piektdiena, 2019. gada 19. aprīlis

Tautas pēdējā fāze: 3. sociālā šizofrenizācija


Tautas pēdējā fāze: 3. sociālā šizofrenizācija

   Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā viss notiek atbilstoši specifiskai loģikai: jo garīgi pretrunīgāki (šizofrēniskāki) dzīves apstākļi, jo garīgi pretrunīgāka (šizofrēniskāka) sabiedriskā apziņa.
   Latvijas sabiedrība garīgi pretrunīgos apstākļos dzīvo jau 30 un vairāk gadus. Nenormāla ir valsts iekārta, politika un ideoloģija. Nenormāli ir sabiedriskās apziņas visi veidi – māksla, zinātne, reliģija, filosofija, morāle, tiesības, masu komunikācija. Nenormālības galvenā izpausmes forma ir idejiskais pretrunīgums un pretdabiskums, idejiskā pretišķība un pretdarbība. Tam tā ir jābūt. Sabiedrisko apziņu nosaka sabiedriskās attiecības – ekonomiskās, politiskās, morālās, estētiskās. Ja sabiedriskās attiecības ir greizas, tad greiza ir arī sabiedriskā apziņa.
   Piemēram, tādi latviešu inteliģences no ārzemēm ievazātie garīgā pagrimuma “koncepti” kā “uzskatu plurālisms”, “vērtību plurālisms”, “patiesības plurālisms” spēja izraisīt vienīgi sociālo šizofrenizāciju, un tas tā praktiski ir noticis. Šodienas Latvijā tikšanās ar jocīgo laimi*, kad dzīves apstākļi katastrofāli pasliktinās un latviešu tautas garīgā nāve ir fakts, bet tajā pašā laikā tautas laimes indekss regulāri sasniedz jaunas virsotnes, liecina par drausmīgu sabiedriskās apziņas šizofrenizāciju.
   Dzīves idejiskais pretrunīgums ir izraisījis idejisko pretrunīgumu sabiedrības kolektīvajās smadzenēs un kolektīvajā sirdī. Cilvēki masveidā ir zaudējuši dzīves realitātes izpratni. Viņi vairs nezina, kas ir labs un kas ir slikts, kas godīgs un kas ir negodīgs, kas ir morāli tikumisks un kas ir morāli netikumisks, jo idejisko vērtību un normu vēsturiski tradicionālā sistēma tiek noliegta un tās vietā tiek piedāvāts idejiskais “plurālisms”. Bet tas praktiski apliecina idejiskā haosa uzvaru. Sabiedriskā apziņa ir novesta līdz “Makbeta” burvju līmenim. Burvēm skaistais ir neglītais, bet neglītais ir skaistais (“fair is foul, and foul is fair”).
   Sociālajai šizofrenizācijai vienmēr ir objektīvs faktors – sociuma psihiskās veselības stāvoklis. Jo psihiski stabilāks sociums, jo tas ir mazāk pakļauts šizofrenizācijai (reāli – dažāda veida idejiskajai zombēšanai un apzināti organizētai garīgajai destrukcijai). Psihiski stabils sociums  ir kompetentāks objektīvi uztvert un objektīvi skaidrot dzīves realitāti. Turpretī psihiski nestabilā sociumā šizofrenizācijai ir lielāki panākumi.
   Par Latvijas sociuma psihiskās veselības līmeni liecina konkrēti skaitļi. Par 2017.gadu tie ir pieejami internetā. Domājams, drīz tiks publicēti dati par 2018.gadu, un tie apliecinās, ka medicīnas iestādēs uzskaitē ir apmēram 100 000 psihiski slimu cilvēku.
   Skaidrs, ka ne visi psihiski nestabilie indivīdi ir uzskaitē un atpoguļojas valsts statistikā. Iespējams, vēl tikpat liels vai ievērojami lielāks cilvēku skaits (100 000 – 200 000) ir “nelegālie” psihiski neveselie cilvēki. Masu komunikācijas saturs medijos liecina, ka sabiedriskās apziņas kopējo ainu publiski apliecina galvenokārt psihiski neveseli indivīdi, demonstrējot idejisko “plurālismu” – fundamentāli šizofrēnisku dzīves izpratni. Runa nav tikai par jocīgo laimi. Runa ir par visnopietnāko dzīves procesu (ekonomikas, mākslas, zinātnes, izglītības, politikas, valsts institūtu) šizofrēnisko interpretāciju.
   Noteikti mināms vēl viens objektīvs faktors sabiedrības šizofrenizācijā – intelektuālais (jeb IQ) līmenis. Psihiski slimiem un intelektuāli bāli attīstītiem indivīdiem ir daudz kopēja. Viņi ir aktīvi, nenogurdināmi, neapturami, kas ne reti iet kopsolī ar agresīvu nekaunību un atklātu nelietību. Internets viņiem paver lielas iespējas ietekmēt sabiedrisko domu (tā zinātnē dēvē attiecīgajā laika periodā sociumā aktuālo idejisko tematiku). Internetā viņi var netraucēti izplatīt savu kroplo un amorālo dzīves notikumu izklāstu. Sabiedriskā doma relatīvi nonāk viņu ietekmē, un tāpēc var tikt koriģēta sabiedriskā apziņa, tajā iesūcoties dažāda satura idejiskajām nenormālībām.
   Piemēram, psihiski slimie un reizē ļoti nekaunīgie un nelietīgie troļļi (teiksim, portāla “Pietiek” žuļi, edges, feļi) un intelektuāli drausmīgi aprobežotie “grantiņi”, “gedrovici” (atkal atsaucos uz “Pietiek” gadiem ilgi sastopamo “publiku”) var atstāt zināmu ietekmi ne tikai uz viņiem analoģiska psihiskā un intelekta līmeņa hominīdiem, bet arī uz patstāvīgi domātnespējīgiem filistriem, vāji izglītotiem jauniešiem, t.s. masu cilvēkiem, kuri tagad ļoti plaši izmanto internetu.
   Vai Latvijā ir iespējams mazināt sociālās šizofrenizācijas tempu?
   Nav iespējams! Latviešiem nav īstas inteliģences, bet ir tikai kaut kāda pseidointeliģences masa, kura pati nav spējīga adekvāti reaģēt saskarsmē ar dzīves realitāti. Sociālo šizofrenizāciju var mazināt vienīgi apzināta un speciāli organizēta darbība, ko veic inteliģence. Taču, atkārtoju, latviešiem nav īstas inteliģences un nekas neliecina, ka tā varētu izveidoties perspektīvā. Gluži pretēji! Latvijā sociālās šizofrenizācijas temps strauji pieaug. “6.oktobra paaudzes” nonākšana tautas politiskajā vadībā iezvana sociālās šizofrenizācijas oficiālo laikmetu.
   Vai Latvijā kāds apzināti veicina sabiedriskās apziņas šizofrenizāciju? Vai Latvijā tiek apzināti organizēta sociuma garīgā destrukcija?
   Atbilde ir noliedzoša – apzināti neveicina un apzināti neorganizē. Latviešu inteliģencē neviens ar to apzināti nenodarbojas. Latviešu inteliģence (galvenokārt tā dēvētie “sorosisti”) savā darbībā vienīgi atgremo Rietumu autorus. Tas nenotiek apzināti, lai graudu savas tautas garīgo satvaru. Tas pamatā notiek stulbuma un bezatbildības rezultātā, nespējot pareizi novērtēt atgremoto Rietumu autoru antihumāno mērķi un tā sasniegšanas sekas.
   Pēcpadomju Latvijā sabiedriskās apziņas šizofrenizācijas bāze ir Rietumos, bet Rīgā ir tikai šīs bāzes multiplicētāji – bezdomīgi pavairotāji. Visa veida “plurālisma” dzimtene ir Rietumeiropa (visvairāk Francija). Rietumeiropas intelektuālās “inovācijas” ātri iemanījās savās interesēs izmantot ASV “šahisti” (sveiciens Bzežinska kungam, Deividam Rokfelleram tajā Saulē). Viņi, protams, apzināti nodarbojās ar sociālo šizofrenizāciju. Turklāt planetārā mērogā.
   Ja XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu civilizācijā ārdījās totalitārisms un diktatūras, tad XX gadsimta otrajā pusē tika apzināti ārdīta valstu varas vertikāle, amerikāņu “globālās demokrātijas” politiskajā teoloģijā valsts suverenitāti sludinot kā paradigmatisko ļaunumu. Kā zināms, šīs sludināšanas rezultātā arī latviešu tauta atsacījās no valstiskās suverenitātes un valstiskajai suverenitātei latviešu tautas sabiedriskajā apziņā tagad nav nekādas vērtības.
   Tas viss ir noticis “globālās demokrātijas” speciāli organizētās sociuma šizofrenizācijas rezultātā. Sabiedrisko apziņu vajadzēja tik lielā mērā saduļķot, lai cilvēki zaudētu ticību jebkurai patiesībai un vērtībai. Tā rezultātā cilvēki sāka ticēt arī valstiskās suverenitātes arhaiskumam un nevajadzībai.
   Mūsu politoloģisko un filosofisko “ēzeļu ekspertu” (ījābu, rozenvaldu, kudoru, ikstenu, cepurīšu, skudru, kūļu) vaina ir sekundāra. Viņi nav šizofrenizācijas “konceptu” un tehnoloģiju autori, bet ir tikai šo “konceptu” un tehnoloģiju vietējie atgremotāji. Diemžēl viņu destruktīvajai darbībai neviens nestājās ceļā. Viņi par savu destruktīvo darbību nekad nav izjutuši ne morālās un ne profesionālās sankcijas. Humanitātes noziegumi ir palikuši bez jebkāda soda.
   Tas ir noticis tāpēc, ka valdošajai kliķei neinteresē tautas garīgās sejas kvalitāte. Valdošās kliķes prātus nodarbina tikai organizētās noziedzības shēmas. Valdošās kliķes ideoloģiskā vienaldzība uzskatāmi atspoguļojās, piemēram, 2019.gada sākumā sakarā ar LTV vadības maiņu. Ja mums būtu normāla valsts, tad tās varas institūti ideoloģiski tik svarīgam masu komunikācijas elementam kā TV, pievērstu maksimālu uzmanību un vadošajos krēslos Zaķu salā sēdinātu piemērotus kadrus, bet nevis vienaldzīgi noskatītos, kā šajos krēslos iesēdina Olaines purvos atrastus kadrus.






Tautas pēdējā fāze: 2. jocīgā laime



   2019.gada 1.aprīlī Latvijā izveidojās jocīga situācija. Pie tam situācijas jocīgums netika apzināti izraisīts atbilstoši pirmā aprīļa, Lielās Joku dienas, reputācijai. Viss notika pilnā nopietnībā, un neviens nevienu necentās izjokot.
   Situācijas jocīgumu izraisīja publikācija interneta portālā “NRA.lv”. Citēju visu tekstu: “Latvijas iedzīvotāju laimes indekss šogad sasniedzis vēsturiski augstāko līmeni, liecina pētījumu aģentūras SKDS aptaujas dati. Šogad janvārī iedzīvotājiem ticis vaicāts, vai kopumā viņi jūtas laimīgi. Laimes indekss rēķināts, balstoties uz atbildēm četru punktu skalā - laimīgs, drīzāk laimīgs, drīzāk nelaimīgs, nelaimīgs. Atbilžu procentuālās vērtības summētas, pirms tam tām piešķirot dažādus īpatsvarus. Laimes indekss var būt robežās no -100 līdz +100. Janvārī fiksētais laimes indekss sasniedzis atzīmi +41,9, kas ir augstākais rādītājs novērojumu vēsturē. Gada laikā indekss palielinājies par 2,2 ballēm. Drūmāk noskaņoti iedzīvotāji bija 2000.gadu sākumā - 2001.gadā laimes indekss bijis vien +5,5 balles augsts. Laimes indeksa kritums fiksēts arī ekonomiskās krīzes laikā, 2010.gadā indeksam noslīdot līdz +15,5”.
   Tas ir ļoti interesanti! Laikā, kad latviešu tauta ir nonākusi viskatastrofālākajā stāvoklī savas pastāvēšanas gadsimtos, latviešu tauta ir vislaimīgākā! Tātad latviešu tautu laimīgu dara tās izmiršana, novecošana, labāko cilvēku izklīšana Galaktikā, kriminālais kapitālisms, daunu, idiotu, gobzemblēžu, dagmārbeitneru šarlatānu dirnēšana parlamentā, fundamentāli nevērtīgā "6.oktobra paaudze", noziegumu brīvība, masveida organizētā noziedzība, pederasts kā valsts un tautas starptautiskais simbols, iespēja latviešu nacionālajā valstī par Valsts prezidentu ievēlēt glumu un pelēku ebreju (“nācijas tēvu”!?), no kura jau sen ir novērsies viņa etnoss. Latviešu tauta vislaimīgākā jūtas vēsturiskajā periodā, kad tai nav nevienas normālas paaudzes. Visjaunākā "6.oktobra paaudze" ir pilnīgs brāķis, vidējā paaudze ar aktīvo reti kroplo varas inteliģenci un zagļu miljonu ir pārsvarā (90-95%) nederīga, bet vecākajā paaudzē arī ir pārāk liels skaits cilvēku, kuri aizvadītajos 30 gados nav bijuši spējīgi saprast "perestroikas" noziedzīgo būtību un kādā valstiskajā simulakrā viņi aizvada mūžu.
   Situācija patiešām ir jocīga. Ļoti jocīga, kaut gan vārds “jocīga” nav vispiemērotākais vārds dotās situācijas apzīmējumā. Sabiedriskās apziņas atrautība no realitātes ir pārāk liela. Daudz piemērotāki ir vārdi “šizofrēniska”, “absurda”, “debila”, “idiotiska”, “nenormāla”, “ārprātīga”, “psihedēliska”, “psihogēniska”, “psihopātiska”, “antipātiska”. Situāciju izraisa ļoti dziļš neveselīgs stāvoklis sabiedrībā. Tāda situācija var rasties vienīgi stabilas sociuma patoģenēzes rezultātā, kad tiekamies ar nepārprotami izteiktu sociālo patoloģiju. Pie tam tiekamies ar speciālo patoloģiju – konkrētu sociālo slimību izraisītām pārmaiņām.
   Starp citu, 2019.gada 30.martā portālā “Delfi” bija šāda ziņa: “Veselības ministre Ilze Viņķele (AP) par sava darba prioritāti vēlas izvirzīt psihiatrijas attīstīšanu”.
   Tātad jau pēc vienas dienas ministres priekšlikums kļuva objektīvi pamatots. 1.aprīlī publicētā ziņa par sociologu laimes indeksa pētījuma rezultātiem apstiprināja psihiatrijas akūto nepieciešamību.
   Uzmanība pievēršama ministres skaidrojumam: “"Iepretim onkoloģijai vai kardioloģijai, kas ir tādas kā modes jomas, par kurām runā visa valsts, psihiatrija mums vienmēr ir bijusi stigmatizēta," sacīja Viņķele. "Vienmēr par maz ir bijis naudas, ārstu un arī sabiedrībā par to ir ticis par maz runāts, kaut arī ciešanu apjoms nav mazāks," viņa atzina”.
   Ministre vārdu “stigmatizēta” acīmredzot atvasina no svešvārda “stigma”. Ar to apzīmē iededzinātu kauna un negoda zīmi. Kādreiz iededzināja attiecīgu zīmi noziedzniekiem un vergiem. Ministres ieskatā pie mums nosacīta kauna zīme vienmēr ir bijusi psihiatrijai, bet galvenais - “sabiedrībā par to ir ticis par maz runāts, kaut arī ciešanu apjoms nav mazāks”.
   Zelta vārdi! Ministres kundze ir perfekti uztvērusi tautas psihisko stāvokli un formulējusi aktuālu uzdevumu vietējai veselības aizsardzībai. Latvijā turpmāk nav jākaunas par psihiatrijas prioritāti. Psihiatrijas prakses grandiozais vēriens var kļūt nacionālais lepnums, bet nevis “stigmatizēts” kauna traips.
   Taču faktiski nekas unikāls nav noticis. 1945.gadā intervijā presei Gustavs Jungs vācu tautu nosauca par “psihopātu tautu”. Vācu tautas apziņu totāli sagandējusi nacistiskā ideoloģija. Acīmredzot arī kriminālā kapitālisma ideoloģija nav mazāk talantīga un arī spēj masveidā sagandēt tautas apziņu.
   Laime nav viendabīga parādība. Neskaidru jautājumu daudz. Pirmais neskaidrais jautājums ir jautājums “Kas ir laime?”. Seko jautājumi “Kas izraisa laimi?” un “Kā izpaužas laime?”. Taču laimes neviendabīgums nekad nav mazinājis interesi par šo skaisto parādību. Par laimi vienmēr ir interesējusies filosofija, ētika, psiholoģija, socioloģija, reliģija, fizioloģija. Katrā izziņas disciplīnā ir sava laimes definīcija.
   Tā, piemēram, fizioloģijā laimi saista ar “laimes hormoniem”. Bioloģiski aktīvā viela serotonīns nodrošina ilglaicīgu laimes sajūtu. Savukārt cita bioloģiski aktīvā viela endorfīns ir īslaicīga prieka un eiforijas līdzautors.
   Antīkajā filosofijā laime bija uzmanības centrā. Tā tas īpaši bija eidemonismā – morāles izpratnei veltītā filosofiskā virzienā, par augstāko cilvēka dzīves vērtību pasludinot laimi un par cilvēka rīcības tikumīguma galveno kritēriju atzīstot tieksmi pēc laimes. Arī reliģijā laime nav aizmirsta. Vienīgi tā nav sasniedzama šajā dzīvē (in hac vita).
   Vērīgi nākas izturēties pret laimes skaidrojumu psiholoģijā. Varbūt laimes psiholoģiskais skaidrojums ir vispareizākais un visprecīzāk atbilst laimes būtībai.
   Psiholoģija stingri nodala laimi un apmierinātību. Laime ir iespējama tikai īsu brīdi. Laime ir momenta izpausme. Laime ilgst īsu laika sprīdi - mirkli, acumirkli. Laime ir tad, kad iekšējās pozitīvās emocijas cilvēkā sasniedz vislielāko intensitāti. Bet tas neturpinās ilgi. Ilgi turpinās apmierinātība. Faktiski sociologiem vajadzētu pievērsties “apmierinātības indeksam”, kas ir relatīvi ilglaicīgs un relatīvi konkretizējams cilvēka stāvoklis. 
   Bet vispār laimes pētīšana ir iluzora darbība. Nevar būt pamatotas cerības kaut ko precīzi noskaidrot. Laime ir izteikti individuāla parādība – individuāli īpatnēja un savdabīga emocionālā izpausme. Laimei nav imperatīvs (pavēle, neatlaidīga prasība), liekot cilvēkam darīt kaut ko konkrētu, lai cilvēks būtu laimīgs. Ne velti Kants teica, ka “laime ir nevis prāta ideāls, bet iztēles ideāls”. Savukārt Pitagors mierināja: “Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā”.
   Protams, latviešu sociologi nav vienīgie laimes indeksa apčubinātāji. Tautas laimīguma pakāpi noskaidro arī citās zemēs. Turklāt eksistē planetāra mēroga pētījumi. Arī tie liecina par laimīguma kāpumu latviešu tautā: "Latvija Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) veidotajā pasaules laimes indeksā [2017.g.] ieņem 54. vietu 155 valstu konkurencē (!?). Tas ir par 14 vietām augstāk nekā 2016. gadā”.
   Laime nav tikai laime. Laime ir padarīta nelaimīga. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos laime kļuva politikas elements. Nav ticams, ka laimei tas patīk. Visdrīzāk tas laimi dara nelaimīgu. Laimes indeksa socioloģiskajiem pētījumiem ir tikai viena funkcija - politiskā funkcija.
   Laimes politizāciju aizsāka amerikāņi 1776.gada 4.jūlijā pieņemtajā “Neatkarības deklarācijā”. Tas ir politisks dokuments. ASV tas ir vissvarīgākais politiskais dokuments. Tā mērķis ir vienīgi politiskais mērķis. Deklarācijā ir fiksētas “katram neatņemamas tiesības tiekties pēc laimes”. Tātad laime ieguva politisko statusu, politisko misiju, politisko vērtību. Deklarācijā pasludinātās tiesības tiekties pēc laimes ir tautas politiskās tiesības.
   Laimes politizācija sevišķi populāra kļuva XX gadsimtā. Slaveni ir Lielbritānijas premjerministra Deivida Kamerona vārdi: “Laime ir galvenais mūsdienu politiskais izaicinājums”. Tiesības uz laimi ir formulētas Japānas, Dienvidkorejas, Brazīlijas konstitūcijā.
   Neapšaubāmi, laimes politizācija nevar visiem patikt. Visdzēlīgākā kritika tiek veltīta laimes politizācijas pionieriem – amerikāņiem. Tiek izsmieta laimes teorijas propaganda ASV ideoloģijā. Amizants ir pašu amerikāņu pienesums laimes politizācijas kritikai. Tā, piemēram, Prinstonas universitātes zinātnieki nesen noskaidroja, ka amerikāņiem laime sākas no 75 000 $ ienākumiem gadā. Ja ir mazāki ienākumi, tad amerikāņi nekad nav laimīgi.*
   XX gadsimtā laimi sāka aktīvi izmantot ideoloģiskajā retorikā, propagandējot mērķi visus cilvēkus virzīt uz laimi. Ideologi ļoti labi zināja atbildi uz jautājumu “Kas cilvēkus dara nelaimīgus?”. Сilvēkus nelaimīgus dara, pirmkārt, prāts un, otrkārt, atmiņa. Tādējādi vispārējās laimes nodrošināšanai cilvēkiem ir jāatņem prāts (Dont worry, be happy!) un atmiņa. Rietumu civilizācijā XX gadsimta otrajā pusē to visu praktiski sāka realizēt valdošās politiskās elites atbalstītais postmodernisms, sabiedrības masās stimulējot tagadnes kultu un viedokļu plurālismu. Sabiedrībā strauji mazinājās prāta autoritāte un izzuda interese par vēsturi un kultūras mantojumu.
   Latvijā jocīgās situācijas cēlonis ir šausmīgā dzīve aizvadītajos 30 gados. Sabiedriskās apziņas kolosālo atrautību no realitātes izraisa dzīves šausmīgās iekšējās pretrunas -  politiski deklarēto un konkrēto procesu nesaderība, patiesības un melu (postpatiesības) paralēlisms, jebkuru vērtību un normu devalvācija, visatļautības un bezatbildības nesodamība, slavenā noziegumu brīvība. Būtu milzīgs pārsteigums, ja pēc tik destruktīvas 30 gadus ilgas dzīves, sabiedriskā apziņa funkcionētu psihiski normāli.

*2019.gada 3.aprīlī portālā “Delfi” tika ievietota šāda ziņa: Lai gan pirms pāris gadiem veiktajā pētījumā par laimīgu cilvēku Latvijā nauda netiek nosaukta kā Top3 laimes avots, "Swedbank" PrivateBank eksperte Karīna Kulberga trešdien notiekošajā vadītāju konferencē EBIT norāda – lai Latvijā cilvēks sevi sauktu par laimīgu, viņš mēnesī gribētu saņemt 1000 eiro”.


Tautas pēdējā fāze: 1. pamatbūtība


   
   Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”. Tautas garīgā bojāeja notiek precīzi saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi šajā jomā. Pagātnē garīgi gājušas bojā daudzas tautas, savu vēsturi noslēdzot ar izšķīšanu citu tautu sastāvā. Zinātne ir izanalizējusi šo rūgto pieredzi. Tie cilvēki, kuri zina attiecīgās “grāmatas”, tagad var skaidri fiksēt tautas bojāejas nenovēršamās pazīmes latviešu etnosā. Latvieši ir sasnieguši pēdējo fāzi. Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums ir nenovēršams, un tauta izbeidz pastāvēt kā kolektīvs subjekts. Eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” runa būs par garīgās bojāejas atsevišķām izpausmēm šodienas dzīvē.

 *

   Katras tautas vēsturē novērojams secīgu fāžu komplekts. Vispirms tiekamies ar tautas veidošanās fāzi. Katrai tautai ir savdabīgs inkubācijas periods. Pēc tam tiekamies ar pacēluma fāzi. Tālāk seko brieduma fāze. Tajā tauta sasniedz visaugstāko līmeni savā attīstībā. Latviešu tautai tas bija XX gs. 70.gados, kad garīgā un materiālās kultūra sasniedza visaugstākās virsotnes.  Pēc brieduma fāzes mēdz būt zināms lūzums, ievadot inerces fāzi. Tajā kūtrums, bezdarbīgums, neaktivitāte pārtop stagnācijā – sastingumā, attīstības trūkumā.
   Tautas vēsturē ir arī pēdējā fāze. Tajā izbeidzas tautas garīgā pastāvēšana. Zinātnē šo fāzi dēvē par obskurācijas fāzi. Tātad tiek izmantots tumsonību apzīmējošais svešvārds “obskurantisms”.
   Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums ir nenovēršams, un tauta izbeidz pastāvēt kā kolektīvs subjekts. Turpina dzīvot indivīdi ar attiecīgu etnisko identitāti, taču nenovēršami pārtrauc eksistēt tauta kā garīgi pilnvērtīgs etniskais kolektīvs. Pēdējā fāzē strauji degradējas visi garīgie procesi un nemitīgi devalvējas visi parametri, kuri tautu raksturo kā radošu un organizatoriski spējīgu cilvēku kopumu. Tautas pēdējā fāzē vairs netiekamies ar tautu, bet tiekamies ar pūli, iedzīvotājiem, populāciju. Tautas kā etnosociālas sistēmas vietā ir radies sava veida antropoloģiskais molusks – veģetējoša mīkstmiešu grupa bez sociāli konsolidējoša un politiski integrējoša mugurkaula. Tautas saliedētības un vienotības vietā ir tapis idejiski nesaistītu hominīdu bars, kuram nepiemīt nedalāmība un veselums.
   Parasti terminoloģija ir neprecīza un maldinoša. Tautas pēdējā fāze nav tautas fiziskās esamības gals. Kad publikācijās tiekamies ar sinonīmiski lietotiem vārdiem “tautas bojāeja”, “tautas katastrofa”, “tautas gals”, “tautas traģēdija”, “tautas beigas”, tad faktiski runa nav par tautas nonākšanu kapsētā. Ar tik tikko minētajiem vārdiem vienmēr apzīmē tautas garīgo nāvi arī tad, ja tas netiek speciāli akcentēts.
   Cilvēces vēsturē nākas sastapties ar daudzu tautu, valstu, impēriju, civilizāciju bojāeju. Taču tas nenozīmē ļaužu masveida nomiršanu.
   Piemēram, Romas impērijas bojāeja nekādā gadījumā nenoslēdzās ar romiešu masveida nāvi. Tas pats attiecas uz trešo baltu etnosu – prūšiem. Prūšu tautas bojāeja nebija, tā teikt, prūšu kolektīvā došanās Viņā Saulē.
   Zinātne pēc tautas pēdējās fāzes saskata vēl vienu stadiju. Šajā stadijā tauta vairs neeksistē. Tauta kā kolektīvs subjekts ir pilnīgi gājusi bojā. Šajā stadijā eksistē vienīgi tautas relikti – cilvēki, kas saglabājušies kā paliekas no seniem laikiem; proti, tautas kādreizējās pastāvēšanas. Atsevišķi zinātnieki šo stadiju dēvē par memoriālo stadiju. Tajā valda atmiņas par pagātni.
   Piemēram, tas spilgti attiecas uz jau minētajiem prūšiem. Prūši nenomira, bet galvenokārt pārvācojās un pārcēlās dzīvot uz citām zemēm, izšķīstot vietējā etniskajā kolektīvā. Viņu liktenī iestājās memoriālā stadija, kas turpinās šobaltdien. Arī Latvijā ir prūšu fani, kuri jūsmo par prūšu pagātni un savu etnisko izcelsmi saista ar prūšiem. Vācijā prūsisko izcelmi atzīst apmēram viens miljons vāciešu.
   Latviešus gaida prūšu liktenis. Latvieši ir sasnieguši tautas pēdējo fāzi. Tā sākās aizvadītā gadsimta 90.gados un ļoti intensīvi turpinās pašlaik. Šajā bēdīgajā procesā ietilpst ne tikai tautas vērtīgākās daļas Latvijas pamešana un perspektīvā neizbēgamā izšķīšana vietējos etniskajos kolektīvos. Šajā procesā vēl ietilpst daudzas izpausmes, nepārprotami liecinot par latviešu tautas garīgo sabrukumu. Viss notiek zinātniski pamatoti. Viss notiek atbilstoši teorijai par tautas pēdējo fāzi.
   Latviešu tautā jau nav sastopami galvenie parametri, kuri tautu raksturo kā kolektīvo subjektu. Pie tam nav sastopams pats galvenais parametrs – tautas suverēnā valsts kā tautas pašnoteikšanās tiesību rezultāts. Katras tautas metafiziskais mērķis ir iegūt pašnoteikšanās tiesības un izveidot savu valsti, kas kļūst tautas suverenitātes apliecinājums un sargātājs. Latviešu tauta ir brīvprātīgi atsacījusies no iespējas dzīvot suverēnā valstī. Latviešu tauta nevēlas būt suverēna tauta.
   Ja tautai suverēna valsts nav nekāda vērtība, tad lavīnveidīgi sākas tautas garīgais sabrukums visos esamības segmentos. Tauta pārstāj funkcionēt kā etnosociāla sistēma. Nekas vairs nenotiek tautas kolektīvo interešu labā. Tā vietā stājas atsevišķu grupu, klanu, partiju un pat atsevišķu indivīdu interešu realizācija. Latvijā pašlaik primārās ir “koalīcijas” intereses. Viss notiek “koalīcijas” interesēs, nekaunoties piesegt “koalīcijas” locekļu dažāda veida noziegumus.
   Par latviešu tautas garīgā pagrimuma vērienu nepārprotami liecina personību trūkums un elites trūkums. Tauta bez personībām un bez elites nav dzīvotspējīga tauta. Latviešu inteliģences vairākums (to saucu par varas inteliģenci) dezertēja jau 90.gadu sākumā, atsakoties pretoties tādām ārzemēs dzimušām sociālajām un morāli tikumiskajām destrukcijām kā “demokrātijas eksports”, “humanitārā intervence”, “globālais liberālisms”, “seksuālā revolūcija”, “postmodernisms”. Ja nav personību un nav elites, tad visus garīgos procesus nekavējoties pārklāj dažādu pelēcību mietpilsoniskais seklums, pseidointelektuālā pārgudrība, šarlatānisms, vulgarizācija – pārāk vienkāršota interpretācija, visu padarot banālu un bezgaumīgu.
   Neapšaubāmi, latviešiem ir talantīgi un apdāvināti cilvēki. Daudzi jaunieši noteikti ir mākslinieciski spējīgi vai zinātniski spējīgi. Viņiem ir skaidrs priekšstats par mākslas būtību vai zinātnes būtību. Viņi zina, kas ir īsta māksla vai kas ir īsta zinātne. Bet vai tādiem cilvēkiem ir izredzes mākslinieciski vai zinātniski pilnvērtīgi sevi apliecināt Latvijas garīgajā vidē, kurā estētisko toni nosaka “Satori”, “Rīgas Laiks”, “Delfi”, Kultūrkapitāla fonds, bet zinātnisko toni nosaka “jābūtības dimensijas”, “zemnieku tautas”, “genderisma” akadēmiskie sludinātāji un citi kvazizinātnieki augstskolās? Slavenās frāzes “šodienas nācijas tēvs” autore sevi dēvē par “kultūrsocioloģi”. Vai viņas akadēmiskajā vidē ir vieta īstiem jaunajiem zinātniekiem? Šajā akadēmiskajā vidē vairāk vai mazāk visi ir šarlatāni. Ja tas tā nebūtu, tad “kultūrsocioloģe” būtu “kultūrsocioloģe” tikai savā virtuvē un vēl vienā vietā...
   Par 2019.gada pavasarī slaveno politisko šarlatānismu “šodienas nācijas tēvs” var ironizēt un pasmieties. Taču faktiski viss ir daudz nopietnāk. Tas nav tikai vienas sievietes šarlatānisms. Viņas šarlatānisms sakņojas visā garīgajā kultūrā. Tas ir oficiāli akceptēts šarlatānisms. Sieviete strādā akadēmiskā iestādē. Viņa jau agrāk bija slavena ar šarlatānismu zinātniskajās publikācijās. Tagad šī sieviete ir parlamemta priekšsēdētāja vietniece – trešais cilvēks Latvijas politiskajā varā. Tātad pret viņas šarlatānismu nevienam nav nekādas iebildes ne zinātnē, ne politikā. Tātad šarlatāne un šarlatānisms pilnā mērā iederas tautas garīgajā pasaulē. Cita secinājuma nevar būt. Tāpēc pats par sevi ir saprotams, ka Latvijā vairs nav vietas īstiem māksliniekiem un īstiem zinātniekiem, kā arī īstiem politiķiem.
   Pēdējā fāzē tautas garīgais sabrukums aptver sabiedriskās apziņas visus veidus – mākslu, zinātni, morāli, tiesības, reliģiju, ideoloģiju. Pēdējā fāzē pārstāj pulsēt tas, ko dēvē par tautas garu, nacionālo garu, tautas vienotības garu un patriotisma garu. Kā jau minēju, tautas vietā ir pūlis, iedzīvotāji, populācija, kā arī “koalīcija” bez vienotas vērtību sistēmas. Racionāli saprātīgas apziņas vietā nostiprinās bezprātīga apziņa. Skaidri ir redzama bezprātīgās apzinas aberācija – nomaldīšanās un novirze no normas.
   Ja nav valsts, tad par tautas garu neviens nerūpējas. Tautas gars ir jāstimulē un jāstabilizē valsts ideoloģijai, formulējot vienojošus ideālus, nacionālos uzdevumus un garīgos mērķus. Tauta bez valsts, tautas garīgā kuratora, iet bojā. Tautai vairs nav interese ne par kultūru, ne par dabu.
   Kā jau paskaidroju, obskurācijas fāzei seko memoriālā stadija. Pie mums tās būtisks simptoms, piemēram, ir nesenā ziņa par tautiešu nevēlēšanos no Lielbritānijas atgriezties Latvijā pēc “breksita”. Tas liecina, ka tautas prāva daļa jau ir apzināti izvēlējusies memoriālo stadiju un latviešu nākotnē memoriālā stadija ir vienīgā perspektīva. Tai nav alternatīvas.

pirmdiena, 2019. gada 15. aprīlis

Nacionālais suicīds



   2019.gada 15.aprīlī latviešu tautas viena daļa tika iepriecināta ar šādu ziņu: “Koalīcijas partijas sadarbības sanāksmē vienojušās par kopīgu atbalstu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesim Egilam Levitam Valsts prezidenta amatā. Kandidatūra Valsts prezidenta amatam koalīcijai būs jāiesniedz maija sākumā Saeimas prezidijam. Visticamāk, opozīcijas partijas līdz maija sākumam nāks klajā ar savu redzējumu par labākajiem augstā amata kandidātiem. "No koalīcijas partijām ir izvirzīts viens kandidāts, vairāk nav. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc Levita kungam nevarētu būt Saeimas vairākuma atbalsta," pēc sadarbības sanāksmes paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV)”.
   Nākas atbildēt uz daudziem jautājumiem.
   Kāpēc latviešu visnacionālākais politiskais slānis “naciķi” tik enerģiski aizstāv ebreju? Ko tas nozīmē? Kas aiz tā slēpjas? Kāpēc ebreju aizstāv tie, kuriem nav sveša antisemītisma apliecināšana? Kāpēc “naciķi” nebaidās no sava tradicionālā elektorāta dusmām?
   Kāpēc tiek uzkurināts antisemītisms latviešu sabiedrībā, par ko uzskatāmi liecina jaunākie interneta materiāli? Kāpēc tas tiek pašlaik darīts? Ko ar to vēlas retušēt sabiedrības virzībā? No kā vēlas novērst latviešu uzmanību?
   Vai ir ticams, ka tiekamies nevis ar specdienestu pasākumu, bet tiekamies vienīgi ar latviešu varas inteliģences stulbumu, kad prāta dabiskajai loģikai un veselajam saprātam nav nekādas nozīmes?
   Austrumeiropā tāda politiskā līmeņa amatpersonu izvēle kā Valsts prezidents vienmēr ir specdienestu uzmanības lokā. Procesu vada specdienesti. Process ir ne tikai attiecīgās valsts specdienestu, bet arī ārzemju specdienestu uzmanības lokā ģeopolitisko, ģeoekonomisko, militāro interešu aizstāvēšanai.
   Tā tas noteikti ir arī tagad Latvijā. Ebreju virza pat tādi politiskie spēki, kuru repertuārā antisemītisma tematika ir tradicionāla. To visi zina, un “naciķu” rīcība ir liels pārsteigums. Tātad šie spēki (proti, “naciķi”) ir saņēmuši kāda specdienesta attiecīgu rīkojumu. Ebreju virza kāds noteikts specdienests. Tikai ir jautājums – kuras valsts specdienests?
   Tomēr ir iespējams, ka virza pat divu, trīs valstu specdienesti. Taču, visticamākais, galvenais virzītājs ir tas specdienests, kura uzdevumā Minsteres ebrejs tika norīkots uz Latviju LKP/VDK morālo kastrātu rīcībā "demokrātiskuma", "neatkarības", "brīvības", “tiesiskuma” tēlošanai.
   Latvijā nav paredzēts mainīt LKP/VDK morālo kastrātu varu. Tātad pamatā virza tas specdienests, kura misija ir aizstāvēt LKP/VDK morālo kastrātu kriminālo kapitālismu. Nav speciāli jānosauc šis specdienests. To katrs zina, kurš dzīvo ar prātu.
   Tāpat ir zināms, ka Latvijā saglabāt kriminālo kapitālismu ir ieinteresēti ne tikai vietējie noziedznieki, bet arī, piemēram, Krievijas, ASV, Rietumeiropas “finansu kapitālisma” noziedznieki. Mūsu banku planetāri slavenie nedarbi tam ir vistiešākais apliecinājums.
   Protams, liela loma kriminālā kapitālisma saglabāšanā ir latviešu miljonam, kas vairs nespētu eksistēt bez zagšanas un organizētās noziedzības. Latviešu  miljona morālais pagrimums aizvadītajos 30 gados ir būtisks faktors kriminālā kapitālisma turpinājumā. Tauta pati ir izvēlējusies nacionālo suicīdu.
   Ebreja enerģiskā bīdīšana Valsts prezidenta krēslā noteikti ir latviešu nacionālo nodevēju subkultūras noziedzības apogejs – augstākā virsotne. Tas ir nacionāli viens no visreakcionārākajiem noziegumiem, ko līdz šim ir izdarījusi latviešu nacionālo nodevēju subkultūra. Ar reakcionāro rīcību Valsts prezidenta jautājumā var konkurēt vienīgi atsacīšanās no valsts suverenitātes 2003.gada referendumā, kas arī uzskatāms par nacionāli ļoti reakcionāru rīcību – šausmīgu nacionālo noziegumu.
   Pasaulē visam ir sākums, un pasaulē visam ir beigas. Tas attiecas arī uz tautu/valsti/impēriju/civilizāciju. Katrā ziņā latviešu nacionālo nodevēju subkultūras noziedzības apogejs ir organiski vienots ar latviešu tautas garīgās pastāvēšanas beigu fāzi. Nacionālās noziedzības apogejs nekādā ziņā nav sākums kaut kam jaunam un pozitīvam, kā arī nav vitāls turpinājums kaut kam vērtīgam no agrāk aizsāktā. Nacionālās noziedzības apogejs ir latviešu garīgo beigu, pēdējās fāzes, elements. Tas ir jāapzinās pilnā mērā. Tā kā jau agrāk ir pastrādāti šausmīgi nacionālie noziegumi, aizvadītie 30 gadi bija noziegumu brīvības un organizētās noziedzības gadi, pilnīgi nevērtīgās “6.oktobra paaudzes” izauklēšanas gadi, tautas izmiršanas un vērtīgāko cilvēku Latvijas pamešanas gadi, dotais apogejs apliecina, ka latviešu tautas garīgās beigas ir sasniegušas “finiša taisni” – pēdējos metrus.
   Latviešu sabiedriskajā apziņā jau ir pārāk liela disonanse starp saprātu un bezprātu, ko acīmredzot vairs nespēj glābt apziņas dezinfekcija, dezinsekcija, dezaktivācija. Latviešu nacionālo nodevēju subkultūras figuranti melo pat tad, kad melo, un melo pat tad, kad saka patiesību. Viņiem ir imunitāte pret godīgumu, gudrību, veselo saprātu, zināšanām, profesionālo kompetenci, cieņu, godu, atbildību. Viņu prātu un morāli pārvalda haosa, degradācijas un deģenerācijas baznīca, kura nenosaka nekādas sankcijas bezprātam un amoralitātei, nacionālajai bezatbildībai un nacionālajai izvirtībai.




svētdiena, 2019. gada 7. aprīlis

Nenosūtīta atklātā vēstule Arkādijam Suharenko



   Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāj Arkādij Suharenko! Rakstu Jums atklātu vēstuli, aicinot darīt visu iespējamo, lai neļautu Levita kungam apkaunot ebreju tautu, vēloties kļūt par Latvijas Republikas Valsts prezidentu.
   Esmu pilnīgi pārliecināts, ka arī Jūs Levita kunga rīcībā saskatāt apkaunojumu ebreju tautai. Jūs noteikti saprotat, ka Latvijā valsts prezidentam ir jābūt latvietim, bet nevis kādas citas tautas pārstāvim. Tas ir tāpat, ka Izraēlā prezidentam ir jābūt ebrejam, bet nevis, teiksim, vācietim.
   Tā apgalvot mani iedrošina dzīves aizvadītie gadu desmiti ebreju vidē, kad mani skolotāji, mentori, darbabiedri, projektu līdzautori un arī tuvi draugi bija daudzu Rietumu valstu, Krievijas un Latvijas izcilākie zinātniskie redaktori, izdevniecību vadītāji un profesori, kuru atklātību man bija gods vienmēr izjust un tādējādi ļoti daudz uzzināt par ebreju tautas mentalitāti, garīgajām un morālajām tradīcijām, kā arī politiskās apziņas specifiku. Diemžēl Latvijā gandrīz visi no viņiem ir miruši...
   Ja tas tā nebūtu, tad nebūtu jāraksta šo vēstuli. Viņi noteikti darītu visu iespējamo, lai apturētu ebreja iestudēto farsu ap LR Valsts prezidenta posteni. Tagad diemžēl ir radies iespaids, ka Latvijā vairs nav ebreju, kas apvaldītu ar Nameja gredzenu izrotāto kungu, kurš jau pamatīgi izkropļoja Latvijas Republikas Satversmes preambulu, demonstrējot ne tikai apkaunojošu nekompetenci konstitucionālajās tiesībās, bet arī klaju pielīšanu tiem indivīdiem vietējās varas struktūrās, kuriem antisemītisms ir ikdienas norma un turklāt ne vienmēr maskētā formā publiskajā komunikācijā.
   Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāj Arkādij Suharenko! Vēstule ir atklāta vēstule. Taču tā netiks Jums nosūtīta. Tā būs nenosūtīta atklātā vēstule. Vēstule tiks publicēta, bet netiks nosūtīta tās adresātam – Jums, Arkādij Suharenko.
   Izvēlēties tādu pieeju pamudināja Jūsu agrākā morāli un intelektuāli neadekvātā rīcība. Jūsu agrākā morāli un intelektuāli neadekvātā rīcība var atkārtoties, un tāpēc nav nekādas jēgas Jums nosūtīt šo vēstuli.
   Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Jūs atkal atrunāsieties tādā pašā manierē, kā to jau agrāk darījāt sakarā ar Latvijas ebreja Lindermana organizēto referendumu. Toreiz Jums medijos tika izteikta neizpratne par ebreju kopienas vienaldzību pret Lindermana politisko darbību. Jūsu atbilde bija šāda: “Vispirms, skaidrības labad gribam norādīt, ka ebreju kopiena, tāpat kā visas nacionālo minoritāšu kopienas, nenodarbojas ar politiku. Tās uzmanības lokā ir tikai sociālie un kultūras jautājumi. Ebreju izcelsmes iedzīvotāji paši lemj par savu līdzdalību kopienā, un viņu uzskati nekādā veidā netiek nedz skaidroti, nedz, jo vairāk, kontrolēti”.
   Tā ir ļoti amorāla, demagoģiska un savā būtībā izteikti melīga atbilde. Tāda atbilde liecina, ka Latvijā patiešām vairs nedzīvo neviens ebrejs; sacīsim droši – nedzīvo neviens īsts ebrejs! Amorāli, demagoģiski un melīgi ir atrunāties par nenodarbošanos ar politiku. Pat smieklīgi ir censties kādam skaidrot, ka “sociālie un kultūras jautājumi” nav organiski vienoti ar politiku. Varbūt Jūs, Arkādij Suharenko, nekaunēsieties teikt, ka no aizceļojošajiem vācbaltiem par pusvelti atpirkto Rīgas namu atgūšana, kam Jūs konstanti veltāt savu enerģiju, arī nav saistīta ar politiku? Varbūt arī “Suharenko Family Investments” labklājībai nav nekāda sakara ar politiku? Pat negribas ticēt, ka Bībeles tautas, grāmatas tautas pārstāvis var nezināt, ka politika ir cilvēku visa dzīve, un politikā izpaužas un apstiprinās cilvēku dzīves realitāte visos esības aspektos.
   Neslēpšu: zināma cerība saglabājas, ka Latvijā tomēr vēl dzīvo kāds īsts ebrejs, un Levita kunga maniakālais karjerisms tiks apvaldīts. Un vēl neslēpšu: ļoti riebīga ir pašu latviešu varas inteliģences pozīcija, agresīvi un idiotiski izsakot atbalstu Levita kunga kandidatūrai. Tāpēc Jums, Arkādij Suharenko, ir lieliska iespēja jautāt Levita kungam: “Dārgais, kāpēc tu vēlies kļūt Valsts prezidents tautai bez saprātīgas inteliģences?”. Varbūt šis jautājums atvēsinās Levita kungu vismaz līdz Valsts prezidenta vēlēšanām pēc četriem gadiem.


svētdiena, 2019. gada 31. marts

Hipotēze par globālas parādības cēloni



   Šajā esejā vēlos iepazīstināt ar hipotēzi par globālas parādības cēloni. Virsraksts varēja būt savādāks. Virsrakstā iederas vārdi – “Modernā obsesija jeb nomofobijas gūsts”. Runa ir par nepierastu parādību. Pie tās nepierastības ir vēlams pierast jau pašā sākumā, balstoties uz adekvātu terminoloģiju. Taču globālajai parādībai vispareizākais būtu teikt “Pietiek!”. Tā nav laba parādība. Tā slikti raksturo šīs parādības fanus.
   Tā ir moderna parādība, un tā agrāk nebija sastopama cilvēces vēsturē. Parādība aptver visu cilvēci. Šodienas Latvijā šī parādība attiecas burtiski uz visiem – lieliem un maziem, veciem un jauniem, bagātiem un ne visai bagātiem, pilsētniekiem un lauciniekiem.
   Parādībai ir cēlonis. Par parādības cēloni iespējamas dažādas hipotēzes. Taču speciālajā literatūrā ir sastopama tikai viena hipotēze. Šajā esejā runa būs par vēl vienu hipotēzi.
   Parādībai ir obsesijas reputācija. Tas ir precīzi zināms. Tātad šī parādība tur savā gūstā cilvēkus – viņu domas, atmiņas, bailes, tieksmes, šaubas, kas pret paša gribu rodas ne tikai psihiski slimiem, bet arī psihiski veseliem cilvēkiem. Jēdziens „obsesija” ir atvasinājums no latīņu „obsessio” (ielenkt, turēt savā varā), un tas teicami iederas globālās parādības interpretācijā. Vēl nākas piebilst, ka cilvēki var apzināties obsesijas iracionalitāti, bet tomēr nespēj no tās atbrīvoties. Viņi visu laiku paliek parādības gūstekņi.
   Savādākajā virsrakstā ir latviešu sarunvalodā reti sastopams jēdziens - nomofobija. Tas ir jaunvārds. Tas cilvēces leksiskajā arsenālā ir tikai no 2010.gada. Jēdziens „nomofobija” ir atvasinājums no izteikuma angļu valodā „no mobile-phone phobia” (bailes palikt bez mobilā telefona).
   Pie reizes gribu paskaidrot vēl vienu leksisko darinājumu. Tekstā tiks lietots kalks „smartfons”. Tas ir veidojums latviešu valodā no angļu „smartphone” (gudrais telefons). Atšķirībā no jēdzieniem „obsesija” un „nomofobija” dotais kalks ir plaši izplatīts latviešu sarunvalodā (arī reklāmā), tāpēc atļaušos to lietot bez pēdiņām.
   Modernā obsesija ir atkarība no tehnikas un tehnoloģijas – datora, mobilā telefona, interneta un tā komunikācijas instrumentiem (sociālajiem tīkliem). Tik tikko minēto inovāciju mūžs ir vēsturiski ļoti īss, taču attīstības ziņā ļoti dinamisks. Pat pārāk dinamisks. Tāpēc mūsdienās neviens nekaunas, ka cilvēku apziņa (inovāciju ietekmes izpratne) atpaliek no tehniskā un tehnoloģiskā progresa. Tādā gadījumā saka, ka „dzelži” attīstās straujāk nekā cilvēku apziņa un cilvēku spēja operatīvi mainīties reizē ar zinātniski tehniskajām izmaiņām.
   Vispirms speciālisti sāka analizēt atkarību no interneta (turpmāk sacīsim - interneta atkarību). Pētnieciskā darbība sākās 1995.gadā. Togad Rietumos publicēja pirmos rakstus par interneta izraisītajām psihiskajām problēmām. Pirmās monogrāfijas par interneta atkarību sāka publicēt 1998.-1999.gadā.
   Zinātniskās pētniecības pašā sākumā radās un joprojām saglabājas terminoloģiskā daudzveidība. Angļu valodā speciālajā literatūrā tiek lietoti tādi jēdzieni kā „Internet abuse” (interneta pārmērīga lietošana), „Internet addiction” (interneta tieksme/sliecība/nodošanās), „Internet dependency” (interneta atkarība), „compulsive Internet use” (piespiedu/spaidu interneta lietošana), „pathological Internet use” (patoloģiska interneta lietošana), „disturbed Internet use” (uztraukta/uzbudinoša interneta lietošana).
   Zinātne, protams, centās iet kopsolī ar informācijas tehnikas un tehnoloģijas jaunākajiem sasniegumiem. Nācās pievērsties ne tikai interneta atkarībai, bet apvienot vienā pētnieciskajā kompleksā atkarību no datora, atkarību no interneta, atkarību no mobilā telofona un XXI gadsimta sākumā arī atkarību no smartfona. Zinātne sāka lietot tādus jēdzienus kā kiberpsiholoģija, kibertelpa. Jau minēju par jēdziena „nomofobija” lietošanu no 2010.gada.
   Pašlaik (2019.g. sākumā) zinātniskās uzmanības centrā ir atkarība no smartfona. Tā faktiski reizē ir atkarība no datora, atkarība no mobilā telofona un atkarība no interneta.
   Smartfona izgudrošana un masveidīgā lietošana sekmēja zinātniskās domas konsolidāciju, sākot ar viena pētnieciskā priekšmeta definēšanu un beidzot ar teorētisko universāliju izdomāšanu. Vairs nav nepieciešams nodalīt datora, mobilā telefona, interneta un tā sociālo instrumentu psiholoģisko un kulturoloģisko problemātiku, kā arī nozoloģisko problemātiku (nozoloģija ir mācība par slimībām un to klasifikāciju). Tagad šo problemātiku var aplūkot kompakti.
   Zinātnisko secinājumu ievirze bija prognozējama. Civilizācijas labumiem (jaunizgudrojumiem) vienmēr ir divas sejas: labā un sliktā. Zinātniski tehniskais progress katru reizi atvieglo cilvēku dzīvi, taču reizē kaut kādā veidā to padara komplicētāku, veicinot negatīvas emocijas un negatīvas kulturoloģiskās asociācijas, bremzējot cilvēku darbību un nelabi izmainot cilvēku dzīves kārtību, normas un pat vērtības. Tāpēc bija prognozējama gan pozitīvā, gan negatīvā attieksme pret smartfonu.
   Bailes no tehnikas varas un bailes no tehnikas spējas transformēt kultūru, cilvēka dabu un paradumus, bailes no tehnikas spējas būtiski koriģēt sociālos procesus un politiskos procesus ir tradicionāla izpausme. Dažāda rakstura bailes vienmēr ir pavadījušas to segmentu, ko saucam par dzīves tehnisko progresu. Mūsdienās šīm bailēm ir īpašs iemesls, jo informācijas tehnoloģijas ne tikai izkārto un kontrolē dzīves procesus, bet izkārto un kontrolē cilvēku smadzenes. Cilvēki zaudē suverenitāti – cilvēcisko neatkarību, patstāvību darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Par tiem, kuri lieto jauno tehniku un tehnoloģiju, var iegūt visdažādākā satura informāciju. To savās interesēs var izmantot ārējie spēki.
   Pozitīvās attieksmes adepti slavē internetu un tā pieejamību smartfonā. Internets stimulējot smadzeņu aktivitāti, un tas esot ļoti derīgi vidējā vecuma cilvēkiem un gados vecākiem cilvēkiem. Turklāt atsevišķi zinātnieki pat neatzīst interneta atkarību. Tā neeksistējot, un apgalvojums par interneta atkarību ir intelektuāls pārspīlējums. Patiesībā internets esot saistīts ar cita veida atkarībām – datorspēļu atkarību, „čatošanas” atkarību, azartspēļu atkarību.
   Speciālajā literatūrā dominē negatīva attieksme pret smartfonu. Smartfona izraisītā obsesija esot skaidra realitāte un maldīgi ir to neatzīt un pret to nevērsties. Neiroloģisko mehānismu sakarību summa smartfona atkarības laikā cilvēka smadzenēs esot tāda pati kā cilvēkiem ar atkarību no narkotikām.  
   Daudzi zinātnieki izsakās ļoti kritiski. XXI gadsimtā smartfons esot izraisījis jauna tipa epidēmiju – patoloģisku atkarību (nomofobiju) no gudrajiem mobilajiem telefoniem. Epidēmijas sekas smagi atsauksies uz cilvēku evolūciju, cilvēku psiholoģisko, intelektuālo, sociālo potenciālu. Zinātnes humānistiskais pienākums ir apzināt smartfona atkarību, izstrādāt diagnostikas metodikas un klasificēt modernās epidēmijas variācijas. Pareizi rīkojas tās valstis, kuras smartfona (plašāk – interneta)  atkarību atzīst pilnā mērā. Somijā no interneta atkarīgos jauniešus neņem armijā. Ķīna 2008.gadā interneta atkarību atzina par slimību un sāka iekārtot speciālas klīnikas interneta atkarības ārstēšanai. ASV šim nolūkam pirmo slimnīcu atvēra 2009.gadā. Pētnieciskā aģentūra „Gallup” ir noskaidrojusi, ka ASV katrs otrais cilvēks vairs nespēj dzīvot bez smartfona.
   Līdz šim iepazītajā speciālajā literatūrā ir nosaukts tikai viens cēlonis (proti, viena hipotēze) atkarībai no smartfona. Cēlonis esot bailes no vientulības. Cēloņa leksiskais noformējums var atšķirties, taču principā vienmēr ir runa par vienu un to pašu - bailēm no vientulības.
   Tā, piemēram, nomofobiju uzkurina bailes būt izolētam no ārpasaules. Ja cilvēks nevar sazināties ar citiem, tad viņā uzjundī bažīgs priekšstats par savu nevajadzību un nespēju būt noderīgam darbā un sabiedriskajos pasākumos. Smartfonā funkcionējošais internets ļauj pārvarēt vientulību, sociālajos tīklos iesaistoties dialogā ar citiem cilvēkiem un dažādā diskursīvā formā demonstrējot savu klātbūtni.
   Nākas atcerēties vientulības būtību. Proti, atbildēt uz jautājumu „Kas ir vientulība?”. Atbilde uz šo jautājumu var ļaut vai neļaut akceptēt doto hipotēzi.
   Vientulība ir sociāli psiholoģiskā parādība - cilvēka emocionālais stāvoklis. Mēdz būt pozitīvā vientulība un negatīvā vientulība.
   Pozitīvā vientulība ir cilvēka eksistenciālā nepieciešamība. Cilvēkam laiku pa laikam ir nepieciešama vientulība. Tā praktiski ir iespējama vientuļā situācijā, kad līdzās nav citu cilvēku un cilvēks var netraucēti palikt viens ar savām domām. Pozitīvās vientulības vitālo nepieciešamību lieliski apzinās intelektuāli augsti attīstīti indivīdi. Viņi pret vientulību izturas kā pret dārgu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību.
   Negatīvā vientulība ir nespēja komunicēt ar līdzcilvēkiem, jo cilvēks ir izolēts no sabiedrības. Tādu vientulību cilvēks negatīvi pārdzīvo.
   Cilvēks ir sociālā būtne. Cilvēks nespēj pilnvērtīgi eksistēt bez kontaktiem ar citiem cilvēkiem. Vissmagākais soda mērs ir nevis nāves sods, bet ieslodzīšana vieninieka kamerā. To ļaudis atzīst jau no senseniem laikiem.
   Aizliegums (soda mērs) nelietot smartfonu nav ieslodzījums vieninieka kamerā. Cilvēkam netiek liegta iespēja uzturēt sakarus ar citiem cilvēkiem. Cilvēks netiek totāli izolēts no sabiedrības. Cilvēkam nevar rasties vientulības apziņa un nevar rasties bailes no vientulības.  
   Ņemot vērā tik tikko atgādināto vientulības būtību, grūti (neiespējami) ir akceptēt hipotēzi (dažos darbos pierādītu faktu) par bailēm no vientulības kā nomofobijas cēloni. Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cits, un tāpēc nākas formulēt jaunu hipotēzi un ieskicēt tās argumentus.
   Visticamākais nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, kad cilvēka prāts nav nodarbināts ne ar kādu konkrētu uzdevumu. Tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Cilvēks ir padarījis darbu, ar kuru bija aizņemtas viņa domas. Tagad viņu negaida darbs, un viņa domas, tā teikt, var plūst brīvi bez jebkāda tematiskā norādījuma. Viņš ir spiests domāt par to, kas „iešaujas prātā”.
   Atkārtoju: tāda situācija ir pazīstama katram cilvēkam. Un, lūk, katrs cilvēks paskaidros, ka tā nav patīkama situācija. Tā ir diskomforta situācija, no kuras gribas pēc iespējas ātrāk atbrīvoties un domās pievērsties kaut kam konkrētam. Speciālisti zina, ka cilvēka smadzenēm ļoti nepatīk „bezdarbība” – nenoslogotība ar konkrētu intelektuālo uzdevumu (to apstiprina ASV universitātēs veiktie eksperimenti).
   Speciālistu aprindās labi zināms ir vēl viens moments. Labi ir zināms tas, ka smartfona lietošana ir izteikti fragmentāra kustība, nemitīgi pārejot no vienas tēmas (tehnoloģiskā instrumenta) uz otru tēmu. Praktiski tas izpaužas haotiski. Cilvēks var kādu brīdi pārbaudīt e-pastu, pēc tam  var parunāt pa mobilo telefonu, uzrakstīt e-vēstuli, pēcāk tūlīt var apskatīt mediju portālus, katrā no tiem uzkavējoties dažas sekundes; pēc mediju portālu apmeklējuma  var sākt kaut ko fotografēt vai filmēt utt.
   Smartfona fragmentāra lietošana mūsdienu sabiedrībā ir masveidīga mānija. Tā ir bezjēdzīga nodarbošanās. To nav grūti saprast. Šīs nodarbošanās mērķis nav konstruktīvs. Cilvēks neko nedara relatīvi fundamentāli, paliekoši, izzinoši. Viņa komunikācija ar sabiedrību ir virspusēja. Citiem vārdiem sakot, smartfona masveidīgā fragmentārā lietošana ir laika kavēšana, bailes palikt vienam ar savām domām un savās domās kaut ko izdomāt, kā sakām, līdz galam.
   Hipotēzi, ka nomofobijas cēlonis ir cilvēka stihiskās bailes palikt vienatnē ar savām domām, gribas uzskatīt par pierādītu attiecībā uz cilvēces to daļu, kura, piemēram, pret vientulību neizturas kā pret lielu psihisko vērtību un fizioloģisko nepieciešamību. Cilvēces šai daļai ir paniskas bailes palikt vienatnē ar savām domām, un cilvēces šī daļa ir ļoti priecīga par jauno tehniku un tehnoloģiju. Tā vareni palīdz nepārtraukti ar kaut ko nodarbināt smadzenes. Nav svarīgs nodarbinātības saturs. Galvenais ir pats nodarbinātības mehānistiskais process – iespēja nemitīgi „bakstīt” smartfonu, ļaujot smadzenēm priecīgi lēkāt no viena punkta uz otru punktu.
   “Bakstot” smārtfonu, vientulība nav iespējama. Nav iespējamas arī bailes no vientulības. Smartfona „bakstītāji” noteikti nepazīst vientulības psihisko kompleksu, jo ar vienu aci viņi visur redz ap sevi tādus pašus „bakstītājus”. Viņiem drīzāk ir solidaritātes, sociālās, kulturoloģiskās integrētības sajūta, bet nevis vientulības sajūta un bailes no vientulības. Viņi lepojas ar savu mūsdienīgumu un aktīvo iekļaušanos vismodernākajos sociālajos trendos. Kāda var būt vientulība, ja tu ej ciešā kopsolī ar savu paaudzi ne tikai savā valstī, bet visā cilvēcē!




ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Mūsu esības antipodi



     Latviešu tautas esību tagad nosaka antipodi – divas diametrāli pretējas dzīves izpausmes. Par katru no šīm izpausmēm ir emocionāli vingra atziņa. Par vienu izpausmi ir priecīga atziņa. Par otru izpausmi ir traģiska atziņa.
   Priecīgā atziņa attiecas uz latviešu tautas fizisko (vulgāri sakot – vēdera) eksistenci. Priecīgā atziņa ir šāda.
   Tas ir ļoti labi, ka Latvijā saimnieko ārzemnieki. Viņiem pieder aramzeme, meži, ūdeņi. Viņu rokās ir latviešu tautas fiziskās eksistences galvenie avoti: finansu sfēra (ieskaitot Valsts banku), rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, celtniecība, tirdzniecība, transporta līdzekļi. Tas nozīmē, ka Latvijā materiālā sfēra funkcionē atbilstoši ārzemnieku prāta racionalitātei un darba organizācijai. Tādējādi praktiski tiek garantēta materiālās sfēras funkcionēšanas stabilitāte un pozitīvs rezultāts. Ar to pilnīgi pietiek, lai Latvijas ļaudīm būtu nodrošināta fiziskā eksistence.
   Labi ir arī tas, ka LR nav neatkarīga valsts, un Latvija ir ES “dalībvalsts”. Tāds stāvoklis ir izdevīgs Latvijā saimniekojošajiem ārzemniekiem, jo jurisdikcijas karkass tiek veidots un kontrolēts Briselē, bet nevis Rīgā. Ārzemnieki nav atkarīgi no vietējās jurisdikcijas kaprīzēm un aplamībām. Atkarīgi ir vienīgi no vietējo varas institūciju korupcijas smalkumiem.
   Pašlaik latvieši var nebēdāties par fizisko eksistenci. To garantē ārzemnieku darbība Latvijā. Tādējādi pašlaik nav liela nozīme “6.oktobra paaudzes” politiskajai varai. “6.oktobra paaudzes” fundamentālā nevērtība nespēj ietekmēt latviešu fizisko eksistenci. Dauni, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži, muļķīši lingvisti, kretīni pūces var droši vārīties 48 stundas diennaktī savu bezjēdzību katlā, jo šie “valstsvīri” nespēj tautai atņemt fiziskās eksistences iespējas.
   Protams, priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu tautas saprātīgāko saujiņu, kura nepiedalās masu zagšanā un kurai patiešām rūp fiziskās eksistences jautājums. Situācija ir amizanta. Ārzemnieku samaksātos nodokļus (valsts budžeta kodolu) latviešu vienai daļai ir iespējams nozagt. Šo iespēju ārzemnieku prāta racionalitāte un darba organizācija nevar liegt. To var liegt latviešu tautas inteliģence. Latvijā ir sastopama tautas inteliģence, bet ļoti nelielā apjomā. Neapšaubāmi, zagšanu var liegt Latvijas jaunā “Maskava” – ES varas dūres Briselē. Taču aristokrātiskos un buržuāziskos Eiropas formālos un neformālos valdniekus acīmredzot neinteresē masveida zagšanas ierobežošana Austrumeiropas lumpeņu un plebeju “dalībvalstī”, kura visos saimnieciskajos un sociālajos rādītājos ieņem kādu no pēdējām vietām Eiropā. 
   Priecīgajai atziņai par fizisko eksistenci emocionāli pilnīgi pretēja ir atziņa par garīgās eksistences (ne visai vulgāri sakot – galvas un sirds) traģismu – bezizejas stāvokli, bojāeju, radot ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus. Pilnīgi pretējā atziņa tāpat kā priecīgā atziņa attiecas tikai uz latviešu saprātīgo saujiņu, kurai joprojām nav sveša morālā skaidrība, tīrība, nevainojamība, bet galvenais – garīguma un garīgās attīstības nepieciešamība.
   Latviešu eksistence ir atkarīga no fiziskās esības nosacījumiem un garīgās esības nosacījumiem. Tā tam ir jābūt, un tas attiecas uz visiem Homo sapiens. Vienīgi Homo lethi sētā starp abiem nosacījumiem ir aiza.
   Ar fizisko eksistenci, kuru Latvijā nodrošina ārzemnieki, viss ir kārtībā. Latvieši ir paēduši. Bet to nevar teikt par garīgo eksistenci. Latvijā garīgo eksistenci nodrošina paši latvieši.
   Garīgajā eksistencē ir pilnīgs traģisms. Latviešiem nav elites. Elite ir vienīgā tautas fiziskā barotāja un tautas garīgā barotāja. Tauta pati sevi nebaro. Tautu baro tās elite. Tā ir elites misija. Tā tas ir visām tautām. Latviešiem elites vietā ir reti kropla varas inteliģence. Tā nav spējīga tautu barot ne fiziski, ne garīgi. Tautas fizisko barošanu kroplā varas inteliģence ir novēlusi ārzemniekiem. Kroplā varas inteliģence instinktīvi apzinās savu neprasmi nodrošināt tautas fizisko eksistenci. Kroplā varas inteliģence ar prieku noveltu ārzemniekiem arī tautas garīgās eksistences nodrošināšanu. Taču tas reāli nav iespējams. Tāpēc kroplās varas inteliģences rokās ir latviešu māksla un literatūra, zinātne, filosofija, izglītība, politika, valodas kultūra, masu komunikācijas saturs.
   Tā teikt, pārtikas uzturs latviešiem nav slikts. Taču garīgais uzturs ir pilnīgi nederīgs. Kroplā varas inteliģence spēj piedāvāt tikai kaut ko primitīvu, vulgāru, perversu, neestētisku, amorālu, netalantīgu, mietpilsonisku, postmodernistisku, neoliberālu, antihumānu, politiski un ideoloģiski seklu, tendenciozi zombējošu un  aplami orientējošu dzīvei mūsdienu pasaulē. Vienīgais labums ir tas, ka kroplā varas inteliģence lielā mērā elpo viena pati savus izgarojumus un tautas saprātīgākajai saujiņai ir iespējams sevī uzturēt relatīvi labu garīgo formu, balstoties uz citu zemju māksliniecisko un zinātnisko devumu, un latviešu kultūras klasisko mantojumu. “Rīgas Nelaika” pseidointelektuālie tukšrakstītāji, perversie “Satoristi”, humanitāro un sociālo zinātņu akadēmiskie mudžinātāji, interneta vājprātīgie troļļi, žurnālistikas “Delfi”, “NRA” ūdensgalvas un varas laizītāji, Bruņinieku nama un valdības dauni, pederasti, kretīnpūces, gobzemblēži, dagmārbeitneršarlatānes, alkātīgo rektoru un skolu direktoru mafijas, odiozās “jābūtības dimensijas” sakūlējas, debilās “par-politikas” pavļutmuzicētāji savus izgarojumus elpo vieni paši kopā ar saviem faniem un faktiski nav spējīgi nosmacēt visu sociumu. Visapjomīgāk viņi var smadzēt skolu un augstskolu jaunatni. Skolēniem no tā izvairīties ir ļoti grūti. Tas ir nepatīkami. Studētgribētāji no tā var viegli izvairīties. Metode ir labi zināma. Gaišus jauniešus gaida katra ārzemju universitāte.
   Mūsu esības antipodi nevar neizraisīt būtiskas sekas. Tie ir sociālie antipodi. Tie attiecas uz sabiedrības esības eksistencionālo bāzi. Antipodi nosaka latviešu tautas dzīves iespējas un perspektīvas. Un šajā gadījumā nav tik svarīgi, kas kuram latvietim ir galvenais – fiziskā eksistence jeb garīgā eksistence. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka starp abiem tik tikko minētajiem eksistences veidiem pastāv nesaraujama vienotība.
   Sekas ir dažādas un vairāk vai mazāk bīstamas. Ļoti bīstama ir antipodu izraisītā sociālā vienaldzība, kad sabiedrība masveidā pārstāj interesēties par politiku. Tas patiesībā liecina, ka sabiedrība masveidā ir pārstājusi interesēties par tautas demogrāfiju, tautas morālo seju, tautas reputāciju, tautas izglītību, zinātni, mākslu un literatūru. Sociālā vienaldzība ir tikai pussoli no sociālā nihilisma – sabiedrības dzīvesveida noraidīšanas, valstiskuma un valsts institūtu necieņas un izsmiešanas.
   2019.gada 21.martā portālā “Delfi” tika ievietots teksts ar nosaukumu “Aptauja: interese par politiskajiem notikumiem Latvijā sasniegusi vēsturiski zemāko līmeni”. Sociologu pētījumā vairāk kā puse no aptaujātajiem iedzīvotājiem neinteresējas par politiku. Tas nozīmē, ka viņi neinteresējas arī par ekonomikas, izglītības, medicīnas, zinātnes, mākslas un literatūras stāvokli Latvijā.
   Politika ir cilvēku visa dzīve. Politika nav tikai cīņa par tiesībām zagt, kā tas ir kriminālajā kapitālismā un “6.oktobra paaudzes” priekšstatos. Latviešu jaunā paaudze ir tikusies vienīgi ar kriminālo kapitālismu. Tā nepazīst citu dzīves vērtību. Tā pazīst tikai zagšanu kā dzīves vērtību.
   Politika nav vienīgi “politika” tautas elektorāta noskatītajās 100 galvās. Politikā izpaužas un apstiprinās cilvēku dzīves realitāte visos esības aspektos. Politika ir universāls dzīves esības idejiski organizatoriskais instruments. Politika nav abstrakta darbība politisko organizāciju telpās, bet gan ir ikdienas konkrēta sastāvdaļa katrā ikdienišķajā norisē. Politika organiski attiecas uz katru cilvēku. Arī uz tiem, kuri koķetīgi lepojas ar frāzi “Man neinteresē politika!”. Tāda koķetēšana parasti liecina par rezignāciju – psihisko stāvokli, kurā cilvēks ir samierinājies ar apstākļiem, padevies nenovēršamajam, zaudējis ticību saviem spēkiem, mērķiem un pat dzīves jēgai. No rezignētiem indivīdiem nekas enerģiski labdabīgs nav gaidāms. Tādi indivīdi vēlas vienīgi piestūķēt vēderu.