdoši panākumi”. Īpaši tas attiecas uz PSRS, jo Trešajā reihā visaugstākā līmeņa “fīreriem” bija samērā laba izglītība. Piemēram, Gebelss bija zinātņu doktors.
   Hitlers bija beidzis reālskolu, Ļeņins izglītību ieguva neklātienē, Staļins kādu laiku apmeklēja garīgo semināru, par Hruščova un Brežņeva izglītību vispār tiek klusēts, Andropovam bija partijas skolas izglītība. Trešā reiha un PSRS vadoņu, kā arī ierindas darbinieku zemais izglītības līmenis ir labi zināms fakts. Abu politisko teoriju “praktiķi” bija cilvēki bez pilnvērtīgas un godājamas izglītības.
   Tāpat ir labi zināma Trešā reiha un PSRS tumsonības triumfa ietekme uz abām politiskajām teorijām – nacionālismu un komunismu. Tumsonības rezultātā abas politiskās teorijas tika grandiozi izkropļotas, tās pieskaņojot masu sabiedrības intelektuālajam, morālajam, politiskajam līmenim. Nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju.
   Ja komunisms savā konceptuālajā izejas punktā nav noziedzīgs un slikta bija tikai komunisma koncepcijas realizācija dzīvē, tad to nekādā gadījumā nevar teikt par nacismu. Nacisms jau konceptuālajā izejas punktā ir noziedzīgs ar savu rases pārākuma teoriju. Nacisms ir noziedzīgs visas cilvēces mērogā un ne tikai attieksmē pret ebrejiem – holokausta upuriem.
   Nacisms un komunisms politisko un ideoloģisko mērķu sasniegšanā izmantoja teroru. Vienlīdzības un taisnīguma komunistiskā doktrīna PSRS sašķiebās asiņainā terorā un birokrātiskā stagnācijā. Savukārt Trešajā reihā nacionālisms sašķiebās tehnokrātiskas un ģeopolitiski agresīvas supervalsts aizsardzībā, balstoties uz nacismu. Tiesa, nacisms sāka slepkavot idejiskos pretiniekus mazliet vēlāk nekā komunisms, kas sāka masveidā slepkavot “buržujus” tūlīt pēc varas iegūšanas. Padomju varas asinskārās tumsoņas turpināja “raženi” slepkavot līdz 1953.gadam. Uz Hruščova partijas vadībai iesniegto Maskavā iznīcināmo “kontrrevolucionāru” sarakstu Staļins uzrakstīja “Уймись, дурак!”.
   Gan nacisms, gan komunisms lepojās ar neticību cilvēkam, materiālistisko orientāciju un garīguma nicināšanu. Abas politiskās teorijas (reāli – kroplības) noliedza individualitāti un cilvēku uzskatīja par kolektīvu radību. Abas politiski teorētiskās kroplības greznojās ar atziņu, ka cilvēki ir jāvalda un viņiem nevar ļaut pašiem izvēlēties valdniekus. Nacisms un komunisms tāpat greznojās ar atziņu par varas īpašo stāvokli un varas īpašajām tiesībām. Abas politiski teorētiskās kroplības  ienīda garīgo brīvību, vārda brīvību, uzskatu brīvību, māksliniecisko un akadēmisko brīvību, kā arī uzkurināja mākslīgas identitātes kultu. Nacismā mutuļoja rases kults, bet komunismā mutuļoja šķiras kults. Abās zemēs visu nosacīja voluntārs politiskais un ideoloģiskais determinisms. Tas bija adresēts tumsoņām – neizglītotajiem un aprobežotajiem Das Man (PSRS retorikā – “padomju ļaudīm”). Trešajā reihā un PSRS valdošā kliķe neuztraucās par to, ka tumsonība ir dēmonisks spēks.
   XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.). Tās laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss zaudē racionalitāti; diskurss netiecas balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāk pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens kanonam. Masu sabiedrībā nostiprinās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvēršas sociālā ellē. Tās aktuāls elements ir kļuvis baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.
   Tik tikko ieskicētajos apstākļos radikāli izmainījās liberālisms kā politiskā teorija. Liberālisms tāpat kā nacionālisms un komunisms piedzīvoja šausmīgu degradāciju – tumsonības invāziju.
   Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants. Taču no 70. gadiem ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. 70. gados liberālisms sāka sašķiebties neoliberālismā. Šo procesu var droši uzskatīt par Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem (par tiem iegūtajiem labumiem).
   Neoliberālisms nerūpējas par cilvēku. Liberālisms radās un pozitīvi pulsēja tajā laikā, kad nebija masu sabiedrības un varēja rūpēties par cilvēku. Liberālisma misija bija rūpes par cilvēka brīvību. Masu sabiedrībā kroplā neoliberālisma misija ir izskaust cilvēka brīvību.
   Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga valsts suverenitāte, valsts neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildības ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme. No 70. gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka pārvērsties postcilvēku sabiedrībā ar jauna tipa tumsonību.
   Neoliberālisma rašanās un postcilvēku ģenēze ir vienota ar tumsonības modernizēšanos. Neoliberālisms un postcilvēki apliecina tumsonības jaunu veidu. Tā vairs nav tumsonība tās klasiskajā variantā, atklāti naidīgi izturoties pret izglītību, zinātni, apgaismību. Modernās tumsoņas pret izglītību, zinātni, apgaismību atklāti nevēršas, kaut gan sevī klusībā dziļi ienīst viņiem intelektuāli un morāli nepieejamo īsto izglītību, īsto zinātni, īsto apgaismību. Modernā XX gadsimta otrās puses tumsonība (turpmāk – neotumsonība) vairs nav neizglītotu un aprobežotu Das Man tumsonība, bet tā ir tumsonība ar formālu augstāko masu izglītību, doktora grādu, profesora, akadēmiķa titulu, politiķa, eksperta, valstsvīra profesionālo statusu. Neotumsonības personāžs nav lumpeniski plebejiski pusanalfabēti, kā tas bija, piemēram, sociālistiskajās valstīs. Neotumsonības centrā ir antihumānisms, liberālais totalitārisms, meli kā varas diskursa bāze, politiskais striptīzs, “globālistiski” retoriska pasaules aina, rafinēts cinisms pret garīgumu, kultūras mantojumu, jebkuru vērtību un ideālu. Pat reti antihumāna atklātība: “..не вписавшиеся в рынок тридцать миллионов — лишние и их не жалко” (Putina rūpīgi auklētais Čubaiss).

otrdiena, 2019. gada 12. novembris

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba



   “Nācijas tēvs” katrā piemērotā un katrā nepiemērotā brīdī slimīgi apsēsti turpina atgādināt savu neoloģismu “valstsgriba”. Viņa radītais vārdu savienojums ir pretīgs un atbaidošs, un garīgi veselajā sabiedrības daļā tas nav guvis nekādu atsaucību. Internetā “nācijas tēva” neoloģismu kariķējoši izsmej visdažādākajā formā un visdažādākajā kontekstā. Bet “nācijas tēvs” to stūrgalvīgi izliekas nezinām un sabiedrības noniecināto leksisko darinājumu turpina plivināt līdzīgi kā vājprātīgais psihiatru priekšā var plivināt savas trekni sasmaržotās apakšbikses.
   “Nācijas tēva” rīcība nav cilvēciski adekvāta rīcība. Tā parasti rīkojas dziļi aprobežots cilvēks vai rafinēti viltīgs un nekaunīgs par labu samaksu algots ideoloģiskais papagailis, automātiski atkārtojot iekaltu ideologēmu, lai doto ideoloģisko klišeju iezombētu sabiedrības smadzenēs kā apziņas elementu.
   Lūk, tipisks piemērs no “nācijas tēva” slimīgi apsēstā glamūrigi retoriskā arsenāla. Citāts no “nācijas tēva” uzrunas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militārajā parādē 2019.gada 11.novembrī: “Latvijas valsts pamatā ir mūsu tautas negrozāmā (!?) valstsgriba – griba (!?) uzturēt pašiem savu neatkarīgu (!?) valsti un pašiem (!?) lemt par savu nākotni. Ja kāds vaicātu, kā varētu sajust (!?) vai saskatīt (!?) valstsgribu, mēs droši varam atgādināt par mūsu armijas un mūsu tautas uzvaru pār Bermontu pie Rīgas. Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētiem ienaidniekiem, bet arī pār neticību saviem spēkiem un savai valstij. [..] Lāčplēša diena ir mūsu valstsgribas apstiprinājuma (!?) diena".
   Saprotams, “nācijas tēvs” ir personiski ieinteresēts regulāri plivināt “valstsgribu”. Tā nosaukta viņa grāmata. Par tās satura vērtību zinātniski kompetentais prof. J.Bojārs raksta: “Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits saka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu”.
   Noteikti tiekamies ar rafinēti viltīgu un nekaunīgu ideoloģisko papagaili. Tas ir LKP/VDK morālo kastrātu kriminālā kapitālisma un Rietumu neoliberālisma politiskās, sociālās un morālās destrukcijas ideoloģiskais papagailis. Ja “nācijas tēvs” nemelotu un patiešām būtu Latvijas Republikas kvēls patriots, tad viņš nekādā gadījumā enerģiski un ar iniciatīvu nekalpotu LKP/VDK morālajiem kastrātiem jau “atmodas’ laikā vēl pirms PSRS sagraušanas. Tāda pazemojoša kalpošana bija “nācijas tēva” apzināta un mērķtiecīga izvēle. “Nācijas tēvs” nebūt nav imbecils, nespējot saskatīt padomju nomenklatūras varas turpināšanos un valstiskuma imitēšanu “otrajā’ Latvijas Republikā. Tas viņam ir idejiski un psiholoģiski pieņemams, un “nācijas tēvs” savā attieksmē nejūt nacionālo nodevību. “Nācijas tēvs” klusēja un joprojām klusē par latviešu tautas un valsts politiskās eksistenciālās ģeometrijas kroplībām. “Nācijas tēvam” acīmredzot nekad nav bijis morāli tikumiskais stratēģiskais apjukums un stratēģiskā nenoteiktība. Viņš vienmēr zināja, kuru ir jālaiza, kuram ir jāizpatīk un kuram ir jāstāsta skaistas pīlītes.
   Atkārtoju: “nācijas tēvs” nebūt nav imbecils. Tas attiecas arī uz viņa zināšanām par latviešu attieksmi pret valsts suverenitāti jeb slaveno “valstsgribu”. “Nācijas tēvs” lieliski zina par latviešu “valstsgribas” reālo līmeni; proti, “valstsgribas” trūkumu. Pie tam ir viens būtisks moments. “Nācijas tēva” dīdīšanās ar “valstsgribu” ir spilgts amoralitātes apliecinājums.
   Pirmkārt, sadarbība ar LKP/VDK morālajiem kastrātiem LR simulakra izveidošanā patiesībā ir ņirgāšanās par godīgo latviešu vēlēšanos atgūt savu valsti. “Nācijas tēvs” jau no paša sākuma apzināti ignorēja godīgo latviešu gribu atgūt savu valsti. Tātad apzināti ignorēja to, ko tagad nelietīgi plivina kā ideologēmu. “Nācijas tēva” ideoloģiskā konstrukcija vārdā “valstsgriba” faktiski ir amorāla manipulācija.
   Otrkārt, nav zināms par “nācijas tēva” protestu pret atsacīšanos no LR suverenitātes, LR stratēģiskās autonomijas. Nav informācijas par “nācijas tēva” centieniem vest pie prāta politisko kliķi un tautu pirms 2003.gada 20. septembra referenduma, kurā 66,97% nobalsoja par atsacīšanos no brīvības un iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tā taču bija skaista atsacīšanās no latviešu “valstsgribas”! Kā var pēc tik tikko minētās vēsturiski melnās dienas plivināt “valstsgribas” smirdošās apakšbikses? Kuram pēc tādas latviešu anormālas rīcības ir drosme plātīties ar latviešu “valstsgribu”? Skaidrs, ka plātīties ir spējīgs vienīgi rafinēti viltīgs un nekaunīgs indivīds.
   Turklāt tāds indivīds noteikti ir pārliecināts par sociuma garīgo neveselību. Viņš savtīgi izmanto sociuma garīgo neveselību, bet nevis palīdz sociumam atveseļoties. “Nācijas tēvs” nebaidās no šarmantās melošanas par “valstgribu”. Viņš nebaidās no citiem pseidointelektuālā glamūra izdalījumiem. Tiem ir dzirdīgas ausis un tirpstoši baudkāra auditorija. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir “nācijas tēvs”. Viņa publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk “nācijas tēva” pseidointelektuālie izdalījumi “brīvtelpa”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "diasporas politika”.
   Savukārt “valstsgriba” lielā mērā nomierina daudzus latviešus, jo nav jau tik traki, ka neviens klusu pie sevis neatzītu reālo stāvokli. Ar “valstsgribu” ir bēdīgi. To saprot daudzi. Taču to skaļi atzīt ir nobriedis retais. Tāpēc lai kungs turpina iestāstīt par “valstsgribu”. Nemitīgi dzirdot šo slavinājumu, gribot negribot uzdīkst vēlēšanās ticēt “valstsgribas” reālajai esamībai.


pirmdiena, 2019. gada 11. novembris

Sistēma un opozīcija



   Cilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts pasaulei ir pievērsts sistēmiski. Tāpēc sabiedrībā parasti tiek augstu vērtēti indivīdi ar sistēmisko pieeju. Tāda pieeja liecina par spēju uz pasauli lūkoties plašā tvērumā. Sastopama aksioma: jo plašāka pieeja, jo pilnvērtīgāka lietu un parādību interpretācija.
   Cilvēku dzīvē mēdz būt fenomeni, kurus nākas uzlūkot vienīgi sistēmiski. Ja šos fenomenus neuzlūko sistēmiski, tad tie vispār tiek skatīti greizi un bezjēdzīgi. Tiek iegūts maldinoši primitīvs pasaules fragments.
   Tāds fenomens ir valsts. Uz valsti vienmēr ir analītiski jālūkojas kā uz sistēmu. To nedarot, valsts atspoguļojums ir analītiski nepilnīgs, tendenciozs, nekompetents, bezperspektīvs. Īpaši jūtīgi prasība pret valsti izturēties kā pret sistēmu attiecas uz opozīciju, ja tāda valstī ir radusies un uzdrošinājusies draudīgi nostāties valsts ceļā.
   2019.gada novembrī Latvijā sākās parakstu vākšana Saeimas atlaišanai. Šajā sakarā ļoti svarīgi ir pret LR izturēties kā pret sistēmu, kuru nepieciešams mainīt. 13. Saeimas padzīšanai un jauna parlamenta vēlēšanām jēga ir tikai tad, ja varu iegūst opozīcijas politiskais spēks, kas vēlas realizēt sekojošus galvenos sistēmiskos uzdevumus: 1) dibināt īstu LR – neatkarīgu, suverēnu valsti bez noziegumu brīvības un kriminālā kapitālisma; 2) izstāties no ES, NATO; 3) padzīt okupācijas karaspēku; 4) likvidēt lielākos nacionālos nodevējus un laupītājus; 5) sodīt organizētās noziedzības noziedzniekus un noziegumu brīvības ieviesējus parlamentā; 6) no darba padzīt valsts visu struktūru alkātīgos vadītājus; 7) nacionalizēt masu komunikācijas līdzekļus; 8) nacionalizēt ārzemniekiem atdoto zemi, mežus, 9) nacionalizēt ar izglītību, medicīnu, garīgo kultūru, stratēģiskās komunikācijas infrastruktūru (ostām, dzelzceļu, avio) saistīto materiāli tehnisko bāzi. Aktuāli ir divi jautājumi. Vai latvieši ir spējīgi dzemdēt tādu politisko spēku, un vai latvieši vispār vēlas politisko spēku ar minētajiem galvenajiem sistēmiskajiem uzdevumiem?
   Opozīcijas objekts var būt tematiski dažāds, kaut gan formas ziņā reāli pastāv tikai opozīcijas divi varianti: opozīcija pret sistēmu un opozīcija pret sistēmas elementu. Opozīcija pret sistēmu nozīmē, ka tiek oponēts objektam, ko aplūko kā citu objektu (sistēmas elementu) kopumu, kas ir iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Tāds funkcionāli vienots darbojošs objektu kopums ir valsts ar tās politisko iekārtu. Valsts ar tās politisko iekārtu ir sistēma – iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Opozīcija pret valsti ir vēršanās pret sistēmu. Nevēršanās pret valsti, bet vēršanās tikai pret kādu tās veseluma objektu, ir opozīcijas otrais variants - opozīcija pret sistēmas elementu.
   Latvijas Republikā ir sastopami abi opozīcijas varianti. Sastopama ir opozīcija pret valsti kā sistēmu un sastopama ir opozīcija pret kādu valsts sistēmas elementu. Opozīcija pret valsti nozīmē, ka netiek atzīta pastāvošā valsts politiskā iekārta un tiek prasīts mainīt LR valsts politisko iekārtu.    
   Latvijā šī prasība ir eksistenciāli vitāla. LR valsts politiskā iekārta ir noziedzīga kriminālā kapitālisma iekārta ar noziegumu brīvību, nodrošinot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku režīmu, kas sekmē latviešu tautas bojāeju. LR kriminālā kapitālisma galvenais noziegumu veids ir organizētā noziedzība.
   Pēcpadomju Latvijā opozīcijas pastāvēšana ir dīvaina. Padomju Latvijā (Padomju Savienībā) opozīcija pret valsti kā sistēmu nebija iespējama. Turpretī pēcpadomju Latvijā (Latvijas Republikā) opozīcija pret valsti kā sistēmu ir iespējama. Tas ir dīvaini un to nākas izskaidrot.
    Divainību izraisa sekojošais. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā varu saglabāja PSRS/LPSR nomenklatūras amorālākā daļa, kuras zemcilvēkus saucu par morālajiem kastrātiem. Tie ir primāti ar izteiktu nodevības sindromu. Vieni ir idejiskie (sociālisma) nodevēji, otrie ir profesionālie (VDK) nodevēji. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā viņu nodevība sintezējas ar sabiedrības kopīpašumu laupīšanu. Doto primātu būtība veidojas no nodevības + laupīšanas.
   Morālie kastrāti izveidoja kriminālo kapitālismu. Taču viņi to ideoloģiski un politiski neaizsargā tādā pašā nenogurstošā centībā kā to darīja ar sociālisma valsts drošības aizsargāšanu PSRS/LPSR laikā, nesaudzīgi vēršoties pret jebkuru politiskās iekārtas kritiku.
   Tas ir dīvaini! Vajadzēja aizsargāt vēl nežēlīgāk! Morālajiem kastrātiem taču nav nekādas leģitimācijas. Tāpēc viņiem vajadzētu momentā iznīcināt visniecīgāko varas apdraudējumu. Bet tas nenotiek! Kriminālajā kapitālismā ir iespējama šī noziedzīgā, antisociālā, antihumānā režīma kritika. Tajā skaitā opozicionāra satura grāmatu izdošana, regulāra publicistisko eseju izplatīšana, pamfletu sacerēšana, interneta portālu piepildīšana ar atmaskojošiem tekstiem, karikatūrām utt.
   Kāpēc morālie kastrāti ir tik "liberāli" un "demokrātiski"?
   Tā tas ir tāpēc, ka Latvijā kriminālo kapitālismu atbalsta praktiski visa latviešu darba spējīgā tauta. Izņēmumi ir niecīgi. Turklāt tas ir īsts atbalsts – morāli psiholoģiski leģitīms atbalsts.
   PSRS/LPSR atbalsts bija neīsts. Tam nebija morāli psiholoģiskās leģitimācijas. Ja arī kāds patiešām bija, kā saka, pārliecināts komunists, tad tā nebija intelektuāli pamatota pārliecība, bet drīzāk gan garīgās aprobežotības un neizglītotības sekas, nespējot saskatīt un adekvāti novērtēt padomju ideoloģijas iluzoriskumu. Atbalsts bija arī baiļu rezultāts, nevēlēšanās tikt represētam.  Turpretī kriminālais kapitālisms balstās uz morāli psiholoģiski sakņotu atbalstu - materiālās ienteresētības, alkātīgas zagšanas iespējamību kriminālajā kapitālismā. Tā ir personiskā materiālā ieinteresētība, kas mudina atbalstīt kriminālo kapitālismu. Noziegumu brīvība attiecas ne tikai uz valdošo kliķi, bet visu tautu. Un, lūk, jūtot tautas īsto atbalstu, morālie kastrāti var nevērsties pret opozīciju un noziedzīgā režīma kritiku. Ja arī ir sastopama opozīcijas traucēšana, tad tas notiek atsevišķu indivīdu iniciatīvas rezultātā. Tam nav sistēmisks raksturs. Turklāt visu var izšķir skaudība biznesa jomā, kā arī tradicionālais stulbums.
   Opozīcija tikai pret kādu LR politiskās iekārtas elementu nozīmē, ka principā tiek atbalstīta sistēma (LR kriminālais kapitālisms) un tiek iebilsts vienīgi pret kādu sistēmas elementu, saskatot tajā nepilnības un aicinot attiecīgo elementu pilnveidot. Tāda opozīcija neapdraud valsts politisko iekārtu un ir sava veida šīs iekārtas leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Tātad tiek atzīts kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību. Tāda opozīcija praktiski atbalsta latviešu tautas bojāeju.
   Šī opozīcijas veida tipisks piemērs ir “Delfos” rubrikā “Versijas” publicētie raksti. Tajos jaunie valsts klerki kaut ko maigi pakritizē bez jebkādas saistības ar valsti kā sistēmisku veselumu. “Versijas” atgādina kompartijas laikrakstu “Pravda” un “Cīņa” publikācijas. Tajās tāpat kā “versijās” tika kaut kas nosodīts, ne vārda nesakot par visu politisko iekārtu. “Versijas” ir pastāvošās politiskās iekārtas glancētājas.
   Latviešu tautai ir vitāli vajadzīga opozīcija pret sistēmu – pastāvošo noziedzīgo valsts iekārtu. Oponējot pret kādu konkrētu sistēmas elementu, vienmēr ir jācenšas to interpretēt noziedzīgās sistēmas kontekstā, tādējādi nepievienojoties pastāvošās noziedzīgās iekārtas leģitimācijai.
   Diemžēl tas notiek ļoti reti. Visbiežāk kaut kas tiek kritizēts izolēti no sistēmas, netieši apliecinot emocionāli traktētu situāciju: valsts (sistēma) ir laba, slikta ir tikai valsts atsevišķu iestāžu (sistēmas elementu) rīcība. Populāra ir idiotiskā atruna: politiķi un klerki ir slikti, valsts un tauta ir laba. Tādējādi slimīgi netiek atzīts, ka politiķi un klerki nāk no tautas un tauta (tās elektorāts) ievēl politiķus. Idiotiskā atruna liecina par gļēvu nevēlēšanos uzņemties atbildību – politisko, morālo, tiesisko un transcendentālo (Dieva priekšā) atbildību.
   Latvijā ir sistēmas problēma – valstiskā sistēma nekur neder un ir nacionāli graujoša. Bet tas vēl nav viss.
   Sistēmas un tajā skaitā valstiskās sistēmas nenokrīt no debesīm. Sistēmas rada un uztur cilvēki. Tāpēc ir jāņem vērā ne tikai empīriski reālās sistēmas, bet arī mentālās sistēmas.  
   Katru sistēmu rada un uztur noteikts garīgums. Tāds garīgums arī funkcionē kā sistēma – mentālā sistēma. Cilvēki ir garīgi dažādi. Taču tajā pašā laikā tautā dominē noteikts garīguma tips, integrējot attiecīgo mentālo sistēmu. Tauta, kura rada un uztur valsti, balstās uz savu mentālo sistēmu. Tradicionāli to dēvē par tautas mentalitāti. Loģiska ir likumsakarība: kāda ir tautas mentalitāte, tāda ir tautas valsts.
   Arī sistēmas “Latvijas Republika” esamību nosaka konkrēta mentālā sistēma – latviešu tautas mentalitāte. Arī pret tautas mentalitāti tāpat kā pret tautas valsti ir jāizturas sistēmiski.
   Latvijā ir ne tikai valstiskās sistēmas problēma, bet arī mentālās sistēmas problēma. Turklāt tā ir primārā problēma, kura cementē šodienas dzīvi un no kuras ir atkarīga nacionāli graujošās valstiskās iekārtas likvidācija jeb saglabāšanās līdz tautas pilnīgai bojāejai.
   Tā, piemēram, mediķu protestu sakarā interneta komentāros bija lasāms: “Zane L. Ka tik aiz šiem protestiem nestāv Kremļa partija "Saskaņa". Ceru ka mediķi būs tik gudri un nepakļausies pretvalstiskiem pasākumiem. Nešūpojiet laivu! Mediķi tādā veidā atzīmēs oktobra revolūcijas 102. gadadienu?”.
   Diemžēl citētais sociālās šizofrēnijas paraugs nav vienīgais gadījums sabiedriskajā domā. Tādi gadījumi (aicinājumi “nešūpot laivu” krievu, Maskavas, Putina interesēs) ir sastopami katru dienu, un ne viens vien, bet vairāki. Tas noteikti apliecina tautas mentālās sistēmas greizās iezīmes. Tāpēc nav jābrīnas par morālo kastrātu un viņu kriminālā kapitālisma atbalstu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Tāpēc opozījai ir jāapzinās pārmaiņu neiespējamība “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs). Valsts iekārtas sistēmu var oficiāli likvidēt ātri. Taču mentālo sistēmu var pozitīvi izmainīt tikai vairāku paaudžu laikā, ar to nodarbojoties burtiski katru dienu katru stundu.




Atraktīvā politiskā hronika: novembra sākums



   1.novembrī “nācija” varēja priecāties par “nācijas tēva” kancelejas vadītāja Teikmaņa atraktīvo sprēgāšanu. Citāts no teksta par Valsts prezidenta budžeta palielināšanu 2020.gadā: ""Tad, kad pieņems 2020.gada budžetu, būs skaidrs, kādā veidā (!?) padomniekus meklēs. Tāpat būs skaidrāk definētas arī darbības jomas (!?), kurās padomnieki strādās," pastāstīja Teikmanis."
   Tātad jaunu padomnieku reāla nepieciešamība neeksistē. Kungi pat nezina, kādos segmentos vajadzīgi padomnieki. Tātad galvenais ir nokāst sev pēc iespējas vairāk naudas, bet nevis darba nepieciešamība.    
   Vēl viens citāts no tā paša teksta: "Aicināts atbildēt uz jautājumu, kāpēc Valsts prezidentam ir nepieciešami papildu padomnieki, Teikmanis sacīja, ka prezidenta darbības loks ir paplašinājies (!?), tāpēc arī paredzētas jaunas amata vietas padomniekiem."
   Valsts prezidenta darbības loku (tiesības, pienākumus) nosaka Satversme. Tajā Valsts prezidentam ir veltīta atsevišķa, trešā, nodaļa. Vai tā ir jau mainīta? "Nācijas tēvs" nevar pats nosacīt savu darbību, izvēloties kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt. Skaidrs, ka “nācijas tēvs” (īstenībā “nācijas vampīrs”) nekaunīgi vēlas iegūt pēc iespējas lielāku summu, kuru pēcāk varēs sadalīt atbilstoši saviem ieskatiem. Viņa ieskatus nav grūti atšifrēt. "Nācijas tēvs" noteikti centīsies apskatīt visu pasauli un brokastot pēc iespējas biežāk ārzemju viesnīcās ar īstām angļu brokastīm. Jau no paša sākuma formulētā prognoze par “nācijas tēva” patieso ieguldījumu “nācijas” labā pilnā mērā realizējas. Pirmkārt, viņš centīsies ar savu glamūrīgi pseidointelektuālo šļācienu aptašķīt visu svētāko latviešiem. Otrkārt, viņš centīsies savas miesas komfortam nokāst pēc iespējas lielākas summas. Un, saprotams, viss notiks “nācijas” valstsgribas ēstgribas progresa vārdā.
   1.novembrī nācās tikties ar negaidīti atraktīvu iniciatīvu: “Saeimas deputāts Ivars Zariņš (S) iesniedzis priekšlikumu 2020.gada budžetam, tajā lūdzot paredzēt 1200 eiro, lai no Ministru kabineta sienas noņemtu uzrakstu "Viens likums, viena taisnība visiem"”.
   Principā tas ir demagoģisks uzraksts. Tas ir ideoloģiski maldīgs uzraksts. Vēl var teikt – ciniski melīgs uzraksts. Bet tas pelēkajiem zvirbuļiem ļoti patīk. Pelēko zvirbuļu ieskatā tas ir skaists uzraksts un demokrātiskuma caurstrāvots uzraksts. Tāpēc mūsu pelēkie zvirbuļi to nekad nenoņems.
   2.novembrī medijos varēja lasīt uzjautrinošu frāzi: “No izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) gaidām skaidru piedāvājumu, kā bērniem nodrošināt kvalitatīvu izglītību, šodien Latvijas attīstībai kongresā sacīja tās priekšsēdētājs, Attīstībai/Par! (AP) līdzpriekšsēdētājs Juris Pūce.”
   Pusizglītots tantuks no laukiem noteikti var izvilkt "kultūrnācijas" izglītību no Tartara, kur tā jau sen atrodas. Tikai tādiem tantukiem mēdz būt stratēģiskā iniciatīva. Un, protams, par lauku tantuku stratēģisko potenciālu tā var teikt tikai neglābjams idiots. Internetā šis “kuktūrnācijas” kalps visbiežāk tiek raksturots kā vizuāli un garīgi ideāli sabalansēts kretīns. Kā zināms, pie mums kretīns ministra krēslā ir normāla parādība.
   4.novembrī sabiedrība tika iepazīstināta ar Pūces vēl vienu atraktīvu izteikumu partijas kongresā. “Dienā” lasāms: “Lai kādas ir bijušas attiecības šajā koalīcijā, tā strādā un pieņem valstiski nozīmīgus lēmumums par reformām. Vairumā gadījumu, ja mēs tās nevadam, tad mēs tās stumjam. Jūs jau zināt, ka reizēm dzelzceļa transportā lokomotīve brauc no aizmugures”.
   Tas ir izcili atraktīvs materiāls. Tā saturā ir jūtas, subjektīvā reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, zināšanu precizitāte. Grūti kaut ko komentēt, ja šim patīkamajam tipam lokomotīve nevis velkt, bet vada vagonu sastāvu.
   Kā zināms, Pūce “vada” teritoriālās reformas “lokomotīvi”, novedot gandrīz līdz nervu sabrukumam lauku iedzīvotājus un pašvaldību vadītājus. Tiekoties ar tādu “lokomotīves” funkcijas kretīnisku izpratni, protams, iespējami nervu sabrukumi. Lauku ļaudīm perspektīva rekomendācija varētu būt aicinājums iepazīties ar kretīnisma raksturojumu speciālajā literatūrā. Kretīnisms sarunvalodā nozīmē muļķību, bezjēdzību. Medicīnā par kretīnismu sauc iedzimtu fizisko vai garīgo atpalicību vairogdziedzera trūkuma vai pavājinātas darbības dēļ. Lauku ļaudīm vēlams iepazīties ar mediķu formulēto Pūces veselības stāvokli.
   8.novembrī par savu atraktivitātes potenciālu atgādināja Mārtiņš Bondars. Par to lasāms “Dienā”: Ja Saeima nākamnedēļ galīgajā lasījumā līdz šim atbalstītajā redakcijā akceptēs grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas paredz daudzkārtīgu valsts budžeta finansējuma palielināšanu partijām, likums tiks apstrīdēts Satversmes tiesā (ST), šodien   parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā solīja organizācijas Pro Bono Publico līdzdibinātāja, valdes locekle Kristīna Blumberga. Blumberga, kura uz komisijas sēdi bija ieradusies kā portālā "Manabalss.lv" ievietotā kolektīvā iesnieguma pārstāve, uzsvēra, ka izstrādātais likumprojekts diskriminē reģionālās partijas, jo tām būs grūtības iegūt valsts budžeta finansējumu. Viņasprāt, likumprojektā ir saskatāmi konstitucionāli pārkāpumi. Līdztekus tiem ST uzmanība tiks vērsta arī uz deputātu atbildību likumdošanas procedūras neievērošanā. Blumberga pauda, ka kontekstā ar likumprojektu notiekošais ir farss, turklāt parlamenta pozīcija, ignorējot vairāk nekā 12 000 cilvēku pozīciju, ir nepieņemama. Uzklausot Blumbergas brīdinājumus, komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars (AP) turpināja likumprojekta izskatīšanu, vien nosakot: "Es personīgi no tiesām nebaidos."”
   "Es personīgi no tiesām nebaidos", - pie mums Latvijā tas ir aksiomātisks atzinums. To bez pierādījumiem pieņem par patiesību. Saprotams, vispirms nākas atcerēties latviešu brīvvalsts vislielāko dārgumu – noziegumu brīvību. Tās apstākļos no tiesām nav jābaidās ne tikai organizētās noziedzības noziedzniekiem, bet arī zemākas kārtas noziedzniekiem, ja viņi dalās ar tiem, ar kuriem ir jādalās. Arī paša Bondara nesenā pieredze tiesās Krājbankas lietā ir lielisks piemērs aksiomātiskajam izteikumam. Acīmredzot šī pieredze spārno Bondaru, un viņš aksiomātisko atzinumu 8.novembrī pārvērta atraktīvā frāzē. Daudzmaz saprātīgie noziedznieki klusē par noziegumu brīvības privilēģijām. Toties muļķis nevar savaldīties un ar savu muļķa tiešumu piesaista sabiedrības uzmanību. Blumbergu viņš centās apklusināt ar vārdiem “Jūs testējat manu pacietību!”. Bet cik gadus viņš pats testē garīgi veselu cilvēku pacietību? Taču Bondaram par to nav jāuztraucas, jo viņš Latvijā nekad nav uzturējies garīgi veselu cilvēku vidē. Par to liecina biogrāfiskās ziņas Vikipēdijas šķirklī “Mārtiņš Bondars”.