sestdiena, 2020. gada 22. februāris

NDT jaunākie melu plūdi



   “Nācijas debilais tēvs” (NDT) atkal ir pamatīgi samelojies. Tas notika 2020.gada 21.februārī. NDT meli ir tik šausmīgi, ka latviešu mediji izvairās sniegt informāciju par NDT rīcību 21.februārī. Toties informācija ir krievu valodā, un jau pirmais komentārs pasaka galveno: "Александр Что зтот Дурак несет, уму непостижимо." Arī katrs normāls latvietis momentā saskatīs melu šaušalīgo apjomu. Informācija ir valsts prezidenta mājas lapā. Citēju un cenšos komentēt melus.
   Informācija sākas šādi: “Valsts prezidents Egils Levits šodien [21.II] Rīgas pilī tikās ar Venēcijas komisijas darba grupas pārstāvjiem, apspriežoties par izglītības reformas jautājumiem Latvijā. Valsts prezidents informēja komisiju, ka Latvijā šobrīd tiek ieviestas divas [Pie mums netiek runāts par divām reformām!] izglītības reformas – viena vērsta uz integrētas sabiedrības veidošanu [Par tādu IZM reformu nekas nav dzirdēts!], otra – uz mācību metodoloģijas modernizēšanu [Drīzāk ir satura kropļošana un primitivizēšana!]. E. Levits uzsvēra, ka, ieviešot izglītības reformu, kas vērsta uz integrētu sabiedrību, tiek izbeigtas tās sekas, ko padomju okupācijas periodā radīja plānveida segregācijas politika [Svešvārds “segregācija” nozīmē nošķiršanu, atdalīšanu, nošķirtu iedzīvotāju nometināšanu pēc viņu rases, tautības, ticības vai kādām citām pazīmēm. Padomju etnopolitika bija pretēja; tika realizēta nevis nošķiršana, nometināšana, bet gan sapludināšana, lai izveidotu “padomju tautu”.]”.
   Informācijā tiek citēts NDT teiktais: “Katram bērnam ir jādod vienādas iespējas pilnībā iesaistīties sabiedrībā Latvijā, vienalga, kādas tautības bērns viņš būtu, un vienalga, kādā valodā ģimene runātu mājās”. Kādi šausmīgi meli! NDT pats nesen runāja pilnīgi kaut ko citu! Pirms 10 dienām (11.febr.) NDT viltīgā formā ieteica grozīt attiecīgos likumus, tajos stiprinot ES oficiālajās valodās (ES ir 24 oficiālās valodas) veidotu televīzijas programmu vietu kanālu pamatpiedāvājumā, tādējādi faktiski ierobežojot krievu valodā gatavotu TV programmu apjomu.
   Informācijas turpinājumā teikts: “Valsts prezidents uzsvēra, ka Latvijā valsts atbalsta izglītību skolās arī mazākumtautību valodās, un atsaucās uz Zviedrijas pieredzi, kur publiskajās skolās arī tiek paredzētas dzimtās valodas mācību stundas bērniem, kuriem dzimtā valoda nav zviedru valoda. “Daudzās valstīs tikai privātās skolās iespējams apgūt savu dzimto valodu. Esmu pārliecināts, ka šāda valsts atbalstīta sistēma, kur skolās bērnus vieno mācības valsts valodā, bet tiek paredzētas arī dzimtās valodas un kultūras stundas, ir vērsta uz integrētas sabiedrības stiprināšanu. Demokrātiskās valstīs mēs esam pret asimilāciju, mēs esam pret segregāciju, mēs veidojam integrētas sabiedrības, kuru locekļi var savstarpēji sazināties valsts valodā un kuras izrāda cieņu pret mazākumtautību kultūrām,” sacīja E. Levits.”
   NDT ir aizmirsis savu neseno cieņas apliecināšanu mazākumtautību kultūrām: "Tas ir pilnīgi pašsaprotami, ka valsts valoda ir jāprot visiem un ka valsts valoda ir apmācību valoda skolās, bērnudārzos, augstskolās. Var būt izņēmumi no šīs pašsaprotamības, bet tas, ka pamatā ir jāmācās valsts valodā, ir skaidrs". NDT atbalsta mērķi no 2019./2020. mācību gada mazākumtautību izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz izglītību latviešu valodā vidusskolu posmā.
   Tas ir antihumāns mērķis. NDT acīmredzot to nav spējīgs saprast. Ja tautai nav iespējama vidējā izglītība dzimtajā valodā, tad tādai tautai arī augstākā izglītība nevar būt dzimtajā valodā un galu galā nevar būt nacionālā inteliģence, kuras trūkums izraisa tautas bojāeju.
   Savukārt 2020.gada 10.janvārī NDT slavēja Satversmes tiesu par asimilācijas veicināšanu. Tas,  ko saka NDT, ir vistīrākās asimilācijas atbalstīšana, maskējoties pretīgi demagoģiskā formā:  “Viens ir “Izglītības reformas” jautājums. Satversmes tiesas ieskatā “Izglītības reforma” ir vērsta uz solidaritātes nostiprināšanu sabiedrībā, getoizācijas [Kāda getoizācija ir Latvijā?] samazināšanu mūsu sabiedrībā un mūsu sabiedrības vienotību ap latviešu valodu un latviešu kultūru, kur skolu uzdevums ir dot tālāk skolēniem šīs pamatvērtības, vienlaikus pastāvot iespējai un konstitucionāli aizsargātai iespējai arī mazākumtautībām attīstīt, veicināt un lietot savu valodu, attīstīt savu kultūru. Taču tā nevar būt alternatīva kopējai valodai, tas ir, valsts valodai, un tas izriet no Satversmes tiesas sprieduma.”
   Informācijā lasāms: “Runājot par izglītības reformām, Valsts prezidents atzīmēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie tā, lai kopumā vairotu skolotāju skaitu [Kādi meli! Skolotāju darba zaudēšana skolu slēgšanas laikā ir milzīga problēma!] skolās, jo arī skolās, kurās mācības norit tikai valsts valodā, nereti trūkst kāds skolotājs: “Kopumā runājot, kopš reformas sākuma jau ir aizvadīti 16 gadu [Kādas muļķības! Katrs ministrs ir sācis kādu kroplu reformu! Vaļņu ielas slavenajā namā jau 30 gadus smird permanentas reformas!], un tas ir pietiekams laiks, lai skolas varētu pārorientēties uz jauno situāciju [Kādu?]. Protams, atsevišķiem skolotājiem vēl joprojām var būt zināmas grūtības pasniegt priekšmetu valsts valodā, tas ir ar izpratni jāuztver, bet tas noteikti nevar kavēt reformas ieviešanu. Arī eksāmenu rezultāti liecina, ka reforma ir tikusi veikta pareizajā virzienā, un tās ieviešana, mācot 80 % priekšmetu valsts valodā un paredzot iespēju 20 % priekšmetu mācības kādā no mazākumtautību valodām, ir absolūti nepieciešama integrētas sabiedrības veidošanā.”
   NDT meli, saprotams, ir latviešu “politiķu” melu turpinājums. Tas, kas tiek dēvēts par “integrāciju”, vienmēr ir bijis šizofrēniski svērtenisks mistrojums no četriem  svepstējumiem: 1) teikt vienu, 2) likumos ierakstīt kaut ko citu, 3) praktiski darīt vēl kaut ko pilnīgi citu un 4) domāt pavisam kaut ko atšķirīgu no teiktā, likumos fiksētā, praktiski realizētā. Tāpēc nav jābrīnas par “līdztautiešu” (NDT debils jaunvārds) neuzticību, nelojalitāti, divkopienas sabiedrības saglabāšanos 30 un vairāk gadus. Ar meliem, divkosību, demagoģiski pretīgiem formulējumiem etnopolitikā neko nevar labu panākt. Var izraisīt vienīgi psiholoģisko un politisko pretestību. Krievi nav muļķu tauta! Krievi ļoti labi izprot latviešu valodas lomu Latvijā. Tikai viņi nevēlas atbalstīt latviešu valodas nostiprināšanu četrkosīgā, viltīgā, nelietīgā, netaisnīgā, antihumānā veidā, kad ar viņu “latviskošanu” nodarbojas kaut kādi pusdumji, nekaunīgi, neizglītoti etnopolitiskie šarlatāni.




piektdiena, 2020. gada 14. februāris

Paradumi un leksiskā bižutērija



  
   Viens no latviešu varas inteliģences pretīgā intelektuālā pliekanuma un reizē hipertrofētās pašpārliecinātības uzskatāmākajiem pierādījumiem ir dažādu jaunvārdu lietošana. Nepārtraukti kāds no valsts iestāžu darbiniekiem, žurnālistiem, augstskolu kadriem savos tekstos un runās izdala kādu negaidītu leksisko novitāti (praktiski – semantiski nepiemērotu kroplību). To akceptē viņi paši un viņu prāta līmenim konģeniāli primāti. Sabiedrība šos jaunvārdus neatzīst un izsmej. Tā tas plaši notiek internetā. Bet tas tomēr netraucē turpināt lietot jaunvārdus.
   Tā, piemēram, bez  “ilgtspējas” vairs neeksistē neviena valsts ierēdņa vārdu krājums. Savukārt “valstsgriba” tiek vispamatīgāk izsmieta, bet tas neko nemaina. Par “valstsgribu” turpina blādīties ne tikai “nācijas debilais tēvs”(NDT), kurš ir viens no aktīvākajiem jaunvārdu veidotājiem.
   Doto jaunvārdu kolekciju var dēvēt par leksisko bižutēriju. Latviešu varas inteliģence nemitīgi izgatavo un nēsā neīstas valodiskās rotaslietas. Kā zināms, par bižutēriju sauc rotaslietas, kuras nav izgatavotas no dārgakmeņiem un dārgmetāliem. Bižutēriju visbiežāk lieto indivīdi, kuri par katru cenu grib sevi spilgti izrotāt un kas vienmēr ir ārējā izskata kāda trūkuma kompensācija. Latviešu varas inteliģence ar kroplajiem jaunvārdiem kompensē prāta, zināšanu, profesionālās sagatavotības trūkumu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Vēl tiek kompensēta nespēja sagatavot kaut ko konstruktīvu, patiesi noderīgu un vērtīgu. Leksiskajai bižutērijai ir jākompensē pozitīva pamata, konkrētu un perspektīvu priekšlikumu deficīts turpmākajam darbam, kāda projekta, lēmuma izstrādāšanai. Tāpat leksiskajai bižutērijai ir jākompensē attiecīgās amatpersonas nespēja izraisīt konstruktīvas sarunas, bet toties eksistē viņa maniakālā velme savos izteikumos izskatīties gudri sabiedrības acīs. Tas īpaši attiecas uz NDT pseidointelektuālo murgošanu.
   2020.gada 13.februārī “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu: “Kariņš: Nacionālais attīstības plāns ir vērsts uz sabiedrības paradumu maiņu”. Katram saprātīgam cilvēkam dotais apgalvojums nav pieņemams. “Nacionālais attīstības plāns” nekādi nesaderas ar vārdu “paradumu”. Valsts stratēģija ir pilnīgi kaut kas cits, kas sabiedrības paradumi. Saprātīgā vidē nevar būt valsts stratēģija sabiedrības paradumu maiņai. Neviens normāls valstsvīrs neuzdrošināsies tādu dumjību – izstrādāt valstisku stratēģiju sabiedrības paradumu korekcijai.
   Neapšaubāmi, vārds “paradumu” ir bižutērisks karēklis, kas adresēts muļķiem. Vārdu “paradumu” nacionālā attīstības plānā var lietot vienīgi cilvēciski neadekvāti hominīdi, kuri psihiski nav spējīgi uztvert leksisko vienību semantisko jēgu. Tāpat var lietot inovatīvi tukši amatvīri, kuri neko sakarīgu un noderīgu nevar piedāvāt dotajā plānā. Un tas ir redzams “Dienas” publikācijā, citējot Kariņa skaidrojumu: "NAP2027 ir vērsts uz sabiedrības paradumu maiņu, tiecoties uz augstāku dzīves kvalitāti, zinošāku sabiedrību, gudrāku uzņēmējdarbību un lielāku atbildību par apkārtējo vidi, tostarp klimatu, Latvijā. Īstenojot plānā iecerētās iniciatīvas, ieliksim pamatus mūsu sabiedrības un tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai," pauda Ministru prezidents”.
   Tikai pilnīgi muļķi var attiecināt “augstāku dzīves kvalitāti, zinošāku sabiedrību, gudrāku uzņēmējdarbību un lielāku atbildību par apkārtējo vidi, tostarp klimatu” uz sabiedrības paradumiem. Minētais nav sabiedrības paradumi, bet elementāra katras sabiedrības/tautas eksistenciālā vajadzība, prasība, nepieciešamība. Ļoti stulbi ir uzskatīt, ka attieksme pret dzīves labklājību, labu izglītību, sekmīgu biznesu, tīru dabu ir “paradumi”, kuri latviešu tautā līdz šim nav bijuši un tāpēc ir jāpanāk to kāpums līdz 2027.gadam.
   Paradums ir cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas individuāli psiholoģiski motivēts fenomens. Visbiežāk paraduma izcelsmi cilvēks pats neprot izskaidrot. Paradums ir saistīts ar rīcības automātiskumu, stihiskumu. Cilvēks var apzināti regulēt savus paradumus. Īpaši tajos gadījumos, ja paradums nav labs un tas tiek sabiedrībā nosodīts. Audzināšanas un izglītības pienākums ir pieskatīt paradumu attīstību, lai socializācijas laikā nenostiprinātos slikti paradumi un priekšroka būtu labiem paradumiem. Taču nonsenss ir valsts stratēģiju pārvērst par paradumu kuratoru. Tas var notikt tikai debilitātes laikmetā, kad latviešiem ir valdība ar “583 darāmajiem darbiem”.

trešdiena, 2020. gada 12. februāris

Degradācija kā norma un vērtība izglītībā



   2020.gada 12.februārī “Dienā” latviešu tauta tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) un Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) 2020. gadā plāno uzņemt studentus jaunā starptautiskā, starpdisciplinārā maģistra studiju programmā Radošās industrijas un izaugsmes menedžments. Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī. Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
   Dotais “projekts” ir tipisks pierādījums latviešu varas inteliģences sasniegtajai degradācijas pakāpei un velmei sasniegto degradācijas pakāpi padarīt par normu un vērtību izglītībā. Savā ziņā tas ir unikāls “projekts”. Latvijā vēl nebija manīta tik destruktīva studiju programma humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Pie mums ir daudzas kroplības. Gandrīz nemaz nav sastopams jēdzienu “kultūra” un “nācija” zinātniski pareizs lietojums. Taču vēl nebija centieni pagrimuma, panīkuma, pasliktināšanās nostiprināšana studiju saturā un profesionālajā orientācijā. “Projekta” mērķis faktiski ir degradācijas speciālistu sagatavošana.
   “Projekta” autori ir Latvijas Kultūras akadēmija un Rīgas Tehniskā universitāte. No vienas puses nekā negaidīta nav. No “projekta” institūciju vadītāju reputācijas viedokļa nekas labs nav gaidāms. Tas ir sen zināms. Ar LKU rektores Rūtas Muktupāvulas filosofiski iesaiņoto “viedokļu” postmodernistisko instalāciju jau nācās sastapties agrāk, secinot dāmas zināšanu un izpratnes klajo nepiemērotību darbam izglītības iestādē*. Savukārt RTU rektors Leonīds Ribickis ir slavens ar vislielākajiem ienākumiem Latvijas godīgo rektoru aizgaldā (2018.g. 205 000 eiro). Visticamākais, ka viņš karsti atbalsta jauno “projektu”, jo varēs pats tajā (“uz papīra”!?) iekļauties un papildināt (reāli bankā) savus ienākumus.
   Bet tagad visu pēc kārtas par to, kas ir noticis.
   Degradācijas leģitimācija notiek jau studiju programmas nosaukumā. Tikai pilnīgi neizglītots cilvēks un neglābjami aprobežots primāts var nezināt, ka vārdi “radošā industrija” ir šausmīgs vulgārisms. Uz garīgo kultūru, humanitāro segmentu, mākslu un literatūru, mākslinieciski radošo darbību nedrīkst attiecināt vārdu “industrija”. Rietumu civilizācijā, eiropeiskajā kultūrā un arī Latvijā līdz “brīvvalsts” periodam tas nebija pieņemts. Tā varēja un arī pašlaik tā var darīt vienīgi kaut kāds mežonis, neinteliģents cilvēks, primitīvs mietpilsonis, truls “materiālists”, kuram nav nekāda pietāte pret garīgo, skaisto, māksliniecisko, radošo personību. Blādīšanās par “radošo industriju” Homo sapiens aprindās joprojām ir rupjība, piedauzība, bezgaumība. Kā to var nezināt universitātē, akadēmijā? Kā to var nezināt Rīgas “finanšpratības” un “kultūrpratības” ekselences? Kā var cilvēki ar augstāko izglītību nezināt, ka visu XX gadsimtu izsmēja masu kultūru un jēdzienu "masu kultūras industrija"? Tā tas plaši notika arī Latvijā. Vārdu “industrija” izvēlējās semantiski speciāli, lai kariķētu masu sabiedrību un masu kultūru. Katram normālam cilvēkam tas bija saprotams. Visi zināja, ka vārds “industrija” apzīmē ražošanu ar rūpnieciskām metodēm. Protams, XX gs. patiešām sākās masu kultūras ražošana ar rūpnieciskām metodēm. Daudzi (ne tikai ebreji) kļuva miljonāri, jo bezatbildīgi un savtīgi iesaistījās masu kultūras industrijā. Taču sabiedrības attieksme pret masu kultūru un tās industriju nemainījās. Ne tikai elite šausminājās par jauno nelaimi Rietumu civilizācijā. Kā to var nezināt Rīgas akadēmiskās ekselences? Normālu cilvēku vidē taču nekas nav mainījies! Tāpēc “radošās industrijas” speciālistu gatavošana būs ārprātīga dumjība un degradācijas izpausme. Ne visi Latvijā gribēs samierināties, ka XXI gadsimta sākuma sociuma izcili debilajā slānī tas pilnā mērā iederas un ir vajadzīgs postcilvēku, "6.oktobra paaudzes", apkalpošanai.
   Smieklīgs un reizē riebīgs ir “projekta” autoru optimisms un pašpārliecinātais patoss: “Programmā galvenā uzmanība tiks vērsta uz radošo industriju sektora izpratnes sekmēšanu dažādos aspektos – personīgajā, korporatīvajā jeb organizāciju līmenī un globālajā līmenī”. 
   Nav domājams, ka visi noticēs šādam superizplūdušam solījumam: “Programmā tiks aplūkotas sociālās un ekonomiskās pārmaiņas pasaulē, kas ietekmē uzņēmējdarbības vidi, kultūras un radošā sektora darbību, sekmēta stratēģiskā izpratne, finanšpratība un radošums uzņēmējdarbībā, kritiskā domāšana, kā arī veicināta programmā studējošo personīgā izaugsme caur radošuma, kultūrpratības spēju pilnveidi."
   Nav saprotams, kāpēc “projekta” autori uzdrošinājās iztikt bez tādām šodienas debilitātes laikmeta leksiskajām pērlēm kā “kultūrnācija”, “valstsgriba”, “par-politika”, “jābūtības dimensija”. Vajadzēja droši iet līdz galam – degrādācijas pazīmju visam komplektam.




svētdiena, 2020. gada 9. februāris

Atraktīvās politikas hronika: 7.februāris


  
7.februārī Latvijā eksplodēja kolosāli atraktīvs notikumus. Noteikti vispievilcīgākais notikums latviešu tautas laimīgi aizvadītajā debilitātes laikmetā kopš 2018.gada 6.oktobra. Kolosāli atraktīvo notikumu drīkst uzskatīt par vietējā mēroga “9/11”. Arī 7. februārī sabruka dvīņu torņi. Sabruka leksiskie dvīņu torņi “Nācijas tēvs”/”Nācijas tumsonis” un to vietā tajā pašā dienā nācās nekavējoties uzbūvēt jaunu leksisko torni “Nācijas debilais tēvs” (NDT).
   7.februārī tika publicēta NDT runa diskusijā “Valsts padomes loma likumdošanā”. Runas saturs kardināli koriģē agrākos priekšstatus par NDT.
   Runa nav cilvēciski adekvāta. Neslēpšu – biju šokēts! Tā vairs nav NDT tradicionālā pseidointelektuālā blādīšanās un tumsonības plivināšanās. Tas nav zināšanu deficīts, un tā nav izpatikšana pelēkajiem zvirbuļiem, ar ko līdz šim varēja lepoties NDT. Runas līmenis ir pilnīgi cits! Runa liecina par garīgo atpalicību - psihisko slimību! Runā nepārtraukti zūd vārdu semantiskā vienotība un semantiskā pakārtotība. Bet tā jau ir tipiska debilitātes pazīme. Un tas nozīmē, ka nav iespējams kritiski aplūkot NDT darbību. Debila darbība, debili teksti nav kritiski aplūkojami! Tātad NDT varēs dirnēt Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda bez kritiska vērtējuma, jo kritisks vērtējums nav iespējams. Atkārtoju - debilu darbību nav iespējams kritiski aplūkot! Vārdu sakot, ar valsts prezidenta izvēli esam nonākuši līdz kaut kādam ārprātam.
   Jau runas pirmie teikumi liecina par pilnīgu juridiskā satura haosu un domas šizofrēnisko juceklīgumu: "Kas ir Satversme? Satversme mūsdienu izpratnē (!?) nav vienreiz (!?) uzrakstīts teksts, ko katrs (!?) pēc tam simt gadu garumā [Vai NDT pats cer nodzīvot 100 gadus?] var izrakstīt (!?) un izlasīt (!?). Ja mēs tā (!?) skatāmies uz Satversmi, tas nozīmē, ka jebkurš septiņgadīgs bērns (!?) var būt Satversmes interpretators (!?); un lasīt nenozīmē saprast (!?). Tas ir pirmais izejas (!?) punkts. [Kaut kādas muļķības! Ko gribēja teikt?] Lai saprastu, kas ir Satversme, nepieciešama ļoti specifiska (!?) un izvērsta (!?) sistēma [Kāda specifiska un izvērsta sistēma?], jo Satversme sastāv ne tikai no tās vienkāršākās (!?) daļas, kas ir izlasāma (!?) Satversmes tekstā, bet tas ir tiesību regulējums – izlasāmā daļa [Nekas nav saprotams!]. Ir tikpat daudz un vēl vairāk [Klaja idiotija: “tikpat daudz un vēl vairāk”.] nerakstīti (!?) tiesību principi, ko nevar izlasīt (!?) Satversmes tekstā. Tie ir atrodami [Kā var “izlasīt” un “atrast”, ja ir "nerakstīti"?] un attīstāmi (!?) gan tiesību zinātnē, gan arī tiesību praksē, it sevišķi (!?) Satversmes tiesas praksē [Vai tikai praksē, bet nevis likumdošanā ?]. Satversmes sastāvdaļa [Kura?], kas ir tikpat svarīga, ir vērtības [Kādas?] un šo dažādo vērtību īpatnējā (!?) un unikālā (!?) sasaiste vienotā vērtību sistēmā [Kur tas ir atrodams?], ko dara (!?) Satversme ar savu tekstu, ar saviem principiem [Kā tas jāsaprot?]. Vērtības parasti ir stabilas (!?), taču ne nemainīgas (!?) un stagnējošas (!?) [Kā var būt reizē stabilas, ne  nemainīgas un stagnējošas?]. Tās tiek formētas (!?) sabiedrības prakses un tiesību regulējuma mijiedarbībā (!?). [Vērtību formēšana ir pilnīgi savādāka! Elite ideoloģiski voluntāri nosaka sociumam noteiktas vērtības, bet nevis vērtības formējas kā sociuma prakses rezultāts. NDT apliecina ļoti mežonīgu dzīves izpratni.]”
   NDT slimajā galvā jau pati valsts padomes ideja tiek uzspiesta juridiski nekorekti. TV  pārraidē NDT sacīja: "[..] lai aizpildītu šo “robu” mūsu tiesību un politiskajā sistēmā, kas pastāv pašreizējā iekārtā, ar jaunu konstitucionālo orgānu – Valsts padomi".
   Tā ir psihiskā patoloģija! Kāds "robs" ir Satversmē? Kur ir teikts, ka Latvijā obligāti jābūt valsts padomei? Juridiskais šarlatāns un rafinētais karjerists NDT sāk sev izdevīgu kampaņu. Tā noteikti noslēgsies ar tādu pašu fiasko, ar kādu noslēdzās preambulas afēra, apkaunojot Satversmi.
   Pašlaik ļoti svarīgi, kā reaģēs Latvijas juridiskā korporācija - akadēmiskie kadri, juristi valsts iestādēs. Tas, ka NDT ir uzcepis kaut ko totāli nesakarīgu, šizofrēnisku, šarlatānisku, saprotams jebkuram izglītotam cilvēkam. Zināšanas par valsti, parlamentu, konstitūciju, valsts institūtiem ir katram cilvēkam ar augstāko izglītību. Elementāras zināšanas sniedz vidējā izglītība. Vai Latvijas juristi samierināsies un varbūt pat sadziedāsies ar mūsu dārgo NDT? Vai prof. J.Bojārs būs vienīgais speciālists, kurš nebaidās nosodīt NDT juridisko nekompetenci? Neapšaubāmi, samierināšanās vai sadziedāšanās atspoguļos Latvijas juristu morāles zemo līmeni, profesionālās pašcieņas un profesionālās atbildības trūkumu. Pret juristu kundzēm un juristu kungiem “jebkurš septiņgadīgs bērns” drīkstēs izturēties kā pret nožēlojamiem pielīdējiem un savas profesijas apkaunotājiem, netiekot galā ar nekauņu bez bakalaura grāda.
   Valsts prezidenta noslīdēšana līdz “Nācijas debilā tēva” (NDT) gradācijai apstiprina Latvijas drausmīgo realitāti. Tā tika prognozēta jau agrāk. 2018.g. 6.oktobrī latviešu elektorāts savai pārvaldībai izvēlējās latviešu tautas vēsturē cilvēciski visnevērtīgākās paaudzes neadekvātus tipus, un tādējādi latviešu dzīvē sākās jauns laikmets – debilitātes laikmets. Latvijā ir nepārprotami garīgi slima Saeima un garīgi slima valdība ar "583 darāmajiem darbiem". Tāds epitets attiecas arī uz Valsts prezidentu.
   Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka arī NDT atbilst laikmeta kopējai pagrimuma noskaņai – debilitātes noskaņai. Debilitāte ir visaptveroša, un par to liecina ne tikai “Pietiek” publikācijas, bet arī materiāli citos Rīgas medijos. Visās norisēs ir saskatāms kaut kas iracionāls, intelektuāli haotisks, šarlatānisks, leksiski šizofrēnisks, neatbilstošs veselajam saprātam un Homo sapiens kultūras normām un tradīcijām. Tā tas ir pat medijos reklametās organizētās noziedzības sižetos. Zagšanas shēmas un informācija par zagļu ķeršanu (piem., KNAB izdarībās) kļūst arvien jocīgāka.
   Debilitāte ir kaut kas tāds, kam ir (pasvītroju!) iedzimtas psihiskās atpalicības pazīmes. Ar debilitātes diagnozi aplaimotie hominīdi netiek izolēti no sabiedrības. Debilitāti uzskata par garīgās atpalicības vieglāko izpausmi.
   Debilos mēģina “normalizēt”. Šo procesu sauc par sociālo reabilitāciju. Ar to nodarbojas defektoloģijas atzars – oligofrenopedagoģija. Tās spraiga praktizēšana Latvijā ir ļoti aktuāla. Taču šī spraigā praktizēšana nevar būt valdības “584. darāmais darbs”. Iemesls nav jāpaskaidro. Būtu jāpaskaidro, ja valdība pati nebūtu debila un debili negražotos ar “583 darāmajiem darbiem”. Pie tam nav ticams, ka debilitātes laikmetā latviešu tautu vēl var glābt masveidīga oligofrenopedagoģija. Jau minēju par debilitātes iedzimtību. Tātad ir vajadzīga nevis kaut kāda smalka pedagoģija, bet gan eigēnika.




pirmdiena, 2020. gada 3. februāris

“Nācijas tēvs” kā “nācijas tumsonis”



   Nekas nemainās! Katra “nācijas tēva” (NT) publiskā uzstāšanās ir tumsonības apliecinājums. Izrādās, NT ir milzīgi robi izglītībā. Viņa zināšanas ir ļoti trūcīgas. Ja tas vienmēr bija zināms par viņa kroplo juridisko kompetenci, tad tagad zināšanu šausmīgā nepietiekamība atklājas citās sfērās. Par to jau ir bijušas kritiskas publikācijas. Jaunākajā publikācijā “Atraktīvās politikas hronika: janvāris” runa ir par tumsonības apliecinājumu Davosas forumā (skat. portālā “Pietiek”).
   2020.gada 4.februārī “Delfi” publicē interviju ar NT sakarā ar viņa piedalīšanos Davosas forumā. Un atkal tiekamies ar NT tumsonību! Ārprātīgu tumsonību!
   Intervijas virsraksts ir it kā pozitīvi daudzsološs - “Levits: globālā ekonomika transformējas, un Latvijai tas jāizmanto”. Taču faktiski virsraksts ir pozitīvi daudzsološs vienīgi tiem cilvēkiem, kuri nav informēti par mūsdienu pasaules virzību. Viņi nezina, kas notiek politikā, ekonomikā un citos cilvēces esamības segmentos. Viņiem tas neinteresē un viņiem tas nav vajadzīgs darbā, komunikācijā ar sievas māti, priekšniecību, firmas kolēģiem. Viņu nezināšana nav nosodāma. Toties Valsts prezidenta nezināšana ir kategoriski nosodāma. Valsts prezidents nedrīkst dzīvot mucā, neko nelasot un nesaprotot, nesekojot līdzi starptautiskajām norisēm. Respektīvi, Valsts prezidents nedrīkst būt tumsonis, kolosāli neapkaunojot tautu, nāciju, valsti un tās varas augstāko amatu.
   Intervijas sākums ir atbaidoši smieklīgs. Uz žurnālista pirmo jautājumu “kāpēc devāties uz Pasaules ekonomikas forumu Davosā” seko NT atbilde: “Lai tiktos ar pasaules politiskajiem un ekonomiskajiem līderiem, kuri veidos pārmaiņas pasaulē, Eiropā un Latvijā, jo esam pieslēgti pasaulei. Arī Latvijas skatījumam jāparādās šajā forumā”. Tādi vārdi nebūs atbaidoši smieklīgi vienīgi tiem nacionāli vienaldzīgajiem hominīdiem, kuriem pie vienas vietas ir Latvijas patiesais ekonomiskais stāvoklis un ieņemtā vieta Eiropas visos statistiskajos rādītājos.
   Zīmīgi, ka NT saka “lai tiktos”, bet nesaka “lai klausītos un mācītos”. Interesanti, kuri pasaules politiskie un ekonomiskie līderi gribētu tikties ar Eiropas atpalikušākās valsts prezidentu un NATO jubilejas pasākumu komiskāko personāžu?
   Jā, tā ir taisnība! Globālā ekonomika transformējas. Šajā ziņā viss ir pareizi. Vienīgi ir jautājums, kādā virzienā transformējas. Vai transformējas optimistiski cerīgi jeb transformējas pesimistiski bezcerīgi? Un šajā ziņā NT apliecina šausmīgu tumsonību. Tas taču ir vispārzināms, ka pasaules ekonomiskajā virzībā ir milzīgas problēmas un tās draudoši saasinās. Vēl nesen pasaules sabiedrība satraukti lasīja Starptautiskā valūtas fonda direktores K.Georgijevas nepatīkamo prognozi. Speciālisti joprojām turpina komentēt doto prognozi. K.Georgijeva 2020.gada 17.janvārī savā ziņojumā Vašingtonā brīdināja par 1929.gada Lielās depresijas atkārtošanās iespējamību 2020.gadā. Par to liecina SVF pētījumi. Tātad transformācijai ir ļoti nelabvēlīga trajektorija un reti stulbi ir aicināt Latviju to izmantot.
   Pat negribas ticēt, ka NT neko nav lasījis. Par SVF prognozi bija ļoti daudzas publikācijas internetā, medijos. Vai tiešām NT ir tik liels tumsonis?