pirmdiena, 2018. gada 23. jūlijs

Miljoni tumsonības ambīcijai jeb nacionālās aptaurētības kumoss



   2018.gada 17. jūlijā portāls „Delfi” publicēja svarīgu informāciju: „Ministru kabinets otrdien apstiprināja Kultūras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam." Plāna īstenošanai paredzētais valsts budžeta finansējums 2019. gadā ir 14 773 795 eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu īstenošanai nākamajos divos gados papildu nepieciešams rast vēl 4 021 103 eiro, savukārt no 2021. gada turpmāk ik gadu nozares politikas īstenošanai būšot nepieciešams paredzēt 2 572 684 eiro”.
   Svarīgā informācija nepiesaistīja lasītāju uzmanību. Redakcijas tekstu papildināja tikai 31 komentārs (1 reģistrēts, 30 anonīmi). Runa ir par 25 876 274 eiro iztērēšanu turpmākajos divos gados no tautas naudas maka. Tas ir žēl, ka tauta ir kļuvusi tik inerta attieksmē pret savu naudu.
   Par laimi nedaudzajos komentāros prāvās summas izlietošanas nelietderība ir pareizi saskatīta. No anonīmās „Margaretas” komentāra esejas virsrakstā izmantoju spilgto apzīmējumu „nacionālās aptaurētības kumoss”. Ļoti precīzi viss pateikts anonīmā komentārā: „Šādos projektos vieglāk nozagt naudu, jo tas nav tik vienkārši aprēķināms, un pārbaudāms. Naudiņa tiks trallināta nost uz nebēdu. Ja naudu iegulda ekonomikā, tad visu var sarēķināt, bet kultūra ir garīga lieta, kuru nevar tā vienkārši aprēķināt skaitļos un ciparos, un te nu iespējas naudu šķērdēt ir ļoti lielas. Cik pievienotās vērtības būs, tas ir jautājums? Tie, kas ir piebāzuši pilnas kabatas ar naudu, tagad grib sevi izklaidēt. Ko tauta ēdīs, tas viņus neinteresē”.
   Tā patiešām, maigi sakot, ir naudiņas notrallināšana. Turklāt tā turpinās 30 gadus, un gals šai trallināšanai nav redzams. Tas viss, kas 30 gados ir iztērēts „integrācijai”, „pilsoniskai sabiedrībai”, „nacionālai identitātei”, faktiski ir lielākā zagšana pēc vislielākās zagšanas saimnieciskajā sfērā. Pēcpadomju gados, protams, visgrandiozākā zagšana ir ekonomikā. Tai pienākas pirmā vieta. Taču otrā vieta pienākas zagšanai, to atrunājot ar „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti”. Šajā sfērā 30 gados nozagtais tuvojas miljardam. Ja konkrēti varētu saskaitīt valsts un pašvaldību budžeta, starptautisko fondu, ES fondu, Sorosa un citu ārzemju labdaru privāto fondu, Nila Muižnieka „centru” darbībai piešķirto amerikāņu speciālo dienestu, ASV Valsts sekretariāta, ārzemju vēstniecību piešķirtos dolārus, tad 30 gados kopējā summa noteikti sasniegtu miljardu.
   Citētajā komentārā paskaidrota neiespējamība garīgajos projektos konstatēt zagšanu. Tas ir pilnīgi pareizi. Vēl tikai jāņem vērā, ka projekti ir tumsonības apliecinājums. Pēc PSRS sabrukuma tūlīt pie mums viss ap „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti” bija pārklāts ar agresīvu tumsonību. Jau no paša sākuma „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrību”, „nacionālo identitāti” komandēja obskuranti – cilvēki ar agresīvi naidīgu izturēšanos pret profesionālām zināšanām, profesionālo kompetenci, teorijām, koncepcijām un zinātni vispār. Tādi mūsu galvenie „integratori” kā Aldermane, Demakova, Ēlerte, Melnbārde sabiedrībā ir slaveni ar vispusīgu agresīvo tumsonību. Visus šos gadus slavenajām dāmām pa vidu maisījās tikai viens gados nobriedis vīrietis – Leo Dribins (1931).
   Tas ir veikls kungs. Padomju laikā viņš strādāja LKP CK Partijas vēstures institūtā. Pēcpadomju laikā izmanīgi iekārtojās Maijas Kūles diriģētajā LU Filosofijas un socioloģijas institūtā. Šodien viņu internetā prezentē kā lielāko speciālistu sabiedrības integrācijas jautājumos, kaut gan visi viņa rakstītie teksti virspusēji grozās ap ebreju gaitām Latvijā. Viņš lepni saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju ideoloģijai”. Acīgi cilvēku pazinēji konformismu (pielīšanu varai) uzskata par neārstējamu kaiti. Konformists vienmēr paliek konformists jebkuros apstākļos. Dribina kungs pilnā mērā atbilst tādam uzskatam. Pēcpadomju laikā viņš sāka cītīgi kalpot valdošajai neoliberālisma ideoloģijai. Dribins no vietējā akadēmiskā slāņa, kā man zināms, vienīgais izsmejoši vērsies pret žurnālu „Kabinets”, kura publikācijās tiek skaudri atmaskota LR valdošās kliķes noziedzība, neoliberālisma un postmodernisma šausmīgā ietekme uz sabiedrības apziņu. „Kabineta” autorus viņš nosauc par „antikultūras” izplatītājiem. Aldermane un pārējās „integratores” viņu pacieš daudzus gadus tāpēc, ka Dribina kungs neuzvedas kā īsts zinātnieks. Turklāt ir vajadzīgs kāds glumjš laizītājs, kurš regulāri avīžrakstos „zinātniski” nolaiza mūsu kolosālos panākumus sabiedrības integrācijā, pilsoniskās sabiedrības veidošanā un nacionālās identitātes atsvaidzināšanā. Slavenās „integratores” pašas rakstīt nav spējīgas.
   Esejas lasītāji varēja ievērot nesakarīgo dokumenta nosaukumu „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas (!?) plāns 2019. – 2020. gadam”. Tas ir slavenās „integratores” kultūras ministres Melnbārdes kundzes obskurantisks panākums. Nesakarības iemesls ir tumsonība. „Politikai” nevar būt plāns ne gadam, ne diviem gadiem vai simts gadiem. Izglītotiem cilvēkiem politika ir principu sistēma, bet nevis konkrētu pasākumu virkne.
   Aizvadītajos 30 gados vispretīgākā tumsonība ir dominējusi attiecīgo fenomenu izpratnē. Atceros, savā laikā 90.gados ar Aldermanes kundzi vispār nebija vērts runāt par to, kāda ir zinātniskā attieksme pret sociālo integrāciju, etnisko integrāciju, nacionālo integrāciju. Kundze lieliski prata katru nopietnu diskusiju pārvērst seklā čalošanā par kaut kādiem desmitās šķiras sīkumiem. Viņai bija apskaužams talants visu momentā primitivizēt un vulgarizēt. Nebija vērts izteikties par to, kā ir jārīkojas, ja patiešām vēlamies kaut ko pozitīvu panākt sabiedrības integrēšanā un konsolidēšanā. Integrācija, pilsoniskā sabiedrība, nacionālā identitāte priekš mums bija jaunas parādības. Padomju vara nemitīgi rūpējās par sabiedrības garīgo seju. Taču padomju varas pieeja Padomju Savienībā bija citādāka nekā Rietumu zemēs, no kurām mums vajadzēja mācīties, ja patiešām gribējām kaut ko labu panākt polietnisko un interkulturālo attiecību jomā.
   Valsts iedzīvotāju integrācija (apvienošana vienā veselumā) un pilsoniskās sabiedrības konsolidācija (pavalstnieku saliedēšana kopīgiem mērķiem) ir psiholoģisks process. Savukārt nacionālā identitāte ir specifiska garīgā struktūra. Tā nav saistīta ar noteiktu laiku un to nevar piesaistīt (iekļaut ministrijas plānā) noteiktiem gadiem. Nacionālā identitāte nav laika varā, bet ir kaut kas mūžīgs, kas tiek mantots no vienas paaudzes uz otru paaudzi. Nacionālā identitāte vēsturiski mainās. Bet tas nonotiek saskaņā ar plānu un tā realizācijai paredzētajiem miljoniem.
   Neapšaubāmi, psiholoģiskie procesi mēdz būt politiskā menedžmenta objekts, balstoties uz ideoloģisko audzināšanu. Valsts var mērķtiecīgi integrēt un konsolidēt savus iedzīvotājus. Tas ir normāli. Tam ir vajadzīga nauda un specifiski adekvāti pasākumi. Arī tas ir normāli. Nenormāls ir vienīgi tumsoniskais pieņēmums, ka integrācija un konsolidācija ir panākama tikai ar naudu un skaisti nosauktiem pasākumiem.
   Katras valsts iedzīvotāju integrācijā un konsolidācijā visu izšķir valsts kopējais fons, kopējais līmenis, kopējā kārtība, kuru raksturojam ar tādiem vārdiem kā reputācija, cieņa, uzticamība, drošības sajūta. Lai gūtu panākumus integrācijā un konsolidācijā, nepieciešama ir ticība nākotnei, uzticība attiecīgās zemes pamattautai, valstij, politiskajai iekārtai, inteliģencei, varas elitei. Jābūt ir stingrai pārliecībai par integrācijas un konsolidācijas patiesajiem nolūkiem, centienu godīgumu, morālo cēlumu, sociālo atbildību. Dolāru vai eiro miljons neko nepanāks, ja integrācija un konsolidācija patiesībā ir primitīva imitācija un naudas noziedzīga sadalīšana. Par integrāciju un konsolidāciju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstī vispār nav vērts sapņot. Aldermane faktiski pareizi darīja, priekšroku dodot seklai čalošanai. Nopietnām diskusijām nevarēja būt kaut kāda praktiskā vērtība noziegumu brīvības aplaimotajā Latvijas Republikā.
   30 gados miljards ir godīgi iztērēts. Bet kas ir mainījies uz labo pusi? Ārzemēs Latviju joprojām apsaukā par nacistu zemi. Naids pret „krieviem”, „Kremli”, „Putinu” tautas spogulī interneta anonīmajos komentāros un privātajos saitos nav mazinājies. Histēriskā rusofobiskā paranoja ir acīmredzama „Saskaņas” gānīšanā. Parlamenta deputāti visu laiku tautu biedē ar „informācijas draudiem”. Tātad Latvijas tauta neuzticas vietējai informācijai. Aiz restēm jau mēnešiem ilgi tur ne visai gudro un ne visai godīgo krievu vīru Gapoņenko. Tātad no viņa baidās. Tātad viens cilvēks var iedragāt mūsu superdārgo „integrāciju” un „pilsonisko sabiedrību”. Un galvenais: vai tad Latvijā vairs nav divkopienu sabiedrība?
   Bet viss nav tik slikti! Latvijas sabiedrībā dziļi integrējušies noteikti ir  laventi, esterkini, suharenkovi, fiļi, no Ukrainas Latvijā ieklīdušais Daugavpils valdnieks recidīvists Guščins. Par integrācijas etalonu var izsludināt Rūdolfu Meroni. Par pilsoniskās sabiedrības aktīvo klātbūtni uzskatāmi liecina pilsoņu neatlaidīgā interese par 25 876 274 eiro izlietošanu no tautas naudas maka. Bet par izmaiņām nacionālajā identitātē liecina homoseksuālisma masveidīgā atbalstīšana „praida” laikā un politiskajās organizācijās pirms Saeimas vēlēšanām 6.oktobrī. Viss nav tik slikti!

otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Apkaunojošais 24.septembris jeb Melnā Pirmdiena

  


   
2018.gada 24.septembrī būs pirmdiena. Tā būs apkaunojošākā pirmdiena Latvijas vēsturē. Tā būs Melnā Pirmdiena – Latvijā līdz šim finansiāli nepiedzīvotas un ārprātīgas prettautiskās rīcības diena. Melnā Pirmdiena kļūs kolosālas bezjēdzības, izšķērdības, bezatbildības, vienaldzības diena. Melnā Pirmdiena kļūs uzskatāms simbols visiem finansiālajiem noziegumiem, kādus politiskā vara ir pastrādājusi pēcpadomju gados.
   2018.gada 24.septembris kļūs arī reliģijas reputācijas melna diena. Melnajā Pirmdienā atspoguļosies ne tikai valdošās kliķes drausmīgais noziedzīgums, bet arī Latvijā lielas reliģiskās konfesijas vadības drausmīgi necienīgā izturēšanās pret latviešu tautu. Tāda drausmīgi necienīga izturēšanās ļoti pamatīgi atsauksies uz reliģijas reputāciju. Konfesijas vadītāji ir jāuzskata par Melnās Pirmdienas līdzautoriem. Viņiem tāpat kā valdības neliešiem ir jāatbild par šausmīgo grēku pret latviešu tautu.
   2018.gada 24.septembrī ir paredzēta Romas Katoļu baznīcas 266. pāvesta (Pontifek Romanus) vizīte Latvijā. Laicīgajā pasaulē pāvestu sauc Horhe Mario Bergoljo. Viņš ir itāļu izcelsmes Argentīnas pilsonis. Nonākot pāvesta tronī, viņš pieņēma vārdu „Franciscus”. Romas pāvests Francisks ir jezuīts. Viņš dzimis 1936.gadā. Mūsdienu pasaulē viņš ir ļoti populārs postmodernistiski un neoliberāli orientētajā sociuma slānī. Viņš regulāri koķetē ar homoseksuālisma, genderisma, seksisma, feminisma, geju, lesbiešu, transvestītu subkultūru. Viņš tāpat koķetē ar Eiropā ieklīdušajiem migrantiem, kā arī nebaidās no atklātas konfrontācijas ar kristiānisma kanonisko vērtību un normu aizstāvjiem. 2017.gada 29.maijā viņš kādā ārzemju publikācijā tika nodēvēts par „vilkaci pāvesta sutanā”.
   Romas pāvesta vizīte neapšaubāmi ir nozīmīgs notikums pat tad, ja pontifiks ideāli atbilst „baltās” rases morālā pagrimuma un eiropeiskās civilizācijas norieta atmosfērai. Romas pāvesta ierašanās jebkurā zemē tiek uzskatīta par vēsturisku notikumu.
   Latvijas vēsturē Romas pāvests ieradīsies otro reizi. Pirmo reizi 1993.gada 8.septembrī  Latvijā ieradās 264. Romas pāvests Jānis Pāvils II. Viņu drīkst uzskatīt par izteiktu pretstatu pāvestam Franciskam. Jānis Pāvils II nesaudzīgi nosodīja eitanāziju, abortus, kontracepcijas līdzekļu pielietošanu. Viņš bija pret homoseksuālistu laulībām. Viņš brīdināja par Rietumu „nāves civilizācijas” draudiem. Jānis Pāvils II bija tipisks intelektuālis un ap sevi pulcēja intelektuāļus no daudzām zemēm.
   Neapšaubāmi, Romas pāvests Jānis Pāvils II veica augstos pienākumus citā laikmetā nekā Romas pāvests Francisks. Romas pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāts (valdīšanas laiks, vara, darbība) bija no 1978.gada līdz 2005.gadam. Tajā laikā Rietumeiropā vēl nebija vispārējā morālā pagrimuma tādas konkrētās izpausmes, kādas ir Romas pāvesta Franciska pontifikātā no 2013.gada. Rietumu civilizācijas noriets strauji virzās uz savu galu. Zīmīgi ir tas, ka par 266. Romas pāvestu tika ievēlēts cilvēks, kura uzskati pilnā mērā atbilst Rietumu civilizācijas norieta garam. Tas, protams, liecina par civilizācijas norieta konsekvenci, stabilitāti, nenovēršamību.
   Melnās Pirmdienas cēlonis ir LR valdošās kliķes divi unikāli lēmumi sakarā ar Romas pāvesta vizīti. Lēmumi ir pieņemti sadarbībā ar kardinālu Pujatu un pašreizējo Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu Stankeviču. Viens lēmums ir no valsts budžeta vizītei piešķir 806 202 eiro; otrs lēmums ir 24.septembrī Latvijā izsludināt brīvdienu, kas valsts budžetam nodara 8 miljonus eiro lielu zaudējumu. Tātad vizītei kopumā tiek atvēlēti 9 miljoni eiro.
   2018.gada 7.jūlijā internetā publicēja informāciju par Romas pāvesta vizītes programmu. Pontifiks 24.septembrī no rīta ielidos Rīgā un tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā atstās Latviju. Vizītes laikā ieplānota pontifika tikšanās ar Valsts prezidentu un citām oficiālām personām. Romas pāvests noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa. Doma baznīcā Romas pāvests vadīs dievkalpojumu. Pēc tam lidos uz Aglonu. Arī Aglonas bazilikā viņš vadīs dievkalpojumu. Un tas ir viss.
   Latvijā viņš būs apmēram nepilnas 12 stundas, un viņa labā tiks iztērēti 9 miljoni eiro! Vai tas ir prātam aptverams? Vai normāls cilvēks var ar to samierināties?
   Skaidrs, ka normāls cilvēks to nevar akceptēt. To var akceptēt tikai zaglīgu izdzimteņu bars, stulbu un neattīstītu divkājaino bars, bet nevis sevi cienoši cilvēki. Neticu, ka citā valstī tāda nelietība iztiktu bez protesta mītiņiem, piketiem, varas iestāžu kolektīva nosodījuma. Klusums ir iespējams tikai neattīstītu sociālo dzīvnieku fermā, kur ap doto summu, gaidot tās sadalīšanas baudu, laizās latviešu "miljons". Ja būtu iespējams, tad pontifikam gribētos jautāt: Vai Jums nav kauna par Latvijas valdības lēmumiem 12 stundu ilgajai vizītei iztērēt 9 miljonus eiro? Vai Jums nešķiet, ka patiesībā pontifikam vajadzētu bojāejošajai latviešu tautai uzdāvināt kādu miljonu no Vatikāna bezizmēra naudas līdzekļiem?
   Starp citu, tik tikko minētos jautājumus pontifikam gribētu uzdot arī Rietumeiropas īsti žurnālisti, ja būtu informēti par Latvijas unikālo izšķērdību. Esmu par to pārliecināts. Neticu, ka Rietumu īsti žurnālisti izturētos vienaldzīgi pret 9 miljonu iztērēšanu 12 stundu ilgai vizītei. Tādas summas, domājams, netiek tērētas Anglijas karalienes, ASV prezidenta vizītēm.
   Nevar būt ne mazāko šaubu, ka Latvijas vēsturē 24.septembris būs Melnā Pirmdiena. Tāpat ir redzams, ka Melnā Pirmdiena kļūs uzskatāms simbols visiem finansiālajiem noziegumiem, kādus politiskā vara ir pastrādājusi pret latviešu tautu pēcpadomju gados.
   Kā jau minēju, manuprāt šajā ārprātā ap vizītes 9 miljoniem atbildība ir jāuzņemas arī katoļu titulētajām personām - Pujatam un Stankevičam. Ja patiešām tiks iztērēti 9 miljoni, tad Pujats un Stankevičs ir jāizsludina par tāda paša līmeņa nacionālajiem noziedzniekiem kā Godmanis, Repše, Šķēle, Krištopāns, Lembergs, Brigmanis un citi pēcpadomju gadu galvenie nacionālie noziedznieki.
   Pāvesta vizītes sakarā ir viens patīkams notikums. Izrādās, Latvijā vēl ir sastopami normāli cilvēki. Viņi neizturas vienaldzīgi pret tautai nozagtajiem 9 miljoniem un nepiedalās to sadalīšanā. Viņi nosūtīja vēstuli Romas pāvestam. Tas notika 2018.gada 15.februārī. Kā paskaidroja viens no autoriem Dainis Vītols, vēstule atkārtoti tika nosūtīta Romas pāvestam 2018.gada 3.jūlijā. Vēstules kopija ir nosūtīta arī Romas pāvesta pārstāvim Baltijas valstīs arhibīskatam Pedro Lopez Quintana, kura rezidence atrodas Viļņā.  
   Vēstule ir publicēta portālā „Pietiek”. Tāpēc nepieciešams minēt vienīgi vēstules autoru galveno mērķi iepazīstināt Romas pāvestu ar patieso stāvokli Latvijā. Vēstulē teikts: „Uzskatām, ka Jūsu Svētībai jāuzzina lietu patiesais stāvoklis Latvijas valstī un jāierauga, cik ļoti tas ir atšķirīgs no oficiālās varas propagandas, cik dramatisks ir lielākās iedzīvotāju daļas demogrāfiskais, morālais un materiālais stāvoklis.[..] Latvijā šobrīd kopumā ir aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju (1990.gadā bija 2,663 miljoni): uzskaitītie bezdarbnieki ap 70 000; vecuma pensionāri ap 457 000, bērni, skolēni, studenti ap 417 000, ap 6 000 ieslodzīto, bet kopējais darba ņēmēju skaits ir apmēram 800 000, no tiem aptuveni 300 000 strādā sabiedriskā sektorā un saņem algu no kopējā valsts un pašvaldību budžeta. Tikai 30% no kopējā iedzīvotāju skaita ar savu darbu uztur visu valsti. Valsts vidējai darba algai piemēro četras reizes lielāku nodokļu slogu nekā, piemēram, Lielbritānijā vai Īrijā. Kopējais nodokļu slogs algai pārsniedz 70%. Lielākā daļa strādājošo saņem necienīgi mazas algas, vairums veco cilvēku saņem nesamērīgi mazas pensijas, kas bieži nesedz pat pamata izdevumus izdzīvošanai un medicīnas pakalpojumiem.[..] Simtiem tūkstoši cilvēku neredz iespēju izdzīvot savā dzimtenē un spiesti meklēt iespējas citās valstīs. Savukārt no valsts budžeta labi apmaksātā milzīgā ierēdņu armija – balsotāji, palīdz vēlēšanu rezultātu regulēšanai varu sagrābušo interesēs.”
   Atbildi uz latviešu patriotu vēstuli nav jāgaida. Atbilde nevar būt dažādu iemeslu dēļ. Ja Vatikāns sniegtu atbildi, tad būtu jāatceļ pāvesta vizīte Latvijā, bet Pujats un Stankevičs titulāri jādegradē un Aglonā jāpiekaļ pie kauna staba par trauksmes necelšanu sakarā ar latviešu varas kliķes sistemātiskajiem noziegumiem pret tautu. Tas ir loģiski.
   Atbilde nevar būt arī tādēļ, ka "pasaules valdība" (tajā iekļauj Romas pāvestu un viņa padomniekus) ir akceptējusi krimināli oligarhisko iekārtu tās etalonā Krievijā un vienā no šī etalona kloniem Latvijā. Baltais nams, Rietumeiropas politiskā elite un visi pārējie pasaulē ir samierinājušies ar unikāli noziedzīgo valstiskumu Krievijā un tādā "sīkumā" kā LR. Latvijas patriotu vēstulē uzskaitītie noziegumi nevienam nav pārsteigums. Bijušās PSRS teritorijā sastopamā cilvēkiem necienīgā dzīve ir jāuzskata par Rietumu civilizācijas norieta organisku sastāvdaļu. Tā tas ir gan teorētiski, gan praktiski.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Multikulturālisms un komunisms



   Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas vienmēr paliks ideālā formā bez praktiskā pielietojuma. Iemesls kopīgs – viens un tas pats gan multikulturālismam, gan komunismam. Kopīgais iemesls ir cilvēka daba. Multikulturālisma un komunisma mūžīgo palikšanu bez praktiskā pielietojuma nosaka cilvēciskais faktors. Cilvēka daba nav piemērota multikulturālismam un nav piemērota arī komunismam. Tam izskaidrojumu var sniegt elementāra informācija par cilvēku komunikācijas vēsturisko pieredzi.
   Dzīvnieku sociālo uzvedību un tātad komunikāciju sāka pētīt tikai XX gadsimtā etoloģija, kas ir samērā jauna zinātne. Atklājās, ka dzīvnieku un cilvēku sociālajā komunikācijā ir daudz kopēja, jo kopēja ir bioloģiskā izcelsme un eksistences dabas apstākļi.
   Kā tagad ir labi zināms, cilvēces vēsture sākās ar atsevišķu cilšu rašanos. Ciltis ilgu laiku varēja dzīvot izolēti un neko nezināt viena par otru. Tagad mēs dzīvojam pilnīgi citos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir ļoti liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, bet arī starptautiskais transports, Internets, mobīlie telefoni un daudz kas vēl cits no mūsdienu sakaru daudzveidīgā tehniskā arsenāla.
   Cilšu izolētības un sadrumstalotības atavisms šodien atbalsojās cilvēku dzīvē ļoti izteikti. Reliģiskajā, etniskajā, valstiskajā, partejiskajā naidīgumā nav grūti saskatīt to, ko var dēvēt par cilšu piederības faktoru. Respektīvi, dalījumu „savējos” un „svešajos”. Acīmredzot neiecietība ir tāda pati kā cilšu reālās pastāvēšanas laikmetā. Tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējās mežonības – intolerances – izpausmēm.
   Demogrāfiskā un tehniskā integrētība šodien ir ļoti izteikta. Cilvēki ir savstarpēji vienoti, spiesti dzīvot līdzās un lietot vienādus priekšmetus. Taču cilvēku sociālās komunikācijas līmenis manāmi atpaliek. Sociālās komunikācijas kompetence liecina, ka cilvēki vēl nav spējīgi dzīvot planetārā kopībā.
   Ideja par cilvēku planetāro kopību ir sena. Faktiski šī ideja ir pārvērtusies zināmā ideālā. Šī ideāla pamatā ir velme, lai cilvēki apzinātos savu kopīgo likteni, kopīgo dabu un kopīgo nākotni. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka tikai no viņu vienotības un savstarpējās morālās līdzsvarotības ir atkarīgs ne tikai viņu visu kopīgais liktenis, bet arī katra atsevišķa cilvēka liktenis.
   Patiesībā ideja par cilvēku planetāro kopību ir interesanta konstrukcija.
   Pirmkārt, cilvēku vienotība vienmēr tiek skatīta planetārā mērogā, bet nevis reģionālā telpiskā izpratnē, - piemēram, kontinentālā. Cilvēce vienmēr tiek tverta visas planētas mērogā.
   Otrkārt, arī cilvēku vienotības, tā teikt, morālā kapacitāte un kvalitāte vienmēr tiek vispārināta visas cilvēces kontekstā, bet nevis tikai kādas rases, civilizācijas, etnisko grupu, tautas mērogā.
   Noteikti var rasties jautājums, kādēļ tāda utopiska ideja par cilvēku planetāro kopību vispār ir radusies. Kādēļ daudzi domātāji ir sapņojuši par cilvēces morālās integrācijas ideālu modeli?
   Uz minētajiem jautājumiem var būt vairākas atbildes. Viena no tām balstās uz pieņēmumu, ka ideālā modeļa autori vēlējās iebilst pret cilšu izolētības sekām – atavistisko savstarpējo naidīgumu. Lai pret to iebilstu un izvirzītu noteiktu konstruktīvu paraugu, lietderīgi runāt par visu cilvēci, bet nevis tikai atsevišķu rasi, civilizāciju, etnisko grupu, tautu. Daudz uzskatāmāk ideja par cilvēku vienotību atspoguļojās planetārā mērogā, bet nevis reģionālā mērogā. Turklāt reģionālais mērogs radītu mākslīgu grupējumu „paraugcilvēkos” un „sliktajos”. Tātad cilvēces kādu daļu nāktos nostādīt nelabvēlīgā izgaismojumā. Izvēloties visu cilvēci un runājot par visas cilvēces komunikaciju, neviens netiek aizskārsts un automātiski visi kļūst vienlīdzīgi.
   Protams, eksistē arī nopietnāks iemesls. Skaidrs ir tas, ka cilvēces attīstības dotajā etapā mēs neesam spējīgi novērst cilvēku atsvešinātības un naidīguma psihogēnos iemeslus tāpat kā nespējam novērst zemestrīces, orkānus un citas dabas katastrofas.
   Saprotams, mūsdienās planetārās vienotības tendences konkrēti izpaužās daudz pamatīgāk nekā cilvēces pagātnē. Šodien mums ir planetāra mēroga komunikācijas līdzekļi, ekonomikas un finansu formas, ražošanas formas, starptautiskās organizācijas, kuras speciāli rūpējas par kultūru plurālisma, konverģences, koalīciju propagandu un reālu veidošanos.
   Šodien ir sastopams poētisks salīdzinājums: pasaules finansu sadarbība ir cilvēces asinis, Internets – cilvēces smadzenes un nervu sistēma. Taču aizvadītajos desmit gados doma par to, ka cilvēce ir pārāk tālu ieslīgusi morālajā pagrimumā, diemžēl ir ļoti aktuāla. Jau 1996.gadā spāņu un itāļu intelektuāļi izstrādāja „Cilvēces atbildības hartiju”. 1997.gadā bijušie valstsvīri no daudzām zemēm sagatavoja „Cilvēka pienākumu vispārējo deklarāciju”, kā arī organizēja „Savstarpējās sadarbības padomi”. ANO konferencē 1994.gadā Hopenhāgenā tika apspriesta „Darījumu ētikas deklarācija”, kritiski analizējot morāles līmeni biznesā. 2004.gadā Pēterburgā zinātnieki formulēja „Cilvēka morālo pienākumu vispārējo deklarāciju”.
   Šodien ir sastopams viedoklis, ka tehnogēnās civilizācijas vietā ir radusies informācijas civilizācija, kuru nomainīs morālā/tikumiskā civilizācija. Globālā ētika, biznesa ētika, cilvēka sociālā atbildība, - tie ir pamatkomponenti tajā morāli tikumiskajā komunikācijā, no kuras būs atkarīgs cilvēces liktenis. Sociālās harmonijas mērķis ir ļoti grūti sasniedzams mērkis, ņemot vērā reliģiskās, valodiskās, etniskās atšķirības.
   Dzīvība uz Zemes radās apmēram pirms 4 miljardiem gadu. Zinātnieki uzskata, ka pirmos trīs miljardus gadu biosfērā bija sastopamas tikai baktērijas un vienšūņi. Taču apmēram vienu miljardu gadu strauji attīstās daudzšūņi. Staigājošais cilvēks – Homo erectus – dzīvoja pirms miljons gadiem. Dinozauri mira pirms 100 miljoniem gadu, kad Zemē ietriecās 10 jūdzes garš meteorīts. Dinozauri nosmaka meteorīta saceltajos putekļos un neizturēja meteorīta izraisīto klimata maiņu.
   Cilvēks nav mainījies aizvadītajos 150 000 gados. Cilvēks vislīdzīgākais ir pērtiķveidīgajiem radījumiem, kā arī putniem, kuri tāpat kā cilvēki pasauli apgūst ar ausīm un acīm. Vārnas un gulbji saglabā savu ģimeni pēc bērnu radīšanas.
   Intelekta attīstības ziņā pēc cilvēka nākamais ir papagailis. Ģenētiskās programmas gudras un racionālas ir bitēm, skudrām, dunduriem. Viņiem ir iedzimtas morālās normas. Skudras prot skaitīt līdz simts. Arī citi kukaiņi prot skaitīt. Kukaiņi pret citu veidu kukaiņiem ir ļoti naidīgi un agresīvi. Cilvēkā visattīstītākās ir seksuālās programmas. Cilvēkā galvenie instinkti ir pašsaglabāšanās instinkts un sugas turpināšanas instinkts.
   XX gadsimtā zinātnieki par cilvēka izcelsmi noskaidroja daudz jauna. Tā, piemēram, izmantojot informāciju par DNK, tika aprēķināts, ka cilvēki ir cēlušies no vienas nelielas grupas Austrumāfrikā. Ādams un Ieva nebija „baltie”. Viņi nebija arī „melnie”, tomēr no „tumšādainajiem” viņos kaut kas bija noteikti.
   Antropologi un ģenētiķi uzskata, ka kādreiz uz Zemes dzīvoja dažāda tipa saprātīgas būtnes. No dzīvnieku pasaules radās ne tikai cilvēks, bet arī citas cilvēkam līdzīgas saprātīgas būtnes. Cilvēks palika viens uz planētas, jo pielietoja genocīda politiku pret cita tipa saprātīgajām būtnēm. Cilvēces vēstures pirmsākumi ir saistīti ar briesmīgu noziegumu – genocīdu.
   Bioloģiski visi cilvēki ir vienādi – pieder vienam tipam. Taču pastāv fenotipiska daudzveidība. Zinātnē par fenotipu dēvē indivīda īpašību kopumu kā iedzimtības (genotipa) un vides kopdarbības rezultātu. Pastāv fiziskās (ķermeniskās) atšķirības, ko var konstatēt vizuāli (ādas krāsa, sejas vaibsti, skeleta uzbūve, matu tips utt.). Zinātnē to sauc par rases atšķirībām. Rases atšķirības vienmēr ir iedzimtas. Savukārt iedzimtību nosaka ģenētiskais mantojums. Rases galvenās iezīmes ir sekojošās: matu forma, apmatojuma klājums, ādas krāsa, matu krāsa, acu krāsa, augums, ķermeņa proporcijas, galvas izmēri. Uz planētas dzīvo eiropeīdā, negroīdā, australoīdā, mongoloīdā rase.
   T.s. nacionālais raksturs neiedzimst, bet veidojas inkulturācijas un socializācijas procesā. Nacionālais raksturs var izmainīties. Vācieši pedantiski precīzi kļuva tikai XIX gadsimtā.
   Starpetnisko attiecību psiholoģija pašlaik ir sociālās psiholoģijas sastāvdaļa. Tiek uzskatīts, ka neeksistē tikai starpetniskajām attiecībām raksturīgas psiholoģiskās parādības. Starpetnisko attiecību izpratnē un skaidrojumā nākas izmantot universiālo starpgrupu psiholoģiskās teorijas. Tātad tās psiholoģiskās parādības un procesus, kuri piemīt starpgrupu attiecībām vispār jeb grupu psiholoģijai. Starpetniskās attiecības veidojas no diviem slāņiem.
   Pirmkārt, attiecības empīriski konkrētā līmenī (sadarbība, sacensības utt.).
   Otrkārt, attiecības netieši emocionāli subjektīvajā līmenī – priekšstatu līmenī.
   Piemēram, var nēģerim atļaut dzīvot savā viesnīcas numurā, ja tas ir izdevīgi biznesam. Var arī neielaist nēģeri dzīvot savā viesnīcas numurā.
   Eksistē zināma starpetnisko attiecību determinētība. Tā izpaužas divējādi. No vienas puses ir svarīgs sociālais konteksts plašā nozīmē. Tātad ir svarīga attiecīgā kultūra – normas, vērtības, tradīcijas. No otras puses ir svarīgs psiholoģiskais konteksts. Tātad tā emocionāli morālā gaisotne, kas var ietekmēt konkrētās starpetniskās attiecības dotajā vietā un laikā.
   Pastāv tipveida programmas, kas regulē cilvēku uzvedību. Atsevišķi zinātnieki iesaka visas programmas apvienot vienā jēdzienā – tradīcija. Mēdz runāt ne tikai par tradīcijām, bet arī paražām. Tradīcijas tiek saistītas ar garīgo sfēru, paražas – uzvedību. Katrā kultūrā tradīcija ir noteikts veselums, kurā ietilpst tādi elementi kā paražas, vērtības, normas, ideāli, pārliecība, pasaules uzskats. Kolektīvistiski orientētās kultūrās īpatnība ir tā, ka ievērojami atšķiras attieksmes stils pret „savējiem” un „svešajiem”. Kolektīvistiski orientētās kultūrās pret savējiem izturās labi, bet pret svešajiem – rupji.
   Neapšaubāmi, līdz šim minētais nebūt nav viss, kas izskaidro cilvēku nepiemērotību komunismam un multikulturālismam. Turpinājumā obligāti nākas pievērsties cilvēka egoismam, sociālā darvinisma ideoloģijai individuālā un kolektīvā līmenī, nacionālās politikas lomai, etniskās identitātes ietekmei uz interkulturālo komunikāciju. Noteikti vēl ir daudzi aspekti, faktori, pamatojot cilvēku nepiemērotību abām skaistajām koncepcijām.

svētdiena, 2018. gada 8. jūlijs

Tautas traģēdija un tās optimizēšana



     Latviešu tautu nevar uzskatīt par laimīgu tautu, ja ar tautas laimi saprotam cilvēciski cienīgu dzīvi. Aizvadītajos 30 gados latviešu tautai nav lemts dzīvot cilvēciski cienīgu dzīvi. Latvieši masveidā ir iepīti zagšanas mahinācijās, perversās baudās un bezjēdzīgas patērēšanas orģijās. Tie indivīdi, kuri tik tikko minētajās izdarībās saskata dzīves laimi, nav pelnījuši piederību Homo sapiens kārtai. Ja cilvēkā (Homo) nav saprāta (sapiens), tad viņā nav arī cilvēciskuma. Homo bez sapiens nav spējīgs apzināties cilvēciski cienīgas dzīves svētību. Tāds hominīds ir sociālais dzīvnieks bez cilvēciskuma pazīmēm. Viņa vieta ir sociālo dzīvnieku fermā, kāda Latvija vēl nav pilnā mērā kļuvusi. Latvijā jautājums par cilvēka cilvēciskumu vēl ir aktuāls. Antihumānais neoliberālisms un veikli maskētais sociālais darvinisms aktīvi un regulāri pulsē valdošās kliķes un tās atbalstītāju primitīvajā un noziedzīgajā politiskajā pragmātikā. Tomēr sabiedrībā vēl ir saglabājušies cilvēki, kuri nosoda tautas dehumanizāciju.
   Sabiedriskās formācijas, kuras sevi dēvē par politiskajām partijām, pirms 6.oktobra latviešu tautai (elektorātam) solīs vienīgi kaut ko tādu, ko var uzskatīt par traģēdijas optimizēšanu. Saprotams, partijas lietos citu terminoloģiju. Tajā nebūs vārdi „traģēdija” un „optimizēšana”. Nekādā ziņā nebūs salikums „traģēdijas optimizēšana”. Solījumos būs it kā daudzsološi vārdi. Taču principā, atkārtoju, partijas var solīt vienīgi traģēdijas optimizēšanu. Katrs solījums būs piedāvājums kaut ko izmainīt traģiskajos apstākļos, bet nevis likvidēt traģēdiju. Turklāt pirms Saeimas vēlēšanām jaunie solījumi visbiežāk būs ne vien meli, bet arī idiotiski formulēti meli. Auļo ne tikai valdošās kliķes nacionāli reakcionārā politika, bet auļo arī valdošās kliķes apziņas idiotija.
   Tipiski tas atspoguļojas „Jaunās vienotības” barvežu idiotijas samudžinātajos solījumos: „Partiju apvienības JAUNĀ VIENOTĪBA Ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš šodien kopsapulcē, konceptuāli iepazīstinot ar programmu Latvijas izaugsmei (!?), uzsvēra, ka Latvijā tautsaimniecība aug (!?), bet diemžēl ne visi iedzīvotāji to sajūt, tādēļ cilvēki arvien ir nedroši par savu nākotni. “Mums cilvēkos ir jārada drošības sajūta (!?) par Latviju. Tā būs, ja paveiksim piecas lietas: veselības aprūpe būs pieejama (!?), izglītība – moderna (!?), tiesa – taisnīga (!?), algas – cienīgas (!?) un robežas – drošas (!?),“ uzsvēra K.Kariņš. “JAUNĀ VIENOTĪBA ir saliedēta, iekļaujoša (!?) un enerģiska. Mēs esam proeiropeiska (!?) partija – stingri iestājamies par demokrātiju (!?), tiesiskumu (!?) un iekļaujošu cilvēktiesību tvērumu (!?). JAUNAI VIENOTĪBAI ir jārūpējas par sabiedrības iekšējo un ārējo drošību laikā, kad pasaulē pieaug nenoteiktība (!?). Mums jābūt daudz konsekventākiem savas politiskās programmas īstenošanā,” uzsvēra ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, partijas VIENOTĪBA valdes loceklis. “Konkurētspējīga, moderna un pieejama izglītība (!?) – tā ir mūsu vīzija (!?) par izglītības sistēmu Latvijā. Diemžēl tās īstenošanā nākas saskarties ar pretestību no politikas zaļā purva (!?). Argumenti - pārmaiņas vajag, bet kur steigties, tāpēc – atliekam. Protams, mūsu politiskajiem konkurentiem izglītota sabiedrība nav vajadzīga (!?). JAUNĀ VIENOTĪBA tam nepiekrīt – reformas izglītībā ir jāturpina (!?). Mums jāturpina rakt (!?) un tas purvs ir jānosusina (!?),” pauda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, partijas VIENOTĪBA valdes loceklis”.
   Tautas traģēdija mēdz izpausties dažādi, jo tautas traģēdijai mēdz būt dažādi iemesli. Iemesls mēdz būt karš, dabas katastrofa, kolonizācija, okupācija, ģeopolitiskais jūgs, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, varas represijas, nacionāli patriotiskas elites trūkums.
   Latviešu tautas traģēdijai ir komplekss raksturs. Tajā ietilpst „perestroikas” krāpšanās ar tādām kategorijām kā „brīvība” un „neatkarība”, „prihvatizācijas” laupīšana, LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo kadru varas turpināšanās pēc PSRS sabrukuma, nacionālās suverenitātes zaudēšana un fiktīvas suverenitātes zombēšana, ģeopolitiskais jūgs, sveša karaspēka ievešana Latvijā atbilstoši okupācijas kritērijiem, krimināli oligarhiskais valstiskums, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, pūstošā inteliģence, „sabiedrības krējuma” postmodernistiskais buržuāziskums, izglītības, zinātnes un veselības aizsardzības sagraušana, garīgās kultūras postmodernistiskā izkropļošana, perversiju un homoseksuālisma propaganda masu komunikācijā, tautas vērtīgākās daļas aizceļoša no Latvijas.
   Dažādi ir ne tikai tautas traģēdijas iemesli un izpausmes veidi. Tāpat dažādas ir tautas traģēdijas sekas. Visbīstamākās ir tās sekas, kuras dziļi ieurbjas turpmāko paaudžu morāli psiholoģiskajā satvarā. Citiem vārdiem sakot, kardināli izmaina tautas mentalitāti, tautas identitāti, tautas garu, tautas morāli psiholoģisko seju, tautas enerģētiku.
   Šajā ziņā latviešu tautu nākotnē nekas labs negaida. Nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā valstiskumā nomocītajiem 30 gadiem (turklāt tiem beigas nav redzamas) būs ļoti nepatīkamas morāli psiholoģiskās sekas. Nepatīkami izmainīsies latviešu morāli psiholoģiskā stāja.
   Katra valsts iekārta dod priekšroku (prioritāti) noteiktam morāli psiholoģiskajam tipam. Tas kļūst cilvēka vērtības etalons – mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Šī tipa pārstāvji tiek atbalstīti, slavēti, izvirzīti un ieteikti kā pozitīvi piemēri pārējiem cilvēkiem. Tāda politika caurstrāvo visu kultūru. Prioritāro tipu daiļdarbos jūsmīgi attēlo rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Par viņu raksta prese, viņu rāda TV. Tas vareni ietekmē sabiedrisko apziņu. Informācija par attiecīgo cilvēcisko tipu dziļi caurstrāvo cilvēkus – attiecīgās kultūras pārstāvjus. Taču tas vēl nav galvenais. Kā zināms, kultūras caurstrāvojums atbalsojas cilvēku ģenētiskajā struktūrā. Prioritārais morāli psiholoģiskais tips nostiprinās ģenētiski, izmainot tautas genofondu. Tas, lūk, ir galvenais.
   Savā laikā padomju iekārtā priekšroka tika dota t.s. fiziķiem. Viņu pretstats bija t.s. liriķi. Fiziķi bija cilvēka vērtības etalons. Šo antropoloģisko orientāciju pamatīgi izjuta arī latvieši, un tā noteikti ir saglabājusies latviešu apziņā. Pirms dažiem gadiem tas uzskatāmi izpaudās toreizējā LU rektora fiziķa Ivara Lāča augstprātīgajos izteikumos par humanitārajām zinātnēm (liriķu sfēru), izraisot skandālu ne vien akadēmiskajā vidē, bet visā sabiedrībā.
   Par fiziķiem dēvēja precīzo (eksakto) zināšanu cilvēkus. Pret viņiem izturējās kā pret atsevišķu subkultūru padomju inteliģencē. Fiziķi ietilpa zinātniski tehnisko kadru kontingentā. Viņi veicināja zinātniski tehnisko un ekonomisko progresu, izgudroja jaunas ražošanas iekārtas, tehnoloģijas, ieroču jaunus modeļus utt. Fiziķus uzskatīja par zinātniskās izziņas fanātiem. Publiskajā telpā ap viņu darbību apzināti uzburtā aura sekmēja zinātniskās izziņas romantizāciju. Padomju sabiedrībā valdīja priekšstats, ka laikmets pieprasa fiziķus. No fiziķu ieguldījuma ir atkarīga dzīves labklājība. LKP un VDK kadru bāze bija A.Pelšes Rīgas Politehniskais institūts. „Perestroikas” nelietības veica galvenokārt fiziķi. No 1987.gada LU naudas maku no rokām neizlaiž fiziķu mafija. Lielākie nacionālie noziedznieki Godmanis, Repše ir fiziķi.
   Par liriķiem dēvēja humanitāro inteliģenci – dzejniekus, gleznotājus, humanitāro zinātņu speciālistus, garīgās kultūras iestāžu darbiniekus. Arī liriķi bija sava veida subkultūra padomju inteliģencē. Ja fiziķus dievināja, tad pret liriķiem atklāti izturējās vīpsnājoši. Vecāki savus bērnus vēlējās redzēt fiziķa statusā.
   Pēcpadomju Latvijā cilvēka vērtības etalons nav ne fiziķis, ne liriķis. Taču noteikts cilvēka vērtības etalons ir vingri konstatējams. Pie mums eksistē noteikts prioritārs morāli psiholoģiskais tips. Sacīsim: prioritārs cilvēks. Pie tam analītiski interesants ir viens moments.
   Pēcpadomju laikā pirmo reizi ir sastopama pozitīva attieksme pret karjerismu. Respektīvi, latviešu sabiedrībā tiek akceptēts karjerisms. Savukārt valdošā kliķe profesionālajai orientācijai nepievērš nekādu uzmanību. Sāka pievērst uzmanību tikai pēc iestāšanās ES, jo no tā laika varēja sadalīt Briseles piešķirtos miljonus profesionālajai orientācijai. Tas, ka sabiedrība ir sākusi „kaifot” ap amorālo karjerismu, valdošo kliķi, protams, neuztrauc tāpat kā neuztrauc homoseksuālisma un perversiju propaganda.
   Karjerisms ir pastāvējis vienmēr. Tikai agrāk vienmēr karjerisms tika uzskatīts par morāli negatīvu īpašību – savtīgu tiekšanos pēc izvirzīšanos darbā vai citā darbības jomā, pēc panākumiem un slavas. Vārds „karjerists” agrāk vienmēr bija slikts vārds. Cilvēki nekad nav mīlējuši, cienījuši, atbalstījuši, apsveikuši karjeristu karjerismu.
   Pēcpadomju Latvijā ir pretēji. Karjeristu karjerisms ir laba īpašība. Karjerisms tiek publiski rekomendēts un godināts. Cilvēku bez karjerisma stihijas un bez veiksmes karjerismā nekavējoties nosauc par „lūzeri”.
   Vispārējā jūsmošana par karjerismu liecina par morālo noslīdējumu. Svešvārdu vārdnīcās jēdziens „karjerisms” joprojām apzīmē morāli sliktu izpausmi. Bet tas tagad neinteresē enerģiskajiem „karjeras atbalsta projektu” autoriem, „karjeras plānošanas” ģēnijiem, „karjeras konsultantiem”, sastādot un piedāvājot „metodisko materiālu karjeras plānošanā”. Pie mums atsevišķi tiek runāts par vīriešu karjeru un sieviešu karjeru. Firmas svin „karjeras dienu”.
   Kā jau minēju, pēcpadomju Latvijā vairs nav cieņā fiziķi. Cieņā nav arī liriķi. Pēcpadomju Latvijā prioritāte ir morāli psiholoģiskajam tipam, kura vārds varētu būt „globāls cilvēks”. 2018.gada 2.jūlijā „Delfi” publicētā „versijā” tā sevi nosauca akadēmiskā šarlatānisma titāns Deniss Hanovs.
   Kas ir globāls cilvēks, kuru droši drīkstam prezentēt kā cilvēka vērtības etalonu?
   Globālā cilvēka dažas tipiskās iezīmes sevī precīzi fiksējis Hanova kungs. Viņš raksta: „Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē”.
   Kā redzam, globāls cilvēks nevar iztikt bez šarlatānisma. Vienīgi šarlatāni zina, kas ir „globālā bezrobežu kultūra” un kas ir „globālās bezrobežu ekonomikas telpa”. Tāpat vienīgi šarlatāni zina, kāds ir ieguvums no abiem tik tikko minētajiem „bezrobežu” fenomeniem.
   Nav grūti nojaust akadēmiskā šarlatāna domu. Globālais cilvēks Hanovs gribēja norādīt, ka viņam nekāda vērtība nav nacionālā kultūra. Tāpat viņam nekāda vērtība nav arī nacionālā ekonomika. Toties viņam vērtība ir „ātrgaitas internets”, kurā globāls cilvēks prot atrast „savu ceļu un savu nišu”.
   Un vēl kas. Hanova kungu sevi klasificēt kā globālu cilvēku pamudināja viņa apskaužami tolerantā attieksme pret „bēgļiem”. Hanova kunga „versija” ir veltīta migrācijas aizstāvēšanai un to cilvēku nosodījumam, kuriem nepatīk migrantu ieplūšana Rietumeiropā un Austrumeiropā. Viņa „versija” saucas „Pārdomas par atvērtību Latvijā”.
   Saprotams, Hanova kungs nav vienīgais globālais cilvēks Latvijā ar kolosālu „atvērtību”. Ja viņš būtu vienīgais tāda tipa indivīds, tad mēs nedrīkstētu globālo cilvēku atzīt par pēcpadomju Latvijas cilvēka vērtības etalonu. Pie mums ir hanovu jūra. Mūsu hanovi ir Hanova kunga paaudze (Hanova kungs dzimis 1977.gadā). Mūsu hanovi ir visi tā dēvētie „sorosisti”, „Delfi” „versiju” autori, homoseksuālisma un perversiju apdziedātāji portālā „Satori”. Faktiski katrs valsts ierēdnis ir vairāk vai mazāk izteikts globāls cilvēks. Tikai globālus cilvēkus pieņem darbā bankās, ministrijās, starptautisko organizāciju vietējās filiālēs. Globālam cilvēkam ir jābūt skolotājam, augstskolu pasniedzējam. Globāli cilvēki ir reliģiskajās konfesijās. Globālu cilvēku no baptistiem nesen izvirzīja ka nākamo Valsts prezidentu.
   Pēcpadomju Latvijā nav grūti ievērot prioritārā globālā cilvēka citas īpašības, kuras pulsē kopā ar „atvērtību”. Katrā ziņā vēl nākas runāt par globālā cilvēka vienaldzību un pat nihilismu pret nacionālo brīvību, valstisko suverenitāti, finansiālo neatkarību, tādām klasiskām vērtībām kā patiesība, veselais saprāts, racionālisms, nacionālā identitāte. Globāls cilvēks priekšroku dot uzskatu plurālismam, politkorektumam, neoliberālismam, Rietumu demokrātijai, eiropeiskumam, postmodernismam, morālajam relatīvismam. Globāls cilvēks nebaidās no sociālā darvinisma klišejām, ja savā ceļā tiekas ar „lūzeri” un sabiedrības („aitu bara”) masu noskaņojumu. Globāls cilvēks lepojas ar panākumiem karjerismā. Globāls cilvēks nekaunās par viņam veltīto epitetu „karjerists”.
   Bet tagad par visbīstamāko latviešu tautas genofonda nākotnē. Visbīstamākais ir tas, ka Latvijas Republikā prioritārajam globālajam cilvēkam - cilvēka vērtības etalonam - zagšana (dažādas blēdības ar naudu un mantu) nav morālais grēks. Globālam cilvēkam piemīt kriminālas mentalitātes pazīmes.
   Bet vai ir iespējams atsevišķs mentalitātes tips – kriminālā mentalitāte? Noteikti ir iespējams. Tas ir retorisks jautājums. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par noziedzības ģenētisko pamatotību un noziedzības gēna „ceļošanu” no vienas paaudzes uz turpmākajām paaudzēm. Jāņem vērā arī eigēnikas attieksme pret noziedzniekiem, atbalstot noziedznieku sterilizāciju.
   Noteikti ir sastopams tas, ko var dēvēt par kriminālo mentalitāti. Šo mentalitāti vitāli spēcina noziegumu brīvība – šausmīgais morāli tikumiskais stāvoklis pēcpadomju Latvijā. Iespēja nesodīti veikt noziegumus katrā ziņā dziļi ietekmē cilvēku apziņu. Kriminālā mentalitāte kļūst tautas apziņas sastāvdaļa, apziņas formētāja, komandētāja, kritērijs darbībai, uzvedībai, komunikācijai.
   Par kriminālo mentalitāti liecina latviešu aprindās populārā gudrība „Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt...”. Savā mūžā šo gudrību esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Ar šo gudrību tiekamies masveidā gan tiešā veidā, gan zemtekstā. Ja šī gudrība nebūtu masveidīga, tad nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību sastaptos ar dzelžainu pretestību. Taču nekāda pretestība praktiski neeksistē. Tāpēc prioritārais cilvēka vērtības etalons var sagandēt tautu uz mūžīgiem laikiem. Latvieši kļūs globālu cilvēku populācija. Latvija kļūs globālu cilvēku zeme.