otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Emocionālās analoģijas



   Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. Postcilvēku ģenēze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pēcpadomju gadus. Tomēr no tā nekļuva vieglāk pēc vēlēšanām. Nepatīkamās prognozes nespēj mazināt emocionālo pārdzīvojumu, tiekoties ar realitātes skaudrumu.
   Latvijā vēl ir samērā prāvs cilvēku skaits. Viņi veido vietējās sabiedrības garīgi veselo indivīdu kopumu. Viņi nav zaudējuši cilvēciskumu un joprojām dzīvo atbilstoši cilvēces tradicionālajām vērtībām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cēlumu un rīcības mērķtiecību. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidība un izvirtība. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvēces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildība, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attīstības kvintesence – galvenais, svarīgākais un būtiskākais sasniegums tautas vēsturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultūras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvēkiem raugās kā uz šausmīgu anormālību. Tajā pašā laikā viņi ir pamatīgi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu „Kāpēc XIX gs. otrajā pusē latviešiem piedzima mazai tautai negaidīti liela plejāde izcilu personību, bet XX gs. otrajā pusē tika sadzemdēta postcilvēku milzīga populācija?”. Tāpat viņos baismas izraisa jautājums „Kas notiks ar tautu, ja postcilvēciskums izrādīsies ģenētiski nostiprināts?”. Postcilvēku dominēšana parlamentā un valdībā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvēki neslēpj attieksmi pret nacionālo kolapsu. Dominē velme pēc iespējas ātrāk doties prom no Latvijas.
   Latvieši nav pirmie, kuri cilvēces vēsturē tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzīvo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvēku šodienas emocijām ir emocionālās analoģijas pasaules vēsturē. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā līmenī cilvēki ir izjutuši arī agrāk. Arī agrāk ir bijuši ļoti drūmi notikumi, kad tautas un tās valsts dzīvē ielaužas ellišķīgi spēki un visu barbariski izposta, dzīvi pārvēršot par nemitīgu morālo mocību.
   Ļoti uzskatāmi ir divi piemēri. Mūsu zemes iedzīvotājiem abi piemēri ir labi pazīstami. Viens no piemēriem tieši attiecas uz mūsdienu Latvijas cilvēkiem. Tas ir piemērs, kura pagātnei ir turpinājums tagadnē un nenosakāmi ilgi būs turpinājums nākotnē. To pašlaik izjūt un turpmāk izjutīs gan Latvijā palikušie cilvēki, gan Latviju pametušie cilvēki. Runa ir par amerikāņu okupāciju Rietumeiropā pēc II Pasaules kara un par Krievijas sabrukumu 1917.gadā.
   Pret t.s. oktobra revolūciju krievu īstie cilvēki joprojām izturas kā pret apkaunojošu pazemojumu, kas iezvanīja krievu tautas cilvēcisko panīkumu, kultūras mantojuma zaimošanu, nacionālā genofonda antropoloģiski vērtīgākās daļas iznīcināšanu. Krievu aristokrātijas, oficieru korpusa, garīdzniecības, akadēmiskās inteliģences iznīcināšana bija krievu gara aristokrātijas iznīcināšana. Apkaunojoši un pazemojoši bija tas, ka tautu un valsti sagrāva lumpeniskas, plebejiskas, tumsoniskas, analfabētiskas masas, kuras kodēja, zombēja, programmēja, komandēja kaut kādi no ārpasaules uzklīduši nenosakāmas kultūras identitātes deklasēti ebreji, pusebreji, gruzīni, latvieši. Viņu briesmu darbi nav aizmirsti. Netika aizmirsti 100 gados, un acīmredzot nekad neizzudīs no krievu tautas vēsturiskās atmiņas.
   Par to liecināja „jubilejas” publikācijas 2017.gadā. Tajās zīmīga ir emocionālās tonalitātes saglabāšanās pēc 100 gadiem. Principā nekas nav mainījies. Apkaunojumu un pazemojumu izjuta 1917. gadā dzīvojošie krievu tautības cilvēki. Viņu emocionālā reakcija ir atspoguļota daudzos romānos un memuāros. Tā ir atspoguļota arī padomju kinofilmās kā „buržuāzijas” neizprotošā izturēšanās pret proletariāta diktatūru.
   Apkaunojumu un pazemojumu izjūt arī tagad dzīvojošie krievu īstie cilvēki. Tas tika uzsvērts „jubilejas” publikācijās. Nepatīkamas emocijas izraisa sociuma viszemāko slāņu uzkundzēšanās, kā arī valdošās elites bezspēcība glābt Krieviju no sabrukuma. Šajā ziņā 13.Saeimas vēlēšanas ne ar ko neatšķiras no bezspēcīgās pagaidu valdības gāšanas Krievijā. Krievijā valdošā elite, bet LR kriminālā oligarhija, faktiski padevās bez kaujas, nodevīgi pametot tautu graujoši postošu monstru varai.
   Amerikāņu kundzība Rietumeiropā un pēc PSRS sabrukuma visā Eiropā ir viens no lielākajiem eiropiešu kauna traipiem. Pēc II Pasaules kara Baltais nams neaizveda uz mājām savu armiju. Rietumeiropā palika ASV milzīgs militārais kontingents. Tas ir okupācijas kontingents, jo nepakļaujas vietējiem likumiem, kā tas tagad ir arī Latvijas Republikā.
   Par rietumeiropiešu apkaunojumu un pazemojumu tāpat kā par krievu apkaunojumu un pazemojumu ir plaša bibliotēka. Taču ir viena atšķirība. Ja Krievijā pēcpadomju laikā par 1917.gada revolūcijas nacionāli graujošo būtību drīkst brīvi runāt un rakstīt, tad Rietumeiropā un tagad arī pēcpadomju Latvijā par amerikāņu okupāciju netiek brīvi runāts un rakstīts. Šīs tēmas aizliegumu cītīgi sargā valdošās elites. Pēc II Pasaules kara amerikāņi Rietumeiropā izaudzināja sev paklausīgu un padevīgu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras eliti. Tāda ir izaudzināta arī Latvijā.
   Par ASV lomu Eiropā patiesību visbiežāk runā un raksta paši amerikāņi. Turklāt netiek slēpta nicīgā izturēšanās pret rietumeiropiešiem, kuri derot vienīgi „trauku mazgāšanai”, jo vairs nespējot savā dzīvē kaut ko patstāvīgi un vērtīgi nokārtot. Eiropas saimnieku augstprātīgā izturēšanās ir vēl viens iegansts īsto eiropiešu emocionālajam sarūgtinājumam par savu apkaunojošo un pazemojošo stāvokli.
   Latvijas postcilvēkiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjūt. Viņiem vispār nav pazīstamas cilvēku emocionālās izjūtas. Viņi neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mūsu vēderus baro un mūsu sadzīviskās vajadzības apgādā ar speciāli priekš mums pietaisītu trešās šķiras produkciju, ko paši rietumeiropieši neēd un nelieto. Postcilvēki neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. Postcilvēkiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas „panīkušu reģionu”.
   Postcilvēkiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. Arī viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktīvi „tautai” izgaismo postcilvēku panākumus 13.Saeimas vēlēšanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvētu klusi, apkalpojošais personāls gudri komentē postcilvēku (daunu-klaunu un morāli patoloģiski sagandēto primātu) turpmāko „politiku”. Tajā svarīgi esot saglabāt „Latvijas eiroatlantisko virzienu”: „Nav pamata bažām, ka jaunās valdības laikā varētu mainīties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomēr aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionēs eiroatlantiskajā kopienā (!?), šādu viedokli pauda Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizējusies (!?). Viņš uzskata, ka šīs vēlēšanas nav izrādījušās izšķirošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomēr pastāv. Viens no tiem esot izvēle, kā Latvija sevi saredzēs eiroatlantiskajā kopienā” (citāts no „Delfi”).
   Tāds viedoklis var būt ne mazāk atbaidošiem tipiem par mūsu jaunajām politiskajām slavenībām (dauniem-klauniem un morāli patoloģiski sagandētajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garīgi sagandēts, ka nav spējīgs atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvēku ievēlēšana parlamentā un iekļaušana valdībā ir normāla parādība un nekādā gadījumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. Postcilvēku invāzija priekš viņa nav emocionāla pārdzīvojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mūsdienu vēsturē. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplūstu ar Rietumu īsto cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pēc II Pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrūk īstiem cilvēkiem šodienas Eiropā: „Pēc Sprūda domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados būs daudz grūtāk veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tēlu varētu pasliktināt.”
    No postcilvēku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzējas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvēcisku seju – uzskatu un rīcības patstāvību, valstisko suverenitāti, kā arī nevēlas piesārņot nāciju ar citu rasu deklasētiem migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzīga. Latvijai ir jābūt postcilvēka sejai – verdziski padevīgai un verdziski pakalpīgai sejai bez jebkādas suverenitātes pazīmēm.
   Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot nav spējīgs saprast vēl vienu būtisku momentu. Rietumu elite noteikti ir lietas kursā, kāds cilvēciskais materiāls uzvarēja 2018.gada 6.oktobrī. Naivi būtu cerēt par Rietumu elites neziņu vai nespēju objektīvi novērtēt mūsu daunus-klaunus un morāli patoloģiski sagandētos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektīvais vērtējums būtiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru pie tam postcilvēkiem iesaka atļaut arī turpmāk duļķot līdzšinējam pederastam ārlietu ministra krēslā. Tāpat direktoram Dievs nav vēlējis saprast, ka 13.Saeimas kadriem nevar būt ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var būt tikai kaut kas pilnīgi savādāks, kura apzīmējumā iederas vienīgi rūpji un neliterāri vārdi.



trešdiena, 2018. gada 10. oktobris

Trīs vēsturiski secinājumi



   13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu tautas virzībā  un apstiprina iepriekšējo posmu analītisko vērtējumu pareizību. Proti, apstiprina novērotās klīniskās ainas pareizību.
   Tautas dzīve turpmāk būs jūtami savādāka nekā līdz šim. Fizioloģiski eksistenciālajā jomā, protams, nekas nemainīsies. Cilvēki turpinās ēst un dzert. Latvieši turpinās pat mazliet dzemdēt bērnus. Tāpēc daudzi teiks „Beidziet mānīties – 2018.gada 6.oktobrī nekas būtisks nav atgadījies”.
   Tautā vienmēr ir indivīdi, kuriem dzīves pārmaiņas sākas un beidzas saistībā ar pārmaiņām fizioloģiski eksistenciālajā sfērā – paliek pāri vai aptrūkst ēdiens, dzēriens. Viņiem cita nekā dzīvē nevajag, un pārējam dzīvē nav nekādas vērtības. Tautas masas (t.s. vienkāršie cilvēki) nevēlas radikālus satricinājumus – revolūciju, valsts apvērsumu. Masu socioloģija par to ir kategoriski pārliecināta. Radikālus satricinājumus vēlas un praktiski organizē tautas inteliģence, kura rūpējas ne tik daudz par sevi kā par visu tautu. Tautas dzīve vienmēr ir atkarīga no inteliģences sociālās aktivitātes, inteliģences idejiskā potenciāla un inteliģences psihiskā noskaņojuma. Inteliģence veido tautas intelektu un tautas kultūras kodu. Inteliģence ir tautas daļa, kurai nākas par visu atbildēt. Tāpēc inteliģence vienmēr sastopas ar insinuācijām – sliktu vērtējumu. Taču inteliģence patiešām var izrādīties divkosīga, histēriska, neaudzināta, melīga, nodevīga, pakalpīga, nacionāli bezatbildīga. Inteliģences izsmiešana un nicināšana tādā gadījumā ir pamatota.
   Tā tas ir latviešu tautā. Jauno posmu latviešu virzībā ir sarūpējusi inteliģence, ideoloģiski instruējot un psihiski noskaņojot visu etnisko kopumu. Trīs vēsturiskos secinājumus nākas attiecināt uz visas latviešu tautas stāvokli, kaut gan ģenerators ir inteliģence. Tas, ko tradicionāli dēvē par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, īstenībā vienmēr ir inteliģences apziņa un inteliģences doma.
   Pēc 13.Saeimas vēlēšanām jūtami savādāka būs tautas garīgā sfēra. Tas, piemēram, atsauksies uz tautas politisko apziņu, nosakot valstiskuma kvalitāti, sociāli politisko institūtu kvalitāti, sociāli politisko risinājumu kvalitāti. Bet svarīgākais – nosakot tautas kvalitatīvās prasības valstiskumam, politiskajiem institūtiem un to politiskajiem risinājumiem. Tautas kvalitatīvās prasības būs citādākas (manāmi piezemētākas) nekā līdz šim. Vēsturiskie secinājumi attiecas uz 1) identificēšanas prasmi, 2) procesu dinamiku un 3) reālo varu (oligarhiju).
   Jau pirms laba laika identificēšanas prasmes noslīdējums tika kritiski raksturots vairākās publikācijās. Arī portālā „Pietiek” bija lasāmas brīdinošas esejas par identificēšanas problemātiku. Runa bija par acīmredzamo tendenci strauji samazināties identificēšanas kompetencei. Tendence liecināja par identificēšanas impotences rašanos. Tā tāpat kā jebkura veida impotence ir ļoti nepatīkama kaite.  Impotence liecina par nespēcīgumu. Tātad liecina par neiespējamību veikt noteiktas funkcijas un būt adekvātam attiecīgajai funkcionālajai misijai. Ja cilvēku pārņem identificēšanas impotence, tad viņš zaudē Homo sapiens statusu un spēju eksistēt saprātīgam cilvēkam atbilstošā garā.
   Identificēšana ir psihisks process. Tajā cilvēks domās, jūtās un darbībā apzināti atpazīst cita cilvēka un materiālās pasaules raksturīgākās īpašības. Socioloģijā šo procesu apzīmē ar jēdzienu „internalizēt” – apgūt, t.i., iemācīties un sev par saistošiem pieņemt, teiksim, sabiedrības ideālus, vērtības un normas. Bez identificēšanas (internalizēšanas) nav iespējams normāli dzīvot. Ja esam nespēcīgi identificēt citus cilvēkus un materiālo pasauli, tad kļūstam nespēcīgi dzīvot vispār, un mūsu dzīve pārvēršas murgu vīzijā – fantasmagorijā. 
   Pēc „atgriešanās Eiropā” 1990.-1991.gadā latviešu tauta izjuta metodiski perfekti organizētu identificēšanas prasmes graušanu, kas Rietumos bija sastopama jau no aizvadītā gadsimta 60.gadu beigām. Latviešu tautā, saprotams, minētā graušana vispirms guva panākumus varas inteliģencē, kura tūlīt sāka attiecīgi „skolot” pārējo sabiedrību.
   Nākas atgādināt, ka „atgriešanās Eiropā” praktiski nozīmēja saplūšanu ar Rietumos dominējošo neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūras abi virzieni dara visu, lai cilvēki vairs nespētu atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem, skaisto no kroplā, pareizo no nepareizā, veselo no neveselā, normālo no anormālā. Šī nespēja tad arī ir identificēšanas prasmes noslīdējums, kas Latvijā aizsākās krietni pirms nesenajām parlamenta vēlēšanām.
   13.Saeimas vēlēšanas apliecināja vēsturisko faktu, ka latviešu tautā identificēšanas noslīdējums ir sasniedzis tādu pakāpi, ka anormālais tiek uzskatīts par normu un saskarsmē ar anormālo vairs nenotiek strīdi. Tautas masu apziņā anormālais un normālais ir viens un tas pats. Tas noteikti ir tautas jauns mentālais stāvoklis. Identificēšanas impotence ir kļuvusi konstanta mentālā īpašība. Internetā par to ir dzirdama saprātīga balss: „[..]tauta pat vairs nesaprot, kas īsti ir opozīcija..partijām vairs nav ideoloģisko nostādņu...kur tālāk?”. Ivars Redisons žēlojas: „Problēma - liels skaits pilsoņu vairs nesaprot, kāpēc būtu vajadzīga sava valsts - Latvijas Republika”.
   Saeimas vēlēšanas apliecināja masveidīgo nespēja atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Tas attiecas uz psihiski slimajiem homoseksuālistiem un psihiski slimajiem dauniem-klauniem, kā arī tas attiecas uz morālās patoloģijas pārņemtajiem tipiem. Izteikta amoralitāte (izteikta nekaunība, izteikta nelietība) ir patoloģija - organisma norišu novirze no normas. Taču Latvijā tautas masas un varas inteliģence tā vairs neuzskata. Viņiem morālā patoloģija ir normāla parādība. Morālās patoloģijas pārņemtie tipi drīkst pieņemt valsts likumus un vadīt ministrijas, sēdēt premjerministra krēslā un Valsts prezidenta tronī.
   Internetā ir lasāmi šādi vārdi: „[..] un tev būs tagad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tikpat balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!”.
   To raksta jauna sieviete ar savu īsto vārdu un uzvārdu (Lorita Balode Mikelsone), priecājoties par „KPV LV” panākumiem vēlēšanās. Tas ir sava veida spilgts daunu-klaunu pašapziņas apliecinājums. Izrādās, dauni-klauni sevi apzinās kā dauni-klauni, un viņi nekaunas konfrontēt ar garīgi veselajiem cilvēkiem. Mūsu dauniem-klauniem ir identiskā pārliecība. Mūsu dauni-klauni sevi apzinās kā atsevišķu sociālo grupu. Mūsu dauniem-klauniem ir „šķiriskā apziņa” un „šķiriskās” politiskās prasības. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dauniem-klauniem ir arī nacionāli politiskās ambīcijas. Viņi vēlas pārvaldīt valsti, un viņi ir guvuši uzvaru parlamenta vēlēšanās. Mūsu dauni-klauni ir kļuvuši tautas likteņa noteicēji, un viņi ar to lepojas.
   2018.gada 6.oktobrī elektorāts akceptēja daunus-klaunus kā normālus indivīdus ar tiesībām pārvaldīt valsti. Tas nekas, ka slavenākajam daunam-klaunam ir tipiska dauna fizionomija. Daunu-klaunu varēja redzēt TV, internetā. Iespēja identificēt daunu-klaunu aizvadītajos 4 gados bija ļoti plaša. Bet tas nenotika. Tātad masveidā ir zudusi būtiska cilvēciskuma kompetence. Zudusi ir spēja atšķirt psihiski veselu cilvēku no psihiski nevesela cilvēka. Lembergs vienīgais publiski izteicās par "klaunu". Neapšaubāmi, dauna izdarības var būt tikai klauna izdarības.
   Bet tagad par otro vēsturisko secinājumu – procesu dinamiku. Katrā ziņā ir jāsaprot šāds fakts: procesu dinamika patiesībā ir degradācijas dinamika, un 13.Saeimas vēlēšanas lika secināt sasniegto degradācijas pakāpi.
   Etniskā kopuma (tautas) degradācijai vienmēr mēdz būt noteikts ātrums, noteikta virzības gaita un virzības gaitas maiņa dažādu faktoru ietekmē. Par to liecina cilvēces vēsture. Kā zināms, mūsdienu laikmeta būtiska iezīme ir notikumu straujums – milzīgā dinamika. Viss mainās ļoti ātri. Ja salīdzina vēsturiski zināmos tautu un nāciju degradācijas tempus ar šodienas degradācijas tempu, tad ir liels pārsteigums. Mūsdienu notikumu virzības milzīgais ātrums nav salīdzināms ar pagātnes pieredzi, kad degradācijas process turpinājās gadsimtiem ilgi.
   Ņemot vērā Latvijas visjaunāko laiku materiālu, etnosa degradācijas progresēšanu nākas mērīt viena gada robežās un pat dažu mēnešu robežās. Pēcpadomju laikā (30 gados) degradācijas dinamika ir ļoti izteikta. Jo tuvāk šodienai, jo degradācijas dinamika ir kļuvusi straujāka. Pēc 12.Saeimas vēlēšanām degradācija ir bijusi tik strauja, ka vietējā oligarhija, valdošā kliķe, valdošās politiskās partijas 4 gadu laikā ir zaudējušas sociāli politisko kontroli, iespēju ietekmēt sabiedrisko domu un vispār iespēju diktēt „spēles noteikumus”. Degradācijas (deģenerācijas) pārņemtās jaunās paaudzes prāvās daļas anormālā, garīgi slimā enerģētika izrādījās daudz spēcīgāka nekā „vecās gvardes” racionālā un politiski pieredzējušā enerģētika. Degradācijas dinamika ir novedusi pie tā, ka latviešu tautas valsti sāk pārvaldīt cilvēciski neadekvāti radījumi – Homo degradation. 13.Saeimas vēlēšanās vislielāko zaudējumu cieta cilvēciskums kā Homo sapiens pamatelements.
   Trešais vēsturiskais secinājums attiecas uz reālo varu. Kapitālismā reālā vara ir oligarhijai. Kapitālisma zemēs reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. Ja LR būtu atjaunota normālā veidā, bet nevis noziedzīgā veidā, tad vienalga reālā vara nonāktu oligarhijas rokās. Tā nebūtu kriminālā oligarhija, kuras sākotnējais kapitāls ir iegūts nelietīgā ceļā. Tā būtu oligarhija ar relatīvi likumīgi iegūtu pirmo miljonu, kā tas ir bijis kapitālisma vēsturē, oligarhijai iemantojot noteiktu leģitimitāti. Tāda oligarhija rūpējas par tautu, valsti, izstrādā valsts stratēģiju, bet XX gadsimtā uzsāka apjomīgu sociālo programmu realizāciju, kā arī pievērsās cilvēces globālajām problēmām.
   PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Vienīgi nebija zināma šī oligarhijas jaunā veida turpmākā uzvedība pēc tautas nacionālo bagātību izlaupīšanas. Nevarēja zināt, kā rīkosies lembergi, šķēles, savicki, šleseri u.c. pēc savu kabatu piestūķēšanas ar naudu un mantu. Tagad tas ir zināms.
   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas kriminālās oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu, nespēju reāli valdīt Latvijas Republikā. 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu jaunākās paaudzes dauni-klauni un morālās patoloģijas reprezentanti apspēlēja „Rīdzenes varzu”. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgi primāti. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu kriminālo oligarhiju. Viņi izrādījās tik aprobežoti, ka zaudēja garīgi slimo daunu-klaunu un morāli patoloģisko tipu kompānijām. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva garīgi slimu cilvēku (Homo degradation) pārvaldījumā. Tāpēc sastopamies ar vēsturiski jaunu situāciju. Līdzšinējā kriminālā oligarhija vairs nebūs reālais valdnieks Latvijā. Aktuāls ir jautājums „Vai latviešu tauta būs spējīga radīt leģitīmu oligarhiju?”.