Pašlaik
politiskajā modē ir dezinformācija. Par dezinformāciju visvairāk (ja ne
vienīgie) uztraucas politiķi jauna tipa valstīs bez jebkādas suverenitātes. Jaunā
tipa valstīm nav politiskās un ideoloģiskās suverenitātes, ārpolitiskās un
ekonomiskās suverenitātes. Nav arī militārās suverenitātes. Un, lūk, ja nav
suverenitātes, īpaši ideoloģiskās suverenitātes, tad tādās valstīs
dezinformācija nesastopas ne ar kādu pretestību. Dezinformācija tādās valstīs
jūtas kā zivs ūdenī.
Valsts bez
ideoloģiskās suverenitātes ir galva bez satura – idejiski tukša galva. To
jebkura ārzemju ideoloģija var viegli piepildīt ar savu saturu, kas pie mums tā
arī ir noticis. Latviešu „miljona” galvās nav pašu izstrādāts un formulēts idejiskais
saturs, bet no „Eiropas”, „Amerikas”, „NATO” ievazāts idejiskais saturs. Tajā
koši sprēgā klaja dezinformācija – Latvijas sabiedrības degradācijas un
deģenerācijas visefektīvākais dzinējspēks.
Mūsu politiķi
(„simts gudrākās galvas”) Bruņinieku namā sadomājuši pieteikt karu dezinformācijai.
2018.gada 28. martā „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un
korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas
atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos
plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”.
Kā parasti,
„simts gudrāko galvju” aktivitātēs tūlīt saožama bezprāta smaka. Latīniski par
tādu situāciju saka „Piscis primum
a capite foetat” (zivs smako no galvas).
Mūsu politiķus
baida Krievijas dezinformācija: „Saeimas Analītiskais dienests informēja
komisiju par veikto pētījumu par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā
telpā. Secināts, ka viennozīmīgi nevar pateikt, ka noteikta sabiedrības
attieksme, uzskati tiek iedibināti mērķtiecīgas stratēģiskas komunikācijas dēļ.
To ietekmējot arī daudzi fona faktori, piemēram, sociālekonomiskā situācija
valstī.”
KF ir daudz
sliktāka valsts par LR. Maskava ar savu drausmīgo „perestroiku” izpostīja dzīvi
simtiem miljonu cilvēku. Tas ir nepiedodams noziegums. KF zagšanas apjoms ir
grandiozāks nekā LR. Turklāt zagļi sazagto naudu izved uz ārzemēm. Tomēr KF ir
politiskā, ārpolitiskā, militārā suverenitāte. LR nav nekāda veida
suverenitātes.
KF tāpat kā LR
nav ideoloģiskās suverenitātes. Taču Krievijā atšķirībā no Latvijas ir ļoti pamatīga
gudru, talantīgu un enerģisku personību opozīcija neoliberālismam un
postmodernismam. Latviešu „miljonam” patiešām var būt kaitīgi opozīcijas materiāli
par neoliberālisma un postmodernisma katastrofālo apdraudējumu. Šos materiālus
valdošā kliķe acīmredzot uzskata par dezinformāciju. Nedod Dievs, tā novirzīs latviešu
tautu no pareizā ceļa uz Stikla kalnu un Lielajai Bandai traucēs saglabāt
nacionāli reakcionāro režīmu.
Bezprāta smaku no
Bruņinieku nama dirnētāju aktivitātēm izdala ne tikai patoloģiskā mānija visā
vainot Krieviju. Bezprāta smakai ir vēl citi bezprātīgi iegansti.
Vēlēšanās
ierobežot dezinformāciju patiesībā ir absurds. Pie
mums dezinformāciju nav iespējams ierobežot. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi,
cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms. Par
to taču nedrīkst teikt patiesību! Patiesības vietā nepieciešams tautai un cilvēcei
nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni ierobežot
dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli
reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas
laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, dezinformācija
turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura
antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents.
Absurds ir vēl vienā ziņā. Deputāti neapjēdz, ka nav jābaidās no
latviešu „miljona” dezinformēšanas. Latviešu „miljona” smadzenes jau ir
piecūkotas ar neoliberālisma un postmodernisma cūkēdienu tik lielā mērā, ka
tajās nav vietas neoliberālā un postmodernistiskā cūkēdiena kontrpropagandai.
Cilvēka smadzenes un tajā skaitā latviešu „miljona” smadzenes nav bezizmēra
piltuve. „Simts gudrākās galvas” īstenībā nezina par tautas idejisko mežonību
un perverso orientāciju. Viņi nezina, kas tiek rakstīts interneta komentāros,
kas notiek „satoristu” urkšķētavās, kādas tēmas pēta „akadēmiskās” aprindas,
kāda satura grāmatas izdod Rīgas izdevniecības, ko var apskatīt izstāžu zālēs. Nezina
to, ka latviešu „miljonu” jau sen vairs nevar apdraudēt Krievijas kaitīgā
informācija. Latviešu „miljons” ir precīzi nocentrēts neoliberālisma un
postmodernisma, kā arī, saprotams, masveida zagšanas baudīšanai. Latviešu
„miljonam” citu neko nevajag. Latviešu „miljona” smadzenes jau sen ir maksimāli
piepildītas.
Dumjība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret
procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina mediju ziņas, deputāti grib
apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski,
administratīvi u.tml. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija.
Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski,
attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi
mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu.
Taču pats bezprātīgākais ir tas, ka vispār ir dumjība centieni spēkoties
ar dezinformāciju. Cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējusi dezinformācija, un
tā tas neapšaubāmi būs līdz pasaules galam. Uz dezinformāciju droši attiecināms
Zālamana Mācītāja (Ecclesiastes)
secinājums: „Kas jau ir bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal
notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Māc.I, 9).
Dezinformācija ir katras normālas valsts drošības un stabilitātes līdzeklis
un garants. Dezinformācija ir valstiski vajadzīga darbība. „Simts gudrākajām
galvām” to ir grūti saprast, jo tām nav bijusi Latvijā saskare ar normālu
valsti. Normālā valstī dezinformācija (tajā skaitā informācijas apzināta
noklusēšana) mēdz būt sociālā, politiskā, ideoloģiskā, militārā, ekonomiskā,
specdienestu vitāla nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tas, par ko
faktiski jādomā „balto” cilvēku gudrākajām galvām, pavisam ir kaut kas cits.
Šis „cits” attiecas uz cilvēkiem; respektīvi, uz nelabajām izmaiņām „baltajos”
cilvēkos. Tagadnes kroplības ap dezinformāciju ir sekas ļoti dziļiem
destruktīviem procesiem cilvēkos, ārdot cilvēkos cilvēciskumu, tikumiskumu,
atbildības sajūtu utt. Bet par to mazliet vēlāk. Vispirms iederas atgādināt par
dezinformācijas lomu kultūrā.
Kultūrā dezinformācija visdziļāk vienmēr ir pastāvējusi ideoloģiskajā
darbībā (tās formātā žurnālistikā) un speciālo dienestu darbībā. Pēc tam seko
militārā darbība.
Katrā ziņā ir jāsaprot, ka tam, ko dēvē par dezinformāciju, ir divi
novirzieni. Katram no tiem ir sava specifika un savas funkcijas, bet
svarīgākais – sava morālā aura.
Pirmais novirziens ir dezinformācija, kura balstās uz apzinātu melošanu
materiāli vai garīgi savtīgā nolūkā. Tādas dezinformācijas nolūks ir izteikti
amorāls un krimināli sodāms.
Otrais novirziens ir dezinformācija kā idejiskās manipulācijas
sastāvdaļa. Tāda dezinformācija ir paņēmiens, vēloties izmainīt cilvēku
darbības, uzvedības un komunikācijas trajektoriju. Tādā gadījumā ar šo
paņēmienu sabiedrībā vēlas nostiprināt zināmas vērtības, uzskatus un zināmu
viedokli par dzīves notikumiem un tendencēm.
Otrais novirziens konstruktīvi funkcionē žurnālistikā, kas parasti ir
noteiktas ideoloģijas propagandētāja. Šī novirziena morālā vērtība ir atkarīga
no dezinformācijas mērķa un mentālajām perspektīvām. Ja mērķis ir humāns,
cilvēciski vajadzīgs, sociāli un nacionāli progresīvi tendēts, tad pret
dezinformāciju nevar būt iebildumu. Cita lieta, ja mērķis ir reakcionārs,
degradējošs un deģenerējošs, apliecina valdošās elites savtīgās intereses.
Tik tikko minētajam paraugu netrūkst. Speciālajā literatūrā var izlasīt
par daudziem vairāk vai mazāk efektīviem, intriģējošiem, asprātīgiem
dezinformācijas vēsturiskajiem paraugiem.
Žurnālistikas vēsture vispār nav iedomājama bez dezinformācijas atraktīviem
sižetiem. Vēsturiski viens no pirmajiem sižetiem vēsta par Ņujorkas avīzes „Sun” sešu aprakstu sēriju. Tajā plaši
stāstīja par Mēness civilizāciju. Aprakstu sēriju sāka publicēt 1835.gada
25.augustā.
Cits piemērs. Denverā vietējais laikraksts 1899.gada 25.jūnijā publicēja
ziņu par Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu, tā vietā ceļot automaģistrāli. Ziņu
pārpublicēja daudzi Eiropas preses izdevumi. Amerikāņu žurnālisti pamatīgi
izjokoja savus un eiropiešu lasītājus.
Valstu speciālajos dienestos ir īpašas struktūras dezinformācijas
gatavošanai un izplatīšanai. Neticu, ka tādas struktūras nav DP. Eksistē
speciāla terminoloģija. Tajā ir sastopami tādi termini kā „operatīvā spēle”,
„aktīvie pasākumi”. Par speciālo dienestu dezinformācijas virtuvi un tās
panākumiem sabiedrība uzzina tikai tad, kad ir pienācis laiks publiskot
attiecīgo mantojumu. Tā tas pašlaik notiek sakarā ar PSRS čekistu panākumiem
dezinformēšanā. Domājams, Latvijā tagad arī elpo bijušie čekisti un viņu avoti,
kuri var atcerēties savu līdzdalību Rietumu kolēģu dezinformēšanā, sabiedriskās
domas ietekmēšanā Āfrikā, Āzijā, Rietumeiropā, Amerikā, bet īpaši latviešu
emigrantu aprindās.
Dezinformācijas vēsture militārajā sfērā sākas ar persiešu caru Kserksu
I. Viņš 480.gadā pirms mūsu ēras izplatīja informāciju par sava karaspēka
milzīgo apjomu. Karaspēkā esot tik daudz vīru, ka viņu izšautās bultas izraisīs
Saules aptumsumu.
Tas skan nepierasti, taču ir iespējama dezinformācija kā cilvēku radošā
talanta produkts un dezinformācija kā cilvēku morālā pagrimuma produkts.
Visjaunākajā laikā tiekamies ar dezinformāciju kā cilvēku pagrimuma produktu. Mūsdienu
informatīvā terorisma noteicošais faktors ir cilvēku morālais pagrimums, ko
jāfiksē ar tādiem šaušalīgiem jēdzieniem kā degradācija un deģenerācija. Tas
nav normāli, ka sabiedrība tagad informāciju iegūst pārsvarā no „Facebook” un „Twitter”. Tas neliecina par cilvēku stabilu garīgo veselību.
Ekliziasts secina dzīves parādību mūžīgu atkārtošanos. Atkārtošanos
pavada izmaiņas cilvēkos. Teiksim, žurnālistikā „preses pīles” pirmo reizi izdomāja
1815.gadā. Kādreiz žurnālisti apzinājās lasītāju maldināšanas amoralitāti.
Kādreiz žurnālisti presē publicētās nepārbaudītās ziņas iezīmēja ar burtiem „N.T.” – not testified. Tagad „feikus” neiezīmē ar burtiem „N.T”. Ne tas morālais līmenis!
Agrāk eksistēja sociālā atbildība. Tagad sociālā atbildība eksistē tikai
uz papīra. Latvijā sociālajai atbildībai veltītās pirmās grāmatas autors
Pētersons no „trulības” sociālo atbildību vispār pasludināja par jaunu naudas
pelnīšanas veidu. Sociālā atbildība kā bizness! Atbildība tautas, nācijas,
cilvēces priekšā kā peļņas līdzeklis! Vai tāda nostādne ir iespējama garīgi veselā
personā?
Kā jau minēju, tagad „baltās” rases gudrākajām galvām ir jākaro nevis ar
dezinformāciju, bet gan ar degradāciju un deģenerāciju, kas ir informatīvā
terorisma kardinālākais cēlonis. Šaubos, vai Bruņinieku namā to kāds ir spējīgs
saprast. Nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums var
balstīties tikai uz indivīdiem, kuru prāta, gara un dvēseles kvalitāte ir
milzīga problēma.