ceturtdiena, 2017. gada 21. decembris

Odiozā odiseja



      Odiseja odiseja ilga 20 gadus. Mūsu „čekas maisu” odiseja ilgst jau 27 gadus, un tai nav redzams gals. Tas noteikti ir tāpēc, ka mēs esam spējīgāki par Itakas iedzīvotājiem. Mums ir tas, ko viņi pat sapņos nespēja iztēloties. Mums ir ģeokrātiskais valstiskums. Bet pats galvenais – mums ir krimināli oligarhiskais valstiskums ar visdažādākā veida odiozām (nevēlamām, pretīgām, atbaidošām) izdarībām. Ja Odiseja atgriešanos normālā dzīvē traucēja dažādi ārējie spēki, tad latviešu nonākšanu normālā dzīvē traucē paši latvieši.
   Odisejas (ilgi procesi ar dažādiem piedzīvojumiem) un tajā skaitā odiozas (atbaidošas) odisejas patiesībā ir laba lieta. Tās palīdz pamatīgāk izprast cilvēkus, tautas, valstis. Odisejas sazaroti atspoguļo dzīves īstenību. Odiozas odisejas atspoguļo dzīves īstenības sarežģītību. Arī tas ir vēlams. Cilvēku smadzenes vislabāk funkcionē sarežģītos apstākļos. Protams, tas attiecas uz veselām smadzenēm. Tas neattiecas uz sagandētām, piesārņotām, psihiski slimām smadzenēm. Odiozas odisejas parasti atklāj smadzeņu sagandētības, piesārņotības, psihiskās slimības pakāpi. Arī tas ir jāzina. Valstsvīriem obligāti jāzina.
   „Čekas maisu” odiozā odiseja nevarēja rasties un 27 gadus turpināties bez VDK politiskās vadības rīkojuma. Ļoti iespējams, rīkojumu deva priekšnieki Kremlī, aptverot krievu impērijas ģeopolitisko interešu tradicionālās zonas, kas Krievijai būs vajadzīgas arī pēc PSRS sabrukuma. Maz ticams, ka procesu iniciēja tikai LKP CK spice. Saprotams, tā vēlējās valdīt arī zem karmīnsarkanbaltā karoga. „Čekas maisi” varēja labi noderēt. Tā tas praktiski ir bijis visus 27 gadus.
   Grūti ticēt, ka nepiedodamajā profesionālajā nodevībā (neiznīcinot informāciju VDK likvidācijas priekšvakarā) vainojami „stūra mājas” ģenerāļi; respektīvi, viņu neprāts. Dokumenti esot dedzināti. Kamēr tauta 1989.gada 23.augustā priecīgi rindojās uz „Baltijas ceļa”, VDK nodaļās esot sadedzināti papīru kalni. Savukārt „avoti” tika brīdināti, ka par viņiem tiek saglabāta informācija. Tas viss ir ļoti jocīgi no pasaulē pamatoti izslavētā specdienesta puses.
   Lēmumu par „čekas maisu” izveidi acīmredzot nepieņēma VDK vadītāji. „Čekas maisi” bija vajadzīgi kādam lielākam un viltīgi tālredzīgākam spēkam, kas gatavojās mūžu mūžos netraucēti saimniekot pie Dzintara jūras ar logu uz Eiropu. Loģiski, ka tāds spēks varēja būt tikai viens – PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākā daļa. Tātad nākamā kriminālā oligarhija. Katrā ziņā „čekas maisi” ir „perestroikas” mahināciju elements.
   „Perestroikas” īstais un no padomju tautas (cilvēces) slēptais mērķis bija PSRS teritorijā pēc iespējas ātrāk ieviest kapitālismu un kompartijas virsslāni piepumpēt ar dolāru miljoniem un miljardiem. Kompartijas virsslāņa ilgotais sapnis bija sēdēt pie viena galda ar Rietumu buržuāziju. Tas nenotika. Rietumu buržuāzija kategoriski atsacījās sēdēt pie viena galda ar sarkano plebeju laupītājiem. Krievija netika iekļauta kapitālistisko valstu kolekcijā. Tajā nav vietas mūsdienu ideālākajai krimināli oligarhiskajai valstij uz planētas. Rietumu aristokrātijas un buržuāzijas elite atļauj Krievijai galvu turēt virs ūdens tikai tāpēc, ka tai ir atomieroči.
   „Perestroikas” mērķa sasniegšanas pamatveidi bija „prihvatizācija” un denacionalizācija. Latvijā abos procesos ļoti ieinteresēti bija daudzi latviešu t.s. trimdinieki. Viņi atmeta kaunu, nacionāli idejisko stāju un mantkārības dīdīti sāka mīļi brāļoties ar vakardienas lielākajiem ienaidniekiem - LKP spēkavīriem. Vispirms tas notika Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā, kur priekšsēdētāja krēslā sēdēja bijušais LKP CK sekretārs A.Gorbunovs. Trimdinieki viegli panāca labvēlīgu likumdošanu īpašumu atgūšanā. Tas nekas, ka labvēlīgā likumdošana bija viena no pirmajām neģēlībām tautas bojāejas sāgā. Denacionalizācija arī ir sava veida odioza odiseja. Tā joprojām turpinās, izpostot dzīvi tūkstošiem cilvēku. Denacionalizācijas odiseja uzskatāmi parāda daudzu latviešu trimdinieku un vietējo antropoīdu morālo seju. Mantas dēļ nacionālais patriotisms momentā ir izkūpējis. „Noziedzīgās okupācijas” un „ienīsto komunistu” tēma nobīdīta kapa klusuma valstībā. 
   Lai novērstu tautas masu uzmanību no „prihvatizācijas” un denacionalizācijas, vajadzēja ideoloģiski efektīvi rīkoties. Amerika netika atklāta. Kā parasti, vispiemērotākais līdzeklis kļuva sīvi ienīsta ienaidnieka piespēlēšana. Jau „perestroikas” gados tāds ienaidnieks kļuva PSKP un VDK. Tautas masas mudināja emocionālo enerģiju dedzīgi ziedot partijas un „čekas” nolādēšanai. Tas ir lieliski izdevies. Turklāt latviešu tautas masas nekad nav spējušas aptvert, ka partijas un „čekas” nolādēšanu ir noorganizējuši šo institūciju vadītāji nacionālo un kriminālo noziegumu maskēšanai. Neapšaubāmi, latviešu tautas masas to būtu spējušas aptvert tikai ar inteliģences palīdzību. Kā zināms, „perestroikas” režisoriem izdevās totāli apmuļķot ne tikai tautas masas, bet arī inteliģenci. Apmuļķotā inteliģence tūlīt sāka apkalpot jaunburžujus un aktīvi palīdzēja tautai pūst pīlītes. Latviešu inteliģences konformisms arī ir odioza odiseja. Tai tāpat nav redzams gals.
   Pie mums visā jezgā ap VDK atbaidošākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Atbaidošākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”.
   Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji jau tolaik ļoti labi zināja, ka VDK reāli turpina darbību LR. No VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā tolaik jau bija pārgājuši VDK kadri ar visiem uzticamajiem slepenajiem „avotiem” un dzīvē norūdīto profesionālo tehnoloģiju. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība, un arī idiotiska izdarība. Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, reizē netieši pasludināja pati savas valsts (proti, atjaunotās LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Tas bija tas pats, ja, piemēram, ASV Kongress CIP, FIB pasludinātu par noziedzīgām struktūrām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs. Viņu fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Tātad arī viņi paši sevi pasludināja par noziedzniekiem! Bet tas taču ir absurds! Vai viņi to nesaprata? Šis groteskais absurds labi parāda, kāda bezjēdzība LR bija jau no paša sākuma. Neapšaubāmi, krimināli oligarhiskā valstī, kurā no cilvēces katru brīdi nākas slēpt noziedzīgo būtību, savādāk nemaz nevar būt. Var būt tikai absurdi meli un absurda rīcība. Un tā tas turpinās joprojām.
   Taču ir vēl viens atbaidošs un reizē smieklīgs moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas atjaunotās LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā rīkojās pareizi. Tās patiešām kļuva noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība krimināli oligarhiskās valsts kontekstā.
   Gandrīz 30 gadus ilgā „čekas maisu” odiozā odiseja ir pamatīgi sagandējusi latviešu tautas apziņu (tautas atmiņu, tautas ētosu). Latviešu tautas apziņai jauns trieciens ir K.Kangera vadītā sociālā kampaņa (valsts komisijas formātā) ap „čekas maisiem”. 
   Valsts komisiju izveidoja 2014.gada 20.augustā saskaņā ar MK rīkojumu Nr.433. Rīkojuma nosaukums ir šāds: „Par speciālās starpdisciplinārās komisijas izveidi Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei”. Rīkojumā teikts: „Saskaņā ar likuma "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" 18. panta 1.2 daļu izveidot speciālo starpdisciplināro komisiju bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem”.
   „Čekas maisu” komisijas izveidošana ir ļoti dīvains pasākums. Tas nav izskaidrojams tikai ar valdošās kliķes iracionalitāti. Valdība izveidoja komisiju, bet tajā pašā laikā komisijai liedza izpildīt tai doto uzdevumu - nepielaida pie „maisiem”. Arī tas ir grotesks absurds. Tas nav saprotams. Toties saprotams ir tas, ka valdība praktiski uzkurināja sociālo histēriju. Primārā kļuva sociālā histērija, bet nevis zinātniskā darbība. Kāpēc tā notika? Lai zinātniski pētītu VDK dokumentus, nav vajadzīgs tos publicēt un tajā skaitā nav vajadzīgs atvērt „čekas maisus”, par kuru atvēršanas nepieciešamību sāka histēriski klaigāt melnas kaislības apdullināti tautieši ar komisijas priekšnieku Kangeri priekšgalā.
   Dīvaini ir valdības rīkojumā fiksētie uzdevumi. Ko nozīmē vēsturiskai izpētei, kad VDK vēsture jau sen ir zināma pamatīgāk nekā, teiksim, Dziesmu svētku vēsture? Ko nozīmē juridiskai izpētei? Tas vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt materiālo kaitējumu? Ko nozīmē izvērtēt morālo kaitējumu? Tas atkal vispār nav saprotams! Ko nozīmē izvērtēt atsevišķi nodarīto kaitējumu LR un atsevišķi iedzīvotājiem? Kādu kaitējumu VDK varēja nodarīt LR, ja LR tika inkorporēta PSRS?
   Kampaņa ir sociāli ļoti bīstama. Bet, lūk, tas vedina hipotētiski jautāt, vai kampaņa nav kāda ārzemju specdienesta operācija Latvijas teritorijā. To realizē ne tikai Kangeris. Zinātniskās pētīšanas demagoģiskajā aizsegā kāds spēks Latvijas sabiedrību vēlas uzturēt permanenta haosa un permanentas psihozes stāvoklī. Zinātniskās intereses ir maskēšanās priekš muļķiem. Ne velti internetā lasāmi Kangera ciniskie vārdi: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Tā nerunā zinātnieks. Tā runā sociālās histērijas stimulētājs kāda spēka uzdevumā. Nav grūti iedomāties, kādas valsts speciālie dienesti savā laikā bija ieinteresēti izmantot ASV, Kanādas, Zviedrijas latviešu emigrantu pīlāru pakalpojumus. Tas var turpināties arī šodien.
   Par laimi kampaņas dīvainības beidzot saskata viens no Kangera kolēģiem. Vēsturnieks A.Lerhis 2017.gada 20.decembrī portālā „Delfi” raksta: „Iepriekš komisija diezgan bieži ir deklarējusi nostāju, ka "vispirms maisu atvēršana, pēc tam pētniecība". Rodas iespaids, ka tiek strādāts sabiedrisko attiecību labā – spodrinot komisijas publisko tēlu, pasniedzot sevi kā cīnītājus par "maisu" atvēršanu. Komisija nav izdarījusi visu, lai nonāktu pie sava galvenā uzdevuma – sākt pētīt kartotēku. Kartotēka vēl nav izpētīta, bet viedoklis par to jau gatavs – jāatver! Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas informācijas trūkuma dēļ dažādos apgalvojumos kartotēkas saturs bieži ir ticis mistificēts un pārvērtēts. Komisijai valdība iedeva naudu kartotēkas izpētei, bet tiek darīts cits darbs – komisija darbojas kā klasiska pētniecības iestāde papildus Latvijā jau pastāvošām vēstures pētniecības iestādēm. Turklāt jāņem vērā komisijai triju gadu laikā piešķirtais budžets, kas nav bijis gluži mazs (2015.–2017. gadā, tātad trīs gadus, pa 250 000 eiro gadā, tātad kopā 750 000 eiro). Tā vietā, lai koncentrētos uz padomju represiju mehānisma izpēti, komisija ievērojamā mērā ir koncentrējusies uz personāliju izpēti un vainīgo meklēšanu (pētījumos ir jau publicēti plaši vainīgo un aizdomās turēto personu ģimeņu apraksti, ieskaitot viņu bērnus)”.
   Interesanti, ka Kangeris neko nesaka par kāda cita „avotu” saraksta publicēšanu. Kāda intervija liecina par viņa kompetenci vācu okupācijas atbalstīšanā: „Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi.[..] Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums”.
   Loģiska ir prasība reizē ar vācu laika, padomja laika "avotu" sarakstu publicēšanu publicēt arī Livonijas laika, cara laika, pirmskara Latvijas laika, bet galvenais - šodienas kriminālās LR visu piecu speciālo dienestu "avotu" sarakstus. Latviešu tauta vēl nekad nav dzīvojusi tādā valstiskajā ārprātā, kāds valda pēcpadomju periodā. Tāpēc ir jāzina šī ārprāta nelegālo atbalstītāju vārdi. Vācieši iznīcināja savu "avotu" sarakstus, bet latvieši speciāli kaut kādā nelietīgā nolūkā atstāja ziņas par saviem "avotiem". Kāpēc vācieši bija godīgāki par latviešiem?
   2017.gada 18.decembrī „Diena” publicēja interviju ar Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata).
   Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. To vēlos īpaši pasvītrot. Neatceros otru tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā pārkrāsošanās par LR, kad faktiski nekas nemainījās un varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru un viens no LPSR VDK politiskajiem komandieriem kļuva LR parlamenta priekšnieks.
   Kangeris intervijā saka:  "Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?".
   Intervijā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti, par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti". Kangeris skaidro: „Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar  Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā".
   Uz žurnālista jautājumu, vai valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli".
   Intervijā Kangeris paškritiski saka: "Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem".
    Diemžēl Kangerim nav atļauts atsacīties no negodīgās pieejas: „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne".
   „Čekas maisu” odiozā odiseja griezīgi atklāj nepatīkamu ainu – tautas masu apziņas sagandētību. Par to liecina komentāri internetā un raksti medijos. Ļoti daudzi cilvēki nav spējīgi apjēgt, ka šodien tāpat kā padomju laikā pastāv "avotu" institūts. Tagad simtiem latviešu sadarbojas ar DP, CIP, krievu, vācu, zviedru, ebreju, NATO u.c. speciālajiem dienestiem. Ļoti daudzi cilvēki nespēj saskatīt visu "avotu" tipoloģisko kopību. Daudziem nav saprotams, ka latviešu "avoti" bija cara laikā, vācu okupācijas laikā un ka šie "avoti" principā ne ar ko neatšķiras no padomju laika "avotiem". Nav izpratnes par to, ka valsts nevar pastāvēt bez "avotiem".
   Mūsu Odisejs vēl nav apkampis Penelopi. Toties ir ticies ar Atēnu, kura ir pačukstējusi samērā pareizu taktiku odisejas izbeigšanai. „Čekas maisu” pārkvalificēšana arhivālijās nav slikts risinājums. Tomēr vispareizākais risinājums ir „maisus” atdot to īpašnieku tiešajiem mantiniekiem Kr.Barona ielā 99a. Savukārt viņu profesionālais pienākums ir „maisus” nekavējoties sadedzināt tāpat kā sadedzināja dokumentus 1989.gada 23.augustā un, domājams, vēl citās dienās. Turklāt šodienas „kantoris” vecos papīrus varētu aizvest ar savu transportu un saviem krāvējiem. Tas neizmaksātu dārgi. Nevajadzētu tērēt naudu jaunām mēbelēm, īpaši drošu telpu iekārtošanai, speciālu sargu algošanai, kam skaistas summas jau ir saskaitījuši tie cilvēciņi, kuri odisejas pēdējā etapā saoduši lielisku iespēju sadalīt kādu nieka miljonu.

piektdiena, 2017. gada 15. decembris

Partiju biedru saraksti jeb intelektuālie un morālie bastardi

      Portālā „Pietiek” ievietotie partiju biedru saraksti ir viens no nopietnākajiem ieguldījumiem krimināli oligarhiskās valsts atmaskošanā. Sarakstiem ir gan kvantitatīva jēga, gan kvalitatīva jēga.
   Sarakstos atspoguļojas partiju biedru skaits. Iegūstam precīzu informāciju par krimināli oligarhiskās iekārtas masveidīgo atbalstīšanu. Šausmīgajam un principā vienmēr izprastajam faktam iegūstam skaitlisku apstiprinājumu.
   Saraksti uzskatāmi apliecina sabiedrības politisko kvalitāti. Tas ir galvenais. Redzam, kādas kārtas cilvēki ir atbalstījuši attiecīgās partijas dibinātājus, partijas sociāli politisko koncepciju un politiskos mērķus, idejiskos dārgumus un ideoloģisko retoriku. Ne velti Rīgas neuzpērkamais un stacionārais funkcionārs Andris Ameriks (ar iesauku „20%”) sevi tautai pasniedz ar devīzi „Politiku nekad nevar skatīt atšķirti no paša cilvēka”. Tas ir pilnīgi pareizi: kādi cilvēki, tāda politika. Ja tiek masveidā atbalstīta kriminālā dzīves kārtība, tad šī kārtība atbilst cilvēku vairākuma garīgajai būtībai.
   Latvija ir maza zeme ar niecīgu iedzīvotāju skaitu. Publicētajos sarakstos ir fiksēts partijas biedra vārds un uzvārds. Bet tas nav šķērslis ņemt vērā katram lasītājam pazīstamo partijas biedru vecumu, izglītību, nodarbošanos, amatu, atcerēties viņu grēkus un līdzdalību zagšanas skandālos, atcerēties viņu kādreizējo piederību citām partijām utt. Internetā komentāros kritiski „atšifrēti” daudzi cilvēki, jo mazā zemē ar niecīgu iedzīvotāju skaitu to nav grūti izdarīt katram lasītājam.
   Analītiska interese par partiju biedriem ir bijusi vienmēr. Vienmēr ir gribējies zināt, kuri cilvēki atbalsta vienu vai otru partiju, vienu vai otru jaunas partijas dibinātāju. Agrāk analītisko interesi nedaudz apmierināja fotogrāfijas.
   Piemēram, portālā „Delfi” publicētas plašas fotoreportāžas no partiju kongresiem un konferencēm. Tas ir lielisks ilustratīvais materiāls attiecīgās partijas sejai. Fotogrāfijās redzams, vai partija ir pensionāru partija jeb relatīvi jaunu cilvēku partija, varas inteliģences partija jeb tautas inteliģences partija, birokrātijas partija jeb birokrātijas un „veikalnieku” brāļošanās partija. Fotoreportāžās daudzas sejas ir pazīstamas no citām publikācijām. Mazā zemē vaigā pazīstam mūsmāju „politiķus”, „ekspertus”, „ministrus”, „kultūras inteliģenci”, slavenos pederastus, iemīļotos šarlatānus, „sabiedrībā pazīstamos cilvēkus”, „sociālo tīklu pērles”, „versiju domātrosinātājus”, „viedokļu līderus”, „pozitīvas domāšanas” guru, „jābūtības filosofijas” mēnessērdzīgos fanus, „mākslas gardēžus” u.c. Tāpēc jau agrāk bija silts ieskats par partiju biedru sastāvu.
   Bija zināms, ka vienotā vienotība ir tipiska varas inteliģences partija ar zinātņu doktoriem, profesoriem un akadēmiķiem, sākot no akadēmiskajiem šarlatāniem buiķiem un beidzot ar „valsts nozagšanas” bezsmadzeņu ģēniju, tiesību zinātņu doktoru Judina kungu un LVU absolventi bez grāda, „Latviešu idiotismu kolekcijas” lepnumu Āboltiņas kundzi. Jau agrāk nebija noslēpums, ka nesavtīgo tautas kalpu „naciķu” saietos jauni cilvēki ar nosacīti inteliģentām sejām vaibstās tikai pie prezidija galda. Zālē uz viņiem cerīgi raugās sirmgalvji. Vēl bija zināms, ka „20%” partija ar jūtīgi aizkustinošo nosaukumu „Gods kalpot Rīgai” sastāv tikai no tāda līmeņa godīgiem indivīdiem kā Eiženija Aldermane.
   Mūsu partiju kontingenta formēšanos ietekmē LR valstiskuma unikālais raksturs. Ūnikums izpaužas divējādi. LR pieder cilvēces vēsturē modernākajai valstiskuma formai – ģeokrātiskajam valstiskumam.* Tas ir pirmais ūnikums. Otrais ūnikums (morāli visgraujošākais no abiem ūnikumiem) ir LR krimināli oligarhiskās valsts statuss. Tāds valstiskuma statuss mūsdienu pasaulē ir simpātisks retums. Šajā ziņā Latvija nav vienīgā, bet nav morālās tiesības uzskaitīt gandrīz visas bijušās PSRS republikas ar Krieviju priekšgalā.
   Abi ūnikumi atsaucas uz partiju kontingenta veidošanās motīviem, cilvēcisko kvalitāti un skaitlisko apjomu. Tam tā ir jābūt, un tas ir pats par sevi saprotams.
   Bet varbūt ne visiem saprotams. Labu gribot un neko sliktu nedomājot, politiskajās partijās ir iestājušies cilvēki bez priekšstata par LR valstiskuma unikālo raksturu. Dažādu mentālo šķēršļu dēļ viņi nezina vai nesaprot, kas bija „perestroika” un ko tā safabricēja LPSR vietā.
   Partiju kontingentā noteikti ir arī totāli nozombēti cilvēki. Visticamākais, totāli nozombēti galvenokārt ir jaunieši ar obligātajām septiņām klasēm un izteiktām intelektuālajām problēmām.
   Katrā ziņā kontingenta vairākumu rindo savtīgi domājošas būtnes. Tās cer sev gūt kaut kādu labumu no līdzdalības politiskajā organizācijā. Šīm būtnēm ir subjektīvi pieņemama krimināli oligarhiskā Latvijas Republika un tās valdošās kliķes politika. Uz šīm būtnēm pilnā mērā attiecas Rīgas neuzpērkamā un stacionārā funkcionāra Amerika devīze.
   Bet tagad par nepatīkamāko. Krimināli oligarhiskā zemē politiskās organizācijas katrs biedrs ir jāuzskata par noziedzīgā valstiskuma atbalstītāju. Tas partiju biedriem nepatiks, bet tāda ir rūgtā patiesība, un tāda ir morāli loģiskā prasība. Tā attiecas arī uz labu gribošajiem un neko sliktu nedomājošajiem partiju biedriem bez adekvāta priekšstata par LR valstiskuma unikāli nevērtīgo būtību.
   Tik tikko minētā prasība tāpat attiecas uz opozīcijas partiju, reģionālo partiju un t.s. sīkpartiju biedriem. Visi no viņiem ir kriminālās LR formāli atbalstītāji. Ar tādu zemi kā LR nesaistītas var būt tikai nelegālas organizācijas, kuru biedri nelegālā veidā cīnās pret pastāvošo noziedzīgo režīmu, vēloties beidzot izveidot Latviju kā nacionāli neatkarīgu valsti bez LKP/VDK nomenklatūras necienīgākā slāņa pietaisītā kriminālā valstiskuma. Liekas, pie mums nav nelegālo organizāciju. Ja būtu, tad DP, SAB noteikti paziņotu tautai par savu varoņdarbu nelegālo organizāciju likvidācijā.
   Taču faktiski pie mums nemaz nevar būt nelegālas organizācijas. To nepieļauj sociuma morālās un pilsoniskās attīstības pakāpe. Tāpat nepieļauj vietējo vīriešu iecienītā maniere vienlaicīgi sadarboties vismaz ar diviem speciālajiem dienestiem. Nelegālajām organizācijām neder akla kalpošana kriminālam režīmam ar šī režīma speciālo dienestu starpniecību. Tautai un Tēvzemei patiesi kalpojošas nelegālās organizācijas Latvijā pēdējo reizi bija 1905.gada revolūcijas laikā. Toreiz nodevēji bija liels retums. Piemēram, Dundagas plašā novada nelegālajos pulciņos nebija neviena izpalīga cara speciālajiem dienestiem.
   Pie mums cilvēku motivāciju iestāties partijā nesaudzīgi regulē partiju reti kroplā galvenā funkcija. Tradicionāli partijai ir politiskās varas funkcija. Partijas mērķis ir iegūt valstī politisko varu. Partijas prioritāte ir vara. Tā tas ir cilvēciski un politiski veselās valstīs.
   Tā tas nav un nevar būt Latvijas Republikā – reti kropla valstiskuma teritorijā. Latvijas Republikā prioritāte ir naudai, bet nevis varai. Vara ir vajadzīga nevis lai pārvaldītu valsti, bet gan lai iegūtu valsts naudu. Mūsu reti kroplā valstiskuma teritorijā vara nav varas dēļ, bet naudas dēļ. Tāpēc pie mums politiskās partijas galvenokārt ir atsevišķu alkātīgu parvēniju „biznesa projekti” jeb „kabatas partijas”. Partijas dibina politoloģiski neizglītoti tipi. Viņi nemaz necenšas savu „kabatas partiju” pareizi noformēt. Tāpēc partijas neliecina par politiski konceptuālo orientāciju. Tās var atbalstīt vienīgi intelektuālie un morālie bastardi (par bastardiem dēvē cilvēkus-hibrīdus ar neskaidru ģenealoģisko izcelsmi). Viņu skaits ir biedējošs. To apstiprina publicētie partiju saraksti.
   LR partiju idejiskajā centrā ir nevis idejiskie apsvērumi, bet gan naudas siles apsvērumi, naudas siles motīvi, naudas siles loģika, naudas siles partejiskā disciplīna. Tādējādi sabiedrības prāvā daļā nostiprinās naudas siles mentalitāte. Tās praktiskā izpausme ir masveida zagšana.
   Mūsu partijās faktiski nekas nevar būt īsts. Partijās nevar būt īsti zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. Nevar būt ne vien tāpēc, ka īsti zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki visbiežāk turas pa lielu gabalu no līdzdalības partijā. Viņi perfekti saprot, ka līdzdalība partijā nav iespējama bez idejiskās pakļaušanās, idejiskās padevības, idejiskā kompromisa. Nav iespējama arī bez idejiskajām represijām – partijas soda. Katrā partijā vienmēr eksistē noteikta idejiskā dogmatika un idejiskā diktatūra. Partijām nav pieņemama idejiskā brīvdomība un idejiskā neatkarība. Īstiem zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem partiju iekšējās kārtības noteikumi nav pieņemami. Mūsu vienotā vienotība, saprotams, vienmēr ir sastāvējusi no dažādu šķirņu surogātiem. Vienotajā vienotībā nekad nav līdzdarbojušās zinātniski un mākslinieciski radošas personības. Protams, tas attiecas arī uz citām partijām. Piemēram, uz „20%” „kabatas partiju”. Tā arī mudž no dažādu šķirņu surogātiem ar Cimdiņas kundzi avangardā.
   Mūsu partijās nevar būt arī politoloģiski īsti izglītoti un politikā talantīgi cilvēki. Tādiem cilvēkiem pirmajā vietā ir politiski konceptuālie uzskati un politiskās darbības sociālie mērķi, stratēģija, ideoloģija. Viņiem nekad nebūs pieņemamas mūsu partijās dominējošās intrigas ap amatiem un nemitīgā mānija kaut ko nozagt un ātri sadalīt starp savējiem. Īsti izglītotiem un politikā talantīgiem cilvēkiem nekad nebūs pieņemami tādi Latvijas kriminālās valsts atvasinājumi kā Lielā Banda, Mazās Bandas, Astoņkājis, „Rīdzenes sarunas”.
   Aizvadītajos dažos gados ir strauji izvērtusies oriģināla parādība – naudas siles mentalitātes un debilitātes mentalitātes saplūšana. Oriģinālā parādība izpaužas „kabatas partiju” organizēšanā. Tāpēc ir interesanti uzzināt, kas tie ir par cilvēkiem, kuri spēj atbalstīt Sudrabas, Bordāna, Kaimiņa, Pavļuta odiozos bubinājumus par politiku, ekonomiku, izglītību, zinātni, garīgo kultūru, ja ir skaidri redzama to debilitāte, sākot jau ar partijas nosaukumu.
   Krimināli oligarhiskās valsts atbalstītāju atmaskošanā iespējami dažādi saraksti. Ļoti svarīga loma ir AP un Saeimas deputātu sarakstam. Apkopojums „Visi Latvijas parlamentārieši 1990. -2011. gadā” internetā ir sastopams.**
   Reti kroplās LR atbalstītāju hierarhijā deputātu sarakstam pienākas visaugstākā pozīcija. Sarakstā minētās dāmas un minētie kungi juridiski nostiprināja noziegumu brīvību krimināli oligarhiskajā Latvijas Republikā. Bez parlamenta deputātu nelietībām likumdošanā LR nebūtu novesta līdz kraham un nesāktos latviešu tautas letālais process.






sestdiena, 2017. gada 9. decembris

Tautas atmiņas horizonts, metafizika un suverenitāte


     Rietumu civilizācijā un īpaši tās Austrumeiropas anklāvā ir radusies jauna intelektuālā epidēmija. To var dēvēt par vārda brīvības intelektuālo epidēmiju. Tās galvenie simptomi ir negaidīti: jo lielāka vārda brīvība, jo mazāk pareizu vārdu; jo lielāka vārda brīvība, jo lielāka muldēšana; jo lielāka vārda brīvība, jo lielāka šarlatānisma gurkstēšana. Tātad kopumā: jo lielāka vārda brīvība, jo lielāks bezprāta izvirdums.
   Sociumā negrozāmi ir saskatāmas intelektuālās epidēmijas sekas. Seku griezīgākā izpausme ir cilvēku apziņas īss horizonts un tādēļ īsa horizonta mentalitāte, spējot uztvert un apjēgt tikai nelielu tagadnes fragmentu. Nākotnes horizonts eksistē vienīgi no sociuma megatrendiem izvairīgo indivīdu apziņā. Sociuma pamatmasa pret nākotni izturas vienaldzīgi. Futuroloģiskā apātija ir masveidīgs psihiskais sasniegums.
   Rietumu civilizācijā futuroloģiskās apātijas pamatiemesls ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Minētās likstas degradē ļaužu apziņu. Tajā nākotnes projektiem nav vietas.
   Austrumeiropas anklāvā un ne tikai šī anklāva, bet Eiropas Savienības „kodolā” Latvijas Republikā  (sveiciens Čigānes kundzei!), īsa horizonta mentalitātei ir specifiska izcelsme. Specifiska ir tendence nolādēt un aizmirst sociālistisko pagātni. Respektīvi, specifiska ir velme no tautas atmiņas izdzēst informāciju par sasniegto sociālistiskajā iekārtā.
   Tā ir bezprātīga velme, un tai var pievērsties vienīgi bezprāši. Koši redzama ir viņu tieksme starp neseno pagātni un tagadni izrakt komunikatīvo aizu. Un tas nekas, ka šī aiza Latvijā būs arī aiza kultūras attīstībā, šodienas kultūru truli atslēdzot no 70.gadu panākumiem – sasniegtajām visaugstākajām virsotnēm latviešu tautas kultūras vēsturē. Bezprāšus tas neinteresē. Bezprāši turpina izšņaukt viņu smadzenēs sastrutojošo bezprātību. Sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu desmiti esot bijušas mocības melnā ikdienā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu.
   Tāda pieeja ir svilinošas dumjības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta arī visa latviešu tauta. Svilinošās dumjības autori to nav spējīgi aptvert. Ja padomju laiks tautai nedeva neko labu un to samaitāja, tad šī tauta arī pēcpadomju laikā ir samaitāta un nekur nederīga etniskā šķirne. Loģika ir elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā otrā rītā uz brokastu laiku (1990.g.4.maijā) nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka šļakstīties samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska.
   Loģika ir elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja piedzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loģika: sliktas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl sliktākas izpausmes. Tas jau sen ir novērots ģenētiskajās un kulturoloģiskajās mutācijās.
   Svilinošā dumjība prot kūleņoties tikai vienā virzienā – tautas atmiņas un tādējādi arī tautas nākotnes likvidēšanā. Bez tautas atmiņas tautai nevar būt nekādas nākotnes, jo tautas nākotnes projektēšanas galvenais balsts ir tautas atmiņa. Tik tikko minētā tēze ir sava veida tautas stratēģiskais detonators un tautas atmiņas metafizika – pirmpamats un pirmelements. Piesakot karu pagātnei, tiek pieteikts karš nākotnei. Atsakoties no pagātnes mantojuma, atsakāmies no nākotnes perspektīvām.
   Tautas atmiņai ir cementējoša metafizika. Tautas atmiņa ir suverēns – visaugstākās garīgās varas iemiesojums. Tautas atmiņai piemīt suverenitāte – funkcionālā patstāvība. Tautas atmiņa funkcionē suverēni bez citu ideoloģisko instrumentu palīdzības. Tautas atmiņa spēj viena pati sociuma apziņā formēt ideoloģiskos konceptus. Ja cilvēki stingri atceras, kas viņu pagātnē ir bijis labs un paliekošs, tad nekāda ideoloģiskā zombēšana nevar sagandēt cilvēku atmiņu.
   Tautas atmiņa praktiski ir atsevišķu cilvēku, tautas pārstāvju, atmiņa. Bet savukārt cilvēki bez atmiņas nav cilvēki. Atmiņa neatkarīgi (suverēni) no citiem faktoriem veido cilvēku par cilvēku. Cilvēks bez atmiņas ir nepilnvērtīgs radījums un nav spējīgs uz labiem darbiem. Bez atmiņas nav sirdsapziņas. Sirdsapziņas centrā ir atmiņa – notikušā morālais vērtējums. Bez atmiņas nav cilvēka patstāvīgā domāšana. Atmiņas kropļošana vai likvidēšana ir cilvēka patstāvīgās domāšanas aizliegšana, kas ir ideoloģiskās verdzības rafinēta forma.
   Pret tautas atmiņu parasti neviens atklāti nespiedz. Latvijā neviens atklāti nesludina tautas atmiņas nevajadzību. Toties atklāti tiek veikta masīva ideoloģiskā apstrāde, netieši latviešus mudinot atsacīties no savas pagātnes; respektīvi, no tautas atmiņas. Pēcpadomju laikā Rīgā funkcionē pamatīga mašinērija tautas atmiņas iznīdēšanā. Šajā mašinērijā ietilpst gan ārzemju fondu algoti profesionālie kadri, gan vietējā budžeta algoti profesionālie kadri. Latviešu tautas atmiņu iznīdē paši latvieši – neoliberālisma un posmodernisma matadori. Turklāt viņi ir bijušās Padomju Savienības politikas savdabīgi turpinātāji. To viņi nesaprot, bet tas ir fakts. Matadori ir galvenokārt jaunākās paaudzes politologi, kuru smadzenēs neietilpst dziļa un objektīva izpratne par procesiem padomju valsts pēdējos gados.
   Tautas atmiņas mērķtiecīgo iznīdēšanu ievadīja PSKP ideoloģija. Konkrēti – „perestroikas” ideoloģija, aktīvi musinot izsmiet un nicināt dzīvi padomju valstī. Praktiski tas nozīmēja sociuma atsacīšanos no vairāku paaudžu ilgās pagātnes.
   Pie mums Latvijā tautas atmiņas svētību bremzē valsts kraha nelabums. Cilvēki mīl dzīvot ne tikai materiālajā komfortā, bet arī garīgajā komfortā. Tā principā nav laba parādība, taču tā eksistē. Cilvēkiem patīk justies garīgi atvieglotiem un garīgi nesaspringtiem. Garīgo komfortu nodrošina stereotipi, pierasti tēli, jēdzieni, shēmas, politiskā un ekonomiskā stabilitāte, valsts mērogā definēta nākotnes aina.
   Lieta ir dīvaina. Par garīgo komfortu cilvēki visvairāk sāk rūpēties posmos, kad materiālā dzīve kļūst grūta un pat nepanesama, kā tas ir valsts kraha nesaulē. Tādos posmos izplēn nākotnes cerības un kā garīgā komforta atribūti nelabi dominē prāta slinkums, inertums, pasivitāte, vienaldzība. Sastopoties ar materiālās dzīves grūtībām, cilvēku liela daļa reaģē deviances formās; proti, sabiedrībā neakceptētās formās – pagānisma, okultisma, vulgāras un perversas izklaides. Cilvēki savu konfūziju (apmulsumu, sajukumu, neskaidrību) ne reti maskē ar pārspīlētu bravūru un pārspīlētu dzīves apmierinātību. Tagadnes notikumi netiek kritiski vētīti. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pie mums galvaspilsētā aizvadītajā laikā ir vērojama idiotiska pašapmierinātība.
   Bez komentāra (priekš normāliem cilvēkiem tas nav vajadzīgs) minēšu četrus piemērus: 1) „Patlaban darbojas trīs spēcīgi dzinuļi, kas Latvijas tiesu darbu padara arvien efektīvāku, operatīvāku, caurskatāmāku – un tādēļ arī daudz autoritatīvāku. Šie progresa "motori" ir informācijas tehnoloģiju radīto rīku pielietojums, tiesu sistēmā strādājošo profesionālais entuziasms un intensīva starptautiskā sadarbība”. 2) „Latvijas interesēs ir ekonomiski stipra un politiski stabila Eiropas Savienība, tostarp konkurētspējīga eirozona. Lai to panāktu, mums jārod efektīvākie risinājumi eirozonas stiprināšanai. Esam ieinteresēti vienotā Eiropā, taču, ja atsevišķas dalībvalstis virzās uz ciešāku integrāciju savā starpā, tad Latvijai ir svarīgi būt šo valstu kodolā". 3) „Uzskatu, ka Latvija ir valsts, kura var - mums ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuriem ir gan zināšanas, gan pieredze, gan apņemšanās, lai varētu saražot lielu daļu no mūsu militārajiem spēkiem nepieciešamā pašu mājās. Manuprāt tieši šī ir viena no svarīgākajām komponentēm militārās industrijas attīstībai Latvijā. Ir vitāli svarīgi, lai Latvijas karavīri, zemessargi un jaunsargi lietotu un nēsātu Latvijā nevis ārvalstīs ražotu preci”. 4) „Latvijas ekonomikas izaicinājums globālajā vidē ir ilgtspējīga izaugsme, tostarp integrācija globālo korporāciju vērtību ķēdēs. Globālā ekonomika un attiecīgi arī reģionālā un nacionālā ekonomika šobrīd atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozēm izaugsmes trajektorijas saglabāšanās ir gaidāma vēl tuvākos 3–5 gadus, kas iezīmē pozitīvu perspektīvu, vērojot Latvijas tautsaimniecības attīstības rādītājus un tendences”. 
   Tāda idiotiska pašapmierinātība gribot negribot stimulē ārprātīgu jautājumu. Varbūt patiešām pēc PSRS sabrukuma Latvijā uzpeldēja fundamentāli samaitāta tauta ar fundamentāli kroplu varas inteliģenci, un tā dzemdēja vēl samaitātākus pēcnācējus? Un kas notiek ar ārprātīgo jautājumu, ja atceramies, ka LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību bez nacionālās suverenitātes un ar lepnu valsts krahu? Vai tad ārprātīgais jautājums nepārvēršas retoriskā jautājumā, ar kuru grib kaut ko kaismīgi apgalvot vai noliegt, bet nevis dzirdēt atbildi? „Perestroikas” fantasmagorija un tās sekas nepārprotami liecina, ka patiešām kaut kas ar „padomju tautas” politiskās elites kādu daļu ir cilvēciski novirzījies šausmīgi greizi. Tiekamies ar morālajiem monstriem, himērām, zemcilvēkiem.

ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Etniskais sadisms un patogēnais tārps


Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties par visas tautas ciešanām.
   Iespējams etniskais sadisms. Tam ir konkrēti piemēri. Tos sagādā t.s. trimdas latvieši. Viņi uz Latvijas latviešiem lūkojas no Rietumu kalnu smailēm ar Rietumu iedzīvotāju pārākuma apziņu. Pēckara Latvijā dzīvojošie cilvēki viņiem ir cilvēciskās niecības un padomju mežonībā  marinētas sīkbūtnes. Pēckara Latvijas ļaudis viņiem ir sociālisma tvanā apdullušu primātu bars.
   Trimdas labiešiem neko neizsaka pēckara Latvijas latviešu kultūras panākumi. Latviešu garīgā un materiālā kultūra savā vēsturē aizvadītā gadsimta 70.gados sasniedza kulmināciju, tautas mantojumu saulaini papildinot ar lieliskiem panākumiem mākslā, zinātnē, zinātniski tehnisko inovāciju jomā, rūpniecībā, lauksaimniecībā, zvejniecībā. Ja Rietumos 70.gados sāka smirdēt posmodernisma smirdoņa, tad Latvijā latvieši radīja īstas mākslas šedevrus un varēja lepoties ar zinātniskajiem atklājumiem un izgudrojumiem.
   Bet to trimdas latvieši var nezināt, bet galvenais - negribēt zināt. Par pēckara Latviju viņi atzīst vienīgi sliktu informāciju. Teorētiski ir iespējami izņēmumi. Praktiski dominē vīzdegunīgums. 80.gadu beigās pirmās tikšanās ar  „rietumniekiem” sagādāja rūgtu vilšanos. Viņi uz mums lūkojās kā uz antropoīdiem, kuri bezjēdzīgi tup sociālisma kokos. Tā lūkojās visi: gan tie, kuri kaut ko bija radījuši sabiedrībai, gan tie, kuri neko neprata radīt sabiedrībai.
   Spilgts piemērs ir no Kanādas atceļojušās VVF attieksme pret latviešu tautu. Viņas attieksme ir tipisks etniskais sadisms. Tas novērojams, sākot ar pirksta pielikšanu pie deniņiem un beidzot ar mūža mājas skandālu, kā arī latviešus medijos regulāri raksturojot kā nepilnvērtīgus radījumus: „[..] teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir mazāk gudra par caurmēru”.
   Ja 2017.gada 20.novembrī publicētā tekstā VVF saka „Man šķiet, mums ir tādi sociālie slāņi, kuri ir atsvešinājušies no tās idejas par pašlepnumu – ka tu pats par sevi gādā. Viņi drīzāk sagaida, ka kāds par viņiem rūpēsies”, tad tā ir ļauni tīksminoša norāde uz padomju cilvēku nekur nederīgo mentalitāti.
   Dotie vārdi apliecina etnisko sadismu. Dotie vārdi ir teikti ar pārākuma apziņu un vēsi atsvešināti no tautas. Viņasprāt tauta ir pelnījusi nevērtīgu dzīvi bez pašlepnuma: ”Es savu tautu vienmēr esmu idealizējusi. Kad es biju prezidente, man likās, ka mans uzdevums ir to latvietību un Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt. Un tagad, kad es redzu tādas zemiskas lietas un kad tas zemiskums tiek vērsts pret Tevi, zemiskumu var atdzīvināt  ar prastiem un nesmalkiem līdzekļiem, un mani skumdina tas, ka mana ticība manas tautas spējām garīgai un psiholoģiskais izaugsmei tiek iedragāta.”
   Tipiska ir vārdkopa „Latvijas ļaužu potenciālu atmodināt un kā puķīti aplaistīt”. Tautu nevajadzēja modināt. Zinātniskus atklājumus un izgudrojumus, neaizmirstamas gleznas un pasakaini skaistus gobelēnus nerada aizmigusi tauta. Tāpat tauta nav „puķīte”, kuru saimniece aplaista. Tauta nav Kanādas tantuka (turklāt ļoti nelietīga) īpašums, kas ir žēlsirdīgi jāaprūpē.
   Sastopams ir unikāls materiāls etniskajam sadismam. To ir gatavojis un ar parakstu apstiprinājis cilvēks, kuram noteikti sagādā dzīvniecisku baudu latviešu tautas ciešanas. Šis cilvēks nav dzimis, uzaudzis un mūža lielāko daļu pavadījis Latvijā. Latvijā viņš sāka dzīvot nesen. Latvija nav viņa Dzimtene. Viņš no Stokholmas ieradās Rīgā, lai konsekventi atgādinātu Latvijas latviešiem par viņu cilvēcisko bālumu. Viņš uzskata par savu pienākumu likt latviešu tautai atsacīties no pagātnes. Viņa pārliecībā Latvijas latviešiem ir sistemātiski jāņirgājas par pagātni. Viņa ieskatā pēckara Latvijā dzīvojošie latvieši ir visādā veidā jāapsmej un jāvajā.
   Viņš sev ir formulējis nīgru misiju. Tā ir misija sagādāt ciešanas, Latvijas latviešiem nemitīgi atgādinot par traumatisko dzīvi „padomijā”. Nīgro misiju izpildīt nav grūti. Nepieciešams izvēlēties vispiemērotāko patogēno tārpu, lai sagandētu tautas apziņu un par to izjustu sadistisku baudu.
   Kas ir patogēns tārps?
   Tā ir metafora patogenitātei. Medicīnā par patogenitāti dēvē mikroorganismu spēju ierosināt infekcijas procesus. Svešvārds atvasināts no grieķu vārdiem „pathos” (ciešanas) un „genos” (izcelsme). Infekcijas procesiem ir patogēns – kaut kas tāds, kas izraisa slimību. Sabiedrības garīgās saslimšanas patogēnus drīkst pārnestā nozīmē saukt par tārpiem. Tie grauž sociuma apziņu un ļaudīm sagādā nemitīgas morālās ciešanas.
   Trimdas latviešu pārliecībā patogēns tārps ir padomju periods. Tas esot sagrauzis Latvijas latviešu apziņu. Tas ir universāli lietots patogēns tārps. Trimdas latvieši uz to vispusīgi atsaucas tīksmē par Latvijas latviešu apziņas neveselību.
   Etniskā sadisma unikālā materiāla autoram patogēns tārps arī ir padomju periods. Taču viņam varenākais patogēnais tārps ir „čekas maisi”. Viņš par katru cenu vēlas latviešus pieradināt pie domas, ka „čekas maisiem” ir jābūt tautas ciešanu vitālākajam ieganstam.
   Saprotams, runa ir par Kārli Kangeri. 2014.gada 20.augustā LR MK izdeva rīkojumu izveidot komisiju bijušās VDK dokumentu zinātniskai (!?) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai (!?), ko bijusī VDK nodarījusi LR un tās iedzīvotājiem. Par komisijas priekšsēdētāju iecēla Kārli Kangeri.
   Par komisijas uzdevumu izvērtēt materiālo kaitējumu, bet īpaši morālo kaitējumu atsevišķi LR un atsevišķi tās iedzīvotājiem nerunāsim. Tāpat nerunāsim par dokumentu zinātnisko izpēti. Tie ir tik iracionāli uzdevumi, ka neviens īsts zinātnieks tos nekad neuzņemtos izpildīt un nekādā gadījumā nepiekristu MK iecerei un terminoloģijai. Kangeris uzņēmās, jo komisija ir viņa mūža sapnis.
   Kangera iedomās „čekas maisi” visvairāk apkauno Latvijas latviešus. Kangeris acīmredzot nesaskata viņa brāļošanos ar Gorbačovu, Jākovļevu. Abi biedri arī vēlējās PSRS iedzīvotāju naidu novirzīt uz „čeku”. Gorbačovs, Jākovļevs tā gribēja nomaskēt „perestroikas” nelietīgi graujošos mērķus.
   Bet kāds mērķis ir Kangerim? Vai ir taisnība vienam nesen traģiski mirušam kompetentam speciālistam? Viņš saka: „[..] Dr. Kārlis Kangeris, kurš savai spiegošanai Izraēlas specdienesta MOSSAD labā par aizsargorganizāciju tolaik izmantoja Stokholmas universitāti, bet šobrīd izmanto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu un gatavojas nodot MOSSAD rīcībā arī bēdīgi slaveno čekas maisu saturu”. Vai tā ir taisnība?
   Visticamākais, tā nav taisnība. Visticamākais, viņš nesadarbojas ne ar vienas valsts specdienestu. Specdienesti sadarbojas ar gudriem cilvēkiem. „MOSSAD” diezin vai ir bijusi interese par latviešu „avotiem”. Ja tomēr tāda interese bija, tad informācija jau sen ir iegūta bez Kangera palīdzības.
   Kangera pozīcija drīzāk atbilst „aukstā kara” Rietumu stratēģijai, austrumeiropiešos cītīgi kultivējot mazvērtības kompleksu pēc dzīves sociālisma iekārtā. Katrā ziņā tā nav tautas garīgajai stiprināšanai adresēta pozīcija. Nav nacionāli patriotiska pozīcija un nav zinātnieka pozīcija. Šī pozīcija liecina par etnisko sadismu. Kangeris saka: “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur („čekas maisos” – A.P.) nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”.
   Tā ir melnas dvēseles, melna prāta un melnas sirds loģika, - galvenais publicēt „čekas maisus”, to saturu pārbaudīt nav vajadzīgs, lai katrs pats tiek galā ar visu. Tā nav humāna pieeja. Tāda pieeja var būt vienīgi etniskam sadistam laikā, kad sabiedrībā ir iezombēts reti kropls priekšstats par specdienestiem. Turklāt Kangera pieeju papildina fakts par taisnīguma un tiesiskuma katastrofālo trūkumu šodienas Latvijas justīcijā. Tādos negodīgos apstākļos, tiesu namos katram pašam „skaidrojoties”, būs neiespējami panākt taisnību.
   Amizanti ir tas, ka Kangeris nav spējis pamanīt pat to, ka viņa pieeja ir pretrunā ar MK rīkojumu. Viņš negatavojas izpildīt rīkojumu. Bet savādāk nevarēja būt. Kangeris nekad nav paredzējis kaut ko pētīt un izvērtēt „čekas maisos”. Tas neietilpst viņa nīgrajā misijā.
   Kangera vadītās komisijas darbību nosaka 2015.gada 22.septembrī apstiprināts reglaments. To ir sagatavojusi pati komisija. Reglamentu ir parakstījis Kangeris, un tas ir saskaņots ar LU rektoru.
   Etniskā sadisma unikālais materiāls ir Kangera parakstītais reglaments. Tā 10.1. iedaļā teikts: „Komisijas loceklis nevar būt persona, kura ir bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) vai Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas, PSRS Aizsardzības ministrijas, tās Galvenās izlūkošanas pārvaldes, citu PSRS drošības vai pretizlūkošanas dienestu štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs, PSRS vai Latvijas PSR iznīcinātāju bataljonu kaujinieks, vai kura ir bijusi Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk – PSKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, LKP republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas sekretārs vai darbinieks, LKP pirmorganizācijas sekretārs, Vissavienības Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās komitejas loceklis vai darbinieks, Latvijas Leņina komunistiskās jaunatnes savienības Centrālās Komitejas, republikas nozīmes pilsētas rajona, pilsētas vai rajona komitejas loceklis, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes loceklis, to vietnieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Lietu pārvaldes darbinieks, PSRS prokurors, Latvijas PSR prokurors, šo prokuroru vietnieks, PSRS vai LPSR prokuratūras iestāžu darbinieks pēc 1990. gada 26. oktobra, Latvijas PSR VDK darbību pārraugošais prokurors Latvijas PSR prokuratūrā, Latvijas PSR Tieslietu ministrijas darbinieks, PSRS Kara prokuratūras darbinieks, PSRS Bruņoto spēku Baltijas kara apgabala vai citu kara apgabalu štāba militārpersona vai darbinieks, Latvijas PSR kara komisariāta darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Brīvprātīgās patriotiskās biedrības, Armijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Aviācijas veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības, Vissavienības armijas, aviācijas un flotes veicināšanas brīvprātīgās biedrības darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Ministru padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē darbinieks, PSRS vai Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas darbinieks, PSRS Vissavienības autortiesību aģentūras Latvijas republikāniskās nodaļas darbinieks, PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes darbinieks, Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks vai Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks, kā arī pēc 1991.gada 13. janvāra darbojusies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, ir vai ir bijusi ārvalstu drošības dienestu, izlūkošanas vai pretizlūkošanas dienestu darbinieks”.
   Vēl reglamentā ir teikts: „10.2. Reglamenta 10.1. apakšpunktā minētie zinātniskās darbības veikšanas ierobežojumi attiecināmi arī uz Komisijas zinātniskajam darbam piesaistāmām personām. 10.3. Slēdzot līgumu, Komisijas loceklis vai cita Komisijas zinātniskajam darba piesaistītā persona apliecina Reglamenta 10.1. apakšpunktā minēto zinātniskās darbības ierobežojošo apstākļu neesību, parakstot attiecīgu deklarāciju (!?) ar atrunu, ka gadījumā, ja sniegtais apliecinājums neatbilst īstenībai, attiecīgā persona lūdz uzskatīt, ka iesniegts Darba likuma 100. panta piektajā daļā paredzētais darbinieka uzteikumu, sakarā ar kuru lūdz uzteikt darba līgumu ar dienu, kurā konstatēta neatbilstība īstenībai, sakarā ar tikumības un taisnprātības (!?) apsvērumiem un zinātnisko ētiku (!?), kas neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības, kā arī pauž apņemšanos atlīdzināt nodarītos zaudējumus un kaitējumu.”
   Ko tas nozīmē? Kā izturēties pret šādu cilvēku unikālu „tarifikāciju”?
   Tā ir nepārprotama vēlēšanās maksimāli kompromitēt latviešu inteliģenci un pazemot latviešu inteliģences spējīgāko daļu. Dotajā dokumentā unikālā veidā ir norakstīta visa Latvijas latviešu inteliģence. Tā ir iegrūsta sengrieķu Tartarā – mirušo pazemes valstībā. Mēs teiktu - ellē.
   Latvijas latviešiem ir pilnīgi skaidrs, ka Kangeris vēlas nobīdīt malā praktiski visus cilvēkus, kuri strādāja padomju struktūrās. Labi, ka Raimonds Pauls nav zinātnieks un tāpēc nevar izmeklēt „čekas maisus”. Arī viņu Kangeris ir iegrūdis ellē. Pauls bija LPSR Kultūras ministrs – Ministru Padomes loceklis.
   Bet, protams, Pauls nav vienīgais Kangera ellē. Tur vēl Kangeris ir iegrūdis ZA prezidentus, augstskolu rektorus, zinātnisko institūtu direktorus, akadēmiķus, profesorus, Tautas māksliniekus un Tautas dzejniekus. Visus nav iespējams uzskaitīt. Jāuzskaita latviešu inteliģences tūkstoši.
   Kangeris ir iegrūdis ellē inteliģenci, kura ar savu darbu radīja 70.gadu grandiozos panākumus latviešu kultūrā. Ellē tāpat ir iegrūsti tūkstošiem strādnieku ar radošu prātu. Viņi darbojās Kangera uzskaitītajās brīvprātīgajās biedrībās. Strādnieki bija arī citās struktūrās (LKP CK u.c.).
   Kangera saraksts ir pretīgi divkosīgs. Dokumentā ir minēti „iznīcinātāju bataljona komandieri”, bet nekas nav teikts par slaveno Arāja komandu – ebreju šāvējiem, vācu okupantu atbalstītājiem. Pretīga nelietība ir minēt tikai „Krievijas pareizticīgo baznīcu”, bet neminēt luterāņu, katoļu un citas Latvijas baznīcas.
   No Stokholmas mūs ir aplaimojis kadrs ne tikai ar šķebīgu „taisnprātību”, bet arī ar „zinātnisko ētiku”. Būtu labi, ja viņam būtu izdevies aptraipīt tikai odiozās komisijas locekļus ar „zinātnisko ētiku” un Latvijas latviešu inteliģence turpinātu dzīvot saskaņā ar zinātnes ētikas normām un zinātnieku ētikas kodeksu, kurā nekādā ziņā neietilpst etniskais sadisms.


otrdiena, 2017. gada 14. novembris

Operatīvās informācijas avotu filosofija

   Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK. Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija nelegāli spēki, ar kuru palīdzību VDK saņēma informāciju savai darbībai. Mūsu slavenajos „čekas maisos” ir ziņas par „avotiem”.
   Pēcpadomju gados sabiedrības interese par „čekas maisiem” nekad nav pierimusi. Tiek uzskatīts, ka valdošā kliķe apzināti neatver „čekas maisus”, jo tajos var būt ziņas par daudziem politiķiem, ierēdņiem, biznesmeņiem, dzejniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, garīdzniekiem. Tas ir pareizi. VDK tāpat kā jebkurš pasaules speciālais dienests balstījās uz inteliģenci un noskatīja gudrākos cilvēkus.
   Attieksmē pret „čekas maisiem” sabiedrība ir sadalījusies divās daļās. Viena daļa par katru cenu grib atvērt maisus. Otra daļa neiesaka to darīt, jo tas saticīgo latviešu tautu pārvērtīs savstarpēji satrakotā mežoņu barā. Šī otrā daļa respektē latviešu mentalitāti. Proti, to, ka latviešu naids pret personām (citiem latviešiem) vienmēr ir lielāks nekā naids pret valsts institūcijām. Medijos sastopamā kņada ap „čekas maisiem” simtprocentīgi apstiprina precīzo novērojumu. Latvieši vēlas izrēķināties ar konkrētām personām, bet nevis ar skaistās krimināli oligarhiskās valsts smirdīgajām institūcijām un bezjēdzīgo valsts iekārtu vispār. Labi ir zināma (un tam šajā gadījumā ir spožas perspektīvas) latviešu patoloģiski naidīgā attieksme pret gudriem tautiešiem. „Čekas maisu” atvēršana pavērtu iespēju ņirgāties par gudriem tautiešiem. To gaida jaunatne (komentāru ģēniji) ar „atvieglotā mācību satura” obligāto septiņu klašu caurstaigāšanas „izglītību”. Šai jaunatnes daļai ir veiksmīgi iezombēts, ka visi pasaules speciālie dienesti ir labi un slikta bija vienīgi VDK. Labi ir CIA, Mi6, Mi5, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, ASIS, CSIS, BVT, СБУ u.c., bet slikta bija VDK.
    Faktiski aizvadītajos gados tiekamies ar sociālajiem afektiem – samērā īslaicīgiem, bet ļoti spēcīgiem sociuma uzbudinājumiem. Tajos atspoguļojas prāta nekontrolēts naids. Ja sabiedrībā pret vienu parādību ir divas pretējas reakcijas, tad noteikti tiekamies ar sociālo afektu. „Čekas maisi” gandrīz 30 gadus regulāri uzbudina latviešu sabiedrību. Bet tas nav labi. Tas ir ļoti slikti.
   Sociālie afekti var pārtapt traumatiskā neirozē – regulārā nervu uzbudinājumā, sekmējot ideoloģisko fanātismu un saprāta zudumu. Liekas, tāds stāvoklis ir nobriedis 2017.gada novembrī. „Čekas maisu” atvēršanas kaislībām pieplusojas jaunas uzbudinošas ziņas.
   Pirmkārt, no tiesas arhīva esot pazudusi pārbaudes lieta par Ivara Godmaņa sadarbību ar VDK. Otrkārt, SAB esot velme rediģēt „čekas maisos” pieejamos datus par „avotiem”.
   Sociālo afektu radītais sabiedrības psihiatriskais stāvoklis neļauj objektīvi runāt par „avotu” problēmu. Divas pretējas pozīcijas „čekas maisu” sakarā mazina iespēju manevrēt. Tajā skaitā filosofiskā mierā palūkoties uz „avotu” problēmu. Tas pašlaik reāli ir vienīgais veids pasargāt tautu no „čekas maisu” patogēniskuma – spējas novest sociumu līdz mentālajai komai.
   Filosofiskā mierā nākas apcerēt tādus jautājumus kā „avoti” un valstiskums, „avotu” tipoloģija. Bet vispirms nepieciešama svarīga piebilde.
   Minēto jautājumu apcerē nevar būt runas par tiem „avotiem”, kuri VDK ir snieguši informāciju savtīgos nolūkos un apmelojuši kaimiņu, darba biedru, sev nepatīkamu cilvēku. Runa ir par „avotiem”- nelietīgiem denuncētājiem. Tādi „avoti” eksistēja. VDK bijušie darbinieki memuāros atceras nelietīgos slepenos apsūdzētājus. Taču par viņiem izsakās nicinoši un savā darbībā centās no neliešiem atbrīvoties. Uz viņiem nevar attiecināt terminu „operatīvās informācijas avots”. „Čekas maisu” atvēršanas jēga varētu būt nelietīgo denuncētāju noskaidrošana. Padomju laika neliešu noskaidrošana labvēlīgi atsauktos uz tautas morālo stabilitāti. Diemžēl nav manīta šī aspekta prioritāte kaislībās ap „čekas maisiem”.
   Katrs domājošs un izglītots cilvēks, neapšaubāmi, saprot vairākus momentus. „Avoti” vienmēr ir bijuši visos laikmetos un visās zemēs. Nevienas valsts vara nav iztikusi bez operatīvās informācijas „avotiem”, palīdzot nodrošināt ārējo un iekšējo drošību. Arī tagad LR ir „avoti”.  Noteikti ir cilvēki, kuri mūsu speciālajiem dienestiem slepeni sniedz operatīvo informāciju. LR noteikti ir arī ārzemju („sabiedroto”!?) speciālo dienestu „avoti”, kuri par naudu vai „no sirds Latvijai” slepeni sniedz informāciju par mūsu dzīves notikumiem – valsts noslēpumiem, komercnoslēpumiem utt.
   Bez „avotiem” neiztika arī Padomju Savienībā un tās sastāvdaļā LPSR. Tāpat neiztika nevienā sociālisma zemē. Taču naids pret „avotiem” nu jau vairākus gadu desmitus ir tikai bijušajās sociālisma zemēs. Rietumu zemēs nav naida pret saviem „avotiem”. Gluži pretēji: tur lepojas ar cilvēkiem, kuri snieguši informatīvu ieguldījumu valsts iekšējā vai ārējā drošībā.
   Piemēram, 2017.gada novembrī nekas neliecina par sabiedrības naidīgu attieksmi pret „avotiem” ASV, Francijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Norvēģijā un pārējās Rietumeiropas zemēs. 2017.gada novembrī ASV vai kādā Rietumeiropas zemē neviens afekta stāvoklī nepieprasa publiskot „avotu” vārdus.
   Patiesība ir vienkārša. Bijušajās sociālisma zemēs tiekamies ar naidu ne tik daudz pret „avotiem”. Pamatā tiekamies ar naidu pret „okupantiem”, „krieviem”, sociālistisko iekārtu, padomju varas stutēm PSKP, VDK.
   Turklāt šis naids ir apzināti uzkurināts. Vispirms naida uzkurināšana pret VDK un PSKP ietilpa „perestroikas” stratēģijā. Jakovļevs par to ciniski raksta memuāros. „Perestroikas” vadoņi bija vitāli ieinteresēti sabiedrības garīgo enerģiju novirzīt no „prihvatizācijas” laupīšanas un parvēniju jaunbagātnieku slāņa („buržuāzijas”) izveidošanas. Gorbačovs, Jakovļevs vēlējās panākt padomju laika nolādēšanu. Šīs nolādēšanas centrā vajadzēja būt „partijai” un „čekai”. Viņi neņēma vērā nolādēšanas amoralitāti un drausmīgās sekas. Nolādot pagātni, cilvēki nolād paši savu pagātni. Tas vienmēr ir odiozs solis un veicina sociuma deģenerāciju, par ko pārliecinamies pilnā mērā.
   Noņemšanās ap "čekas maisiem" principā ir nepamatota nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais. LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" uzdevumā bija morāli gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu farizejiski maskējot ar "brīvību", "neatkarību", „demokrātiju”, "atgriešanos Eiropā" u.tml.
   Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "čekas maisiem". Tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji un visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai latviešu uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm, kuru vārdi nevar būt „čekas maisos”. Viņi Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību. Tā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Latviju jau ir pametis 10 reizes lielāks iedzīvotāju skaits nekā kādreiz deportēto iedzīvotāju skaits. Latvijas iedzīvotāju skaits katru dienu samazinās par 55 cilvēkiem (izdara pašnāvību, sadeg, nosalst, noslīkst, izkrīt pa logu, pārdozē, sabrauc mašīna, aizbrauc no Latvijas). To ir saskaitījis demogrāfs prof. P.Zvidriņš. Latvieši ir mūsdienu kronosi: paši sevi un viens otru apzog, aprij savus godīgākos un gudrākos tautiešus. „Čekas maisu” atvēršanai būtu jēgas tad, ja LPSR vietā būtu izveidojusies cilvēciski cienīga Latvijas Republika. Tāpat būtu jēgas tad, ja sociālistiskās iekārtas vietā būtu radīta cilvēkiem ideāli piemērota politiskā iekārta. Starp sociālismu un kapitālismu neeksistē  antropoloģiski vērtīga atšķirība. Metafiziski lūkojoties, starp sociālismu un kapitālismu nav nekādas antropoloģiski vērtīgas atšķirības. Cilvēka eksistences līdzekļu ieguvē ekspluatācija ir gan sociālismā, gan kapitālismā. Atšķirība ir vienīgi ekspluatācijas ideoloģiski simboliskajā apdarē un sofistiskajā argumentācijā.
   Un tagad, lūdzu, padomāsim!
   PSRS arī cerēja pastāvēt līdz pasaules galam. Taču PSRS sabruka vienā naktī. Tāds pats liktenis gaida krimināli oligarhisko LR. Bezjēdzīgā valsts iekārta nepastāvēs mūžīgi. LR noteikti sabruks kā jebkura bezjēdzīga konstrukcija. Bet tad nāksies vērsties pret šodienas LR specdienestu „avotiem”. Tad nāksies atvērt „dīpiešu, sābiešu maisus”. Tad tautai atkal būs iemesls izgāzt naidu pret „avotiem”, kuri stutēja noziedzīgo politisko režīmu. Latviešu dzīve izvērtīsies permanentā „avotu” apriešanā.
   Vai šodien ir tādi latvieši, kuri patriotiski negrib palīdzēt valstij un atsakās drošības iestādēm nelegāli sniegt operatīvu informāciju? Noteikti nav tādu latviešu. Katrs latvietis ir lepns pakalpot savai dārgajai valstij. Pagaidām mums ir tikai viens cilvēks, kurš valsts iestāžu nelietību dēļ atsacījās no LR pilsonības, un tikai viens cilvēks, kurš analoģiska iemesla dēļ atsacījās no LR apbalvojuma („Atzinības krusta”).
   Iespējams, starp ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem nav „brīvprātīgo palīgu”. Tādi ir Izraēlas specdienestiem citās zemēs (teorētiski arī Latvijā), izmantojot tur dzīvojošos tīrasiņu (obligāta prasība) ebrejus. „Brīvprātīgie palīgi” palīdz Izraēlai cīnīties pret valsts ienaidniekiem, un neviens ebrejs par savu palīdzību šajā cīņā nav kaunīgs.
   Latviešiem, iespējams, pašlaik ir tikai „avoti”. Viņi kalpo valstij, un šī kalpošana tipoloģiski ne ar ko neatšķiras no cara laika „avotu”, pirmskara LR „avotu”, pasaules jebkuras valsts „avotu”, padomju perioda „avotu” kalpošanas savai valstij. Visi „avoti” pieder vienam tipam. Starp „avotiem” nav nekādu tipoloģisko atšķirību. Tas ir tāpat, ka „politiķis” vienmēr un visur ir „politiķis”, „garīdznieks” vienmēr un visur ir „garīdznieks”, „žurnālists” vienmēr un visur ir „žurnālists”, „zinātnieks” vienmēr un visur ir „zinātnieks”. „Čekas maisu” „avoti” pieder vienam noteiktam vēsturiski ļoti senam transnacionālam institūtam. Tā pārstāvji ir tipoloģiski identiski spēki.
   Kā jau minēju, šajā institūtā nav vietas „avotiem”- nelietīgiem apmelotājiem. Ja K.Kangeris, J.Taurēns, K.Jarinovska & CO ir spējīgi un apņemas noskaidrot visus padomju perioda „avotus”-nelietīgos apmelotājus, tad priekš viņiem ir nekavējoties jāatver „čekas maisi”. Viņu darbs noteikti pozitīvi cementēs latviešu tautas morālo stāju. Katrā ziņā atturēs vienu otru „Pietiek lasītāju” anonīmi publicēt tekstu par firmas saimnieku, departamenta direktoru, pilsētas mēru, biznesa partneri, kaimiņu, skolas biedru utt. Anonīma publikācija nevieš uzticību teksta saturam.
   Diemžēl neeksistē interese par nelietīgo apmelotāju noskaidrošanu. Kārlis Kangeris neslēpj savu viskarstāko interesi. Š.g. 19.novembrī „Latvijas Avīzē” publicēja rakstu „Pusmiljons eiro “nobumbulēts””. Tajā lasāms: „Tomēr, spriežot pēc sarunas ar Kangeri, visticamāk, nekāda īpaša metodoloģija nemaz netiks piedāvāta. Viņaprāt, gluži vienkārši jāpublisko visi dokumenti ar norādi, ka konkrētās personas bijušas atrodamas aģentu sarakstā, bet par viņu sadarbības formu un veidu nav precīzu ziņu (!?). “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas (!?), kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā,” teica izpētes komisijas vadītājs”.
   Uz tik negodīga fona godīguma etalons kļūst cits rakstā citētais viedoklis: „Taču jāņem vērā, ka aģentu kartotēkās varam atrast cilvēkus, kuri nemaz nezina, ka viņi tur ir, kuri patiesībā nekad nav sadarbojušies ar čeku. Tādēļ šīs informācijas publiskošana pieļaujama tikai pēc ekspertu izstrādātas metodoloģijas un tieši šim mērķim tika radīta izpētes komisija,” atgādina Nacionālās drošības komisijas vadītāja un “Vienotības” frakcijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa”. 

sestdiena, 2017. gada 11. novembris

Ādama nolādēšanas monitorings: etniskās attiecības

      Dievs ir cilvēcei novēlējis grēku un ciešanu pilnu dzīvi ne tikai saimnieciskajā darbībā un simboliskajā realitātē*, bet arī etniskajās attiecībās. Uz latviešu tautu Dieva lāsts atsaucas sāpīgi.
   Cilvēces sociālo vēsturi ievada cilšu rašanās. Ciltis ilgu laiku dzīvoja izolēti un neko nezināja viena par otru. Tomēr tikšanās bija neizbēgama, un nācās samierināties ar svešo etnosu klātbūtni „aiz kalniem”, „ezera otrā krastā”, „upes lejtecē”, „meža otrajā pusē”, „pie jūras”, „vairāku dienu gājienā no mums”.
   Jau no cilvēces pirmsākumiem cilšu savstarpējā sadzīvošana liecina par izaicinoši naidīgu izturēšanos. Etnoloģija par to ir simtprocentīgi pārliecināta. Svešajās etniskajās grupās netika saskatīta minimāla cilvēciskā vērtība. Dominēja agresīva vēlēšanās iznīcināt svešos „puscilvēkus”, „briesmoņus”, „suņus”, „nešķīsteņus”, „nelabos dzīvniekus”, „cilvēkēdājus”, „asinssūcējus”, „cilvēkpērtiķus”. Speciālajā literatūrā ir nosaukti vēl citi skaisti apzīmējumi „svešajiem”.
   Tagad mēs dzīvojam pilnīgi savādākos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir neapskaužami liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, pasts un mediji, bet arī internets un mobīlie telefoni. Taču vēsturiski pirmatnējais cilšu izolētības atavisms šodien atbalsojas cilvēku attiecībās. Reliģiskajā, politiskajā, ekonomiskajā, ideoloģiskajā konfrontācijā nav grūti saskatīt etniskās identitātes māniju. Respektīvi, etniskās piederības pārspīlētu akcentēšanu saskaņā ar strikto dalījumu „savējos” un „svešajos”.
   Atavisms cilvēku attiecībās ir loģisks. Cilvēces vēsturē viena no vissenākajām opozīcijām ir „savējais” - „svešais”. Tas ir viens no vissenākajiem arhetipiem neiecietības stimulēšanā. Mūsdienās neiecietība ne reti ir tāda pati kā pirms tūkstošiem gadu. Mūsdienās konstatējamais tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējo mežonību – intoleranci. XX gadsimta beigās ANO iniciētajām tolerances kampaņām nav gandrīz nekādu rezultātu, un XXI gadsimtā tās vairs nav modē vispār. Vārdus „tolerance”, „politkorektums”, „cilvēktiesības”, „vispārcilvēciskās morālās vērtības” tagad visbiežāk lieto izsmejoši.
   Etnisko nesaticību atspoguļo vēsturiskie teksti. Jau senajā Ēģiptē pastāvēja demagoģija, retoriski apliecinot svešo etnosu mīlestību, bet reāli apkarojot svešos etnosus. Šajā sakarā citē faraona Ehnatona vārdus, svešajiem novēlot noslīkšanu: „Debesu Nīla – tā ir priekš svešām tautām”. Savukārt faraons Jahmoss 1580.g.p.m.ē. esot teicis: „Kā saķēršos cīniņā, tā zarnas tiem izlaidīšu! Es izglābšu Ēģipti, no troņa gāzīšu aziātus!”.
   Senie grieķi izjuta cilvēku vienotību, taču svešās etniskās grupas neuzskatīja par sev līdzvērtīgām. Turklāt ne visas ciltis tika uzskatītas par cilvēku ciltīm.
   Pirms mūsu ēras grieķu valodā par barbariem dēvēja „svešos”. Viņiem bija sava valoda un savs dzīves veids. Taču atšķirības tika uzlūkotas kā nepilnības, un vārdam „barbars” bija negatīva nozīme. Barbari asociējās ar nekulturālību, necivilizētību, cilvēcisko nevērtību. Radās jēdziens „barbarisms”. Mūsdienās angļu valodā vārds „barbarity” apzīmē ne tikai barbarismu, bet arī necilvēcību un nežēlību.
   Kolumba un pārējo ceļotāju ģeogrāfiskie atklājumi veicināja baumas par citu kontinentu iemītnieku līdzību dzīvniekiem un puscilvēkiem. Romas pāvestam nācās speciālā ediktā brīdināt eiropiešus - Amerikas indiāņi arī ir cilvēki. Bet tas anglosakšiem nebija šķērslis Ziemeļamerikā iznīcināt gandrīz visus indiāņus. Romas pāvestam paklausīgie spāņi un portugāļi Dienvidamerikā tā nedarīja.
   Ļoti sena izcelsme ir mūsdienās sastopamajai negatīvajai attieksmei pret migrantiem. Jau no senseniem laikiem cilvēkus, kuri atrāvās no savas etniskās grupas un sāka dzīvot citur, pasludināja par nevēlamiem un nevērtīgiem atkritējiem. Uz viņiem neattiecās likumi. Pret viņiem izturējās kā pret nezvēriem un būtnēm bez dzimtas un zemes.
   Plaši zināms ir šausmīgais fakts par asiņaino XX gadsimtu. Tajā notika visnežēlīgākā un vismasveidāgākā cilvēku iznīcināšana. Eiropas reliģiskie kari un Napoleona kari liekas humāni un niecīgi, salīdzinot ar XX gadsimta masveida slepkavībām, pasaules karos kritušajiem miljoniem, holokausta un genocīda upuriem.
   Asiņainais XX gadsimts nepagāja secen latviešu tautai. Krievijas vēsturnieki arhīvos ir noskaidrojuši, ka Padomju Savienībā 1937.-1938.g. tika nošauti 681 692 cilvēki, bet 1921.-1953.g. notiesāja 4 060 306 cilvēkus, cietumā un nometnēs nonāca 2 634 397 cilvēki. Viņu vidū bija tūkstošiem latviešu.
   Latviešu inteliģenci un lauku saimniecību īpašniekus būtiski skāra deportācijas – sociālo un etnisko grupu voluntāra pārvietošana uz nomaļu dzīves teritoriju. Deportēšanas antihumāno formu XVIII gs. ieviesa franči. Viņi to pārtrauca lietot XIX gs. beigās. Toties padomju vara ļoti cienīja deportēšanas formu. PSRS vēsturē bija intensīvas deportācijas vismaz četri periodi, sākot no 1928.gada līdz 1953. gadam. Padomju Savienībā deportēja ļoti daudzas etniskās grupas: korejiešus, poļus, somus, čigānus, vāciešus, armēņus, kurdus, bulgārus, irāņus, ķīniešus, kalmikus, Krimas tatārus, moldāvus, grieķus. Internetā ir pieejams precīzs uzskaitījums.
   Tā, piemēram, 1941.gada augustā Maskavā tika pieņemts lēmums pārvietot 479 841 vācieti no Saratovas, Staļingradas apgabala, Vācu Pievolgas republikas uz Sibīriju un Kazahstanu. No Latvijas 1941.g. naktī no 13. uz 14.jūniju deportēja vairāk kā 15 000 cilvēkus, bet 1949.g. 25.-29. martā deportēja 42 149 cilvēkus.
   XX gadsimta asiņaino konfliktu iemesli vēl nav pilnā mērā izprasti. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās labi pazīstamais nacionālisms un tā odiozā koncentrācija nacismā ir kaut kas pilnīgi pretējs ļaužu etnosociālajām nostādnēm līdz XVIII gadsimta otrajai pusei. Senāk valdīja priekšstats par cilvēciskās dabas relatīvo vienādību un morālo stabilitāti. Ja arī pastāvēja objektīvas atšķirības starp cilvēkiem, kultūrām, tautām, tad tomēr kopība bija svarīgāka nekā atšķirības. Cilvēciskajā dabā par galveno vērtību uzskatīja saprātu. Saprāts deva iespēju katram cilvēkam saskatīt patiesību. Visās dzīves norisēs ir saskatāma patiesība, un patiesība ir visiem svarīga. Ja kāds negribēja vai nespēja saskatīt patiesību, tad viņam palīdzēja saskatīt patiesību. Varēja palīdzēt piespiedu kārtā. No tā nevairījās. Cilvēks pēc tam bija pateicīgs par to, ka viņam palīdzēja saskatīt patiesību.
   XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) saprāta universalitāte zaudēja aktualitāti. Tā pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments, cilvēku garīgais dzinējspēks. XX gadsimtā sociuma viena daļa (inteliģence) vairs netiecās palīdzēt citiem saskatīt patiesību. Izglītības iestādes nevis norādīja ceļu uz patiesību, bet sāka tirgot izglītības dokumentus.
   Modē nāca sociālais darvinisms. Austrumeiropā to visaktīvāk iemanījās sludināt tipisku „padomju cilvēku” bērni. Pašlaik no viņiem viena dāma ir nolēmusi kļūt pasaules lielākās valsts prezidente. Tas nekas, ka dāma šo valsti nesen nolāmāja „страна генетического отребья”.
   XX gadsimtā nacisti pirmie demonstratīvi atsacījās palīdzēt cilvēkiem iepazīt patiesību. Nacistu konceptos cilvēku viena daļa vispār nav spējīga pacelties līdz patiesības līmenim. Nacistu pārliecībā šī cilvēku daļa ir pilnīgi nevērtīga un tāpēc iznīcināma.
   Par latviešu tautai piespriesto nāves sodu pirmo reizi uzzināju 1991.gada 12.janvārī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Stokholmas vēsturnieka Kārļa Kangera lekcijā. Viņš bija strādājis Vācijas arhīvos un lasījis dokumentus par vāciešu plāniem. Vācieši pēc uzvaras II Pasaules karā latviešus paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu tautu.
   Dieva lāsts uz latviešu tautu sāpīgi atsaucas ne tikai tajā ziņā, ka vienas svešas tautas politiskā elite kādreiz histēriski rīstījās par latviešu tautas nevērtību. Arī pašiem latviešiem ir sava vērtību skala attieksmē pret svešām tautām. Tā tam ir jābūt, un tas ir normāli. Taču nenormāli ir šīs skalas neprātīgie pavērsieni. Arī pašlaik tie ir sastopami. Tos nav iespējams izskaidrot. Gribot negribot nākas atsaukties uz Dieva lāstu, latviešu vērtību orientācijā iemudžinot neprātīgus pavērsienus.
   Tā, piemēram, latvieši vāciešus neieredzēja daudzus gadsimtus. Iegansts nav jāatgādina. Latvieši 1905.gadā nodedzināja gandrīz visas vāciešu pilis. Pēc LR proklamēšanas latvieši tūlīt nacionalizēja vācu baronu īpašumus. Beigu beigās Hitlers vāciešus aizvāca no Latvijas.
   XX gadsimta vidū atkal izšļācās jauns iegansts neieredzēt vāciešus. 1941.gadā vācieši okupēja Latviju un nepieļāva nekādas valstiski nacionālās patstāvības izpausmes. Vācieši nerīkojās kā krievi, kuri Latviju meistariski iekļāva PSRS sastāvā ar latviešu sirsniņu un rociņu masveida atbalstu. Vēsturiskajā 5.augustā Maskavā latviešu tautas lūgumrakstu Latviju uzņemt PSRS sastāvā Kirhenšteinam lika nolasīt latviešu valodā. Pirms svinīgās ceremonijas krievi Kirhenšteinu kabrioletā vizināja pa Maskavas ielām LR armijas ģenerāļa pavadībā. Tā laika kinohronikā ir redzami kabrioletā stāvoši braši kungi, saņemot ziedus no ielas malā jūsmojošajām pilsētniecēm.
   Vācu okupācijā nekas tāds nebija iespējams. Vācieši rīkojās kā īsti okupanti. Kara beigās vācieši sagrāva Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas ir latviešu vērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē līdz šai baltajai dienai. LCP darbojās patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP vīri bija par suverēnu LR, bet nevis ulmaņu un „veikalnieku” republiku. LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevību.
   Neskatoties uz visām vāciešu nodarītajām pārestībām un briesmīgo lēmumu iznīcināt tautu, pēcpadomju gados latviešu vairākums pret vāciešiem izturas nesalīdzināmi labāk nekā pret krieviem, kuri latviešus izglāba no vāciešu ieplānotā genocīda – tautas iznīcināšanas.
   Kā to izskaidrot? Vai tam ir iespējams racionāls izskaidrojums? Vai izskaidrojumā ir jāņem vērā PSRS, PSKP, VDK, Krievijas, krievu, Putina regulārajās nomelnošanas kampaņās iezombētā melnā viela? Vai nākas atsaukties uz latviešu tradicionālo nepateicību, par ko žēlojās vācbaltu inteliģence? Vai ir korekti salīdzināt „vācu laikus” un „padomju laikus”, ja „vācu laikos” vara bija tikai vāciešu rokās, bet „padomju laikā” vara bija pamatā latviešu rokās? Vai šodienas naidu pret krieviem nosaka sabiedrības psihiatriskais stāvoklis? Vai vēsturiskos faktus traucē objektīvi novērtēt mentālā koma pēc kārtējās neveiksmes izveidot cilvēkiem cienīgu valsti? Vai veģetēšanai krimināli oligarhiskā zagšanas paradīzē ir patogēnisks raksturs, slimīgi pārņemot sociuma smadzenes etniskās vērtības problemātikā? Vai kādam vēl nav skaidrs pēc 30 pēcpadomju gadu ārprātīgās pieredzes, ka latviešu tautai vislielāko postu spēj nodarīt un reāli ir nodarījuši paši latvieši?
   Esmu pārliecināts, ka „nekļūdīga” atbilde ir tikai tiem atbaidoši kroplajiem antropoīdu primātiem (grantiņiem & CO), kuri vienmēr visā vaino ebrejus, krievus un faktiski ar savu šaušalīgo bezprātu pasaules sabiedrībai pierāda nacistu lēmuma pamatotību.

*Par to skat. iepriekšējās trijās esejās http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com un „Pietiek” (2.-3.eseju).