sestdiena, 2020. gada 12. septembris

Vai latvieši kļūs pederastu tauta?

 

[Eseja publicēta 2018.g.]

 

   Tas pagaidām nav retorisks jautājums. Taču dotais jautājums nav viena cilvēka kaprīze, iedoma, hipotēze.

   Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums. Par to liecina perversie notikumi 2018.gadā. Ne tikai praida gājiens 9.jūnijā, bet arī citi pederastu pasākumi.*

   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.  

   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.
   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%. Tomēr priecāties nav ieteicams.
   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus. Visnegaidītākais ir tas, ka 9.jūnijā kopā ar pederastiem gājienā devās bērni, kurus kaut kādi mežonīgi aprobežoti vecāki pieradina dzīvot perversā vidē.

   Katru sociālo procesu ietekmē ārējie apstākļi un iekšējie apstākļi. To ir jāņem vērā, saskaroties ar jautājumu „Vai latviešu tauta kļūs pederastu tauta”. Ārējie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Vispārzināma ir „baltas” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Šajos procesos ietilpst pederastu karagājiens, gūstot vienu uzvaru pēc otras uzvaras Eiropas valstu likumdošanā. Latviešu pederasti un jūsmotāji mērķtiecīgi izmanto ārējos apstākļus savas nenormālās identitātes demagoģiskajā argumentācijā. Latvijas pederastu zvaigzne Kristīne Garina ir Eiropas praidu organizāciju asociācijas prezidente. Tātad Latvija jau ir zināms Eiropas līmeņa organizatoriskais centrs homoseksuālisma karagājienā. 2015.gadā Rīgā notika Eiropas pederastu svarīgākais pasākums „EiroPride2015”. 

   Iekšējie apstākļi ir vēl nelabvēlīgāki nekā ārējie apstākļi. Latviju ir pametusi tautas vērtīgākā daļa. Latvijā valda noziegumu brīvība. Latvijas valdošā kliķe un varas inteliģence domā tikai par zagšanu. Latviešu varas inteliģence ir pilnīgi sapuvusi. Latvijas valdībā jau ir pederasts. Pederasta māte ir bijusi Valsts prezidente. Tautas griba pretoties pederastu un jūsmotāju akcijām ir nulles pakāpē. Šī gada praida organizētāji oficiālajā pieteikumā solīja apmēram 2000 dalībnieku piedalīšanos, toties fonds „Stop imigrācijai” solīja tikai apmēram 50 cilvēku līdzdalību protesta mītiņā pret praidu. Ne velti „Delfi” žurnāliste Laura Dzērve pirms pederastu gājiena jūsmoja par pederastu skaita ievērojamo palielināšanos, bet „savukārt aktīvo protestētāju rindas rukušas”. Latviešu pederastu leksikā izsakoties, „konservatīvā sabiedrība” pie mums ir niecīga. Šogad pederastu gājienā esot piedalījušies apmēram 8000 cilvēku. Tā saka akcijas organizētāji. Priekš mazās latviešu tautas tas ir draudīgi liels skaits.  

   Taču pats trakākais ir sekojošais. Latvijā pašlaik pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami, un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.  

   Latviešu tautas nākotne no pederastijas identitātes viedokļa lielā mērā izšķirsies parlamenta vēlēšanās 6.oktobrī. Latvijā tagad ir izveidojusies jauna politiskā situācija. Latvijā tagad ir vairākas pederastu partijas, kuras alkst uzvarēt vēlēšanās. 2018.gada 9.jūnijā pederastu un zirgābolu gājienā pirmo reizi kā organizētas grupas piedalījās trīs politiskās partijas: 1) „Attīstībai/Par!”, 2) „Progresīvie” un 3) „Vienotība”. Pēc gājiena Praida parkā (tā tagad ir jāapsaukā ar pederastu fekālijām apkaunoto Vērmanes dārzu) katra partija savā informācijas teltī uzrunāja „tautu”. 2018.gada 8.jūnijā tika publicēta ziņa par „Saskaņas” līdzdalību geju tiesību lobēšanā Eiropas institūcijās.
   Ja elektorāts 6.oktobrī nobalsos par pederastu partijām, tad latviešu tauta paātrināti virzīsies uz jauno sociālo identitāti – pederastu tauta. Valdībā vairs nebūs tikai viens cilvēces atkritums. Visa valdība sastāvēs no pederastiem un viņu „drēģeriem”. Pederasti ir ļoti konsolidēti eksemplāri. Pederastu vidē izplēn latviešu savstarpējais naidīgums, nesaticība, skaudīgums. Pederasti savā starpā nestrīdēsies par ministru portfeļiem. Būs tikai viens ministra kanditāta kritērijs – nav vai ir pederasts. Atbalstīs tikai pederastus. Ja tiks izveidota pederastu valdība, tad latviešu tautu tūlīt nāksies atzīt par pederastu tautu.  

   Pederastijas un dažādu perversiju propaganda jau daudzus gadus ir Latvijas publiskās telpas neatņemama sastāvdaļa. Latviešu tauta ir pamatīgi saindēta ar homoseksuālisma un perversā postmodernisma ideoloģiju. Ja tas tā nebūtu, tad Latvijā pašlaik nebūtu tik liels jūsmotāju skaits. Tāds interneta resurss kā „Delfi” ir tipisks pederastu resurss. Praidam par godu „Delfi” publicēja divus „ievadrakstus”. To autori ir pederastu „ideologi” Ingmārs Freimanis un Raivis Zeltīts. Freimaņa murgojumu „Delfi” pārpublicēja no „Satori”. Kurš viņiem to lika darīt? Vai šo ideoloģiski nodevīgo soli veicināja tikai pederastu slavenā konsolidācija jeb bija rīkojums „no sponsoriem”?
   Par „Satori” vispār nav vērts atgādināt. „Satori” ir ārprātīgi smirdīga bedre un pederastu (arī praida) ideoloģiskā stute. Pirms praida galvenajiem pasākumiem „Satori” bija perversu tekstu bums. Praidā „Satori” piedalījās ar devīzi „Kultūra dodas praidā”. Protams, nav domāta tikai pederastu „kultūra”. Domāta ir latviešu kultūra, kura mīļi apkampjas ar praidu. „Satori” kadri sevi uzskata par mūsdienu latviešu kultūras guru un virzošo spēku. Atbilstoši „satoristu” pozīcijai, latviešu garīgā kultūra jau ir pederastu tautas garīgā kultūra.  

   Ideoloģiskajai zombēšanai bija veltītas izdarības praida galvenajā nedēļā no 4.jūnija līdz 10.jūnijam. Starp citu, 10.jūnijā pederasti dienu plānoja sākt ar dievkalpojumu Rīgas svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā.  

   Interesanti, kāpēc pederastus atbalstīja Nacionālā bibliotēka, kur 7.jūnijā notika konference „Homoseksuāļu stāstījumi Eiropas kultūrās”? Kāpēc pederastus atbalstīja Gētes institūts? Ko teiktu Gēte par 7.jūnija „Baltijas dažādības biznesa forumu”? Kāpēc Rīgas domē tika atbalstīti pederastu visi pieteiktie pasākumi? Par to lepni paziņoja Uģis Vidavskis. Kāpēc Rīgas dome neatbalstīja VL-TB/LNNK prasību nepieļaut pederastu gājienu pilsētas centrā? Vai Rīgas domes darbiniekiem ir kaut kāda īpaša brālība ar pederastu apvienību „Mozaīka” un tās barvežiem Kasparu Zālīti, Lindu Freimani, Kristīni Garinu?  

   Neapšaubāmi, praids neiztika bez pederastu „mekas” Kaņepes kultūras centra, Laikmetīgās mākslas centra, Rīgas Stradiņa universitātes studentu medija „Skaļāk”, kultūras centra „Sudrabs”, kur bija izstāde „Varavīksnes cilvēki”. Pasākumos uzstājās pederastijas patrioti Tālivaldis Kronbergs, Didzis Kukainis, Elīna Treikule, Inga Gaile, Elīna Geide, Kārlis Vērdiņš, Rita Ruduša.
   Latviešu pederasti ir iekarojuši Eiropu. Viņi ir praidu organizēšanas Eiropas līmeņa speciālisti. Tas ir patīkami. Vismaz vienā jomā neesam Eiropas pakaļgalā. Taču tagad vēl patīkamāk ir zināt, ka 2018.gadā ir sasniegts pasaules līmenis. Mūsu pederasti izšļāca kaut ko tādu, ko līdz šim pasaulē neviens nebija izšļācis. Tiekamies ar unikāli zemisku izšļācienu. Proti, latviešu pederasti praidu velta LR 100 gadu jubilejai. Pederastu kolektīvo lēmumu Dieva apskādētais Ingmārs Freimanis  saviem vārdiem „Satori” un „Delfos” formulē šādi: „praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē”.  

   Uz Zemes tādu unikāli zemisku dāvanu neviens nav pasniedzis savai valstij. Esmu svēti pārliecināts, ka cilvēces vēsturē latviešu pederasti pirmie valsts jubilejai velta pederastijas kroplības. Tāda dāvana ir tas pats, ja LR jubilejā uzdāvinātu milzīgu cisternu ar vircu un to no cisternas izlaistu pie Bruņinieku nama parādes durvīm Mūrnieces jubilejas runas laikā. Var būt arī citas asociācijas. Nav izslēgts, ka šogad 18.novembrī Saeimas jubilejas sēdē runu teiks Latvijas parlamenta jaunā priekšsēdētāja Kristīne Garina.  

   Atkārtoju, pederastu izšļāciens ir unikāli zemisks. Tas ir spējīgs stimulēt vispretīgākās asociācijas. Turpretī mūsu pederastiem tāda dāvana acīmredzot „kalpo par masturbēšanas materiālu”, par ko raksta minētais Dieva apskādētais puisis.


*Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” lietoju plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas tiek apvienotas zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) aplaimoju ar vārdu „jūsmotāji”.

 

svētdiena, 2020. gada 6. septembris

Tautas evaņģēlijs



   Šajā tekstā apvienotas nedaudz rediģētas agrāk sacerētās etīdes, kurām ir kopēja idejiskā motivācija un kopēja funkcionālā slodze. Respektīvi, runa ir par etīdēm, kuras var ietilpt latviešu tautas mūsdienu evaņģēlijā – doktrīnas pamatprincipos, raksturojot gan tautas patreizējo stāvokli, gan formulējot tautas aktuālākos turpmākos uzdevumus. Tādam apvienojumam ir noteikts pragmātisks mērķis. Ļoti bieži nākas tikties ar jautājumu “Ko darīt?”. Cilvēkus satrauc tautas kopējās bēdas, un cilvēki vēlas zināt izeju no drūmā stāvokļa. Dotais teksts varēs kalpot kā zināma atbilde uz jautājumu “Ko darīt?”.

Dzīves esence

Kas ir pats galvenais (esence, kvintesence) mūsu dzīvē? Pats galvenais ir demogrāfiskā pāreja - "baltās" rases drūmais liktenis un nespēja nevienai tautai izvairīties no šī drūmā likteņa, kas "baltās" rases katrai tautai pienāk agrāk vai vēlāk. Un vēl ir ļoti svarīgi saprast, ka "baltās" rases izmiršanas satelīti ir intelektuālā degradācija un morālā deģenerācija, kas principā ir pašiznīcināšanās process - Kronosa/uroborosa instinkta realizācija. Latviešu jaunatnes prasība "dzīvot kā Rietumos" ir pašiznīcināšanās sastāvdaļa. Latviešu pašiznicināšanās jau ir guvusi grandiozus panākumus - no trijām paaudzēm divas paaudzes ir fundamentāli cilvēciski neadekvātas. Latviešu tauta vairs nefunkcionē kā vienots sociāli etniskais formējums. Rietumu civilizācijā pašiznīcināšanās process intensīvi sākās XX gs. 60.gados. 1968.gada slavenie jaunās paaudzes nemieri Rietumeiropas universitātēs apliecināja pašiznīcināšanās procesa zināmu briedumu un nenovēršamību. Pašiznīcināšanās procesa sastāvdaļa ir sociālisma sistēmas sagraušana, “perestroika”, latviešu “atmoda”, apzināti vēloties saplūst ar “Rietumiem”, kur civilizācijas noriets, degradācija un deģenerācija jau bija sasniegusi biedējošu pakāpi. Pašiznīcināšanās procesā ietilps “krāsainās revolūcijas”, “maidani”, tas viss, kas saistīts ar Trampa padzīšanu, “deep state”, Corona-19” pandēmiju. Pašiznīcināšanās procesam piemīt liela dinamika un pamatīgas ambīcijas, cenšoties civilizācijas norieta kloākā ieraut visu “balto” rasi bez izņēmumiem, nepieļaujot nekādu alternatīvu dzīves izkārtojumā. Faktiski “baltajā” rasē arī neviens nepiedāvā alternatīvu. Krievija kā relatīvi patstāvīga subcivilizācija arī nepiedāvā alternatīvu, jo vietējā elite sastāv no neoliberālisma faniem – “5.kolonnas” ebrejiem u.c.

Graujošā armāda

Nākas katram saprast sekojošo! Latviešu tautas dzīvē tagad un turpmāk nevar neiet roku rokā tādi graujošie fenomeni kā 1) demogrāfiskās pārejas sekas (populācijas izmiršana un novecošana), 2) latviešu inteliģences valstsnespēja, 4) kriminālā kapitālisma noziegumu brīvība, 4) masveida zagšana kā populācijas eksistenciālais instinkts, 5) debilitātes laikmets. Katram no šiem fenomeniem ir sava graujošā loma un kopā tie veido graujošu sociāli politisku armādu. Populācijas izmiršana un novecošana izraisa nepieciešamību rast līdzekļus pensijām; proti, palielināt nodokļus, cenas. Latviešu inteliģences valstsnespēja izraisa nespēju organizēt ekonomiku un pelnīt naudu. Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvība nodrošina iespēju valsts/pašvaldību budžetu organizētās noziedzības formā izzagt populācijas morālo izdzimteņu slānim. Masveida zagšana kā populācijas eksistenciālais instinkts veicina tendenci apzagt vienam otru un zagšanu padarīt par galveno eksistences līdzekļu avotu. Debilitātes laikmets visu pārvērš bezjēdzībā, idiotismā, debilitātē. Tāpēc nav jābrīnas, ka ir milzīgs ārējais parāds. Tāpēc nav jābrīnas, ka palielinās nodokļi, aug visam cena.

Rīgas nelaime

Obligāti ir jāņem vērā, ka Rīgas elektorāts ir visnevērtīgākais elektorāts Latvijā. Rīgā koncentrējas etnosa daļa ar izteiktu hormonālo pagrimumu, kā sekas ir masveidā sadzimušie dauni, idioti, pederasti, zagļi, mediju muldoņas, augstskolu šarlatāni. Rīgas elektorātam piemīt kvēls suicidālais optimisms, priecājoties par bērnu nedzemdēšanu, par iespēju zagt, apliecināt stulbumu, bet galvenais - "dzīvot kā Eiropā", savā fundamentālajā aprobežotībā nesaprotot, ka "Eiropa" jau no 60.g. beigām dīdās degradācijas un deģenerācijas formātā. Rīgas elektorātā dominē dresēti deģenerāti - valdošās kliķes apkalpojošais birokrātiskais un "akadēmiskais" slānis. Par Rīgas elektorāta kolosālo nevērtību liecina pseidointektuāli glamūrīgās un morāli nelimitētās prostitūtas deleģēšana krēslam Rīgas pilī. Rīgas domes deputātu galvenā interese ir budžeta miljarda treknā sile, pie kuras vēlas tikt bastardi, parvēniji, bordāniski iznireļi, Kronosa un Uroborosa tipa tautas bendes. Jebkurā gadījumā ir jāatceras būtiskākais par mūsu "politiķu" specifiku: 1) intelektuālās kapacitātes niecību vai pat neesamību, 2) valstiski profesionālā darba sagatavotības totālo trūkumu, 3) kompradora morāles prioritāti.

Katastrofas cēloņi

2018.gada 6.oktobrī Latvijas elektorāts Saeimā ievēlēja apm. 65% no žogmales, krūmiem, grāvmalām, pažobelēm, mazmājiņām atlasītus tipus bez jebkādas pieredzes administratīvajā darbā, valsts, pašvaldības vadīšanā, bet galvenais – ar apšaubāmu cilvēcisko kvalitāti un psihiskās traumētības pazīmēm. Tas bija sava veida parlamentārais apvērsums un jauna laikmeta – debilitātes laikmeta - sākums latviešu tautai. Faktiski tas bija sākums tautas katastrofai. Krīze izvērtās katastrofā. Debilitātes laikmeta jaunā valdība Latvijas vēsturē vismuļķākā valdības vadītāja skubinājumā tūlīt sāka debili murgot par “583 darāmajiem darbiem”. Savukārt 61 no neadekvātajiem Saeimas deputātiem Rīgas pilī iebalsoja visšausmīgāko valsts prezidentu Latvijas Republikas vēsturē. Bet tas nebūt nebija viss. Tautas katastrofa 2020.gada 29. augustā Rīgas domes vēlēšanu rezultātā nostiprinājās vēl pamatīgāk. Debilitātes laikmets tika papildināts ar pederastu varu Rīgas Domē. Rīgas elektorāts atbalstīja pederastus, un tādējādi galvaspilsēta Latviju pārklāja ar pederastijas staķisko smirdoņu. Pats par sevi ir saprotams, ka aktuāls ir jautājums par tautas katastrofas cēloņiem. Manuprāt, priekšplānā ir trīs cēloņi un to sintētiska (“plecu pie pleca”) funkcionēšana. Pirmais cēlonis ir saistīts ar LKP/VDK nomeklatūras morālo kastrātu veikto kadru atlasi “atmodas” specoperācijai. Toreiz latviešu un cittautiešu inteliģencē tika atlasīti morāli un intelektuāli visnecienīgākie indivīdi, kuri bija piemēroti “prihvatizācijas” atbalstīšanai, LKP/VDK varas turpinājuma nelietīgajai maskēšanai ar LR simboliku, formāli valstiskajiem institūtiem utt. Šie indivīdi vēl nav izmiruši, viņi savu kuratoru uzdevumā joprojām valda un ir sagatavojuši sev pēcnācējus – morālo un intelektuālo atkritumu jaunu ģenerāciju, kurai šodien ir politiski, ekonomiski, ideoloģiski vadoša ietekme. Otrais cēlonis ir saistīts ar t.s. sorosistu kadru kvalitāti un lomu. Ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā “sorosisti” nav tie labākie cilvēki, kuri vietējās sabiedrības apziņu enerģiski pietaisa ar neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma antihumānās “lampas” (domāta Latvijas “Lampa”) saturu. “Sorosisti” ir pelēkas, stagnantas, kretīniskas viduvējības, kuras dzīvē nav spējīgas neko labu sasniegt, tāpēc aicinātas strādāt “sorosa” kantorī jūtas ļoti pagodinātas, augstu novērtētas un gatavas kalpot “sorosam” līdz kapa malai. “Sorosisti” ir tautas katastrofas galvenie ideoloģiskie izraisītāji, novājinot sabiedrības spēju sevi aizstāvēt. Trešais cēlonis ir tautas vērtīgākās daļas aizceļošana no Latvijas. Dzīves kvalitāti nosaka katrs vērtīgs cilvēks. Nav vajadzīgi simti, tūkstoši, lai kāda dzīves struktūra iegūtu labu reputāciju un vispārēju cieņu. Kādreiz Tartu universitātes pasaules slavu radīja tikai viens vērtīgs profesors. Latviju ir atstājuši vērtīgi t.s. vienkāršie cilvēki, un Latviju ir atstājusi latviešu inteliģences vērtīgākā daļa. Tas nevarēja palikt bez sekām. Un tas ir viens no tautas katastrofas galvenajiem cēloņiem. Vērtīgāko cilvēku trūkums agrāk vai vēlāk būtu izpaudies destruktīvā veidā. Tagad tas ir noticis. Rīgas Domes vēlēšanās piedalījās tikai 40,33% no elektorāta. 14.Saeimas vēlēšanās 2022.gada 1.oktobrī, esmu pārliecināts, arī piedalīsies 25-30-40% no elektorāta. Satversmē nav nekas teikts par vēlētāju apjomu. Saeima var tikt ievēlēta, ja nobalsojis tikai viens vēlētājs. Jautājums par varas leģitimāciju (atzīšanu par likumīgu) jau pašlaik ir aktuāls Rīgas Domes sakarā, jo par to ir nobalsojusi tikai elektorāta niecīga daļa. Tā būs arī ar 14.Saeimu. Jāmaina konstitūcija! Bet kas to darīs!? Tautas katastrofa izvērtīsies konstitucionālajā absurdā, varas leģitimācijas absurdā. Varu atbalstīs tikai minimāls iedzīvotāju skaits. Nav ticams, ka pederasti, dauni, idioti, debilie paši gribēs sev rakt kapu - Saeimā noteikt attiecīgu nepieciešamo vēlētāju apjomu, lai vara būtu loģiski leģitīma. Lūk, kur ir nonākusi kultūrnācija!

Kāpēc?

Kāpēc XX gs. nogalē latvieši ir sadzemdējuši tik nevērtīga cilvēciskā "kapitāla" miljonu - neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, perversiju, šarlatānisma, kompradoru, antihumānisma, amoralitātes, antigarīguma patriotus? Kāpēc tā ir noticis? Kas tā ir bijusi par ģenētisko mutāciju, kuras sekas XXI gs. sākumā ir masveidīga degradācija un deģenerācija, tautas esamības visu procesu avangardā pieļaujot pederastus, daunus, idiotus, šarlatānus? Latviešu tautas tradicionālais apzīmējums “muļķu tauta” nav precīzs. Latviešu masveida intelektuālā šaurība nav vislielākā nelaime. Katra etnosa genofondā ir kaut kāda specifika. Tā tas ir arī latviešiem, un tas ir normāli. Vislielākā nelaime ir latviešu populācijā sastopamais negodīgums, nelietība, neuzticamība, nodevība, pielīšana, denuncēšana, gudro un godīgo tautiešu nicināšana, atstumšana, vajāšana. Aizvadītajos 30 melnajos pēcpadomju gados taisnīgums un tiesiskums ir bijis “pie vienas vietas”. Arī brīvība, suverenitāte, valstiskā neatkarība latviešiem tagad ir “pie vienas vietas”. Tādējādi vislielākā latviešu bēda ir morālajā jomā, nevis intelektuālajā (piem., nespējā uztvert būtību, galveno). Starp citu, intelektuālajā jomā latvieši pat ir savā ziņā apdāvināti, jo ir talantīgi zagļi un zagšanas shēmu meistari. Tāda rodas analītiskā tirāde, tiekoties ar 2020.gada vasaras nogales nelietībām, bet vistrakākais – latviešu tautas straujo transformāciju pederastu tautas godā ar pederastiem staķiem priekšgalā un pederastu nācijas tēvu Rīgas pilī, jūsmojot par rīdzinieku pederastijas māniju. 2020.gada 29.augusts latviešu tautas dzīvē ir vēsturiska diena. Pederastu uzvara Rīgas domes vēlēšanās noteikti ir jāuzskata par radikālu pagriezienu tautas vēsturiskajā virzībā. Nekādā gadījumā netiekamies ar kaut kādu pārpratumu, kas nekavējoties tiks novērsts. Tiekamies ar tendenci un etniskās evolūcijas stingri izteiktu gribu, kuru pārstāv sociuma liela daļa un pie tam pārstāv sociuma formāli apzinīgākais, vērtīgākais slānis - inteliģence. Pederastu uzvara ir latviešu inteliģences uzvara. Ne tikai Rīga, bet visa Latvija ir atdota pederastiem!

Tautas vislielākā problēma

2020.gada 25. augustā “NRA.LV” bija lasāms: “Latvijas politikas dienaskārtības virspusē ik pa brīdim iznirst jautājums par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Procesā iesaistījusies arī pilsoniskā sabiedrība, kas interneta platformā “Manabalss.lv” jau ilgāku laiku (!?) kopš savākusi (!?) nepieciešamo parakstu skaitu, lai iniciatīva par tautas vēlētu prezidentu nonāktu Saeimā. Taču tas nav noticis – paša iniciatora un platformas vadītāju dēļ. “Es Latvijas tautai uzticos!!! Es negribu uzzināt 2-as dienas pirms prezidenta vēlēšanām jauno kandidātu. Es gribu par to uzzināt vismaz mēnesi iepriekš un izdiskutēt! Es gribu, lai katrs Latvijas pilsonis tieši vēlēšanās varētu ievēlēt Latvijas valsts Prezidentu!!!” iesniedzot savu iniciatīvu “Tautas ievēlēts Latvijas Valsts prezidents”, 2011. gada jūnijā rakstīja iniciatīvas autors Bruno Ozoliņš. Neviens no iesaistītajiem nespēj precīzi pateikt, kad tieši - iespējams pat 2008. gadā ‒ iniciatīva savāca nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, lai to varētu iesniegt Saeimā, taču pirmdien to bija parakstījuši 11,2 tūkstoši balsstiesīgo. Taču iniciatīva joprojām nav gatava pamest “Manabalss.lv” virtuālās telpas.” Publikācijā runa ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Un runa ir par bezjēdzībām šīs problēmas risināšanā. Tā ir sena problēma. Tā atkal īpaši aktualizējās sakarā ar morāli, intelektuāli, politiski, profesionāli neadekvātā “nācijas tēva” nonākšanu Rīgas pilī. Par “nācijas tēvu” balsoja tikai 61 parlamenta deputāts. Smieklīgu raksturu ieguva mūsu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība uz Baltkrievijas notikumu fona. Kā zināms, Baltkrievijā valsts prezidentu ievēlē tauta – pilsoņu elektorāts. Tāpēc smieklīgi (un arī debili) ir pamācīt baltkrievus dzīvot “demokrātiski” tiem, kuri paši var tikai par demokrātiju sapņot Valsts prezidenta vēlēšanās. Bet vai dotā problēma ir galvenais latviešu tautai? Vai tā ir vislielākā latviešu tautas problēma? Latviešu tautas vislielākā problēma ir "tautas revolūcija", lai likvidētu kriminālo kapitālismu ar masveida organizētās noziedzības brīvību un antihumanitātes noziegumiem. "Tautas revolūcija" nozīmē politiskās iekārtas maiņu, konstitūcijas un likumdošanas kapitālu rediģēšanu, kad tiek likvidēta dažādu izdzimteņu "kabatas partiju" diktatūra, tiek izveidota tautas interesēm adekvāta politiskā sistēma, vēlēšanu kārtība utt. Vai latviešu tauta var praktiski realizēt savu vislielāko problēmu - "tautas revolūciju"? Nevar un nekad nevarēs! Latviešu tautai nav nacionāli vitāla inteliģence, un tāda inteliģence nekad nebūs. "Tautas revolūcija" nevar notikt bez konkrēta un adekvāta ģenerējošā un virzošā spēka, kas var būt tikai inteliģence. Inteliģence politiski izglīto tautu. Inteliģence ideoloģiski formē un vada tautas apziņu. Inteliģence definē tautas vērtības, ideālus, nākotnes mērķus. Inteliģence ir tautas valsts institūtu un visu struktūru kadru bāze un reālais pamats. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet pūlis, bars, masa, biomasa u.tml.

trešdiena, 2020. gada 2. septembris

Kāpēc tikai divas reizes jeb viltīgā vara



   Satversmes 35. pantā teikts: “Valsts Prezidentu ievēlē Saeima uz četriem gadiem”. Savukārt Satversmes 39. pantā teikts: “Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts Prezidentu ilgāk kā astoņus gadus no vietas”.
   Tātad Latvijas Republikā viena un tā pati persona par Valsts prezidentu var tikt ievēlēta pēc kārtas divas reizes (4 gadi + 4 gadi = 8 gadi). Šajā sakarā pieklājas jautāt “Kāpēc tikai divas reizes?”.
   Saprotams, tāds jautājums ir iespējams ne vien Latvijā. Arī Rietumu valstīs ir tāda pati norma. Tā tas, piemēram, ir ASV, Francijā, Vācijā.
   Tik tikko minētais jautājums nav aizliegts. Tomēr publiskajā telpā tas ir ļoti reti sastopams. Nediskutē par to, kāpēc tikai divas reizes. Gluži pretēji! Sabiedriskā doma smaidīgi akceptē doto normu. Sabiedrības apziņā šai normai ir gaiša reputācija. Dotā norma asociējas ar demokrātiju. Ja kāds uzdrošinātos publiski norādīt par dotās normas fundamentālo bezjēdzību un sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā, tad tāds drosminieks tūlīt tiktu represēts farizejiski modīgā politkorektuma vārdā. Šausmas! Kā tā drīkst teikt! Kā drīkst vērsties pret demokrātiju!
   Patiesība nepatiks! Patiesība ir izcili rūgta: dotā norma ir fundamentāla politiskā bezjēdzība! Tā apliecina sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt, dotā norma ir Rietumu civilizācijas pagrimuma izpausme. Dotā norma ir veicinājusi valsts varas stabilitātes zaudēšanu, pašlaik noslīdot līdz suverēna valstiskuma nihilismam.    
   Treškārt, varbūt pareizāk ir klusēt un pret minēto patiesību izturēties kā pret zināmu svētumu: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).
   Dotā norma ir vēsturiski jauna politiskā pieeja. Bez dotās normas eiropeīdi veiksmīgi iztika gadu tūkstošiem ilgi. “Baltā” rase gadu tūkstošiem ilgi cienīja valsts varas stabilitāti un lieliski pārzināja valsts varas stabilitātes tehnoloģiju.
   Dotā norma ir loģisks absurds! Katrs saprātīgs cilvēks to atzīs. Valsts un tās tautas stabilai attīstībai ir vajadzīgs stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.
   Dotā norma, protams, ir pašmērķis ar demagoģisku auru. Tā ir pseidodemokrātijas aura. Demokrātijai nekad nav bijusi laba reputācija. Demokrātiju tradicionāli apsaukā par “vairākuma tirāniju” un “mietpilsoņu diktatūru”. Demokrātiju kritizēja Platons, Aristotelis. Pēc viņiem demokrātiju kritizēja Nikolo Makjavelli, Ž.-Ž. Russo, Šarls de Monteskjē, Tomass Karleils, Žozefs Marī de Mestrs, Osvalds Špenglers, Karls Šmits, Renē Genons, Juliuss Evola, Šarls Nodjē, Martins Heidegers, Frīdrihs Nīče, Jozefs Šumpēters. Krievijā demokrātiju dzēlīgi kritizēja Ļevs Tihomirovs, Konstantīns Pobedonoscevs. Otto fon Bismarks atklāti atzina, ka “pret demokrātiem palīdz tikai zaldāti”.
   Dotā norma neradās no zila gaisa. Kā parasti, vispirms eksistēja objektīvs iemesls un pēc tam uzziedēja subjektīvs iemesls. Objektīvo iemeslu viltīgi novērtēja un savā labā izmantoja savtīgie prāti, tiecoties mūžu mūžos būt pie varas un vairot materiālo labklājību.
   Objektīvais iemesls ir demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaita pieaugums. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces virsdiriģents. Dotās normas rašanos veicināja iedzīvotāju skaita pieaugums un nepieciešamība aprūpēt Homo sapiens miljonus.
   Faktiski citādāks izskaidrojums nevar būt. Demogrāfiskais faktors ir cilvēces visbūtiskākais demiurgs – radošais elements un kultūras izmaiņu autors. Ja mainās iedzīvotāju skaits, tad mainās cilvēku kultūra (materiālā kultūra + garīgā kultūra). XXI gadsimta ļaudīm to nav īpaši jāpaskaidro. XXI gadsimta ļaudis dzīvo cilvēces vēsturē unikālas demogrāfiskās pārejas (1960-2050) apstākļos. Uz Zemes tik strauji un tik lielā apjomā cilvēku skaits nekad vēl nebija palielinājies. Tāpēc aizvadītajos gadu desmitos tik strauji un tik radikāli izmainījās kultūra, sagādājot galvassāpes divām paaudzēm. Tās nespēj operatīvi adaptēties kultūras kardinālajās novitātēs. Senā pasaule ar niecīgu iedzīvotāju skaitu bez acīmredzamām izmaiņām pulsēja apmēram 3000 gadus. Viduslaiki (500-1500) ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā senajos laikos, bet ar relatīvi stabilu demogrāfisko virzību, ilga apmēram 1000 gadus. Jaunie laiki (1500-1800), kad Eiropā sāka pakāpeniski pieaugt iedzīvotāju skaits, pastāvēja tikai 300 gadus. Kārļa Lielā valdīšanas periodā (VIII gs. nogalē - IX gs. sākumā) Eiropā esot dzīvojuši tikai apmēram 25-30 miljoni cilvēku. 1700.gadā Eiropas iedzīvotāju skaits bija 100 miljoni, 1800.gadā – 160 miljoni, 1900.gadā – 300 miljoni. 2020.gadā Eiropa (līdz Urālu kalniem) lepojas ar 695 miljoniem iedzīvotāju. 
   Vēsturnieki uzskata, ka Eiropas iedzīvotāju skaits mēreni sāka pieaugt no XVI gadsimta otrās puses, bet no XVII gadsimta sāka pieaugt diezgan strauji. Respektējams apjoms (automātiski pieprasa radikālas izmaiņas kultūrā) tika sasniegts XVIII gadsimtā, bet izaicinoša kulminācija tika sasniegta XIX gadsimtā.
   Ne velti  tik tikko minētajos abos gadsimtos intensīvi progresēja jauna kultūras formācija. XIX gadsimtā jauno kultūras formāciju gudri indivīdi nosauca par kapitālismu. Par kapitālisma saimnieku atzina sociālo slāni vārdā “buržuāzija” (fr. bourgeois pilsētnieks). Kapitālisma misija bija saimnieciski aprūpēt lielo un ātri pieaugošo iedzīvotāju kopumu. Tādai misijai nederēja feodālisma saimnieciskā kārtība (kultūra). Feodālisms bija piemērots mazam iedzīvotāju skaitam. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, feodālisms pakāpeniski un klusi transformējās kapitālismā, kas ir liela un ļoti liela iedzīvotāju skaita apkalpotājs (“sadzīves kombināts”). Slavenais ekonomists un sociālais filosofs Frīdrihs Hajeks pamatoti rakstīja par kapitālisma ekonomikas dabisko rašanos. Kapitālismam nācās izstrādāt novatorisku ekonomisko, politisko un ideoloģisko stratēģiju ar tai adekvātu realizācijas tehnoloģiju.
   Kapitālisma konceptuālā bāze kļuva filosofiskās, zinātniskās, politiskās, ideoloģiskās, sociālās domas specifiska strāva (intelektuālā kustība). To Rietumu civilizācijas vēsturē dēvē par Apgaismību. Runa ir par īpašu Apgaismības laikmetu. Tas sākās XVII gadsimta beigās, pilnbriedumu sasniedza XVIII gadsimtā, un tā idejiskais mantojums nav zaudējis ietekmi līdz mūsdienām. Tā, piemēram, ASV, Francijā, Vācijā un arī Latvijā pašlaik funkcionējošās konstitūcijas lielā mērā ir Apgaismības laikmeta produkti. Arī buržuāzijas šodienas komfortablā labklājība tika kapitāli iecementēta Apgaismības laikmetā.
   Pirms konspektīvi fiksējam Apgaismības laikmeta idejiskās bagātības nepieciešams norādīt par vienu nelabu tendenci. Tā nepolitkorekti skan šādi: jo lielāks kļūst planētas iedzīvotāju skaits, jo lielāka, intensīvāka, nekaunīgāka, ciniskāka, rafinētāka, specifiskāka, instrumentāli efektīvāka kļūst planētas iedzīvotāju ideoloģiskā apdullināšana, mānīšana, manipulatīvā izmantošana, psihotropiskā ietekmēšana, nonākot līdz 2020.gada planetārajam ūnikumam – visas 7,8 miljardu grandiozās cilvēces “koviddebilizācijai”, “kovididiotijai”, “psihopandēmijai”.
   Lieta ir tā, ka nelabās tendences terminoloģiskais balsts lielā mērā joprojām ir Apgaismības laikmetā izstrādāto konceptu leksiskie apzīmējumi. Tā, piemēram, Apgaismības laikmetā radās labi pazīstamā cilvēktiesību retorika. Arī tagad tiek iestāstīts, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi ar tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību. 1998.gadā Satversme tika papildināta ar 8. nodaļu “Cilvēka pamattiesības”. Bet kas Latvijā pozitīvi izmainījās cilvēktiesību jomā? Vai latvieši ieguva stingru juridisko atbalstu, palīdzību, morāli psiholoģisko uzticību cilvēktiesībām? Jeb tā bija vienīgi sabiedrības kārtējā muļķošana, maskējoties ar it kā humānu nostāju?
   Apgaismības laikmetā radās lepnā sabiedriskā līguma teorija – tautu apmānīšanas instruments. Saskaņā ar šo teoriju cilvēki ilgi dzīvoja pirmatnējā brīvībā. Taču pienāca laiks dibināt valsti. Cilvēki noslēdza līgumu ar valsti. Viņi valstij atdeva daļu no savas brīvības, kompensācijā saņemot no valsts taisnīgu tiesu un tiesību ievērošanu, policejisko un militāro aizsardzību, privātīpašuma aizsardzību. Arī latvieši XX gadsimta sākumā ir noslēguši lepno sabiedrisko līgumu un savu likteni uzticējuši valstij. Bet vai no tā latviešiem ir liels labums? Vai tas attur latviešus meklēt labākus dzīves apstākļus citās zemēs? Vai latvieši un valsts ir konsolidēts lielums? Vai reāli eksistē valsts un tautas saliedētība, vienotība, kopības apziņa?
   Apgaismības laikmetā piedzima kategorija “tauta” un smalkā doktrīna par tautas suverenitāti. Respektīvi, valstī dzīvojošā tauta ir vienīgā likumīgā visaugstākās varas nesēja. Satversmē tas atspoguļojas 2.pantā “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.
   Tiesa, XX gadsimta otrajā pusē minētajai smalkajai doktrīnai pa kājām sāka maisīties kategorija “nācija”. Tā apzīmē valsts pilsoņu polietnisko raibumu. Migrācijas un koloniālisma likvidēšanas rezultātā Eiropas daudzas valstis sāka apdzīvot dažādas tautas. Tāpēc polietniskā raibuma apzīmēšanai tika ieteikta kategorija “nācija” kā politisks risinājums. Arī Latvijas Republikā vienmēr  ir bijusi nācija. Satversmes 2. pantā vārdi “Latvijas tauta” ir uzlūkojams kā sinonīms vārdiem “Latvijas nācija”. Neeksistē etniskā vienība “Latvijas tauta”. Eksistē etniskā vienība “latviešu tauta”.
   Apgaismības laikmetā savas gaitas sāka tādas eiropiešu politiskajā diskursā populāras mantras kā “brīva prese”, “neatkarīgs tirgus”, “tirgus caurskatāmība”, “neatkarīga tiesa”, “tiesiska valsts”, “politiskā brīvība”, “liberālisms”. Ja nepieciešams demagoģiski nomaskēt kādu valsts valdošā slāņa mahināciju, tad tradicionāli atsaucās uz kādu no nosauktajām mantrām. Latvijas sabiedrībai tas ir labi pazīstams.
   Apgaismības korifeju politiskajos uzskatos bija sastopams konkrēts viedoklis par valsts prezidentu. Valsts prezidenta institūts tika pakļauts principam par varas amatpersonu regulāru maiņu vēlēšanu ceļā. Katrs cilvēks agrāk vai vēlāk viņam doto varu sākot ļauni izmantot. Tāpēc ir nepieciešams regulāri mainīt varas pārstāvjus. Tas attiecas arī uz valsts prezidentu.
   Tā, piemēram, Apgaismības korifeju politiskie uzskati tika precīzi izmantoti ASV konstitūcijā. Tā tika ratificēta 1788.gada 21.jūnijā un tiek atzīta par pirmo konstitūciju mūsdienu izpratnē.
   ASV konstitūcijā norma par valsts prezidenta ievēlēšanas ierobežošanu ar diviem termiņiem ir no 1951.gada 27.februāra (konstitūcijas 22. labojumā). Pirms tam tāda norma konstitūcijā nebija. Taču tā eksistēja dzīves praksē. Neviens prezidents Baltajā namā nebija ilgāk par diviem termiņiem. Franklins Delano Rūzvelts ir vienīgais ASV prezidents, kurš ievēlēts uz vairāk nekā diviem termiņiem. Viņš šajā amatā bija četrus termiņus (1933—1945). Tas izskaidrojams ar ārkārtējiem saimnieciskajiem un politiskajiem apstākļiem. Valstī vajadzēja stabilu varu un valstī nebija tādi apstākļi, lai pievērstos politiskajai cīņai, kas reāli vienmēr ir valsts prezidenta vēlēšanas. Rūzvelta prezidentūras laikā bija pasaules ekonomiskā krīze (t.s. lielā depresija) un II Pasaules karš.
   Bet tagad par sociuma vienas daļas savtīgo viltību varas organizēšanā. Apgaismības laikmeta gudrības varas organizēšanā un tajā skaitā prezidenta varas organizēšanā ir izdevīgas vienīgi buržuāzijai. Tāpēc buržuāzija līdz mūsdienām ir nosargājusi sev izdevīgo Apgaismības mantojumu. Tautai ir vajadzīgi stabili valdnieki. Tauta nemīl politiskās varas svārstības, nepatstāvīgumu, nenoturību. Latviešu tauta šajā ziņā nav izņēmums un vienmēr ir vēlējusies Rīgas pilī redzēt “stingru roku”. Turpretī buržuāzijas ideāls ir oligarhiskā vara (ekonomiskā vara + politiskā vara). Pie tam buržuāzija nekad nav iekšēji konsolidēts sociālais slānis. Buržuāzija principā nevar nodrošināt stabilu varu. Buržuāzija tradicionāli sastāv no atsevišķiem savstarpēji naidīgiem oligarhiskajiem klaniem. Oligarhisko klanu savstarpējā cīņa veicina varas maiņu un tajā skaitā valsts prezidenta izvēli un ievēlēšanu. Latvijā arī ir vairāki oligarhiskie “astoņkāji”, kuriem nav vajadzīga “stingra roka” un stabils stratēģiskais kurss, kas nav atkarīgs, kā jau rakstīju, no vēlētāju kaprīzēm un pašmērķīgas politisko kadru maiņas.

  


  


trešdiena, 2020. gada 12. augusts

Cilvēces labdaru maiņa



   Globālo sociālo problēmu analītikā nepieciešams apspriest divas jaunas parādības. Nepieciešams pievērst uzmanību kultūras epohālai evolūcijai un cilvēces labdaru maiņai.
   XXI gadsimta modernās tendences un modernie procesi jau tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.*
   Visjaunākajā periodā un īpaši 2020.gadā sakarā ar “Covid-19” pandēmiju un ASV prezidenta vēlēšanām nākas pievērst uzmanību cilvēces labdaru maiņai. Uz planētas ir radies jauns spēks, kas vēlas darboties visas cilvēces mērogā. Cilvēces labdaru līdzšinējais spēks manāmi zaudē pozīcijas.
   Domājams, rūpes par visu cilvēci ir pastāvējušas vienmēr. Visos laikmetos ir bijuši cilvēki ar bažām par cilvēci un velmi kalpot cilvēcei. Planetāri globālu apziņas tieksmi savā ziņā veicina Dievs, - Dievs kā sakrāla personifikācija ir visu cilvēku labdaris. Turklāt visvarens labdaris un labdarības visaugstākais iemiesojums.
   XX gadsimta otrajā pusē cilvēces mēroga labdarība ieguva reālas aprises. Ja pirms tam bažām par visu cilvēci bija virtuāls raksturs bez praktiski organizatoriskas darbības, tad XX gadsimta otrajā pusē tika praktiski realizēti konkrēti projekti. Virtuālo relatāti nomainīja ontoloģiski fiksējama (“sataustāma”) realitāte. Tādu procesu veicināja abi Pasaules kari, bet sevišķi II Pasaules karš, pēc kura bija vitāli nepieciešams starptautiski organizatoriski sakārtot cilvēces dzīvi planetārā mērogā. 1945.gada 24.oktobrī tika nodibināta Apvienoto Nāciju organizācija. Tās mērķis bija nodrošināt starptautisko mieru un drošību, veicināt valstu miermīlīgas attiecības, īstenot starptautisko sadarbību un kalpot par nāciju rīcības saskaņošanas centru.
   Taču pēc II Pasaules kara rūpes par cilvēci konkrēti realizējās divos līmeņos. Viens līmenis bija darbība ANO ietvarā. Šajā līmenī darbību veica ANO katras dalībvalsts deleģēti pārstāvji – politiķi, diplomāti, eksperti, birokrātijas nomenklatūras kadri. Darbs ANO bija viņu uzdevums un pienākums. Par to viņi saņēma atalgojumu.
   Otrs līmenis principā bija pilnīgi savādāks. Tas balstījās uz privāto iniciatīvu un neoficiālu, kā arī lielā mērā slēgtu (slepenu) organizatorisko izkārtojumu. Šo līmeni izveidoja ļoti bagāti cilvēki no ASV ar specifisku garīgumu, specifisku analītisko prātu un specifisku sociāli politisko orientāciju. Šī līmeņa rašanos pamatā nosacīja viena cilvēka griba un praktiskais ieguldījums. Šis cilvēks ir amerikāņu slavenās miljardieru Rokfelleru dinastijas pārstāvis Deivids Rokfellers (1915-2017). Viņa tieksmes izveidot, kā viņš pats teica, “vienotu pasauli”, bija ģenētiski determinētas. Par “vienotu pasauli” esot sapņojuši jau viņa senči. D.Rofellers pats sevi sauca par “internacionālistu”. Tā tas bija pirms moderno jēdzienu “globalizācija”, “globālisms”, “globālists” lietošanas. Tagad viņa biogrāfiju rotā identifikācija “globālists” un slavinājums “viens no pirmajiem globālisma ideologiem”. D.Rokfellers bija visu galveno pēckara neoficiālo planetāro organizatorisko veidojumu autors vai līdzautors. Tas attiecas uz Bilderbergas klubu (1954) un Trīspusējo komisiju (1973). Abos veidojumos aiz slēgtām durvīm īpaši atlasītu dalībnieku šaurā lokā tika debatēts par t.s. pasaules globālajām problēmām. D.Rokfellera interešu priekšplānā bija dzimstības kontrolēšanas problemātika. Viņam pašam bija četras meitas un divi dēli. Viņa tuvākie līdzgaitnieki globālisma attīstībā bija Z.Bzežinskis (1928-2017) un H.Kisindžers (1923). Šī trijotne līdz tās divu dalībnieku nāvei bija viens no galvenajiem globālisma idejiskajiem spēkiem uz Zemes. Viņu paveikto var atzīt kā sociāli filosofisku metodoloģisko devumu, formulējot visdažādākā satura rekomendācijas globālo problēmu risināšanā. Pašlaik (2020.g.) analoģisks globālisma idejiskais spēks nav konstatējams.
   Toties strauji un nenovēršami veidojas izteikti pašpārliecināts spēks, kas grib valdīt uz planētas un savā kontrolē pārņemt visu cilvēci. Ja tik tikko minētās trijotnes un viņu domubiedru planetārajās ambīcijās priekšplānā dominēja humānistiska filosofija un tās caurstrāvota ideoloģija, tad jaunā globālisma spēka centrā ir vēlēšanās voluntāri pakļaut cilvēci un iegūt varu uz planētas. Jaunais globālisma spēks ir izteikti cinisks, un tas neatsakās no sociālā darvinisma tēzēm, cilvēci sadalot divās daļās (izredzētie cilvēki un viņiem pakļautie cilvēki).
   Jauno pašpārliecināto spēku jau ir pieņemts dēvēt par “lielo piecnieku”. Runa ir par tādiem informācijas tehnoloģiju gigantiem kā Microsoft, Apple, Amazon, Google, Alphabet. Kā zināms, formāli tās ir informācijas tehnoloģiju (IT) korporācijas, kuras izstrādā programmas (software) un datortehniku (hardware). Taču “lielais piecnieks” ir izvērties par totālu monopolistu, pilnā mērā uz planētas kontrolējot internetu, sociālos tīklus un mobilos sakarus, kā arī pasaules pārējās informācijas tehnoloģiju firmas. “Lielajam piecniekam” ir neierobežota ekonomiskā vara, milzīgi finansiālie līdzekļi, bet īpašnieki ir visbagātākie cilvēki zem Saules.
   “Lielajam piecniekam” jau labu laiku ir grandioza politiskā un ideoloģiskā loma. IT korporācijas var ietekmēt cilvēku apziņu, izraisīt un vadīt “krāsainās revolūcijas”, “maidanus”, kā arī manipulatīvi iejaukties valstu politikā un vēlēšanu procesos. IT korporāciju fantastiskās iespējas atspoguļojās “ Covid-19” pandēmijas mēnešos, apmuļķojot gandrīz pasaules visu valstu iedzīvotājus.  
   IT korporācijas ir organiski vienotas ne tikai ar ASV speciālajiem dienestiem un ASV politisko eliti (Demokrātisko partiju), bet arī ar Pentagonu, NATO. Korporācijas finansiāli atbalsta pasaules lielākie investīciju fondi un finansu holdingi. Proti, atbalsta tās finansu struktūras, kuras ir ASV Federālās rezervju sistēmas kodols.
   “Lielā piecnieka” īpašnieki noraida pārmetumus par iejaukšanos politikā. Tomēr tam vairs sabiedrība netic, jo informatīvā agresija un planetāri globālās varas tieksmes ir acīmredzamas. Visjaunākajā laikā (2020.g. jūlijā-augustā) “lielais piecnieks” vairs nebaidās vērsties pat pret Baltā nama saimnieku, dzēšot viņa ierakstus sociālajos tīklos. Tāda drosme vērsties pret pasaules varenākās, patiesībā arī savas, valsts prezidentu ir unikāla izpausme. Tas liecina par sava spēka apzināšanos. “Lielais piecnieks” sevi apzinās kā “Deep state” avangardu, nostājoties priekšgalā visaugstākās birokrātijas slānim, kas nepakļaujas valdībai un valsts likumiem. Turklāt runa nav par kaut kādu “ēnu kabinetu”. Runa ir par cilvēces pārvaldīšanu.   


trešdiena, 2020. gada 5. augusts

Par kolaboracionisma nacionālo sērgu



   Latviešu inteliģences morālā portreta stabils elements ir kolaboracionisms. Latviešu inteliģence bez kolaboracionisma nav iedomājama. Vēsturiskajā atskatā jebkurš mēģinājums par latviešu inteliģenci noklusēt kolaboracionismu ir neattaisnojams mēģinājums. Latviešu inteliģences sadarbība ar okupantiem, inkorporācijas režīmu, ģeopolitiskajiem saimniekiem un konfederācijas priekšniecību vienmēr ir bijusi masveidīga un apzināta darbība, disidentiski neatsakoties no dzimtenes nodevības un morāli nekaunoties par savu dzimtenes nodevību. Kolaboracionisma nacionālā sērga vēsturiski acīmredzot sākās tajos senajos laikos, kad baltu cilšu virsaiši (šodien sakām – politiskā elite) nodeva savus ciltsbrāļus un sadarbojās ar slāvu, vācu iebrucējiem. Diemžēl to nevaram pierādīt ar konkrētiem dokumentiem, kaut gan atsevišķi viduslaiku materiāli un hronikas liecina par tā laika elites nodevību. XIX gadsimtā reizē ar latviešu jaunās tautas inteliģences masveidīgo izskološanos nekavējoties masveidīga kļūst arī kolaboracionisma sērga, ko var pierādīt ar konkrētu vēsturisko materiālu un kas profesionālo vēsturnieku darbos jau ir  plaši atspoguļots. Literāri slavenais Švauksts ir dzīvē noskatīts tēls.
   Kolaboracionisms nav vienkārša parādība. Šajā komplicētajā parādībā var saskatīt vairākus līmeņus. Kolaboracionismu vienmēr un visur nosaka tāds cilvēciski vitāls faktors kā fiziskās eksistences līdzekļu nodrošināšana. Lai iegūtu iztikas līdzekļus, cilvēks ir spiests kalpot attiecīgajai svešajai varai. To var uzkatīt par kolaboracionisma elementārāko, zemāko līmeni. Visaugstākais līmenis noteikti ir tad, ja sadarbība ir izteikti apzināta un idejiski pamatota, kā arī sadarbība notiek atklāti savtīgā nolūkā, karjeristiski tiecoties pastāvošās varas hierarhijā ieņemt pēc iespējas augstāku stāvokli vai alkātīgi tiecoties pēc materiālās labklājības – naudas un mantas. Visaugstākajā līmenī svešā vara parasti tiek publiski slavēta un propagandēta, pārliecinot līdzcilvēkus par svešās varas lietderību, perspektībām, vēsturisko taisnīgumu, pamatotību, leģitimitāti u.tml. Visaugstākajā līmenī sadarbību ar svešo varu pamatā diktē kolaboracionista griba, iniciatīva, idejiskā pārliecība par savas rīcības pareizību. Ja zemākajā līmenī visu izšķir eksistenciālais faktors, tad visaugstākajā līmenī visu izšķir morālais faktors.
   Kolaboracionisms ir dziļi amorāla izpausme. Tas nav jāatgādina un vēlreiz īpaši jāuzsver. Katrs saprātīgs cilvēks ir spējīgs aptvert nacionālās nodevības amorālo būtību. Taču nākas nepatīkami pievērst uzmanību latviešu inteliģences amoralitātes progresam. XX gadsimta nogalē un XXI gadsimta pirmajos gadu desmitos šis progress ir ļoti uzkrītošs.
   Latviešu inteliģences morālo pagrimumu un tā progresēšanu vispamatīgāk aizsāka “atmoda/perestroika”. Pēcpadomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms ir daudz daudz pretīgāks nekā padomju perioda latviešu inteliģences kolaboracionisms. Negatīvo atšķirību izraisa padomju iekārtas un pēcpadomju iekārtas fundamentālā dažādība. Padomju valsts bija sociāli orientēta valsts. Par to liecina, piemēram, bezmaksas izglītība, bezmaksas veselības aizsardzība, darba garantēšana. Padomju valsts konceptuāli politiskais un ideoloģiskais pamats sociālisms joprojām neatbaida cilvēces lielāko daļu. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā nebija vislielākā nelaime, salīdzinot ar vācu nacistu plāniem pēc uzvaras karā (LR valstiskās neatkarības kategorisku nepieļaušanu, kolonizāciju un latviešu tautas “nevērtīgākās” daļas iznīcināšanu).
   Kolaboracionisma nacionālās sērgas izpratnē un novērtējumā ļoti svarīgs ir viens psiholoģiskais moments. Proti, latviešu inteliģences sadarbībā ar padomju varu neietilpa pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence nemānija sevi. Latviešu inteliģence klusi zināja, ka Latvijai ir atņemta neatkarība. Latviešu inteliģence klusi ticēja iespējai nākotnē atgūt valstisko suverenitāti. Turpretī latviešu inteliģences sadarbībā ar pēcpadomju varu gailē riebīgs pašapmāna komplekss. Latviešu inteliģence šo savu riebīgo pašapmāna komplesu ir ideoloģiski uzspiedusi visai tautai. Latviešu inteliģence māna sevi un visu tautu jau 30 un vairāk gadus. Galvenokārt tā ir amorāli iesaiņota pašapmānīšanās par PSRS/LPSR sagraušanas sekām – LR atjaunošanu un “otrās republikas” faktisko iedabu.
   PSRS (un reizē LPSR) tika apzināti sagrauta. PSRS sagraušanai grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Izzudušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”. Patiesība par PSRS sagraušanu ir neticams un sirreālistisks sižets. Katrā ziņā tas ir nepārspējami amorāls sižets.
   Jau esmu rakstījis, ka patiesība par “atmodu/perestroiku” ļoti nepatīkama ir latviešu vecākās paaudzes inteliģencei, bet īpaši radošajai inteliģencei. Principā tas jau pirms laba laika tika saprasts, ka inteliģence mūs nodeva „atmodas/perestroikas” laikā un pēcpadomju gados, neaizstāvot ne suverenitāti, ne tautas cilvēcisko kapitālu, ne tautas mantu un tautas garīgo kultūru. Bija (un turpinās)  vienīgi pavēļu centīga izpildīšana, glumji pieglaimīga kalpošana varai, demagoģiska muldēšana par patriotiskumu, valstiskumu, suverenitāti, ar baudu ļaujot sevi izvarot neoliberālisma un postmodernisma satrapiem un ar baudu zogot tautas mantu un neizzagto atlikumu iztirgojot svešzemniekiem. Patiesība par „atmodu/perestroiku” var atklāt, ka dzīvojam melu un vēsturisko izkropļojumu sameistarotā valstī. Var atklāties Latvijas valstiskuma farizejiskā imitācija. Var atklāties, ka Latvijā neatkarība nekad netika atjaunota, jo „atmodas/perestroikas” rezultātā latviešu sētā varu saglabāja (un saglabā joprojām) LKP/VDK nomenklatūras “ekselences” un mainījās ģeopolitiskais saimnieks. Latvija nonāca ASV ģeopolitiskajā pārvaldījumā. Iepriekšējais saimnieks (“Maskava”) latviešus bez latviešu ziņas atdeva (pārdeva) jaunajam saimniekam. Latviešu inteliģence tādu lēmumu apsveica un aktīvi palīdzēja izpildīt. Latviešu inteliģence nemaz necentās aizstāvēt LR tiesības uz īstu neatkarību un valstisko suverenitāti. Latviešu inteliģence neorganizēja tautas cīņu neatkarības un suverenitātes atjaunošanai. Latviešu inteliģencei savas kabatas un godkārības intereses bija pirmajā vietā. Latviešu inteliģence neko nedarīja, lai Latvija būtu patiesi brīva un neatkarīga. Latvijā izveidotais kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību ir latviešu inteliģences ģeniālākais panākums. Masveida organizētās noziedzības veicēji ir latviešu inteliģenti. Latviešu inteliģence noorganizēja brīvprātīgo (66,97%) atsacīšanos no neatkarības 2003.gada 20.septembra referendumā. Tas, ka latviešu sabiedrībā brīvībai, suverenitātei, valsts neatkarībai vairs nav nekāda vērtība, ir latviešu inteliģences otrs ģeniālākais panākums.
   Kolaboracionisma nacionālā sērga nesastopas ne ar kādu pretestību. Tā nevar sastapties ar valdošās kliķes pretestību. Diemžēl nevar sastapties arī ar latviešu tautas pretestību, jo latviešu tauta tagad veģetē bez galvas – bez tautu konstruktīvi socializējošas inteliģences kā sistēmisku stratu. Tautai var rezultatīvi palīdzēt vienīgi nacionālā inteliģence kā sistēmisks spēks – sistēmisks sabiedrības slānis, sabiedrības grupa, šķira (svešvārdā – strats). Latviešu inteliģencē atsevišķi labestīgi izņēmumi var atstāt labestīgu ietekmi tikai uz kādu relatīvi nelielu lokālo cilvēku kopu. Tādā gadījumā labestīgo cilvēku paraugs parasti drīzāk stimulē attiecīgās kopas pašizolāciju no apkārtējās “slimās” sabiedrības, bet nevis “iešanu tautā”, lai palīdzētu visai sabiedrībai. Citiem vārdiem sakot, izņēmumi ir subkultūras ģenerētāji, bet nevis kultūras ģenerētāji.
   Pēc PSRS/LPSR sagraušanas padomju laika latviešu inteliģences kolaboracionistu visaugstākais slānis aktīvi turpina nacionāli nodevīgo darbību. Viņu darbība ir viens no lielākajiem amoralitātes progresēšanas iemesliem. Viņu darbība noteikti ir slikts paraugs jaunatnes morāli nestabilākai daļai. Latviešu inteliģences kolaboracionisma visaugstākā līmeņa avangardā ir “Nra.lv” galvenā redaktora vietniece Elita Veidemane. Viņas publikācijas (intervijas, raksti), salīdzinot ar pārējo Rīgas lielāko interneta mediju saturu, ir visreakcionārākās, visprovokatīvākās, visrusofobiskākās, vismelīgākās, vispseidonacionālistiskās. Ne velti viņas publikācijas nevar komentēt. Šī “atmodas” barvežu memuāros izslavētā seksuāli neizvēlīgā resnule labi apzinās, ka melus gribēs komentāros atspēkot un daudzi nesamierināsies ar viņas šausmīgi atbaidošajiem tekstiem.
   Internetā par Veidemani 2020.gada augusta sākumā bija šāda informācija: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē. 1980.—1981. gadā strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju Jūrmalas 4. vidusskolā; no 1981 līdz 1988. gadam darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne". 1988. gadā Veidemane iesaistījās Latvijas Tautas frontes izveidošanā, no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore. No 1991. līdz 1996. gadam viņa vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". 2001. gadā Elita Veidemane kļuva par laikraksta "Jūrmalas avīze" galveno redaktori, 2004. gadā īslaicīgi bija žurnāla "Septiņi" galvenā redaktore. 2007. gadā kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995.gadā. Elita Veidemane aktīvi darbojās Latvijas Tautas frontē, vadīja tās laikrakstu "Atmoda", bija ievēlēta Tautas frontes otrajā un trešajā domē. 1995. gadā bijusi viena no Muļķu un bezzemnieku partijas veidošanas iniciatorēm. 6. Saeimas vēlēšanās kandidēja no DPS saraksta, bet netika ievēlēta. 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no Latvijas Demokrātiskās partijas saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta. 2000. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni”.
   Pirms gada (2019.gada augusta sākumā) internetā bija lasāms par seksuāli neizvēlīgās resnules piederību kolaboracionālisma visaugstākajam līmenim padomju laikā. Internetā ir izdzēsta šāda informācija: “Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas”.
   2020.gada 5.augustā Veidemane atkal ir pastrādājusi kārtējo neģēlību, publicējot “Nra.lv” interviju ar vēsturnieci Dainu Bleieri. Intervijas nosaukums “Kolaboranti bija Lācis, Kalniņš, Ulmanis, Kirhenšteins...”.
   Principā Veidemanes izdarībā nekā jauna nav. Tāpat kā agrāk, resnule ir aizmirsusi pati savu kolaboracionista praksi padomju laikā. Viņa izliekas nezinām, kas patiesībā organizēja un slepeni vadīja “atmodu/perestroiku”. Viņa klusē par to, ka “atmodas/perestroikas” rezultātā varu sagrāba LKP/VDK nomenklatūras “ekselences”. Viņa pilnā mērā iekļaujas tradicionālajā latviešu inteliģences pašapmānīšanās kompleksā. Jaunums vienīgi ir valodas kropļošanā. Veidemane acīmredzot nezina, ka literārajā valodā ir vārdi “kolaboracionisms” un “kolaboracionists”, bet nevis viņas lietotās kroplības “kolaboranti” un “kolaborācija”.

  
  


sestdiena, 2020. gada 18. jūlijs

Nelietīgo šarlatānu jaunākā kampaņa



   Latviešu sabiedrību atkal ir sākuši vazāt aiz deguna valsts iestāžu un mediju vēl nesen publiski atmaskotie nelietīgie jaunākās paaudzes šarlatāni. Inteliģences kāda daļa jau ir pamatīgi uzķērusies, nespējot nelietīgo šarlatānu jaunākajā kampaņā saskatīt rafinētu blēžu krāpšanos.
   Tiekamies ar tipisku šarlatānu darbību. Tie ir ļoti nekaunīgi tipi, kuri, izmantodami cilvēku uzticību, sevi agrāk vispirms uzdeva par “strukturētā ūdens” un psihisko slimību speciālistiem, bet tagad sevi uzdot par “cilvēces glābējiem”, “garīgās brīvības” un “laimīgas dzīves” radītājiem, veikli maskējoties ar humānistisku retoriku, bezjēdzīgiem politiskajiem solījumiem un Latvijas valsts iekārtas kritikas imitāciju.
   Runa ir par SIA “Memory water” nelietīgo šarlatānismu Jāņa Pļaviņa diriģējumā kopā ar ārprātīgi nekaunīgo Guntaru Zvejnieku viņu abu interneta saitā “mainam pasauli”. Visjaunākā nelietīgā šarlatāna Pļaviņa izdarība ir vēstule Trampam. Diemžēl pamatīgi uzķērušies jau ir daudzi cilvēki, nespējot saskatīt vēstules savtīgi manipulatīvo būtību, kaut gan to izdarīt ir viegli. Nelietīgais šarlatāns Pļaviņš taču raksta Trampam vēstuli ne tikai Latvijas sabiedrības vārdā, bet gan visas Baltijas sabiedrības vārdā. Katrs normāls cilvēks tūlīt neuzticīgi jautās “Kas viņu pilnvaroja to darīt?”. Slēpjoties aiz skaistiem vārdiem, nelietīgais šarlatāns tēlo cilvēces glābēju un sevi piedāvā  prezidentam Trampam: “Mēs ar prieku kļūtu par jūsu starptautiskā tīkla (!?) un komandas daļu (!?), ja jums mūsu palīdzība šķistu noderīga”.
   Vēstule faktiski ir reti pretīgs savārstījums, kas adresēts muļķiem. Nelietīgais šarlatāns Latviju nosauc par “demokrātisku valsti”. Vēstules autors nesaka patiesību par Latvijas atrašanos ASV ģeopolitiskajā varā. Viņš tāpat nesaka patiesību par Latvijas kriminālo kapitālismu, noziegumu brīvību. Savā aprobežotībā viņš norāda, ka Soross pārvalda Latviju. Tas taču nekādi nevar patikt Trampam – reālajam ģeopolitiskajam saimniekam Latvijā! Taču nelietīgais šarlatāns to nav spējīgs aptvert. Vēstulē nav iztikts bez rusofobiskas murgošanas par to, ka “Latvija atrodas dziļi Neredzamā ienaidnieka purvā”. Idiotiski melīgs ir nelietīgā šarlatāna Pļaviņa paskaidrojums, ka “var paiet pat mēneši, lai mūsu valstī atrastu kaut vienu melnādainu cilvēku”. Jaunais nelietis ir tik stulbs, ka neapzinās savu koķetēšanu ar rasistiem. Sanāk, ka arī Tramps ir rasists, un Pļaviņš viņu par to netieši slavē.
   Par Pļaviņa pirmo publiski zināmo šarlatānisko varoņdarbu var izlasīt medijos. Paldies Dievam, nelieša darbība tika atmaskota un nosodīta. 2019.gada 18. jūlijā internetā (TVNet) bija lasāms: “Lai gan Zemkopības ministrija un Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) secināja, ka strukturētā ūdens tirgotāji SIA “Memory Water” savās reklāmās maldina pircējus, un aicināja uzņēmumu pieņemties prātā un ievērot normatīvo aktu prasības, dzeramā ūdens tirgotāji turpina reklamēt savu preci, stāstot pseidozinātniskas muļķības. PTAC ir sākta administratīvā lieta par maldinošu un profesionālajai rūpībai neatbilstošu komercpraksi.[..] Strukturētā ūdens pārdevēji SIA Memory Water mediju krustugunīs nokļuva pērnā gada pavasarī, kad no Eiropas Sociālā fonda saņēma dāsnu finansējumu 133,2 tūkstošus eiro, ko grasījās tērēt, darbā nolīgstot cilvēkus ar invaliditāti. Un tas laikā, kad Eiropas Savienība aizvien lielāku uzmanību pievērš maldinošas informācijas ietekmei uz sabiedrību, it īpaši veselībā un zinātnē.[..] Memory Water mājas lapa izskatās pēc sektantu platformas, kurā zinātniski termini un svešvārdi brīvi sajaukti ar ezotēriskiem murgiem, vārdu sakot, tā, lai vidējais ūdens dzērējs sāk nervozēt, lasot vārdus “zelta proporcija”, “kristālu tetraedrs”, “apvienošanās mikro un makro klāsteros”, un sajūtas kā niecība jaunās “zinātnes” priekšā. Viduslaiku alķīmiķi uz šā fona nobāl.[..] Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens inženierijas un tehnoloģijas katedras profesors, RTU Būvzinātnes centra Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas vadītājs Tālis Juhna Memory Water apgalvojumus dēvē par pseidozinātniskiem un saka, ka nevar komentēt, kas ir “ūdens atmiņa” vai “dzīvais ūdens”, jo zinātnē nav zināmi šādi termini. “Zinātnē ir skrupulozas metodes, ar kuru palīdzību kāda teorija tiek pierādīta, seko publikācijas zinātniskos žurnālos. Šajā gadījumā nekā tāda nav, līdz ar to nav iemesla diskusijai. Tā ir pseidozinātne.”
   Savukārt 2019.gada 3.maijā interneta žurnālā “Puaro” bija skaidrots: “Droši vien tā ir tikai sagadīšanās, ka Pļaviņš publiski parādās kopā ar partijas KPV himnas autoru Memmēnu, reklāmā izmanto šīs partijas saukli un grantu saņem valsts pārvaldes sektorā, kuru vada KPV biedre. Drīzāk tā ir nelāga tendence – intelektuāli mazāk apdāvināto un tādēļ mazāk izglītoto, neapmierināto sabiedrības daļu apsēdušie avantūristi sāk apvienot spēkus.” 
   Nelietīgā šarlatāna Pļaviņa saits “mainam pasauli” arī ir sācis “apvienot spēkus”. Tajā ir sastopami ne tikai tādi ezotēriskie nekauņas kā Zvejnieks, bet arī dažādas šķirnes nelieši, kuri jau ir pamatīgi iepriecinājuši kultūrnāciju ar savu amorālo stāju. Saitā kā mājās jūtas, piemēram, Gobzems, protams, vicinot kulakus pēc kautiņa. Interesanti, kā tagad klātos Pļaviņam, ja Gobzems būtu kļuvis premjers?



trešdiena, 2020. gada 24. jūnijs

Noziegumu brīvības ģenētiskās sekas



   Nevienai civilizācijai vēl nav izdevies izvairīties no bojāejas un saglabāties uz mūžīgiem laikiem; teiksim – līdz pasaules galam. Rietumu civilizācija noteikti nebūs izņēmums. Rietumu civilizācijas noriets ir vēsturisks fakts, un mēs esam tā liecinieki, katrs izjūtot nelabo kopējo procesu atkarībā no savas sociālās sensitivitātes.
   Civilizācijas bojāejas tradicionālie rezultāti ir divējādi. Viens rezultāts ir transformācija jauna tipa civilizācijā. Piemērā noder PSRS pārveidošanās Krievijas Federācijā, kuru krievu intelektuāļi uzskata par atsevišķu civilizāciju bez paradigmatiskās vienotības ar mūsdienu Rietumu jeb eiropeisko civilizāciju. Otrs rezultāts ir civilizācijas izšķīšana daudzos atsevišķos un paradigmātiski patstāvīgos sociāli politiskajos fenomenos ar pretenziju eksistēt valsts statusā. Šajā ziņā klasisks piemērs ir antīkās civilizācijas (Romas impērijas) sabrukums, kā rezultātā radās daudzas savstarpēji nesaticīgas barbaru valstiņas un Eiropā iestājās “tumšie gadsimti” (Petrarka) bez jebkādas iespējas lietot jēdzienu “eiropeiskā civilizācija”.
   Civilizācijas iet bojā divējādi arī laika ziņā; proti, iet bojā relatīvi īsā laikā un iet bojā relatīvi ilgā laikā. PSRS tika sagrauta “perestroikas” vairākos mēnešos. XX gadsimta sākumā cariskā Krievija (krievu pareizticīgā civilizācija) sabruka trijās dienās. Tā uzskata ne tikai V.Rozanovs – krievu filosofs un krievu civilizācijas sabrukuma liecinieks. Antīkās civilizācijas (Romas impērijas) bojāejas periodu mēra vairākos gadsimtos. Pirms Romas impērijas valstiskās likvidācijas oficiālā datuma 476.gada 4.septembra bija vismaz trīs gadsimti, kuros konstatējamas civilizācijas norieta pazīmes.
   Uz jautājumu “Kas izveidosies Rietumu civilizācijas vietā un cik ilgi turpināsies Rietumu civilizācijas noriets?” pašlaik var būt tikai hipotētiskas atbildes. Pašlaik vislielākā skaidrība ir par norieta tempu. Tas ir samērā dinamisks. Par Rietumu civilizācijas norieta sākumu jāuzskata planetārās demogrāfiskās pārejas starts 1960.gadā. Togad sākās “baltās” rases strauja izmiršana un novecošana, ļoti destruktīvi ietekmējot eiropeīdu mentalitāti, kultūru, velmi pastāvēt kā civilizācijai. 70.gados Rietumos ieviesās un ātri nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms, kļūstot par civilizācijas norieta aktivizācijas galvenajiem dzinējspēkiem. Aizvadītajos 50 gados līdz 2020.gadam, kad tiek rakstīts šis teksts, Rietumu civilizācijā deģenerācija un degradācija jau ir pilnā mērā pārņēmusi politisko eliti, pilsētu inteliģenci, akadēmiskās aprindas tādā mērā, ka normālajiem cilvēkiem vairs nav vietas iracionālisma un veselā saprāta deficīta apmātajā populācijā.* Aktuāli ir tādi apzīmējumi kā postcilvēki, postkultūra, postcivilizācija.
   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Tad cilvēcē iestāsies demogrāfiskā stabilitāte un tās satelīts noteikti būs mentālā stabilitāte – vērtību, normu, dzīves orientācijas, politisko un ideoloģisko paradigmu stabilitāte dzīves realitātē un sociuma apziņā. Acīmredzot līdz 2050.gadam Rietumu civilizācija būs radikāli izmainījusies un radikālo izmaiņu rezultātu nāksies fiksēt ar vārdu “postcivilizācija”. Tajā dominēs jauns antropoloģiskais tips (patoloģiskais vairākums) – postcilvēks, nodrošinot postcilvēku despotiju. Par to skaudri liecina Rietumu civilizācijas ģenerālā tendence, virzība, noslieksme, noskaņa. Rūpes par eiropeīdu intelektuālā un morālā līmeņa saglabāšanu atbilstoši Homo sapiens modelim Rietumu civilizācijā nepastāv, bet ja tomēr vēl kaut kur pastāv, tad šīm rūpēm ir margināls, perifērs, sporādisks vēriens. Nevienu sabiedrisko, politisko, valstiski institucionāli organizatorisko spēku neuztrauc līdzcilvēku absolūtā neadoptācija veselā saprāta pakāpē. Homo sapiens prasībām neadekvāti hominīdi ir kļuvuši antropoloģiskā norma un pat cienījams personāžs, par ko liecina šausmīgi kroplā attieksme, piemēram, pret homoseksuāļiem. Veselā saprāta nekroze ir kļuvusi eiropeīdu izglītotās daļas lepnums. Ne velti 2020.gadā “Covid-19” pandēmijas sociālā aura liecina par digitālā antifašisma terapijas neiespējamību “baltajā” rasē, bez mazākā satraukuma atsakoties no cilvēka tiesībām un brīvības. Cilvēciski vitālo vajadzību prioritātes kropļošana ir kļuvusi konsekventa izpausme sociuma masu apziņā. Ideāli, futuroloģiski sapņi, idejas, koncepti ir zaudējuši baudkārei, glamūram, perversijai, šarlatānismam, antizinātniskumam, iracionālismam, debilitātei, alkātībai, izprieču industrijai, bezjēdzīgajai patērēšanai. Tā tas ir XXI gadsimta sākumā. Bet vispirms no XX gadsimta 60.gadiem “baltā” rase zaudēja košļājamai gumijai, džinsiem, kroskurpēm, lodīšu pildspalvām, neilona mēteļiem un visam pārējam jaunajā “lietu pasaulē”, kuru lieliski aprakstīja Žans Bodrijārs grāmatā “Patērēšanas sabiedrība” (1970). Sociālisma zemju pilsoņiem vajadzēja mazliet paciesties, lai arī viņi varētu pievienoties tik vilinošajai patērēšanas sabiedrībai ar tīru sirdi, gaišām gaidām, lielu entuziasmu un kā operatīvi atklājās - absolūti tukšu galvu, kurā bez jebkādas pretestības momentā līdzās patērēšanas kultam ieperinājās arī mentāli toksiskais postmodernisms un ne mazāk mentāli toksiskais neoliberālisms.
   Rietumu civilizācijas norieta destruktīva pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija (turpināsim to pieskaitīt Rietumu civilizācijai) un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.
   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.
   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis.  
   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.
   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.
   Postcivilizācija no civilizācijas saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Postcivilizācijai tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā pastāvēšanas laikā.