otrdiena, 2018. gada 10. jūlijs

Apkaunojošais 24.septembris jeb Melnā Pirmdiena

  


   
2018.gada 24.septembrī būs pirmdiena. Tā būs apkaunojošākā pirmdiena Latvijas vēsturē. Tā būs Melnā Pirmdiena – Latvijā līdz šim finansiāli nepiedzīvotas un ārprātīgas prettautiskās rīcības diena. Melnā Pirmdiena kļūs kolosālas bezjēdzības, izšķērdības, bezatbildības, vienaldzības diena. Melnā Pirmdiena kļūs uzskatāms simbols visiem finansiālajiem noziegumiem, kādus politiskā vara ir pastrādājusi pēcpadomju gados.
   2018.gada 24.septembris kļūs arī reliģijas reputācijas melna diena. Melnajā Pirmdienā atspoguļosies ne tikai valdošās kliķes drausmīgais noziedzīgums, bet arī Latvijā lielas reliģiskās konfesijas vadības drausmīgi necienīgā izturēšanās pret latviešu tautu. Tāda drausmīgi necienīga izturēšanās ļoti pamatīgi atsauksies uz reliģijas reputāciju. Konfesijas vadītāji ir jāuzskata par Melnās Pirmdienas līdzautoriem. Viņiem tāpat kā valdības neliešiem ir jāatbild par šausmīgo grēku pret latviešu tautu.
   2018.gada 24.septembrī ir paredzēta Romas Katoļu baznīcas 266. pāvesta (Pontifek Romanus) vizīte Latvijā. Laicīgajā pasaulē pāvestu sauc Horhe Mario Bergoljo. Viņš ir itāļu izcelsmes Argentīnas pilsonis. Nonākot pāvesta tronī, viņš pieņēma vārdu „Franciscus”. Romas pāvests Francisks ir jezuīts. Viņš dzimis 1936.gadā. Mūsdienu pasaulē viņš ir ļoti populārs postmodernistiski un neoliberāli orientētajā sociuma slānī. Viņš regulāri koķetē ar homoseksuālisma, genderisma, seksisma, feminisma, geju, lesbiešu, transvestītu subkultūru. Viņš tāpat koķetē ar Eiropā ieklīdušajiem migrantiem, kā arī nebaidās no atklātas konfrontācijas ar kristiānisma kanonisko vērtību un normu aizstāvjiem. 2017.gada 29.maijā viņš kādā ārzemju publikācijā tika nodēvēts par „vilkaci pāvesta sutanā”.
   Romas pāvesta vizīte neapšaubāmi ir nozīmīgs notikums pat tad, ja pontifiks ideāli atbilst „baltās” rases morālā pagrimuma un eiropeiskās civilizācijas norieta atmosfērai. Romas pāvesta ierašanās jebkurā zemē tiek uzskatīta par vēsturisku notikumu.
   Latvijas vēsturē Romas pāvests ieradīsies otro reizi. Pirmo reizi 1993.gada 8.septembrī  Latvijā ieradās 264. Romas pāvests Jānis Pāvils II. Viņu drīkst uzskatīt par izteiktu pretstatu pāvestam Franciskam. Jānis Pāvils II nesaudzīgi nosodīja eitanāziju, abortus, kontracepcijas līdzekļu pielietošanu. Viņš bija pret homoseksuālistu laulībām. Viņš brīdināja par Rietumu „nāves civilizācijas” draudiem. Jānis Pāvils II bija tipisks intelektuālis un ap sevi pulcēja intelektuāļus no daudzām zemēm.
   Neapšaubāmi, Romas pāvests Jānis Pāvils II veica augstos pienākumus citā laikmetā nekā Romas pāvests Francisks. Romas pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāts (valdīšanas laiks, vara, darbība) bija no 1978.gada līdz 2005.gadam. Tajā laikā Rietumeiropā vēl nebija vispārējā morālā pagrimuma tādas konkrētās izpausmes, kādas ir Romas pāvesta Franciska pontifikātā no 2013.gada. Rietumu civilizācijas noriets strauji virzās uz savu galu. Zīmīgi ir tas, ka par 266. Romas pāvestu tika ievēlēts cilvēks, kura uzskati pilnā mērā atbilst Rietumu civilizācijas norieta garam. Tas, protams, liecina par civilizācijas norieta konsekvenci, stabilitāti, nenovēršamību.
   Melnās Pirmdienas cēlonis ir LR valdošās kliķes divi unikāli lēmumi sakarā ar Romas pāvesta vizīti. Lēmumi ir pieņemti sadarbībā ar kardinālu Pujatu un pašreizējo Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu Stankeviču. Viens lēmums ir no valsts budžeta vizītei piešķir 806 202 eiro; otrs lēmums ir 24.septembrī Latvijā izsludināt brīvdienu, kas valsts budžetam nodara 8 miljonus eiro lielu zaudējumu. Tātad vizītei kopumā tiek atvēlēti 9 miljoni eiro.
   2018.gada 7.jūlijā internetā publicēja informāciju par Romas pāvesta vizītes programmu. Pontifiks 24.septembrī no rīta ielidos Rīgā un tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā atstās Latviju. Vizītes laikā ieplānota pontifika tikšanās ar Valsts prezidentu un citām oficiālām personām. Romas pāvests noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa. Doma baznīcā Romas pāvests vadīs dievkalpojumu. Pēc tam lidos uz Aglonu. Arī Aglonas bazilikā viņš vadīs dievkalpojumu. Un tas ir viss.
   Latvijā viņš būs apmēram nepilnas 12 stundas, un viņa labā tiks iztērēti 9 miljoni eiro! Vai tas ir prātam aptverams? Vai normāls cilvēks var ar to samierināties?
   Skaidrs, ka normāls cilvēks to nevar akceptēt. To var akceptēt tikai zaglīgu izdzimteņu bars, stulbu un neattīstītu divkājaino bars, bet nevis sevi cienoši cilvēki. Neticu, ka citā valstī tāda nelietība iztiktu bez protesta mītiņiem, piketiem, varas iestāžu kolektīva nosodījuma. Klusums ir iespējams tikai neattīstītu sociālo dzīvnieku fermā, kur ap doto summu, gaidot tās sadalīšanas baudu, laizās latviešu "miljons". Ja būtu iespējams, tad pontifikam gribētos jautāt: Vai Jums nav kauna par Latvijas valdības lēmumiem 12 stundu ilgajai vizītei iztērēt 9 miljonus eiro? Vai Jums nešķiet, ka patiesībā pontifikam vajadzētu bojāejošajai latviešu tautai uzdāvināt kādu miljonu no Vatikāna bezizmēra naudas līdzekļiem?
   Starp citu, tik tikko minētos jautājumus pontifikam gribētu uzdot arī Rietumeiropas īsti žurnālisti, ja būtu informēti par Latvijas unikālo izšķērdību. Esmu par to pārliecināts. Neticu, ka Rietumu īsti žurnālisti izturētos vienaldzīgi pret 9 miljonu iztērēšanu 12 stundu ilgai vizītei. Tādas summas, domājams, netiek tērētas Anglijas karalienes, ASV prezidenta vizītēm.
   Nevar būt ne mazāko šaubu, ka Latvijas vēsturē 24.septembris būs Melnā Pirmdiena. Tāpat ir redzams, ka Melnā Pirmdiena kļūs uzskatāms simbols visiem finansiālajiem noziegumiem, kādus politiskā vara ir pastrādājusi pret latviešu tautu pēcpadomju gados.
   Kā jau minēju, manuprāt šajā ārprātā ap vizītes 9 miljoniem atbildība ir jāuzņemas arī katoļu titulētajām personām - Pujatam un Stankevičam. Ja patiešām tiks iztērēti 9 miljoni, tad Pujats un Stankevičs ir jāizsludina par tāda paša līmeņa nacionālajiem noziedzniekiem kā Godmanis, Repše, Šķēle, Krištopāns, Lembergs, Brigmanis un citi pēcpadomju gadu galvenie nacionālie noziedznieki.
   Pāvesta vizītes sakarā ir viens patīkams notikums. Izrādās, Latvijā vēl ir sastopami normāli cilvēki. Viņi neizturas vienaldzīgi pret tautai nozagtajiem 9 miljoniem un nepiedalās to sadalīšanā. Viņi nosūtīja vēstuli Romas pāvestam. Tas notika 2018.gada 15.februārī. Kā paskaidroja viens no autoriem Dainis Vītols, vēstule atkārtoti tika nosūtīta Romas pāvestam 2018.gada 3.jūlijā. Vēstules kopija ir nosūtīta arī Romas pāvesta pārstāvim Baltijas valstīs arhibīskatam Pedro Lopez Quintana, kura rezidence atrodas Viļņā.  
   Vēstule ir publicēta portālā „Pietiek”. Tāpēc nepieciešams minēt vienīgi vēstules autoru galveno mērķi iepazīstināt Romas pāvestu ar patieso stāvokli Latvijā. Vēstulē teikts: „Uzskatām, ka Jūsu Svētībai jāuzzina lietu patiesais stāvoklis Latvijas valstī un jāierauga, cik ļoti tas ir atšķirīgs no oficiālās varas propagandas, cik dramatisks ir lielākās iedzīvotāju daļas demogrāfiskais, morālais un materiālais stāvoklis.[..] Latvijā šobrīd kopumā ir aptuveni 1,8 miljoni iedzīvotāju (1990.gadā bija 2,663 miljoni): uzskaitītie bezdarbnieki ap 70 000; vecuma pensionāri ap 457 000, bērni, skolēni, studenti ap 417 000, ap 6 000 ieslodzīto, bet kopējais darba ņēmēju skaits ir apmēram 800 000, no tiem aptuveni 300 000 strādā sabiedriskā sektorā un saņem algu no kopējā valsts un pašvaldību budžeta. Tikai 30% no kopējā iedzīvotāju skaita ar savu darbu uztur visu valsti. Valsts vidējai darba algai piemēro četras reizes lielāku nodokļu slogu nekā, piemēram, Lielbritānijā vai Īrijā. Kopējais nodokļu slogs algai pārsniedz 70%. Lielākā daļa strādājošo saņem necienīgi mazas algas, vairums veco cilvēku saņem nesamērīgi mazas pensijas, kas bieži nesedz pat pamata izdevumus izdzīvošanai un medicīnas pakalpojumiem.[..] Simtiem tūkstoši cilvēku neredz iespēju izdzīvot savā dzimtenē un spiesti meklēt iespējas citās valstīs. Savukārt no valsts budžeta labi apmaksātā milzīgā ierēdņu armija – balsotāji, palīdz vēlēšanu rezultātu regulēšanai varu sagrābušo interesēs.”
   Atbildi uz latviešu patriotu vēstuli nav jāgaida. Atbilde nevar būt dažādu iemeslu dēļ. Ja Vatikāns sniegtu atbildi, tad būtu jāatceļ pāvesta vizīte Latvijā, bet Pujats un Stankevičs titulāri jādegradē un Aglonā jāpiekaļ pie kauna staba par trauksmes necelšanu sakarā ar latviešu varas kliķes sistemātiskajiem noziegumiem pret tautu. Tas ir loģiski.
   Atbilde nevar būt arī tādēļ, ka "pasaules valdība" (tajā iekļauj Romas pāvestu un viņa padomniekus) ir akceptējusi krimināli oligarhisko iekārtu tās etalonā Krievijā un vienā no šī etalona kloniem Latvijā. Baltais nams, Rietumeiropas politiskā elite un visi pārējie pasaulē ir samierinājušies ar unikāli noziedzīgo valstiskumu Krievijā un tādā "sīkumā" kā LR. Latvijas patriotu vēstulē uzskaitītie noziegumi nevienam nav pārsteigums. Bijušās PSRS teritorijā sastopamā cilvēkiem necienīgā dzīve ir jāuzskata par Rietumu civilizācijas norieta organisku sastāvdaļu. Tā tas ir gan teorētiski, gan praktiski.

pirmdiena, 2018. gada 9. jūlijs

Multikulturālisms un komunisms



   Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas vienmēr paliks ideālā formā bez praktiskā pielietojuma. Iemesls kopīgs – viens un tas pats gan multikulturālismam, gan komunismam. Kopīgais iemesls ir cilvēka daba. Multikulturālisma un komunisma mūžīgo palikšanu bez praktiskā pielietojuma nosaka cilvēciskais faktors. Cilvēka daba nav piemērota multikulturālismam un nav piemērota arī komunismam. Tam izskaidrojumu var sniegt elementāra informācija par cilvēku komunikācijas vēsturisko pieredzi.
   Dzīvnieku sociālo uzvedību un tātad komunikāciju sāka pētīt tikai XX gadsimtā etoloģija, kas ir samērā jauna zinātne. Atklājās, ka dzīvnieku un cilvēku sociālajā komunikācijā ir daudz kopēja, jo kopēja ir bioloģiskā izcelsme un eksistences dabas apstākļi.
   Kā tagad ir labi zināms, cilvēces vēsture sākās ar atsevišķu cilšu rašanos. Ciltis ilgu laiku varēja dzīvot izolēti un neko nezināt viena par otru. Tagad mēs dzīvojam pilnīgi citos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir ļoti liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, bet arī starptautiskais transports, Internets, mobīlie telefoni un daudz kas vēl cits no mūsdienu sakaru daudzveidīgā tehniskā arsenāla.
   Cilšu izolētības un sadrumstalotības atavisms šodien atbalsojās cilvēku dzīvē ļoti izteikti. Reliģiskajā, etniskajā, valstiskajā, partejiskajā naidīgumā nav grūti saskatīt to, ko var dēvēt par cilšu piederības faktoru. Respektīvi, dalījumu „savējos” un „svešajos”. Acīmredzot neiecietība ir tāda pati kā cilšu reālās pastāvēšanas laikmetā. Tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējās mežonības – intolerances – izpausmēm.
   Demogrāfiskā un tehniskā integrētība šodien ir ļoti izteikta. Cilvēki ir savstarpēji vienoti, spiesti dzīvot līdzās un lietot vienādus priekšmetus. Taču cilvēku sociālās komunikācijas līmenis manāmi atpaliek. Sociālās komunikācijas kompetence liecina, ka cilvēki vēl nav spējīgi dzīvot planetārā kopībā.
   Ideja par cilvēku planetāro kopību ir sena. Faktiski šī ideja ir pārvērtusies zināmā ideālā. Šī ideāla pamatā ir velme, lai cilvēki apzinātos savu kopīgo likteni, kopīgo dabu un kopīgo nākotni. Cilvēkiem ir jāapzinās, ka tikai no viņu vienotības un savstarpējās morālās līdzsvarotības ir atkarīgs ne tikai viņu visu kopīgais liktenis, bet arī katra atsevišķa cilvēka liktenis.
   Patiesībā ideja par cilvēku planetāro kopību ir interesanta konstrukcija.
   Pirmkārt, cilvēku vienotība vienmēr tiek skatīta planetārā mērogā, bet nevis reģionālā telpiskā izpratnē, - piemēram, kontinentālā. Cilvēce vienmēr tiek tverta visas planētas mērogā.
   Otrkārt, arī cilvēku vienotības, tā teikt, morālā kapacitāte un kvalitāte vienmēr tiek vispārināta visas cilvēces kontekstā, bet nevis tikai kādas rases, civilizācijas, etnisko grupu, tautas mērogā.
   Noteikti var rasties jautājums, kādēļ tāda utopiska ideja par cilvēku planetāro kopību vispār ir radusies. Kādēļ daudzi domātāji ir sapņojuši par cilvēces morālās integrācijas ideālu modeli?
   Uz minētajiem jautājumiem var būt vairākas atbildes. Viena no tām balstās uz pieņēmumu, ka ideālā modeļa autori vēlējās iebilst pret cilšu izolētības sekām – atavistisko savstarpējo naidīgumu. Lai pret to iebilstu un izvirzītu noteiktu konstruktīvu paraugu, lietderīgi runāt par visu cilvēci, bet nevis tikai atsevišķu rasi, civilizāciju, etnisko grupu, tautu. Daudz uzskatāmāk ideja par cilvēku vienotību atspoguļojās planetārā mērogā, bet nevis reģionālā mērogā. Turklāt reģionālais mērogs radītu mākslīgu grupējumu „paraugcilvēkos” un „sliktajos”. Tātad cilvēces kādu daļu nāktos nostādīt nelabvēlīgā izgaismojumā. Izvēloties visu cilvēci un runājot par visas cilvēces komunikaciju, neviens netiek aizskārsts un automātiski visi kļūst vienlīdzīgi.
   Protams, eksistē arī nopietnāks iemesls. Skaidrs ir tas, ka cilvēces attīstības dotajā etapā mēs neesam spējīgi novērst cilvēku atsvešinātības un naidīguma psihogēnos iemeslus tāpat kā nespējam novērst zemestrīces, orkānus un citas dabas katastrofas.
   Saprotams, mūsdienās planetārās vienotības tendences konkrēti izpaužās daudz pamatīgāk nekā cilvēces pagātnē. Šodien mums ir planetāra mēroga komunikācijas līdzekļi, ekonomikas un finansu formas, ražošanas formas, starptautiskās organizācijas, kuras speciāli rūpējas par kultūru plurālisma, konverģences, koalīciju propagandu un reālu veidošanos.
   Šodien ir sastopams poētisks salīdzinājums: pasaules finansu sadarbība ir cilvēces asinis, Internets – cilvēces smadzenes un nervu sistēma. Taču aizvadītajos desmit gados doma par to, ka cilvēce ir pārāk tālu ieslīgusi morālajā pagrimumā, diemžēl ir ļoti aktuāla. Jau 1996.gadā spāņu un itāļu intelektuāļi izstrādāja „Cilvēces atbildības hartiju”. 1997.gadā bijušie valstsvīri no daudzām zemēm sagatavoja „Cilvēka pienākumu vispārējo deklarāciju”, kā arī organizēja „Savstarpējās sadarbības padomi”. ANO konferencē 1994.gadā Hopenhāgenā tika apspriesta „Darījumu ētikas deklarācija”, kritiski analizējot morāles līmeni biznesā. 2004.gadā Pēterburgā zinātnieki formulēja „Cilvēka morālo pienākumu vispārējo deklarāciju”.
   Šodien ir sastopams viedoklis, ka tehnogēnās civilizācijas vietā ir radusies informācijas civilizācija, kuru nomainīs morālā/tikumiskā civilizācija. Globālā ētika, biznesa ētika, cilvēka sociālā atbildība, - tie ir pamatkomponenti tajā morāli tikumiskajā komunikācijā, no kuras būs atkarīgs cilvēces liktenis. Sociālās harmonijas mērķis ir ļoti grūti sasniedzams mērkis, ņemot vērā reliģiskās, valodiskās, etniskās atšķirības.
   Dzīvība uz Zemes radās apmēram pirms 4 miljardiem gadu. Zinātnieki uzskata, ka pirmos trīs miljardus gadu biosfērā bija sastopamas tikai baktērijas un vienšūņi. Taču apmēram vienu miljardu gadu strauji attīstās daudzšūņi. Staigājošais cilvēks – Homo erectus – dzīvoja pirms miljons gadiem. Dinozauri mira pirms 100 miljoniem gadu, kad Zemē ietriecās 10 jūdzes garš meteorīts. Dinozauri nosmaka meteorīta saceltajos putekļos un neizturēja meteorīta izraisīto klimata maiņu.
   Cilvēks nav mainījies aizvadītajos 150 000 gados. Cilvēks vislīdzīgākais ir pērtiķveidīgajiem radījumiem, kā arī putniem, kuri tāpat kā cilvēki pasauli apgūst ar ausīm un acīm. Vārnas un gulbji saglabā savu ģimeni pēc bērnu radīšanas.
   Intelekta attīstības ziņā pēc cilvēka nākamais ir papagailis. Ģenētiskās programmas gudras un racionālas ir bitēm, skudrām, dunduriem. Viņiem ir iedzimtas morālās normas. Skudras prot skaitīt līdz simts. Arī citi kukaiņi prot skaitīt. Kukaiņi pret citu veidu kukaiņiem ir ļoti naidīgi un agresīvi. Cilvēkā visattīstītākās ir seksuālās programmas. Cilvēkā galvenie instinkti ir pašsaglabāšanās instinkts un sugas turpināšanas instinkts.
   XX gadsimtā zinātnieki par cilvēka izcelsmi noskaidroja daudz jauna. Tā, piemēram, izmantojot informāciju par DNK, tika aprēķināts, ka cilvēki ir cēlušies no vienas nelielas grupas Austrumāfrikā. Ādams un Ieva nebija „baltie”. Viņi nebija arī „melnie”, tomēr no „tumšādainajiem” viņos kaut kas bija noteikti.
   Antropologi un ģenētiķi uzskata, ka kādreiz uz Zemes dzīvoja dažāda tipa saprātīgas būtnes. No dzīvnieku pasaules radās ne tikai cilvēks, bet arī citas cilvēkam līdzīgas saprātīgas būtnes. Cilvēks palika viens uz planētas, jo pielietoja genocīda politiku pret cita tipa saprātīgajām būtnēm. Cilvēces vēstures pirmsākumi ir saistīti ar briesmīgu noziegumu – genocīdu.
   Bioloģiski visi cilvēki ir vienādi – pieder vienam tipam. Taču pastāv fenotipiska daudzveidība. Zinātnē par fenotipu dēvē indivīda īpašību kopumu kā iedzimtības (genotipa) un vides kopdarbības rezultātu. Pastāv fiziskās (ķermeniskās) atšķirības, ko var konstatēt vizuāli (ādas krāsa, sejas vaibsti, skeleta uzbūve, matu tips utt.). Zinātnē to sauc par rases atšķirībām. Rases atšķirības vienmēr ir iedzimtas. Savukārt iedzimtību nosaka ģenētiskais mantojums. Rases galvenās iezīmes ir sekojošās: matu forma, apmatojuma klājums, ādas krāsa, matu krāsa, acu krāsa, augums, ķermeņa proporcijas, galvas izmēri. Uz planētas dzīvo eiropeīdā, negroīdā, australoīdā, mongoloīdā rase.
   T.s. nacionālais raksturs neiedzimst, bet veidojas inkulturācijas un socializācijas procesā. Nacionālais raksturs var izmainīties. Vācieši pedantiski precīzi kļuva tikai XIX gadsimtā.
   Starpetnisko attiecību psiholoģija pašlaik ir sociālās psiholoģijas sastāvdaļa. Tiek uzskatīts, ka neeksistē tikai starpetniskajām attiecībām raksturīgas psiholoģiskās parādības. Starpetnisko attiecību izpratnē un skaidrojumā nākas izmantot universiālo starpgrupu psiholoģiskās teorijas. Tātad tās psiholoģiskās parādības un procesus, kuri piemīt starpgrupu attiecībām vispār jeb grupu psiholoģijai. Starpetniskās attiecības veidojas no diviem slāņiem.
   Pirmkārt, attiecības empīriski konkrētā līmenī (sadarbība, sacensības utt.).
   Otrkārt, attiecības netieši emocionāli subjektīvajā līmenī – priekšstatu līmenī.
   Piemēram, var nēģerim atļaut dzīvot savā viesnīcas numurā, ja tas ir izdevīgi biznesam. Var arī neielaist nēģeri dzīvot savā viesnīcas numurā.
   Eksistē zināma starpetnisko attiecību determinētība. Tā izpaužas divējādi. No vienas puses ir svarīgs sociālais konteksts plašā nozīmē. Tātad ir svarīga attiecīgā kultūra – normas, vērtības, tradīcijas. No otras puses ir svarīgs psiholoģiskais konteksts. Tātad tā emocionāli morālā gaisotne, kas var ietekmēt konkrētās starpetniskās attiecības dotajā vietā un laikā.
   Pastāv tipveida programmas, kas regulē cilvēku uzvedību. Atsevišķi zinātnieki iesaka visas programmas apvienot vienā jēdzienā – tradīcija. Mēdz runāt ne tikai par tradīcijām, bet arī paražām. Tradīcijas tiek saistītas ar garīgo sfēru, paražas – uzvedību. Katrā kultūrā tradīcija ir noteikts veselums, kurā ietilpst tādi elementi kā paražas, vērtības, normas, ideāli, pārliecība, pasaules uzskats. Kolektīvistiski orientētās kultūrās īpatnība ir tā, ka ievērojami atšķiras attieksmes stils pret „savējiem” un „svešajiem”. Kolektīvistiski orientētās kultūrās pret savējiem izturās labi, bet pret svešajiem – rupji.
   Neapšaubāmi, līdz šim minētais nebūt nav viss, kas izskaidro cilvēku nepiemērotību komunismam un multikulturālismam. Turpinājumā obligāti nākas pievērsties cilvēka egoismam, sociālā darvinisma ideoloģijai individuālā un kolektīvā līmenī, nacionālās politikas lomai, etniskās identitātes ietekmei uz interkulturālo komunikāciju. Noteikti vēl ir daudzi aspekti, faktori, pamatojot cilvēku nepiemērotību abām skaistajām koncepcijām.

svētdiena, 2018. gada 8. jūlijs

Tautas traģēdija un tās optimizēšana



     Latviešu tautu nevar uzskatīt par laimīgu tautu, ja ar tautas laimi saprotam cilvēciski cienīgu dzīvi. Aizvadītajos 30 gados latviešu tautai nav lemts dzīvot cilvēciski cienīgu dzīvi. Latvieši masveidā ir iepīti zagšanas mahinācijās, perversās baudās un bezjēdzīgas patērēšanas orģijās. Tie indivīdi, kuri tik tikko minētajās izdarībās saskata dzīves laimi, nav pelnījuši piederību Homo sapiens kārtai. Ja cilvēkā (Homo) nav saprāta (sapiens), tad viņā nav arī cilvēciskuma. Homo bez sapiens nav spējīgs apzināties cilvēciski cienīgas dzīves svētību. Tāds hominīds ir sociālais dzīvnieks bez cilvēciskuma pazīmēm. Viņa vieta ir sociālo dzīvnieku fermā, kāda Latvija vēl nav pilnā mērā kļuvusi. Latvijā jautājums par cilvēka cilvēciskumu vēl ir aktuāls. Antihumānais neoliberālisms un veikli maskētais sociālais darvinisms aktīvi un regulāri pulsē valdošās kliķes un tās atbalstītāju primitīvajā un noziedzīgajā politiskajā pragmātikā. Tomēr sabiedrībā vēl ir saglabājušies cilvēki, kuri nosoda tautas dehumanizāciju.
   Sabiedriskās formācijas, kuras sevi dēvē par politiskajām partijām, pirms 6.oktobra latviešu tautai (elektorātam) solīs vienīgi kaut ko tādu, ko var uzskatīt par traģēdijas optimizēšanu. Saprotams, partijas lietos citu terminoloģiju. Tajā nebūs vārdi „traģēdija” un „optimizēšana”. Nekādā ziņā nebūs salikums „traģēdijas optimizēšana”. Solījumos būs it kā daudzsološi vārdi. Taču principā, atkārtoju, partijas var solīt vienīgi traģēdijas optimizēšanu. Katrs solījums būs piedāvājums kaut ko izmainīt traģiskajos apstākļos, bet nevis likvidēt traģēdiju. Turklāt pirms Saeimas vēlēšanām jaunie solījumi visbiežāk būs ne vien meli, bet arī idiotiski formulēti meli. Auļo ne tikai valdošās kliķes nacionāli reakcionārā politika, bet auļo arī valdošās kliķes apziņas idiotija.
   Tipiski tas atspoguļojas „Jaunās vienotības” barvežu idiotijas samudžinātajos solījumos: „Partiju apvienības JAUNĀ VIENOTĪBA Ministru prezidenta amata kandidāts Krišjānis Kariņš šodien kopsapulcē, konceptuāli iepazīstinot ar programmu Latvijas izaugsmei (!?), uzsvēra, ka Latvijā tautsaimniecība aug (!?), bet diemžēl ne visi iedzīvotāji to sajūt, tādēļ cilvēki arvien ir nedroši par savu nākotni. “Mums cilvēkos ir jārada drošības sajūta (!?) par Latviju. Tā būs, ja paveiksim piecas lietas: veselības aprūpe būs pieejama (!?), izglītība – moderna (!?), tiesa – taisnīga (!?), algas – cienīgas (!?) un robežas – drošas (!?),“ uzsvēra K.Kariņš. “JAUNĀ VIENOTĪBA ir saliedēta, iekļaujoša (!?) un enerģiska. Mēs esam proeiropeiska (!?) partija – stingri iestājamies par demokrātiju (!?), tiesiskumu (!?) un iekļaujošu cilvēktiesību tvērumu (!?). JAUNAI VIENOTĪBAI ir jārūpējas par sabiedrības iekšējo un ārējo drošību laikā, kad pasaulē pieaug nenoteiktība (!?). Mums jābūt daudz konsekventākiem savas politiskās programmas īstenošanā,” uzsvēra ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, partijas VIENOTĪBA valdes loceklis. “Konkurētspējīga, moderna un pieejama izglītība (!?) – tā ir mūsu vīzija (!?) par izglītības sistēmu Latvijā. Diemžēl tās īstenošanā nākas saskarties ar pretestību no politikas zaļā purva (!?). Argumenti - pārmaiņas vajag, bet kur steigties, tāpēc – atliekam. Protams, mūsu politiskajiem konkurentiem izglītota sabiedrība nav vajadzīga (!?). JAUNĀ VIENOTĪBA tam nepiekrīt – reformas izglītībā ir jāturpina (!?). Mums jāturpina rakt (!?) un tas purvs ir jānosusina (!?),” pauda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, partijas VIENOTĪBA valdes loceklis”.
   Tautas traģēdija mēdz izpausties dažādi, jo tautas traģēdijai mēdz būt dažādi iemesli. Iemesls mēdz būt karš, dabas katastrofa, kolonizācija, okupācija, ģeopolitiskais jūgs, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, varas represijas, nacionāli patriotiskas elites trūkums.
   Latviešu tautas traģēdijai ir komplekss raksturs. Tajā ietilpst „perestroikas” krāpšanās ar tādām kategorijām kā „brīvība” un „neatkarība”, „prihvatizācijas” laupīšana, LKP un VDK nomenklatūras alkātīgo kadru varas turpināšanās pēc PSRS sabrukuma, nacionālās suverenitātes zaudēšana un fiktīvas suverenitātes zombēšana, ģeopolitiskais jūgs, sveša karaspēka ievešana Latvijā atbilstoši okupācijas kritērijiem, krimināli oligarhiskais valstiskums, ekonomiskā atpalicība, demogrāfiskā krīze, pūstošā inteliģence, „sabiedrības krējuma” postmodernistiskais buržuāziskums, izglītības, zinātnes un veselības aizsardzības sagraušana, garīgās kultūras postmodernistiskā izkropļošana, perversiju un homoseksuālisma propaganda masu komunikācijā, tautas vērtīgākās daļas aizceļoša no Latvijas.
   Dažādi ir ne tikai tautas traģēdijas iemesli un izpausmes veidi. Tāpat dažādas ir tautas traģēdijas sekas. Visbīstamākās ir tās sekas, kuras dziļi ieurbjas turpmāko paaudžu morāli psiholoģiskajā satvarā. Citiem vārdiem sakot, kardināli izmaina tautas mentalitāti, tautas identitāti, tautas garu, tautas morāli psiholoģisko seju, tautas enerģētiku.
   Šajā ziņā latviešu tautu nākotnē nekas labs negaida. Nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā valstiskumā nomocītajiem 30 gadiem (turklāt tiem beigas nav redzamas) būs ļoti nepatīkamas morāli psiholoģiskās sekas. Nepatīkami izmainīsies latviešu morāli psiholoģiskā stāja.
   Katra valsts iekārta dod priekšroku (prioritāti) noteiktam morāli psiholoģiskajam tipam. Tas kļūst cilvēka vērtības etalons – mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Šī tipa pārstāvji tiek atbalstīti, slavēti, izvirzīti un ieteikti kā pozitīvi piemēri pārējiem cilvēkiem. Tāda politika caurstrāvo visu kultūru. Prioritāro tipu daiļdarbos jūsmīgi attēlo rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki. Par viņu raksta prese, viņu rāda TV. Tas vareni ietekmē sabiedrisko apziņu. Informācija par attiecīgo cilvēcisko tipu dziļi caurstrāvo cilvēkus – attiecīgās kultūras pārstāvjus. Taču tas vēl nav galvenais. Kā zināms, kultūras caurstrāvojums atbalsojas cilvēku ģenētiskajā struktūrā. Prioritārais morāli psiholoģiskais tips nostiprinās ģenētiski, izmainot tautas genofondu. Tas, lūk, ir galvenais.
   Savā laikā padomju iekārtā priekšroka tika dota t.s. fiziķiem. Viņu pretstats bija t.s. liriķi. Fiziķi bija cilvēka vērtības etalons. Šo antropoloģisko orientāciju pamatīgi izjuta arī latvieši, un tā noteikti ir saglabājusies latviešu apziņā. Pirms dažiem gadiem tas uzskatāmi izpaudās toreizējā LU rektora fiziķa Ivara Lāča augstprātīgajos izteikumos par humanitārajām zinātnēm (liriķu sfēru), izraisot skandālu ne vien akadēmiskajā vidē, bet visā sabiedrībā.
   Par fiziķiem dēvēja precīzo (eksakto) zināšanu cilvēkus. Pret viņiem izturējās kā pret atsevišķu subkultūru padomju inteliģencē. Fiziķi ietilpa zinātniski tehnisko kadru kontingentā. Viņi veicināja zinātniski tehnisko un ekonomisko progresu, izgudroja jaunas ražošanas iekārtas, tehnoloģijas, ieroču jaunus modeļus utt. Fiziķus uzskatīja par zinātniskās izziņas fanātiem. Publiskajā telpā ap viņu darbību apzināti uzburtā aura sekmēja zinātniskās izziņas romantizāciju. Padomju sabiedrībā valdīja priekšstats, ka laikmets pieprasa fiziķus. No fiziķu ieguldījuma ir atkarīga dzīves labklājība. LKP un VDK kadru bāze bija A.Pelšes Rīgas Politehniskais institūts. „Perestroikas” nelietības veica galvenokārt fiziķi. No 1987.gada LU naudas maku no rokām neizlaiž fiziķu mafija. Lielākie nacionālie noziedznieki Godmanis, Repše ir fiziķi.
   Par liriķiem dēvēja humanitāro inteliģenci – dzejniekus, gleznotājus, humanitāro zinātņu speciālistus, garīgās kultūras iestāžu darbiniekus. Arī liriķi bija sava veida subkultūra padomju inteliģencē. Ja fiziķus dievināja, tad pret liriķiem atklāti izturējās vīpsnājoši. Vecāki savus bērnus vēlējās redzēt fiziķa statusā.
   Pēcpadomju Latvijā cilvēka vērtības etalons nav ne fiziķis, ne liriķis. Taču noteikts cilvēka vērtības etalons ir vingri konstatējams. Pie mums eksistē noteikts prioritārs morāli psiholoģiskais tips. Sacīsim: prioritārs cilvēks. Pie tam analītiski interesants ir viens moments.
   Pēcpadomju laikā pirmo reizi ir sastopama pozitīva attieksme pret karjerismu. Respektīvi, latviešu sabiedrībā tiek akceptēts karjerisms. Savukārt valdošā kliķe profesionālajai orientācijai nepievērš nekādu uzmanību. Sāka pievērst uzmanību tikai pēc iestāšanās ES, jo no tā laika varēja sadalīt Briseles piešķirtos miljonus profesionālajai orientācijai. Tas, ka sabiedrība ir sākusi „kaifot” ap amorālo karjerismu, valdošo kliķi, protams, neuztrauc tāpat kā neuztrauc homoseksuālisma un perversiju propaganda.
   Karjerisms ir pastāvējis vienmēr. Tikai agrāk vienmēr karjerisms tika uzskatīts par morāli negatīvu īpašību – savtīgu tiekšanos pēc izvirzīšanos darbā vai citā darbības jomā, pēc panākumiem un slavas. Vārds „karjerists” agrāk vienmēr bija slikts vārds. Cilvēki nekad nav mīlējuši, cienījuši, atbalstījuši, apsveikuši karjeristu karjerismu.
   Pēcpadomju Latvijā ir pretēji. Karjeristu karjerisms ir laba īpašība. Karjerisms tiek publiski rekomendēts un godināts. Cilvēku bez karjerisma stihijas un bez veiksmes karjerismā nekavējoties nosauc par „lūzeri”.
   Vispārējā jūsmošana par karjerismu liecina par morālo noslīdējumu. Svešvārdu vārdnīcās jēdziens „karjerisms” joprojām apzīmē morāli sliktu izpausmi. Bet tas tagad neinteresē enerģiskajiem „karjeras atbalsta projektu” autoriem, „karjeras plānošanas” ģēnijiem, „karjeras konsultantiem”, sastādot un piedāvājot „metodisko materiālu karjeras plānošanā”. Pie mums atsevišķi tiek runāts par vīriešu karjeru un sieviešu karjeru. Firmas svin „karjeras dienu”.
   Kā jau minēju, pēcpadomju Latvijā vairs nav cieņā fiziķi. Cieņā nav arī liriķi. Pēcpadomju Latvijā prioritāte ir morāli psiholoģiskajam tipam, kura vārds varētu būt „globāls cilvēks”. 2018.gada 2.jūlijā „Delfi” publicētā „versijā” tā sevi nosauca akadēmiskā šarlatānisma titāns Deniss Hanovs.
   Kas ir globāls cilvēks, kuru droši drīkstam prezentēt kā cilvēka vērtības etalonu?
   Globālā cilvēka dažas tipiskās iezīmes sevī precīzi fiksējis Hanova kungs. Viņš raksta: „Šķiet, ka esmu pieskaitāms pie tiem, kas ir globālās bezrobežu kultūras un ekonomikas telpas ieguvēji, tiem, kas spēj atrast savu ceļu un savu nišu ātrgaitas interneta vidē”.
   Kā redzam, globāls cilvēks nevar iztikt bez šarlatānisma. Vienīgi šarlatāni zina, kas ir „globālā bezrobežu kultūra” un kas ir „globālās bezrobežu ekonomikas telpa”. Tāpat vienīgi šarlatāni zina, kāds ir ieguvums no abiem tik tikko minētajiem „bezrobežu” fenomeniem.
   Nav grūti nojaust akadēmiskā šarlatāna domu. Globālais cilvēks Hanovs gribēja norādīt, ka viņam nekāda vērtība nav nacionālā kultūra. Tāpat viņam nekāda vērtība nav arī nacionālā ekonomika. Toties viņam vērtība ir „ātrgaitas internets”, kurā globāls cilvēks prot atrast „savu ceļu un savu nišu”.
   Un vēl kas. Hanova kungu sevi klasificēt kā globālu cilvēku pamudināja viņa apskaužami tolerantā attieksme pret „bēgļiem”. Hanova kunga „versija” ir veltīta migrācijas aizstāvēšanai un to cilvēku nosodījumam, kuriem nepatīk migrantu ieplūšana Rietumeiropā un Austrumeiropā. Viņa „versija” saucas „Pārdomas par atvērtību Latvijā”.
   Saprotams, Hanova kungs nav vienīgais globālais cilvēks Latvijā ar kolosālu „atvērtību”. Ja viņš būtu vienīgais tāda tipa indivīds, tad mēs nedrīkstētu globālo cilvēku atzīt par pēcpadomju Latvijas cilvēka vērtības etalonu. Pie mums ir hanovu jūra. Mūsu hanovi ir Hanova kunga paaudze (Hanova kungs dzimis 1977.gadā). Mūsu hanovi ir visi tā dēvētie „sorosisti”, „Delfi” „versiju” autori, homoseksuālisma un perversiju apdziedātāji portālā „Satori”. Faktiski katrs valsts ierēdnis ir vairāk vai mazāk izteikts globāls cilvēks. Tikai globālus cilvēkus pieņem darbā bankās, ministrijās, starptautisko organizāciju vietējās filiālēs. Globālam cilvēkam ir jābūt skolotājam, augstskolu pasniedzējam. Globāli cilvēki ir reliģiskajās konfesijās. Globālu cilvēku no baptistiem nesen izvirzīja ka nākamo Valsts prezidentu.
   Pēcpadomju Latvijā nav grūti ievērot prioritārā globālā cilvēka citas īpašības, kuras pulsē kopā ar „atvērtību”. Katrā ziņā vēl nākas runāt par globālā cilvēka vienaldzību un pat nihilismu pret nacionālo brīvību, valstisko suverenitāti, finansiālo neatkarību, tādām klasiskām vērtībām kā patiesība, veselais saprāts, racionālisms, nacionālā identitāte. Globāls cilvēks priekšroku dot uzskatu plurālismam, politkorektumam, neoliberālismam, Rietumu demokrātijai, eiropeiskumam, postmodernismam, morālajam relatīvismam. Globāls cilvēks nebaidās no sociālā darvinisma klišejām, ja savā ceļā tiekas ar „lūzeri” un sabiedrības („aitu bara”) masu noskaņojumu. Globāls cilvēks lepojas ar panākumiem karjerismā. Globāls cilvēks nekaunās par viņam veltīto epitetu „karjerists”.
   Bet tagad par visbīstamāko latviešu tautas genofonda nākotnē. Visbīstamākais ir tas, ka Latvijas Republikā prioritārajam globālajam cilvēkam - cilvēka vērtības etalonam - zagšana (dažādas blēdības ar naudu un mantu) nav morālais grēks. Globālam cilvēkam piemīt kriminālas mentalitātes pazīmes.
   Bet vai ir iespējams atsevišķs mentalitātes tips – kriminālā mentalitāte? Noteikti ir iespējams. Tas ir retorisks jautājums. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par noziedzības ģenētisko pamatotību un noziedzības gēna „ceļošanu” no vienas paaudzes uz turpmākajām paaudzēm. Jāņem vērā arī eigēnikas attieksme pret noziedzniekiem, atbalstot noziedznieku sterilizāciju.
   Noteikti ir sastopams tas, ko var dēvēt par kriminālo mentalitāti. Šo mentalitāti vitāli spēcina noziegumu brīvība – šausmīgais morāli tikumiskais stāvoklis pēcpadomju Latvijā. Iespēja nesodīti veikt noziegumus katrā ziņā dziļi ietekmē cilvēku apziņu. Kriminālā mentalitāte kļūst tautas apziņas sastāvdaļa, apziņas formētāja, komandētāja, kritērijs darbībai, uzvedībai, komunikācijai.
   Par kriminālo mentalitāti liecina latviešu aprindās populārā gudrība „Man nav žēl, ka viņš prot kaut ko labi nozagt...”. Savā mūžā šo gudrību esmu dzirdējis neskaitāmas reizes. Ar šo gudrību tiekamies masveidā gan tiešā veidā, gan zemtekstā. Ja šī gudrība nebūtu masveidīga, tad nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību sastaptos ar dzelžainu pretestību. Taču nekāda pretestība praktiski neeksistē. Tāpēc prioritārais cilvēka vērtības etalons var sagandēt tautu uz mūžīgiem laikiem. Latvieši kļūs globālu cilvēku populācija. Latvija kļūs globālu cilvēku zeme.

ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Stulbuma modernizācija



   Principā nekas negaidīts nav noticis. Stulbeņi nekad brīvprātīgi nepadodas. Stulbums atrodas ambiciozuma virsotnē. Stulbums nepazīst paškritiku un piekāpību. Stulbeņu godkārību var apturēt, kā tautā saka, tikai miets, žagari, siksna, padzīšana, cietuma kamera. Tas, pirmkārt.
   Otrkārt un galvenokārt, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā valstiskos darbus var veikt tikai stulbeņi. Valsts institūciju klerki, valsts birokrātiskais aparāts un īpaši tā priekšniecība var sastāvēt tikai no stulbeņiem, kuri ir morāli nobrieduši atbalstīt noziedzīgo valstiskumu. Vienīgi stulbeņi var būt ar mieru ģenerēt un vadīt amorālus un destruktīvus projektus valdošās kliķes interesēs, kurās nekādi neietilpst tautas cilvēciskās vērtības spodrināšana.
   Tā tas ir visos dzīves segmentos. Arī izglītībā. Tāpēc mūsu izglītības klerku visjaunākā stulbība nav negaidīta. Izglītības funkcionāriem nenāk ne prātā atsacīties no stulbajām „reformām”. Izglītības funkcionāru stulbums ir tik grandiozs, ka viņi cer gūt panākumus ar destruktīvo „reformu” terminoloģisko modernizāciju, ja ar to saprotam uzlabošanu atbilstoši sabiedrības prasībām. Sabiedrībai (skolotājiem, vecākiem, izglītības ekspertiem) ļoti nepatīk Vaļņu ielas „reformas” vispārējā izglītībā. Un, lūk, lai sabiedrību apvestu ap stūri, izdomāta terminoloģiskā modernizācija. Reāli tā ir līdzšinējā stulbuma modernizācija.
   2018.gada 21.jūnijā ar to sabiedrību iepazīstināja ministrijas kadrs Zane Oliņa – „Skola2030” mācību satura ieviešanas vadītāja. Viņa „Delfu” rubrikā „Versijas” publicēja tekstu „Izglītība Latvijā – ir labi, vajag izcili”.
   Nezinu, vai tas ir Zanes kundzes jeb portāla žurnālistu izdomāts virsraksts. Katrā gadījumā tas ir amizants un reizē atbaidošs virsraksts. Iespējams, lasītāju viena daļa vispirms sāks smieties un pēc tam dusmoties, bet otra daļa vispirms sāks dusmoties un tikai pēc tam dusmas pārvērtīsies sarkastiskos smieklos. Smiesies un dusmosies, dusmosies un smiesies visi, kuri ir lietas kursā par mūsu „labo” izglītību un iespēju sagaidīt „izcilu” izglītību.
   Lai ātrāk uztvertu ministrijas klerku terminoloģiskās modernizācijas būtību, noder citāts no interneta: „Zane Oliņa ir latviešu pedagoģe. 1998.gadā ieguvusi Fulbraita stipendiju studijām ASV, iegūstot 'M.Ed. un PhD. in Learning and Instructional Technology' jeb izglītības zinātņu maģistra (MEd) un doktora (PhD) grādu. No 2007. gada oktobra līdz 2011. gada vasarai, Zane Oliņa bija programmas „Iespējamā misija” direktore. Kopš 2011. gada rudens – "Iespējamās misijas" valdes locekle. Zane Oliņa ir Skola2030 projekta komandā un darbojas kā ESF projekta „Kompetenču pieeja mācību saturā”(!?) mācību satura ieviešanas struktūrvienības vadītāja”.
   Ministrijas klerku terminoloģiskā modernizācija attiecas uz Zanes Oliņas vadīto fenomenu „kompetenču pieeju mācību saturā”. Sabiedrība neakceptē ministrijas uzspiesto „kompetenču pieeju”, „kompetenču izglītību” u.tml. Sabiedrībai vārds „kompetences” nav pieņemams.
   Sabiedrības negatīvo attieksmi precīzi izteica pieredzējušais skolotājs Andris Upenieks: „Lasot “kompetenču” tekstus, pārņem nelāgas sajūtas. Kompetenču pieeja aprakstīta pārgudrā, samežģītā un muļķīgā, latviešu mēlei nesaprotamā hibrīdvalodā, kur mudžēt mudž no patvarīgi darinātiem vai slikti pārtulkotiem jēdzieniem. Piemēram – cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, meta kognitīvs… Lērumu vārdu veltīgi meklēt vārdnīcās, to semantiskās nozīmes tikai aptuveni jaušamas, dažādi tulkojamas un staipāmas kā košļājamā gumija. Izskatās un izklausās pēc kaut kādas dziedniecības ar apvārdotu ūdeni, pūšļošanas, šarlatānisma vai vienkārši muļķības.”
   Lai sabiedrību apvestu ap stūri, ministrija ir nolēmusi nelietot vārdu „kompetences”. Par to sabiedrībai paziņo Zane Oliņa. Viņas publikācijā „Delfos” neeksistē vārds „kompetences”. Zane Oliņa ir pakļāvusies kolektīvajai gribai. Tāda rīcība reizē ir atsacīšanās pašai no sevis. Viņa ir atsacījusies no „kompetenču izglītības” ģēnija identitātes. Atkal jāsaka: principā nekas negaidīts nav noticis. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma atbalstītāji ir gatavi atsacīties arī no mātes un tēva. Citādāk nevar būt. Ja varētu būt citādāk, tad tāds režīms nevarētu pastāvēt 30 gadus.
   Stulbums atrodas ne tikai ambiciozuma virsotnē. Stulbums atrodas arī destrukciju virsotnē, nespējot neko izdarīt konstruktīvi, lai veidotu pozitīvu pamatu un pozitīvus priekšnoteikumus turpmākajam darbam. Par to atgādina Zanes Oliņas teksts. Viņa vārda „kompetences” vietā lieto vārdu „lietpratība”. Tādējādi Vaļņu ielā stulbi tiek cerēts sabiedrību apvest ap stūri, jo neviens taču neatklās terminoloģisko modernizāciju. Proti, to, ka vārds „lietpratība” svešvārdā ir „kompetence”. Oliņa nekaunīgi turpina cienījamā skolotāja Upenieka kritizēto pūšļošanu un šarlatānismu. Vienīgi svešvārds „kompetence” ir aizstāts ar latvisko „lietpratība”, kas, protams, tāpat kā tizlā daudzskaitļa forma „kompetences” neiederas diskursā par vispārējo izglītību. Ministrijai nenāk ne prātā atsacīties no savām muļkībām. Ministrijas prātā ir tikai viena doma: kā apmānīt sabiedrību, lai realizētu savas muļķības.
   Jau no paša sākuma bija stulbi Rīgas prātvēderu tizlo atvasinājumu "kompetences" lietot vispārējās izglītības kontekstā. Kompetence nav tikai lietpratība. Lietpratība semantiski asociējas ar prasmi vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, ar reālu praktisku darbību un reālu prasmi veikt attiecīgo praktisko darbību. Kompetence ir ne tikai lietpratība, bet arī zināšanas, teorētiskā un metodoloģiskā izpratne. Lietojot vārdu "kompetence", var fiksēt atbilstību (piem., amatam, konkrētam uzdevumam). Vēl ar vārdu "kompetence" raksturo spējīgumu. Tātad zināma potenciāla esamību vai neesamību. Ar vārdu "kompetence" apstiprina pilnvarotību kaut ko veikt, par kaut ko atbildēt. Vispārējā izglītība nebūt nav process, kurā iemāca vārīt zupu, braukt ar traktoru. Respektīvi, būt kompetentam kādā jomā. Kompetences apgūšana ir vienvirziena darbība (zupas vārīšanas prasmes apgūšana, traktora vadīšanas prasmes apgūšana). Vispārējā izglītība nav vienvirziena darbība, bet kognitīvi universāla darbība. Vārds „kompetence” iederas profesionālajā izglītībā, sagatavojot kompetentus speciālistus noteiktā nozarē. Ja izglītības ministrijā priekšnieki būtu kompetenti speciālisti, tad pie mums izglītība netiktu regulāri piešļakstināta ar stulbām „reformām”.
   Zanes kundze raksta: „Latvijā mācību saturu iepriekš pārskatījām pirms desmit gadiem, kad lielu uzmanību līdztekus nozīmīgu zināšanu (!?) apguvei pievērsām skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām (!?) prasmēm dabaszinātnēs”. Loģisks ir jautājums „Kas aizvadītajos 10 gados uz Zemes ir tik radikāli izmainījies, ka nepieciešams pārveidot vispārējās izglītības saturu?”.
   Zanes un viņai līdzīgu klerku atbildi nav grūti iztēloties. Skolotājs Upenieks pareizi saka par nelāgo sajūtu. Nelāga sajūta bija arī pirms 10 gadiem. Vai Zanes kundze var pateikt, kāda toreiz bija vajadzība un kāda vispār ir vajadzība vispārējā izglītībā „līdztekus nozīmīgu zināšanu apguvei” pievērsties „skolēnu prasmju attīstībai, piemēram, pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”? Tas skan skaisti tikai priekš muļķiem, un viss. Tiesa, vēl tas liecina, ka izglītības klerkiem ir stulbs priekšstats par zinātni, zinātnisko pētniecību, ja viņi tiecas bērnus, vecākus un pārējo sabiedrību apvārdot ar „pētnieciskajām prasmēm dabaszinātnēs”.
   Stulbums acīmredzot ir grandiozs. Oliņa virsrakstā izglītību vērtē - „ir labi”. Taču pati tūlīt apkopo sliktu stāvokli: „Pašlaik Latvijas skolēniem kopumā labi padodas uzdevumi, kas prasa atcerēties vai rīkoties pazīstamās situācijās, taču trūkst iemaņu apstrādāt daudzveidīgus datus, darboties komandā, kā arī piedāvāt risinājumus nestandarta situācijām. Skolēniem trūkst pieredzes pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto, analizēt paveikto un izvirzīt mērķus nākamajiem darbiem, kā arī uzņēmības un sagatavotības īstenot savas ieceres jaunos apstākļos”.
   Tātad netiek sasniegta vispārējās izglītības, pasvītroju, elementāra funkcija, piemēram, bērniem iemācīt „pamanīt sakarības starp teorētiski apgūto un dzīvē pieredzēto”. Kāda jēga ir buldurēt par „kompetencēm”, ja bērniem „trūkst pieredzes [..] analizēt paveikto [..] uzņēmības un sagatavotības īztenot savas ieceres jaunos apstākļos”? Kāda jēga ir atkal kaut ko pārveidot, ja līdzšinējā darbība nav devusi labu rezultātu? Tā vietā, lai paškritiski nosodītu savu nekompetenci izglītības sistēmas vadīšanā un tāpēc vāktos prom no Vaļņu ielas kabinetiem, ministrijas bezjēdzīgie klerki cer apmānīt tautu un iesmērēt tautai atkal savu kārtējo stulbumu un šausmīgo nekompetenci.

otrdiena, 2018. gada 19. jūnijs

Bailes no patiesības un patiesības korumpētība


   Mūsdienu Latvijā viena no psiholoģiski traumatiskākajām un sociāli amorālākajām izpausmēm ir bailes no patiesības par dzīves realitāti. Sastopama patiesības konsekventa noklusēšana.
   Patiesība par dzīves realitāti tiek noklusēta atšķirīgu iemeslu dēļ. Vieni patiesību neizprot, citi patiesību noklusē par samaksu.
   Sabiedrības prāvu daļu skar patiesības korumpētība. Cilvēki tiek uzpirkti, lai viņi noklusētu patiesību. Maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt valsts un pašvaldības iestādē, ieņemt amatu un sagaidīt amata paaugstinājumu, tīksme saņemt prēmijas, pabalstus un piemaksas, cerība aizstāvēt disertāciju un publicēt monogrāfiju, tikt ievēlētam akadēmiskā amatā un saņemt akadēmiskos apbalvojumus. Žurnālistiem maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja strādāt sabiedriskajā medijā. Gleznotājiem, rakstniekiem maksa par patiesības noklusēšanu ir laime iegūt daiļradei valsts budžeta naudu un izgaršot publicitāti masu komunikācijā. Pats par sevi ir saprotams, ka maksa par patiesības noklusēšanu ir iespēja tēlot valstsvīru – deputātu, ministru, premjerministru, parlamenta vadītāju, Valsts prezidentu. Katrā ziņā patiesības noklusēšana ir aktuāla pelnošam biznesam.
   Bailes no patiesības dominē ne tikai varas inteliģencē. Patiesības noklusēšana ir kļuvusi latviešu tautas ideoloģija. Tā var droši teikt. Sociālā šizofrēnija ir viegli konstatējama. Cilvēki redz vienu patiesību, taču pakļaujas pavisam citai patiesībai.
   Tā, piemēram, sociālā šizofrēnija caurspīdīgi atspoguļojas publikācijās par slepkavību Rīgā pie Meža kapiem. Alkātīgi izveicīgā jurista mūža gala atspoguļojums medijos no 2018.gada 30.maija spilgti liecina par Latvijā valdošās kriminalitātes uzspiesto bandītisko normu respektēšanu. Latvijā sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas, viedokļus stingri nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Tas ir pārliecinoši redzams. Aizvadītajos gadu desmitos kriminalitāte ir pieradinājusi iedzīvotājus uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi normālā, īstā valstī, bet nevis lūkoties uz dzīvi kā kriminālo noziegumu perēklī. Alkātīgi izveicīgā jurista nošaušana tiek apspriesta tādā pašā toņkārtā, it kā runa būtu par kaut kādu nepatīkamu notikumu normālā, īstā valstī. Tādējādi kriminalitātes smirdoņa tiek izjusta kā Latvijas valstij dabiska parādība. Gandrīz nekas neliecina, ka sabiedrība pret alkātīgi izveicīgā jurista nāvi izturētos kā pret noziedznieka nāvi noziedzīgā valstiskumā. Slepkavība netiek vērtēta pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā, bet tiek vērtēta normālas, īstas valsts kontekstā. Sabiedrība nesaprot, kādā kriminālo noziegumu perēklī tā dzīvo.
   Patiesības noklusēšana ir izdevīga sociuma lielai daļai. Tā ir daudzsološi izdevīga inteliģences nevērtīgākajai daļai, nodrošinot bezbēdīgu dzīvi muļķiem, nekauņām, sliņķiem, pielīdējiem, netalantīgajiem, aprobežotajiem, paklausīgajiem, zaglīgajiem, alkātīgajiem.
   Patiesības noklusēšanas cēlonis ir fundamentāli negodīgā dzīves realitāte. Patiesība par šodienas Latviju ir drausmīga. Pat negribas ticēt, ka tik lielā mērā var apmuļķot tautu un tauta tik lielā mērā piekrīt būt traģiski apmuļķotai, un nekādā gadījumā nevēlas dzirdēt patiesību. Tauta intuitīvi visu saprot pareizi, taču atklāti nevēlas dzirdēt patiesību par to, ka komunistiskās partijas un valsts drošības iestāžu vietējie hameleoni ir aplaupījuši, nodevuši, iedzinuši postā paši savus tautiešus un izliekas, ka nekas nav noticis, izliekas, ka viņu vara nav saglabājusies un viņi nevienu nav aplaupījuši, tautu un valsti nav nacionāli nodevuši savās nelietīgajās un savtīgajās interesēs.
   Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir morāli psiholoģisks aspekts. Ja atzīst drausmīgo patiesību par šodienas Latviju, tad reizē ir jāatzīst latviešu pārāk lielas daļas tiešā ieinteresētība dzīvot noziegumu brīvībā, kad dzīves galvenais formāts ir zagšana. Praktiski tas nozīmē savas amoralitātes atzīšanu. Saprotams, ka to atzīt ir ļoti grūti. Vieglāk ir turpināt patiesības noklusēšanu – šodienas latviešu ideoloģiju.
   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana degradējoši atsaucas uz tautas dzīves visiem fragmentiem. Piemēram, uz nacionālo patriotismu.
   Nacionālajam patriotismam var būt divi varianti. Ņemot vērā bailes no patiesības un patiesības totālo noklusēšanu, pašlaik latvieši praktizē tikai vienu variantu. Ja arī ir novērojams otrs variants, tad tam vienalga nav nekādas rezonanses tautas uzvedībā. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām iegribām.
   Pirmais, ikdienā praktizētais, variants ir nacionālais patriotisms ar aizvērtām acīm. Praktiski tā ir atsacīšanās no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Tā vien liekas, ka latvieši masveidā nesaprotot pašanalīzes un paškritikas jēgu. Šī varianta adepti atzīst tikai latviešu tautas glorificēšanu – vienpusīgu un nekritisku slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu, tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Savukārt fiziski tizlākie interneta komentāru varoņi sola „sadot pa purnu”.
   Neapšaubāmi, ar aizvērtām acīm dzīvo latviešu tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā, stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu aprindās ar aizvērtām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, Valsts prezidenti.
   Otrs variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski un kritiski. Ar atvērtām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s. vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē.
   Otro variantu latviešu nomācošais vairākums neakceptē un pret to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Daudzi nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, beidzot tomēr kļūstot „kultūras tautai” (Rainis).
   Bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ārdoši kāpina vienu no mūsdienu laikmeta draudīgākajām pretrunām.  Šī pretruna pie mums izpaužas sevišķi draudīgi.
   Katrā laikmetā ir pretrunas – pretēju tendenču virzība, sadursme, negatīvā ietekme, izraisot draudīgas sekas. Mūsdienu laikmetā tāda draudīga pretruna ir pretruna starp intelektualizāciju un deintelektualizāciju. No vienas puses tiekamies ar spožiem intelektuālajiem sasniegumiem, taču no otras puses tiekamies ar intelektuālā spēka marginalizāciju, ignorēšanu, iznīcināšanu.
   Mūsdienās ir stingri nodalījušās tās dzīves sfēras, kurās valda augsta intelektualizācija. Taču tām līdzās ir nodalījušās dzīves sfēras, kurās valda pretējais – deintelektualizācija.
   Intelektualizācija ir sastopama tādās sfērās kā ekonomika, informācijas tehnoloģijas. Par to liecina jaunākās intelektuālās novācijas – „digitālā ekonomika”, „virtuālā nauda”, „mākslīgais intelekts” u.c. Savukārt deintelektualizācija ir sastopama tādās sfērās, kurās tā principā nedrīkstētu būt, taču diemžēl ir konstatējama un atstāj odiozu iespaidu.
   Tā, piemēram, politikā intelektualizācija zaudē pozīcijas un uzvaroši gailē deintelektualizācija. Tas pats ir sakāms par humanitāro un sociālo zinātņu degradāciju, šarlatanizāciju, iracionalizāciju.
   Deintelektualizācija ir vajadzīga Rietumu kapitālisma jaunajai modifikācijai finansu kapitālismam. Tajā dzirksteļo klaja alkātība, naudas un baudu kults, sociālais darvinisms un nacionālais nihilisms. Finansu kapitālismā mutuļo vērtību orientācija, kas nekad nav bijusi un nekad nebūs pieņemama intelektuāļiem. Tāpēc intelektuāļus vajadzēja nostumt malā, lai viņi nebojātu cilvēku prātus un sirdis. No XX gs.70.gadiem finansu kapitālisms intelektuāļus vispirms izmeta no politikas un vēlāk izmeta arī no publiskās telpas vispār. Intelektuāļiem ir liegta līdzdalība politikā. Intelektuāļiem neļauj piedalīties sabiedriskās domas vadīšanā, izglītības politikas un pat zinātnes politikas formēšanā. Nav nepieciešams atgādināt, kāda prāta līmeņa pārstāvji vienmēr ir nosacījuši izglītības politiku un zinātnes politiku Latvijas Republikā. Pie mums intelektuāļu vietā jebkuras dzīves sfēras stratēģiskajā projektēšanā piedalās tikai viduvējības, pelēcības, mietpilsoniski sekli tipi, mantkārības dīdīti indivīdi.
   Pēcpadomju Latvijā bailes no patiesības un patiesības noklusēšana ir apzināti uzspiesta nelaime. Ja arī eksistē sabiedrības zināma daļa, kura nav apdāvināta objektīvi uztvert dzīves realitāti, tad šai daļai nav noteicošā ietekme uz Latvijas sociāli psiholoģisko klimatu. Noteicošā ietekme ir sabiedrības daļai, kurai ir apzināti uzspiestas bailes no patiesības un uzspiesta prasība noklusēt patiesību.
   Respektīvi, noteicošā ietekme ir masu apziņas menedžmenta apmātajiem cilvēkiem. Aplami ticēt, ka masu apziņas menedžments nav vajadzīgs krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Mūsu valdošā kliķe jau no 90.gadu sākuma centās tautai iestāstīt par atsacīšanos no ideoloģijas (praktiski - masu apziņas menedžmenta). Tie, protams, bija nekaunīgi meli.
   Masu apziņas menedžments vienmēr ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Arī latviešu tauta ar to vienmēr ir tikusies. Tiekas arī tagad savā dārgajā krimināli oligarhiskajā valstiskumā. Bailēm no patiesības un patiesības noklusēšanai ir noteikts teorētiskais attaisnojums.
   Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs varēja mainīties, taču pati darbība, masu apziņas menedžments, nekad nav mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana, manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana, ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana, apgaismošana u.tml.
   Droši var teikt, ka bez masu apziņas menedžmenta cilvēce nekad neiztiks. Arī mūsmājās turpmāk būs masu apziņas piepildīšana ar noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika. To var lakoniski izteikt ar abreviatūru „PPP” (idejiskās attīstības Pakāpe, analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt, nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu u.tml. Masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos. Šo palīdzību tad arī sniedz slavenais masu apziņas menedžments.
   Neapšaubāmi, menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Masu apziņu var piepildīt ar pozitīvu saturu, sabiedrību orientējot konstruktīvai, saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai darbībai. Masu apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Masu apziņu var piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, intelektuāli piesātinātu, morāli tikumisku saturu.
   Taču masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā neko nedod, bet dod tikai kādai tautas daļai – slānim, grupai, korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei, Lielajai Bandai u.tml. Tā tas notiek Latvijā. LKP un VDK nomenklatūras vietējo hameleonu ideoloģiskās darbības mērķis visu laiku ir bijis noklusēt patiesību par dzīves krimināli noziedzīgo realitāti. Valdošās kliķes vadītais masu apziņas menedžmets doto mērķi ir godam sasniedzis.  Bailes no patiesības ir fanātiskas, patiesības korumpētība ir ļoti efektīva, un patiesība tiek pilnīgi noklusēta.

sestdiena, 2018. gada 9. jūnijs

Vai latvieši kļūs pederastu tauta?


   

Tas pagaidām nav retorisks jautājums. Taču dotais jautājums nav viena cilvēka kaprīze, iedoma, hipotēze. Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums. Par to liecina perversie notikumi 2018.gadā. Ne tikai praida gājiens 9.jūnijā, bet arī citi pederastu pasākumi.*
   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.
   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.
   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%. Tomēr priecāties nav ieteicams.
   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus. Visnegaidītākais ir tas, ka 9.jūnijā kopā ar pederastiem gājienā devās bērni, kurus kaut kādi mežonīgi aprobežoti vecāki pieradina dzīvot perversā vidē.
   Katru sociālo procesu ietekmē ārējie apstākļi un iekšējie apstākļi. To ir jāņem vērā, saskaroties ar jautājumu „Vai latviešu tauta kļūs pederastu tauta”.
   Ārējie apstākļi ir ļoti nelabvēlīgi. Vispārzināma ir „baltas” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Šajos procesos ietilpst pederastu karagājiens, gūstot vienu uzvaru pēc otras uzvaras Eiropas valstu likumdošanā. Latviešu pederasti un jūsmotāji mērķtiecīgi izmanto ārējos apstākļus savas nenormālās identitātes demagoģiskajā argumentācijā. Latvijas pederastu zvaigzne Kristīne Garina ir Eiropas praidu organizāciju asociācijas prezidente. Tātad Latvija jau ir zināms Eiropas līmeņa organizatoriskais centrs homoseksuālisma karagājienā. 2015.gadā Rīgā notika Eiropas pederastu svarīgākais pasākums „EiroPride2015”.
   Iekšējie apstākļi ir vēl nelabvēlīgāki nekā ārējie apstākļi. Latviju ir pametusi tautas vērtīgākā daļa. Latvijā valda noziegumu brīvība. Latvijas valdošā kliķe un varas inteliģence domā tikai par zagšanu. Latviešu varas inteliģence ir pilnīgi sapuvusi. Latvijas valdībā jau ir pederasts. Pederasta māte ir bijusi Valsts prezidente. Tautas griba pretoties pederastu un jūsmotāju akcijām ir nulles pakāpē. Šī gada praida organizētāji oficiālajā pieteikumā solīja apmēram 2000 dalībnieku piedalīšanos, toties fonds „Stop imigrācijai” solīja tikai apmēram 50 cilvēku līdzdalību protesta mītiņā pret praidu. Ne velti „Delfi” žurnāliste Laura Dzērve pirms pederastu gājiena jūsmoja par pederastu skaita ievērojamo palielināšanos, bet „savukārt aktīvo protestētāju rindas rukušas”. Latviešu pederastu leksikā izsakoties, „konservatīvā sabiedrība” pie mums ir niecīga. Šogad pederastu gājienā esot piedalījušies apmēram 8000 cilvēku. Tā saka akcijas organizētāji. Priekš mazās latviešu tautas tas ir draudīgi liels skaits.
   Taču pats trakākais ir sekojošais. Latvijā pašlaik pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami, un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.
   Latviešu tautas nākotne no pederastijas identitātes viedokļa lielā mērā izšķirsies parlamenta vēlēšanās 6.oktobrī. Latvijā tagad ir izveidojusies jauna politiskā situācija. Latvijā tagad ir vairākas pederastu partijas, kuras alkst uzvarēt vēlēšanās. 2018.gada 9.jūnijā pederastu un jūsmotāju gājienā pirmo reizi kā organizētas grupas piedalījās trīs politiskās partijas: 1) „Attīstībai/Par!”, 2) „Progresīvie” un 3) „Vienotība”. Pēc gājiena Praida parkā (tā tagad ir jāapsaukā ar pederastu fekālijām apkaunoto Vērmanes dārzu) katra partija savā informācijas teltī uzrunāja „tautu”. 2018.gada 8.jūnijā tika publicēta ziņa par „Saskaņas” līdzdalību geju tiesību lobēšanā Eiropas institūcijās.
   Ja elektorāts 6.oktobrī nobalsos par pederastu partijām, tad latviešu tauta paātrināti virzīsies uz jauno sociālo identitāti – pederastu tauta. Valdībā vairs nebūs tikai viens cilvēces atkritums. Visa valdība sastāvēs no pederastiem un viņu „drēģeriem”. Pederasti ir ļoti konsolidēti eksemplāri. Pederastu vidē izplēn latviešu savstarpējais naidīgums, nesaticība, skaudīgums. Pederasti savā starpā nestrīdēsies par ministru portfeļiem. Būs tikai viens ministra kanditāta kritērijs – nav vai ir pederasts. Atbalstīs tikai pederastus. Ja tiks izveidota pederastu valdība, tad latviešu tautu tūlīt nāksies atzīt par pederastu tautu.
   Pederastijas un dažādu perversiju propaganda jau daudzus gadus ir Latvijas publiskās telpas neatņemama sastāvdaļa. Latviešu tauta ir pamatīgi saindēta ar homoseksuālisma un perversā postmodernisma ideoloģiju. Ja tas tā nebūtu, tad Latvijā pašlaik nebūtu tik liels jūsmotāju skaits. Tāds interneta resurss kā „Delfi” ir tipisks pederastu resurss. Praidam par godu „Delfi” publicēja divus „ievadrakstus”. To autori ir pederastu „ideologi” Ingmārs Freimanis un Raivis Zeltīts. Freimaņa murgojumu „Delfi” pārpublicēja no „Satori”. Kurš viņiem to lika darīt? Vai šo ideoloģiski nodevīgo soli veicināja tikai pederastu slavenā konsolidācija jeb bija rīkojums „no sponsoriem”?
   Par „Satori” vispār nav vērts atgādināt. „Satori” ir ārprātīgi smirdīga bedre un pederastu (arī praida) ideoloģiskā stute. Pirms praida galvenajiem pasākumiem „Satori” bija perversu tekstu bums. Praidā „Satori” piedalījās ar devīzi „Kultūra dodas praidā”. Protams, nav domāta tikai pederastu „kultūra”. Domāta ir latviešu kultūra, kura mīļi apkampjas ar praidu. „Satori” kadri sevi uzskata par mūsdienu latviešu kultūras guru un virzošo spēku. Atbilstoši „satoristu” pozīcijai, latviešu garīgā kultūra jau ir pederastu tautas garīgā kultūra.
   Ideoloģiskajai zombēšanai bija veltītas izdarības praida galvenajā nedēļā no 4.jūnija līdz 10.jūnijam. Starp citu, 10.jūnijā pederasti dienu plānoja sākt ar dievkalpojumu Rīgas svētā Pestītāja anglikāņu baznīcā.
   Interesanti, kāpēc pederastus atbalstīja Nacionālā bibliotēka, kur 7.jūnijā notika konference „Homoseksuāļu stāstījumi Eiropas kultūrās”? Kāpēc pederastus atbalstīja Gētes institūts? Ko teiktu Gēte par 7.jūnija „Baltijas dažādības biznesa forumu”? Kāpēc Rīgas domē tika atbalstīti pederastu visi pieteiktie pasākumi? Par to lepni paziņoja Uģis Vidavskis. Kāpēc Rīgas dome neatbalstīja VL-TB/LNNK prasību nepieļaut pederastu gājienu pilsētas centrā? Vai Rīgas domes darbiniekiem ir kaut kāda īpaša brālība ar pederastu apvienību „Mozaīka” un tās barvežiem Kasparu Zālīti, Lindu Freimani, Kristīni Garinu?
   Neapšaubāmi, praids neiztika bez pederastu „mekas” Kaņepes kultūras centra, Laikmetīgās mākslas centra, Rīgas Stradiņa universitātes studentu medija „Skaļāk”, kultūras centra „Sudrabs”, kur bija izstāde „Varavīksnes cilvēki”. Pasākumos uzstājās pederastijas patrioti Tālivaldis Kronbergs, Didzis Kukainis, Elīna Treikule, Inga Gaile, Elīna Geide, Kārlis Vērdiņš, Rita Ruduša.
   Latviešu pederasti ir iekarojuši Eiropu. Viņi ir praidu organizēšanas Eiropas līmeņa speciālisti. Tas ir patīkami. Vismaz vienā jomā neesam Eiropas pakaļgalā. Taču tagad vēl patīkamāk ir zināt, ka 2018.gadā ir sasniegts pasaules līmenis. Mūsu pederasti izšļāca kaut ko tādu, ko līdz šim pasaulē neviens nebija izšļācis. Tiekamies ar unikāli zemisku izšļācienu. Proti, latviešu pederasti praidu velta LR 100 gadu jubilejai. Pederastu kolektīvo lēmumu Dieva apskādētais Ingmārs Freimanis  saviem vārdiem „Satori” un „Delfos” formulē šādi: „praida rīkošana Rīgā ir patiešām laba dāvana Latvijas simtgadē”.
   Uz Zemes tādu unikāli zemisku dāvanu neviens nav pasniedzis savai valstij. Esmu svēti pārliecināts, ka cilvēces vēsturē latviešu pederasti pirmie valsts jubilejai velta pederastijas kroplības. Tāda dāvana ir tas pats, ja LR jubilejā uzdāvinātu milzīgu cisternu ar vircu un to no cisternas izlaistu pie Bruņinieku nama parādes durvīm Mūrnieces jubilejas runas laikā. Var būt arī citas asociācijas. Nav izslēgts, ka šogad 18.novembrī Saeimas jubilejas sēdē runu teiks Latvijas parlamenta jaunā priekšsēdētāja Kristīne Garina.
   Atkārtoju, pederastu izšļāciens ir unikāli zemisks. Tas ir spējīgs stimulēt vispretīgākās asociācijas. Turpretī mūsu pederastiem tāda dāvana acīmredzot „kalpo par masturbēšanas materiālu”, par ko raksta minētais Dieva apskādētais puisis.

*Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” lietoju plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas tiek apvienotas zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) aplaimoju ar vārdu „jūsmotāji”.