Šajā esejā vēlos
iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks.
Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb nomofobijas gūsts”. Runa ir
par nepierastu parādību. Pie tās nepierastības ir vēlams pierast jau pašā
sākumā, balstoties uz adekvātu terminoloģiju. Taču globālajai parādībai
vispareizākais būtu teikt “Pietiek!”. Tā nav laba parādība. Tā slikti raksturo
šīs parādības fanus.
Tā ir moderna
parādība, un tā agrāk nebija sastopama cilvēces vēsturē. Parādība aptver visu
cilvēci. Šodienas Latvijā šī parādība attiecas burtiski uz visiem – lieliem un
maziem, veciem un jauniem, bagātiem un ne visai bagātiem, pilsētniekiem un
lauciniekiem.
Parādībai ir
cēlonis. Par parādības cēloni iespējamas dažādas hipotēzes. Taču speciālajā literatūrā
ir sastopama tikai viena hipotēze. Šajā esejā runa būs par vēl vienu hipotēzi.
Parādībai ir
obsesijas reputācija. Tas ir precīzi zināms. Tātad šī parādība tur savā gūstā
cilvēkus – viņu domas, atmiņas, bailes, tieksmes, šaubas, kas pret paša gribu
rodas ne tikai psihiski slimiem, bet arī psihiski veseliem cilvēkiem. Jēdziens
„obsesija” ir atvasinājums no latīņu „obsessio”
(ielenkt, turēt savā varā), un tas teicami iederas globālās parādības
interpretācijā. Vēl nākas piebilst, ka cilvēki var apzināties obsesijas
iracionalitāti, bet tomēr nespēj no tās atbrīvoties. Viņi visu laiku paliek
parādības gūstekņi.
Savādākajā virsrakstā
ir latviešu sarunvalodā reti sastopams jēdziens - nomofobija. Tas ir jaunvārds.
Tas cilvēces leksiskajā arsenālā ir tikai no 2010.gada. Jēdziens „nomofobija”
ir atvasinājums no izteikuma angļu valodā „no
mobile-phone phobia” (bailes palikt bez mobilā telefona).
Pie reizes gribu
paskaidrot vēl vienu leksisko darinājumu. Tekstā tiks lietots kalks „smartfons”.
Tas ir veidojums latviešu valodā no angļu „smartphone”
(gudrais telefons). Atšķirībā no jēdzieniem „obsesija” un „nomofobija” dotais
kalks ir plaši izplatīts latviešu sarunvalodā (arī reklāmā), tāpēc atļaušos to
lietot bez pēdiņām.
Modernā obsesija
ir atkarība no tehnikas un tehnoloģijas – datora, mobilā telefona, interneta un
tā komunikācijas instrumentiem (sociālajiem tīkliem). Tik tikko minēto
inovāciju mūžs ir vēsturiski ļoti īss, taču attīstības ziņā ļoti dinamisks. Pat
pārāk dinamisks. Tāpēc mūsdienās neviens nekaunas, ka cilvēku apziņa (inovāciju
ietekmes izpratne) atpaliek no tehniskā un tehnoloģiskā progresa. Tādā gadījumā
saka, ka „dzelži” attīstās straujāk nekā cilvēku apziņa un cilvēku spēja
operatīvi mainīties reizē ar zinātniski tehniskajām izmaiņām.
Vispirms
speciālisti sāka analizēt atkarību no interneta (turpmāk sacīsim - interneta
atkarību). Pētnieciskā darbība sākās 1995.gadā. Togad Rietumos publicēja pirmos
rakstus par interneta izraisītajām psihiskajām problēmām. Pirmās monogrāfijas
par interneta atkarību sāka publicēt 1998.-1999.gadā.
Zinātniskās
pētniecības pašā sākumā radās un joprojām saglabājas terminoloģiskā
daudzveidība. Angļu valodā speciālajā literatūrā tiek lietoti tādi jēdzieni kā
„Internet abuse” (interneta pārmērīga
lietošana), „Internet addiction”
(interneta tieksme/sliecība/nodošanās), „Internet
dependency” (interneta atkarība), „compulsive
Internet use” (piespiedu/spaidu interneta lietošana), „pathological Internet use” (patoloģiska interneta lietošana), „disturbed Internet use”
(uztraukta/uzbudinoša interneta lietošana).
Zinātne, protams,
centās iet kopsolī ar informācijas tehnikas un tehnoloģijas jaunākajiem
sasniegumiem. Nācās pievērsties ne tikai interneta atkarībai, bet apvienot
vienā pētnieciskajā kompleksā atkarību no datora, atkarību no interneta,
atkarību no mobilā telofona un XXI gadsimta sākumā arī atkarību no smartfona.
Zinātne sāka lietot tādus jēdzienus kā kiberpsiholoģija, kibertelpa. Jau minēju
par jēdziena „nomofobija” lietošanu no 2010.gada.
Pašlaik (2019.g. sākumā)
zinātniskās uzmanības centrā ir atkarība no smartfona. Tā faktiski reizē ir
atkarība no datora, atkarība no mobilā telofona un atkarība no interneta.
Smartfona
izgudrošana un masveidīgā lietošana sekmēja zinātniskās domas konsolidāciju,
sākot ar viena pētnieciskā priekšmeta definēšanu un beidzot ar teorētisko
universāliju izdomāšanu. Vairs nav nepieciešams nodalīt datora, mobilā
telefona, interneta un tā sociālo instrumentu psiholoģisko un kulturoloģisko
problemātiku, kā arī nozoloģisko problemātiku (nozoloģija ir mācība par
slimībām un to klasifikāciju). Tagad šo problemātiku var aplūkot kompakti.
Zinātnisko
secinājumu ievirze bija prognozējama. Civilizācijas labumiem
(jaunizgudrojumiem) vienmēr ir divas sejas: labā un sliktā. Zinātniski
tehniskais progress katru reizi atvieglo cilvēku dzīvi, taču reizē kaut kādā
veidā to padara komplicētāku, veicinot negatīvas emocijas un negatīvas kulturoloģiskās
asociācijas, bremzējot cilvēku darbību un nelabi izmainot cilvēku dzīves
kārtību, normas un pat vērtības. Tāpēc bija prognozējama gan pozitīvā, gan
negatīvā attieksme pret smartfonu.
Bailes no
tehnikas varas un bailes no tehnikas spējas transformēt kultūru, cilvēka dabu
un paradumus, bailes no tehnikas spējas būtiski koriģēt sociālos procesus un
politiskos procesus ir tradicionāla izpausme. Dažāda rakstura bailes vienmēr ir
pavadījušas to segmentu, ko saucam par dzīves tehnisko progresu. Mūsdienās šīm
bailēm ir īpašs iemesls, jo informācijas tehnoloģijas ne tikai izkārto un
kontrolē dzīves procesus, bet izkārto un kontrolē cilvēku smadzenes. Cilvēki
zaudē suverenitāti – cilvēcisko neatkarību, patstāvību darbībā, uzvedībā un
komunikācijā. Par tiem, kuri lieto jauno tehniku un tehnoloģiju, var iegūt
visdažādākā satura informāciju. To savās interesēs var izmantot ārējie spēki.
Pozitīvās
attieksmes adepti slavē internetu un tā pieejamību smartfonā. Internets
stimulējot smadzeņu aktivitāti, un tas esot ļoti derīgi vidējā vecuma cilvēkiem
un gados vecākiem cilvēkiem. Turklāt atsevišķi zinātnieki pat neatzīst
interneta atkarību. Tā neeksistējot, un apgalvojums par interneta atkarību ir
intelektuāls pārspīlējums. Patiesībā internets esot saistīts ar cita veida
atkarībām – datorspēļu atkarību, „čatošanas” atkarību, azartspēļu atkarību.
Speciālajā
literatūrā dominē negatīva attieksme pret smartfonu. Smartfona izraisītā
obsesija esot skaidra realitāte un maldīgi ir to neatzīt un pret to nevērsties.
Neiroloģisko mehānismu sakarību summa smartfona atkarības laikā cilvēka
smadzenēs esot tāda pati kā cilvēkiem ar atkarību no narkotikām.
Daudzi zinātnieki
izsakās ļoti kritiski. XXI gadsimtā smartfons esot izraisījis jauna tipa
epidēmiju – patoloģisku atkarību (nomofobiju) no gudrajiem mobilajiem
telefoniem. Epidēmijas sekas smagi atsauksies uz cilvēku evolūciju, cilvēku
psiholoģisko, intelektuālo, sociālo potenciālu. Zinātnes humānistiskais
pienākums ir apzināt smartfona atkarību, izstrādāt diagnostikas metodikas un
klasificēt modernās epidēmijas variācijas. Pareizi rīkojas tās valstis, kuras smartfona
(plašāk – interneta) atkarību atzīst
pilnā mērā. Somijā no interneta atkarīgos jauniešus neņem armijā. Ķīna
2008.gadā interneta atkarību atzina par slimību un sāka iekārtot speciālas
klīnikas interneta atkarības ārstēšanai. ASV šim nolūkam pirmo slimnīcu atvēra
2009.gadā. Pētnieciskā aģentūra „Gallup”
ir noskaidrojusi, ka ASV katrs otrais cilvēks vairs nespēj dzīvot bez smartfona.
Līdz šim
iepazītajā speciālajā literatūrā ir nosaukts tikai viens cēlonis (proti, viena
hipotēze) atkarībai no smartfona. Cēlonis esot bailes no vientulības. Cēloņa leksiskais noformējums var
atšķirties, taču principā vienmēr ir runa par vienu un to pašu - bailēm no
vientulības.
Tā, piemēram,
nomofobiju uzkurina bailes būt izolētam no ārpasaules. Ja cilvēks nevar
sazināties ar citiem, tad viņā uzjundī bažīgs priekšstats par savu nevajadzību
un nespēju būt noderīgam darbā un sabiedriskajos pasākumos. Smartfonā
funkcionējošais internets ļauj pārvarēt vientulību, sociālajos tīklos
iesaistoties dialogā ar citiem cilvēkiem un dažādā diskursīvā formā
demonstrējot savu klātbūtni.
Nākas atcerēties
vientulības būtību. Proti, atbildēt uz jautājumu „Kas ir vientulība?”. Atbilde
uz šo jautājumu var ļaut vai neļaut akceptēt doto hipotēzi.
Vientulība ir
sociāli psiholoģiskā parādība - cilvēka emocionālais stāvoklis. Mēdz būt pozitīvā
vientulība un negatīvā vientulība.
Pozitīvā
vientulība ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība. Cilvēkam laiku pa laikam ir
nepieciešama vientulība. Tā praktiski ir iespējama vientuļā situācijā, kad līdzās
nav citu cilvēku un cilvēks var netraucēti palikt viens ar savām domām.
Pozitīvās vientulības vitālo nepieciešamību lieliski apzinās intelektuāli
augsti attīstīti indivīdi. Viņi pret vientulību izturas kā pret dārgu psihisko
vērtību un fizioloģisko nepieciešamību.
Negatīvā
vientulība ir nespēja komunicēt ar līdzcilvēkiem, jo cilvēks ir izolēts no sabiedrības.
Tādu vientulību cilvēks negatīvi pārdzīvo.
Cilvēks ir sociālā
būtne. Cilvēks nespēj pilnvērtīgi eksistēt bez kontaktiem ar citiem cilvēkiem.
Vissmagākais soda mērs ir nevis nāves sods, bet ieslodzīšana vieninieka kamerā.
To ļaudis atzīst jau no senseniem laikiem.
Aizliegums (soda
mērs) nelietot smartfonu nav ieslodzījums vieninieka kamerā. Cilvēkam netiek
liegta iespēja uzturēt sakarus ar citiem cilvēkiem. Cilvēks netiek totāli
izolēts no sabiedrības. Cilvēkam nevar rasties vientulības apziņa un nevar
rasties bailes no vientulības.
Ņemot vērā tik
tikko atgādināto vientulības būtību, grūti (neiespējami) ir akceptēt hipotēzi
(dažos darbos pierādītu faktu) par bailēm no vientulības kā nomofobijas cēloni.
Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cits, un tāpēc nākas formulēt jaunu
hipotēzi un ieskicēt tās argumentus.
Visticamākais
nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās
bailes palikt vienatnē ar savām domām, kad cilvēka prāts nav nodarbināts ne
ar kādu konkrētu uzdevumu. Tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Cilvēks
ir padarījis darbu, ar kuru bija aizņemtas viņa domas. Tagad viņu negaida
darbs, un viņa domas, tā teikt, var plūst brīvi bez jebkāda tematiskā
norādījuma. Viņš ir spiests domāt par to, kas „iešaujas prātā”.
Atkārtoju: tāda
situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Un, lūk, katrs cilvēks paskaidros, ka
tā nav patīkama situācija. Tā ir diskomforta situācija, no kuras gribas pēc
iespējas ātrāk atbrīvoties un domās pievērsties kaut kam konkrētam. Speciālisti
zina, ka cilvēka smadzenēm ļoti nepatīk „bezdarbība” – nenoslogotība ar
konkrētu intelektuālo uzdevumu (to apstiprina ASV universitātēs veiktie
eksperimenti).
Speciālistu
aprindās labi zināms ir vēl viens moments. Labi ir zināms tas, ka smartfona lietošana
ir izteikti fragmentāra kustība, nemitīgi pārejot no vienas tēmas (tehnoloģiskā
instrumenta) uz otru tēmu. Praktiski tas izpaužas haotiski. Cilvēks var kādu
brīdi pārbaudīt e-pastu, pēc tam var
parunāt pa mobilo telefonu, uzrakstīt e-vēstuli, pēcāk tūlīt var apskatīt
mediju portālus, katrā no tiem uzkavējoties dažas sekundes; pēc mediju portālu
apmeklējuma var sākt kaut ko fotografēt
vai filmēt utt.
Smartfona
fragmentāra lietošana mūsdienu sabiedrībā ir masveidīga mānija. Tā ir
bezjēdzīga nodarbošanās. To nav grūti saprast. Šīs nodarbošanās mērķis nav
konstruktīvs. Cilvēks neko nedara relatīvi fundamentāli, paliekoši, izzinoši.
Viņa komunikācija ar sabiedrību ir virspusēja. Citiem vārdiem sakot, smartfona
masveidīgā fragmentārā lietošana ir laika kavēšana, bailes palikt vienam ar
savām domām un savās domās kaut ko izdomāt, kā sakām, līdz galam.
Hipotēzi, ka
nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām,
gribas uzskatīt par pierādītu attiecībā uz cilvēces to daļu, kura, piemēram,
pret vientulību neizturas kā pret lielu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību.
Cilvēces šai daļai ir paniskas bailes palikt vienatnē ar savām domām, un
cilvēces šī daļa ir ļoti priecīga par jauno tehniku un tehnoloģiju. Tā vareni
palīdz nepārtraukti ar kaut ko nodarbināt smadzenes. Nav svarīgs nodarbinātības
saturs. Galvenais ir pats nodarbinātības mehānistiskais process – iespēja
nemitīgi „bakstīt” smartfonu, ļaujot smadzenēm priecīgi lēkāt no viena punkta
uz otru punktu.
“Bakstot”
smārtfonu, vientulība nav iespējama. Nav iespējamas arī bailes no vientulības.
Smartfona „bakstītāji” noteikti nepazīst vientulības psihisko kompleksu, jo ar
vienu aci viņi visur redz ap sevi tādus pašus „bakstītājus”. Viņiem drīzāk ir
solidaritātes, sociālās, kulturoloģiskās integrētības sajūta, bet nevis
vientulības sajūta un bailes no vientulības. Viņi lepojas ar savu mūsdienīgumu
un aktīvo iekļaušanos vismodernākajos sociālajos trendos. Kāda var būt
vientulība, ja tu ej ciešā kopsolī ar savu paaudzi ne tikai savā valstī, bet
visā cilvēcē!