piektdiena, 2019. gada 11. oktobris

Atraktīvā politiskā hronika: 10. oktobris



  
   Pēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā Saulē  sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
   Politiskās dzīves intensitāte diemžēl sagādā prāvas grūtības sociāli politisko procesu analizētājiem. Notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir par lielu, lai detalizēti apskatītu katru jauno idejisko, konceptuālo, stratēģisko pavērsienu, kuri pie tam, kā norādīju, ir neparasti un negaidīti. Tātad neatbilst pierastajai loģikai un sociāli politiskā segmenta domāšanas un rīcības vispārējām normām un tradīcijām.
   Neapšaubāmi, ar tik tikko minētajām grūtībām sociāli politiskā analītika nesastopas pirmo reizi. Ļoti liela notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir bijusi arī agrāk. Tā tas bija, piemēram, “perestroikas/atmodas” periodā. Toreiz arī viss ritēja neparasti un negaidīti spraigi. Katrs jaunais pavērsiens šķita svarīgs un vispusīga izvērtējuma cienīgs. Taču tādam izvērtējumam neatlika laika, jo tūlīt sekoja ne mazāk interesants un ne mazāk svarīgs pavērsiens.
   Tādai vēsturiskajai situācijai recepte jau sen ir izrakstīta; proti, jāveido notikumu hronika ar pēc iespējas izsmeļošākiem komentāriem. Hronika vēlāk kļūst informācijas bāze vēsturniekiem, sociologiem un citiem speciālistiem, pētot attiecīgo laikmetu.
   “Atraktīvā politiskā hronika” iecerēta kā informatīvā materiāla izlase. Tajā tiks iekļauts galvenokārt atraktīvs materiāls; respektīvi, tiks fiksēti emocionāli pievilcīgi, emocionāli piesaistoši notikumi, kuru saturā ir jūtas, subjektīva reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, mentalitātes apzinātas vai neapzinātas vibrācijas, zināšanu apjoms un pasaules izpratnes spējas.
   Hronika sākas ar vienu atraktīvi bagātu dienu oktobrī. Oktobris tagad latviešu tautai ir dārgs mēnesis – gada svētākais mēnesis. 2018.gada oktobrī Latvijā sākās jauns laikmets. Pagājis ir jaunā laikmeta pirmais gads. Pašlaik politiskās dzīves intensitāte nav mazinājusies. 2019.gada 10. oktobrī bija vairāki atraktīvi politiskie notikumi.
   10.oktobrī “Diena” vēstīja: “Ministrijas pārstāvji domē iepazīstināti ar pilsētas attīstības tendencēm un sociālekonomisko situāciju Liepājā, ostas, lidostas attīstības un uzņēmējdarbības aktualitātēm. Viens no sarunu tematiem bija arī jaunā cietuma būvniecība. "Šobrīd mums ir projekts, kas nozīmē, ka mērķim esam pavirzījušies par vienu soli tuvāk, tomēr, lai sāktu projekta realizāciju valstiskā līmenī (!?), jāpārskata projekta finansēšanas iespējas. Un šo jautājumu vēlamies apspriest arī kopā ar pašvaldību - kopīgi meklēt iespējas finanšu avotiem -, iespējams, jāizskata arī publiskās un privātās (!?) partnerības modeļi, kādi citviet pasaulē ir īstenoti arī cietuma būvniecības vajadzībām," paudis ministrs [Bordāns – A.P.], piebilstot, ka gadījumā, ja projekta īstenotāji spēs atrast pievienoto vērtību (!?), ko no šādas sadarbības gūtu uzņēmējs (!?), tad partnerība būtu iespējama. Ministrs arī norādījis, ka valstiskā līmenī vairs nav šaubu (!?) par moderna (!?) cietuma būvniecības lietderību, jo pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts (!?) par vietu, kurai jāveicina (!?) noziedzības turpināšanās. Tā esot atbilstoša vide, kas audzina, izglīto un resocializē ieslodzītos, tādējādi paaugstinot iespēju, ka pēc ieslodzījuma termiņa beigām persona pilnvērtīgi atgriežas un iekļaujas sabiedrībā.”
   Ļoti atraktīvs notikums! Emocijas burtiski aulekšo! Kā var nepiesaistīt ministra Bordāna atraktīvie izteikumi! Izrādās, cietuma celtniecība (cietums vispār) var būt ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, kolhoza, sovhoza, firmas, biedrības struktūra. Izrādās, cietumi var būt moderni un nemoderni. Tāpēc valdībai ir bijušas šaubas – būvēt modernu jeb nemodernu cietumu. Izrādās, “pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts par vietu, kurai jāveicina noziedzības turpināšanās”. Tātad agrāk bija pretējs viedoklis, un cietums tika uzskatīts par noziedzības turpināšanās vietu. Taču visatraktīvākais efekts ir Bordāna prātojumiem par privāto partnerību, uzņēmēju līdzdalību, pievienoto vērtību. Bet kāpēc gan lai viņš tā neprātotu! Ja pēcpadomju laikā par biznesu ir pārvērsta izglītība, medicīna, māksla un literatūra, tad kāpēc par biznesu nevarētu pārvērst arī cietumu? Cietuma bizness kā nekā būtu smaržīgāks bizness nekā, teiksim, atkritumu savākšanas bizness. Par sēdēšanu cietumā varētu noteikt cenu, biznesa plānā varētu paredzēt prāvu peļņu. Nav ticams, ka vilinošo iespēju pievērsties cietuma biznesam apdomātu tikai, pieņemsim, Šķēle, Šlesers, Ameriks.
   10.oktobrī “Delfi” lepojās: “Latvijā ir Eiropas Savienībā (ES) trešais lielākais psihiatrijas pacientiem paredzēto gultasvietu skaits slimnīcās, sniedzot iespēju nodrošināt 125 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" apkopotie dati. Latviju apsteidz Beļģija ar 136 slimnīcas gultām psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem un Vācija ar 128 gultasvietām. Savukārt ceturtajā vietā ir Malta, kas spēj nodrošināt 115 gultasvietas. Lietuva ierindojas piektajā vietā, nodrošinot 100 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt Igaunija atrodas vēl zemāk, ierindojoties 21.vietā ar iespēju nodrošināt 53 gultasvietas, kas ir par 23,1% jeb 16 gultasvietām mazāk nekā ES vidēji un par 57,8% jeb 72 gultasvietām mazāk kā Latvijā. Pēdējā vietā ES ierindojas Itālija, spējot nodrošināt deviņas gultasvietas psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir par 86,9% jeb 60 gultasvietām mazāk kā ES vidēji un 92,8% jeb 116 vietām mazāk kā Latvijā.”
   Dotā ziņa emocionāli piesaista divējādi.
   Pirmkārt, nav īsti skaidrs, vai nākas priecāties jeb bēdāties par gultasvietu lielo skaitu. Ja ir sarūpētas tik daudzas gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, tad tas liecina par sabiedrības psihisko neveselību. Latvijas sabiedrība ir psihiski nevesela un par lielo gultasvietu skaitu ir jākaunas.
   Otrkārt, “Delfos” doto informāciju papildina fotogrāfija. Tajā redzama slimnīcas palāta ar tukšām gultām. Un atkal nav īsti skaidrs, vai par tukšajām gultām nākas priecāties jeb bēdāties. Par laimi tajā pašā dienā interneta mediji ieviesa skaidrību: “Lai pārliecinātos, ka personai veselības stāvokļa dēļ nav ierobežotas spējas ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, viņu varēs nosūtīt veikt veselības pārbaudi. Valsts sekretāru sanāksmē šodien, 10.oktobrī, izsludināts noteikumu projekts, kas nosaka kārtību, kādā šī pārbaude būs veicama. Attiecīgi, ja valsts drošības iestādei būs pamatotas aizdomas, ka personai, kas pretendē uz speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir psihiski un uzvedības (!?) traucējumi, tai skaitā traucējumi alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošanas dēļ, kas dod pamatu apšaubīt viņa spēju ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, konkrēto cilvēku nosūtīs uz veselības pārbaudi”. Tātad sabiedrības psihiskās neveselības līmenis ir augsts, ja pat valsts augstāko institūtu darbinieku kontingentā ir iespējamas problēmas ar garīgo veselību. Ne velti doto atraktīvo informāciju (fotogrāfiju) viens cilvēks komentēja: “Gultas ir tukšas, jo visi trakie sēž Saeimā un valdībā!”.
   10.oktobrī (kāda bagāta diena!) tika saņemta ziņa, kas kontekstuāli saistāma ar 2019.gada vasaras vienu no atraktīvākajiem notikumiem: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudi par iespējamu interešu konfliktu Latvijas Universitātes (LU) dzīvokļu izīrēšanā. Pārbaude sākta pēc Valsts kontroles atklātajiem faktiem. Zināms, ka KNAB interesējies arī par LU rektora pienākumu izpildītāja Indriķa Muižnieka un viņa radinieku (!?) saistību ar darījumiem, kurus novērtējusi kā nesaimnieciskus.”
   Lieki ir atgādināt par Muižnieka nelietību rektora vēlēšanās un jaunu mācību korpusu celtniecībā. Drīzāk iederas atgādinājums par nelietības ontoloģiju. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Muižnieka nelietības nav izņēmums, un jaunā ziņa par mahinācijām ar dzīvokļiem ir loģiski pakārtota ziņa.








trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Apķēzīšanas dinamika



   Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālai padomei (LCP) un latviešu valodai. 2019.gada 1.oktobrī “nācijas tēvs” ierosināja attiecīgo likumu papildināt ar Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un Valsts valodas dienu. Nacionālo kustību viņš saista ar LCP.
   LCP ir vērtīgākais politiskais formējums latviešu tautas vēsturē. LCP sastāvā bija reti godīgi tautas un valsts patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP priekšvēsture sākās padomju laikā un izvērsās 1941.gadā pēc vācu okupācijas. Pirmajā laikā galvenais uzdevums bija apzināt godīgos latviešus. Tas nebija viegli izdarāms pēc masveida pielīšanas Ulmanim, Maskavai, Hitleram, kā arī deportācijas. Tas bija jādara lielā slepenībā, jo LR īstu neatkarību nepieļāva ne ulmanieši, ne padomju vara, ne vācieši, ar kuriem brāļojās tie latvieši, kuriem patstāvīga LR neinteresēja. Vācieši, kā jau tas īstai okupācijas varai pieklājas, ļoti stingri vērsās pret nacionālās patstāvības centieniem. Ne velti viņi no LCP daudzus arestēja, nošāva.
   LCP vīri principā arī šodienas “nācijai” nav vajadzīgi, jo viņi bija par īstu LR, bet nevis ulmaņu-baložu vai tagadējo LKP/VDK morālo kastrātu “demokrātisko republiku”. “Nācijas tēvs” nav LR Valsts prezidents, bet ir LKP/VDK morālo kastrātu nacionāli nodevīgi izveidotās LR simulācijas 61 “deputāta” ieliktenis. Viņa ierosinājums ir šausmīgs cinisms un liecina par zemiski apkaunojošu attieksmi pret īstiem Latvijas patriotiem.
   LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevību, neatzina un nesadarbojās ar vācu okupantiem. LCP nekad nepieļautu 16.martu. LCP vajāja visi – ulmanieši, komunisti, fašisti. Represēja komunisti, fašisti. LCP bija komunistu ienaidnieki, tāpēc komunistu varas turpinājuma nodrošinātāja “nācijas tēva” iniciatīva ir odioza izdarība un faktiski apķēzī LCP piemiņu. Levits pats pieder LKP/VDK varas turpinājumam, maskējoties ar LR simboliku un institūtiem. Levits pieder tam, ko sauc par "okupāciju". Tādējādi blādīšanās par neatkarības kustības piemiņu šī indivīda mutē ir liela nelietība un nekaunība. LR 2003.gadā atsacījās no neatkarības. Arī tāpēc neatkarības kustības piemiņas diena būtu nonsenss.
   Par Valsts valodas dienu vispār nav vērts runāt, jo nav vērts runāt par latviešu valodas reputāciju valdošajā kliķē. Amizanti tiekamies ar zīmīgu sakritību. 2019.gada 1.oktobrī, kad “nācijas tēvs” iepriecināja “nāciju” ar saviem priekšlikumiem, “583 darāmo darbu” valdība vienas Rīgas augstskolas rektora krēslā iesēdināja aizdomīga tipa ārzemnieku bez latviešu valodas zināšanām. “Nācijas tēvs” par to zināja, taču absurdajos apstākļos neatsacījās blādīties par Valsts valodas dienu. Tādējādi ir divi varianti. Rīgas pilī tika iesēdināts izcili liels muļķis jeb izcili liels nelietis. Pieļaujams arī trešais variants: izcili liels muļķis + izcili liels nelietis, kurš ir apņēmības pilns apķēzīt visu svēto mūsu Tēvzemē.


pirmdiena, 2019. gada 30. septembris

Modernā banalitāte



   Banalitāte ir oriģinalitātes trūkums, pliekanums, bezgaumīgums. Sastopama, tā teikt, arhaiska banalitāte – sen zināma un sen apnikusi banalitāte. Sastopama relatīvi jauna banalitāte – moderna banalitāte, ja ar vārdiem “moderna banalitāte” apzīmējam kaut ko mūsdienīgu, sava laika prasībām un sasniegumiem atbilstošu, ar ko tiekamies nesen, bet kas jau ir ieguvis banalitātes statusu.  
   Pašlaik moderna banalitāte ir žēlošanās par Rietumu civilizācijas bojāeju, “baltās” rases degradāciju un deģenerāciju. Tāda žēlošanās vairs nav nekas jauns. Tāda žēlošanās vairs neliecina par oriģinalitāti, jo netiek pateikts kaut kas pirmreizīgs, savdabīgs, īpatns. Rietumu civilizācijas bojāeja un eiropeīdu garīgais sabrukums ir aksioma. Tātad fakts, kas bez pierādījuma tiek pieņemts par patiesību. Doto bēdīgo apgalvojumu nevajag apgādāt ar konkrētiem piemēriem un pārliecinošiem argumentiem.
   Par civilizācijas sabrukumu liecina ļoti daudzas izpausmes. Spilgti liecina, piemēram, valsts kā sabiedrības politiskās organizācijas degradācija. Valsts ideja un valsts organizēšana vienmēr bija un joprojām saglabājas kā civilizētības fundamentāls sasniegums. Valsts joprojām ir katras sevi cienošas tautas sapnis, ideāls, pašrealizācijas kulminācija. Tagad valsts vērtība ir apdraudēta. Temperamentīgā esejistikā tiek rakstīts par “valstīm-paklīdenēm”, “neizdevušām valstīm”, “revizionistiskām valstīm”. Cenšoties glābt valsts reputāciju, tiek aicināts radīt “jaunu humānismu”, “jaunu apgaismību”, “jaunu konservatīvismu”. Zūd ticība likvidēt globālisma ideoloģiju, kas pašlaik ir valsts reputācijas galvenais grāvējs. Daudzas valstis konstitucionāli nostiprina starptautisko tiesību prioritāti, tādējādi brīvprātīgi atsakoties no valstiskās suverenitātes. Tādas valstis var ietekmēt no ārpuses un vietējā elite nevēlas neko mainīt nacionālo interešu aizsardzībā.
   Satversmes 68.pantā ir teikts: “Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju (!?) var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums.”
   Dotajai normai, kas stājās spēkā 2003.gada 5.jūnijā, nav nekādas jēgas, jo LR nav suverēna valsts pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. Tāpat no Satversmes jau sen vajadzēja izsvītrot 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Tā vietā, lai sakārtotu konstitūciju atbilstoši vēsturiskajai realitātei (tajā skaitā pareizi raksturotu valsts karogu), valdošā kliķe sagatavoja ļoti kroplu Satversmes preambulu.
   Mūslaiku galvenā politiskā problēma ir dilemma starp nacionālajām interesēm un globālismu, ko faktiski musina tikai viena valsts – ASV. Diemžēl ASV palīdz valstis-kompradores (ārvalsts atbalstītājas, tās aģentes savā zemē). Rietumu civilizācijas katrā valstī tagad ir nacionālie spēki un globālisma spēki – kompradoriska elite. Globālisms vairs nav snaudoša metastāze (slimības perēklis) Rietumu civilizācijā. Globālisms nav arī epidēmija tikai kādā atsevišķā zemē. Faktiski globālisms ir pandēmija – epidēmija, kas ir izplatījusies ļoti plašā teritorijā (daudzās valstīs visos kontinentos).
   Moderna banalitāte ir arī saruna par latviešu tautas mobilizēšanos cilvēciski cienīgai dzīvei. Lai mobilizētos garīgajai atdzimšanai un pārvarētu metafizisko (un tātad kopumā antropoloģisko) katastrofu, nepieciešams kaut ko saprast. Vispirms un galvenokārt ir nepieciešams saprast un savienot kolektīvi ideālos mērķus, kuriem ir noteikta kvalitāte, ar savām interesēm, kurām arī ir jābūt noteiktai kvalitātei. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem ideālistiskiem mērķiem, bet nevis materiālajiem mērķiem. Cilvēkā ir nepieciešamas jūtas par idejām – idejiskajiem mērķiem. Bez tā nav iespējama stratēģiskā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas atmošanos un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret idejiskajiem mērķiem. Cilvēkos ir jāatmodina transfromācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un vadīta.
   Bez stratēģiskās mobilizācijas nav iespējams sākt atdzimšanas procesu. Stratēģiskās mobilizācijas pamatā ir ideja – idejiskais mērķis. Turklāt emocionāli izgaismots idejiskais mērķis. Atdzimšanas mobilizācija nevar notikt bez noteiktiem personības parametriem. Proti, noteiktām cilvēku iezīmēm un garīgajām nostādnēm, kuras argumentēti pamato atdzimšanas nepieciešamību un cīņas nepieciešamību, bez kā nav iespējama atdzimšana. Jaunās „attīrītās” un mobilizētās personības ir pēc tam jāsaliedē mikrokolektīvos, bet jaunos mikrokolektīvus vēlāk ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu realizācijai. Taču cilvēks faktiski atsakās no sevis priekš sevis, jo viņa atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis.
   Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā aizvadītajā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau padomju laikā „perestroikas/atmodas” kontekstā) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības padibenes) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tādas drausmīgas situācijas rašanās nevarēja palikt bez kardinālām sekām. Vissvarīgākās sekas ir divas: intelektuāļu/inteliģences slāņa likvidācija un antropoloģiskā (metafiziskā) katastrofa. Tā visa rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīga un ideālistiski orientēta inteliģence, kas varētu uzņemties atdzimšanas mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadīšanu. Tādējādi latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Latviešu tautas virzība ir sairuma, sabrukuma, normālu struktūru izjaukšanas un izsmiešanas virzība. Drīkst teikt – nacionālā debilisma progresējoša virzība. “6.oktobra paaudzes” valdības simulakra lepnie “583 darāmie darbi” ir latviešu tautas dzīves vajadzību ņirdzīgas izsmiešanas paraugs. “Nācijas tēva” apoteoze un miesas uzturēšana ar bezmaksas ēdienu un papildfinansējuma miljoniem ir latviešu tautas gara un prāta destrukcijas simbols. Deģenerāti latviešiem raksta ne tikai komentārus, bet raksta “rakstus”, dibina politiskās partijas, vada parlamentu, tēlo ministrus. Acīmredzot tiekamies ar latviešu tautas terminālo (beigu, gala) krīzi. Tāda tauta nevienam nav vajadzīga ne kā civilizētības kāpinājuma objekts, ne kā koloniālās pakļautības trofeja. Tādu tautu nemaz nav iespējams uzskatīt par tautu.
   Moderna banalitāte ir “nācijas tēva” intelektuālo un morālo īpašību kritika. 2019.gada 30.septembrī “nācijas tēvs” atklāja savu šausmīgi melno dvēseli. “Delfos” varēja lasīt: "Mūsdienu akadēmiskā pasaule ir "iedzīta projektu slazdos". Tā es to sauktu. Mēs nevaram izmainīt lielās straumes, ja vēlamies plūst līdzi tām un gūt no tām labumu, tomēr varam saglabāt veselo saprātu un savā Alma Mater tiekties uz līdzsvara atjaunošanu starp birokrātiju un zinātni, starp burtu un garu," Latvijas Universitātes Senāta svinīgajā sēdē pirmdien sacīja Valsts prezidents Egils Levits."
   Dziļi amorāli teikts! Nevienam īstam cilvēkam (ne tikai zinātniekam) nav vajadzīgs līdzsvars starp birokrātiju un zinātni, burtu un garu. Katram īstam cilvēkam galvenais, vadošais, vajadzīgākais, vērtīgākais ir zinātne un gars. Turpretī birokrātija un burts ir šķērslis, traucēklis, pretinieks, nasta. Kāds gan melns tips ir šis “nācijas tēvs”! Tādus amorālus domu graudus nav nācies  lasīt. Pie tam publiski ieteiktus valsts galvenajai augstskolai. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ja melnais “nācijas tēvs” sludinās savai “nācijai”, ka cilvēka dzīvē alkātība, nauda, bagātība, manta, karjera, slava, vara ir galvenais.
   “Nācijas tēvam” noteikti ir sava vērtību skala. Tajā garīgais nav augstāks par materiālo, vispārējais nav augstāks par atsevišķo, taisnīgums nav augstāks par likumu, kalpošana nav augstāka par valdīšanu, vara nav augstāka par privātīpašumu. Vai inteliģences iniciatīvas autori "Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu" zināja, cik dziļi amorālu tipu viņi bīda uz Rīgas pili kā “nācijas” glābēju, aizstāvi, vadoni?
   Kas attiecas uz "projektu slazdiem", tad faktiski mūsdienu pasaulei nav neviena projekta, jo nav vērtību bāzes un nav ideju bāzes. Tā ir šodienas nelaime - cilvēcei nav nākotnes projekta. Eksistē vienīgi atziņa, ka kapitālisms/liberālisms/demokrātija ir totāli sašķobījusies un ar cilvēku saprātu kaut kas nav kārtībā. Taču neviens nevar pateikt, ko darīt, lai turpmākajā dzīvē tiktu vaļā no visām briesmām un rastos ticība nākotnei. Tiesa, ne visā globālo sociālo problēmu analītikā ir izteikta neskaidrība par nākotni. Tiem speciālistiem, kuri cilvēku likteni atvasina no demogrāfiskā stāvokļa, nākotnes projekta trūkums nav pārsteigums. Demogrāfiskā pāreja uz planētas noslēgsies tikai 2050.gadā. Pēc tā iestāsies planetārais līdzsvars un stabilitāte. Nākotne vairs neliksies tik bezcerīga, un optimistisks nākotnes projekts piedzims, tā teikt, pats no sevis.

 

 




trešdiena, 2019. gada 25. septembris

Vai Levits kritizēja ASV?



   No Valsts prezidenta E.Levita runas ANO interneta mediji 2019.gada 25.septembrī citē šādus fragmentus: Lai saglabātu mieru un drošību pasaulē, starptautiskajai kārtībai ir jābūt stabili veidotai uz multilaterālisma, iekļautības un tiesību noteikumos balstītiem principiem. Tās aizsargāšana un stiprināšana ir mūsu kopīgs uzdevums. Apvienoto Nāciju Organizācija ir un būs multilaterālisma un tiesību noteikumos balstītas pasaules kārtības centrālā institūcija"[..]“Latvijas piemērs rāda, ka tiesiskuma, demokrātijas un cilvēktiesību principu garantēšana ir svarīgs priekšnosacījums tam, lai valsts varētu veiksmīgi pilnveidoties. Tādēļ Latvija ir gatava aktīvi piedalīties šo principu nostiprināšanā starptautiskajās tiesībās".
   Kāds zinošs cilvēks Levita runu šādi komentē: “Levits runāja tukšai zālei, bija tikai Rinkeviča kompānija un daži Pumbu-numbu valsts pārstāvji... Te redzams, ka Latvija nevienu neinteresē vispār! Kā bija tukša zālē kad Vējonīts uzstājās, tā tukša zālē pie Levita... Kad Putins pagājušājā eizē uzstājās zālē pat kājās stāvēja... lūk kāda interese....”.
   Taču manuprāt runas publiskās rezonanses iztirzājums nav galvenais. Galvenais ir jautājums “Vai Levits kritizēja ASV?”.
   Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no Levita lietotā svešvārda “multilaterālisms” interpretācijas. Ar jēdzienu “multilaterāls” apzīmē daudzpusējību. Runa var būt par dažādu līgumu, sarunu, vienošanās daudzpusējību. Visbiežāk jēdzienu “multilaterāls” piemēro starptautiskajā ekonomiskajā  un politiskajā darbībā, kā arī valstu ārpolitikas raksturojumā. Valsts var realizēt multilaterālu ārpolitiku un unilaterālu ārpolitiku. Tātad valsts var daudzpusēji sadarboties ar citām valstīm bez sev pieprasītām privilēģijām, un valsts var vienpusēji (unilaterāli) izturēties pret sadarbību ar citām valstīm. Unilaterālā ārpolitika faktiski nav sadarbība, bet gan kaut kas pilnīgi cits, balstoties uz vienpusējām privililēģijām, vienpusēju diktātu, vienpusēji izdevīgu līgumu u.tml.
   Levita runā aicinājums panākt stabilu multilaterālisma principu ievērošanu ir pilnīgi pamatots. Visjaunākajā laikā par multilaterālisma principu neievērošanu satraukti izsakās ļoti bieži visdažādākajos starptautiskajos forumos. Par to raksta zinātnieki, politiķi, publicisti. Multilaterālisma principu ignorēšana tiek uzskatīta par mūsdienu pasaules vienu no vislielākajām nelaimēm, apdraudot valstu cienīgu līdzāspastāvēšanu un pat draudīgi izvēršoties par III Pasaules kara ieganstu. Respektīvi, Levita runa sasaucas ar vispārēju trentu šodienas starptautiskās dzīves vērtējumos.
   Viss ir pareizi! Tikai jāņem vērā viens moments. Žēlošanās par multilaterālisma trūkumu patiesībā mēdz būt vienīgi drosmīgi atklāta vēršanās pret ASV ārpolitiku vai zemtekstā sastopama ne visai drosmīga vēršanās pret ASV ārpolitiku. Jau labu laiku ASV nav konkurentu multilaterālisma principu ignorēšanā. Pēc PSRS sagraušanas ASV kļuva pasaules valdniece, konsekventi nostiprinot t.s. vienpolārās pasaules kārtību. Saprotams, vienpolārās pasaules kārtības nostiprināšanā multilaterālisms nav vajadzīgs. Kritizējot multilaterālisma trūkumu, vienmēr tiek kritizēta ASV ārpolitika un tās globālisma ideoloģija. Kritikas objekts nav ne Ķīna, ne Krievija, kuras tagad arī tiek uzskatītas par ļoti nozīmīgiem spēka poliem uz Zemes.
   Nekādā ziņā nav ticams, ka Levits apzināti gribēja zemtekstā kritizēt ASV ārpolitiku. Konformisma un  kompradorisma ģēnijs Levits nevar nezināt, ka ASV nedrīkst kritizēt. Banāli skaistajā runā viss ir sanācis acīmredzot skaidri neizprotot jēdziena "multilaterālisms" piemērotību. Gribēja gudri kaut ko pateikt, bet sanāca amizanti. Bet tas jau ir sen zināms: kungs Levits nespēj savas glamūrīgi seklās publiskās prezentācijas loģiski un saturiski precīzi organizēt. Tāpat kā bija ar preambulu, tiekamies ar nekompetenci, zināšanu niecīgumu.


ceturtdiena, 2019. gada 19. septembris

Varas smadzenes brīvībā bez sirdsapziņas


   Kriminālais kapitālisms ir vēsturiski ļoti jauna parādība. Kriminālais kapitālisms kā valsts iekārtas sistēmisks (!!) veidojums radās PSRS sagraušanas rezultātā tādās zemēs kā Krievija, Latvija. Par kriminālo kapitālismu tāpat kā par jebkuru vēsturiski jaunu fenomenu pagaidām ir zināms ļoti maz. Kriminālajā kapitālismā varas smadzenes funkcionē atšķirīgāk nekā tās funkcionē, sacīsim, tradicionālajā kapitālismā. Tā vairs nav hipotēze. Dažas atšķirīgas iezīmes jau ir diezgan precīzi fiksējamas un ar tām nepieciešams iepazīstināt interesentus.
   Neapšaubāmi, Krieviju jāuzskata par kriminālā kapitālisma māti un tēvu. PSRS sagraušanas projekts dzima Krievijas galvaspilsētā Maskavā, un Maskava vadīja padomju valsts sagraušanas projekta izpildi. Rīgā viss notika saskaņā ar Maskavas norādījumiem. Latviešu “atmoda” bija Maskavā izdomātās valstī kopējās “perestroikas” komponents ar lokāli piemērotu sentimentālu nosaukumu. Tādi manipulatīvi nacionālistiski komponenti bija katrā padomju republikā. Tautas masu nacionālistiskā eiforija tika viltīgi izmantota kā PSRS sagraušanas viens no galvenajiem instrumentiem.
   Tas bija ļoti gudri izvēlēts instruments. Tikai retais padomju pilsonis tūlīt izprata šī instrumenta pielietošanas patieso mērķi. Izpratne par patieso mērķi masveidā radās vēlāk, kad pēc 1991.gada “bijušie” saglabāja ne tikai varu, bet sev pievāca visus sabiedriskos īpašumus – zemes dzīļu bagātības, tautsaimniecības uzņēmumus, nekustāmos īpašumus, zemi, mežus, garīgās kultūras un masu komunikācijas resursus. Tā tas notika visā bijušajā Padomju Savienībā, un tā tas notika arī Latvijā.
   Patiesība par latviešu „atmodu” ir ļoti rūgta patiesība. Latviešu tautas kāda daļa joprojām negrib pieļaut patiesības izplatīšanos par „atmodu”. Pirmkārt un galvenokārt to negrib pieļaut „atmodas” lāčplēši. Viņiem nav izdevīga patiesība par „atmodu”, jo tad atklāsies viņu nacionāli noziedzīgā loma vēsturiskajā īstenībā. Patiesība par “atmodu” faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets epopejā par PSRS sagraušanu. PSRS sagraušanai grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sagrautas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju, kura latviešu tautā ir populāra ar nosaukumu “atmoda”.
   Pret Latviju ir jāizturas kā pret Krievijas klonu – mātes un tēva organisma pēcnācēju, kas radies bezdzimumvairošanās ceļā. Taču ir vērojama abu organismu ģenētiskās identitātes mazināšanās. Aktuāls kļūst Krievijas un Latvijas kriminālā kapitālisma salīdzinājums. Daudzi materiāli liecina, ka kriminālā kapitālisma saglabāšanā Latvija izvirzās priekšgalā. Latvija kļūst kriminālā kapitālisma etalons.  
   Krievijā, piemēram, organizētā noziedzība ir manāmi apvaldīta, oligarhi ir nostumti malā, ebreju caurvītā "5.kolonna" tiek apsūdzēta valsts nodevībā, Rietumu “eksperti” jau sen vairs nekomandē ekonomiku. Krievijai nav valsts parāda, kuru tā nevarētu tūlīt dzēst. Krievijā noziegumos (visbiežāk korupcijā) pieķerts valsts darbinieks momentā tiek atlaists no darba. Kā zināms, LR Valsts bankas prezidents ir pasaulē slavens koruptants un līdz tiesas sākumam 2019.gada 4.novembrī netika atbrīvots no darba. Bet pats galvenais - Krievijai ir politiskā suverenitāte, no kuras latvieši ar prieku atsacījās 2003.gadā. Vēl būtiski tas, ka Krievijā ir dedzīga patriotiskā inteliģence ar ļoti gudriem un pat ģeniāliem līderiem. Krievijā speciāli komplektētas sociālās grupas neatbalsta neliešus valsts iestādēs, kuru kolektīva atbalstīšana Latvijā ir strauji progresējoša nelaime. Jaunākie piemēri ir “inteliģences pārstāvju iniciatīva "Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu"”, “akadēmiskās sabiedrības vēstule premjerministram”, amorāli aizstāvot LU Satversmes sapulcē neievēlēto Muižnieku. Krievijā ir ļoti prāvs patriotisko mediju un patriotiski orientēto sabiedrisko organizāciju skaits, kategoriski noraidot postmodernismu, neoliberālismu, globālisma ideoloģiju, homoseksuālisma un genderisma demagoģiju, centienus deformēt ģimeni kā sociālo institūtu. Latvijā šajā ziņā nav gandrīz nekas. Krievijas valdībai un politiskajai elitei nevar pārmest iracionālu un absurdu rīcību. Toties Latvijā pie varas tagad ir iracionālā “6.oktobra paaudze” ar tās valdības absurdu - “583 darāmajiem darbiem”. Krievijas vadošās universitātes nekad nav atbalstījušas “Boloņas procesu” un vispārējā izglītībā netiek murgots par “kompetenču izglītību”. Dziļas atšķirības ir paškritikas ziņā. Krievijā ir sastopams pamatīgs publikāciju klāsts par elites stratēģijas nepilnībām un valdības kļūdām. Latvijas varas inteliģencē paškritiskums neeksistē. Toties pašslavināšanās jau ir sasniegusi kariķējošu pakāpi: “Улманис: пока есть Бог на небе, будет существовать латышское государство и латышский народ”. Tā kādā izdevumā krievu valodā 2019.gada 12.septembrī citēja Gunti Ulmani.
   PSRS sagraušanas mērķis bija turpmāk dzīvot kriminālajā, bet nevis, atkal sacīsim, tradicionālajā  kapitālismā. PSKP un VDK nomenklatūras bijušie kadri, kuri ar savu noziedzīgo darbību būvēja kriminālo kapitālismu, protams, domāja savādāk. Viņi nedomāja, ka būvē kriminālo kapitālismu. Viņu ieskatā tika būvēts demokrātisks kapitālisms. Taču īstenībā viņiem daudz neinteresēja politiskā terminoloģija un ideoloģija vispār. Viņu prātu nodarbināja padomju sabiedrības kopīpašumu piesavināšanās un parvēnijiem tipiskā maniakālā velme kļūt miljonāram.
   Jau gadus trīsdesmit LR valstiskuma definēšanā valda nenoteiktība. Padomju laikā katrs zināja, ka dzīvo sociālistiskajā iekārtā. Toties pēcpadomju laikā ļoti daudziem nav skaidrs, kādā iekārtā viņi dzīvo. Skaidrs ir vienīgi tas, ka vairs nedzīvo sociālistiskajā iekārtā. Sabiedrības saprātīgākā daļa nojauš, ka nedzīvo arī kapitālistiskajā iekārtā, kāda ir Rietumu zemēs. Gadu no gada katru dienu Latvijas medijos atspoguļotā organizētā noziedzība nevar izraisīt pastāvošās valsts iekārtas patīkamu vērtējumu. Patīkamu vērtējumu var liekulīgi demonstrēt vienīgi organizētās noziedzības personāžs un viņu sulaiņi.
   Kriminālā kapitālisma pati būtiskākā iezīme ir noziegumu brīvība. Turklāt tā ir organizētās noziedzības noziegumu brīvība. Tradicionālajā kapitālismā organizēto noziedzību uzskata par visbīstamāko noziedzības veidu. Organizētās noziedzības iespējamība apliecina valsts varas degradāciju, jo valsts amatpersonas iesaistās noziegumos kopā ar krimināliem elementiem.
   Organizētās noziedzības bīstamība tika uzsvērta arī sociālisma zemēs. Šodienas organizētās noziedzības vecākās un vidējās paaudzes entuziasti noteikti to nav aizmirsuši. Viņi atceras, kāds bargs sods LPSR draudēja par organizēto noziedzību. Taču Latvijas Republikā viņi jūtas droši. Viņu noziegumus sargā noziegumu brīvība.
   Par noziegumu brīvību pirmo reizi tika rakstīts 2013. gada 24.oktobrī.* Atgādinu galveno.
   Noziegumu brīvības kvintesence ir iespēja Latvijas Republikā nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt, noziegumu brīvību garantē pieņemtie likumi. Notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā Saeimā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.
   Par noziegumu leģitimāciju pēc aiziešanas pensijā ļoti bieži mīl atcerēties tāds ilggadējs Saeimas deputāts kā Jānis Jurkāns. Internetā viegli atrast Jurkāna vērtīgās atmiņas par noziegumu brīvības spožo attīstību Latvijas Republikā. Savukārt 2019.gada vasaras karstākais organizētās noziedzības sižets “būvniecības kartelis” veicināja dažu amatpersonu atmiņas par likumu jocīgo koriģēšanu parlamentā. Piemēram, internetā lasāmas šādas atmiņas: “Kad mēs Saeimā skatījām grozījumus Konkurences likumā, tad bija liela pretestība un liela vēlme vēl vairāk mīkstināt sodus, sodu noteikumus, Ministru kabineta noteikumus par sodu noteikšanu. Burtiski izdevās kaut kādā veidā tomēr palikt pie tā, kas ir, lai nepasliktinātu stāvokli," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama”.
   Latvijas universitātes drausmīgie skandāli veicināja analītiski apcerēt vēl vienu kriminālā kapitālisma būtisku iezīmi. Tā saistīta ar varas metodoloģiju.
   Varai ir sava metodoloģiskā bāze – rīcības principu un metožu sistēma. Tā palīdz iegūt varu un palīdz saglabāt varu. Ja šīs sistēmas atsevišķus svarīgus elementus neņem vērā, tad varu var ātri zaudēt. Izrādās, uz kriminālo kapitālismu tas neattiecas.  
   Konkrēti runa ir par varas metodoloģisko elementu “apdraudējuma likvidācija”. Ja vara sastopas ar apdraudējumu (iespēju zaudēt varu), tad nekavējoties ir jālikvidē apdraudējums. Tas ir jādara bez kavēšanās, bez žēlastības un maksimāli agresīvā veidā, lai tiktu pilnīgi izslēgta apdraudējuma restaurācija. Jārīkojas ir ātri, bez liekas vilcināšanās un nevajadzīgiem disputiem. Ja tas tā nenotiek, tad tas liecina par varas vājumu, bezspēcību, degradāciju.
   Dotajam elementam (“apdraudējuma likvidācijai”) ir plaša vēsturiskā prakse gan ar pozitīviem piemēriem, gan ar negatīviem piemēriem. Negatīvs piemērs ir Krievijas impērija. 1917.gadā tā gāja bojā tāpēc, ka netika izmantots elements “apdraudējuma likvidācija”. Cars vilcinājās, izrādīja mazdūšību, nelikvidēja liberālās kompradoru buržuāzijas līderus un partijas. Cara neizlēmība noveda Krievijas impēriju līdz sabrukumam.
   Pozitīvs piemērs ir Ķīna. Tās spēka struktūras 1989.gadā nekavējoties bez žēlastības likvidēja varas apdraudējumu – sava veida “perestroiku”. Kā zināms, visai drīz sākās Ķīnas ekonomiskā uzplaukuma bums.
   LU drausmīgos skandālus vajadzēja momentā likvidēt, jo tie apdraudēja varas morālo autoritāti. Vara bez morālās autoritātes var pastāvēt vienīgi ar zobenu, automātu, tanku palīdzību. Tas ir sen zināms. Tomēr valdība nevērsās pret Muižnieka, Druvietes nelietīgajām izdarībām ne tikai sakarā ar rektora vēlēšanām, bet arī sakarā ar Brokas krimināllietu. Vara adekvāti nereaģēja pat pēc Muižnieka uzdrošināšanos apkaunot “KNAB” (valsts tiešās pārvaldes iestādi). 2019.gada 18.jūlijā medijos citēja lepno Muižnieku: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tas bija atklāts izaicinājums ne tikai “KNAB”, bet arī valdībai. Taču valdība nevērsās pret Muižnieka nekaunīgajiem meliem.
   Pamatots ir ziņkārīgais jautājums “Kāpēc LR vara neizmanto “apdraudējuma likvidāciju”?”. Uz šo jautājumu var būt tikai viena atbilde: “LR vara nejūtas apdraudēta”. LR vara nebaidās zaudēt morālo autoritāti, un LR varai faktiski nav vajadzīga morālā autoritāte latviešu sabiedrībā. LR vara var bezbailīgi pastāvēt ne tikai bez morālās autoritātes, bet arī bez zobenu, automātu, tanku palīdzības.
   Lieta ir tā, ka Latvijas kriminālajā kapitālismā varu stabili atbalsta varas uzpirktais latviešu tautas “miljons”. LU, “būvniecības karteļa” un citi skandāli neapdraud varu. Skandālus nav vajadzīgs likvidēt. Kriminālajā kapitālismā noziegumu brīvību izbauda ļoti daudzi cilvēki. Noziegumu brīvību masveidīgi izbauda gandrīz visi strādājošie cilvēki, sākot ar aploksnēs saņemtajām algām un beidzot ar miljonu godīgo sadalīšanu organizētās noziedzības klanos. Kriminālais kapitālisms nav atsevišķu indivīdu kriminalitāte, bet tautas masu kriminalitāte. Ja tradicionālajā kapitālismā noziedzība ir epizodes, tad kriminālajā kapitālismā noziedzība ir masveidība, jo noziedzībā ir ievilināta gandrīz visa tauta. Ja padomju cilvēku smadzenēs mājoja komunistiskā ortodoksija, tad kriminālā kapitālisma cilvēku smadzenēs mājo noziegumu brīvības ortodoksija. Kriminālajā kapitālismā varai nav vajadzīgs ne morālais spēks, ne intelektuālais spēks. Kriminālajā kapitālismā varai vienīgi ir vajadzīgs uzturēt noziegumu brīvību un regulāri modernizēt noziegumu brīvību atbilstoši jaunākajām noziedzības iespējām. Kriminālā kapitālisma smadzenes nepazīst sociālo atbildību, politisko atbildību, morālo atbildību. Saprotams, nepazīst arī kriminālo atbildību. Kriminālajā kapitālismā kriminālais sods draud tikai t.s. nesistēmiskajiem noziedzniekiem. Proti, ar organizēto noziedzību nesaistītajiem likumu pārkāpējiem, kuri vēl nav izpratuši kriminālā kapitālisma vitālāko bausli – “Dalies ar tiem, ar kuriem ir jādalās, un viss būs kārtībā!”.
   Politiķu krāpšanās organizētajā noziedzībā nav tas pats, ja viens Jānis apkrāpj otru Jāni, viņam par lielu naudu iesmērējot slimu govi. Politiķu krāpšanās nav individuāls akts ar individuālām sekām. Politiķu krāpšanās nav vienreizējs akts, bet gan lavīnveidīgs akts, nemitīgi turpinoties un sagandējot dzīvi ar pastāvīgu krāpšanos. Politiķu krāpšanās nekad neapstājas pati no sevis, un politiķu krāpšanās visbiežāk attiecas uz vienas vai vairāku tautu likteņa. Turklāt attiecas uz tautu likteņa visjūtīgāko veidu – morālo likteni, sociuma ētosa likteni. Politiķu krāpšanās ir tautu apkrāpšana ne tik daudz sociāli politiskajā ziņā kā morāli tikumiskajā ziņā, sagraujot tautas morāles normu, principu un ideālu kopumu (ētosu), kas ir mūsdienu latviešu tautas milzīga nelaime. Latviešu tauta cerēja iegūt liberāli demokrātiskā valstiskuma garantētās brīvības visaugstāko līmeni – pavalstnieku sirdsapziņas brīvību. Taču politiķu krāpšanās sekas kļuva brīvība bez sirdsapziņas.



Pagātnes fakti tagadnei


   PSRS sagraušana, sociālisma sistēmas sagraušana Austrumeiropā, divpolārās pasaules sagraušana ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad nebija notikusi tāda mēroga valstiskās un sociāli politiskās paradigmas sagraušana izteikti primitīvu, dzīvniecisku, cilvēciski necienīgu motīvu dēļ. Viss minētais tika sagrauts atsevišķu indivīdu hipertrofētās ambīcijas un alkātības dēļ.
    PSRS sagraušanas rezultātā radās jauns valstiskuma tips – krimināli oligarhisks valstiskums. Tagad ir redzams, ka kapitālisma augstākā stadija nav imperiālisms (tā uzskatīja Ļeņins), bet gan oligarhiskums un tā jaunais variants Austrumeiropā - kriminālais kapitālisms, kas izteikti funkcionē Krievijā un Latvijā. Latviešu inteliģences vispārējā neattīstība un amoralitātes pamatīgā klātbūtne mentalitātē, inteliģences totālā nespēja organizēt politiskos, ekonomiskos, sociālos procesus izrādījās ļoti piemērota krimināli oligarhiskajam valstiskumam ar noziegumu brīvību, Latviju pārvēršot par stulbeņu, neliešu un zagļu zemi, kurā ir nacionāli reakcionāra iekārta un pie varas ir nacionālo noziedznieku valdošā kliķe. Formāli atjaunotā Latvijas Republika pēcpadomju gados tiek sagrauta zem Latvijas Republikas karoga „brīvības” un „neatkarības” vārdā.
   Saprotams, unikāli grandiozie notikumi PSRS tiek analītiski adekvāti novērtēti. Vērtēšana sākās jau tūlīt 90.-91.gadā, kad likvidēja pasaules lielāko valsti un sākās tās materiālo bagātību atklāta izlaupīšana. Publicētas daudzu tā laika notikumu dalībnieku atmiņas. Par „perestroikas” nodarīto ļaunumu ir rakstījuši un turpina rakstīt krievu un cittautu zinātnieki, rakstnieki un publicisti, bijušie valstsvīri un ģenerāļi. 1990.gadā Sergejs Kurginjans kopā ar pieciem domubiedriem izdeva grāmatu „Postperestroika”. Tajā vispusīgi un argumentēti raksturota „perestroikas” graujošā loma Krievijas attīstībā. Grāmatā plaši apskatīts kriminālais bezprāts, kas sākās 1987. gadā, kad tika izsludināta „perestroika”.
   Šis teksts ir sagatavots, izmantojot publikācijas, kurās ir tādi fakti, kas objektīvi, uzskatāmi, pārliecinoši ilustrē tagadnes stāvokli. Tie ir pagātnes fakti, kuri izskaidro tagadni. Tie ir pagātnes fakti tagadnei. Šie fakti palīdz izprast šodienas dzīvi Latvijā un citur bijušajās sociālisma zemēs.
   Sociālisma sistēmas un pasaules lielākās valsts sagraušana, saprotams, bija organiski vienota ar planetāri globālo politiku. Pirmkārt un galvenokārt, ar pasaules dalījumu divos polos, uz Zemes izveidojoties t.s. divpolārajai vadības sistēmai. Tāda sistēma radās pēc II Pasaules kara, un tā sastāvēja no diviem planētas vadības poliem - ASV pārzinātā kapitālisma sistēmas pola un PSRS pārzinātā sociālisma sistēmas pola. Abiem poliem bija atomieroči, kuru pielietošanas draudus novērsa minētais pasaules vadīšanas dalījums divos polos. Katrs pols realizēja politiku atbilstoši savai izpratnei par dzīves kārtību uz Zemes. Katrs pols saprata, ka atomieroču pielietošana apdraud ne tikai pretinieku, bet arī pašus pielietotājus.
   Planetāri globālajā politikā 60.gados populāra kļuva konverģences ideja. Konverģences ideja eksistēja abu polu politiskajā un analītiskajā elitē. Gan Vašingtonā, gan Maskavā eksistēja doma par abu polu savstarpējo tuvināšanos. Tāda iespēja tika saskatīta. Vienīgi bija un joprojām ir aktuāls jautājums par to, kādiem mērķiem vajadzēja kalpot konverģences idejai. Iespējami trīs mērķi. Viens (1.) mērķis varēja būt ar konverģences atbalstīšanas tēlošanu sagraut pretējo pusi – otru spēka polu. Otrs (2.) mērķis varēja  būt (reāli bija sastopams) ar konverģences palīdzību apturēt bruņošanās sacensību starp abiem spēka poliem. Otrā mērķa adepti bija abos polos. Turklāt amerikāņu adepti kritizēja ASV militārajā doktrīnā paredzēto iespēju pielietot atomieročus pret PSRS, ja tā centīsies paplašināt savu teritoriju Eiropā. Trešais (3.) mērķis varēja būt velme patiešām godīgi un pašaizliedzīgi realizēt konverģences ideju vispārējā humānisma vārdā.
   Nav sastapts atzinums par Maskavas vēlēšanos konverģences idejas aizsegā sagraut kapitālisma sistēmu. PSRS politiskā elite netiecās ieviest sociālismu uz visas planētas. PSRS politiskā elite vēlējās kopā ar Rietumu politisko eliti apspriest pasaules problēmas, kā arī pārtraukt bruņošanās sacensību. ASV apzināti uzkurināja bruņošanās kaislības, kas varēja PSRS novest līdz ekonomiskajam sabrukumam. ASV elitei bija pazīstama koncepcija par bruņošanās sacensību kā sava veida kara formātu, paverot iespēju uzvarēt pretinieku bez militārā spēka tieša pielietojuma. Šo koncepciju saista ar kādreiz slaveno pacifisti baronesi Bertu fon Zutneri (Bertha Sophie Felicitas Freifrau von Suttner; 1843-1914).
   60.gados gan Rietumeiropā, gan ASV bija samērā ietekmīgs analītiskās elites slānis, kas bija kategoriski noskaņots pret bruņošanās turpināšanu, ieroču modernizēšanu u.tml. Šim slānim interesēja t.s. globālās problēmas – cilvēces izdzīvošanas iespējas uz Zemes. 60.gados jau bija sākusies demogrāfiskā pāreja – planētas iedzīvotāju straujš pieaugums.
   Padomju Savienības pārstāvjus uzaicināja piedalīties 1968.gadā dibinātajā planētas globālo problēmu pētniecības starptautiskajā sabiedriskajā organizācijā ar nosaukumu „Romas klubs”. 1972.gadā Austrijā tika izveidots  „The International Institute for Applied Systems Analysis”. Par institūta dibinātājiem tiek atzīti A.Kosigina znots Dž.Gvišiani no PSRS, S.Cukermans (Solly Zuckerman) no Lielbritānijas un M.Bandi (McGeorge Bundy) no ASV. Abi minētie Rietumu pārstāvji bija aktīvi bruņošanās sacensības pretinieki. Institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs bija Dž. Gvišiani. 1976.gadā Maskavā viņa vadībā izveidoja slēgtu iestādi “Sistēmiskās analīzes institūts” kā filiāli minētajam institūtam Austrijā. Jaunā iestāde strādāja VDK, PSKP CK uzraudzībā.
   Rietumos konverģences ideju atbalstīja tāda ļoti ietekmīga anglosakšu elites analītiskā struktūra kā „Council on Foreign Relations – CFR. To 1919.gadā dibināja angļu un amerikāņu analītiķi. Šīs struktūras pieeja konverģences idejai sakrita ar 1973.gada jūlijā dibināto privāto starptautisko organizāciju „Trilateral Commission”. Komisijas trīs komponenti (dalībnieki) bija 1) Ziemeļamerika, 2) Rietumeiropa un 3) Āzija (Japāna un Dienvidkoreja). PSRS tika ignorēta. Komisiju dibināja tādi planetārā mēroga stratēģi kā D.Rokfellers un Z.Bzežinskis. Tiek uzskatīts, ka „Trīspusīgajai komisijai” izdevās Ķīnu atraut no PSRS. Komisija panāca Ķīnas „perestroiku”. 1978.gadā ĶKP CK plēnumā tika pieņemts jauns valsts attīstības stratēģiskais plāns un ātri sākās tas, ko dēvē par „Ķīnas ekonomisko brīnumu”. Tātad konverģences ideja sāka kalpot 1.mērķim - ar konverģences atbalstīšanas tēlošanu sagraut pretējo pusi – otru spēka polu; respektīvi, PSRS, sociālisma sistēmu Austrumeiropā.
   Sastopams viedoklis par PSRS „perestroikas” diviem etapiem. Pirmais etaps sākās ar Dž.Gvišiani, A.Jakovļeva darbību PSKP, VDK vadības uzdevumā. Šajā etapā galvenais mērķis bija panākt līdztiesīgu līdzdalību pasaules pārvaldīšanā kopā ar Rietumu kolēģiem. Šim mērķim bija veltīta „perestroika”, ar ideoloģiski demagoģisko specifiku pārliecinot Rietumu eliti par padomju līderu jauno liberāli demokrātisko seju. Jaunajai sejai tika izdomāts vārds – „новое мышление”. To izdomāja 1987.gada sākumā valdības vasarnīcā Abhāzijā (Лидзаве). “Jaunās domāšanas” procesu vadīja A.Jakovļevs, un tajā piedalījās V.Faļins, G.Arbatovs, A.Kovaļovs. Par „jaunās domāšanas” pirmo konceptuālo paraugu kļuva koncepts „общеевропейский дом”. Šo konceptu izskatīja Politbirojā 1987.gada 26.martā, bet 10.aprīlī par to Gorbačovs Prāgā paziņoja visai cilvēcei.
   1988.gada 15.janvārī PSKP centrālajā laikrakstā „Правда” publicēja neparastu rakstu. Tā autors bija Gorbačova padomnieks G.Šahnazarovs. Raksta nosaukums „Мировое общество управляемо». Rakstā apspriesta nepieciešamība veidot „pasaules valdību”, lai no viena centra pārvaldītu cilvēci. Tas bija nepārprotams mājiens Rietumiem un pārējai pasaulei par Gorbačova vēlēšanos būt „pasaules valdībā”.
   1989.gadā Kremlī ar Gorbačovu tikās CFR vadība, D.Rokfellers. Ir zināms, ka sākumā Vašingtona ne visai vēlējās PSRS strauju sagrāvi. Tam būtu neprognozējamas sekas. Tāpat ir zināms, ka Gorbačovs pats „visu atdeva” bez cīņas. Tāpat vēl ir zināms, ka Vašingtona atļāva Baltijas republikās atstāt (militārā) atbalsta punktus.
   „Perestroikas” 2.etaps sākās 1991.gadā pēc PSRS likvidācijas. Taču 2.etapā saglabājās Krievijas Federācijas (KF) vadības cerība sēdēt ar Rietumu kolēģiem pie viena galda, lai apspriestu pasaules vadīšanas jautājumus. 2006.gadā Sergejs Lavrovs publicēja rakstu par pasaules valdību; proti, ASV un KF ārpolitikas interešu kopību. Tātad 2006.gadā vēl nebija zudusi cerība ideāli brāļoties ar amerikāņiem. Cerība acīmredzot tika pilnīgi likvidēta līdz 2007.gada 10.februārim, kad Putins Minhenē nolādēja vienpolārās pasaules izveidošanos ar ASV priekšgalā. Vienpolārās pasaules nolādēšana turpinājās Putina runā 2014.gada 24.oktobrī Valdājas klubā. Sergejs Kurginjans vairākkārt ir apgalvojis, ka Rietumu elite ap 2007.gadu nepārprotami Putinam lika saprast, ka kopīga pasaules pārvaldīšana nekad nenotiks.
   2.etapā galvenais ir ASV (Rietumu) tieša līdzdalība PSRS mantojuma sagraušanā, izlaupīšanā, ģeopolitiskajā pārvaldīšanā. ASV (Rietumi) Krievijā un bijušajās padomju republikās sāka atklāti realizēt savu politiku atbilstoši ASV interesēm, no kurām galvenā interese ir KF likvidēšana, sašķelšana, degradēšana, nomelnošana, dabas bagātību atņemšana. Amerikāņiem bija un joprojām ir vietējie palīgi. Daļu no viņiem bija sagatavojis Grišiani slepenais institūts. Parasti nosauc tādus kadrus kā Gaidaru, Čubaisu, Berezovski. Amerikāņi piekrāpa Gorbačovu, solot neievest NATO karaspēku bijušajā PSRS teritorijā. Bzežinskis atklāti A.Duginam pateica, ka apzināti piekrāpa Gorbačovu - "We have tricked him".
  



pirmdiena, 2019. gada 9. septembris

M.Zadornova aforismi

Mihaila Zadornova aforismi:
  • Единственный способ заставить людей в России соблюдать законы — это узаконить воровство.
  • Я не понимаю, почему чиновники не платят налоги со взяток.
  • Мы — удивительные люди. Хотим жить как все живут, при этом пытаемся быть непохожими на остальных.
  • У нас не воруют, а компенсируют убытки, нанесённые государством.
  • Только наш человек, наступая второй раз на грабли, радуется, что их ещё не украли.
  • Почему нас все называют Евразией? Евразия — это когда больше Европы, чем Азии. А у нас больше Азии, чем Европы. Поэтому мы не Евразия, мы — Азиопа.
  • Он из города Ханты-Мансийск-Сити.
  • Русские, украинцы и белорусы — это один народ, а наши правительства — это другой народ.
  • Только в России есть три степени запрещения: запрещено, строго запрещено и категорически запрещено.
  • Наш народ всегда за Родину, но против государства.
  • Нашему народу гораздо легче придумать вездеход, чем привести в порядок дороги.
  • Как же надо было разочароваться в людях, чтобы словом «Дружба» назвать бензопилу?
  • Психических отклонений не выявлено. Просто дурак.
  • Сначала мы выпили водки, потом пива, а потом я отравился печеньем.
  • Русские варвары врывались в среднеазиатские кишлаки, аулы и стойбища, оставляя после себя лишь библиотеки, театры и города.