otrdiena, 2019. gada 12. novembris

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba



   “Nācijas tēvs” katrā piemērotā un katrā nepiemērotā brīdī slimīgi apsēsti turpina atgādināt savu neoloģismu “valstsgriba”. Viņa radītais vārdu savienojums ir pretīgs un atbaidošs, un garīgi veselajā sabiedrības daļā tas nav guvis nekādu atsaucību. Internetā “nācijas tēva” neoloģismu kariķējoši izsmej visdažādākajā formā un visdažādākajā kontekstā. Bet “nācijas tēvs” to stūrgalvīgi izliekas nezinām un sabiedrības noniecināto leksisko darinājumu turpina plivināt līdzīgi kā vājprātīgais psihiatru priekšā var plivināt savas trekni sasmaržotās apakšbikses.
   “Nācijas tēva” rīcība nav cilvēciski adekvāta rīcība. Tā parasti rīkojas dziļi aprobežots cilvēks vai rafinēti viltīgs un nekaunīgs par labu samaksu algots ideoloģiskais papagailis, automātiski atkārtojot iekaltu ideologēmu, lai doto ideoloģisko klišeju iezombētu sabiedrības smadzenēs kā apziņas elementu.
   Lūk, tipisks piemērs no “nācijas tēva” slimīgi apsēstā glamūrigi retoriskā arsenāla. Citāts no “nācijas tēva” uzrunas Nacionālo bruņoto spēku un Iekšlietu ministrijas vienību militārajā parādē 2019.gada 11.novembrī: “Latvijas valsts pamatā ir mūsu tautas negrozāmā (!?) valstsgriba – griba (!?) uzturēt pašiem savu neatkarīgu (!?) valsti un pašiem (!?) lemt par savu nākotni. Ja kāds vaicātu, kā varētu sajust (!?) vai saskatīt (!?) valstsgribu, mēs droši varam atgādināt par mūsu armijas un mūsu tautas uzvaru pār Bermontu pie Rīgas. Tā bija uzvara ne tikai pār konkrētiem ienaidniekiem, bet arī pār neticību saviem spēkiem un savai valstij. [..] Lāčplēša diena ir mūsu valstsgribas apstiprinājuma (!?) diena".
   Saprotams, “nācijas tēvs” ir personiski ieinteresēts regulāri plivināt “valstsgribu”. Tā nosaukta viņa grāmata. Par tās satura vērtību zinātniski kompetentais prof. J.Bojārs raksta: “Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits saka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu”.
   Noteikti tiekamies ar rafinēti viltīgu un nekaunīgu ideoloģisko papagaili. Tas ir LKP/VDK morālo kastrātu kriminālā kapitālisma un Rietumu neoliberālisma politiskās, sociālās un morālās destrukcijas ideoloģiskais papagailis. Ja “nācijas tēvs” nemelotu un patiešām būtu Latvijas Republikas kvēls patriots, tad viņš nekādā gadījumā enerģiski un ar iniciatīvu nekalpotu LKP/VDK morālajiem kastrātiem jau “atmodas’ laikā vēl pirms PSRS sagraušanas. Tāda pazemojoša kalpošana bija “nācijas tēva” apzināta un mērķtiecīga izvēle. “Nācijas tēvs” nebūt nav imbecils, nespējot saskatīt padomju nomenklatūras varas turpināšanos un valstiskuma imitēšanu “otrajā’ Latvijas Republikā. Tas viņam ir idejiski un psiholoģiski pieņemams, un “nācijas tēvs” savā attieksmē nejūt nacionālo nodevību. “Nācijas tēvs” klusēja un joprojām klusē par latviešu tautas un valsts politiskās eksistenciālās ģeometrijas kroplībām. “Nācijas tēvam” acīmredzot nekad nav bijis morāli tikumiskais stratēģiskais apjukums un stratēģiskā nenoteiktība. Viņš vienmēr zināja, kuru ir jālaiza, kuram ir jāizpatīk un kuram ir jāstāsta skaistas pīlītes.
   Atkārtoju: “nācijas tēvs” nebūt nav imbecils. Tas attiecas arī uz viņa zināšanām par latviešu attieksmi pret valsts suverenitāti jeb slaveno “valstsgribu”. “Nācijas tēvs” lieliski zina par latviešu “valstsgribas” reālo līmeni; proti, “valstsgribas” trūkumu. Pie tam ir viens būtisks moments. “Nācijas tēva” dīdīšanās ar “valstsgribu” ir spilgts amoralitātes apliecinājums.
   Pirmkārt, sadarbība ar LKP/VDK morālajiem kastrātiem LR simulakra izveidošanā patiesībā ir ņirgāšanās par godīgo latviešu vēlēšanos atgūt savu valsti. “Nācijas tēvs” jau no paša sākuma apzināti ignorēja godīgo latviešu gribu atgūt savu valsti. Tātad apzināti ignorēja to, ko tagad nelietīgi plivina kā ideologēmu. “Nācijas tēva” ideoloģiskā konstrukcija vārdā “valstsgriba” faktiski ir amorāla manipulācija.
   Otrkārt, nav zināms par “nācijas tēva” protestu pret atsacīšanos no LR suverenitātes, LR stratēģiskās autonomijas. Nav informācijas par “nācijas tēva” centieniem vest pie prāta politisko kliķi un tautu pirms 2003.gada 20. septembra referenduma, kurā 66,97% nobalsoja par atsacīšanos no brīvības un iestāšanos Eiropas Savienībā. Bet tā taču bija skaista atsacīšanās no latviešu “valstsgribas”! Kā var pēc tik tikko minētās vēsturiski melnās dienas plivināt “valstsgribas” smirdošās apakšbikses? Kuram pēc tādas latviešu anormālas rīcības ir drosme plātīties ar latviešu “valstsgribu”? Skaidrs, ka plātīties ir spējīgs vienīgi rafinēti viltīgs un nekaunīgs indivīds.
   Turklāt tāds indivīds noteikti ir pārliecināts par sociuma garīgo neveselību. Viņš savtīgi izmanto sociuma garīgo neveselību, bet nevis palīdz sociumam atveseļoties. “Nācijas tēvs” nebaidās no šarmantās melošanas par “valstgribu”. Viņš nebaidās no citiem pseidointelektuālā glamūra izdalījumiem. Tiem ir dzirdīgas ausis un tirpstoši baudkāra auditorija. Latvijā visjaunākajā laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir “nācijas tēvs”. Viņa publiskā uzstāšanās sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem noteikti patīk “nācijas tēva” pseidointelektuālie izdalījumi “brīvtelpa”, “labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”, “riski”, "moderna Eiropas valsts", "diasporas politika”.
   Savukārt “valstsgriba” lielā mērā nomierina daudzus latviešus, jo nav jau tik traki, ka neviens klusu pie sevis neatzītu reālo stāvokli. Ar “valstsgribu” ir bēdīgi. To saprot daudzi. Taču to skaļi atzīt ir nobriedis retais. Tāpēc lai kungs turpina iestāstīt par “valstsgribu”. Nemitīgi dzirdot šo slavinājumu, gribot negribot uzdīkst vēlēšanās ticēt “valstsgribas” reālajai esamībai.


pirmdiena, 2019. gada 11. novembris

Sistēma un opozīcija



   Cilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts pasaulei ir pievērsts sistēmiski. Tāpēc sabiedrībā parasti tiek augstu vērtēti indivīdi ar sistēmisko pieeju. Tāda pieeja liecina par spēju uz pasauli lūkoties plašā tvērumā. Sastopama aksioma: jo plašāka pieeja, jo pilnvērtīgāka lietu un parādību interpretācija.
   Cilvēku dzīvē mēdz būt fenomeni, kurus nākas uzlūkot vienīgi sistēmiski. Ja šos fenomenus neuzlūko sistēmiski, tad tie vispār tiek skatīti greizi un bezjēdzīgi. Tiek iegūts maldinoši primitīvs pasaules fragments.
   Tāds fenomens ir valsts. Uz valsti vienmēr ir analītiski jālūkojas kā uz sistēmu. To nedarot, valsts atspoguļojums ir analītiski nepilnīgs, tendenciozs, nekompetents, bezperspektīvs. Īpaši jūtīgi prasība pret valsti izturēties kā pret sistēmu attiecas uz opozīciju, ja tāda valstī ir radusies un uzdrošinājusies draudīgi nostāties valsts ceļā.
   Opozīcijas objekts var būt tematiski dažāds, kaut gan formas ziņā reāli pastāv tikai opozīcijas divi varianti: opozīcija pret sistēmu un opozīcija pret sistēmas elementu. Opozīcija pret sistēmu nozīmē, ka tiek oponēts objektam, ko aplūko kā citu objektu (sistēmas elementu) kopumu, kas ir iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Tāds funkcionāli vienots darbojošs objektu kopums ir valsts ar tās politisko iekārtu. Valsts ar tās politisko iekārtu ir sistēma – iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Opozīcija pret valsti ir vēršanās pret sistēmu. Nevēršanās pret valsti, bet vēršanās tikai pret kādu tās veseluma objektu, ir opozīcijas otrais variants - opozīcija pret sistēmas elementu.
   Latvijas Republikā ir sastopami abi opozīcijas varianti. Sastopama ir opozīcija pret valsti kā sistēmu un sastopama ir opozīcija pret kādu valsts sistēmas elementu. Opozīcija pret valsti nozīmē, ka netiek atzīta pastāvošā valsts politiskā iekārta un tiek prasīts mainīt LR valsts politisko iekārtu.    
   Latvijā šī prasība ir eksistenciāli vitāla. LR valsts politiskā iekārta ir noziedzīga kriminālā kapitālisma iekārta ar noziegumu brīvību, nodrošinot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku režīmu, kas sekmē latviešu tautas bojāeju. LR kriminālā kapitālisma galvenais noziegumu veids ir organizētā noziedzība.
   Pēcpadomju Latvijā opozīcijas pastāvēšana ir dīvaina. Padomju Latvijā (Padomju Savienībā) opozīcija pret valsti kā sistēmu nebija iespējama. Turpretī pēcpadomju Latvijā (Latvijas Republikā) opozīcija pret valsti kā sistēmu ir iespējama. Tas ir dīvaini un to nākas izskaidrot.
    Divainību izraisa sekojošais. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā varu saglabāja PSRS/LPSR nomenklatūras amorālākā daļa, kurā ietilpstošos zemcilvēkus saucu par morālajiem kastrātiem. Tie ir primāti ar izteiktu nodevības sindromu. Vieni ir idejiskie (sociālisma) nodevēji, otrie ir profesionālie (VDK) nodevēji. PSRS/LPSR sagraušanas rezultātā viņu nodevība sintezējas ar sabiedrības kopīpašumu laupīšanu. Doto primātu būtība veidojas no nodevības + laupīšanas.
   Morālie kastrāti izveidoja kriminālo kapitālismu. Taču viņi to ideoloģiski un politiski neaizsargā tādā pašā nenogurstošā centībā kā to darīja ar sociālisma un valsts drošības aizsargāšanu PSRS/LPSR laikā, nesaudzīgi vēršoties pret jebkuru politiskās iekārtas kritiku.
   Tas ir dīvaini! Vajadzēja aizsargāt vēl nežēlīgāk! Morālajiem kastrātiem taču nav nekādas leģitimācijas. Tāpēc viņiem vajadzētu momentā iznīcināt visniecīgāko varas apdraudējumu. Bet tas nenotiek! Kriminālajā kapitālismā ir iespējama šī noziedzīgā, antisociālā, antihumānā režīma kritika. Tajā skaitā opozicionāra satura grāmatu izdošana, regulāra publicistisko eseju izplatīšana, pamfletu sacerēšana, interneta portālu piepildīšana ar atmaskojošiem tekstiem, karikatūrām utt.
   Kāpēc morālie kastrāti ir tik "liberāli" un "demokrātiski"?
   Tā tas ir tāpēc, ka Latvijā kriminālo kapitālismu atbalsta praktiski visa latviešu darba spējīgā tauta. Izņēmumi ir niecīgi. Turklāt tas ir īsts atbalsts – morāli psiholoģiski leģitīms atbalsts.
   PSRS/LPSR atbalsts bija neīsts. Tam nebija morāli psiholoģiskās leģitimācijas. Ja arī kāds patiešām bija, kā saka, pārliecināts komunists, tad tā nebija intelektuāli pamatota pārliecība, bet drīzāk gan garīgās aprobežotības un neizglītotības sekas, nespējot saskatīt un adekvāti novērtēt padomju ideoloģijas iluzoriskumu. Atbalsts bija arī baiļu rezultāts, nevēlēšanās tikt represētam.  Turpretī kriminālais kapitālisms balstās uz morāli psiholoģiski sakņotu atbalstu - materiālās ienteresētības, alkātīgas zagšanas iespējamību kriminālajā kapitālismā. Tā ir personiskā materiālā ieinteresētība, kas mudina atbalstīt kriminālo kapitālismu. Noziegumu brīvība attiecas ne tikai uz valdošo kliķi, bet visu tautu. Un, lūk, jūtot tautas īsto atbalstu, morālie kastrāti var nevērsties pret opozīciju un noziedzīgā režīma kritiku. Ja arī ir sastopama opozīcijas traucēšana, tad tas notiek atsevišķu indivīdu iniciatīvas rezultātā. Tam nav sistēmisks raksturs. Turklāt visu var izšķir skaudība biznesa jomā, kā arī tradicionālais stulbums.
   Opozīcija tikai pret kādu LR politiskās iekārtas elementu nozīmē, ka principā tiek atbalstīta sistēma (LR kriminālais kapitālisms) un tiek iebilsts vienīgi pret kādu sistēmas elementu, saskatot tajā nepilnības un aicinot attiecīgo elementu pilnveidot. Tāda opozīcija neapdraud valsts politisko iekārtu un ir sava veida šīs iekārtas leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Tātad tiek atzīts kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību. Tāda opozīcija praktiski atbalsta latviešu tautas bojāeju.
   Šī opozīcijas veida tipisks piemērs ir “Delfos” rubrikā “Versijas” publicētie raksti. Tajos jaunie valsts klerki kaut ko maigi pakritizē bez jebkādas saistības ar valsti kā sistēmisku veselumu. “Versijas” atgādina kompartijas laikraksta “Pravda”, “Cīņa” publikācijas. Tajās tāpat kā “versijās” tika kaut kas nosodīts, ne vārda nesakot par visu politisko iekārtu. “Versijas” ir pastāvošās politiskās iekārtas glancētājas.
   Latviešu tautai ir vitāli vajadzīga opozīcija pret sistēmu – pastāvošo noziedzīgo valsts iekārtu. Oponējot pret kādu konkrētu sistēmas elementu, vienmēr ir jācenšas to interpretēt noziedzīgās sistēmas kontekstā, tādējādi nepievienojoties pastāvošās noziedzīgās iekārtas leģitimācijai.
   Diemžēl tas notiek ļoti reti. Visbiežāk kaut kas tiek kritizēts izolēti no sistēmas, netieši apliecinot emocionāli traktētu situāciju: valsts (sistēma) ir laba, slikta ir tikai valsts atsevišķu iestāžu (sistēmas elementu) rīcība. Populāra ir idiotiskā atruna: politiķi un klerki ir slikti, valsts un tauta ir laba. Tādējādi slimīgi netiek atzīts, ka politiķi un klerki nāk no tautas un tauta (tās elektorāts) ievēl politiķus. Idiotiskā atruna liecina par gļēvu nevēlēšanos uzņemties atbildību – politisko, morālo, tiesisko un transcendentālo (Dieva priekšā) atbildību.
   Latvijā ir sistēmas problēma – valstiskā sistēma nekur neder un ir nacionāli graujoša. Bet tas vēl nav viss.
   Sistēmas un tajā skaitā valstiskās sistēmas nenokrīt no debesīm. Sistēmas rada un uztur cilvēki. Tāpēc ir jāņem vērā ne tikai empīriski reālās sistēmas, bet arī mentālās sistēmas.  
   Katru sistēmu rada un uztur noteikts garīgums. Tāds garīgums arī funkcionē kā sistēma – mentālā sistēma. Cilvēki ir garīgi dažādi. Taču tajā pašā laikā tautā dominē noteikts garīguma tips, integrējot attiecīgo mentālo sistēmu. Tauta, kura rada un uztur valsti, balstās uz savu mentālo sistēmu. Tradicionāli to dēvē par tautas mentalitāti. Loģiska ir likumsakarība: kāda ir tautas mentalitāte, tāda ir tautas valsts.
   Arī sistēmas “Latvijas Republika” esamību nosaka konkrēta mentālā sistēma – latviešu tautas mentalitāte. Arī pret tautas mentalitāti tāpat kā pret tautas valsti ir jāizturas sistēmiski.
   Latvijā ir ne tikai valstiskās sistēmas problēma, bet arī mentālās sistēmas problēma. Turklāt tā ir primārā problēma, kura cementē šodienas dzīvi un no kuras ir atkarīga nacionāli graujošās valstiskās iekārtas likvidācija jeb saglabāšanās līdz tautas pilnīgai bojāejai.
   Tā, piemēram, mediķu protestu sakarā interneta komentāros bija lasāms: “Zane L. Ka tik aiz šiem protestiem nestāv Kremļa partija "Saskaņa". Ceru ka mediķi būs tik gudri un nepakļausies pretvalstiskiem pasākumiem. Nešūpojiet laivu! Mediķi tādā veidā atzīmēs oktobra revolūcijas 102. gadadienu?”.
   Diemžēl citētais sociālās šizofrēnijas paraugs nav vienīgais gadījums sabiedriskajā domā. Tādi gadījumi (aicinājumi “nešūpot laivu” krievu, Maskavas, Putina interesēs) ir sastopami katru dienu, un ne viens vien, bet vairāki. Tas noteikti apliecina tautas mentālās sistēmas iezīmes. Tāpēc nav jābrīnas par morālo kastrātu un viņu kriminālā kapitālisma atbalstu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Tāpēc opozījai ir jāapzinās pārmaiņu neiespējamība “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs). Valsts iekārtas sistēmu var oficiāli likvidēt ātri. Taču mentālo sistēmu var pozitīvi izmainīt tikai vairāku paaudžu laikā, ar to nodarbojoties burtiski katru dienu katru stundu.




Atraktīvā politiskā hronika: novembra sākums



   1.novembrī “nācija” varēja priecāties par “nācijas tēva” kancelejas vadītāja Teikmaņa atraktīvo sprēgāšanu. Citāts no teksta par Valsts prezidenta budžeta palielināšanu 2020.gadā: ""Tad, kad pieņems 2020.gada budžetu, būs skaidrs, kādā veidā (!?) padomniekus meklēs. Tāpat būs skaidrāk definētas arī darbības jomas (!?), kurās padomnieki strādās," pastāstīja Teikmanis."
   Tātad jaunu padomnieku reāla nepieciešamība neeksistē. Kungi pat nezina, kādos segmentos vajadzīgi padomnieki. Tātad galvenais ir nokāst sev pēc iespējas vairāk naudas, bet nevis darba nepieciešamība.    
   Vēl viens citāts no tā paša teksta: "Aicināts atbildēt uz jautājumu, kāpēc Valsts prezidentam ir nepieciešami papildu padomnieki, Teikmanis sacīja, ka prezidenta darbības loks ir paplašinājies (!?), tāpēc arī paredzētas jaunas amata vietas padomniekiem."
   Valsts prezidenta darbības loku (tiesības, pienākumus) nosaka Satversme. Tajā Valsts prezidentam ir veltīta atsevišķa, trešā, nodaļa. Vai tā ir jau mainīta? "Nācijas tēvs" nevar pats nosacīt savu darbību, izvēloties kaut ko darīt vai kaut ko nedarīt. Skaidrs, ka “nācijas tēvs” (īstenībā “nācijas vampīrs”) nekaunīgi vēlas iegūt pēc iespējas lielāku summu, kuru pēcāk varēs sadalīt atbilstoši saviem ieskatiem. Viņa ieskatus nav grūti atšifrēt. "Nācijas tēvs" noteikti centīsies apskatīt visu pasauli un brokastot pēc iespējas biežāk ārzemju viesnīcās ar īstām angļu brokastīm. Jau no paša sākuma formulētā prognoze par “nācijas tēva” patieso ieguldījumu “nācijas” labā pilnā mērā realizējas. Pirmkārt, viņš centīsies ar savu glamūrīgi pseidointelektuālo šļācienu aptašķīt visu svētāko latviešiem. Otrkārt, viņš centīsies savas miesas komfortam nokāst pēc iespējas lielākas summas. Un, saprotams, viss notiks “nācijas” valstsgribas ēstgribas progresa vārdā.
   1.novembrī nācās tikties ar negaidīti atraktīvu iniciatīvu: “Saeimas deputāts Ivars Zariņš (S) iesniedzis priekšlikumu 2020.gada budžetam, tajā lūdzot paredzēt 1200 eiro, lai no Ministru kabineta sienas noņemtu uzrakstu "Viens likums, viena taisnība visiem"”.
   Principā tas ir demagoģisks uzraksts. Tas ir ideoloģiski maldīgs uzraksts. Vēl var teikt – ciniski melīgs uzraksts. Bet tas pelēkajiem zvirbuļiem ļoti patīk. Pelēko zvirbuļu ieskatā tas ir skaists uzraksts un demokrātiskuma caurstrāvots uzraksts. Tāpēc mūsu pelēkie zvirbuļi to nekad nenoņems.
   2.novembrī medijos varēja lasīt uzjautrinošu frāzi: “No izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) gaidām skaidru piedāvājumu, kā bērniem nodrošināt kvalitatīvu izglītību, šodien Latvijas attīstībai kongresā sacīja tās priekšsēdētājs, Attīstībai/Par! (AP) līdzpriekšsēdētājs Juris Pūce.”
   Pusizglītots tantuks no laukiem noteikti var izvilkt "kultūrnācijas" izglītību no Tartara, kur tā jau sen atrodas. Tikai tādiem tantukiem mēdz būt stratēģiskā iniciatīva. Un, protams, par lauku tantuku stratēģisko potenciālu tā var teikt tikai neglābjams idiots. Internetā šis “kuktūrnācijas” kalps visbiežāk tiek raksturots kā vizuāli un garīgi ideāli sabalansēts kretīns. Kā zināms, pie mums kretīns ministra krēslā ir normāla parādība.
   4.novembrī sabiedrība tika iepazīstināta ar Pūces vēl vienu atraktīvu izteikumu partijas kongresā. “Dienā” lasāms: “Lai kādas ir bijušas attiecības šajā koalīcijā, tā strādā un pieņem valstiski nozīmīgus lēmumums par reformām. Vairumā gadījumu, ja mēs tās nevadam, tad mēs tās stumjam. Jūs jau zināt, ka reizēm dzelzceļa transportā lokomotīve brauc no aizmugures”.
   Tas ir izcili atraktīvs materiāls. Tā saturā ir jūtas, subjektīvā reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, zināšanu precizitāte. Grūti kaut ko komentēt, ja šim patīkamajam tipam lokomotīve nevis velkt, bet vada vagonu sastāvu.
   Kā zināms, Pūce “vada” teritoriālās reformas “lokomotīvi”, novedot gandrīz līdz nervu sabrukumam lauku iedzīvotājus un pašvaldību vadītājus. Tiekoties ar tādu “lokomotīves” funkcijas kretīnisku izpratni, protams, iespējami nervu sabrukumi. Lauku ļaudīm perspektīva rekomendācija varētu būt aicinājums iepazīties ar kretīnisma raksturojumu speciālajā literatūrā. Kretīnisms sarunvalodā nozīmē muļķību, bezjēdzību. Medicīnā par kretīnismu sauc iedzimtu fizisko vai garīgo atpalicību vairogdziedzera trūkuma vai pavājinātas darbības dēļ. Lauku ļaudīm vēlams iepazīties ar mediķu formulēto Pūces veselības stāvokli.
   8.novembrī par savu atraktivitātes potenciālu atgādināja Mārtiņš Bondars. Par to lasāms “Dienā”: Ja Saeima nākamnedēļ galīgajā lasījumā līdz šim atbalstītajā redakcijā akceptēs grozījumus Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumā, kas paredz daudzkārtīgu valsts budžeta finansējuma palielināšanu partijām, likums tiks apstrīdēts Satversmes tiesā (ST), šodien   parlamenta Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā solīja organizācijas Pro Bono Publico līdzdibinātāja, valdes locekle Kristīna Blumberga. Blumberga, kura uz komisijas sēdi bija ieradusies kā portālā "Manabalss.lv" ievietotā kolektīvā iesnieguma pārstāve, uzsvēra, ka izstrādātais likumprojekts diskriminē reģionālās partijas, jo tām būs grūtības iegūt valsts budžeta finansējumu. Viņasprāt, likumprojektā ir saskatāmi konstitucionāli pārkāpumi. Līdztekus tiem ST uzmanība tiks vērsta arī uz deputātu atbildību likumdošanas procedūras neievērošanā. Blumberga pauda, ka kontekstā ar likumprojektu notiekošais ir farss, turklāt parlamenta pozīcija, ignorējot vairāk nekā 12 000 cilvēku pozīciju, ir nepieņemama. Uzklausot Blumbergas brīdinājumus, komisijas priekšsēdētājs Mārtiņš Bondars (AP) turpināja likumprojekta izskatīšanu, vien nosakot: "Es personīgi no tiesām nebaidos."”
   "Es personīgi no tiesām nebaidos", - pie mums Latvijā tas ir aksiomātisks atzinums. To bez pierādījumiem pieņem par patiesību. Saprotams, vispirms nākas atcerēties latviešu brīvvalsts vislielāko dārgumu – noziegumu brīvību. Tās apstākļos no tiesām nav jābaidās ne tikai organizētās noziedzības noziedzniekiem, bet arī zemākas kārtas noziedzniekiem, ja viņi dalās ar tiem, ar kuriem ir jādalās. Arī paša Bondara nesenā pieredze tiesās Krājbankas lietā ir lielisks piemērs aksiomātiskajam izteikumam. Acīmredzot šī pieredze spārno Bondaru, un viņš aksiomātisko atzinumu 8.novembrī pārvērta atraktīvā frāzē. Daudzmaz saprātīgie noziedznieki klusē par noziegumu brīvības privilēģijām. Toties muļķis nevar savaldīties un ar savu muļķa tiešumu piesaista sabiedrības uzmanību. Blumbergu viņš centās apklusināt ar vārdiem “Jūs testējat manu pacietību!”. Bet cik gadus viņš pats testē garīgi veselu cilvēku pacietību? Taču Bondaram par to nav jāuztraucas, jo viņš Latvijā nekad nav uzturējies garīgi veselu cilvēku vidē. Par to liecina biogrāfiskās ziņas Vikipēdijas šķirklī “Mārtiņš Bondars”.





pirmdiena, 2019. gada 4. novembris

Unikālais izaicinājums



   Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku izaicinājumu? Ja ne visā mūžā, tad tikai pēcpadomju gados. Ja ne no katra cilvēka, tad no valsts visaugstākās amatpersonas. Vai Latvijā ir kāds precedents fotogrāfijā fiksētajam izaicinājumam? Visticamākais, ka ar tik lielu izaicinājumu sabiedrību nav aplaimojis neviens no LR valsts visaugtākajām amatpersonām. Pie tam tas notiek, turpinot sēdēt augstajā amata krēslā, kas šo izaicinājumu vispār pārvērš neticami drausmīgā izdarībā.
   Tas ir atklāts fundamentāli nelietīgs izaicinājums! Tā ir atklāta uzpļaušana tiesai, valdībai, valstij, tautai. Tā var rīkoties vienīgi dziļi tonēts nelietis, kurš nepazīst ne kauna, ne goda.
   Protams, formas ziņā tas ir sen pazīstams izaicinājuma veids. Zināmi ir daudzi gadījumi, kad cilvēks demonstratīvi nodarbojas ar kaut tādu, kas pilnīgi neatbilst dotajai situācijai. Tiek kritiski izskatīta viņa darbība, taču cilvēks klaji izrāda kolosālo vienaldzību pret to. Savā laikā, piemēram, tādā veidā Ādofs Šapiro tracināja kultūras ministru Raimondu Paulu, kurš bija atnācis slaveno režisoru un viņa lieliskos aktierus pamacīt teātra mākslā.
   Rimšēviča gadījumā tas ir muļķīgs izaicinājums! To varēja izdomāt tikai muļķis! Muļķis nesaprot, ka katra normāla cilvēka reakcija tādam fundamentāli nelietīgam izaicinājumam var būt tikai viena - dziļi nosodoša. Šī primāta stāvoklis tiesas zālē nav tāds, lai izaicinoši lasītu doto gudro avīzi. Kāds gan morāli pagrimis cilvēks un faktiski arī muļķis savā laikā ir ticis iesēdināts Valsts bankas prezidenta krēslā! Ja arī kādam līdz šim bija aizdomas par lietas safabricēšanu, tad fotogrāfijā redzamais izaicinājums kliedē jebkuras aizdomas. Ja cilvēks nebūtu vainīgs, tad viņš sēdētu klusu, bet nevis lepni šķirstītu “Financial Times”.
   Taču īstenībā viss ir loģiski. Latvijas nelietību cunami pašlaik ir divi augstākie punkti - Rimšēvičs un Muižnieks. Rimšēviču 4.novembrī sāka tiesāt par smagiem noziegumiem, bet Muižnieks turpina nelietīgi kaulēties ap rektora krēslu. Rimšēvičs nevis uzrakstīja atlūgumu un no kauna pakārās, bet līdz tiesai turpināja sēdēt Valsts bankas prezidenta krēslā. Savukārt Muižnieks pēc neievēlēšanas turpina nelietīgi uzstāt, ka viņu tomēr ievēlēja. Tāds nelietības līmenis pašlaik ir augstākais valsts iestādēs. Tā ir divu neliešu nelietība, kura ir iespējama vienīgi nelietīgā vidē, kad sociums nepretojas nelietībām un nelietība ir kļuvusi amoralitātes norma. Nelietība ir kļuvusi par mūsdienu latviešu identitātes pazīmi.
   Staļina, Brežņeva laikā Rimšēvičs jau sen būtu sapuvis, jo tiktu nekavējoties tiesāts, piespriests un izpildīts augstākais soda mērs. Pat grūti aptvert, kādā noziegumu brīvībā dzīvojam! Nav ticams, ka spēsim pašu spēkiem atgriezties cilvēciskā dzīvē. Jau ir vismaz divas paaudzes, kurās darba vietā ir blēdības, noziegumi, organizētā noziedzība. Varbūt līdzēt var tikai tas, ko XX gs. otrajā pusē sāka dēvēt par "humanitāro palīdzību", kad, piemēram, Āfrikas zemēs ieradās ANO karaspēks, lai vietējos iedzīvotājus vestu pie prāta. Viņiem bija uzdāvināta brīvība, bet viņi sāka aplaupīt un slepkavot viens otru. Bet kurš tagad gribēs ar mums smērēties! Domāju, Rietumu elitē jau sen visu ir sapratuši par mums, atmetuši ar roku un izmanto tikai melnajos darbos (starptautiskajā finansu organizētajā noziedzībā). Citās jomās no mums nav nekāda labuma. Kā zināms, Rīgā tiek atmazgāta visietekmīgāko ASV politiķu nauda. Augstāks līmenis vairs nevar būt. Tas ir Baltā nama līmenis. Rīga ir ļoti slavena. Un amerikāņi zina, ka no Rīgas nav jābaidās. Rīgā valda cilvēciskās padibenes, kurām valsts gods, tautas gods jau sen ir izžuvis pat šo padibeņu pamperos.

P.S.


Tekstā ne velti pirmais teikums ir jautājums “Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums?”. Tas ir pilnīgi pamatots jautājums. Un atbilde uz to acīmredzot ir ļoti drūma. Sociumā plivinās ne tikai nelietības dvinga, bet arī dziļas aprobežotības dvinga. Valda tāda drausmīga aprobežotība, kura nav spējīga izprast nevienu simbolisko nosacītību, tēlaino paņēmienu, poētikas valodu, kultūras kodu. Aprobežotība, trulums, neizglītotība, primitīva pasaules uztvere noteikti ir “6.oktobra paaudzes” bagātība. Bet ne tikai! Vai kāds vecākās paaudzes rakstnieks, mākslinieks, filosofs, zinātnieks, garīdznieks publiski nosodīja nelietīgo izaicinājumu? No viņiem sabiedrība drīkstēja gaidīt nosodījumu. Tikai no politiķiem nebija gaidāms nosodījums, jo viņi ir visu nelietību autori un patiesie labuma guvēji. Daudzus noteikti nemaz neinteresē nacionālie apvainojumi. Interesē tikai piekļūšana silei. Daudzi neizjūt pazemojumu – Rīga kā planētas finansu blēdību citadele. Īstenībā runa nav par drausmīgu aprobežotību, bet gan par etnosa masveida fundamentālu deģenerāciju, neizrādot ne mazāko pašcieņu. Pašcieņas trūkums ir tautas nevērtības pierādījums. Rimšēvičs faktiski veltīgi centās ar nekaunīgo izaicinājumu. Viņa rīcību retais ir spējīgs adekvāti uztvert. Tā, piemēram, “Delfos” par publicēto fotogrāfiju tika sacerēti 173 komentāri. Nevienā no tiem nav runa par izaicinājumu. Neviens komentētājs nav dusmīgs, ka nelietis Rimšēvičs tik pretīgā veidā par viņu ņirgājas. Un nelietis Rimšēvičs ņirgājas par katru no mums. Viņš neņirgājas tikai par tiesu, krimināllietu, tiesnesi. Viņš ņirgājas par katru latvieti, jo viņš sevi uzskata par nesalīdzināmi vērtīgāku cilvēku nekā katrs latvietis. Tādu augstprātību mūsu sētā vēl neviens nebija izrādījis. Basketbolista varoņdarbs, nosaucot latviešus par muļķu tautu, ir sīks pīkstējums uz monstra Rimšēviča izaicinājuma fona.

ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

Humānisma sagraušana

   2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu. [..] Tiesībsargs uzskata, ka trūcīguma slieksnis neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, no kuriem pēdējais ikvienam paredz tiesības uz sociālo nodrošinājumu.”
   Ko tas nozīmē? Atbilde uz šo jautājumu ir vajadzīga, jo lieta ir ļoti nopietna. Pie tam nekas nopietnāks vairs nevar būt.
   Vispirms jāpaskaidro, ka tiekamies ar valdošās kliķes sociālo mazohismu. Valdošā kliķe gūst saldkaislu apmierinājumu no savas sliktās rīcības un ar to lepojas Galaktikā. Tiesībsargs mums ir valdošās kliķes elements. Pie tam uzticams elements. Par viņu balsoja 8 gudrākās galvas Valsts prezidenta nesenajās vēlēšanās. Valdošajā kliķē viņam ir atvēlēta tiesiskuma sarga loma. Šo lomu viņš līdz šim labi tēloja. Ja būtu slikti tēlojis, tad netiktu nominēts darbam Rīgas pilī. Taču ar jaunāko soli Satversmes tiesā sociālā mazohisma entuziasts ir pieļāvis milzīgu karjerisku kļūdu. Iespējams, viņš pats neaptver kļūdas mērogu. Arī citi var neaptvert tiesībsarga jaunākās iniciatīvas grandiozo nozīmību.
   Tiesībsargs nepārprotami atklāj pēcpadomju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma izteikti antihumāno būtību. Runa nav tikai par valdošās kliķes nacionālo noziedzību. Runa ir par valdošās kliķes humanitātes noziedzību. Tātad noziedzību pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu (humanitāti). To var uzskatīt par noziedzību pret cilvēci un cilvēku kā augstāko vērtību. Tas ir daudz augstāks un bīstamāks noziedzības veids nekā nacionālā noziedzība – noziedzība pret atsevišķu tautu.
   Kāda jēga dotajā risinājumā ir atsauksmei uz Satversmes melīgo 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” zina tikai viedais tiesībsargs. Latvija nav neatkarīga republika un nav demokrātiska republika. Par Latvijas neatkarību un demokrātiju var vienīgi blādīties bezizmēra muļķi (á la “lingvists”) vai bezizmēra nelieši (á la “nācijas tēvs”). 109.pants ir pamatoti izmantots: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”.
   Satversme tātad ikvienam garantē cilvēciskās eksistences saglabāšanos jebkuros apstākļos. Tā ir humāna pieeja, solot cilvēkam tiesības palikt cilvēkam visdažādākajos dzīves posmos. Satversmes konstitucionālā norma atbilst humānisma principiem. Taču šī konstitucionālā norma netiek ievērota. Valdošā kliķe ir pieļāvusi Satversmes pārkāpšanu humanitātes jomā. Valdošā kliķe ir humanitātes noziedzniece.
   Tiesībsargs vēršas pret savējiem, piesaistot tautas, piedodiet - “kultūrnācijas”, uzmanību valdošās kliķes humanitātes noziedzībai. Vai “kultūrnācija” un tās valdošā kliķe to ņems vērā? Vai “kultūrnācija” nekavējoties padzīs valdošo kliķi? Vai valdošā kliķe pati izdarīs “hara-kiri”?
   Protams, nekas nemainīsies. Visticamākais, valdošā kliķe un “kultūrnācija” neliksies ne zinis.  Vai tad valdošajā kliķē un “kultūrnācijā” kādu uztrauc kaut kā neatbilstība Satversmei? Tajā skaitā neatbilstība cilvēciskās esamības, eksistenciālā nodrošinājuma, humanitātes jomā. Valdošai kliķei ir "kultūrnācijas" masveida atbalsts, un Satversmes ignorēšana tāpēc arī var būt masveidīga. Tiesībsargs var katru dienu par kaut ko sūdzēties. Tā ir viņa misija: Mēneša laikā šis ir jau trešais tiesībsarga pieteikums Satversmes tiesā. Juris Jansons kā Satversmei neatbilstošu apstrīdējis arī garantēto minimālo ienākumu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu”.
   Tiesībsargs cītīgi spēlē savu lomu. Viņš cenšas. Bet viņam faktiski nav skatītāju. Viņa aktiera meistarība paliek bez aplausiem. Skan vienīgi izsmējīgs “Nu un tad! Kas tad ir panākts?”.
   Valdošā kliķe lieliski zina "kultūrnācijas" cilvēcisko kvalitāti. "Kultūrnācijas" dominējošais vairākums ir nevis kultūras iemiesojums, bet gan antihumānisma iemiesojums. Tādi kropli formulējumi kā "valstgriba", “ilgtspējība”, "kultūrnācija", “atvērt dialogu”, “klimata plāns”, “labas pārvaldības principi” var rasties tikai nepilnvērtīgās smadzenēs, bet nevis saprātīgu un morāli stabilu cilvēku smadzenēs.
   Latvijas “kultūrnācijas” dominējošais vairākums neapšaubāmi iet kopsolī ar Rietumu “kultūrnācijām”. Bet vai tas ir attaisnojums? Vai drīkstam nomierināties, atsaucoties uz Rietumu civilizācijas kopīgo pagrimumu?
   Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam. Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus atsevišķus defektus cilvēkos.
   Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits. Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Elites pašaizsardzības un pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms – atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no antihumānisma un dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība un intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas nespēja izmainīt.    Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem.
   XX gs. otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija. Tās centrā faktiski ir izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību, bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi, par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.






pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Aizkustinošas pieticības ekselence


  
Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim, bet uzskrēja kaut kam daudz baisākam, kura baisums jau sākas lišķīgajos apzīmējumos “nācijas tēvs”, “pravietis”.
   Raimonds Vējonis ir pelēkais zvirbulis. Viņš veģetē bez mānijas tēlot to, kas patiesībā nav un nevar būt. Pelēkie zvirbuļi bez godkārības nav vilki. “Nācija” faktiski centās atbrīvoties no pelēkā zvirbuļa. Vējonis darbojās atbilstoši Dieva dotajam cilvēciskajam potenciālam. Sēžot Rīgas pilī, viņš netēloja agresīvu un pašpārliecinātu vilku. Viņš nevienu neapdraudēja. Vējonis nepievērsās sevis “piarēšanai”. Viņam nepiemīta viltīgi nomaskēts savtīgums, kā arī glamūrīgas tukšrunāšanas tieksme. Viņš netēloja nacionālo varoni un savas intereses nemaskēja ar “valsts interesēm”. Viņš pilnā mērā apzinājās amata robežas un neiejaucās tur, kur tas Valsts prezidentam nav paredzēts Satversmē. Patiesībā viņš bija ideāli piemērots augstajam krēslam Rīgas pilī. Saskaņā ar LR konstitūciju Valsts prezidenta postenim piemēroti ir tikai pelēkie zvirbuļi bez sociāli politiskās konceptuālās patstāvības, bez stratēģiskās domāšanas, bez stratēģiskās iniciatīvas un bez valsts attīstības elementāra redzējuma.
   Pelēkā zvirbuļa vietā 61 tautas gaišākā galva ievēlēja “nācijas tēvu” – aizkustinošas pieticības ekselenci. Rīgas pilī tagad ir īpaša kaluma indivīds - ļoti rets eksemplārs. Tas ir indivīds, kurš bez bakalaura grāda juridiskajās zinātnēs tēlo "konstitucionālo tiesību" guru un nekautrējas uzstāties doktoru, profesoru, akadēmiķu klātbūtnē ar juridiska satura aplamām pamācībām. Tagad latviešiem ir ne tikai odiozs Valsts prezidents, bet arī odiozs zinātnieka etalons. Ne velti prof. J.Bojāra ironijā Levits iejāja “Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa”. Profesors brīdina “nāciju”: “Mums jau bija viens pravietis - Vulfsons, kas padomju laikā atklāti lielījās, ka bučojis padomju tankus pēc to ienākšanas Latvijā, bet pēc tam iespruka LTF kā ziepes vannā, tika ievēlēts par AP ārlietu komisijas priekšsēdētāju un kopā ar Jurkānu braukāja pa Eiropu un stāstīja kā Latvija pārkāpj cilvēka tiesības. Tikai ar mokām izdevās viņus noņemt. Bet viņš jau bija paspējis Antiņiem iedvest, ka ir galvenais varonis PSRS Tautas deputātu kongresā, kas pārliecinājis nosodīt Molotova Rībentropa paktu”.
   Prof. J.Bojārs “nācijas tēvu” kā zinātnieku precīzi portretējis: "Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās. Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā. Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti,” ka to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla - bla!” Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu. Turklāt Eiropas Tiesas tiesneša kritēriji nemaz nav tik augsti - tos “pēc vienbalsības principa uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības no personām, kuru neatkarība neizraisa šaubas un kuras atbilst kvalifikācijai, kāda nepieciešama augstākā līmeņa juristu posteņu ieņemšanai attiecīgajās valstīs, vai kuras ir atzītas kompetences juriskonsulti.” Tātad tur pat grādi nav pieprasīti! Vispār jau prezidenta kandidātam arī tas nav nepieciešams. Līdz šim pieticis ar balsu sarunāšanu Zvēru dārzā vai kaut kur uz Ventspils šosejas."
   Par “nācijas tēva” izglītību prof. J.Bojārs paskaidro: “ Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. - Pol.” - t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.”
   Tātad “nācijas tēvam” nav pat pakalaura grāda. Taču viņam tas nav šķērslis pamācīt “nāciju”: «Mums ir vajadzīga tāda universitāte, kas nacionālā līmenī nodrošina mūsdienīgas latviešu nācijas elites pēctecību un kvalitāti. Vienlaikus mums vajag kā lokālās un reģionālās, tā arī globālās kopainas mērogos domāt un spriest spējīgus cilvēkus, vispusīgi attīstītus pilsoņus ar plašu redzesloku, kas Latvijā ilgtermiņā spētu uzturēt spēkā demokrātiju. Arī demogrāfiskā situācija ir tāda, ka nevaram atļauties mazizglītotu vai pavirši izglītotu sabiedrības vairākumu.»
   Skaisti vārdi! Vienīgi rodas jautājums “Vai varam atļauties uzturēt pie bezmaksas ēdiena galda pavirši izglītotu Valsts prezidentu?”.
   2019.gada 15.oktobrī “Delfi” publicēja tekstu ar virsrakstu "Vienvērtība, brīvtelpa, konstitucionālais orgāns – ko Levits mums iemācījis pirmajās 100 dienās". Protams, "vienvērtības", "valstsgribas", "brīvtelpas" glamūrīgo pseidointelektuālismu ne katrs cilvēks spēj adekvāti novērtēt. Tāpat ne katrs cilvēks sapratīs, ka smieklīgi ir Valsts prezidenta darbībā visaugstāk vērtēt kaut kādu idiotisku "jaunvārdu" izgudrošanu un piedāvāšanu "nācijai" kā dzīves vislielāko nepieciešamību un labklājības avotu. Ne tādā veidā ir jāizpaužas valsts augstākās amatpersonas darbībai. “Delfi” redakcijas slavas dziesma “nācijas tēvam” faktiski ir dziļš apkaunojums “nācijas tēvam”. Domāju, “nācijas tēvs” nejūtas apkaunots.
   Jau agrāk rakstīju, ka “nācijas tēvs” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā un pārējā pasaulē. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. “Nācijas tēvs” ir pārliecināts, ka var sniegt par visiem jautājumiem tādu atbildi, kura radikāli atšķiras no citu cilvēku atbildēm. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu “nācijas” labā. Skaidrs, ka “nācijas tēva” izvēlētā stratēģija ir pilnīga bezjēdzība. Tāda bezjēdzīga stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir raksturīga dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem un nelimitēti nekaunīgiem indivīdiem.
   Jaunākā informācija par “nācijas tēva” dzīves apstākļiem ir šāda: “Prezidenta Egila Levita Jūrmalas rezidencē notiks vērienīgs remonts. Tādēļ viņš ar ģimeni no savas privātās dzīvesvietas jau sācis pārcelšanos uz Saeimas reprezentācijas namu Jūrmalā. [..] Egils Levits jau pirmajā preses konferencē atzina, ka kopā ar sievu dzīvos tur, kur valsts viņam ierādīs. [..] Valsts prezidenta kancelejā informēja, ka Egils Levits Jūrmalas rezidencē esot uzturējies vien pāris reižu un darba darīšanās, nevis pārcēlies uz turieni dzīvot. Strādnieki veiks apkures sistēmas pilnveidošanu, jumta un ārsienu siltināšanu, fasādes apgaismošanu, kā arī logu un ārdurvju nomaiņu. Pārbūve iecerēta itin vērienīga. Veikto darbu rezultātā tikšot samazinātas ēkas apsaimniekošanas izmaksas, radīti komfortabli uzturēšanās apstākļi, kā arī uzlabots rezidences vizuālais skats, izceļot tās reprezentatīvo raksturu. Projekta kopējās plānotās izmaksas ir 439 548 eiro”.
   Varam būt pilnīgi pārliecināti par citiem “nācijas” dāsni apmaksātiem izdevumiem. Dotajai summai vēl būs jāpieskaita summa par lepnām mēbelēm, porcelāna traukiem, persiešu paklājiem, “Baccarat” glāzēm un lustrām, visprestižāko firmu virtuves iekārtu un virtuves tehniku, un vēl daudz kā cita, kas aizkustinoši pieticīgam cilvēkam var palīdzēt uzturēt svaigu miesu, labu apetīti un neizsīkstošu retorisko mundrumu.
   Vējonis varēja dzīvot Jūrmalas rezidencē, bet “nācijas tēvs” nevar dzīvot Jūrmalas rezidencē. Vakar varēja dzīvot, bet šodien vairs nevar dzīvot! Tas, protams, ir dīvaini. Levits saka, ka Jūrmalas rezidence nav apdzīvojama. Vai tam piekrīt mājas saimnieki – “Valsts nekustāmie īpašumi”? Vai “nācijas tēvs” nemelo, lai pieticīgi greznāk iekārtotos skaistajā Saeimas reprezentācijas namā?
   Pieticīgi greznāks būs arī “nācijas tēva” rīcībā nodotais budžets. Galvenais iemesls - "visi redz kādu tempu uzņēmis un kādā kvalitātē strādā Valsts prezidents Egils Levits”.
   Valsts prezidenta kancelejas 2020. gada budžets būs 5,8 miljoni eiro. Tas būs par 16,8 procentiem jeb aptuveni 818 tūkstošiem lielāks nekā 2019. gadā. Prāvākā daļa no papildus summas tiks tērēta darbinieku atalgojumam - 2,38 miljoni eiro. Internetā teikts: “Valsts prezidenta ārpolitikas darbības nodrošināšanai papildus nepieciešami 70 tūkstoši eiro. Šifrēšanas iekārtas SINA Box iegāde izmaksās 23 200 eiro, jaunas Lietvedības un Apžēlošanas dienesta sistēmas izstrāde, ieviešana un licences iegāde maksās 48 500 eiro, savukārt jaunas Valsts prezidenta kancelejas tīmekļvietnes www.president.lv izstrāde - 36 tūkstošus eiro. 60 500 eiro plānots atvēlēt Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumiem, bet 12 tūkstošus eiro bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa portreta gleznošanai. Nākamgad algas pieaugums gaida arī Valsts prezidentu. Šogad izdevumi Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī saskaņā ar likumu Par valsts budžetu 2019. gadam nedrīkst pārsniegt 5520 eiro mēnesī, bet reprezentācijas izdevumi - 1104 eiro mēnesī. Savukārt nākama gada valsts budžeta projekts paredz attiecīgi 5960 eiro lielu maksimālo atalgojumu mēnesī un 1192 eiro reprezentācijas izdevumiem. Tātad pieaugums plānots aptuveni 8 procentu apmērā jeb 528 eiro mēnesī”.
   Aizkustinoši pieticīgs ir “nācijas tēva” materiālais stāvoklis. Internets vēsta: “Valsts prezidents Egils Levits ir uzkrājis 298 015 eiro, bet finanšu instrumentos ieguldījis 884 981 eiro, liecina Levita valsts amatpersonas deklarācija, kuru viņš iesniedzis, stājoties Valsts prezidenta amatā. Levitam pieder obligācijas 94 997 eiro vērtībā. Prezidentam ir arī līdzekļi četros ieguldījumu fondos – kopumā 245 540 eiro vērtībā, kā arī citi ieguldījumi 544 443 eiro vērtībā. Levits deklarējis 232 641 eiro uzkrājumus Luminor Bank Latvijas filiāle un 64 414 eiro uzkrājumus bankā Banque et Caisse d’Epargne de l’Etat Luksemburgā. Deklarācijā norādīts, ka Levitam ir arī 960 eiro uzkrājumi Francijas bankā Societe Generale. Levitam pieder arī divi zemes un viens ēkas nekustamais īpašums Engures pagastā. Savukārt kopīpašumā prezidentam pieder viens zemes īpašums Rīgā un deklarācijā neprecizēts nekustamā īpašuma veids. Deklarācijā norādīs, ka Levits īrē dzīvokli Luksemburgā. Prezidenta īpašumā ir 2009.gadā ražota Mercedes-Benz automašīna. Valsts pirmās amatpersonas īpašumā ir divi dzīvokļi Rīgā un viens – Cēsīs, kā arī divi zemes īpašumi Mārupes novadā, liecina Levita iesniegtā amatpersonas deklarācija.”
   “Nācijas tēva” aizkustinošo materiālo pieticību bez uzslavas nav atstājis prof. J.Bojārs: “Tomēr vai viņam ir tik liela ģimene, ka nepieciešams tik daudz rūmes visu izmitināšanai! Domāju, ka patiesībā viņš, šķiet, piepelnās ar nekustamo īpašumu spekulāciju, kas mūsu valstī arī nav noziegums.[..] Tomēr tāda lēruma apsaimniekošana taču prasa milzums laika un nodokļu maksāšanas. Kā un vai viņš, tronī ticis, jaudās to atlicināt rūpēm par savu valsti un tautu - sērdienīti! Nupat citētais no manas sociāldemokrāta apziņas viedokļa liek apšaubīt, ka tronī tikušais Levits gluži kā Templī iegājušais Jēzus tūdaļ uz karstām pēdām metīsies izdzīt “naudas mijējus un augļotājus”! Daudz ticamāk, ka viņš nekad nav aizmirsis, ka ir no slavenās Levitu - t.i. visgudro Tempļa priesteru un Toras skaidrotāju dzimtas un mūsu oligarhus, “naudas mijējus” un ātro kredītu un augļotājus nenerros. Jau Platons brīdināja tautu būt ļoti uzmanīgiem valdnieku izvēlē un neievēlēt tos, kas ļoti tiecas pēc varas, bet gan filozofus, kurus valdīt jāpiespiež! Atmostaties, naivie! Markss un Einšteins bija kristītie ebreji. Pajautājiet Levitam, vai viņš ir kristīts un var to pierādīt ar kristāmzīmi! Citādi var iznākt cirks, ka kristīgām vērtībām svēti ticošai tautai, kas katru gadu iet kājām cauri visai Latvijai uz lūgšanām Aglonā, būs nekristīgs Valsts prezidents un Satversmes 42. p. noteiktais “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vai šīs kurpes viņam arī skaidri acīmredzami nav par lielām!”.
   “Nācijas tēvs” ir aizkustinoši pieticīgs runas tēmas vai referāta tēmas izvēlē. Viņš parasti izvēlas vienu no vismaldinošākajām tēmām. Tāda tēma ir demokrātija.
   Tā, piemēram, “nācijas tēvs” Rīgas konferencē rosināja “domāt par demokrātijas kvalitātes un pilsoņa gribas un atbildības attiecībām. Valsts prezidents atzīmēja, ka zemas demokrātijas kvalitātes valstīs valda vairākuma balss, taču vāja ir likuma vara, uzticības līmenis institūcijām no sabiedrības puses ir zems un zema ir pašu institūciju efektivitāte”. Japānā kādā universitātē “nācijas tēvs” uzstājās ar lekciju "Latvijas skatījums uz mūsdienu izaicinājumiem, ar ko sastopas demokrātiskās iekārtas".
   Nopietnās politiskajās aprindās nav pieņemts atsaukties uz demokrātiju. Tāda pieeja tiek uzskatīta par primitīvu populismu un stulbu demagoģiju. Labi izglītoti politiķi zina, ka attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez drastiska voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais un policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātiju ir pašapmāns un informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu pūli, tautu, nāciju. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus vienīgi tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija stimulē zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ. Liela nekaunība un  reizē smieklīga izdarība ir kriminālā kapitālisma citadelē Latvijas Republikā lepoties ar demokrātiju un ieteikt citām valstīm mācīties no mums. Tā var rīkoties vienīgi indivīds, kura gaitas šajā Saulē nenosaka ne “sirdsapziņa”, ne “apziņa”. Ne velti “nācijas tēvs” ar šiem jēdzieniem putrojās, Saeimā nododot zvērestu.
   Taču “nācijas tēva” pieticība ir drausmīgi visaizkustinošākā (proti, visamorālākā) viņa attieksmē pret savu tautību. Karjeras dēļ viņš ir atsacījies no savas tautības. Tā cilvēki nedara. Tā dara tikai zemcilvēki. Lūk, ko par to saka prof. J.Bojārs: “Nesenajā intervijā Rēderam, bijušais LR prezidents Zatlers ļoti atturīgi atbildēja uz lūgumu novērtēt Levitu, vienīgi atzina, ka viņam ir sarežģīta dzīves PSRS vēsture. Acīmredzot, lai kara laikā izdzīvotu, viņa ģimenei bija jābēg uz PSRS. XX gadsimta septiņdesmitajos gados pēc Vācijas lūguma no PSRS atļāva izbraukt bijušajiem vācu tautības kolonistiem, kuri Staļina laikā tika izsūtīti uz Sibīriju un nezin kāpēc arī zināmam skaitam ebreju. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņa pases ailē – tautība - noteikti bija rakstīts “ebrejs”, jo vācietis viņš nav. Bet Internetā Levita publicētajās “Ziņās par Valsts prezidenta amata kandidātu“ 4. punktā viņš ierakstījis tautību - “latvietis.” Pēc Latvijā ieviestajiem kosmopolītiskajiem noteikumiem mēs varam pasē tautības aili neaizpildīt vispār, vai sevi nosaukt par nigērieti, lai gan āda balta. Es uzstāju, lai man ieraksta “latvietis.” Daži zvanītāji uz Radio -1 jautāja - “Nu, un kas, ka viņš ir ebrejs, Meierovics arī bija ebrejs!” Tiesa, bet viņš neslēpa savu tautību un neatkarības kara laikā, kad ne visas pasaules lielvaras bija gatavas atzīt Latvijas neatkarību, viņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem izcīnīja Latvijas atzīšanu Tautu Savienībā, bija vairāku Saeimu deputāts, ārlietu ministrs un reizi pat ministru prezidents. Nekā tāda nav Levitam, tāpēc - “Meierovica kurpes viņam arī par lielām”.  




piektdiena, 2019. gada 11. oktobris

Atraktīvā politiskā hronika: 10. oktobris



  
   Pēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā Saulē  sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
   Politiskās dzīves intensitāte diemžēl sagādā prāvas grūtības sociāli politisko procesu analizētājiem. Notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir par lielu, lai detalizēti apskatītu katru jauno idejisko, konceptuālo, stratēģisko pavērsienu, kuri pie tam, kā norādīju, ir neparasti un negaidīti. Tātad neatbilst pierastajai loģikai un sociāli politiskā segmenta domāšanas un rīcības vispārējām normām un tradīcijām.
   Neapšaubāmi, ar tik tikko minētajām grūtībām sociāli politiskā analītika nesastopas pirmo reizi. Ļoti liela notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir bijusi arī agrāk. Tā tas bija, piemēram, “perestroikas/atmodas” periodā. Toreiz arī viss ritēja neparasti un negaidīti spraigi. Katrs jaunais pavērsiens šķita svarīgs un vispusīga izvērtējuma cienīgs. Taču tādam izvērtējumam neatlika laika, jo tūlīt sekoja ne mazāk interesants un ne mazāk svarīgs pavērsiens.
   Tādai vēsturiskajai situācijai recepte jau sen ir izrakstīta; proti, jāveido notikumu hronika ar pēc iespējas izsmeļošākiem komentāriem. Hronika vēlāk kļūst informācijas bāze vēsturniekiem, sociologiem un citiem speciālistiem, pētot attiecīgo laikmetu.
   “Atraktīvā politiskā hronika” iecerēta kā informatīvā materiāla izlase. Tajā tiks iekļauts galvenokārt atraktīvs materiāls; respektīvi, tiks fiksēti emocionāli pievilcīgi, emocionāli piesaistoši notikumi, kuru saturā ir jūtas, subjektīva reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, mentalitātes apzinātas vai neapzinātas vibrācijas, zināšanu apjoms un pasaules izpratnes spējas.
   Hronika sākas ar vienu atraktīvi bagātu dienu oktobrī. Oktobris tagad latviešu tautai ir dārgs mēnesis – gada svētākais mēnesis. 2018.gada oktobrī Latvijā sākās jauns laikmets. Pagājis ir jaunā laikmeta pirmais gads. Pašlaik politiskās dzīves intensitāte nav mazinājusies. 2019.gada 10. oktobrī bija vairāki atraktīvi politiskie notikumi.
   10.oktobrī “Diena” vēstīja: “Ministrijas pārstāvji domē iepazīstināti ar pilsētas attīstības tendencēm un sociālekonomisko situāciju Liepājā, ostas, lidostas attīstības un uzņēmējdarbības aktualitātēm. Viens no sarunu tematiem bija arī jaunā cietuma būvniecība. "Šobrīd mums ir projekts, kas nozīmē, ka mērķim esam pavirzījušies par vienu soli tuvāk, tomēr, lai sāktu projekta realizāciju valstiskā līmenī (!?), jāpārskata projekta finansēšanas iespējas. Un šo jautājumu vēlamies apspriest arī kopā ar pašvaldību - kopīgi meklēt iespējas finanšu avotiem -, iespējams, jāizskata arī publiskās un privātās (!?) partnerības modeļi, kādi citviet pasaulē ir īstenoti arī cietuma būvniecības vajadzībām," paudis ministrs [Bordāns – A.P.], piebilstot, ka gadījumā, ja projekta īstenotāji spēs atrast pievienoto vērtību (!?), ko no šādas sadarbības gūtu uzņēmējs (!?), tad partnerība būtu iespējama. Ministrs arī norādījis, ka valstiskā līmenī vairs nav šaubu (!?) par moderna (!?) cietuma būvniecības lietderību, jo pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts (!?) par vietu, kurai jāveicina (!?) noziedzības turpināšanās. Tā esot atbilstoša vide, kas audzina, izglīto un resocializē ieslodzītos, tādējādi paaugstinot iespēju, ka pēc ieslodzījuma termiņa beigām persona pilnvērtīgi atgriežas un iekļaujas sabiedrībā.”
   Ļoti atraktīvs notikums! Emocijas burtiski aulekšo! Kā var nepiesaistīt ministra Bordāna atraktīvie izteikumi! Izrādās, cietuma celtniecība (cietums vispār) var būt ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, kolhoza, sovhoza, firmas, biedrības struktūra. Izrādās, cietumi var būt moderni un nemoderni. Tāpēc valdībai ir bijušas šaubas – būvēt modernu jeb nemodernu cietumu. Izrādās, “pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts par vietu, kurai jāveicina noziedzības turpināšanās”. Tātad agrāk bija pretējs viedoklis, un cietums tika uzskatīts par noziedzības turpināšanās vietu. Taču visatraktīvākais efekts ir Bordāna prātojumiem par privāto partnerību, uzņēmēju līdzdalību, pievienoto vērtību. Bet kāpēc gan lai viņš tā neprātotu! Ja pēcpadomju laikā par biznesu ir pārvērsta izglītība, medicīna, māksla un literatūra, tad kāpēc par biznesu nevarētu pārvērst arī cietumu? Cietuma bizness kā nekā būtu smaržīgāks bizness nekā, teiksim, atkritumu savākšanas bizness. Par sēdēšanu cietumā varētu noteikt cenu, biznesa plānā varētu paredzēt prāvu peļņu. Nav ticams, ka vilinošo iespēju pievērsties cietuma biznesam apdomātu tikai, pieņemsim, Šķēle, Šlesers, Ameriks.
   10.oktobrī “Delfi” lepojās: “Latvijā ir Eiropas Savienībā (ES) trešais lielākais psihiatrijas pacientiem paredzēto gultasvietu skaits slimnīcās, sniedzot iespēju nodrošināt 125 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" apkopotie dati. Latviju apsteidz Beļģija ar 136 slimnīcas gultām psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem un Vācija ar 128 gultasvietām. Savukārt ceturtajā vietā ir Malta, kas spēj nodrošināt 115 gultasvietas. Lietuva ierindojas piektajā vietā, nodrošinot 100 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt Igaunija atrodas vēl zemāk, ierindojoties 21.vietā ar iespēju nodrošināt 53 gultasvietas, kas ir par 23,1% jeb 16 gultasvietām mazāk nekā ES vidēji un par 57,8% jeb 72 gultasvietām mazāk kā Latvijā. Pēdējā vietā ES ierindojas Itālija, spējot nodrošināt deviņas gultasvietas psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir par 86,9% jeb 60 gultasvietām mazāk kā ES vidēji un 92,8% jeb 116 vietām mazāk kā Latvijā.”
   Dotā ziņa emocionāli piesaista divējādi.
   Pirmkārt, nav īsti skaidrs, vai nākas priecāties jeb bēdāties par gultasvietu lielo skaitu. Ja ir sarūpētas tik daudzas gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, tad tas liecina par sabiedrības psihisko neveselību. Latvijas sabiedrība ir psihiski nevesela un par lielo gultasvietu skaitu ir jākaunas.
   Otrkārt, “Delfos” doto informāciju papildina fotogrāfija. Tajā redzama slimnīcas palāta ar tukšām gultām. Un atkal nav īsti skaidrs, vai par tukšajām gultām nākas priecāties jeb bēdāties. Par laimi tajā pašā dienā interneta mediji ieviesa skaidrību: “Lai pārliecinātos, ka personai veselības stāvokļa dēļ nav ierobežotas spējas ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, viņu varēs nosūtīt veikt veselības pārbaudi. Valsts sekretāru sanāksmē šodien, 10.oktobrī, izsludināts noteikumu projekts, kas nosaka kārtību, kādā šī pārbaude būs veicama. Attiecīgi, ja valsts drošības iestādei būs pamatotas aizdomas, ka personai, kas pretendē uz speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir psihiski un uzvedības (!?) traucējumi, tai skaitā traucējumi alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošanas dēļ, kas dod pamatu apšaubīt viņa spēju ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, konkrēto cilvēku nosūtīs uz veselības pārbaudi”. Tātad sabiedrības psihiskās neveselības līmenis ir augsts, ja pat valsts augstāko institūtu darbinieku kontingentā ir iespējamas problēmas ar garīgo veselību. Ne velti doto atraktīvo informāciju (fotogrāfiju) viens cilvēks komentēja: “Gultas ir tukšas, jo visi trakie sēž Saeimā un valdībā!”.
   10.oktobrī (kāda bagāta diena!) tika saņemta ziņa, kas kontekstuāli saistāma ar 2019.gada vasaras vienu no atraktīvākajiem notikumiem: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudi par iespējamu interešu konfliktu Latvijas Universitātes (LU) dzīvokļu izīrēšanā. Pārbaude sākta pēc Valsts kontroles atklātajiem faktiem. Zināms, ka KNAB interesējies arī par LU rektora pienākumu izpildītāja Indriķa Muižnieka un viņa radinieku (!?) saistību ar darījumiem, kurus novērtējusi kā nesaimnieciskus.”
   Lieki ir atgādināt par Muižnieka nelietību rektora vēlēšanās un jaunu mācību korpusu celtniecībā. Drīzāk iederas atgādinājums par nelietības ontoloģiju. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Muižnieka nelietības nav izņēmums, un jaunā ziņa par mahinācijām ar dzīvokļiem ir loģiski pakārtota ziņa.