2018.gada
17. jūlijā portāls „Delfi” publicēja svarīgu informāciju: „Ministru kabinets otrdien
apstiprināja Kultūras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās
identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. –
2020. gadam." Plāna īstenošanai paredzētais valsts budžeta finansējums
2019. gadā ir 14 773 795 eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu
īstenošanai nākamajos divos gados papildu nepieciešams rast vēl 4 021 103 eiro,
savukārt no 2021. gada turpmāk ik gadu nozares politikas īstenošanai būšot
nepieciešams paredzēt 2 572 684 eiro”.
Svarīgā informācija
nepiesaistīja lasītāju uzmanību. Redakcijas tekstu papildināja tikai 31
komentārs (1 reģistrēts, 30 anonīmi). Runa ir par 25 876 274 eiro
iztērēšanu turpmākajos divos gados no tautas naudas maka. Tas ir žēl, ka tauta
ir kļuvusi tik inerta attieksmē pret savu naudu.
Par laimi
nedaudzajos komentāros prāvās summas izlietošanas nelietderība ir pareizi
saskatīta. No anonīmās „Margaretas” komentāra esejas virsrakstā izmantoju
spilgto apzīmējumu „nacionālās aptaurētības kumoss”. Ļoti precīzi viss pateikts
anonīmā komentārā: „Šādos projektos vieglāk
nozagt naudu, jo tas nav tik vienkārši aprēķināms, un pārbaudāms. Naudiņa tiks
trallināta nost uz nebēdu. Ja naudu iegulda ekonomikā, tad visu var sarēķināt, bet
kultūra ir garīga lieta, kuru nevar tā vienkārši aprēķināt skaitļos un ciparos,
un te nu iespējas naudu šķērdēt ir ļoti lielas. Cik pievienotās vērtības būs,
tas ir jautājums? Tie, kas ir piebāzuši pilnas kabatas ar naudu, tagad grib
sevi izklaidēt. Ko tauta ēdīs, tas viņus neinteresē”.
Tā patiešām, maigi sakot, ir naudiņas notrallināšana. Turklāt tā
turpinās 30 gadus, un gals šai trallināšanai nav redzams. Tas viss, kas 30
gados ir iztērēts „integrācijai”, „pilsoniskai sabiedrībai”, „nacionālai
identitātei”, faktiski ir lielākā zagšana pēc vislielākās zagšanas
saimnieciskajā sfērā. Pēcpadomju gados, protams, visgrandiozākā zagšana ir
ekonomikā. Tai pienākas pirmā vieta. Taču otrā vieta pienākas zagšanai, to
atrunājot ar „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti”.
Šajā sfērā 30 gados nozagtais tuvojas miljardam. Ja konkrēti varētu saskaitīt
valsts un pašvaldību budžeta, starptautisko fondu, ES fondu, Sorosa un citu
ārzemju labdaru privāto fondu, Nila Muižnieka „centru” darbībai piešķirto amerikāņu
speciālo dienestu, ASV Valsts sekretariāta, ārzemju vēstniecību piešķirtos
dolārus, tad 30 gados kopējā summa noteikti sasniegtu miljardu.
Citētajā komentārā paskaidrota neiespējamība garīgajos projektos
konstatēt zagšanu. Tas ir pilnīgi pareizi. Vēl tikai jāņem vērā, ka projekti ir
tumsonības apliecinājums. Pēc PSRS sabrukuma tūlīt pie mums viss ap
„integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti” bija pārklāts ar
agresīvu tumsonību. Jau no paša sākuma „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”,
„nacionālo identitāti” komandēja obskuranti – cilvēki ar agresīvi naidīgu izturēšanos
pret profesionālām zināšanām, profesionālo kompetenci, teorijām, koncepcijām un
zinātni vispār. Tādi mūsu galvenie „integratori” kā Aldermane, Demakova,
Ēlerte, Melnbārde sabiedrībā ir slaveni ar vispusīgu agresīvo tumsonību. Visus
šos gadus slavenajām dāmām pa vidu maisījās tikai viens gados nobriedis vīrietis
– Leo Dribins (1931).
Tas ir veikls kungs. Padomju laikā viņš strādāja LKP CK Partijas
vēstures institūtā. Pēcpadomju laikā izmanīgi iekārtojās Maijas Kūles
diriģētajā LU Filosofijas un socioloģijas institūtā. Šodien viņu internetā
prezentē kā lielāko speciālistu sabiedrības integrācijas jautājumos, kaut gan
visi viņa rakstītie teksti virspusēji grozās ap ebreju gaitām Latvijā. Viņš
lepni saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju
ideoloģijai”. Acīgi cilvēku pazinēji konformismu (pielīšanu varai) uzskata par
neārstējamu kaiti. Konformists vienmēr paliek konformists jebkuros apstākļos.
Dribina kungs pilnā mērā atbilst tādam uzskatam. Pēcpadomju laikā viņš sāka cītīgi
kalpot valdošajai neoliberālisma ideoloģijai. Dribins no vietējā akadēmiskā slāņa,
kā man zināms, vienīgais izsmejoši vērsies pret žurnālu „Kabinets”, kura
publikācijās tiek skaudri atmaskota LR valdošās kliķes noziedzība,
neoliberālisma un postmodernisma šausmīgā ietekme uz sabiedrības apziņu. „Kabineta”
autorus viņš nosauc par „antikultūras” izplatītājiem. Aldermane un pārējās
„integratores” viņu pacieš daudzus gadus tāpēc, ka Dribina kungs neuzvedas kā īsts
zinātnieks. Turklāt ir vajadzīgs kāds glumjš laizītājs, kurš regulāri avīžrakstos
„zinātniski” nolaiza mūsu kolosālos panākumus sabiedrības integrācijā,
pilsoniskās sabiedrības veidošanā un nacionālās identitātes atsvaidzināšanā. Slavenās
„integratores” pašas rakstīt nav spējīgas.
Esejas lasītāji varēja ievērot nesakarīgo dokumenta nosaukumu „Nacionālās identitātes, pilsoniskās
sabiedrības un integrācijas politikas (!?) plāns 2019. – 2020. gadam”. Tas ir slavenās
„integratores” kultūras ministres Melnbārdes kundzes obskurantisks panākums.
Nesakarības iemesls ir tumsonība. „Politikai” nevar būt plāns ne gadam, ne
diviem gadiem vai simts gadiem. Izglītotiem cilvēkiem politika ir principu
sistēma, bet nevis konkrētu pasākumu virkne.
Aizvadītajos 30
gados vispretīgākā tumsonība ir dominējusi attiecīgo fenomenu izpratnē.
Atceros, savā laikā 90.gados ar Aldermanes kundzi vispār nebija vērts runāt par
to, kāda ir zinātniskā attieksme pret sociālo integrāciju, etnisko integrāciju,
nacionālo integrāciju. Kundze lieliski prata katru nopietnu diskusiju pārvērst
seklā čalošanā par kaut kādiem desmitās šķiras sīkumiem. Viņai bija apskaužams
talants visu momentā primitivizēt un vulgarizēt. Nebija vērts izteikties par
to, kā ir jārīkojas, ja patiešām vēlamies kaut ko pozitīvu panākt sabiedrības integrēšanā
un konsolidēšanā. Integrācija, pilsoniskā sabiedrība, nacionālā identitāte
priekš mums bija jaunas parādības. Padomju vara nemitīgi rūpējās par
sabiedrības garīgo seju. Taču padomju varas pieeja Padomju Savienībā bija citādāka
nekā Rietumu zemēs, no kurām mums vajadzēja mācīties, ja patiešām gribējām kaut
ko labu panākt polietnisko un interkulturālo attiecību jomā.
Valsts
iedzīvotāju integrācija (apvienošana vienā veselumā) un pilsoniskās sabiedrības
konsolidācija (pavalstnieku saliedēšana kopīgiem mērķiem) ir psiholoģisks
process. Savukārt nacionālā identitāte ir specifiska garīgā struktūra. Tā nav
saistīta ar noteiktu laiku un to nevar piesaistīt (iekļaut ministrijas plānā)
noteiktiem gadiem. Nacionālā identitāte nav laika varā, bet ir kaut kas mūžīgs,
kas tiek mantots no vienas paaudzes uz otru paaudzi. Nacionālā identitāte
vēsturiski mainās. Bet tas nonotiek saskaņā ar plānu un tā realizācijai
paredzētajiem miljoniem.
Neapšaubāmi,
psiholoģiskie procesi mēdz būt politiskā menedžmenta objekts, balstoties uz
ideoloģisko audzināšanu. Valsts var mērķtiecīgi integrēt un konsolidēt savus
iedzīvotājus. Tas ir normāli. Tam ir vajadzīga nauda un specifiski adekvāti
pasākumi. Arī tas ir normāli. Nenormāls ir vienīgi tumsoniskais pieņēmums, ka
integrācija un konsolidācija ir panākama tikai ar naudu un skaisti nosauktiem pasākumiem.
Katras valsts
iedzīvotāju integrācijā un konsolidācijā visu izšķir valsts kopējais fons,
kopējais līmenis, kopējā kārtība, kuru raksturojam ar tādiem vārdiem kā
reputācija, cieņa, uzticamība, drošības sajūta. Lai gūtu panākumus integrācijā
un konsolidācijā, nepieciešama ir ticība nākotnei, uzticība attiecīgās zemes
pamattautai, valstij, politiskajai iekārtai, inteliģencei, varas elitei. Jābūt ir
stingrai pārliecībai par integrācijas un konsolidācijas patiesajiem nolūkiem,
centienu godīgumu, morālo cēlumu, sociālo atbildību. Dolāru vai eiro miljons
neko nepanāks, ja integrācija un konsolidācija patiesībā ir primitīva imitācija
un naudas noziedzīga sadalīšana. Par integrāciju un konsolidāciju nacionāli
reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstī vispār nav vērts sapņot. Aldermane
faktiski pareizi darīja, priekšroku dodot seklai čalošanai. Nopietnām
diskusijām nevarēja būt kaut kāda praktiskā vērtība noziegumu brīvības aplaimotajā
Latvijas Republikā.
30 gados miljards
ir godīgi iztērēts. Bet kas ir mainījies uz labo pusi? Ārzemēs Latviju joprojām
apsaukā par nacistu zemi. Naids pret „krieviem”, „Kremli”, „Putinu” tautas
spogulī interneta anonīmajos komentāros un privātajos saitos nav mazinājies.
Histēriskā rusofobiskā paranoja ir acīmredzama „Saskaņas” gānīšanā. Parlamenta
deputāti visu laiku tautu biedē ar „informācijas draudiem”. Tātad Latvijas
tauta neuzticas vietējai informācijai. Aiz restēm jau mēnešiem ilgi tur ne
visai gudro un ne visai godīgo krievu vīru Gapoņenko. Tātad no viņa baidās. Tātad
viens cilvēks var iedragāt mūsu superdārgo „integrāciju” un „pilsonisko
sabiedrību”. Un galvenais: vai tad Latvijā
vairs nav divkopienu sabiedrība?
Bet viss nav tik
slikti! Latvijas sabiedrībā dziļi integrējušies noteikti ir laventi, esterkini, suharenkovi, fiļi, no Ukrainas
Latvijā ieklīdušais Daugavpils valdnieks recidīvists Guščins. Par integrācijas
etalonu var izsludināt Rūdolfu Meroni. Par pilsoniskās sabiedrības aktīvo
klātbūtni uzskatāmi liecina pilsoņu neatlaidīgā interese par 25 876 274
eiro izlietošanu no tautas naudas maka. Bet par izmaiņām nacionālajā identitātē
liecina homoseksuālisma masveidīgā atbalstīšana „praida” laikā un politiskajās
organizācijās pirms Saeimas vēlēšanām 6.oktobrī. Viss nav tik slikti!