pirmdiena, 2020. gada 28. septembris

Identitātes daiļrades divkosība

 

 

   Levits, nevis nācijas tēvs, bet pederastu nācijas tēvs, uzskatāms par humanitātes noziedznieku Nr.1. Latviešu inteliģences smirdošākās daļas guru, mentora, elka, influencera, kulta personas, pravieša humanitātes noziegums pamatā ir tumsonības vairošana – patiesības, vērtību, zināšanu un profesionālās kompetences iznīcināšana. Viņš latviešu sabiedrībā konsekventi saduļķo kognitīvo sfēru; proti, izziņas procesos iegūto zināšanu sfēru. Viss, kam pederastu nācijas tēvs pievēršas, momentā tiek melīgi, obskurantiski, pseidointelektuāli, glamūrīgi aptašķīts tik riebīgā veidā, ka pazemojoši ir kaut ko iebilst. Agrāk jau nosaucu vienu konkrētu piemēru. Tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”.

   Protams, tie ir meli. Regulāra sadarbība nebūs. Vispār nebūs sadarbība! Pederastu nācijas tēvs pats lieliski orientējas visos jautājumos. Runu tekstus un citus tekstus raksta viņš pats. Par to nav šaubu. To pierāda vārdu krājums, debili specifiskie “jaunvārdi”, domu gaita, zināšanas, izpratnes līmenis, tekstu mietpilsoniski didaktiskie, ideoloģiski demagoģiskie, nacionāli bezjēdzīgie un kaitīgie formulējumi. Pederastu nācijas tēva teksti ir intelektuāli atbaidoši. Nav ticams, ka kāds cilvēks uzdrošinātos un spētu priekš sava priekšnieka sacerēt tik intelektuāli atbaidošus tekstus. Intelektuāli atbaidošu tekstu var izmantot tikai pats intelektuāli atbaidošā teksta autors, kura uztverē tekstā viss ir teicami.

   2020.gada septembra beigās pederastu nācijas tēvs, vietējās inteliģences lielākais tumsonības ģenerētājs, sāka aptašķīt latviešu etnisko un kultūras identitāti. Aptašķījums attiecas uz nekaunīgā tašķītāja likumprojektu “Latviešu vēsturisko zemju likums”. Nācijas tēvs ir sagatavojis likumprojekta pavadvēstuli. Tajā pats tašķītājs šādi skaidro sava tašķījuma mērķi: “..stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām un latviešu vēsturiskajām zemēm – Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Zemgalei un Vidzemei. Tajā ir arī runa par četrām reģistrētajām kultūrtelpām – suiti, Rucava, Lībiešu krasts, kultūrtelpa “Upīte”, bet ne tikai par jau reģistrētajām kultūrtelpām”.

   Nekorekti ir aicināt “stiprināt iedzīvotāju piederību vietējām kopienām” jeb, citiem vārdiem sakot, dzimtajai zemei, dzimtenei un tēvzemei. Tāda nekorekta pieeja piestāv pasaules klaidonim, kosmopolītam, aprobežotam primātam, kas vienaldzīgi izturas pret dzimteni, nacionālo kultūru, tradīcijām un ir svešs savai tautai, bez minstināšanās gatavs nodot dzimteni, nevairoties no kolaboracionista un kompradora goda.

   Nopietnu iespaidu nerada darbošanās ap “četrām reģistrētajām kultūrtelpām”. Ap tām Kultūras ministrijas dāmas sāka darboties pirms “Levita ēras” – 2012.gadā, sastādot “Latvijas nemateriālās kultūras mantojuma vērtību sarakstu”. Saraksts der tikai skaistām atskaitēm par kādā skaistā projektā skaisti sadalīto naudu. Tautas kultūras mantojuma aksioloģiski hierarhiskas nomenklatūras (vērtējoši pakārtota kopuma) veidošana vispār ir bezjēdzīga un smieklīga izdarība. Tāda izdarība attaisnojas vienīgi ar vērtības ziņā vienādiem fenomeniem. Katram kultūras fenomenam var būt atšķirīga vērtība dažādos sabiedrības slāņos.

   Tā, piemēram, tik tikko minētajā sarakstā ir šādas vērtības: “Psalmu dziedāšana Ziemeļlatgalē”; “Dziedāšana ar pusbalsu”; “Latgales mazo bundziņu -bubyna spēles tradīcija”. Taču ir arī šādas vērtības: “Gaujas plostnieku amata prasmes”; “Knipelēšanas prasme”; “Carnikavas nēģu ķeršanas un apstrādes prasmes”; “Pēterburgas ermoņiku spēlēšanas tradīcijas”. Ja pederastu nācijas tēvs būtu gudrs un izglītots, tad viņš neuzķertos uz ministrijas ākstīgā āķa un nekādā gadījumā to neizmantotu likumprojektā.

   Identitāte principā ir laba un vajadzīga lieta. Identitāte apliecina sevišķumu, savdabīgumu. Tautas identitāte ir īpašību, īpatnību kopums, ar ko attiecīgā tauta atšķiras no pārējām. Tas pats sakāms par kultūras identitāti. Arī kultūras identitāte apliecina īpašību, īpatnību kopumu. Faktiski tautas identitāte un kultūras identitāte ir kolaterāli lielumi. Respektīvi, tādi lielumi, kas atrodas, noris blakus, līdztekus, paralēli. Tautas sevišķums, savdabīgums reizē ir arī tās kultūras sevišķums, savdabīgums.

   Identitāte vienmēr eksistē. Katrai tautai un tās kultūrai ir sava seja. Šajā ziņā problēmu nav. Problēmas sākas ar identitātes konkretizāciju, vēloties nosaukt un apkopot īpašības, īpatnības vienā kanoniskā (vispārpieņemtā) komplektā. Šajā ziņā var ātri ieslīdēt grāvī. Pēcpadomju gados latviešu šarmanti šarlatānā inteliģence nepārtraukti nodarbojas ar “latviskuma noskaidrošanu”. Protams, vispārpieņemts rezultāts nav sasniegts. Piemēram, šādam rezultātām noteikti neskanēs aplausi: “Šodienas latviskumu veido: Latvijas reljefs, klimats, novietojums, resursi, raksturīgākās augu un dzīvnieku sugas, indivīdu rakstura īpašības – jūtīgums, patiesums, vienkāršība, pacietība, mierīgums, darba mīlestība, kārtības izjūta, savrupība, nenovīdība, pieēšanās kāre, emocionāls vēsums, latviešu valoda, tās dialekti, balss intonācijas, raksturīgākie nodarbošanās veidi: dziedātprasme, amatniecība, zvejniecība, biškopība, lauksaimniecība u.c.”.

   Prāta ziņā kārnais pederastu nācijas tēvs rīkojas atbilstoši savas kārnajam intelektuālajam līmenim. Lai pārliecinātu parlamenta deputātus, sabiedrību par viņa piedāvātā likuma nepieciešamību, viņš izdomā kaut kādus mistiskus latviskās identitātes ienaidniekus un viņu nicinošos izteikumus: “Latvietība nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt un kādu politiku veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un vēsturisko dziļumu, un tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu vēsturisko dziļumu, kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda veida sakņu “nogriešanas” vai “izsīkšanas” politika, kā mums tas bija okupācijas laikā.”

   Atkārtošu jau reiz uzdotos jautājumus. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un “standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur pederastu nācijas tēvs to uzzināja? Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un latviešu tautas izcelsmes laiku? LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. Latviešu “vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā. Padomju iekārtā nebija “sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli! Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par baltu cilšu, latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko Rīgas pils pusizglītotajam glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.

   Pederastu nācijas tēvs raksta: “[..] latviskā daudzveidība nav pašsaprotama, bet par to ir jārūpējas ar apzinātas politikas palīdzību”. Reāli dzīvē ir pretēji. Etniskā daudzveidība ir pati par sevi saprotama izpausme. Tā ir vēsturiski radusies tajā dabiskajā procesā, ko zinātnē dēvē par etnoģenēzi – etnosa izcelšanās un izveidošanās procesā. Dabiska ir arī cilšu integrācija tautā – vienā etniskajā veselumā. Ja arī ir bijusi “apzinātas politikas palīdzība”, tad tā ir bijusi galvenokārt lai palīdzētu konsolidēties tautā, bet nevis saglabātu cilšu nošķirtību. Psalmu dziedāšana, bubyna spēle, knipelēšana, ermoņiku spēlēšana drīzāk ir etnogrāfiska, folkloristiska eksotika, ko noteikti neklātos aizmirst, bet ko naivi ir uzspiest ar “apzinātas politikas palīdzību”. Cerams, prāta ziņā kārnais “valstsgribis” apjēdz vārdu “apzinātas politikas” zemtekstu; proti, to, ka viņš pieprasa apzinātu ideoloģisko ietekmēšanu.

   Šaušalīgi nekompetenti un dumji skan pavadvēstulē skaidrotais: “Un, ja mēs pievēršamies vārdam “kultūra”, tad arī kultūrai ir jābūt ilgtspējīgai, un tai ir divas laika dimensijas – vēstures un nākotnes dimensija. Likumprojekts vēršas pie abām dimensijām”.

   Kultūra nevar būt ne “ilgtspējīga”, ne neilgtspējīga. Kultūra ir cilvēku esamības organisks atribūts. Ja nav cilvēku, tad nav arī kultūras. Kultūrai ir trīs dimensijas, un kultūrai ir nevis “vēstures” dimensija, bet pagātnes dimensija! Kā pederastu nācijas tēvs varēja aizmirst tagadni? Likuma realizācijai piešķirtie miljoni taču tiks starp savējiem sadalīti tagadnē!

   Pederastu nācijas tēva identitātes daiļrade ir divkosīga. Viņš raksta: “Mēs dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā, un, protams, mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums mūsu identitāti padziļināt.”

   Jā, tas ir pareizi! Dzīvojam globalizācijas, unifikācijas laikmetā. Rietumu civilizācijā valdošās politiskās paradigmas neoliberālisms un globālisms kategoriski pieprasa atsacīties no jebkura veida sevišķuma, savdabīguma. Īpaši kategoriski aicina atsacīties no valstiskās suverenitātes. Savukārt XX gs. 70.gados Rietumos dzemdētais postmodernisms aicina aizmirst kultūras mantojumu. Vārdu sakot, etniskā identitāte un kultūras identitāte nav cieņā. Tām nav nekādas vērtības. Latviešu tauta tāpat kā citas tautas ir labprātīgi atsacījušās no valsts suverenitātes.

   Taču ieklausīsimies uzmanīgāk pederastu nācijas tēva gudrībā. Viņš saka “mums kā latviešiem un Latvijas valstij ir zināms pienākums (!?) mūsu identitāti padziļināt (!?)”.

   Kas tas ir par “pienākumu”? Vai tas ir pienākums atsacīties no identitātes jeb tas ir pienākums tikai atšķaidīt identitāti? Un ko tādā gadījumā nozīmē “identitāti padziļināt”? Vai “identitātes padziļināšana” ir tas pats, kas identitātes likvidēšana vai atšķaidīšana?

   Saprotams, pederastu nācijas tēva divkosība nav atraujama no latviešu valdošās kliķes divkosības, kas nacionāli noziedzīgā veidā ir sastopama visos īstenības segmentos. Sameistarotajam likumprojektam nevar būt ne mazākās uzticības. Nekāda pārliecība nav par tā autora un Saeimas deputātu centienu godīgumu un pasākuma labdabīgumu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

piektdiena, 2020. gada 25. septembris

Analītiskā šķērsiela

 


   Cilvēku dzīves vissvarīgākais faktors ir demogrāfiskais faktors. Cilvēku dzīve visdziļākajā tvērumā ir atkarīga no iedzīvotāju skaita. Iedzīvotāju apjoms nosaka kultūru – esamības materiālo un garīgo saturu. Demogrāfiskā faktora respektēšana ir sava veida analītiskais imperatīvs. Vēloties iztirzāt jebkuru cilvēku dzīves vēsturisko fragmentu, jāsāk ar demogrāfisko stāvokli. Citiem vārdiem sakot, jāiet pa galveno ielu. Taču tā ne vienmēr notiek analītiskajā darbībā. Virzība var notikt arī pa šķērsielu. Tā tas notiks šajā esejā. Tomēr demogrāfiskais faktors vienmēr tiks paturēts prātā. Runa būs par Rietumu civilizācijas atsevišķām tendencēm. Tās aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem un nonāca līdz šodienas baltkvēlei, kad aktuāla ir atziņa par civilizācijas sabrukumu un postcivilizācijas rašanos. Nesaudzīgā leksikā Rietumu civilizācijas noriets jau tika raksturots XIX gadsimtā. To uzkurināja Apgaismības mantojums, pret kuru izvērtās liela neuzticība.

   Apgaismības laikmetu Rietumu civilizācijā nomainīja romantisma laikmets. Tā idejiskajā centrā bija dabas kults, jūtu kults, ar dabu organiski vienota cilvēka kults. Romantisma literatūra kļuva “vētras un dziņu” propagandētāja. Dzejnieki slavināja buntošanās kaislības, romantisku pacēlumu, jūtu prioritāti, nevairīšanos no jūtu publicitātes. Bija milzīga interese par cilvēka iekšējo pasauli. Tika kritizēta civilizētības samaitātība. Civilizētības samaitātībai tika pretstatīta dabas cienīšana un  dzīvošana saskaņā ar dabas likumiem. Apgaismības akcentētajam progresam tika pretstatīts mīts, folklora, arhaiska pirmatnējība, kas asociējas ar stabilitāti, nemainību, kultūras mantojuma turpināšanu bez radikālām novitātēm. Romantisma apoloģēti aicināja atgriezties senatnes domāšanas manierē, arhaiskajā paradigmā pirms filosofijas rašanās. Cieņā bija antropomorfisms.

   Apgaismība tika arvien konsekventāk un konsekventāk kritiski vērtēta. Var teikt, ka Apgaismības pēdējie slavenākie aizstāvji Eiropas intelektuālajās aprindās bija Hēgelis un Markss. Galvenie kritizētie koncepti no Apgaismības filosofiskā repertuāra bija racionālisms, progress, cilvēktiesības. Hēgelis centās saglabāt racionālisma autoritāti. Marksa sniegtajā kapitāla izskaidrojumā racionālisms netika atmests. Kapitāla ekonomiskā funkcionēšana nebija iespējama bez racionālisma. Taču Markss neticēja, ka Apgaismības slavenās mantras brīvība, vienlīdzība un brālība var tikt sasniegtas kapitālistiskajā sabiedrībā, kuras galvenā valdošā šķira ir buržuāzija ar darbaspēka ekspluatācijas māniju. Cilvēku brīvība, vienlīdzība un brālība ir iespējama tikai sociālismā. Par to Markss bija kvēli pārliecināts.

   Pret racionālismu sociāli filosofiskajās studijās vērsās Šellings. Politiskās brīvības vietā galvenā uzmanība tika pievērsta cilvēka individuāli subjektīvajai brīvībai, bet nevis kolektīvi sociālajai brīvībai. Politiskās brīvības vietā lielāku vērtību ieguva garīgā brīvība. Tā var saglabāties jebkurā politiskajā iekārtā, ikvienā sociāli ekonomiskajā un sociāli politiskajā transformācijā.

   Romantisma laikmetā radās “pesimisma filosofija”. Tā nosauca Artūra Šopenhauera uzskatus. Viņu dēvē par iracionālisma tēvu. Šopenhauers dzēlīgi izturējās pret sava laika sabiedrību, kultūru, filosofiju, kaut gan ļoti augstu vērtēja Kanta filosofisko devumu. Šopenhauers sava laika morālo un intelektuālo garu pamācoši salīdzināja ar antīko laikmetu, kad viņaprāt tika radīts visvērtīgākais cilvēces vēsturē. Pēc antīkā laikmeta vērojama lejupslīde.

   Kā zināms, XIX gadsimtā jūtami izmainījās Eiropas iedzīvotāju skaits. Tas palielinājās divas reizes. Lai apgādātu visus, radās rūpnieciskā masu ražošana ar tās masu darbaspēku – proletariātu. Proletariāta pašapziņa ātri pieauga, pilnā mērā pret sevi izturoties kā pret sabiedrības dominējošo un eksistenciāli visnepieciešamāko daļu. XIX gadsimtā proletariāta politiskais, ideoloģiskais un morālais balsts kļuva sociālisma un komunisma teorija. Tajā figurēja mērķis iegūt varu un proletariātam nostiprināties kā valdošajai šķirai Rietumu civilizācijā.

   XIX gadsimtā buržuāzijai radās aktīvs sāncensis – proletariāts. Tas vēlējās savā pārziņā iegūt ražošanas līdzekļus un produkcijas sadali, nosacīt izglītības stratēģiju un saturu, izveidot savām estētiskajām prasībām atbilstošu mākslu un literatūru, demonstratīvi atsacīties no Dieva, un, protams, būt politiskajam valdniekam visos valsts varas institūtos – parlamentā, valdībā, tiesā, medijos.

   Ar proletariāta ambīcijām eiropieši pirmo reizi pamatīgāk sastapās 1848.- 1849. gada revolūcijās. 1848.gada 21.februārī Markss un Engelss publicēja “Komunisma manifestu”. Revolūcijas ieguva kopēju nosaukumu “Tautu pavasaris”. “Tautu” praktiski pārstāvēja pilsētu proletariāts, kas nebaidījās bruņoti vērsties pret valdību. Pirmo reizi Eiropā proletariāts politisko varu ieguva 1871.gadā, kad tika nodibināta jauna tipa valsts “Parīzes komūna”. Tā pastāvēja no 1871.gada 18.marta līdz 1871.gada 28.maijam.

   XIX gadsimtā aristokrātiskās un elitārās vērtības kļuva vairogs pret proletariātu kā patstāvīgu spēku. Nīče kādā vēstulē “Parīzes komūnu” nosauca par franku-ebreju “izlīdzināšanu” un “vienkāršību” ar alkātīgu “Jetztzeit” (tekošā momenta) instinktu. Nīče neieredzēja Apgaismības konceptus. Tajos nav tieksmes pēc patiesības, bet ir tieksme pēc varas – “varas griba”.

   XIX gadsimtā sava veida aksioma kļuva atziņa par Apgaismības izraisīto nihilismu. Tā radikālākās formas kļuva novēršanās no Dieva un vērtību devalvācija. Uzskati par cilvēku, sabiedrību, kultūru, civilizāciju, nākotni veidojās pesimistiskā atmosfērā. Nepieciešams piebilst, ka XXI gs. sākumā tik tikko minētie uzskati veidojas debilitātes atmosfērā. Ticība progresam un iespējai pilnveidot cilvēku ar zinātnes un sociālās evolūcijas palīdzību bija sagrauta romantismā, Nīčes tekstos. Starp citu, Nīčes pārliecībā nihilisms ir cilvēka prāta kulminācija.

    Nihilisma un  pesimistiskās atmosfēras intelektuāls rezultāts XIX gs. beigās un XX gs. sākumā bija ne tikai Nīčes filosofija, bet arī Vilhelma Dilteja dzīves filosofija (Lebensphilosophie). Pret to inteliģence izturējās kā pret kultūras tendenci, “dzīvi” pretstatot zinātnei, tehnoloģijai. Dzīves filosofija zinātniskajai izziņai pretstatīja intuīciju – “dzīves pieredzi”. Intuīcija ir perspektīvāka izziņai nekā sausa loģika, saķēdējot individuālo ar vispārējo. Tādējādi dzīves filosofiju var uzskatīt kā vienu no iracionālisma formām. XX gs. iracionālisms pilnā mērā trimfēja uz nevajadzīgā racionālisma fona.

   XX gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas intelektuāļus satricināja Osvalda Špenglera “Der Untergang des Abendlandes” (Vakara zemju noriets). Monumentālajā darbā, kurā tika vispusīgi kritizēts sociālisms, liberālisms, ateisms, pozitīvisma pašmērķīgais racionālisms, vēstures atsacīšanās analizēt laikmeta garu, bija konkrēti nosaukts Rietumu civilizācijas bojāejas laiks – ap 2200.gadu.

   XX gadsimtā Rietumu civilizācijas filosofu korporācijā milzīga autoritāte bija Heidegeram. Viņš kritizēja visu filosofijas vēsturi. Tas patika, jo tas sasaucās ar laikmeta intelektuālo tendenci pompozi un pretenciozi noliegt kultūras mantojumu. XX gadsimtā modīgie heidegerieši, postmodernisti, dekonstruktīvisti, neopragmātiķi noliedza arī tradicionālo konceptuālo domāšanu.

   Heidegers filosofijai pārmeta neprasmi pareizi izturēties pret cilvēka esamību, ko viņš apzīmēja ar vārdu “Dasein”. Heidegeram nepatika Apgaismības ideāls – cilvēka griba ir spējīga izmainīt viņa likteni. Pievēršoties “Dasein”, galvenais ir izpētīt likteni un tam pakļauties. Liktenis ir pirms “Dasein”. Sastopami labi cilvēki, kuri nepretojas liktenim un tā nosacītajai esamībai. Slikti cilvēki domā, ka var izmainīt savu likteni un tādējādi var regulēt savu esamību. Slikti cilvēki Heidegera ieskatā ir komunisti, ebreji, strādnieki. Heidegeram nebija pieņemama cilvēku kopība, kas balstās uz universālām cilvēka vērtībām. Tādu kopību viņš dēvēja par “Gesellshaft”. Viņš atzina cilvēku kopību, kas balstās uz rasi un mantojumu. Tādu kopību viņš un nacisti dēvēja par “Volksgemeinschaft”. Heidegeram liktenis bija tas pats, kas Jungam arhetipi, cilvēka esamībā visu nosakot zemapziņas līmenī.

   Pēc II Pasaules kara Rietumu intelektuāļi vairījās no marksisma, humānisma un Apgaismības racionālisma. Vispirms franču un pēc tam citu Rietumu tautu domātāji pēc neveiksmīgās 68.gada revolūcijas iestiga postmodernisma konceptu apmātībā. Postmodernisma pamatlicējs Liotars atklāti teica, ka ir zaudēta uzticība vispārējam humānistiskajam progresam aizvadītajos divos gadsimtos. Vairs neeksistē ticība tam, ka māksla, zinātne, tehnoloģija, brīvība var cilvēcei sniegt labumu. Zudusi ir pozitīva orientācija, kas spētu atklāt dzīves jaunas perspektīvas. Neapšaubāmi, “baltās” rases izmiršanas laikā par gaišu nākotni ir naivi sapņot. Rietumu civilizācija strauji tuvojas savam galam Špenglera prognozētajos gados.

 

 

  

sestdiena, 2020. gada 12. septembris

Vai latvieši kļūs pederastu tauta?

 

[Eseja publicēta 2018.g.]

 

   Tas pagaidām nav retorisks jautājums. Taču dotais jautājums nav viena cilvēka kaprīze, iedoma, hipotēze.

   Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums. Par to liecina perversie notikumi 2018.gadā. Ne tikai praida gājiens 9.jūnijā, bet arī citi pederastu pasākumi.*

   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.  

   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.
   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%. Tomēr priecāties nav ieteicams.
   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus. Visnegaidītākais ir tas, ka 9.jūnijā kopā ar pederastiem gājienā devās bērni, kurus kaut kādi mežonīgi aprobežoti vecāki pieradina dzīvot perversā vidē.

   Katru sociālo procesu ietekmē ārējie apstākļi un iekšējie apstākļi. To ir jāņem vērā, saskaroties ar jautājumu „Vai latviešu tauta kļūs pederastu tauta”. Ārējie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Vispārzināma ir „baltas” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Šajos procesos ietilpst pederastu karagājiens, gūstot vienu uzvaru pēc otras uzvaras Eiropas valstu likumdošanā. Latviešu pederasti un jūsmotāji mērķtiecīgi izmanto ārējos apstākļus savas nenormālās identitātes demagoģiskajā argumentācijā. Latvijas pederastu zvaigzne Kristīne Garina ir Eiropas praidu organizāciju asociācijas prezidente. Tātad Latvija jau ir zināms Eiropas līmeņa organizatoriskais centrs homoseksuālisma karagājienā. 2015.gadā Rīgā notika Eiropas pederastu svarīgākais pasākums „EiroPride2015”. 

   Iekšējie apstākļi ir vēl nelabvēlīgāki nekā ārējie apstākļi. Latviju ir pametusi tautas vērtīgākā daļa. Latvijā valda noziegumu brīvība. Latvijas valdošā kliķe un varas inteliģence domā tikai par zagšanu. Latviešu varas inteliģence ir pilnīgi sapuvusi. Latvijas valdībā jau ir pederasts. Pederasta māte ir bijusi Valsts prezidente. Tautas griba pretoties pederastu un jūsmotāju akcijām ir nulles pakāpē. Šī gada praida organizētāji oficiālajā pieteikumā solīja apmēram 2000 dalībnieku piedalīšanos, toties fonds „Stop imigrācijai” solīja tikai apmēram 50 cilvēku līdzdalību protesta mītiņā pret praidu. Ne velti „Delfi” žurnāliste Laura Dzērve pirms pederastu gājiena jūsmoja par pederastu skaita ievērojamo palielināšanos, bet „savukārt aktīvo protestētāju rindas rukušas”. Latviešu pederastu leksikā izsakoties, „konservatīvā sabiedrība” pie mums ir niecīga. Šogad pederastu gājienā esot piedalījušies apmēram 8000 cilvēku. Tā saka akcijas organizētāji. Priekš mazās latviešu tautas tas ir draudīgi liels skaits.  

   Taču pats trakākais ir sekojošais. Latvijā pašlaik pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami, un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.  

   Latviešu tautas nākotne no pederastijas identitātes viedokļa lielā mērā izšķirsies parlamenta vēlēšanās 6.oktobrī. Latvijā tagad ir izveidojusies jauna politiskā situācija. Latvijā tagad ir vairākas pederastu partijas, kuras alkst uzvarēt vēlēšanās. 2018.gada 9.jūnijā pederastu un zirgābolu gājienā pirmo reizi kā organizētas grupas piedalījās trīs politiskās partijas: 1) „Attīstībai/Par!”, 2) „Progresīvie” un 3) „Vienotība”. Pēc gājiena Praida parkā (tā tagad ir jāapsaukā ar pederastu fekālijām apkaunoto Vērmanes dārzu) katra partija savā informācijas teltī uzrunāja „tautu”. 2018.gada 8.jūnijā tika publicēta ziņa par „Saskaņas” līdzdalību geju tiesību lobēšanā Eiropas institūcijās.
   Ja elektorāts 6.oktobrī nobalsos par pederastu partijām, tad latviešu tauta paātrināti virzīsies uz jauno sociālo identitāti – pederastu tauta. Valdībā vairs nebūs tikai viens cilvēces atkritums. Visa valdība sastāvēs no pederastiem un viņu „drēģeriem”. Pederasti ir ļoti konsolidēti eksemplāri. Pederastu vidē izplēn latviešu savstarpējais naidīgums, nesaticība, skaudīgums. Pederasti savā starpā nestrīdēsies par ministru portfeļiem. Būs tikai viens ministra kanditāta kritērijs – nav vai ir pederasts. Atbalstīs tikai pederastus. Ja tiks izveidota pederastu valdība, tad latviešu tautu tūlīt nāksies atzīt par pederastu tautu.  

   Pederastijas un dažādu perversiju propaganda jau daudzus gadus ir Latvijas publiskās telpas neatņemama sastāvdaļa. Latviešu tauta ir pamatīgi saindēta ar homoseksuālisma un perversā postmodernisma ideoloģiju. Ja tas tā nebūtu, tad Latvijā pašlaik nebūtu tik liels jūsmotāju skaits. Tāds interneta resurss kā „Delfi” ir tipisks pederastu resurss. Praidam par godu „Delfi” publicēja divus „ievadrakstus”. To autori ir pederastu „ideologi” Ingmārs Freimanis un Raivis Zeltīts. Freimaņa murgojumu „Delfi” pārpublicēja no „Satori”. Kurš viņiem to lika darīt? Vai šo ideoloģiski nodevīgo soli veicināja tikai pederastu slavenā konsolidācija jeb bija rīkojums „no sponsoriem”?
   Par „Satori” vispār nav vērts atgādināt. „Satori” ir ārprātīgi smirdīga bedre un pederastu (arī praida) ideoloģiskā stute. Pirms praida galvenajiem pasākumiem „Satori” bija perversu tekstu bums. Praidā „Satori” piedalījās ar devīzi „Kultūra dodas praidā”. Protams, nav domāta tikai pederastu „kultūra”. Domāta ir latviešu kultūra, kura mīļi apkampjas ar praidu. „Satori” kadri sevi uzskata par mūsdienu latviešu kultūras guru un virzošo spēku. Atbilstoši „satoristu” pozīcijai, latviešu garīgā kultūra jau ir pederastu tautas garīgā kultūra.  

   Ideoloģiskajai zombēšanai bija veltītas izdarības praida galvenajā nedēļā no 4.jūnija līdz 10.jūnijam. Starp citu, 10.jūnijā pederasti dienu plānoja sākt ar dievkalpojumu Rīgas svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā.  

   Interesanti, kāpēc pederastus atbalstīja Nacionālā bibliotēka, kur 7.jūnijā notika konference „Homoseksuāļu stāstījumi Eiropas kultūrās”? Kāpēc pederastus atbalstīja Gētes institūts? Ko teiktu Gēte par 7.jūnija „Baltijas dažādības biznesa forumu”? Kāpēc Rīgas domē tika atbalstīti pederastu visi pieteiktie pasākumi? Par to lepni paziņoja Uģis Vidavskis. Kāpēc Rīgas dome neatbalstīja VL-TB/LNNK prasību nepieļaut pederastu gājienu pilsētas centrā? Vai Rīgas domes darbiniekiem ir kaut kāda īpaša brālība ar pederastu apvienību „Mozaīka” un tās barvežiem Kasparu Zālīti, Lindu Freimani, Kristīni Garinu?  

   Neapšaubāmi, praids neiztika bez pederastu „mekas” Kaņepes kultūras centra, Laikmetīgās mākslas centra, Rīgas Stradiņa universitātes studentu medija „Skaļāk”, kultūras centra „Sudrabs”, kur bija izstāde „Varavīksnes cilvēki”. Pasākumos uzstājās pederastijas patrioti Tālivaldis Kronbergs, Didzis Kukainis, Elīna Treikule, Inga Gaile, Elīna Geide, Kārlis Vērdiņš, Rita Ruduša.
   Latviešu pederasti ir iekarojuši Eiropu. Viņi ir praidu organizēšanas Eiropas līmeņa speciālisti. Tas ir patīkami. Vismaz vienā jomā neesam Eiropas pakaļgalā. Taču tagad vēl patīkamāk ir zināt, ka 2018.gadā ir sasniegts pasaules līmenis. Mūsu pederasti izšļāca kaut ko tādu, ko līdz šim pasaulē neviens nebija izšļācis. Tiekamies ar unikāli zemisku izšļācienu. Proti, latviešu pederasti praidu velta LR 100 gadu jubilejai. Pederastu kolektīvo lēmumu Dieva apskādētais Ingmārs Freimanis  saviem vārdiem „Satori” un „Delfos” formulē šādi: „praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē”.  

   Uz Zemes tādu unikāli zemisku dāvanu neviens nav pasniedzis savai valstij. Esmu svēti pārliecināts, ka cilvēces vēsturē latviešu pederasti pirmie valsts jubilejai velta pederastijas kroplības. Tāda dāvana ir tas pats, ja LR jubilejā uzdāvinātu milzīgu cisternu ar vircu un to no cisternas izlaistu pie Bruņinieku nama parādes durvīm Mūrnieces jubilejas runas laikā. Var būt arī citas asociācijas. Nav izslēgts, ka šogad 18.novembrī Saeimas jubilejas sēdē runu teiks Latvijas parlamenta jaunā priekšsēdētāja Kristīne Garina.  

   Atkārtoju, pederastu izšļāciens ir unikāli zemisks. Tas ir spējīgs stimulēt vispretīgākās asociācijas. Turpretī mūsu pederastiem tāda dāvana acīmredzot „kalpo par masturbēšanas materiālu”, par ko raksta minētais Dieva apskādētais puisis.


*Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” lietoju plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas tiek apvienotas zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) aplaimoju ar vārdu „jūsmotāji”.

 

svētdiena, 2020. gada 6. septembris

Tautas evaņģēlijs



   Šajā tekstā apvienotas nedaudz rediģētas agrāk sacerētās etīdes, kurām ir kopēja idejiskā motivācija un kopēja funkcionālā slodze. Respektīvi, runa ir par etīdēm, kuras var ietilpt latviešu tautas mūsdienu evaņģēlijā – doktrīnas pamatprincipos, raksturojot gan tautas patreizējo stāvokli, gan formulējot tautas aktuālākos turpmākos uzdevumus. Tādam apvienojumam ir noteikts pragmātisks mērķis. Ļoti bieži nākas tikties ar jautājumu “Ko darīt?”. Cilvēkus satrauc tautas kopējās bēdas, un cilvēki vēlas zināt izeju no drūmā stāvokļa. Dotais teksts varēs kalpot kā zināma atbilde uz jautājumu “Ko darīt?”.

Dzīves esence

Kas ir pats galvenais (esence, kvintesence) mūsu dzīvē? Pats galvenais ir demogrāfiskā pāreja - "baltās" rases drūmais liktenis un nespēja nevienai tautai izvairīties no šī drūmā likteņa, kas "baltās" rases katrai tautai pienāk agrāk vai vēlāk. Un vēl ir ļoti svarīgi saprast, ka "baltās" rases izmiršanas satelīti ir intelektuālā degradācija un morālā deģenerācija, kas principā ir pašiznīcināšanās process - Kronosa/uroborosa instinkta realizācija. Latviešu jaunatnes prasība "dzīvot kā Rietumos" ir pašiznīcināšanās sastāvdaļa. Latviešu pašiznicināšanās jau ir guvusi grandiozus panākumus - no trijām paaudzēm divas paaudzes ir fundamentāli cilvēciski neadekvātas. Latviešu tauta vairs nefunkcionē kā vienots sociāli etniskais formējums. Rietumu civilizācijā pašiznīcināšanās process intensīvi sākās XX gs. 60.gados. 1968.gada slavenie jaunās paaudzes nemieri Rietumeiropas universitātēs apliecināja pašiznīcināšanās procesa zināmu briedumu un nenovēršamību. Pašiznīcināšanās procesa sastāvdaļa ir sociālisma sistēmas sagraušana, “perestroika”, latviešu “atmoda”, apzināti vēloties saplūst ar “Rietumiem”, kur civilizācijas noriets, degradācija un deģenerācija jau bija sasniegusi biedējošu pakāpi. Pašiznīcināšanās procesā ietilps “krāsainās revolūcijas”, “maidani”, tas viss, kas saistīts ar Trampa padzīšanu, “deep state”, Corona-19” pandēmiju. Pašiznīcināšanās procesam piemīt liela dinamika un pamatīgas ambīcijas, cenšoties civilizācijas norieta kloākā ieraut visu “balto” rasi bez izņēmumiem, nepieļaujot nekādu alternatīvu dzīves izkārtojumā. Faktiski “baltajā” rasē arī neviens nepiedāvā alternatīvu. Krievija kā relatīvi patstāvīga subcivilizācija arī nepiedāvā alternatīvu, jo vietējā elite sastāv no neoliberālisma faniem – “5.kolonnas” ebrejiem u.c.

Graujošā armāda

Nākas katram saprast sekojošo! Latviešu tautas dzīvē tagad un turpmāk nevar neiet roku rokā tādi graujošie fenomeni kā 1) demogrāfiskās pārejas sekas (populācijas izmiršana un novecošana), 2) latviešu inteliģences valstsnespēja, 4) kriminālā kapitālisma noziegumu brīvība, 4) masveida zagšana kā populācijas eksistenciālais instinkts, 5) debilitātes laikmets. Katram no šiem fenomeniem ir sava graujošā loma un kopā tie veido graujošu sociāli politisku armādu. Populācijas izmiršana un novecošana izraisa nepieciešamību rast līdzekļus pensijām; proti, palielināt nodokļus, cenas. Latviešu inteliģences valstsnespēja izraisa nespēju organizēt ekonomiku un pelnīt naudu. Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvība nodrošina iespēju valsts/pašvaldību budžetu organizētās noziedzības formā izzagt populācijas morālo izdzimteņu slānim. Masveida zagšana kā populācijas eksistenciālais instinkts veicina tendenci apzagt vienam otru un zagšanu padarīt par galveno eksistences līdzekļu avotu. Debilitātes laikmets visu pārvērš bezjēdzībā, idiotismā, debilitātē. Tāpēc nav jābrīnas, ka ir milzīgs ārējais parāds. Tāpēc nav jābrīnas, ka palielinās nodokļi, aug visam cena.

Rīgas nelaime

Obligāti ir jāņem vērā, ka Rīgas elektorāts ir visnevērtīgākais elektorāts Latvijā. Rīgā koncentrējas etnosa daļa ar izteiktu hormonālo pagrimumu, kā sekas ir masveidā sadzimušie dauni, idioti, pederasti, zagļi, mediju muldoņas, augstskolu šarlatāni. Rīgas elektorātam piemīt kvēls suicidālais optimisms, priecājoties par bērnu nedzemdēšanu, par iespēju zagt, apliecināt stulbumu, bet galvenais - "dzīvot kā Eiropā", savā fundamentālajā aprobežotībā nesaprotot, ka "Eiropa" jau no 60.g. beigām dīdās degradācijas un deģenerācijas formātā. Rīgas elektorātā dominē dresēti deģenerāti - valdošās kliķes apkalpojošais birokrātiskais un "akadēmiskais" slānis. Par Rīgas elektorāta kolosālo nevērtību liecina pseidointektuāli glamūrīgās un morāli nelimitētās prostitūtas deleģēšana krēslam Rīgas pilī. Rīgas domes deputātu galvenā interese ir budžeta miljarda treknā sile, pie kuras vēlas tikt bastardi, parvēniji, bordāniski iznireļi, Kronosa un Uroborosa tipa tautas bendes. Jebkurā gadījumā ir jāatceras būtiskākais par mūsu "politiķu" specifiku: 1) intelektuālās kapacitātes niecību vai pat neesamību, 2) valstiski profesionālā darba sagatavotības totālo trūkumu, 3) kompradora morāles prioritāti.

Katastrofas cēloņi

2018.gada 6.oktobrī Latvijas elektorāts Saeimā ievēlēja apm. 65% no žogmales, krūmiem, grāvmalām, pažobelēm, mazmājiņām atlasītus tipus bez jebkādas pieredzes administratīvajā darbā, valsts, pašvaldības vadīšanā, bet galvenais – ar apšaubāmu cilvēcisko kvalitāti un psihiskās traumētības pazīmēm. Tas bija sava veida parlamentārais apvērsums un jauna laikmeta – debilitātes laikmeta - sākums latviešu tautai. Faktiski tas bija sākums tautas katastrofai. Krīze izvērtās katastrofā. Debilitātes laikmeta jaunā valdība Latvijas vēsturē vismuļķākā valdības vadītāja skubinājumā tūlīt sāka debili murgot par “583 darāmajiem darbiem”. Savukārt 61 no neadekvātajiem Saeimas deputātiem Rīgas pilī iebalsoja visšausmīgāko valsts prezidentu Latvijas Republikas vēsturē. Bet tas nebūt nebija viss. Tautas katastrofa 2020.gada 29. augustā Rīgas domes vēlēšanu rezultātā nostiprinājās vēl pamatīgāk. Debilitātes laikmets tika papildināts ar pederastu varu Rīgas Domē. Rīgas elektorāts atbalstīja pederastus, un tādējādi galvaspilsēta Latviju pārklāja ar pederastijas staķisko smirdoņu. Pats par sevi ir saprotams, ka aktuāls ir jautājums par tautas katastrofas cēloņiem. Manuprāt, priekšplānā ir trīs cēloņi un to sintētiska (“plecu pie pleca”) funkcionēšana. Pirmais cēlonis ir saistīts ar LKP/VDK nomeklatūras morālo kastrātu veikto kadru atlasi “atmodas” specoperācijai. Toreiz latviešu un cittautiešu inteliģencē tika atlasīti morāli un intelektuāli visnecienīgākie indivīdi, kuri bija piemēroti “prihvatizācijas” atbalstīšanai, LKP/VDK varas turpinājuma nelietīgajai maskēšanai ar LR simboliku, formāli valstiskajiem institūtiem utt. Šie indivīdi vēl nav izmiruši, viņi savu kuratoru uzdevumā joprojām valda un ir sagatavojuši sev pēcnācējus – morālo un intelektuālo atkritumu jaunu ģenerāciju, kurai šodien ir politiski, ekonomiski, ideoloģiski vadoša ietekme. Otrais cēlonis ir saistīts ar t.s. sorosistu kadru kvalitāti un lomu. Ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā “sorosisti” nav tie labākie cilvēki, kuri vietējās sabiedrības apziņu enerģiski pietaisa ar neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma antihumānās “lampas” (domāta Latvijas “Lampa”) saturu. “Sorosisti” ir pelēkas, stagnantas, kretīniskas viduvējības, kuras dzīvē nav spējīgas neko labu sasniegt, tāpēc aicinātas strādāt “sorosa” kantorī jūtas ļoti pagodinātas, augstu novērtētas un gatavas kalpot “sorosam” līdz kapa malai. “Sorosisti” ir tautas katastrofas galvenie ideoloģiskie izraisītāji, novājinot sabiedrības spēju sevi aizstāvēt. Trešais cēlonis ir tautas vērtīgākās daļas aizceļošana no Latvijas. Dzīves kvalitāti nosaka katrs vērtīgs cilvēks. Nav vajadzīgi simti, tūkstoši, lai kāda dzīves struktūra iegūtu labu reputāciju un vispārēju cieņu. Kādreiz Tartu universitātes pasaules slavu radīja tikai viens vērtīgs profesors. Latviju ir atstājuši vērtīgi t.s. vienkāršie cilvēki, un Latviju ir atstājusi latviešu inteliģences vērtīgākā daļa. Tas nevarēja palikt bez sekām. Un tas ir viens no tautas katastrofas galvenajiem cēloņiem. Vērtīgāko cilvēku trūkums agrāk vai vēlāk būtu izpaudies destruktīvā veidā. Tagad tas ir noticis. Rīgas Domes vēlēšanās piedalījās tikai 40,33% no elektorāta. 14.Saeimas vēlēšanās 2022.gada 1.oktobrī, esmu pārliecināts, arī piedalīsies 25-30-40% no elektorāta. Satversmē nav nekas teikts par vēlētāju apjomu. Saeima var tikt ievēlēta, ja nobalsojis tikai viens vēlētājs. Jautājums par varas leģitimāciju (atzīšanu par likumīgu) jau pašlaik ir aktuāls Rīgas Domes sakarā, jo par to ir nobalsojusi tikai elektorāta niecīga daļa. Tā būs arī ar 14.Saeimu. Jāmaina konstitūcija! Bet kas to darīs!? Tautas katastrofa izvērtīsies konstitucionālajā absurdā, varas leģitimācijas absurdā. Varu atbalstīs tikai minimāls iedzīvotāju skaits. Nav ticams, ka pederasti, dauni, idioti, debilie paši gribēs sev rakt kapu - Saeimā noteikt attiecīgu nepieciešamo vēlētāju apjomu, lai vara būtu loģiski leģitīma. Lūk, kur ir nonākusi kultūrnācija!

Kāpēc?

Kāpēc XX gs. nogalē latvieši ir sadzemdējuši tik nevērtīga cilvēciskā "kapitāla" miljonu - neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, perversiju, šarlatānisma, kompradoru, antihumānisma, amoralitātes, antigarīguma patriotus? Kāpēc tā ir noticis? Kas tā ir bijusi par ģenētisko mutāciju, kuras sekas XXI gs. sākumā ir masveidīga degradācija un deģenerācija, tautas esamības visu procesu avangardā pieļaujot pederastus, daunus, idiotus, šarlatānus? Latviešu tautas tradicionālais apzīmējums “muļķu tauta” nav precīzs. Latviešu masveida intelektuālā šaurība nav vislielākā nelaime. Katra etnosa genofondā ir kaut kāda specifika. Tā tas ir arī latviešiem, un tas ir normāli. Vislielākā nelaime ir latviešu populācijā sastopamais negodīgums, nelietība, neuzticamība, nodevība, pielīšana, denuncēšana, gudro un godīgo tautiešu nicināšana, atstumšana, vajāšana. Aizvadītajos 30 melnajos pēcpadomju gados taisnīgums un tiesiskums ir bijis “pie vienas vietas”. Arī brīvība, suverenitāte, valstiskā neatkarība latviešiem tagad ir “pie vienas vietas”. Tādējādi vislielākā latviešu bēda ir morālajā jomā, nevis intelektuālajā (piem., nespējā uztvert būtību, galveno). Starp citu, intelektuālajā jomā latvieši pat ir savā ziņā apdāvināti, jo ir talantīgi zagļi un zagšanas shēmu meistari. Tāda rodas analītiskā tirāde, tiekoties ar 2020.gada vasaras nogales nelietībām, bet vistrakākais – latviešu tautas straujo transformāciju pederastu tautas godā ar pederastiem staķiem priekšgalā un pederastu nācijas tēvu Rīgas pilī, jūsmojot par rīdzinieku pederastijas māniju. 2020.gada 29.augusts latviešu tautas dzīvē ir vēsturiska diena. Pederastu uzvara Rīgas domes vēlēšanās noteikti ir jāuzskata par radikālu pagriezienu tautas vēsturiskajā virzībā. Nekādā gadījumā netiekamies ar kaut kādu pārpratumu, kas nekavējoties tiks novērsts. Tiekamies ar tendenci un etniskās evolūcijas stingri izteiktu gribu, kuru pārstāv sociuma liela daļa un pie tam pārstāv sociuma formāli apzinīgākais, vērtīgākais slānis - inteliģence. Pederastu uzvara ir latviešu inteliģences uzvara. Ne tikai Rīga, bet visa Latvija ir atdota pederastiem!

Tautas vislielākā problēma

2020.gada 25. augustā “NRA.LV” bija lasāms: “Latvijas politikas dienaskārtības virspusē ik pa brīdim iznirst jautājums par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Procesā iesaistījusies arī pilsoniskā sabiedrība, kas interneta platformā “Manabalss.lv” jau ilgāku laiku (!?) kopš savākusi (!?) nepieciešamo parakstu skaitu, lai iniciatīva par tautas vēlētu prezidentu nonāktu Saeimā. Taču tas nav noticis – paša iniciatora un platformas vadītāju dēļ. “Es Latvijas tautai uzticos!!! Es negribu uzzināt 2-as dienas pirms prezidenta vēlēšanām jauno kandidātu. Es gribu par to uzzināt vismaz mēnesi iepriekš un izdiskutēt! Es gribu, lai katrs Latvijas pilsonis tieši vēlēšanās varētu ievēlēt Latvijas valsts Prezidentu!!!” iesniedzot savu iniciatīvu “Tautas ievēlēts Latvijas Valsts prezidents”, 2011. gada jūnijā rakstīja iniciatīvas autors Bruno Ozoliņš. Neviens no iesaistītajiem nespēj precīzi pateikt, kad tieši - iespējams pat 2008. gadā ‒ iniciatīva savāca nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, lai to varētu iesniegt Saeimā, taču pirmdien to bija parakstījuši 11,2 tūkstoši balsstiesīgo. Taču iniciatīva joprojām nav gatava pamest “Manabalss.lv” virtuālās telpas.” Publikācijā runa ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Un runa ir par bezjēdzībām šīs problēmas risināšanā. Tā ir sena problēma. Tā atkal īpaši aktualizējās sakarā ar morāli, intelektuāli, politiski, profesionāli neadekvātā “nācijas tēva” nonākšanu Rīgas pilī. Par “nācijas tēvu” balsoja tikai 61 parlamenta deputāts. Smieklīgu raksturu ieguva mūsu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība uz Baltkrievijas notikumu fona. Kā zināms, Baltkrievijā valsts prezidentu ievēlē tauta – pilsoņu elektorāts. Tāpēc smieklīgi (un arī debili) ir pamācīt baltkrievus dzīvot “demokrātiski” tiem, kuri paši var tikai par demokrātiju sapņot Valsts prezidenta vēlēšanās. Bet vai dotā problēma ir galvenais latviešu tautai? Vai tā ir vislielākā latviešu tautas problēma? Latviešu tautas vislielākā problēma ir "tautas revolūcija", lai likvidētu kriminālo kapitālismu ar masveida organizētās noziedzības brīvību un antihumanitātes noziegumiem. "Tautas revolūcija" nozīmē politiskās iekārtas maiņu, konstitūcijas un likumdošanas kapitālu rediģēšanu, kad tiek likvidēta dažādu izdzimteņu "kabatas partiju" diktatūra, tiek izveidota tautas interesēm adekvāta politiskā sistēma, vēlēšanu kārtība utt. Vai latviešu tauta var praktiski realizēt savu vislielāko problēmu - "tautas revolūciju"? Nevar un nekad nevarēs! Latviešu tautai nav nacionāli vitāla inteliģence, un tāda inteliģence nekad nebūs. "Tautas revolūcija" nevar notikt bez konkrēta un adekvāta ģenerējošā un virzošā spēka, kas var būt tikai inteliģence. Inteliģence politiski izglīto tautu. Inteliģence ideoloģiski formē un vada tautas apziņu. Inteliģence definē tautas vērtības, ideālus, nākotnes mērķus. Inteliģence ir tautas valsts institūtu un visu struktūru kadru bāze un reālais pamats. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet pūlis, bars, masa, biomasa u.tml.

trešdiena, 2020. gada 2. septembris

Kāpēc tikai divas reizes jeb viltīgā vara



   Satversmes 35. pantā teikts: “Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Savukārt Satversmes 39. pantā teikts: “Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas”.
   Tātad Latvijas Republikā viena un tā pati persona par Valsts prezidentu var tikt ievēlēta pēc kārtas divas reizes (4 gadi + 4 gadi = 8 gadi). Šajā sakarā pieklājas jautāt “Kāpēc tikai divas reizes?”.
   Saprotams, tāds jautājums ir iespējams ne vien Latvijā. Arī Rietumu valstīs ir tāda pati norma. Tā tas, piemēram, ir ASV, Francijā, Vācijā.
   Tik tikko minētais jautājums nav aizliegts. Tomēr publiskajā telpā tas ir ļoti reti sastopams. Nediskutē par to, kāpēc tikai divas reizes. Gluži pretēji! Sabiedriskā doma smaidīgi akceptē doto normu. Sabiedrības apziņā šai normai ir gaiša reputācija. Dotā norma asociējas ar demokrātiju. Ja kāds uzdrošinātos publiski norādīt par dotās normas fundamentālo bezjēdzību un sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā, tad tāds drosminieks tūlīt tiktu represēts farizejiski modīgā politkorektuma vārdā. Šausmas! Kā tā drīkst teikt! Kā drīkst vērsties pret demokrātiju!
   Patiesība nepatiks! Patiesība ir izcili rūgta: dotā norma ir fundamentāla politiskā bezjēdzība! Tā apliecina sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt, dotā norma ir Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausme. Dotā norma ir veicinājusi valsts varas stabilitātes zaudēšanu, pašlaik noslīdot līdz suverēna valstiskuma nihilismam.    
   Treškārt, varbūt pareizāk ir klusēt un pret minēto patiesību izturēties kā pret zināmu svētumu: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).
   Dotā norma ir vēsturiski jauna politiskā pieeja. Bez dotās normas eiropeīdi veiksmīgi iztika gadu tūkstošiem ilgi. “Baltā” rase gadu tūkstošiem ilgi cienīja valsts varas stabilitāti un lieliski pārzināja valsts varas stabilitātes tehnoloģiju.
   Dotā norma ir loģisks absurds! Katrs saprātīgs cilvēks to atzīs. Valsts un tās tautas stabilai attīstībai ir vajadzīgs stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.
   Dotā norma, protams, ir pašmērķis ar demagoģisku auru. Tā ir pseidodemokrātijas aura. Demokrātijai nekad nav bijusi laba reputācija. Demokrātiju tradicionāli apsaukā par “vairākuma tirāniju” un “mietpilsoņu diktatūru”. Demokrātiju kritizēja Platons, Aristotelis. Pēc viņiem demokrātiju kritizēja Nikolo Makjavelli, Ž.-Ž. Russo, Šarls de Monteskjē, Tomass Karleils, Žozefs Marī de Mestrs, Osvalds Špenglers, Karls Šmits, Renē Genons, Juliuss Evola, Šarls Nodjē, Martins Heidegers, Frīdrihs Nīče, Jozefs Šumpēters. Krievijā demokrātiju dzēlīgi kritizēja Ļevs Tihomirovs, Konstantīns Pobedonoscevs. Otto fon Bismarks atklāti atzina, ka “pret demokrātiem palīdz tikai zaldāti”.
   Dotā norma neradās no zila gaisa. Kā parasti, vispirms eksistēja objektīvs iemesls un pēc tam uzziedēja subjektīvs iemesls. Objektīvo iemeslu viltīgi novērtēja un savā labā izmantoja savtīgie prāti, tiecoties mūžu mūžos būt pie varas un vairot materiālo labklājību.
   Objektīvais iemesls ir demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaita pieaugums. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces virsdiriģents. Dotās normas rašanos veicināja iedzīvotāju skaita pieaugums un nepieciešamība aprūpēt Homo sapiens miljonus.
   Faktiski citādāks izskaidrojums nevar būt. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces visbūtiskākais demiurgs – radošais elements un kultūras izmaiņu autors. Ja mainās iedzīvotāju skaits, tad mainās cilvēku kultūra (materiālā kultūra + garīgā kultūra). XXI gadsimta ļaudīm to nav īpaši jāpaskaidro. XXI gadsimta ļaudis dzīvo cilvēces vēsturē unikālas demogrāfiskās pārejas (1960-2050) apstākļos. Uz Zemes tik strauji un tik lielā apjomā cilvēku skaits nekad vēl nebija palielinājies. Tāpēc aizvadītajos gadu desmitos tik strauji un tik radikāli izmainījās kultūra, sagādājot galvassāpes divām paaudzēm. Tās nespēj operatīvi adaptēties kultūras kardinālajās novitātēs. Senā pasaule ar niecīgu iedzīvotāju skaitu bez acīmredzamām izmaiņām pulsēja apmēram 3000 gadus. Viduslaiki (500-1500) ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā senajos laikos, bet ar relatīvi stabilu demogrāfisko virzību, ilga apmēram 1000 gadus. Jaunie laiki (1500-1800), kad Eiropā sāka pakāpeniski pieaugt iedzīvotāju skaits, pastāvēja tikai 300 gadus. Kārļa Lielā valdīšanas periodā (VIII gs. nogalē - IX gs. sākumā) Eiropā esot dzīvojuši tikai apmēram 25-30 miljoni cilvēku. 1700.gadā Eiropas iedzīvotāju skaits bija 100 miljoni, 1800.gadā – 160 miljoni, 1900.gadā – 300 miljoni. 2020.gadā Eiropa (līdz Urālu kalniem) lepojas ar 695 miljoniem iedzīvotāju. 
   Vēsturnieki uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju skaits mēreni sāka pieaugt no XVI gadsimta otrās puses, bet no XVII gadsimta sāka pieaugt diezgan strauji. Respektējams apjoms (automātiski pieprasa radikālas izmaiņas kultūrā) tika sasniegts XVIII gadsimtā, bet izaicinoša kulminācija tika sasniegta XIX gadsimtā.
   Ne velti  tik tikko minētajos abos gadsimtos intensīvi progresēja jauna kultūras formācija. XIX gadsimtā jauno kultūras formāciju gudri indivīdi nosauca par kapitālismu. Par kapitālisma saimnieku atzina sociālo slāni vārdā “buržuāzija” (fr. bourgeois pilsētnieks). Kapitālisma misija bija saimnieciski aprūpēt lielo un ātri pieaugošo iedzīvotāju kopumu. Tādai misijai nederēja feodālisma saimnieciskā kārtība (kultūra). Feodālisms bija piemērots mazam iedzīvotāju skaitam. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, feodālisms pakāpeniski un klusi transformējās kapitālismā, kas ir liela un ļoti liela iedzīvotāju skaita apkalpotājs (“sadzīves kombināts”). Slavenais ekonomists un sociālais filosofs Frīdrihs Hajeks pamatoti rakstīja par kapitālisma ekonomikas dabisko rašanos. Kapitālismam nācās izstrādāt novatorisku ekonomisko, politisko un ideoloģisko stratēģiju ar tai adekvātu realizācijas tehnoloģiju.
   Kapitālisma konceptuālā bāze kļuva filosofiskās, zinātniskās, politiskās, ideoloģiskās, sociālās domas specifiska strāva (intelektuālā kustība). To Rietumu civilizācijas vēsturē dēvē par Apgaismību. Runa ir par īpašu Apgaismības laikmetu. Tas sākās XVII gadsimta beigās, pilnbriedumu sasniedza XVIII gadsimtā, un tā idejiskais mantojums nav zaudējis ietekmi līdz mūsdienām. Tā, piemēram, ASV, Francijā, Vācijā un arī Latvijā pašlaik funkcionējošās konstitūcijas lielā mērā ir Apgaismības laikmeta produkti. Arī buržuāzijas šodienas komfortablā labklājība tika kapitāli iecementēta Apgaismības laikmetā.
   Pirms konspektīvi fiksējam Apgaismības laikmeta idejiskās bagātības nepieciešams norādīt par vienu nelabu tendenci. Tā nepolitkorekti skan šādi: jo lielāks kļūst planētas iedzīvotāju skaits, jo lielāka, intensīvāka, nekaunīgāka, ciniskāka, rafinētāka, specifiskāka, instrumentāli efektīvāka kļūst planētas iedzīvotāju ideoloģiskā apdullināšana, mānīšana, manipulatīvā izmantošana, psihotropiskā ietekmēšana, nonākot līdz 2020.gada planetārajam ūnikumam – visas 7,8 miljardu grandiozās cilvēces “koviddebilizācijai”, “kovididiotijai”, “psihopandēmijai”.
   Lieta ir tā, ka nelabās tendences terminoloģiskais balsts lielā mērā joprojām ir Apgaismības laikmetā izstrādāto konceptu leksiskie apzīmējumi. Tā, piemēram, Apgaismības laikmetā radās labi pazīstamā cilvēktiesību retorika. Arī tagad tiek iestāstīts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi ar tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību. 1998.gadā Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Bet kas Latvijā pozitīvi izmainījās cilvēktiesību jomā? Vai latvieši ieguva stingru juridisko atbalstu, palīdzību, morāli psiholoģisko uzticību cilvēktiesībām? Jeb tā bija vienīgi sabiedrības kārtējā muļķošana, maskējoties ar it kā humānu nostāju?
   Apgaismības laikmetā radās lepnā sabiedriskā līguma teorija – tautu apmānīšanas instruments. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki ilgi dzīvoja pirmatnējā brīvībā. Taču pienāca laiks dibināt valsti. Cilvēki noslēdza līgumu ar valsti. Viņi valstij atdeva daļu no savas brīvības, kompensācijā saņemot no valsts taisnīgu tiesu un tiesību ievērošanu, policejisko un militāro aizsardzību, privātīpašuma aizsardzību. Arī latvieši XX gadsimta sākumā ir noslēguši lepno sabiedrisko līgumu un savu likteni uzticējuši valstij. Bet vai no tā latviešiem ir liels labums? Vai tas attur latviešus meklēt labākus dzīves apstākļus citās zemēs? Vai latvieši un valsts ir konsolidēts lielums? Vai reāli eksistē valsts un tautas saliedētība, vienotība, kopības apziņa?
   Apgaismības laikmetā piedzima kategorija “tauta” un smalkā doktrīna par tautas suverenitāti. Respektīvi, valstī dzīvojošā tauta ir vienīgā likumīgā visaugstākās varas nesēja. Satversmē tas atspoguļojas 2.pantā “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.
   Tiesa, XX gadsimta otrajā pusē minētajai smalkajai doktrīnai pa kājām sāka maisīties kategorija “nācija”. Tā apzīmē valsts pilsoņu polietnisko raibumu. Migrācijas un koloniālisma likvidēšanas rezultātā Eiropas daudzas valstis sāka apdzīvot dažādas tautas. Tāpēc polietniskā raibuma apzīmēšanai tika ieteikta kategorija “nācija” kā politisks risinājums. Arī Latvijas Republikā vienmēr  ir bijusi nācija. Satversmes 2. pantā vārdi “Latvijas tauta” ir uzlūkojams kā sinonīms vārdiem “Latvijas nācija”. Neeksistē etniskā vienība “Latvijas tauta”. Eksistē etniskā vienība “latviešu tauta”.
   Apgaismības laikmetā savas gaitas sāka tādas eiropiešu politiskajā diskursā populāras mantras kā “brīva prese”, “neatkarīgs tirgus”, “tirgus caurskatāmība”, “neatkarīga tiesa”, “tiesiska valsts”, “politiskā brīvība”, “liberālisms”. Ja nepieciešams demagoģiski nomaskēt kādu valsts valdošā slāņa mahināciju, tad tradicionāli atsaucās uz kādu no nosauktajām mantrām. Latvijas sabiedrībai tas ir labi pazīstams.
   Apgaismības korifeju politiskajos uzskatos bija sastopams konkrēts viedoklis par valsts prezidentu. Valsts prezidenta institūts tika pakļauts principam par varas amatpersonu regulāru maiņu vēlēšanu ceļā. Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk viņam doto varu sākot ļauni izmantot. Tāpēc ir nepieciešams regulāri mainīt varas pārstāvjus. Tas attiecas arī uz valsts prezidentu.
   Tā, piemēram, Apgaismības korifeju politiskie uzskati tika precīzi izmantoti ASV konstitūcijā. Tā tika ratificēta 1788.gada 21.jūnijā un tiek atzīta par pirmo konstitūciju mūsdienu izpratnē.
   ASV konstitūcijā norma par valsts prezidenta ievēlēšanas ierobežošanu ar diviem termiņiem ir no 1951.gada 27.februāra (konstitūcijas 22. labojumā). Pirms tam tāda norma konstitūcijā nebija. Taču tā eksistēja dzīves praksē. Neviens prezidents Baltajā namā nebija ilgāk par diviem termiņiem. Franklins Delano Rūzvelts ir vienīgais ASV prezidents, kurš ievēlēts uz vairāk nekā diviem termiņiem. Viņš šajā amatā bija četrus termiņus (1933—1945). Tas izskaidrojams ar ārkārtējiem saimnieciskajiem un politiskajiem apstākļiem. Valstī vajadzēja stabilu varu un valstī nebija tādi apstākļi, lai pievērstos politiskajai cīņai, kas reāli vienmēr ir valsts prezidenta vēlēšanas. Rūzvelta prezidentūras laikā bija pasaules ekonomiskā krīze (t.s. lielā depresija) un II Pasaules karš.
   Bet tagad par sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Apgaismības laikmeta gudrības varas organizēšanā un tajā skaitā prezidenta varas organizēšanā ir izdevīgas vienīgi buržuāzijai. Tāpēc buržuāzija līdz mūsdienām ir nosargājusi sev izdevīgo Apgaismības mantojumu. Tautai ir vajadzīgi stabili valdnieki. Tauta nemīl politiskās varas svārstības, nepatstāvīgumu, nenoturību. Latviešu tauta šajā ziņā nav izņēmums un vienmēr ir vēlējusies Rīgas pilī redzēt “stingru roku”. Turpretī buržuāzijas ideāls ir oligarhiskā vara (ekonomiskā vara + politiskā vara). Pie tam buržuāzija nekad nav iekšēji konsolidēts sociālais slānis. Buržuāzija principā nevar nodrošināt stabilu varu. Buržuāzija tradicionāli sastāv no atsevišķiem savstarpēji naidīgiem oligarhiskajiem klaniem. Oligarhisko klanu savstarpējā cīņa veicina varas maiņu un tajā skaitā valsts prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Latvijā arī ir vairāki oligarhiskie “astoņkāji”, kuriem nav vajadzīga “stingra roka” un stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs, kā jau rakstīju, no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.