pirmdiena, 2019. gada 30. decembris

Laimīgā dzīve ar "suņa sūdiem" un prognozēšanas rutīna




   Ar svešvārdu “rutīna” neapzīmē vienīgi šablonisku darbību, kad valda ilgi trenēts un stabils, taču ne visai simpātisks automātisms. Vēl apzīmē ilgā pieredzē smalki izkoptu augsti profesionālu prasmi, veiklību, zināšanas, iemaņas. Respektīvi, rutīna ir simpātiska kompetence.
   Rutīna kā profesionāli pozitīva gradācija ir iespējama jebkurā darbības veidā. Arī sociāli politiskajā analītikā ir iespējama rutīna. Tajā skaitā prognozēšanā, relatīvi precīzi formulējot sociāli politiko virzību nākotnē.
   2018.gada 12.oktobrī, tātad dažas dienas pēc 13.Saeimas vēlēšanām, blogā “Mozaīka” tika ierakstīta prognoze ar virsrakstu “Laimīgā dzīve”: “Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus kā Birkavu un viņam līdzīgos. Laimīgajā dzīvē īpaši laimīga ir privātā informācija par dārgajiem dauniem. Izrādās, latviešu populārākajam daunim ir jauna draudzene, ar kuru viņš nesen sāka izjāt tautas priekšā. No mūsu mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži nelieši no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma vēlēšanu kautiņā vicina dūres. Tā to dara tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars. Perversijas oāze „Delfi” vēl izsmērē latviešu TV nekaunīgāko un neprofesionālāko ļerkšķētāju Domburu, kaut gan vēlēšanas jau sen ir beigušās un laiks bija aprobežoto prātnieku sūtīt uz mājām. „Kultūras” naudas kāsēji aicina ministrijā atstāt veco tanti no latviešu apdauzīto naciķu staļļa, kaut gan ir pilnīgi droši paredzams, ka „kultūras” vai „izglītības” varas krēslā tiks iesēdināta šarlatāne Dagmāra Beitnere”.
   Prognoze ir pilnā mērā piepildījusies. Tikai vienā ziņā prognoze nav piepildījusies. Dagmāra Beitnere nekļuva ne kultūras ministre, ne izglītības un zinātnes ministre. Viņa kļuva trešais cilvēks LR valsts amatpersonu hierarhijā. Kad no Latvijas aizceļo godīgā Saeimas priekšsēdētāja un “nācijas tēvs” dodas baudīt angļu brokastis kādā Rietumu lepnā viesnīcā, tad Dagmāra Beitnere kļūst LR visaugstākās varas reprezentante.
   Latvijā 2019.gadā valdīja laimīga dzīve “6.oktobra paaudzes” valstsvīru un valstssievu vadībā. Tāpēc “Mozaīkā” 2019.gada 30.decembrī varēja droši rezumēt: “Atziņa, ka 2018.g.6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes tipus un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets ar degradācijas un deģenerācijas progresēšanu, tika izteikta jau tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām. Šī atziņa ir pilnā mērā (un pat vairāk nekā būtu bijis nepieciešams) apstiprinājusies aizvadītajā periodā. Saglabājies ir kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību organizētās noziedzības pamatformā, uzplaukusi ir nelietība, nākas tikties ar analfabētismu un tumsonību pat Valsts prezidenta līmenī. Valdība ir nepārprotami debila ar saviem "583 darāmajiem darbiem" totāla idiota (latviski - muļķa) vadībā. Taču pats nepatīkamākais ir tas, ka latviešus vairs nedrīkst uzskatīt par tautu, ja nevēlamies pieļaut zinātniski terminoloģisko kļūdu. Latvieši veģetē kā populācija, bet nevis kā vienots sociāli etniskais organisms – tauta”*.
   2018.gada 12.oktobrī fiksētās prognozes atbilstību dzīves īstenībai apstiprina arī kriminālajam kapitālismam verdziski kalpojošās inteliģences pārstāvji, rezumējot aizvadīto gadu Latvijas politikā. Tā, piemēram, par 13.Saeimu internetā var lasīt šādu viedokli: “Runājot par parlamentu, jāsaka - šis ir ļoti vājš parlaments. Apspriest šī parlamenta tādu vai citādu rīcību vai mēģināt atrast kādu motivāciju... Ja bērns sadauza pusdienu servīzi, tad tur nav jēgas meklēt kaut kādus kodolfizikas likumus. Te ir tas pats. Krišjānis Kariņš ir lāga cilvēks, un viņš man atgādina kaķi Leopoldu, kuram ir jātiek galā ar visu to, kas ir. Ja skatāmies Saeimas sastāvu, tad redzam, ka vienu komisiju vada Kaimiņš, citu vada Mārtiņš [Bondars], aiz kura stāv izpostīta banka. Mums ir tik cilvēku, cik viņu ir šajā mazajā komunālajā dzīvoklī. Uztraucoša tēma ir tā, kā visi ir sanīdušies savā starpā. Visi saka, ka mīl Latviju, bet šīs mīlestības vārdā ir gatavi viens otru no zemes virsas noslaucīt. Un tas ir traki! Cilvēki nedzird viens otru. Es visu laiku gaidu, kad tiks sasniegta tā naida trauka apakša. Liekas, esi jau sasniedzis dibenu, kad kāds atkal klauvē no apakšas.[..] Dažkārt arī inteliģenti, bet iekšēji truli cilvēki var mīlēt savu bērnu, bet brīdī, kad viņš viņam nepiekrīt, sākt viņu sist. Te ir tas pats. Cilvēki ir apveltīti ar varu, un viņi grib savu lietu kārtību uzspiest citiem ar varu. Kā pareizi jāmīl, kā pareizi jāstrādā.
   Noziegumu brīvībā gailējošajai valdošajai kliķei uzticīgie indivīdi pat nebaidās runāt par tiesiskuma katastrofu aizvadītajā laimīgajā dzīvē: “Daļēji ir apturēta Satversmes darbība. Runa ir par 92. pantu, un atskan balsis apturēt arī 100. panta darbību. Sandra Veinberga un arī Bordāns ir izteikuši mājienus, ka jāslēdz ciet arī ar «Lembergu saistīti» mediji. Tas nozīmē, ka jāslēdz ciet arī 100. pants - vārda un runas brīvība. Savukārt 92. pants nosaka, ka «jebkuru personu var atzīt par vainīgu tikai tiesa». Lūk. Man ir ļoti daudzi jautājumi par to, kas notiek valstī [..]”.
   Precīzi ir raksturota vietējā populācija un tās valdība: “Tur [valdību-A.P.] nav īsti ko vērtēt. Svarīgāk, kāda ir sabiedrība. Latvijas sabiedrība, vismaz publiskajā telpā, ir parādījusi, ka jebkuru paceltu suņa sūdu spēj pasniegt kā - tas ir tas laimīgais Ziemsvētku pīrādziņš, kuram abi gali apdeguši”. 
   Vienīgi par “nācijas tēvu” lasāmas muļķības: “Te ir apliecinājums tam, ka šobrīd politika stāv pāri likumam. Te ir bezkompromisa rīcība. Man ir žēl Egilu Levitu - juristu un zinātnieku, kurš, manuprāt, līdz galam nesaprata, kur nonācis. Viņš tagad ir spiests nodarboties ar lietām, kuras teorētiski būtu ārpus prezidenta rāmja. Man ir bažas, ka Levits tiek ekspluatēts”.
   “Nācijas tēvs” nav ne īsts jurists, ne zinātnieks. Rīgas pilī bezmaksas ēdiena baudītājam “līdztautietim” nav pat bakalaura grāda. “Nācijas tēvs” ļoti labi zina, kur ir nonācis. “Līdztautietis” nenodarbojas ar valsts lietām, bet nodarbojas vienīgi ar glamūrīgi pseidointelektuālu murgojumu ražošanu savai valstsgribas apmātajai auditorijai. Nevis viņu ekspluatē, bet viņš ekspluatē sabiedrību, savtīgā nolūkā pieprasot no valsts budžeta miljonus. “Līdztautietis” ir kļuvis visaktīvākais “suņa sūdu” pīrādziņu cepējs latviešu populācijai. Svaigs cepiens ir odiozais jaungada apsveikums ar sātaniskiem meliem par “jaudīgo” Latviju, “iezīmēto jābūtību” “lieliskiem cilvēkiem”, kuriem “pietiekamība būtu kā vērtība”.

*Tas tika pamatots “Pietiek” publicētajā eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” (1-5).





sestdiena, 2019. gada 21. decembris

Kultūras izpratnes mistika



   Kultūras izpratne sagādā problēmas. No tām ir pagrūti izvairīties. Problēmām ir noteikts iemesls. Tas atsaucas uz kultūras izpratni šodienas Latvijas sabiedrībā. Publiskajā vidē tiekamies ar ļoti raibu un visbiežāk greizu kultūras izpratni.  
   Cilvēka analītiskā darbība ir pamatīgi ierobežota. Cilvēks ir tā intelektuāli ieprogrammēts, ka izziņas, teoretizēšanas, filosofēšanas saturu limitē bioloģiskā daba – prāta spējas. Prāta spējas nespēj vienlaicīgi aptvert “daudz” vai „visu”. Eksperimentāli noskaidrots, ka cilvēks var sekot līdzi 5-7 lēni mainīgiem fenomeniem vai 1-2 ātri mainīgiem fenomeniem; cilvēks var ņemt vērā tikai 5-7 faktorus; cilvēks var radoši strādāt ar 5-7 cilvēkiem.
   Prāta ierobežotība attiecas uz kultūras izpratni. Cilvēks nespēj aptvert “visu kultūru”. Analītiskās darbības laikā varam pievērsties problēmu, jautājumu, ideju ierobežotam skaitam. Mūsu analītiskās refleksijas nespēj aptvert kultūras visas tendences, izpausmes, prognozes, perspektīvas, produktus, objektus utt. Eksistē tas, ko tiecos dēvēt par kultūras analītiskās ģeneralizācijas (vispārināšanas) mistiku.
   Prāta spējās ietilpst attiecīgā materiāla ģeneralizācija, taču arī tā ir ierobežota – agri vai vēlu noslēdzas ar intuitīvām nojautām, bet nevis analītiskajiem secinājumiem. Mēs ļoti labi apzināmies holisma svarīgumu. Proti, to, ka secinājumus par parādībām ieteicams izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem un saistībā ar visu kontekstu, bet nevis analizējot vienīgi atsevišķas sastāvdaļas. Mēs to apzināmies, taču praktiski esam bezspēcīgi.    
   Kultūra vienmēr paliks analītiskās refleksijas sāpju bērns. Ja pašlaik zinātnes korporācijā ir panākta vienošanās par kultūras konkrētu definīciju un sastopama vienprātība atbildē uz jautājumu „Kas ir kultūra?”, tad tomēr nekad nebeigsies kultūras analītiskās ģeneralizācijas centieni. Proti, velme aptvert visu kultūru vienā analītiskās izziņas konstrukcijā. Savukārt tie indivīdi, kuri apzinās kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību un tāpēc atsakās tai pievērsties, vēl ilgi turpinās „drupināt” kultūru, izvirzot jaunas koncepcijas un jaunus teorētiskos modeļus par kultūras atsevišķiem elementiem, segmentiem, artefaktiem u.tml. Kultūras atsevišķu objektu, parādību, tendenču jēgas noskaidrošana turpmāk nemazināsies.
   Droši var uzskatīt sekojošo: kultūras analītiskās ģeneralizācijas maksima ir konstatējums, ka kultūru nav iespējams analītiski ģeneralizēt, vispārinot holisma garā. Kultūru kā vienotu veselumu visā tā daudzveidībā nav iespējams analītiski aptvert. To var izdarīt tikai intuitīvi. Balstoties uz intelektuālo intuīciju, mūsu nojauta atzīst kultūras vienoto veselumu. Mēs saprotam, ka par kultūru loģiski sakārtotu slēdzienu vietā ir iespējama vienīgi intelektuālā apjausma. Kultūras vienotais veselums ir iespējams tikai neapzinātā pieredzē – intuīcijā.
   Kultūras analītiskās ģeneralizācijas mistiku nosaka kultūras morfoloģija – kultūras izpausmes bezgalība. Šo bezgalību nav iespējams analītiski aptvert vienā noteiktā izziņas konstrukcijā. Kultūras izpausmes bezgalība rodas tāpēc, ka kultūras daudziem izpausmes veidiem (artefaktiem) ir simboliskā jēga. Kultūras izpausmes veidu simboliskums kultūru pārvērš bezgalīgā lielumā. Simboliskums nepazīst robežas. Simboliskums nav limitējams. No simboliskajiem artefaktiem sastāvošā kultūra kļūst bezgalīga. Piemēram, tādas ornamentālās zīmes kā svastika simboliskā interpretācija ir bezgalīga.
   Interesanta (amizanta) ir zinātnes pieeja kultūras jēdzienam. Zinātne pati ir nosacījusi neiespējamību kultūru analītiski ģeneralizēt. Pašlaik zinātnē sastopamā vienprātība par kultūru faktiski ir kolektīvs lēmums samierināties ar kultūras analītiskās ģeneralizācijas neiespējamību. To nosaka kultūras definīcija. Šo definīciju atbalsta cilvēki, kuri vairs nevēlas saglabāt ap kultūras jēdzienu romantiski gaisīgu un ne reti pat šarlatāniski eksotisku atmosfēru. Katrā ziņā šiem cilvēkiem vairs nav pieņemams primitīvais dalījums materiālajā kultūrā un garīgajā kultūrā. Šodienas Latvijā šis primitīvais dalījums ir ļoti populārs pat akadēmiskajās aprindās.
   Zinātnē tagad par kultūru sauc vēsturiski mainīgu un dinamisku cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas programmu sistēmu, kas nodrošina cilvēku eksistenci un sabiedrības pastāvēšanu.
   Kultūra ir sistēma. Sistēmas programmas reāli ir cilvēku zināšanas, iemaņas, prasmes, normas, ideāli, idejas, paraugi, hipotēzes, ticējumi, teorijas, mērķi, vērtības, gatavi izstrādājumi, realizēti projekti un viss pārējais, kas ir eksistenciāli nepieciešams un atbilst cilvēku prāta, gara un dvēseles vajadzībām. Programmas nodrošina cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Programmās ietilpst cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā vēsturiskā laika gaitā uzkrātā pieredze. Programmas glabā atsevišķu indivīdu pieredzi un kolektīvi aprobēto sociālo pieredzi, kā arī to translē cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas turpmākajām vajadzībām nākotnē. Programmas ir spējīgas ģenerēt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas jaunus risinājumus.
   Piemēram, kultūrā ietilpst izgatavotais galds, kā arī tas viss, kas saistīts ar galda izgatavošanu un lietošanu – materiāls, instrumenti, tehnika, tehnoloģijas, plāns, estētiskais noformējums, galda izgatavošanas vēsturiskā pieredze, galda funkcijas, galdu varianti utt.
   Kultūra elementāri nodrošina cilvēku eksistenci, kā arī izglīto un audzina cilvēkus, ietekmē viņu garīgumu, mentalitāti, gaumi, uzskatus. Diskutabls ir jautājums, kādā mērā kultūra ietekmē cilvēkus.
   Uz cilvēkiem atsaucas ģenētiskais faktors un kultūras faktors. Tiek diskutēts par procentuālajām attiecībām. Vieni uzskata, ka attiecības ir 50% + 50%. Citi uzskata, ka dominē ģenētiskais faktors. Tie, kuri apgalvo, ka cilvēki ir sociālās būtnes, atzīst tikai kultūras faktoru.
   Saskaņā ar minēto definīciju, kultūrā ietilpst tas viss, ko materiāli un garīgi radījuši cilvēki savai dzīvei uz Zemes. Tādējādi kultūras izziņā atkrīt jautājums, ko nākas iekļaut kultūrā un ko nenākas iekļaut kultūrā. Kultūrā nākas iekļaut visu, kas ir saistīts ar cilvēku esamību. Ārpus kultūras atrodas tikai cilvēku dzīves vide – daba. Taču ne visa daba tās pirmatnējībā. Cilvēki savām vajadzībām pārveido dabu. Cilvēki eksistenciāli pārtiek no dabas produktiem. Produktu ieguves paņēmieni arī ietilpst kultūrā, un paņēmieni nemitīgi tiek pilnveidoti.
   Kultūra ir cilvēku radītā dzīves vide. Cilvēku dzīve norit divās vidēs – dabas vidē un kultūras vidē. Tas viss, kas atrodas starp cilvēkiem un dabu, ietilpst kultūrā. Kultūra ir cilvēku eksistences obligāta nepieciešamība tāpat kā obligāta eksistences nepieciešamība ir gaiss un pārtika.
   Visjaunākajā periodā ir sastopama nekorekta tēze, ka kultūra sākas tikai tad, kad ir vismaz divi cilvēki, jo viens cilvēks nerada kultūru. Tēzes autori pret kultūru izturas kā pret sociālo fenomenu. Kultūra sākas tad, kad cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija tiek adresēta sociumam – pārējiem cilvēkiem. Tādējādi viens cilvēks uz neapdzīvotas salas nerada kultūru, jo nav kam to adresēt.
   Tēze netieši ir pareiza tikai tajā ziņā, ka kultūra ir atkarīga no cilvēku skaita. Demogrāfiskais faktors uz kultūru atsaucas ļoti būtiski. Cilvēku dzīves attīstību diktē iedzīvotāju skaita attīstība. Tas izpaužas cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas formu specializācijā, diferenciācijā, padziļināšanās procesā, ko mudina pieaugošais cilvēku skaits un nepieciešamība eksistenciāli nodrošināt arvien lielāku un lielāku iedzīvotāju apjomu. Darba dalīšana un darba specializācija, par ko izsakās sociologi un ekonomisti, ir sekas demogrāfiskajām izmaiņām. T.s. masu kultūra XX gs. radās tikai tāpēc, ka XIX gs. ievērojami palielinājās eiropeīdu skaits. Demogrāfiskais stāvoklis lika izmainīt ražošanas apjomu, komunikācijas formas utt. Masu komunikācijas līdzekļi ir izmaiņu rezultāts. Savukārt vēsturiski visjaunākajā demogrāfiskajā pārejā 1960.-2050.g. eiropeīdu dzimstības samazināšanās un citu rasu pārstāvju masveida migrācija uz eiropeīdu dzīves telpu izraisa destruktīvas izpausmes kultūrā. Eiropeīdu kultūra kopš XX gs.70. gadiem radikāli izmainās, progresējot regresivitātei visos kultūras segmentos.

ceturtdiena, 2019. gada 12. decembris

Latviskās nelietības zvaigžņu stunda



   Tas viss, kas 2019.gada decembra vidū notiek ar un ap Lembergu, noteikti ir kārtējā tipiski latviskā nelietība divos virzienos: 1) verdziska kalpošana ASV interesēm un 2) zemiski agresīva vēršanās pret gudru tautieti, nelietīgi izmantojot zināmus apstākļus. Lembergs neapšaubāmi ir LKP/VDK morālais kastrāts. Taču atšķirībā no citiem morālajiem kastrātiem (piem., Rīgas lielāko zagli “20%”) viņā ir kaut kāds nacionāli patriotisks gēns. Viņš nepārtraukti kritizēja valdību, izteica gudrus priekšlikumus un faktiski visus 30 gadus valdošajā kliķē vienīgais apliecināja valstisku kompetenci, kura nekad nav bijusi tiem mēsliem, kuri tēloja un šodien tēlo deputātus. ministrus, premjerus, valsts prezidentus.
   Latviešu politiskajiem izdzimteņiem ir radusies lieliska iespēja atriebties politiski un valstiski gudrajam Lembergam. Latviešu izdzimteņi pastrādā jaunu noziegumu, jo runa nav par kriminālā kapitālisma un noziegumu brīvības likvidēšanu, bet runa ir tikai par nelietīgu izrēķināšanos un tieksmi pašiem tikt pie treknas siles.
   Ar Latvijas lepnumu kriminālo kapitālismu noziegumu brīvībā 2019.gada nogalē notiek kaut kas radikāli jauns - "revolucionārs". Kas tieši notiek, būs redzams vēlāk. Pašlaik droši var pateikt tikai to, ka kriminālais kapitālisms saglabāsies, latviešu zagšanas prieki saglabāsies, intelektuālā un morālā degradācija saglabāsies, tautas viepļi joprojām būs pie varas, "nācijas tēvs" turpinās baroties ar bezmaksas ēdienu un regulāri iepriecināt “kultūrnāciju” ar glamūrīgu pseidointelektuālismu, "Delfi", "Satori" arī turpmāk piesmirdinās sabiedrības prātu un sirdi.
   Ļoti iespējams, ASV grib Latviju efektīvāk izmantot šovinistiski maniakālajā tieksmē bendēt Krieviju, kura saglabā relatīvu patstāvību un nevēlas izpildīt Baltā nama pavēles. Arī šoreiz viss risinās tāpat kā vienmēr - latviešu mēsli cītīgi iesaistās citu zemju valdnieku “projektos”. Lemberga apgalvojums par ASV izmantošanu vietējās iekšpolitiskajās batālijās ir tikai daļēji pareizs. Melnie bordāni, kariņi, leviti nevis voluntāri diktējoši izmanto ASV, bet gan ļauni izmanto ASV stratēģiskos “projektus”, lai realizētu savas zemcilvēku intereses. ASV nav tā valsts un anglosakši nav tā etniskā formācija, kura sevi ļaus izmantot kaut kādiem bušmeņiem pie Baltijas jūras. ASV dara visu, lai novājinātu Krieviju. Latvija kā pierobežas teritorija, neaizsalstošu ostu zeme, visdažādāko labumu (ieroču, narkotiku, nelegālo migrantu, naudas atmazgāšanas) eirāziskā tranzīta maģistrāles būtisks komponents un gala punkts ir ASV interešu centrā. ASV sagrāva Krievijai kalpojošās Rīgas bankas, tagad Latvijā sagraus visu pārējo, kas var kalpot Krievijai un traucēt sankciju realizāciju pret Krieviju.
   Latvija un latvieši nevienam neinteresē! Un tas ir pašu nopelnīts stāvoklis. Tautu, kura neciena brīvību, ienīst savus gudrākos un godīgākos cilvēkus, mīcās zem Saules bez pašcieņas, gatava laizīt jebkuru varu, nevienam negribēsies sargāt no visa ļaunā un degradējošā, ar ko ir bagāta "baltā" rase griezīgi dārdošajā bojāejas laikmetā.








trešdiena, 2019. gada 11. decembris

Atraktīvās politikas hronika: decembra sākums



   2.decembrī tika izteikts reti atraktīvs priekšlikums: Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) uzskata, ka jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā, sarunā ar aģentūru LETA atklāja ministrs. Līdz esošā Latvijas bankas prezidenta pilnvaru termiņa beigām ir atlikušas nepilnas trīs nedēļas. Bordāns skaidroja, ka ar šādu ideju jau vērsies pie Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV), kurš gan norādījis, ka jaunais Latvijas Bankas prezidents jāizvēl līdz 21.decembrim.”
   Ideāli pareiza pieeja! Pilnā mērā atbilst "kultūrnācijas" politiskās apziņas attīstības līmenim, politiskajai gribai un reālajam politiskajam stāvoklim; proti, tam, ka ar “kultūrnācijas” masveida svētību LR nav suverēna valsts, bet ir ģeopolitiski okupēta un ES konfederācijas sastāvdaļa. Latvija faktiski ir arī militāri okupēta. Latvijā atrodas NATO okupācijas vienības, kuras nepakļaujas vietējiem likumiem. Tāda nepakļaušanās atbilst starptautiski akceptētajai okupācijas definīcijai. Tāpēc par Bordāna pieeju latviešu miljons ne kaunēsies, ne sadusmosies. Latviešu miljonam brīvība, neatkarība, suverenitāte jau sen vairs nav nekādas vērtības. Kā zināms, LR Valsts bankas prezidents nepakļaujas vietējai varai. Tāpēc tas var būt jebkuras valsts pilsonis. Korupcijas ģēnijs Rimšēvičs to lieliski pierādīja. LR Valsts bankas prezidents teorētiski var būt arī “nācijas tēva” dāsni sarūpētās Namībijas hotentots (“Levits: Namībija ir viens no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”). Taču tā tas diemžēl var būt tikai teorētiski. Reālajā dzīvē hotentots “kultūrnācijas” noziegumu brīvības paradīzē neder. Hotentoti ienīst privātīpašumu, melošanu, nelietīgu izturēšanos. Latviešu Latvija bez šīm patīkamajām īpašībām nav iedomājama.
    Nav ne mazāko šaubu, ka "nācijas tēvs", latviešu miljona "pravietis", arī dedzīgi atbalstīs doto priekšlikumu. Intelektuāli drausmīgi neapdāvinātais premjers Kariņš atbalsta. Pret šo priekšlikumu noteikti nākas izturēties kā pret "kultūrnācijas" politiskās degradācijas jaunas virsotnes sasniegšanu.
   5.decembrī portālā “Delfi” divos tekstos bija lasāma “brīvvalstī” nepiedzīvota un tāpēc piesaistoša patiesība. Abu tekstu/patiesību autori pieder valdošajai kliķei kalpojošajai inteliģencei, kuru saucu par varas inteliģenci. Tās pārstāvju publiski apliecinātā neapmierinātība ar valsti ir kaut kas jauns. Līdz šim dominēja uzslavas, bet nevis drosmīgs kriminālā kapitālisma izpausmju vērtējums.
   Vienā tekstā teikts: “Pēdējo mēnešu laikā neskaitāmas reizes esmu pārliecinājusies, ka politiķu zināšanas par valsts budžeta veidošanu un tā saturu ir ļoti vājas. Bieži vien – to nav vispār! Dramatiski trūkst arī izpratnes par demokrātiju un Saeimas lomu parlamentārā republikā. Nezināšana sekas ir bezatbildīgi lēmumi un slikti likumi, kas ne tikai nīdē uzticēšanos valstij un taisnīgumam, bet arī liedz Latvijas iedzīvotājiem saņemt mūsdienīgu izglītību, veselības un sociālo aprūpi.” To saka Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece.
   Otrā tekstā teikts: “Domāju, ka nepateikšu neko tādu, ko nezina procesos iesaistītie – daudzi lielie būvnieki, attīstītāji un KNAB: Rīgā zināmos amatos atrodas grupa cilvēku, kas celtniecības gaitā un pirms objektu pieņemšanas izsaka dažādus priekšlikumus, kuri izklausās kā mājieni, ka esot lietas, kuras var interpretēt gan projektam labvēlīgi, gan "problemātiski". Ne jau nu reālas, ar objekta drošību vai kvalitāti saistītas, bet gan formālas problēmas, kuru atrašanas un risināšanas nianses birokrāti gadsimtu gaitā ir perfekti izkopuši. Jums taču būs izdevīgāk, ka traktēsim TĀ, vai ne? Nu tad tāpēc protieties un padalieties, lai būtu labi gan jums, gan mums." To saka arhiteksts Andis Sīlis.
   8.decembrī daudzus varēja piesaistīt šāda ziņa: “ASV populārajā izklaides raidījumā "Saturday Night Live" (SNL) komiķi izsmējuši šonedēļ plašu popularitāti iemantojušo video, kur, baumojot par ASV prezidentu Donaldu Trampu, pieķerti citu lielvalstu līderi, un šajā skečā kā "neveiksminieku galdiņa", pie kura jāpārsēžas Trampam, kad viņu atgrūž Francijas, Kanādas un Lielbritānijas līderi, galvenais personāžs izraudzīts Latvijas prezidents Egils Levits.”
   Skečs ir mākslinieciski radošs pasākums. Tā tēli rodas atbilstoši māksliniecisko tēlu ģenēzes nosacījumiem. Dotajā skečā “nācijas tēvs” figurē kā skeča attiecīgā tēla prototips – persona, kas autoram noderējusi par literārā tēla pirmparaugu. Bet tas nebūt neliecina, ka viss saistīts tikai ar “nācijas tēva” cilvēcisko specifiku, kas piemērota parodēšanai smieklīgā gaismā. Mākslā tā nemēdz būt. Mākslā autors nekad neaprobežojas vienīgi ar prototipa īpašībām. Autora apziņā katrs prototips eksistē noteiktā kontekstā un saistībā ar plašām asociācijām. Šajā gadījumā “nācijas tēvs” autora apziņā eksistē saistībā ar Latviju, bet galvenais – saistībā ar Latvijas reputāciju mūsdienu pasaulē. Autors varēja izvēlēties kādu citu NATO pasākuma dalībnieku. Taču autors to nedarīja. Viņš izvēlējās “nācijas tēvu”, labi saprotot, ka tas metīs ēnu uz Latviju.
   10.decembrī “Dienā” tika ievietota pārsteidzoši atraktīva informācija: “No 4.decembra līdz 8.decembrim tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) kopā ar Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru Juri Jurašu (JKP) darba vizītē apmeklēja Vašingtonu, kur tikās ar ASV Tieslietu departamenta, Valsts departamenta, Valsts kases un Pasaules bankas pārstāvjiem, lai apspriestu Latvijas un konkrēti Tieslietu ministrijas īstenotos pasākumus Moneyval rekomendāciju ieviešanā un paveikto cīņā pret finanšu un ekonomiskajiem noziegumiem, informē tieslietu ministra preses sekretārs Andris Vitenburgs.”
   Juris Jurašs! Bet pret viņu taču ierosināta krimināllieta, pasvītrosim, par ekonomiskiem noziegumiem! Internetā par to katrs var izlasīt: "Jau ziņots, ka nu jau Saeimas deputāts Jurašs pie kriminālatbildības saukts par Krimināllikuma 94. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, proti, par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu. Kriminālprocess tika sākts par Juraša publisko paziņojumu, ka viņam piedāvāts kukulis, lai bijušā VAS "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska kriminālprocess tiktu pārkvalificēts no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi. Jurašs tolaik vēl Jaroslava Streļčenoka vadīto KNAB un Ērika Kalnmeiera vadīto prokuratūru informēja par to, ka viņu mēģināts piekukuļot."
   Vai tad to amerikāņi nezina? Vai bija nepieciešams amerikāņu ierēdņiem aizvest parādīt dzīvu Jurašu? Un kāpēc jālido uz ASV ar atskaiti, bet nevis, teiksim, uz Namībiju pie hotentotiem – saskaņā ar "nācijas tēva" gribu “vienu no Latvijas tuvākajiem sadarbības partneriem Āfrikas kontinentā”? Ar ko amerikāņi labāki par hotentotiem? Turklāt par Jurašu hotentotiem būtu daudz dzīvāka interese nekā amerikāņiem? Amerikāņi dažāda tipa noziedzniekus redz katru dienu. Hotentoti nemaz nesaprot vārda “noziedznieks” nozīmi.
   Neapšaubāmi, Bordāna nespēja savaldīt denuncēšanas gēnus un fanātiskā tieksme atbalstīt noziedzniekus ir labi zināma. Bordāns dažas dienas pēc kļūšanas par tieslietu ministru vēstulē ārvalstu vēstniecībām apšaubīja Latvijas tieslietu sistēmas kompetenci un akcentēja prokuratūras organizētu politisku izrēķināšanos ar viņa partijas biedru Juri Jurašu. Ne velti 2019. gada 7. novembrī Saeimas 9 deputāti no “ZZS” (Armands Krauze, Uldis Augulis, Jānis Vucāns, Raimonds Bergmanis, Jānis Dūklavs, Viktors Valainis, Janīna Jalinska, Gundars Daudze un Dana Reizniece-Ozola), 16 deputāti no “Saskaņas” (Jānis Urbanovičs, Vjačeslavs Dombrovskis, Evija Papule, Vitālijs Orlovs, Jānis Krišāns, Ivans Klementjevs, Artūrs Rubiks, Jānis Tutins, Ļubova Švecova, Boriss Cilevičs, Vladimirs Nikonovs, Nikolajs Kabanovs, Regīna Ločmele-Luņova, Inga Goldberga, Ivans Ribakovs, Edgars Kucins), kā arī 5 pie frakcijām nepiederoši Saeimas deputāti (Linda Liepiņa, Didzis Šmits, Karina Sprūde, Aldis Gobzems, Jūlija Stepaņenko) nosūtīja vēstuli SAB, ģenerālprokuratūrai, Saeimas Nacionālās drošības komisijai un Valsts drošības dienestam. Vēstules nosaukums ir «Par tieslietu ministra J. Bordāna rīcības atbilstību speciālās atļaujas pieejai valsts noslēpumam saglabāšanas kritērijiem».
   Tiesa, Bordāns nav vienīgais denuncēšanas fans. Latvijas ģeopolitiskajiem saimniekiem vēstules ir rakstījuši arī citi braši latvieši. Vēstuli Barakam Obamam rakstīja Urbanovičs, Donaldam Trampam sūdzējās Kaimiņš, savukārt Māris Gulbis savulaik palīdzību lūdza Romas pāvestam, jo viņu bija apkrāpis Šlesers.
   13.decembrī portāls “Labdien.lv” atmaskoja “nācijas tēvu”, ievietojot tekstu ar objektīvi pamatotu virsrakstu “Valsts prezidents atklāti melo (!?) par ostu vājo pārvaldību”. Tekstā paskaidrots: “Prezidenta teiktais par vājo pārvaldību gan nesaskan ar starptautisko ekspertu vērtējumu. Nesen britu laikraksta “Financial Times” izdevumā “FDI Intelligence” publicētajā pētījumā “Brīvās ekonomiskās zonas 2019” izcelta tieši Ventspils brīvosta – tā nosaukta par labāko vietu lielo nomnieku biznesa attīstībai pasaulē un otru labāko vietu mazo un vidējo komersantu biznesa attīstībai Eiropā. Ventspils brīvostai piešķirtas arī speciālbalvas – par eksporta veicināšanu, klāsteru attīstību, pārrobežu sadarbību, ražošanas paplašināšanos, infrastruktūras attīstību un atbalstu jaunuzņēmumiem.”
   Portāla “Labdien.lv” rīcība piesaista ar drosmīgumu. Teksta autore ir Anete Jansone. Vai viņas drosmīgajam piemēram sekos citi žurnālisti? Noteikti būs sekotāji, atmaskojot valdošās kliķes melus, nelietības, nodevību. Bet vai tas kaut ko praktiski izmainīs? Vai “nācijas tēvs” vairs nemelos, lai izpatiktu savam imbecilu elektorātam Bruņinieku namā?
   15. decembrī atraktīvi drausmīga konstatācija bija lasāma medijā “NRA.LV”: “Rīgas Pašvaldības policijā (RPP) ir vairāk nekā 140 (!?) vakantu darbavietu, un viens no klupšanas akmeņiem, kādēļ pretendenti nespēj kvalificēties, lai aizpildītu šīs vakances, ir rakstīšanas prasmju trūkums (!?), Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu sēdē pastāstīja RPP priekšnieks Juris Lūkass.”
   Uzzinot kaut ko tik drausmīgu, arī reakcija gribot negribot ir drausmīga. Tā vien gribas teikt, ka elle ir arī uz Zemes. Tā atrodas pēcpadomju Latvijā. Latviešu populācijas veģetēšanu vada dēmoni. Latvijā nav pieprasījuma pēc intelekta, garīguma, izglītotības, profesionālās kompetences, godīguma, sociālās atbildības, patriotiskuma, brīvības, suverenitātes. Latviešu esamība ir infernāla (ellišķīga) esamība. Tāda esamība bez politkorektas izlikšanās ir jāsauc īstajos vārdos. Pat bija aizmirsts par analfabētismu. Latvijā analfabētisms tika likvidēts jau krietni sen - vismaz pirms vairāk kā 100 gadiem. Taču bija vajadzīgi tikai kādi 30 gadi “brīvvalstī”, lai latviešu sētā atgrieztos analfabētisms. Tā tas ir noticis acīmredzot tāpēc, latvieši ir Dieva nolādēta tauta, kurai pat ellē nebūs vietas! Drausmīgais pagrimums pamatā ir sasniegts tāpēc, ka latviešu inteliģence ir bezjēdzīgs kroplis mācību iestādēs. Rakstīt ir jāiemāca skolā. Bet tas masveidā nenotiek. Vainīgi nav “krievi”, “Putins”. Un tās nav arī “okupācijas” sekas. Elli uz Zemes ir radījusi pati latviešu inteliģence.