1.Nogurums no patiesības jeb patiesības
destruktivitāte. Nogurums no
patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā
līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem.,
inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir
kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā
arī var attiekties uz visu tautu.
Nogurums no patiesības nav
ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir
reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta
destruktivitāte – postīšanas spēks.
Nogurums no patiesības negatīvi
atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz kolektīvu apziņu. Nogurums no
patiesības ietekmē cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki
zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt dzīves svētākos
ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni.
Patiesībai ir dažādas gradācijas,
respektīvi, - pakāpes. Visbiežāk var konstatēt divas pakāpes. Pirmkārt, ikdienišķo
pakāpi. Otrkārt, neikdienišķo jeb metafizisko pakāpi (visaugstāko, visbūtiskāko
pakāpi).
Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo
pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož acīs”.Taču tāds patiesības vērtējums
nav nogurums no patiesības, un tādai patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs
kož” ikdienišķi elementāra patiesība, ikdieniški operatīva patiesība,
subjektīvi interpretēta patiesība.
Piemēram, “acīs var kost” darbabiedra
norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana par zināšanu trūkumu. Tā ir
patiesība. Tā mums nepatīk, un mēs nevaram neatzīt šo patiesību. Mēs apzināmies
pieļauto kļūdu, nekompetenci, zināšanu trūkumu. Tomēr vienalga šī patiesība
mums “kož acīs”.
Patiesības neikdienišķajā jeb metafiziskajā
pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties ar nesalīdzināmi nozīmīgāku patiesību.
Tā ir patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un
pieļaujamais daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā
ir patiesība, kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem. Šī
patiesība atsedz dzīves visbūtiskākos trūkumus.
Vārdu sakot, tā ir grandioza
patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību,
kura līdz šim tika uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā
kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības
noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst destruktivitātes avots. Nogurums no
patiesības izvēršas morālajā mocībā un sāk funkcionēt kā apātijas, pesimisma,
pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Patiesības noguruma rezultātā, kā jau
tika minēts, tauta zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt
dzīves svētākos ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni.
Vienaldzīga kļūst valsts un tās politiskā iekārta. Vienaldzīgas kļūst sociālās
perspektīvas. Vienaldzīga kļūst izglītības sistēma, veselības aizsardzības
sistēma, zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst
valsts suverenitāte un valsts reputācija.
Tā tas katrā ziņā ir noticis ar
latviešu tautu. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku latviešu tautas vēsturi
(prātam neticamajiem meliem, nelietībām, nodevībām) ir masveidā izraisījusi
dziļu nogurumu no patiesības. Tas destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves
procesiem, turpretī lieliski kalpo oligarhijai un tās valdošajai kliķei saglabāt
politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka ekspluatāciju.
2. Hipotēze par jauno paaudzi. Tā saucamo jauno partiju
dibinātāji un viņu atbalstītāji, 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu
politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem
ilgā haotiskā valdības veidošana nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne
tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt
liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā.
Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada
6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) latviešu tautai sākas jauns vēsturisks
etaps.
No
vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā
formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara
uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu
maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes
vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras
līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns
kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem
kultūras organizatoriskajiem mehānismiem un institūcijām, jaunu terminoloģiju
un jaunu kultūras valodu vispār.
Tā
tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte konsekventi,
daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un
intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās
paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, iracionālisms, obskurantisms,
ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida
psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo
atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā.
Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi.
Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija sastopams kaut kas tāds, kas
sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot par šo paaudzi lietot tādus
apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Mans jēdzieniskais
ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu metaforiska
summa.
“6.oktobra paaudzes” rašanās cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis
ir šāda hipotēze. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos
nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU).
Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā:
“Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga
traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna
un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt
smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību”.
Vēl
ir šāds latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no
10 000 jaundzimušo. Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo.
Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām
ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido
ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa !!!] iespējamība, ka
viņiem piedzims bērns ar FKU”.
Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no
lietotā uztura. Internetā viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu
lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz
olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir
mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar
dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus
vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”.
Kā
redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Tūlīt
var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas
gadiem?". Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta
dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi
nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība
būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers,
maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem
stratiem.
Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs.
nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un
kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan
nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences
atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka
ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas”.
Nesen ir radusies jauna zinātne – etnogenomika. Tā pēta tautu genomisko
daudzveidību. Jaunā zinātne izskaidro dažādu slimību un mentālo izpausmju
atkarību no attiecīgās tautas ģenētiskās specifikas. Savukārt tautas ģenētiskā
specifika ir atkarīga no dzīves vides nosacījumiem un tajā skaitā no
populārajiem pārtikas produktiem un to lietošanas tradīcijām.
3. Kritikas tiesības. Sociālo
problēmu analītikā vienmēr aktuāls ir jautājums par kritikas tiesībām.
Respektīvi, aktuāls ir jautājums, kas ir devis tiesības kritiski vērtēt tautas dzīvi.
Sociālo parādību kritiķiem (zinātniekiem, filosofiem, publicistiem) bieži nākas
sastapties ar jautājumu “Kas jums ir devis tiesības kritizēt mūsu valsti?”.
Tādu jautājumu,
protams, visbiežāk uzdod ne visai gaiša un
izprotoša prāta īpašnieki. Gudri cilvēki neatzīst kviētismu –
vienaldzīgu un pasīvu izturēšanos pret apkārtējo pasauli. Gudriem cilvēkiem
sociālo problēmu analītika un šīs analītikas kritiskā ievirze ir pati par sevi
saprotama un atbalstāma dzīves nepieciešamība. Gudri cilvēki lieliski izprot
kritiskās domāšanas un kritiskās darbības svētīgo lomu cilvēku gaitās. Turpretī
idejiski nepatstāvīgus, neracionālus prātus un sociāli skaistas demagoģijas
fanus tracina kritika. Viņu ieskatā kritika esot vēlēšanās pazemot, apkaunot
u.tml. Ja tiek kritizēta tauta, tad tā vispār esot nacionālā nodevība - kangarisms.
Atbildi uz
jautājumu par kritikas tiesībām pamatā nosaka divi faktori: 1) ētiskais faktors
un 2) reālpolitiskais faktors. Abi faktori paskaidro, kas ir devis tiesības uz
sociālajiem procesiem lūkoties no zināmas distances kritiskā veidā. Abi faktori
reizē ir kritikas tiesību argumenti.
Ētiskais faktors
ir cilvēka morālais pienākums izturēties pret dzīves norisēm kritiski. Cilvēkam
ir jābūt ne tikai domājošai būtnei, bet ir jābūt kritiski domājošai būtnei. Ne
velti audzināšanas un izglītošanas vēsturiski klasiskais mērķis ir kritiskās
domāšanas attīstīšana. Attieksmē pret sociālajām norisēm kritiskā domāšana
praktiski realizējas dažādos kritiskos vērtējumos ar skepticisma piedevu -
neuzticēšanos vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, sabiedriskajā apziņā iezombētām
nostādnēm. Skepticisms nebūt nav tendencioza neatzīšana un vienpusīga
noraidīšana. Skeptiķis nav nihilists. Pamatots ir asprātīgais aforisms
“Skeptiķis ir labi informēts optimists”.
Ētisko faktoru
savā laikā ļoti precīzi raksturoja Pjotrs Čaadajevs, kuru atļaušos citēt
oriģinālā: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с
преклоненной головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть
полезен своей стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что
время слепых влюбленностей прошло [..] Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но
есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине”.
Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir
politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautas
dzīvi lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par
to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir
konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem
uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās
nepilnības sniedz tiesības kritizēt.
Latvijas gadījumā
tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un
cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana,
masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam
režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai
sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt
skepticismu, tiekoties ar dažādām anomālijām Latvijā.
4.
Negaidīts secinājums. “Negaidīto
secinājumu” pamudināja “Delfos” 2019.gada 25.janvārī izlasītā ziņa: "Esam
rekordisti ar publisko iepirkumu karteļiem, izskatās, ka visas nozares ir ar to
inficētas," piektdien preses konferencē par Konkurences padomes (KP)
pērn paveikto teica KP priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama”.
Dotā ziņa nebija
pārsteigums. Vai tad varēja būt savādāk? Nevarēja! Kriminālajā
kapitālismā noziedzība (karteļi) ir visu valstisko izdarību centrā.
Protams, dotā
ziņa atkal spieda domāt par izeju no tāda stāvokļa. Un, lūk, šajās pārdomās radās
“negaidīts secinājums”. Taču vispirms nācās atkārtot agrākos secinājumus.
Piemēram,
secinājumu, ka kriminālo kapitālismu cementē inteliģences masveidīgais
atbalsts. Svarīgi bija atkārtot secinājumu, ka cementējošs masveidīgs atbalsts
ir iespējams vienīgi (maigi izsakoties) problemātiskā sociālajā vidē – amorālā
un intelektuāli bālā sociālajā vidē, kurai noziedzība (karteļi) nesagādā
nekādus pašpārmetumus, vainas un kauna apziņu, bailes no soda. Tikai pēc tam
uzplaiksnīja izpratne, ka masveida noziedzību veicina LR pastāvošā kapitālistiski
“demokrātiskā” iekārta un tās funkcionēšanas formas. Šajā gadījumā konkrēti valsts
iepirkuma forma, kas pašlaik eksistē Latvijā un ko latvieši ir pārvērtuši par
noziedzības placdarmu. Tāds noziedzības placdarms nebija padomju laikā – sociālistiskajā
valstiskumā. Padomju laikā latvieši nevarēja lepoties ar masveida zagšanu
(karteļiem).
“Negaidītais
secinājums” ir šāds: problemātiskā sociālajā vidē (turpinu maigi izsacīties)
piemērotākā pārvaldīšanas forma ir sociālistiskais valstiskums, kad visu kārto
pati valsts – veic iepirkumus, organizē ražošanu utt. Problemātiskā sociālajā vidē
neder kapitālistiski “demokrātiskais” valstiskums, kuru tagad imitē Latvijā. Kapitālistiski
“demokrātiskais” valstiskums ir veicinājis masveida noziedzību. Cilvēkiem nevar
ļaut pašiem kārtot dažāda veida valstiskos darījumus bez valsts kontrolējošās klātbūtnes.
Kapitālistiski “demokrātiskajā” valstiskumā cilvēki nespēj nodrošināt godīgu
konkurenci valstisko funkciju realizācijā.
Tātad loģisks ir rezumējums:
jo problemātiskāka sociālā vide, jo efektīvākai ir jābūt valsts tiešajai klātbūtnei
bez kapitālistiskā “demokrātiskuma” tēlošanas. Tāda tēlošana nenotiek
sociālistiskajā valstiskumā. Tajā valsts visu stingri kontrolē un tādējādi nav
iespējama etnosa masveida morālā deģenerācija. Problemātiskai sociālajai videi
(tautai) piemērotāks ir sociālisms, bet nevis kapitālisms. Piemērotāks
varētu būt, teiksim, valsts nacionālais sociālisms. Tāds sociālisma variants ir
iespējams. Tā galvenais mērķis būtu nodrošināt sociālo taisnīgumu tautas interesēs.