Ādama nolādēšanas monitorings: klaušas, augļošana un ZTP

Bībeles leģendām var ticēt un var neticēt. Tā ir katra cilvēka brīva izvēle. Tie cilvēki, kuriem Bībeles saturs nav vienaldzīgs, tic leģendai par Ādama nolādēšanu. Leģenda par Ādama nolādēšanu viņiem ir savdabīgs intelektuāli metaforisks atskaites punkts vēsturiskās pieredzes interpretācijā. Viņi tic Ādama mantojumam, jo viņa nolādēšana nepalika bez sekām. Arī Latvijā un arī latviešu tautā. Katrā ziņā uz cilvēces vēsturi drīkstam palūkoties ar Bībeles leģendas acīm. Bībeles leģenda var būt filosofisko pārdomu tēma.

   Dievs Ādamu nesaudzīgi nolādēja: „Un cilvēkam Viņš sacīja: "Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, par kuru Es tev pavēlēju, sacīdams: tev nebūs no tā ēst, - lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, smagi strādājot, būs maizi ēst visas sava mūža dienas. Ērkšķus un dadžus lai tā tev dod, no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, līdz kamēr tu atkal atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties" „(1Moz 3:17-19).

   Ticīgie cilvēki saskata leģendas konkrētu atspoguļojumu cilvēces vēsturē. Pirmais cilvēks Ādams pārkāpa Dieva gribu un par to tika nolādēts sliktai dzīvei. Ādams tika nolādēts grēkošanai un ciešanām. Tātad cilvēces vēsture sākās ar cilvēku nolādēšanu uz mūžīgiem laikiem. Cilvēkiem tika nolemts grēkāžu mūžs, liekot nepārtraukti pastrādāt jaunus grēkus un nepārtraukti pašiem sev sagādāt ciešanas. Ādama nolādēšana simbolizē cilvēku dzīves neapskaužamo jēgu. Šī tēze saglabājas arī šodienas filosofiskajās pārdomās.

   Bībeles leģendas kontekstā cilvēces vēsturē nav grūti saskatīt grēkošanas plūsmu, regulāri izdomājot jaunus grēkus. Tā, piemēram, uzskatāmi tas atspoguļojas cilvēku saimnieciskajā darbībā - ekonomikā. Laika gaitā ekonomika sagādā arvien lielākas un lielākas ciešanas. Ādama nolādēšanas rezultātā cilvēki nekad nav piedzīvojuši komfortablu līdzsvaru starp darbu un eksistences nodrošināšanu. Lai iegūtu eksistences līdzekļus, cilvēkiem nācās tikties ar visdažādākajām ekspluatācijas formām. Tās dažādos variantos saglabājas līdz šai dienai. Stāsta, ka pašlaik Latvijā ir firmas, kuru saimnieki ar saviem strādniekiem par viņu darbu norēķinās ar šprotu kārbiņām.

   Bībelē tiekamies ar Dieva stingriem norādījumiem ekonomikā. Dieva ekonomiskie norādījumi balstās uz pagānisma laikmeta ekonomikas nosodījumu. Bībelē netiek atzīts tas, kas ekonomikā bija sastopams pirmskristietības laikmetā. Piemēram, senajā Grieķijā un senajā Romā.

   Vecajā Derībā netiek atzīti divi ekspluatācijas veidi. Tie dominēja pagānisma laikmetā.

   Pirmkārt, runa ir par klaušām. Klaušas ir parāda atstrādāšana. To pilnā mērā pazina latviešu dzimtcilvēki, ejot uz muižu klaušās un tādā veidā ar darbu muižā vācu baronam atmaksājot iznomāto piemājas zemi.

   Livonijas klaušu sistēmu pamatīgi izpētīja izcilais vēsturnieks Indriķis Šterns. Viņa detalizēti izvērstie secinājumi ir lasāmi grāmatā „Latvijas vēsture 1290-1500”. Indriķis Šterns raksta: „Par klaušām sauc bezmaksas piespiedu darbu, kas zemniekiem ar savu inventāru un vilcējspēku bija jāveic muižā”. Pirmo reizi Latvijas vēstures dokumentos klaušas minētas 1211.gadā, nosakot ordeņa zemnieku un bīskapu zemnieku bezmaksas piespiedu darbu.

   Otrkārt, runa ir par pienākumu maksāt procentus par aizdoto naudu. To dēvē par augļošanu, ko tagad lieliski izbauda katrs saimnieciski aktīvais latvietis un uz kā jau labu laiku balstās kristiānisma civilizācijas ekonomika. Ja pagānisma laikmetā ievēroja „svēto gadu” (reizi septiņos gados norakstot visus parādus), tad mūsdienās izdomāja augļošanas rafinētu paņēmienu – procentu kapitalizāciju. LR likumdošanā par procentu kapitalizāciju sauc „uzkrāto procentu pieskaitīšanu kredīta pamatsummai vai tās samaksu uz aizņēmējam izsniegta jauna kredīta rēķina”.

   Pret augļošanas kaislību neiecietīgi vēršas islama civilizācija. Islama pārstāvjiem tas ir viens no ieganstiem necienīt kristiānisma civilizāciju, kurā augļošana ir normāla izpausme un modē ir vēlreiz un vēlreiz aizņemties, lai samaksātu procentus par iepriekšējiem aizņēmumiem. Zinoši cilvēki saka, ka 2017.gadā LR ārējais parāds esot 9,3 miljardi eiro, bet procentos LR maksājot divi simti sešdesmit miljonus gadā.

   Bībelē augļošana tiek aizliegta. Augļošanas aizliegums ir sastopams Bībeles vairākās grāmatās. Piemēram: „Ja tu aizdod naudu kādam, kas ir no Manas tautas un kas pie tevis ir nabags, tad nekļūsti kā kāds rāvējs un neņem no tā sev augļus” (2M: 22, 24); „Bet, ja tavs brālis panīkst un viņa roka gurst un zemē noslīd tev līdzās, tad satver to stingri ar savu roku un, lai tas būtu vai svešinieks, vai piedzīvotājs, palīdzi viņam, ka viņš var dzīvot pie tevis. Un neņem no viņa augļus, nedz pagaidas, bet bīsties sava Dieva, un lai tavs brālis dzīvo pie tevis. Neaizdod viņam savu naudu pret augļiem un neaizdod viņam barību pret pagaidām” (3M 25: 35–37); „Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam brālim ne, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu” (5M 23: 20–21).

   Apmēram 1500 gadus eiropeīdi respektēja Bībeles negatīvo attieksmi pret augļošanu. Augļošana kā parādība eksistēja, bet augļošanai nekad netika piešķirts oficiāls statuss. Eiropas bankās augļošanas procentu oficiāli ieviesa tikai XVI gadsimtā. Pirms tam, kā jau minēju, augļošanas parādība bija sastopama. Taču banznīca, sabiedrība nikni nosodīja augļošanu, un augļošana nekļuva ekonomikas elements un nekādā gadījumā nekļuva  ekonomikas pamatelements, kā tas ir pašlaik.

   Protestantisma ideologs Mārtiņš Luters neatzina augļošanu. Tomēr praktiski protestantisma zemēs visaktīvāk izvērsās augļošana, un baņķiera profesija kļuva viena no prestižākajām profesijām. Katolicisma zemēs pret augļošanu joprojām izturas vēsi.

   Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā pret augļošanu pārstāja izturēties kā pret grēku, kaut gan daudziem cilvēkiem augļošana nodarīja lielu postu. Augļošanas oficiālo kārtību pilnā mērā var uzskatīt par Ādama nolādēšanas sekām. Tas nekas, ka ar augļošanu aprada plašas ļaužu masas. Cilvēkiem piemīt spēja ātri adaptēties dzīvei ne tikai saules pusē, bet arī ēnas pusē. Oficiāli atļautā augļošana cilvēkiem principā ir pašiem sev sagādātas ciešanas. Nelīdz nekāda demagoģija. Augļošana vienalga vienmēr paliks cilvēku grēks.

   Jaunajos laikos kristiānisma civilizācijā nāca klāt vēl viens pašiem sev sagādātais ciešanu veids – zinātniski tehniskā progresa (ZTP) mānija, kuru tāpat kā augļošanu neizbauda islama civilizācija. ZTP sekmē rūgtas ciešanas – nemitīgas bažas par tirgus palielināšanu. ZTP pavēl nepārtraukti palielināt tirgus apgrozījumu. Pateicoties zinātniski tehniskajiem izgudrojumiem,  iespējams ražot arvien vairāk un vairāk. Taču ir jābūt adekvātam tirgum, kurā pārdot saražoto, lai atdotu naudu bankām un gūtu peļņu. Pašlaik ir pienācis brīdis, ka tirgus ir jāmeklē ārpus Zemes.

   ZTP nav patīkama izpausme. Zinātniski tehniskajam progresam piemīt stabila tendence kļūt aizvien dārgākam. ZTP jāiegulda arvien vairāk un vairāk līdzekļu, kurus nākas aizņemties bankās. Ne katra valsts to var atļauties. Ne katra valsts ir spējīga uzturēt zinātni un modernas ražotnes. Valstis ir spiestas pievērsties preču importēšanai. Valstis zaudē ekonomisko patstāvību, kas visjaunākajā laikā ir pāraugusi arī politiskās patstāvības zaudēšanā. Valstis komandē transnacionālā biznesa korporācijas. Mūsdienu Latvijai tas ir labi pazīstams. Savukārt tām valstīm, kuras spēj iekļauties ZTP maratonā, lai viss ritētu gludi, nākas globalizēt tirgu; proti, moderni saražoto tirgot arī ārzemēs. Mūsdienās tas visvairāk attiecas uz Ķīnu, kuras preces ir pārpludinājušas ne tikai pēcpadomju Latviju, bet arī tādu valsti kā ASV.

   XX gadsimta sākumā sevi pieteica t.s. valstu pašpietiekamības problēma. Tolaik Eiropā pašas sevi spēja uzturēt vienīgi Krievija, Vācija, Austroungārija, Francija, Lielbritānija, Spānija. Šo valstu tirgus (iedzīvotāju skaits) bija pietiekami liels ZTP vietējiem jaunākajiem izstrādājumiem. Turpretī jau XX gadsimta vidū pašpietiekamai ekonomikai bija nepieciešams 500 miljonu cilvēku liels tirgus. Tāds tirgus uz planētas aizvadītā gadsimta vidū bija tikai divām valstīm – PSRS un ASV. Ķīnas un Indijas ekonomikā tolaik vēl dominēja naturālais saimniekošanas veids.

   ZTP mānijai tāpat kā jebkurai citai mānijai piemīt stūrgalvīga dinamika – pastiprināts kustīgums un nepārvarama apsēstība, nespējot sevi ne piebremzēt, ne apstādināt. XX gadsimta beigās jau bija nepieciešams viena miljarda liels tirgus.

   Secinājums ir drūms: šodien bez augļošanas vairs nav iespējams dzīvot. Eksistences līdzekļu ražošana ir pārāk industrializēta. Eksistences līdzekļu industrializācija nevar pastāvēt bez kredītiem un augļošanas procentiem.

   Tiesa, joprojām saglabājas iespēja augļošanu saprātīgi regulēt. To var izdarīt valsts. Var izdarīt arī pilsoniskā sabiedrība, savās interesēs konsekventi pieskatot kredītiestādes un piespiežot tās darboties saskaņā ar tautas vajadzībām. Tāda iespēja bija arī „otrajā” LR, gļēvi un nacionāli nodevīgi nepakļaujoties starptautisko finansu spekulantu noteikumiem. Ārzemju augļotāju verdzībā nonākušie latvieši sāka pukstēt tikai tad, kad bija jau par vēlu izteikt neapmierinātību. Protams, viss būtu bijis jēdzīgāk, ja LR nebūtu atjaunota kā krimināli oligarhiskā valsts. Ādama nolādēšanas sekas saglabātos, bet tām būtu relatīvi cilvēciska seja. Varbūt medijos netiktu publicētas priecīgas vēstis, ka „Latvijā uzņēmējam kredīts maksā dārgāk nekā vidēji Eiropā”.