Ādama mantojums ir
ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski
tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā*.
No Bībelē attēlotās
Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma
cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev
sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot
paradoksāli pretrunīgus pavērsienus. Ekonomikas izpratne savā apgrēcībā ir
saputrojusies tik lielā mērā, ka sāk pati sevi noliegt un nonāk pretrunā ar
sevi. Tas ir acīgi vērojams mūsdienās, jo ekonomiskā krīze ir sapinusies
ekonomiskajā bezizejā un nepieciešams pilnīgi jauns saimnieciskās darbības
modelis ne tikai Rietumu civilizācijā. Ķīnas un Indijas ekonomiskais bums
radikāli samudžina dzīvi uz Zemes.
Piemērā noder
izteikumi mūsu politisko partiju dokumentos. Lūk, divi it kā nesaderīgi, taču
principā no viena kopējā grēku maisa
izbiruši izteikumi: 1) „Mēs esam [..] par radošumu, kas bagātina
ekonomiku. Saprātīgi vadītas kultūras un radošās nozares ir pelnošs ekonomikas
sektors, kas rada jaunas darbavietas, ceļ sabiedrības materiālo labklājību un
uzlabo dzīves kvalitāti”; 2) „Savukārt Latvija
par pāreju no padomju plāna ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku ir samaksājusi
ar 20 neoliberāla kapitālisma gadiem. Tā rezultāts ir milzīga sabiedrības
noslāņošanās, nevienlīdzība starp bagātajiem un sabiedrības nabadzīgākajiem
slāņiem, neuzticība savai valstij, plašas un spēcīgas vidusšķiras trūkums”.
Abi izteikumi ideāli atbilst Ādama mantojumā ietilpstošajai ekonomikas
izpratnei. Otrais izteikums tikai ārēji noliedz līdzšinējo ekonomisko praksi. Neviens
no abiem izteikumiem nevar iztikt bez grēkošanas un ciešanām. Tam ir noteikts cēlonis.
Rietumu ekonomikas vēsturē ir vairākas
neskaidras parādības. Par to izcelsmi iespējamas hipotēzes, bet nevis aksiomātiskas
patiesības atklāsme. Gribot negribot nākas atsaukties uz Bībeles leģendu par Ādama
nolādēšanu un tās sekām.
Nav iespējams līdz
galam izskaidrot tirgus pārspīlētās lomas izcelsmi. Tāpat nav iespējams līdz
galam izskaidrot pārspīlētās ekonomiskās atkarības (ekonomikas determinisma)
izcelsmi. Nav saprotams, kā varēja rasties masveidīga ticība tam, ka cilvēka
dzīvē viss ir atkarīgs no ekonomikas un ekonomika ir cilvēka dzīves virzošais
spēks. Cilvēka dzīvē nevis garīgās norises ir vissvarīgākās, bet vissvarīgākās
ir ekonomiskās norises.
Tādai izpratnei
nav pārliecinoša izskaidrojuma. Pārliecinoši ir vienīgi tas, ka ekonomikas
pārspīlētība ir veicinājusi materiālistiskā pasaules uzskata popularitāti.
Materiālistiskā pasaules uzskata masveidība ir vēsturiski jauna grēcība. Tā radās
Jaunajos laikos reizē ar ekonomikas nekritisko dievināšanu (fetišizēšanu).
Abos citātos dominē gan ekonomikas
determinisms, gan materiālistiskais pasaules uzskats. Pirmajā citātā tas
izpaužas tā dēvētā vulgārā materiālisma šķebīgajā garā. Otrajā citātā ir kritizēta
LR līdzšinējā ekonomika. Kritika neliecina par atsacīšanos no ekonomikas
determinisma.
Iespējams,
mūsdienu Latvijas „atvieglotā mācību satura” labsajūtā klīstošie indivīdi nemaz
nav dzirdējuši, ka Rietumu sabiedrībā līdz XIX gadsimtam tirgus nebija
galvenais. Cilvēki pret tirgu izturējās kā pret reālu nepieciešamību. Tirgus
bija vajadzīgs. Taču nevienam nelikās, ka tirgus fenomenam (tirgus metodoloģiskajam
principam) ir jāvalda saimnieciskajā darbībā. Antīkajā sabiedrībā, feodālajā
sabiedrībā, senajās pilsētvalstīs, viduslaiku monarhijās tirgus pastāvēja, bet
tas nebija oficiāli saistīts ar attiecīgo valstu ekonomiku. Tirgus nekādā ziņā
neietilpa attiecīgo valstu ekonomiskajā sistēmā. Turklāt nekādā ziņā nebija šīs
sistēmas centrā, kā tas no XIX gadsimta ir kapitālismā.
Latviešu tautai
pēcpadomju gados nepārtraukti tiek iestāstīts, ka kapitālismā sociāli politisko
sistēmu nosaka tirgus, un tirgus kalpo kā mērvienība cilvēkam, sabiedrībai,
valstij. Kapitālistiskajā Latvijā ir jāvalda tirgus mentalitātei un tirgus
ideoloģijai. Citādi nedrīkst būt. Ja tā nebūs, tad LR nebūs eiropeiskā valsts.
Saprotams, tiek
noklusēti labi zināmie vēsturiskie fakti. Sākot ar to, ka tirgus mentalitāte (un
tātad arī tirgus ideoloģija) nav kapitālisma izgudrojums. Tirgus mentalitāte radās
pakāpeniski. Pirmatnējā sabiedrībā un gadu tūkstošiem vēlāk neviens netiecās
gūt peļņu no ražošanas un tirdzniecības. Pastāvot naturālajam saimniekošanas
veidam, tas nebija iespējams.
Latviešu gēnos noteikti
joprojām prevalē naturālās saimniekošanas izauklētais ģenētiskais slānis.
Latvieši nav ražotāju un tirgotāju tauta. Tāpēc latvieši savā brīvvalstī
ražošanu un tirdzniecību vienmēr ir ļoti ātri un bez morālajiem pārdzīvojumiem
novirzījuši cittautiešu pārziņā, sev galvenokārt atstājot tās ražotnes, kuras
asociējās ar naturālo saimniekošanas veidu – maizes un sklandraušu cepšanu,
ievārījumu vārīšanu, biezpiena raudzēšanu, alus brūvēšanu. Tāpēc šodien politisko
partiju programmās skaidras un noteiktas ekonomiskās stratēģijas vietā čivina
etnogrāfisks sentimentālisms: „Attīstīt ražošanu
visos novados, sniedzot valsts atbalstu uzņēmējiem laukos un nelielu uzņēmumu
veidotājiem;[..] Nodrošināt latviešu zemnieku un lauku sētu attīstību;[..] Veicināsim
sabiedrības atbalstu Latvijas uzņēmumu produktiem un pakalpojumiem; piemēram, –
„Pērc vietējos ražojumus!”, „Apceļo dzimto zemi!”.” Vienā programmā
etnogrāfiskais sentimentālisms ieguvis pavisam jocīgu leksisko ietērpu: „Latvijas
izaugsmes vīzija balstās endogēnās ekonomiskās attīstības modelī” (gr. endo + gr. genos – iekšējā izcelsme; tāds, ko izraisījuši iekšējie cēloņi).
Tautā masveidīga
ir pārliecība par ekonomikas primārumu. Ekonomika esot galvenais cilvēku dzīvē
tāpēc, ka nodrošina eksistences līdzekļus. Rupji sakot, nodrošina maizi, ūdeni,
apģērbu. Cilvēki bez tā nevar dzīvot, un tāpēc ekonomika ir galvenais. Cilvēkiem
ekonomika šķiet galvenā vērtība, un ekonomiskās intereses automātiski kļūst
cilvēku galvenās intereses. Ņemot to vērā, ekonomiku cilvēki izvirza
valstiskuma centrā, izglītības centrā, politikas centrā, garīgās kultūras
centrā, kā tas vulgāri notiek pirmajā citātā no Daniela Pavļuta ģeniālās „par-politikas”
murgojuma.
Cilvēki masveidā atzīst
ekonomikas determinismu. Cilvēki pret tirgus ekonomiku masveidā izturas kā pret
tādu sociāli politiskās organizācijas formu, kas ļaudīm nodrošina eksistences
līdzekļus.
Taču tāda attieksme
ir maldīga ilūzija – bībeliskās nolādēšanas sekas. Patiesībā cilvēku dzīvi
visdziļākajā būtībā nenosaka materiālās intereses. Tāds priekšstats ir morālā,
psiholoģiskā trauma.
Saprotams, cilvēku
motīvi var būt ekonomiski. Cilvēki rūpējas par eksistences līdzekļiem. Tas ir
dabiski. Taču patiesībā tās intereses, kuras dēvē par cilvēku ekonomiskajām
interesēm, visdziļākajā būtībā ir cilvēku sociālās intereses: rūpes par
stāvokli sabiedrībā, rūpes par prestižu, statusu, personisko reputāciju,
lepnums par ieņemto cienīgo stāvokli sabiedrībā.
Īstenībā cilvēki visā
cilvēces vēsturē nekad nav baidījušies no bada un maniakāli izturējušies pret
eksistences līdzekļiem. Dzīvojot kolektīvā, vienmēr ir pieticis maizes visiem
sabiedrības locekļiem. Rietumu etnosocioloģija ir izpētījusi cilvēku attieksmi
pret eksistences līdekļiem. Cilvēki nekad nav baidījušies nomirt bada nāvē.
Tāds ir zinātnes secinājums.
Un vēl kas. Ekonomiskās
sistēmas nekad nav priekšroku devušas eksistences līdzekļu faktoram. Tā tas
vienmēr ir bijis arī Latvijā. Ekonomiskajās sistēmās faktiski prioritāte ir
sociālajām interesēm, bet nevis elementārām ekonomiskajām interesēm. Tas skan
paradoksāli, bet pamatoti. Ekonomiskās sistēmas tāpat kā cilvēki ir tendētas uz
slavu, prestižu, lepnumu, citu valstu „apdzīšanu”, augstu pozīciju reitingos.
Ekonomiskās sistēmas ne reti sludina mērķi vairot cilvēku labklājību un padarīt
cilvēkus laimīgus. Bet tas nav ekonomisks mērķis, bet gan sociāls mērķis ar
dziļu morāli psiholoģisko iedabu.
Tāds mērķis ir
sastopams arī mūsu politisko partiju solījumos. Neviena partija nesola,
primitīvi izsakoties, tautu apgādāt ar maizi, ūdeni, apģērbu. Visas partijas
sola panākt kaut ko sociāli vērtīgu: labu izglītību un labu medicīnu, uzticību
valstij un nevienlīdzības samazināšanu, sabiedrības iekšējo harmoniju un ticību
nākotnei, jauno ģimeņu atbalstīšanu.
Mūsdienu Latvijā tāpat kā citur ir izplatīts apgalvojums,
ka kapitālisma galvenais ekonomiskais motīvs ir peļņas gūšana. Tas ir mākslīgs
un maldīgs apgalvojums. Tajā izpaužas ādamiskā nolādētība – izpratnes
saputrojums. Peļņa patiesībā nav ekonomisks motīvs, bet dziļākajā būtībā ir
sociāls motīvs, sniedzot peļņas guvējiem (bagātiem cilvēkiem) noteiktas
sociālās privilēģijas.
Domājams, ādamiskā
nolādētība pagaidām vispamatīgāk izpletusies kapitālisma ļoti grēcīgajā politikā. Kapitālismā sociālās attiecības
(attiecības starp cilvēkiem) tiek apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski,
zinātniski, publicistiski pakļautas ekonomiskajām attiecībām. Kapitālismā ir
mākslīgi panākts, ka ekonomiskās attiecības komandē sociālās attiecības. Ja
pirmskapitālisma laikmetā cilvēka sociālais stāvoklis (ieņemamais amats,
stāvoklis sabiedrībā, sociālā piederība) nosacīja viņa bagātību, tad kapitālisma
laikmetā ir pretēji - cilvēka sociālo stāvokli nosaka viņa bagātība. Pēcpadomju
Latvijā turklāt kriminālā ceļā salaupīta („prihvatizēta”) bagātība. Eigims var kļūt Saeimas deputāts un Daugavpils
mērs tikai tāpēc, ka viņam ir izdevies salaupīt daudz naudas, bet nevis tāpēc,
ka viņš ir cilvēks ar valstsvīra smadzenēm. Ne tikai Eigimam, bet arī Lembergam,
Šleseram, Šķēlem ir labi zināms, kā praktiski izpaužas varas un naudas
attiecības. Nevis prāts, zināšanas, morālā stāja, nacionālais patriotisms,
sociālais patriotisms nosaka viņu vietu sabiedrībā, bet gan salaupītā nauda
politiski un juridiski sankcionētās zagšanas apstākļos.
Kapitālismā, atbilstoši Ādama mantojumam,
dzīves galvenā vērtība ir kļuvusi nauda (peļņa, bagātība). No šīs vērtības tiek
apzināti, voluntāri, politiski, ideoloģiski, zinātniski, publicistiski
nošķirtas garīgās vērtības: pašcieņa, gods, lepnums, solidaritāte, pilsoņa
pienākums, morālais pienākums, atbildība. Kapitālismā tautas masām tiek
iezombēts, ka garīgās vērtības neattiecas uz materiālo vērtību ražošanu un
peļņas gūšanu. Darbdienās cilvēkam jābūt materiālistam, bet svētdienās viņš
drīkst būt ideālists, ja pats tā vēlas. Rezultātā pasaule un pasaules uzskats
ir mākslīgi sadalīts divās daļās – materiālisma daļā un ideālisma daļā. Diemžēl ar to nevajadzētu lepoties, jo
tāds dalījums ir Bībeles ļoti nepatīkamās leģendas sekas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru