svētdiena, 2019. gada 31. marts

Hipotēze par globālas parādības cēloni



   Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb nomofobijas gūsts”. Runa ir par nepierastu parādību. Pie tās nepierastības ir vēlams pierast jau pašā sākumā, balstoties uz adekvātu terminoloģiju. Taču globālajai parādībai vispareizākais būtu teikt “Pietiek!”. Tā nav laba parādība. Tā slikti raksturo šīs parādības fanus.
   Tā ir moderna parādība, un tā agrāk nebija sastopama cilvēces vēsturē. Parādība aptver visu cilvēci. Šodienas Latvijā šī parādība attiecas burtiski uz visiem – lieliem un maziem, veciem un jauniem, bagātiem un ne visai bagātiem, pilsētniekiem un lauciniekiem.
   Parādībai ir cēlonis. Par parādības cēloni iespējamas dažādas hipotēzes. Taču speciālajā literatūrā ir sastopama tikai viena hipotēze. Šajā esejā runa būs par vēl vienu hipotēzi.
   Parādībai ir obsesijas reputācija. Tas ir precīzi zināms. Tātad šī parādība tur savā gūstā cilvēkus – viņu domas, atmiņas, bailes, tieksmes, šaubas, kas pret paša gribu rodas ne tikai psihiski slimiem, bet arī psihiski veseliem cilvēkiem. Jēdziens „obsesija” ir atvasinājums no latīņu „obsessio” (ielenkt, turēt savā varā), un tas teicami iederas globālās parādības interpretācijā. Vēl nākas piebilst, ka cilvēki var apzināties obsesijas iracionalitāti, bet tomēr nespēj no tās atbrīvoties. Viņi visu laiku paliek parādības gūstekņi.
   Savādākajā virsrakstā ir latviešu sarunvalodā reti sastopams jēdziens - nomofobija. Tas ir jaunvārds. Tas cilvēces leksiskajā arsenālā ir tikai no 2010.gada. Jēdziens „nomofobija” ir atvasinājums no izteikuma angļu valodā „no mobile-phone phobia” (bailes palikt bez mobilā telefona).
   Pie reizes gribu paskaidrot vēl vienu leksisko darinājumu. Tekstā tiks lietots kalks „smartfons”. Tas ir veidojums latviešu valodā no angļu „smartphone” (gudrais telefons). Atšķirībā no jēdzieniem „obsesija” un „nomofobija” dotais kalks ir plaši izplatīts latviešu sarunvalodā (arī reklāmā), tāpēc atļaušos to lietot bez pēdiņām.
   Modernā obsesija ir atkarība no tehnikas un tehnoloģijas – datora, mobilā telefona, interneta un tā komunikācijas instrumentiem (sociālajiem tīkliem). Tik tikko minēto inovāciju mūžs ir vēsturiski ļoti īss, taču attīstības ziņā ļoti dinamisks. Pat pārāk dinamisks. Tāpēc mūsdienās neviens nekaunas, ka cilvēku apziņa (inovāciju ietekmes izpratne) atpaliek no tehniskā un tehnoloģiskā progresa. Tādā gadījumā saka, ka „dzelži” attīstās straujāk nekā cilvēku apziņa un cilvēku spēja operatīvi mainīties reizē ar zinātniski tehniskajām izmaiņām.
   Vispirms speciālisti sāka analizēt atkarību no interneta (turpmāk sacīsim - interneta atkarību). Pētnieciskā darbība sākās 1995.gadā. Togad Rietumos publicēja pirmos rakstus par interneta izraisītajām psihiskajām problēmām. Pirmās monogrāfijas par interneta atkarību sāka publicēt 1998.-1999.gadā.
   Zinātniskās pētniecības pašā sākumā radās un joprojām saglabājas terminoloģiskā daudzveidība. Angļu valodā speciālajā literatūrā tiek lietoti tādi jēdzieni kā „Internet abuse” (interneta pārmērīga lietošana), „Internet addiction” (interneta tieksme/sliecība/nodošanās), „Internet dependency” (interneta atkarība), „compulsive Internet use” (piespiedu/spaidu interneta lietošana), „pathological Internet use” (patoloģiska interneta lietošana), „disturbed Internet use” (uztraukta/uzbudinoša interneta lietošana).
   Zinātne, protams, centās iet kopsolī ar informācijas tehnikas un tehnoloģijas jaunākajiem sasniegumiem. Nācās pievērsties ne tikai interneta atkarībai, bet apvienot vienā pētnieciskajā kompleksā atkarību no datora, atkarību no interneta, atkarību no mobilā telofona un XXI gadsimta sākumā arī atkarību no smartfona. Zinātne sāka lietot tādus jēdzienus kā kiberpsiholoģija, kibertelpa. Jau minēju par jēdziena „nomofobija” lietošanu no 2010.gada.
   Pašlaik (2019.g. sākumā) zinātniskās uzmanības centrā ir atkarība no smartfona. Tā faktiski reizē ir atkarība no datora, atkarība no mobilā telofona un atkarība no interneta.
   Smartfona izgudrošana un masveidīgā lietošana sekmēja zinātniskās domas konsolidāciju, sākot ar viena pētnieciskā priekšmeta definēšanu un beidzot ar teorētisko universāliju izdomāšanu. Vairs nav nepieciešams nodalīt datora, mobilā telefona, interneta un tā sociālo instrumentu psiholoģisko un kulturoloģisko problemātiku, kā arī nozoloģisko problemātiku (nozoloģija ir mācība par slimībām un to klasifikāciju). Tagad šo problemātiku var aplūkot kompakti.
   Zinātnisko secinājumu ievirze bija prognozējama. Civilizācijas labumiem (jaunizgudrojumiem) vienmēr ir divas sejas: labā un sliktā. Zinātniski tehniskais progress katru reizi atvieglo cilvēku dzīvi, taču reizē kaut kādā veidā to padara komplicētāku, veicinot negatīvas emocijas un negatīvas kulturoloģiskās asociācijas, bremzējot cilvēku darbību un nelabi izmainot cilvēku dzīves kārtību, normas un pat vērtības. Tāpēc bija prognozējama gan pozitīvā, gan negatīvā attieksme pret smartfonu.
   Bailes no tehnikas varas un bailes no tehnikas spējas transformēt kultūru, cilvēka dabu un paradumus, bailes no tehnikas spējas būtiski koriģēt sociālos procesus un politiskos procesus ir tradicionāla izpausme. Dažāda rakstura bailes vienmēr ir pavadījušas to segmentu, ko saucam par dzīves tehnisko progresu. Mūsdienās šīm bailēm ir īpašs iemesls, jo informācijas tehnoloģijas ne tikai izkārto un kontrolē dzīves procesus, bet izkārto un kontrolē cilvēku smadzenes. Cilvēki zaudē suverenitāti – cilvēcisko neatkarību, patstāvību darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Par tiem, kuri lieto jauno tehniku un tehnoloģiju, var iegūt visdažādākā satura informāciju. To savās interesēs var izmantot ārējie spēki.
   Pozitīvās attieksmes adepti slavē internetu un tā pieejamību smartfonā. Internets stimulējot smadzeņu aktivitāti, un tas esot ļoti derīgi vidējā vecuma cilvēkiem un gados vecākiem cilvēkiem. Turklāt atsevišķi zinātnieki pat neatzīst interneta atkarību. Tā neeksistējot, un apgalvojums par interneta atkarību ir intelektuāls pārspīlējums. Patiesībā internets esot saistīts ar cita veida atkarībām – datorspēļu atkarību, „čatošanas” atkarību, azartspēļu atkarību.
   Speciālajā literatūrā dominē negatīva attieksme pret smartfonu. Smartfona izraisītā obsesija esot skaidra realitāte un maldīgi ir to neatzīt un pret to nevērsties. Neiroloģisko mehānismu sakarību summa smartfona atkarības laikā cilvēka smadzenēs esot tāda pati kā cilvēkiem ar atkarību no narkotikām.  
   Daudzi zinātnieki izsakās ļoti kritiski. XXI gadsimtā smartfons esot izraisījis jauna tipa epidēmiju – patoloģisku atkarību (nomofobiju) no gudrajiem mobilajiem telefoniem. Epidēmijas sekas smagi atsauksies uz cilvēku evolūciju, cilvēku psiholoģisko, intelektuālo, sociālo potenciālu. Zinātnes humānistiskais pienākums ir apzināt smartfona atkarību, izstrādāt diagnostikas metodikas un klasificēt modernās epidēmijas variācijas. Pareizi rīkojas tās valstis, kuras smartfona (plašāk – interneta)  atkarību atzīst pilnā mērā. Somijā no interneta atkarīgos jauniešus neņem armijā. Ķīna 2008.gadā interneta atkarību atzina par slimību un sāka iekārtot speciālas klīnikas interneta atkarības ārstēšanai. ASV šim nolūkam pirmo slimnīcu atvēra 2009.gadā. Pētnieciskā aģentūra „Gallup” ir noskaidrojusi, ka ASV katrs otrais cilvēks vairs nespēj dzīvot bez smartfona.
   Līdz šim iepazītajā speciālajā literatūrā ir nosaukts tikai viens cēlonis (proti, viena hipotēze) atkarībai no smartfona. Cēlonis esot bailes no vientulības. Cēloņa leksiskais noformējums var atšķirties, taču principā vienmēr ir runa par vienu un to pašu - bailēm no vientulības.
   Tā, piemēram, nomofobiju uzkurina bailes būt izolētam no ārpasaules. Ja cilvēks nevar sazināties ar citiem, tad viņā uzjundī bažīgs priekšstats par savu nevajadzību un nespēju būt noderīgam darbā un sabiedriskajos pasākumos. Smartfonā funkcionējošais internets ļauj pārvarēt vientulību, sociālajos tīklos iesaistoties dialogā ar citiem cilvēkiem un dažādā diskursīvā formā demonstrējot savu klātbūtni.
   Nākas atcerēties vientulības būtību. Proti, atbildēt uz jautājumu „Kas ir vientulība?”. Atbilde uz šo jautājumu var ļaut vai neļaut akceptēt doto hipotēzi.
   Vientulība ir sociāli psiholoģiskā parādība - cilvēka emocionālais stāvoklis. Mēdz būt pozitīvā vientulība un negatīvā vientulība.
   Pozitīvā vientulība ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība. Cilvēkam laiku pa laikam ir nepieciešama vientulība. Tā praktiski ir iespējama vientuļā situācijā, kad līdzās nav citu cilvēku un cilvēks var netraucēti palikt viens ar savām domām. Pozitīvās vientulības vitālo nepieciešamību lieliski apzinās intelektuāli augsti attīstīti indivīdi. Viņi pret vientulību izturas kā pret dārgu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību.
   Negatīvā vientulība ir nespēja komunicēt ar līdzcilvēkiem, jo cilvēks ir izolēts no sabiedrības. Tādu vientulību cilvēks negatīvi pārdzīvo.
   Cilvēks ir sociālā būtne. Cilvēks nespēj pilnvērtīgi eksistēt bez kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Vissmagākais soda mērs ir nevis nāves sods, bet ieslodzīšana vieninieka kamerā. To ļaudis atzīst jau no senseniem laikiem.
   Aizliegums (soda mērs) nelietot smartfonu nav ieslodzījums vieninieka kamerā. Cilvēkam netiek liegta iespēja uzturēt sakarus ar citiem cilvēkiem. Cilvēks netiek totāli izolēts no sabiedrības. Cilvēkam nevar rasties vientulības apziņa un nevar rasties bailes no vientulības.  
   Ņemot vērā tik tikko atgādināto vientulības būtību, grūti (neiespējami) ir akceptēt hipotēzi (dažos darbos pierādītu faktu) par bailēm no vientulības kā nomofobijas cēloni. Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cits, un tāpēc nākas formulēt jaunu hipotēzi un ieskicēt tās argumentus.
   Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, kad cilvēka prāts nav nodarbināts ne ar kādu konkrētu uzdevumu. Tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Cilvēks ir padarījis darbu, ar kuru bija aizņemtas viņa domas. Tagad viņu negaida darbs, un viņa domas, tā teikt, var plūst brīvi bez jebkāda tematiskā norādījuma. Viņš ir spiests domāt par to, kas „iešaujas prātā”.
   Atkārtoju: tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Un, lūk, katrs cilvēks paskaidros, ka tā nav patīkama situācija. Tā ir diskomforta situācija, no kuras gribas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un domās pievērsties kaut kam konkrētam. Speciālisti zina, ka cilvēka smadzenēm ļoti nepatīk „bezdarbība” – nenoslogotība ar konkrētu intelektuālo uzdevumu (to apstiprina ASV universitātēs veiktie eksperimenti).
   Speciālistu aprindās labi zināms ir vēl viens moments. Labi ir zināms tas, ka smartfona lietošana ir izteikti fragmentāra kustība, nemitīgi pārejot no vienas tēmas (tehnoloģiskā instrumenta) uz otru tēmu. Praktiski tas izpaužas haotiski. Cilvēks var kādu brīdi pārbaudīt e-pastu, pēc tam  var parunāt pa mobilo telefonu, uzrakstīt e-vēstuli, pēcāk tūlīt var apskatīt mediju portālus, katrā no tiem uzkavējoties dažas sekundes; pēc mediju portālu apmeklējuma  var sākt kaut ko fotografēt vai filmēt utt.
   Smartfona fragmentāra lietošana mūsdienu sabiedrībā ir masveidīga mānija. Tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. To nav grūti saprast. Šīs nodarbošanās mērķis nav konstruktīvs. Cilvēks neko nedara relatīvi fundamentāli, paliekoši, izzinoši. Viņa komunikācija ar sabiedrību ir virspusēja. Citiem vārdiem sakot, smartfona masveidīgā fragmentārā lietošana ir laika kavēšana, bailes palikt vienam ar savām domām un savās domās kaut ko izdomāt, kā sakām, līdz galam.
   Hipotēzi, ka nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, gribas uzskatīt par pierādītu attiecībā uz cilvēces to daļu, kura, piemēram, pret vientulību neizturas kā pret lielu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību. Cilvēces šai daļai ir paniskas bailes palikt vienatnē ar savām domām, un cilvēces šī daļa ir ļoti priecīga par jauno tehniku un tehnoloģiju. Tā vareni palīdz nepārtraukti ar kaut ko nodarbināt smadzenes. Nav svarīgs nodarbinātības saturs. Galvenais ir pats nodarbinātības mehānistiskais process – iespēja nemitīgi „bakstīt” smartfonu, ļaujot smadzenēm priecīgi lēkāt no viena punkta uz otru punktu.
   “Bakstot” smārtfonu, vientulība nav iespējama. Nav iespējamas arī bailes no vientulības. Smartfona „bakstītāji” noteikti nepazīst vientulības psihisko kompleksu, jo ar vienu aci viņi visur redz ap sevi tādus pašus „bakstītājus”. Viņiem drīzāk ir solidaritātes, sociālās, kulturoloģiskās integrētības sajūta, bet nevis vientulības sajūta un bailes no vientulības. Viņi lepojas ar savu mūsdienīgumu un aktīvo iekļaušanos vismodernākajos sociālajos trendos. Kāda var būt vientulība, ja tu ej ciešā kopsolī ar savu paaudzi ne tikai savā valstī, bet visā cilvēcē!




ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Mūsu esības antipodi



     Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu izpausmi ir priecīga atziņa. Par otru izpausmi ir traģiska atziņa.
   Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas fizisko (vulgāri sakot – vēdera) eksistenci. Priecīgā atziņa ir šāda.
   Tas ir ļoti labi, ka Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās ir latviešu tautas fiziskās eksistences galvenie avoti: finansu sfēra (ieskaitot Valsts banku), rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, celtniecība, tirdzniecība, transporta līdzekļi. Tas nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku prāta racionalitātei un darba organizācijai. Tādējādi praktiski tiek garantēta materiālās sfēras funkcionēšanas stabilitāte un pozitīvs rezultāts. Ar to pilnīgi pietiek, lai Latvijas ļaudīm būtu nodrošināta fiziskā eksistence.
   Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir izdevīgs Latvijā saimniekojošajiem ārzemniekiem, jo jurisdikcijas karkass tiek veidots un kontrolēts Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki nav atkarīgi no vietējās jurisdikcijas kaprīzēm un aplamībām. Atkarīgi ir vienīgi no vietējo varas institūciju korupcijas smalkumiem.
   Pašlaik latvieši var nebēdāties par fizisko eksistenci. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes” fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties 48 stundas diennaktī savu bezjēdzību katlā, jo šie “valstsvīri” nespēj tautai atņemt fiziskās eksistences iespējas.
   Protams, priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un kurai patiešām rūp fiziskās eksistences jautājums. Situācija ir amizanta. Ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku prāta racionalitāte un darba organizācija nevar liegt. To var liegt latviešu tautas inteliģence. Latvijā ir sastopama tautas inteliģence, bet ļoti nelielā apjomā. Neapšaubāmi, zagšanu var liegt Latvijas jaunā “Maskava” – ES varas dūres Briselē. Taču aristokrātiskos un buržuāziskos Eiropas formālos un neformālos valdniekus acīmredzot neinteresē masveida zagšanas ierobežošana Austrumeiropas lumpeņu un plebeju “dalībvalstī”, kura visos saimnieciskajos un sociālajos rādītājos ieņem kādu no pēdējām vietām Eiropā. 
   Priecīgajai atziņai par fizisko eksistenci emocionāli pilnīgi pretēja ir atziņa par garīgās eksistences (ne visai vulgāri sakot – galvas un sirds) traģismu – bezizejas stāvokli, bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo saujiņu, kurai joprojām nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais – garīguma un garīgās attīstības nepieciešamība.
   Latviešu eksistence ir atkarīga no fiziskās esības nosacījumiem un garīgās esības nosacījumiem. Tā tam ir jābūt, un tas attiecas uz visiem Homo sapiens. Vienīgi Homo lethi sētā starp abiem nosacījumiem ir aiza.
   Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki, viss ir kārtībā. Latvieši ir paēduši. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci. Latvijā garīgo eksistenci nodrošina paši latvieši.
   Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem nav elites. Elite ir vienīgā tautas fiziskā barotāja un tautas garīgā barotāja. Tauta pati sevi nebaro. Tautu baro tās elite. Tā ir elites misija. Tā tas ir visām tautām. Latviešiem elites vietā ir reti kropla varas inteliģence. Tā nav spējīga tautu barot ne fiziski, ne garīgi. Tautas fizisko barošanu kroplā varas inteliģence ir novēlusi ārzemniekiem. Kroplā varas inteliģence instinktīvi apzinās savu neprasmi nodrošināt tautas fizisko eksistenci. Kroplā varas inteliģence ar prieku noveltu ārzemniekiem arī tautas garīgās eksistences nodrošināšanu. Taču tas reāli nav iespējams. Tāpēc kroplās varas inteliģences rokās ir latviešu māksla un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu komunikācijas saturs.
   Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču garīgais uzturs ir pilnīgi nederīgs. Kroplā varas inteliģence spēj piedāvāt tikai kaut ko primitīvu, vulgāru, perversu, neestētisku, amorālu, netalantīgu, mietpilsonisku, postmodernistisku, neoliberālu, antihumānu, politiski un ideoloģiski seklu, tendenciozi zombējošu un  aplami orientējošu dzīvei mūsdienu pasaulē. Vienīgais labums ir tas, ka kroplā varas inteliģence lielā mērā elpo viena pati savus izgarojumus un tautas saprātīgākajai saujiņai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu garīgo formu, balstoties uz citu zemju māksliniecisko un zinātnisko devumu, un latviešu kultūras klasisko mantojumu. “Rīgas Nelaika” pseidointelektuālie tukšrakstītāji, perversie “Satoristi”, humanitāro un sociālo zinātņu akadēmiskie mudžinātāji, interneta vājprātīgie troļļi, žurnālistikas “Delfi”, “NRA” ūdensgalvas un varas laizītāji, Bruņinieku nama un valdības dauni, pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneršarlatānes, alkātīgo rektoru un skolu direktoru mafijas, odiozās “jābūtības dimensijas” sakūlējas, debilās “par-politikas” pavļutmuzicētāji savus izgarojumus elpo vieni paši kopā ar saviem faniem un faktiski nav spējīgi nosmacēt visu sociumu. Visapjomīgāk viņi var smadzēt skolu un augstskolu jaunatni. Skolēniem no tā izvairīties ir ļoti grūti. Tas ir nepatīkami. Studētgribētāji no tā var viegli izvairīties. Metode ir labi zināma. Gaišus jauniešus gaida katra ārzemju universitāte.
   Mūsu esības antipodi nevar neizraisīt būtiskas sekas. Tie ir sociālie antipodi. Tie attiecas uz sabiedrības esības eksistencionālo bāzi. Antipodi nosaka latviešu tautas dzīves iespējas un perspektīvas. Un šajā gadījumā nav tik svarīgi, kas kuram latvietim ir galvenais – fiziskā eksistence jeb garīgā eksistence. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka starp abiem tik tikko minētajiem eksistences veidiem pastāv nesaraujama vienotība.
   Sekas ir dažādas un vairāk vai mazāk bīstamas. Ļoti bīstama ir antipodu izraisītā sociālā vienaldzība, kad sabiedrība masveidā pārstāj interesēties par politiku. Tas patiesībā liecina, ka sabiedrība masveidā ir pārstājusi interesēties par tautas demogrāfiju, tautas morālo seju, tautas reputāciju, tautas izglītību, zinātni, mākslu un literatūru. Sociālā vienaldzība ir tikai pussoli no sociālā nihilisma – sabiedrības dzīvesveida noraidīšanas, valstiskuma un valsts institūtu necieņas un izsmiešanas.
   2019.gada 21.martā portālā “Delfi” tika ievietots teksts ar nosaukumu “Aptauja: interese par politiskajiem notikumiem Latvijā sasniegusi vēsturiski zemāko līmeni”. Sociologu pētījumā vairāk kā puse no aptaujātajiem iedzīvotājiem neinteresējas par politiku. Tas nozīmē, ka viņi neinteresējas arī par ekonomikas, izglītības, medicīnas, zinātnes, mākslas un literatūras stāvokli Latvijā.
   Politika ir cilvēku visa dzīve. Politika nav tikai cīņa par tiesībām zagt, kā tas ir kriminālajā kapitālismā un “6.oktobra paaudzes” priekšstatos. Latviešu jaunā paaudze ir tikusies vienīgi ar kriminālo kapitālismu. Tā nepazīst citu dzīves vērtību. Tā pazīst tikai zagšanu kā dzīves vērtību.
   Politika nav vienīgi “politika” tautas elektorāta noskatītajās 100 galvās. Politikā izpaužas un apstiprinās cilvēku dzīves realitāte visos esības aspektos. Politika ir universāls dzīves esības idejiski organizatoriskais instruments. Politika nav abstrakta darbība politisko organizāciju telpās, bet gan ir ikdienas konkrēta sastāvdaļa katrā ikdienišķajā norisē. Politika organiski attiecas uz katru cilvēku. Arī uz tiem, kuri koķetīgi lepojas ar frāzi “Man neinteresē politika!”. Tāda koķetēšana parasti liecina par rezignāciju – psihisko stāvokli, kurā cilvēks ir samierinājies ar apstākļiem, padevies nenovēršamajam, zaudējis ticību saviem spēkiem, mērķiem un pat dzīves jēgai. No rezignētiem indivīdiem nekas enerģiski labdabīgs nav gaidāms. Tādi indivīdi vēlas vienīgi piestūķēt vēderu.  

   
   

piektdiena, 2019. gada 15. marts

Objektīvais faktors


Eksistenciālajai traģēdijai, kas latviešu tautā turpinās jau gadus trīsdesmit un izteikti triumfālu pakāpi ir sasniegusi “6.oktobra paaudzē”, ir objektīvs faktors. Tāds faktors patiešām eksistē un ir cienīgs ieņemt noteiktu vietu analītiskajos diskursos, kaut gan tajā pašā laikā tāds faktors karājas mata galā. Tas ir ļoti trausls faktors. Tas ir tikai daļēji objektīvs faktors un patiesībā tiek izvirzīts tāpēc, ka visas nelaimes negribētos izskaidrot vienīgi ar subjektīvajiem faktoriem; proti, pašas latviešu tautas simtprocentīgo vainu. Tautas vaina nav simtprocentīga, bet deviņdesmitdeviņi procentīga.
   Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors ir šāds. Latviešu tauta tās varas inteliģences vadībā pēc PSRS sagraušanas maksimāli (maniakāli) tiecas atmest un aizmirst kultūras mantojumu (šīs tieksmes amorālās būtības vērtējums ir atsevišķa sāpīga tēma)  un sākt dzīvi pilnīgi no jauna, bāzējoties uz “eiropeisko kultūru”. Dedzīgi tika propagandēta “atgriešanās Eiropā”. Neviens nepievērsa uzmanību tādas propagandas absurdam, jo Latvija taču nekad nebija pametusi Eiropu, kas vispār nav iespējams. Tāpat neviens nepievērsa uzmanību tam, ka atsacīšanās no kultūras mantojuma ir mežonīga atsacīšanās no latviešu kultūras vēsturē visaugstākajiem panākumiem XX gs. 70.gados.
   Ļoti dedzīgi “Eiropu” joprojām propagandē latviešu mietpilsoņu guru Maija Kūle: “[..]es stāvu un krītu par Eiropas Savienību. Principā par šo eiropeisko civilizācijas kopību” (kas ir “civilizācijas kopība”!?).
   Kūle pati sevi uzskata un citiem liek viņu uzskatīt par “filozofi”. Daudzus gadus bija “marksistiskā filozofe”, bet vienā rītā uz brokastu laiku kļuva “buržuāziskā filozofe”. 2006.gadā “filozofei” iznāca šausmīgā valodā bez literārās rediģēšanas sataisīta grāmata “Eirodzīve”. Stāvēšana un krišana par “Eiropu” tika akcentēta 2016.gadā, kad kundze aplaimoja tautu ar “jābūtības dimensijas” svēto garu tāpat kā Pavļuta kungs aplaimoja tautu ar “par-politikas” debilo programmu.
   Eksistenciālās traģēdijas objektīvais faktors karājas mata galā tāpēc, ka latviešu varas inteliģence nekad nav centusies noskaidrot, kas notiek “Eiropā” un vai vispār ir vērts “atgriezties Eiropā”. Latviešu varas inteliģencei faktiski nemaz neinteresē “Eiropas” tagadnes stāvoklis – rietumeiropiešu morāli garīgā seja. Latviešu varas inteliģence nekad nav apsvērusi “Eiropas vērtību” lietderību savai tautai. Jautājums “Kāds būs latviešu tautai labums no “atgriešanās Eiropā”?” neeksistē. Ja latviešu varas inteliģence būtu saprātīgi izturējusies pret Rietumu kultūras stāvokli XX gs. 80.-90.gadu mijā, tad latviešu tautas eksistenciālās traģēdijas vietā būtu eksistenciālā drāma, ja turpinām izmantot skatuves mākslas žanru specifiku. Atšķirība starp traģēdijas žanru un drāmas žanru ir milzīga. Traģēdijai ir traģiskas beigas. Drāmas beigas neliecina par dzīvības izbeigšanos, un saglabājas optimistiska ticība nākotnei.
   Lieta ir tā, ka XX gs. 80.-90.gadu mijā Rietumeiropas kultūrā ārdoši turpinājās milzīgs pagrimums. Pagrimums sākās pēc 1968.gada notikumiem Francijā, Vācijā u.c. Eiropieši pārstāja dzemdēt bērnus. Zinātnē, filosofijā, izglītībā, mākslā un literatūrā lepni visu nosacīja postmodernisms (pisuāri mākslas izstāžu zālēs). Sociāli politiskajā sfērā prioritāte bija neoliberālismam. Saimnieciskā darbība bija nonākusi finansu spekulantu rokās, radot kapitālisma jaunu modifikāciju – finansu kapitālismu. Morāli tikumiskajā sfērā priekšroka tika dota “politkorektumam”, “uzskatu plurālismam”, “demokrātiskumam”, “seksuālajai revolūcijai”, “tolerancei”, “cilvēktiesībām”.   
   Latviešu tautas “atgriešanās Eiropā” reāli bija organiska pievienošanās Rietumeiropas pagrimumam. Tā politiskais simbols tagad ir piedzēries vīrelis ar katrā kājā savādāku kurpi.  
   Latviešus nevar vainot Rietumeiropas pagrimumā. Rietumeiropas pagrimums sākās bez latviešu līdzdalības. Tāpēc ir iespējams ļoti trauslais objektīvais faktors, izskaidrojot latviešu tautas eksistenciālo traģēdiju.




sestdiena, 2019. gada 9. marts

Dieva dāvana, svētuma deficīts un algas



   
   Acīmredzot latviešu tautas dzīvē kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultūras attīstībā tika sasniegta kulminācija gan garīgajā sfērā, gan materiālajā sfērā. Par to detalizēti stāstīts grāmatā “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules līmenī) uzplauka mākslā, zinātnē, ekonomikā. Pret to nākas izturēties kā Dieva dāvanu.
   Padomju periodā tika pamatīgi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – skaust, ienīst, necienīt, neatbalstīt, nolamāt, nobīdīt malā gudrākos un godīgākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstīti un sekmēti labākie latvieši. Tā tas notika tāpēc, ka padomju periodā latviešu dzīve noritēja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzībā un krievu tautas vērtību sistēmā. Tas bija ļoti svarīgi un auglīgi. Maskava pieprasīja dzīves priekšgalā virzīt talantīgākos, godīgākos, erudītākos, atbildīgākos. Tāds pieprasījums tika noformēts politiskās varas visaugstākajā līmenī, tāpēc LPSR vadītāji paklausīgi un cītīgi sekoja Maskavas diktātam. Tā rezultātā vietējo ļaužu vērtīgākā daļa tika lolota jau agrīnajos gados, noskatot un atlasot dažāda profila kadrus augstskolu pirmajos kursos. Nesen mira Knēta kungs. Viņa karjera ir ļoti uzskatāms tipoloģiskais paraugs spējīgu cilvēku lološanai padomju Latvijā.
   Pilnīgi cita aina ir bijusi cara laikā un latviešu “brīvvalstī”. Spilgtākie piemēri latviešu tradicionālajam naidam un tā graujošajām sekām ir Purvīša, Rozentāla, Valtera lēmums atstāt Latviju. Spilgti piemēri ir nelietīgā izturēšanās pret Raini Valsts prezidenta vēlēšanās un LU akadēmisko pelēcību atsacīšanās atbalstīt Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai. Vēsturiski viens no spilgtākajiem piemēriem ir Nobela prēmijas laureāta V.Ostvalda Latvijas pamešana. Izcilais zinātnieks turpmākajā dzīvē vairs neko nevēlējās dzirdēt par Rīgu.
   Jocīgs fakts ir tas, ka latviešu kultūrā daudzas izcilas vērtības ir radītas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir sastopams, sākot ar Pumpura daiļradi, Matveja daiļradi, Kluča daiļradi un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriģentiem. Par “otrās brīvvalsts” latviešu attieksmi pret godīgiem un gudriem cilvēkiem nevienam saprātīgam cilvēkam nav jāatgādina.
   Neapšaubāmi, arī tagad latviešiem ir gudri un godīgi cilvēki. Kāda daļa no viņiem pat ir psiholoģiski izturīga dzīvei Latvijas kriminālajā kapitālismā. Tomēr visu izšķir proporcionalitāte. Gudrie un godīgie ir tādā kritiskā mazākumā, ka viņi nav spējīgi pretoties obskurantu nekaunīgajai un agresīvajai masai.
   Esmu dziļi pateicīgs Daugavpils bijušajam kolēģim profesoram Indriķim Kramam. Viņš nepierasti drosmīgi un precīzi salīdzina nepatīkamo attieksmi pret talantīgiem cilvēkiem Latvijā ar pilnīgi pretējo attieksmi Igaunijā un Lietuvā. Par to var lasīt 2019.gada 9.martā “Delfi” publicētajā plašajā un interesantajā intervijā ar profesoru. Intervija lieliski apstiprina gadiem ilgi esejās un citos tekstos regulāri akcentēto latviešu tautas milzīgo nelaimi – slikto izturēšanos pret gudriem un godīgiem tautiešiem. Nākas saprast, ka bez gudras un godīgas elites tauta ir akla, kurla, mēma. Bez gudras un godīgas elites nevar būt valsts. Ja gudras un godīgas elites vietā ir nacionāli nodevīgi kompradori un sociāli bezatbildīgi tipi ar augstākās izglītības papīriem un savā starpā sadalītiem dažādiem akadēmiskajiem tituliem, tad politikā var būt vienīgi “Par-politikai” līdzīgs debilisms, ideoloģijā var būt vienīgi “jābūtības dimensijai” līdzīgi murgojumi, radošā jaunatne var vienīgi tirināties “Satori” pervesiju bedrē, bet tautas naudas maku un saimniecisko darbību netraucēti diriģē organizētā noziedzība.
   Pats nepatīkamākais “otrajā brīvvalstī” ir tas, ka sabiedrībā nomācoši dominē tāds morālais noskaņojums un tādas garīgās tendences, kurām nav nekāda sakara ar gudru un godīgu cilvēku izaugsmi, pilnveidošanos un perspektīvām dzimtenē sevi realizēt atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribēs otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt un vispār palīdzēt nostāties uz kājām jeb, kā teica Rainis, kļūt “kultūras tautai”. Gluži pretēji: Dievs ir sodījis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".
   Lai sekmīgi kādam cilvēkam palīdzētu, ir nepieciešams elementārs nosacījums. Sekmīgi kādam cilvēkam var palīdzēt vienīgi tad, ja viņā eksistē kaut kas svēts. Tas attiecas arī uz tautu un tās sociālajiem slāņiem.
   Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu varas inteliģences miljonam ir svēts?
   Labi ir zināms, ka svēta nav brīvība, neatkarība, suverenitāte, taisnīgums, tiesiskums, gudrība, godīgums, izglītība, zinātne. Loģiski, ka tādā gadījumā svēts nav arī Valsts prezidenta institūts, un “6.oktobra paaudzes” parlaments par Rīgas pils jauno saimnieku ievēlēs ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievēlēs ļoti bālu ebreju, kurš juridisko neizglītotību pierādīja preambulas kroplībās.
   Bālajam ebrejam varas inteliģences lipīgākie eksemplāri dedzīgi velta tādus epitetus kā gudrs, erudīts, izglītots, inteliģents. Viņus var saprast. Viņiem gribas vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu cilvēki. Latvieši šos skaistos vārdus nekādā gadījumā nedrīkst attiecināt uz cilts brāļiem. Tas latviešiem ir aizliegts. Tāpēc tagad latvieši ir laimīgi, ka ir atradies neizdevies cittautietis, kuram bez bailēm un, galvenais, bez klasiskās skaudības var adresēt skaistus epitetus.
   “Otrajā” Latvijas Republikā ir jauka tradīcija. Ja radikāli mainās valdošās kliķes primātu sastāvs, tad katru reizi tūlīt tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godīgā veidā iegūtos aizceļojošo vācbaltu namīpašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas.
   Ebrejus neaiztiksim. Mūsmāju jaunā himna “Ebrejs Rīgas pilī” drīz izsvītros jaukās tradīcijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, par ilgo pacietīgo gaidīšanu ebrejiem ar uzviju atdodot pusi Rīgas.  
   Taču skolotājus nākas aiztikt. Pamatots ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnījuši algas palielinājumu?”.
   Uzvaras pieminekļa nojaukšanai veltīto publikāciju komentāros ārdās jaunā paaudze. Tās aktīvākie puiši  ar “visām četrām” atbalsta priekšlikumu nojaukt pieminekli. Viņi pie reizes izsaka dažādas vēsturiskās muļķības, lamā krievus un padomju iekārtu. Nav grūti saprast, ka jaunās paaudzes tendenciozās zināšanas vēsturē ir skolotāju “nopelns”. Arī rusofobijas smirdoņa jaunatnē ir skolotāju “nopelns”.
   Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitījums ir plašs. Skolotāji ir līdzvainīgi tādos nedarbos kā izglītība kā bizness, nemitīgās reformas izglītībā, mācību grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tūkstoši ar maziem bērniem pie rokas, interneta dziļi aprobežoto troļļu simti, pusizglītotie “eksperti”, “Delfi” iluzoro “Versiju” jaunie speciālisti, “Satori” perversiju bedres pietaisītāji, jauno žurnālistu kāpostgalvas. Skolotāju “nopelns” noteikti ir amorālie tipi valdībā un parlamentā (“Petraviču [valsts apkrāpēju] sargā (!?) trauslais līdzsvars valdībā”). Bez skolotāju līdzdalības nebūtu masveidīgi pretīgā attieksme pret tādām cilvēcē svētām vērtībām kā brīvība, neatkarība, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir līdzvainīgi organizētās noziedzības plūdos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas).
   Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadījumā visi skolotāji vienādā mērā ir sastrādājuši tik tikko minētos un citus “nopelnus”. Tas ir pašsaprotams. Jārunā ir par kopējo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektīvo seju, uz kuru nav ieteicams skatīties spogulī, ja nav vēlēšanās paģībt un saglabājusies zināma pašcieņa.







piektdiena, 2019. gada 1. marts

Pagrimuma realitāte jeb morālā poliūrija

   Atkal medicības termins! Jā, pareizi! “Poliūrija” ir medicīnas termins. Bez tā nevarēsim iztikt. Tagad sociālajā publicistikā ir stabila situācija un stabila specifika. Sociālā publicistika nevar elpot bez medicīnas terminiem. Situācija šajā ziņā ir stabila. Turklāt der visi medicīnas termini. Medicīnā termini  nosacīti dalās divās grupās. Vienā grupā ir termini miesas ārstēšanai un profilaksei. Otrā grupā ir termini gara un prāta ārstēšanai un profilaksei. Stabilā specifika ir tā, ka sarunā par garu un prātu pareizāk (kariķējoši perspektīvāk) ir lietot miesas ārstēšanai un profilaksei paredzētos terminus. Termins “poliūrija” attiecas uz miesu, apzīmējot pārmērīgu urīna izdalīšanos un diennakts urīna daudzuma palielināšanos.
   Latvijas varas inteliģence var lepoties ar morālo poliūriju. Latvijas varas inteliģence sastāv no morālajiem “poliūrijiem”. Morālais pagrimums (svešvārdā – deģenerācija) ir pārmērīgs un vairs neatbilst Homo sapiens kritērijiem. Visvairāk tas attiecas uz valsts galvenajiem institūtiem – Valsts prezidentu, parlamentu, valdības vadītāju, ministriem, ģenerālprokuroru, Valsts bankas vadību. Diemžēl morāli cerīgi nevaram lūkoties uz šo institūtu visām amatpersonām. Morālā pagrimuma vidē spēj eksistēt tikai šai videi vairāk vai mazāk piemēroti indivīdi.
   Nekļūdīgi var paziņot viņu skaitu. Latvijā deģenerācijas melnā ēna pārklāj 57029 indivīdus. Tie ir indivīdi, kuriem VID ir jāiesniedz valsts amatpersonas deklarācija. Viņus var uzskatīt par morāli nelīdzsvarotiem, jo viņi vistiešākajā veidā ir saistīti ar pagrimumu valsts varas institūtos. Ja kāds noliedzoši krata galvu “Es neesmu deģenerāts!”, tad tā ir melošana vai neizpratne. Iespējams, daudzi no 57029 indivīdiem nemaz nav spējīgi saprast, ka deģenerāciju var atbalstīt tikai deģenerāts. Strādājot valsts iestādē, jebkura amatpersona automātiski kļūst deģenerācijas procesa sastāvdaļa. Tas ir tāpat kā ar dzīvošanu Latvijā. Katrs, kurš dzīvo Latvijā, automātiski kļūst Latvijas iedzīvotājs. Taču, saprotams, eksistē izeja no tāda stāvokļa.
   Izeja ir vienkārša! Ja kāds nevēlas būt Latvijas potenciālo deģenerātu kontingentā, tad nav jāsadarbojas ar valsts intitūcijām. Tagad ir lielas iespējas no tā izvairīties, sākot ar darbu privātā firmā un beidzot ar aizbraukšanu no Latvijas. Tādas skaistas iespējas (individuālo brīvību) nāktos uzskatīt par “perestroikas” ieguvumu, ja vien viss nebūtu tik dramatiski un individuālās brīvības izmantošana neizvērstos traģēdijā, kas Homo ar sapiens vienmēr ir Dzimtenes piespiedu atstāšana un odiozs liegums kalpot savai valstij un tautai. Nav normāli, ja latvietim cilvēciskās sejas saglabāšana var notikt tikai Īrijā, Lielbritānijā vai kādā citā zemē.
   Bet tagad par pagrimuma realitāti – konkrēto izpausmi. Uz aizvadīto 30 gadu valstisko procesu fona konkrētā izpausme daudziem liksies ikdienišķi niecīga. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Patiesībā tiekamies ar ļoti būtisku izpausmi. Pie tam tik būtisku, ka tā met melnu ēnu ne tikai uz valsts amatpersonām, bet tāpat met melnu ēnu arī uz Satversmes galveno varoni “Latvijas tautu”, kurai pie mums pieder “valsts suverēnā vara”. Pagrimuma realitāte attiecas uz valsts varu, par kuras kvalitāti politiski, morāli un metafiziski (Dieva priekšā) ir atbildīga “Latvijas tauta”. “Latvijas tauta” valsts varu ir uzticējusi morāli ļoti pagrimušiem tipiem – visīstākajiem morālajiem “poliūrijiem”.
   Interneta medijā “nra.lv” 2019.gada 1.martā bija lasāms: “Sekojot skandālam ap labklājības ministri Ramonu Petraviču un cerot paskubināt premjeru šo situāciju atrisināt pēc iespējas ātrāk, opozīcijā esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) Saeimā Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam iesniegusi jautājumu Par valdības neiecietīgo attieksmi pret aplokšņu algas maksājumiem. Taču ir skaidrs, ka ātrāk par šā gada budžeta pieņemšanu (!?) virzības šajā jautājumā nebūs. K. Kariņš paudis, ka publiski izskanējusī informācija par ministres vīra Aleksandra Petraviča uzņēmumā Monēta, kurā R. Petraviča, savulaik, vadījusi finanšu lietas, it kā izmaksātajām aplokšņu algām jāvērtē sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Premjers aicinājis (!?) R. Petraviču sadarboties (!?) ar VID. Savukārt uz jautājumiem par to, vai skandāls varētu kalpot par pamatu R. Petravičas demisijas pieprasīšanai, premjers neatbild (!?).”
   Tā it kā būtu smieklīga mizanscēna. Zagli gatavojas ķert tikai tad, kad sāks ziedēt ievas, atlidos stārķi...Šajā gadījumā – kaut kad pavasarī pēc budžeta apstiprināšanas. Smieklīgi būtu jautāt “Vai  patiešām neviens vairs nesaprot, ka noziedznieks ir jāķer un jāsoda nekavējoties, bet nevis jāgaida kaut kādas izmaiņas dabā vai sabiedrībā?”.
   Smieklīga te nekā nav! Tiekamies ar 999. proves deģenerāciju. Psihiskās deģenerācijas galvenā pazīme ir totāls un visaptverošs nihilims. Deģenerāts noraida, neatzīst, ignorē ne tikai vispārpieņemtās morāles normas, principus, tikumisko vērtību. Deģenerāts noraida, neatzīst, ignorē jebkuru cilvēciskās esamības normu un vērtību. Deģenerātam nekas nav svēts – ne valsts un tauta, ne brīvība un suverenitāte, ne tiesiskums un taisnīgums, ne patiesība un garīgums, ne māksla un zinātne, ne kultūra un reliģija, ne politika un ideoloģija, ne audzināšana un izglītība. Ja Kariņam un Latvijas krūmos salasītajai ministru kompānijai būtu kaut kas svēts, tad Petraviča tiktu momentā padzīta. Ja Valsts prezidentam un Saeimas deputātiem būtu kaut kas svēts, tad mums nekad pie varas netiktu kariņi, petravičas. Un beidzot: ja “Latvijas tauta” kaut nedaudz atbildīgi dzīvē realizētu tai piederošo “valsts suverēno varu”, tad mūsu zemi neapkaunotu masveidīgās deģenerācijas melnā ēna. Neapšaubāmi, kāds morālais “poliūrijs” tiektos ieņemt augstu krēslu, taču “Latvijas tauta” nekavējoties viņu apstādinātu. Tagad ir pretējais. Augstos krēslos sēž tikai morālie “poliūriji”.
   No “6.oktobra paaudzes” jaunajiem valdniekiem noteikti kādi 98% nemaz neapjēdz notikumu graujošo trajektoriju. Par to esmu pilnīgi pārliecināts. 6.oktobrī “Latvijas tautas” elektorāts atbalstīja noziegumu brīvībā uzaugušo paaudzi. Tā pazīst vienīgi dzīvi nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā. Šī paaudze var nesaprast, ka partija un koalīcija nedrīkst aizstāvēt noziedzniekus. Lai pieņemtu valsts budžetu, nedrīkst nesodīt noziedzniekus. Noziedzniekus vispār nedrīkst pielaist valsts jautājumu risināšanai. Ja tas tā nenotiek un noziedznieki turpina darbu valdībā un parlamentā, tad tāda pieeja ir deģenerātu pieeja. Tāda pieeja jau vairs nav attiecināma uz cilvēkiem, bet ir attiecināma uz kaut kādiem cilvēcei nezināmiem un antropoloģiski neidentificējamiem briesmoņiem, pārdabiskiem nezvēriem, himērām.
   Partijas un koalīcijas interesēs nedrīkst būt noziedznieku piesegšana. Pie mums tas tā nav. Pie mums ir pārspēta PSKP pieeja. Padomju laikā bija stingrs princips vārdā “partijas intereses”. Taču šo principu nekad neattiecināja uz noziegumiem. Attiecināja tikai uz ideoloģiju. PSKP drastiski sargāja savu ideoloģiju, bet nevis drastiski sargāja dažāda veida valsts krāpniekus. Pie tam PSKP tos partijas biedrus, kuri bija krimināli noziegušies pret valsti, sodīja daudz bargāk nekā bezpartejiskos noziedzniekus. Pie mums viss ir otrādi. Mūsu partijas un koalīcijas ir noziedznieku aizstāves. Un tas ir visīstākais deģenerātu līmenis.