pirmdiena, 2018. gada 23. aprīlis

Pretrunīgā Pasaules diena

  

   Ja turpinātu iznākt starptautiskajā komunistiskajā kustībā slavenais latviešu laikraksts „Cīņa”, tad maijā kāda numura ievadraksta pirmais teikums skanētu šādi: „Visa progresīvā cilvēce 21.maijā atzīmē Pasaules dienu „Kultūru daudzveidība dialogam un attīstībai”.*
   Komunistiskā kustība ir nomainīta ar dzīves baudīšanas un naudas pelnīšanas kustību. „Cīņa” vairs neiznāk. Taču progresīvā cilvēce ir saglabājusies. Kāda daļa no tās ir sastopama arī Latvijā. Pie mums par godu minētajai Pasaules dienai (to atzīmē no 2006.g.) organizē nopietnus pasākumus ne tikai Rīgā, bet arī pārējās Latvijā pagaidām apdzīvotajās vietās. Rīgā 2006.gadā iznāca grāmata „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”. Rietumu civilizācijā tolaik neizdevās iegūt informāciju vēl par kādu citu speciāli kultūru dialogam veltītu grāmatu. Mūsu grāmata bija pirmā izvērstā saruna par moderno tēmu – kultūru dialogs.
   Nākas vienīgi jautāt, vai nopietnie pasākumi, kā arī kultūru dialogam veltītās zinātniskās publikācijas reāli kliedē Latvijas divkopienu sabiedrību un ierobežo jauno karstgalvju ebreju, krievu, musulmaņu lamāšanu internetā? Vai kultūru daudzveidība tiek uztverta kā bagātība un cienījama parādība jeb tā ir tikai skaists iegansts sadalīt naudiņu? Vai uz svešām kultūrām un svešām tautām sabiedrība masveidā sāk lūkoties ar inteliģentu iecietību?
   Centienos humāni deklaratīvā formā normalizēt starpkulturālās attiecības diemžēl nav izdevies izvairīties no būtiskas pretrunas. Tai ir veltīta šī eseja.
   Cilvēces ļaundaru (īpaši nacistu) XX gadsimtā pastrādātie briesmu darbi labas gribas cilvēkiem lika attiecīgi reaģēt planetāri globālā mērogā. II Pasaules karš lika konstatēt jaunu noziedzības formātu – „noziegumu pret cilvēci”. Šo jēdzienu pirmo reizi formulēja Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā. II Pasaules karš un īpaši holokausts pamudināja izstrādāt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma koncepciju. Par to Rietumos bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā interese 50.gados. Savukārt XX gadsimta nogalē sākās multikulturālisma un kultūru dialoga ēra.
  Labu vēloties, neapzināti ieviesās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma koncepciju un VCTD. Šī pretruna joprojām saglabājas. Par to liecina, piemēram, Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru daudzveidību (2005), kā arī Rietumu speciālistu mēģinājumi pārvarēt pretrunu. Tādi mēģinājumi ir regulāri sastopami.
   Kultūru relatīvisma koncepcija nosaka, ka katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Kultūru drīkst kritiski vērtēt tikai tās autori. Nevienam nav morālās tiesības apšaubīt svešas kultūras vērtību. Kultūru relatīvisma koncepcijas pamatā ir kultūru plurālisma ideja. Respektīvi, uz Zemes ir unikālu kultūru daudzveidība.
   Ja kultūru relatīvisma koncepcija dievina plurālismu (daudzveidību), tad VCTD dievina universālismu (vienādību). Pretrunu izraisa no vienas puses VCTD sludinātais antropoloģiskais universālisms, bet no otras puses kultūru relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. VCTD netiek fiksēts kultūru ūnikums kā cilvēku savdabības faktors. Turpretī kultūru relatīvisma koncepcijā ir uzsvērts katras kultūras ūnikums, kas automātiski liecina par attiecīgo cilvēku savdabību – vairāk vai mazāk radikālu atšķirību no pārējiem cilvēkiem. Reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā cilvēku identisko atšķirību un spēju radīt unikālu kultūru.
   VCTD 1.pants nosaka: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā”.
   Ļoti viegli apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram saprotams, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēla ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” ģimenē. Atšķirības nosaka genotips, kultūra. Nav ne mazāko šaubu par „vienlīdzīgi cieņā” nerealitāti. Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” jaundzimušais nesastaps tādu „cieņu” kādu 2018.gada aprīlī sastapa Anglijas karalienes mazdēla jaundzimušais: „Jāatzīmē, ka jau aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām pie slimnīcas sāka pulcēties karaliskās ģimenes fani, kuri, nodrošinājušies ar plakātiem, suvenīriem un atribūtiem Lielbritānijas karoga krāsās, nakšņoja teltīs un nepacietīgi gaidīja lielo brīdi”.
   VCTD tekstā neko būtisku neizsaka „sirdsapziņa” (Hitleram arī bija sirdsapziņa; Arājam arī bija sirdsapziņa). VCTD teksta uzmetumā bija runa tikai par „saprātu”. VCTD redkolēģijas Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdzienu nepareizi pārtulkoja. Ķīniešu valodā jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā. Tā ir apziņa, kura atzīst atšķirīgā svarīgumu. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un dota spēja cienīt atšķirīgo; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.
   Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā attieksme ir pret VCTD. Vispārējās cilvēku tiesību deklarācijas universālisms pārvēršas imperālismā, noliedzot kultūru savdabību.  
   Katrā kultūrā ir sava izpratne par cilvēku. Izpratne sintezējas no attiecīgās kultūras faktoriem – reliģiskā, politiskā, ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, etnosa tradīciju un paražu faktora. Tā rezultātā katrā kultūrā ir specifiska attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēka pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām ģimenes, cilts, klana, tautas, nācijas, valsts, reliģiskās, politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem nebūs cilvēktiesību pārkāpums, bet būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. VCTD to neņem vērā.
   Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģija. Vajadzīga gan cilvēktiesību ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu pasaules drūmākie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti, etniskie un reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma perspektīvām. Ne reti šo pretrunu demagoģiski izmanto politiskajā retorikā. Cilvēktiesību realizācijā izpaužas dubultie standarti.
   Speciālajā literatūrā sastopami dažādi ieteikumi „plurālisma universalizācijā”. Galvenokārt iesaka realizēt apgaismības projektus, izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka dabu un tiesībām.
   Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta parādība. Tā tas ir bijis agrāk. Tā tas ir tagad.
   Sliktās attieksmes cēlonis ir sliktā attieksme pret savu kultūru. Tas izklausās neticami. Bet tas ir fakts. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.
   Latviešiem savas kultūras vienreizējības saskatīšanu noteikti traucē masveidīgais kulturoloģisko zināšanu trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad Pasaules dienas nosaukums būtu pareizi sastopams. Jēdzienu „kultūra” vispār ļoti daudzi lieto nepareizi. Par kroplajām (naidu stimulējošajām) „sabiedrības integrācijas” programmām vispār negribas atcerēties. Savukārt latviskās identitātes (vienreizējības) konstatēšanu pamatīgi apgrūtina haotiskā attieksme pret valodu, zemi, valsti, brīvību, nacionālo neatkarību, morāli tikumiskajām normām. Haotiskā attieksme grandiozi mazina latviešu kultūras cieņu ne tikai cittautiešos, bet arī saprātīgajos tautiešos. Tāpēc Pasaules dienas pasākumos acīmredzot vajadzētu pievērsties savai kultūrai.

*
Latviešu valodā interneta tekstos ir aplami rakstīts Pasaules diena „Kultūras (!?) daudzveidība dialogam un attīstībai”. Patiesībā ir jāraksta „kultūru daudzveidība”, jo runa ir par pasaules kultūru daudzveidību un dialogu starp dažādām pasaules kultūrām un to īpašniekiem – dažādām tautām. Runa nav par vienas kultūras daudzveidību. Pati par sevi ir zināma katras kultūras strukturālā daudzveidība, un ne visai perspektīvi (saprātīgi) būtu strukturālo daudzveidību (proti, kultūras elementāru īpašību) pasludināt par dialoga un attīstības motīvu.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Noklusētā patiesība


   Mūsdienu sabiedrībā noklusēt patiesību nav grūti. Tie spēki, kuriem pieder politiskā vara un masu komunikācijas līdzekļi, patiesību viegli noklusē. Tagad mediji sabiedrību informē tikai par politiskajai varai izdevīgo „patiesību”. Pie tam mediji to dara bez īpašas komandas. Mediji tagad vairs nav sociāli uzticamā ceturtā vara (ironiski „The Fourth Estate”), kura operatīvi un godīgi, sociāli atbildīgi un morāli atbildīgi, drosmīgi un kritiski kādreiz sabiedrību informēja par pirmo (likumdošanas) varu, otro (izpildu) varu un trešo (tiesu) varu. Mediji tagad ir politiskās varas (tai ir pakļautas minētās trīs varas) izmanīgi sulaiņi, un izmanīgo sulaiņu smalkākā izmanība ir izpildīt kungu velmi bez īpaša norādījuma.
   Sabiedrībā noklusēt patiesību visvieglāk ir tad, ja politisko varu atbalsta ne tikai mediji, bet arī inteliģences vairākums. Inteliģencei ne reti tāpat kā politiskajai varai patiesība nav vajadzīga, jo patiesība apdraud tās labklājību. Sabiedrība nedrīkst zināt patiesību, jo tas ir kaitīgi gan politiskajai varai, gan inteliģencei. Ja sabiedrība uzzinās patiesību, tad politiskās varas un inteliģences stāvoklis būs apdraudēts. Politiskā vara un  inteliģence zaudēs reputāciju, autoritāti un leģitimāciju. Latviešu inteliģences vairākums, t.s. varas inteliģence, centīgi iesaistās patiesības noklusēšanā.
   Kāda patiesība Latvijā tiek noklusēta visdedzīgāk?
   Pirmkārt, visdedzīgāk tiek noklusēts fakts par Latvijas nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko politisko iekārtu. To, saprotams, noklusē valdošā kliķe un tās mediji. To noklusē varas inteliģence.
   Iemesls ir ļoti nopietns un reizē pats par sevi saprotams. Ja sabiedrība masveidā izpratīs LR nacionāli noziedzīgo būtību, tad valdošajai kliķei un tās stutētājiem būs beigas. Tas ir loģiski. Vismaz teorētiski tāda iespējamība pastāv un tai nedrīkst atmest ar roku. Protams, cita lieta ir praktiskā iespējamība – latviešu „miljona” mentalitātes greizums un masveidīgā nevēlēšanās likvidēt noziedzības perēkli.
   Patiesība tiek noklusēta jau trīs gadu desmitus. Tas nav joks. 30 gadi ir vienas paaudzes aktīvas darbības ilgums. Paaudzes tradicionālais kritērijs ir 30 gadi. Tātad viena paaudze aktīvo mūžu aizvadījusi bez patiesības. Šī paaudze ir izaudzinājusi sev maiņu. Tas tāpat ir noticis bez patiesības. Tātad Latvijā bez patiesības dzīvo ļoti prāva iedzīvotāju daļa. Tāpēc jautājums par noziedzīgā politiskā režīma gāšanu ir ļoti problemātisks ne tikai latviešu „miljona” greizās mentalitātes dēļ, spējot mierīgi elpot ideālas noziegumu brīvības gaisotnē un justies laimīgi bez jebkādas suverenitātes (valstiskās, ideoloģiskās, ekonomiskās, militārās suverenitātes). Nezinot sāpīgo patiesību par savu nenormālo dzīvi, nevar rasties vēlēšanās normalizēt dzīvi.
   Otrkārt, tiek noklusēts Rietumu kultūras noriets un Eiropas bezcerīgais stāvoklis, kas nepārprotami liecina par eiropiešu pagrimumu, novecošanu un izmiršanu. Demogrāfiskā katastrofa iet roku rokā ar morāli tikumisko katastrofu. Tiem hominīdiem, kuri nākotnē apdzīvos Eiropu, būs pilnīgi cita kultūra, kuras iedīgļi jau pašlaik ir uzdīguši.
   Latviju negaida gaiša nākotne. Tas ir bēdīgi. Taču vēl bēdīgāk ir tas, ka Rietumu kultūrai un Eiropai nav gaišas nākotnes. Drūmās perspektīvas noklusēšana noteikti ir visnosodāmākā rīcība. Latviešu kultūra ir vitāli atkarīga no Rietumu kultūras. Primārā ir Rietumu kultūra un tās liktenis. Nezinot patiesību par stāvokli Rietumu kultūrā un Eiropā, latvieši nevar konstruktīvi koriģēt (pielabot, glābt, uzlabot) savu kultūru. Patiesības slēpšana šajā ziņā ir nelietīgāka nekā patiesības slēpšana par noziedzības perēkli. Politiskā vara ir kultūras produkts. Kāda ir kultūra, tāda ir politiskā vara. Noziedzības perēkli var likvidēt vienīgi kardinālas pozitīvas izmaiņas latviešu kultūrā. Lai tas notiktu, jāzina patiesība par primāro – Rietumu kultūru. Latviešu kultūras būtisks avots ir Rietumu kultūra. Latvieši pieder „baltajai” rasei. Rasē pastāv iekšējā vienotība. Jebkurā nākotnes variantā latviešu esamība būs atkarīga no „baltajai” rasei kopīgās esamības. Vienotība ir acīmredzama: izmirst Eiropas tautas, izmirst arī latviešu tauta.
   Latvijā patiesība ir pieejama. Ja ir vēlēšanās, tad var uzzināt patiesību par Rietumu kultūru, Eiropu, dzīvi Latvijā. Daudzi latvieši noteikti ir lietas kursā par patieso stāvokli „baltās” rases kultūrā, demogrāfijā, morālē. Latvijā patiesībai ir veltīti vairāki interneta portāli, žurnāli, grāmatas. Mūsu tautas saprātīgākā daļa kāri interesējas par patiesību un nosoda varas pakalpiņu centienus slēpt patiesību. Vislielākās patiesības alkas ir vecākajai paaudzei. Taču arī no „interneta jauniešiem” daudzi vēlas zināt patiesību.
   Latvijas politiskajai varai un varas inteliģencei nākas ņemt vērā patiesības klātbūtni. Nepieciešams nosodīt un apklusināt vietējos patiesības patriotus.
   Piemēram, enerģiski to dara Maijas Kūles vadītais LU Filosofijas un socioloģijas institūts, publikācijās (visticamākais, arī lekcijās) norejot gan konkrētus izdevumus, gan konkrētus autorus par kaitīgas informācijas („antikultūras”) izplatīšanu latviešu sabiedrībā. LU struktūrās ir arī citi politiskās varas sulaiņi, kuriem nauda, tituli, karjera ir lielāka vērtība nekā patiesība. LU struktūrās Visvalža ielā cita tipa kadri nemaz nemēdz būt. Tur rosās tikai varas sulaiņi – skudras, rozenvaldi, ijabi, dauni, tisenkopfi.
   Iespējami divi nosodījuma un apklusināšanas paņēmieni. Var kopumā nosodīt patiesības paušanu kā kaitīgu darbību. Var nosodīt paustās patiesības kaitīgo saturu – reālo notikumu un tendenču izklāstu. Tādā gadījumā parasti apgalvo, ka pie mums viss tiek pārspīlēts, trauksme tiek celta nepamatoti, alarmismam un nihilismam nav nekāda iemesla, jo Latvija turpina sacerēt „veiksmes stāstu” un arī Eiropas pārējās valstīs viss plaukst un zeļ. Lielu grūtību un draudīgu seku pareģošanai sakarā ar noteiktiem procesiem sabiedrībā nav nekāda pamata. Tiekamies ar dažu cilvēku slimīgajām fantāzijām. Tā visbiežāk nosodoši izsakās par patiesības saturu tie cilvēki, kuri dotajā saturā saskata sev lielu apdraudējumu.
   Politiskajai varai verdziski kalpojošie mediji un varas inteliģence aizvadītajā laikā ir veiksmīgi noklusējusi Parīzes deklarāciju „Eiropa, kurai mēs varam ticēt” ar apakšvirsrakstu „Pozīcija vai tendence? Miljonu Eiropa pret intelektuāļu Eiropu”. Deklarācijas saturs precīzi sasaucas ar Latvijas patiesības patriotu „slimīgajām fantāzijām”. Deklarācijā atspoguļojas reālais stāvoklis šodienas Eiropā. Deklarācija ir kolektīvs dokuments, un tajā apkopots kolektīvais viedoklis par šodienas Eiropu. Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz šim patiesību uzzināja no vietējiem autoriem, tagad var tikties ar starptautiskā mērogā paustu patiesību. Deklarācija ir tulkota latviešu valodā.
   2017.gada maijā Parīzē tikās intelektuāļi no vairākām Eiropas valstīm. Viņi apsprieda deklarācijas uzmetumu. Darbs turpinājās pēc maija apspriedes. Deklarāciju publicēja 2017.gada 7.oktobrī 20 valodās un tajā skaitā latviešu valodā. Internetā deklarācijai izveidoja speciālu saitu (thetrueeurope).
   Deklarāciju parakstīja 13 intelektuāļi. Viņi ir no Francijas, Čehijas, Ungārijas, Polijas, Norvēģijas, Spānijas, Lielbritānijas, Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas. Gandrīz visi no viņiem ir filosofi, universitāšu profesori, daudzu grāmatu autori un ne tikai intelektuālajās aprindās ļoti cienījamas personības. Visvecākajam no viņiem ir 90 gadu, visjaunākajam – 47 gadu. Dominē aizvadītā gadsimta 40.gados dzimušie. Lielbritānijas pārstāvim ir bruņinieka tituls.
   Deklarācija sastāv no 36 punktiem. Deklarācijas motivāciju nosaka atziņa „Eiropai draud sabrukums”. Deklarācijā paskaidroti sabrukuma galvenie cēloņi un to sekas, kā arī formulēti ieteikumi sabrukuma apturēšanai.
   Sabrukuma galvenais cēlonis ir pašapmāna ideoloģija – „viltus Eiropas” ideoloģija. Eiropā ir ieviesies nepatiess dzīves skaidrojums. Eiropieši paši sevi māna. Dara to pašpārliecināti, augstprātīgi, iedomīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem. Eiropieši izliekas neredzam „postnacionālās un postkultūras” veidošanos. Eiropieši aprobežoti tic mūžīgam progresam, kaut gan progresa vietā ir regress. Pašapmāna ideoloģijā ietilpst atsacīšanās no pagātnes mantojuma un atsacīšanās no Eiropas kristietības saknēm. Eiropu apdraud ne tik lielā mērā mulsulmaņu invāzija un Krievija, bet gan „viltus Eiropas” ideoloģijas tirānija. Tā veicina tumsonību, aizspriedumus, māņticību, pašapmierinātību.
   Pašapmāna ideoloģijas sekas ir Eiropā dominējošais „liberālais hēdonisms”, „bezmērķīgais individuālisms” un „bezmērķīgais materiālisms”, kas nespēj motivēt ģimenes veidošanu un bērnu dzemdēšanu, savas zemes patriotisko mīlestību un pilsonisko lojalitāti. Eiropā izzūd priekšstats par nacionālo valsti kā Eiropas civilizācijas stūrakmeni. Tā vietā tiek propogandēta „paātrināta globalizācija”. Tiek aizmirsts, ka Eiropas identitāte veidojas no patstāvīgām nacionālajām identitātēm. Eiropā ir milzīga birokrātija, kas nemitīgi tiecas maksimāli regulēt dzīves visus procesus. Politkorektums uztur patiesības tabu. Politiķi „brīvības” aizsegā vēršas pret patiesību, izpatīk musulmaņu migrantiem, kuri nedomā integrēties eiropiešu sabiedrībā.
   Mūsmājas politiskās varas dibena laizītājiem kūlēm, rozenvaldiem, ijabiem un citiem par prieku („Mēs neesam vienīgie!”) deklarācijā ir konstatēts: „Diemžēl Eiropas inteliģence ir starp galvenajiem viltus Eiropas iedomību ideologiem”. Universitātēs ir zudusi „intelektuālā godprātība un objektivitāte”. Universitātes aktīvi iesaistās kultūras kropļošanā un iznīcināšanā.
   Deklarācijas noslēgumā ir priekšlikumi. Galvenais priekšlikums ir „atgriešanās uz patiesības ceļa” un „jāatgūst morālā cieņa pret realitāti”. Tāpat nepieciešama ir „jauna veida valsts vadība un jauna veida valsts vadītāju rašanās”. Katrā ziņā ir jāpretojas migrācijai kā Eiropas kolonizācijai. Noteikti ir jārisina demogrāfiskās problēmas, jāizbeidz dievināt tirgus visvarenība, jāreformē izglītības saturs, lai nodrošinātu kultūras mantojuma pārņemšanu. Laulībai ir jābūt pilsoniskās sabiedrības pamatam. Nav vēlams populisms – realitātes primitivizācija.



trešdiena, 2018. gada 11. aprīlis

Politikas heteronomija



   Bez Kanta palīdzības neiztikt. Imanuels Kants ētikas teorijā par heteronomiju dēvēja stāvokli, kur cilvēka rīcību nosaka nevis viņa neatkarīgā tikumiskā griba, bet gan citi faktori – instinkti, jūtas, paradumi, praktisks aprēķins.
   Heteronomija ir svešvārds. Tas sastāv no divām daļām: grieķu „heteros” (citāts, atšķirīgs) un grieķu „nomos” (likums).
   Mēs tiekamies ar politikas heteronomiju. Tagad politika vairs nav politika. Tā nefunkcionē saskaņā ar politisko gribu. Politiku tagad nosaka citi faktori. Politika ir zaudējusi specifisko identitāti. Politikas vietā tiekamies ar kaut ko pilnīgi savādāku, kam nākas izdomāt nosaukumu. Tas, ko sabiedrībā joprojām dēvē par politiku, faktiski ir pseidopolitika – neīsta un šķietama nodarbošanās. Politikas navigācija vairs neeksistē. Politikas kuģošana ir beigusies. Tiekamies ar pseidopolitikas navigāciju. Latvijā ir tikai pseidopolitikas navigācija. Ar politiku maskējas savtīgs un alkātīgs aprēķins, kā arī plebejisko parvēniju ambīcijas.
   Politikas specifisko jēgu nav iespējams aizmirst. Politika kā idejisko paņēmienu kopa cilvēku kolektīvai aprūpei ir pastāvējusi vienmēr. Taču jēdzienu „politika” sāka lietot tikai IV gs. pirms mūsu ēras senajā Grieķijā. Politikas jēdziens tāpat kā heteronomijas jēdziens ir radies sengrieķu valodā. Jēdzienu pirmais esot lietojis Aristotelis. Viņa definīcijā politika ir māksla pārvaldīt valsti. Platonam politika bija prasme „aizsargāt visus pilsoņus un pēc iespējas viņus padarīt labākus”.
   Aizvadītajos gadu tūkstošos par politikas būtību ir izteikušies ļoti daudzi filosofi, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki. Kopš Aristoteļa laika principā nav mainījusies attieksme pret politiku. Visi ir uzskatījuši, ka politika ir valstiska darbība. Politika attiecas uz valsts varu un tās institūtiem, kā arī sociāli valstiskajiem procesiem.
   Piemēram, Makiaveli ieskatā politika ir zināšanas par pareizu un gudru valdīšanu, Maksa Vēbera ieskatā politika ir valsts aparāta varas nodrošināšana, Kārļa Marksa ieskatā politika ir šķiru interešu cīņa.
   Politikas pamatā vienmēr ir noteikti uzskati par cilvēku, tautu, nāciju, valsti, kultūru, saimniecisko darbību, izglītību, veselības aizsardzību, audzināšanu, reliģiju, zinātni, mākslu. Šos uzskatus sauc par politiskajiem uzskatiem, un tie sakņojas politiskajās idejās, teorijās, koncepcijās. Politisko uzskatu kolektīvās identitātes un kolektīvās realizācijas pamatforma ir politiskā partija. Tās idejiskie uzskati un disciplinārās prasības koncentrējas partijas statūtos un partijas programmā, kas reizē ir attiecīgās politiskās organizācijas ideoloģijas apkopojums.
   Atbildēt uz jautājumu „Kas konkrēti liecina par politikas heteronomiju?” ir samērā viegli. Par politikas heteronomiju liecina politikas neatbilstība tās vēsturiski klasiskajiem kritērijiem, sākot ar politikas misijas ignorēšanu (apzinātu neievērošanu) un beidzot ar politiskā idejiskuma (politisko uzskatu) deficītu. Lai konstatētu politikas heteronomiju, attiecīgā politika jākonfrontē ar politikas vēsturiski klasiskajiem paraugiem.
   Ne tik viegli ir saprast, vai politikas heteronomija ir intelektuālā pagrimuma, tumsonības un morālās deģenerācijas liecība jeb politikas heteronomija ir objektīvi cēloniska un antropoloģiski neizbēgama transformācija – loģiska pārveidošanās un pārvēršanās, īpašību un raksturlielumu mainīšanās atbilstoši cilvēku evolūcijas jaunākajām iezīmēm.
   Politikas specifiskās identitātes zuduma iemeslus ne tik viegli ir saprast vēl viena iemesla dēļ. Rietumu civilizācijā daudzās zemēs eksistē politika atbilstoši tās tradicionālajai misijai. Eksistē politiskās partijas ar stingriem politiskajiem uzskatiem un stingru partijas biedru disciplīnu. Eksistē politiķi, kuru darbības pamatā ir kalpošana tautai un valstij. Tādi politiķi ir pie varas. Ne visās zemēs muļķojās ar ideoloģisko nihilismu – blādīšanos par ideoloģijas nevajadzību.
   Diskursu par politikas heteronomiju starptautiskajās zinātniskajās aprindās galvenokārt stimulē bijušo padomju republiku politika (patiesībā – pseidopolitika). „Perestroika” dzemdēja krimināli oligarhisku valstiskumu. Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Latvija nav izņēmums, un politikas heteronomiju grūti ir konstatēt vienīgi akliem, kurliem un izcili stulbiem cilvēkiem. LR politikas pseidobūtība momentā atklājas konfrontācijā ar īstu politiku. Vietējā politiskā retorika nevis glābj partiju un politiķu reputāciju, bet gan vēl vairāk atmasko politikas heteronomiju.
   Konkrētus piemērus nav vērts minēt. Pats galvenais piemērs ir tas, ka visu nosaka „perestroikas” ievazātais nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valdošās kliķes režīms. Tādā režīmā politikas pastāvēšana vispār nav iespējama. Tādā režīmā politika nevar būt idejiski centrēta valstiskā darbība. Politika nevar attiekties uz tautas un tās valsts interešu aizstāvību. Par ideoloģijas nevajadzību valdošā kliķe nebaidās atklāti muldēt. Politiķi regulāri maina partijas, jo viņiem nav nekādu politisko uzskatu. Mūsu „jaunie konservatīvie” nezina konservatīvisma teoriju. Pie mums politikā drīkst dīdīties „par-politikas” idiotija. Politiķus nekautrējas tēlot noziedznieki bordāni, juraši, strīķes. Rīgas lielākais blēdis savu partiju ir nosaucis „Gods kalpot Rīgai”.
   Mūsu pseidopolitikai konkrēti piemēri ir lieki. Toties nebūtu lieki izsludināt konkursu mūsu „politikas” nosaukumam. Apzīmējums „pseidopolitika” nav slikts. Tomēr iespējami vēl citi apzīmējumi vispārējai zagšanai, nacionālajai laupīšanai un nacionālajai nodevībai.

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Mentālā haosa kumulācija jeb cilvēciskuma sabrukums




   Par cilvēku garīgo sabrukumu liecina dažādas pazīmes. Viena no tām ir domāšanas, prāta, uztveres haotizāzija un tās kumulācija cilvēkos. Šī pazīme noteikti ir viena no visnepatīkamākajām pazīmēm, jo liecina par cilvēciskuma sabrukumu. Cilvēks vairs nav Homo Sapiens, bet ir tikai Homo vai kaut kas līdzīgs Homo erectus – stāvus ejošam cilvēkam bez saprāta. Homo galvā ir tumšs, dziļš, miglains bezdibenis, liela nekārtība, juceklis, zināšanu loģiska sistēmiskuma trūkums.
   Atkal nākas lietot medicīnā iecienītu jēdzienu. Cilvēku (sabiedrības) analīzē vairs nepietiek ar sociālo zinātņu jēdzieniem. Tos nepieciešams operatīvi papildināt ar medicīnā lietotiem jēdzieniem. Daudzu indivīdu (sabiedrības) veselības stāvoklis ir ļoti kritisks.
   Medicīnā par kumulāciju sauc atkārtoti lietotu ārstniecības vielu vai kaitīgu vielu uzkrāšanos organismā. Cilvēkos arī uzkrājas kaitīgas vielas, izraisot garīgo sabrukumu. Šodienas Latvijā ar to sastopamies katru dienu. Rīgas medijos atspoguļotā cilvēku (varas inteliģences) darbība un uzvedība liecina par mentālo haosu. Liecina arī par mentālā haosa progresēšanu. Tāpēc iederas vēl viens medicības jēdziens – dispozīcija (organisma nosliece uz kādu slimību).
   Kā tas praktiski izpaužas?
   Tas praktiski izpaužas tādējādi, ka cilvēki vairs nav spējīgi atšķirt normu no patoloģijas. Cilvēki vairs nav spējīgi atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir derīgs un kas nav derīgs, kas ir vērtīgs un kas nav vērtīgs. Cilvēkos viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka viņi nav spējīgi atdalīt negatīvas izpaumes no pozitīvām izpausmēm. Cilvēku smadzenēs valda haoss. Negatīvais un pozitīvais saduļķojies vienā melnā duļķojumā. Haoss palielinās un duļķojuma līmenis ceļas. Tas ir visbriesmīgākais. Kaitīgo vielu kumulācija turpinās un neviens to nevēlas apturēt. Cilvēku nosliece (dispozīcija) uz mentālo haosu ir acīmredzama.
   Mentālais haoss un  tā progresēšana ir konstatējama visos dzīves atzaros, sākot ar pašu cilvēku. Daudzi vairs neprot atšķirt gudru cilvēku no muļķa, godīgu cilvēku no negodīga cilvēka, inteliģentu cilvēku no neinteliģenta cilvēka, izglītotu cilvēku no neizglītota cilvēka, ideālistu no materiālista, parvēniju (iznireli) no apdāvināta cilvēka, pielīdēju no principiāla cilvēka. Tāpat neprot atšķirt politisko karjeristu no politiski talantīga cilvēka, nekaunīgu demagogu no kvēla patriota.
   Par to, piemēram, liecina naivi cerīgā attieksme pret Vējoni, Kučinski, „par-politikas” guru Pavļutu, „No sirds Latvijai” sentimentālo dvēseļu kutinātāju Sudrabu, nelietīgo Bordānu, Jurašu, Strīķi, antropoloģiski netradicionālo Kaimiņu, antropoloģiski kroplo Rinkēviču.
   Slavens ir mūsu politiķu bezidejiskums – iespēja nodarboties ar politiku bez jebkādas konceptuālās orientācijas. Tā cēlonis noteikti ir mentālais haoss. Daudzi cilvēki un arī paši politiķi nesaprot, kas vispār ir politika un kādas prasības ir politiķiem. Nevienu neuztrauc, ka valsts vadībā nonāk indivīdi bez elementāras politiskās stājas, sagatavotības, idejiskās programmas, nacionālajiem un sociālajiem ideāliem.
   Tipiski par to nesen internetā blādījās viens tipisks „politiķis”: „Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) atteikusies savās rindās uzņemt trīs partijas “Vienotība” deputātus, intervijā laikrakstam "Neatkarīgā Rīta Avīze" pauda Latvijas Zaļās partijas (LZP) valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Pragmatiskākie "Vienotības" deputāti ir pievienojušies ZZS. Trim deputātiem esam atteikuši, bet negribu viņus saukt vārdos, lai nebojātu viņu politisko karjeru (!?) un iespējas iekļauties citās partijās (!?), kā arī sadarbības iespējas (!?) nākotnē," intervijā klāsta Tavars”.
   Tavara kungs neapjēdz savu izteikumu šaušalīgo kroplību. Viņš pats sevi vērtē kā bezidejisku mīkstmiesi un analoģiski vērtē arī pārējos kolēģus. Īsti politiķi pirms vēlēšanām nemaina partiju, lai iekļūtu parlamentā. Katra partija ir idejiski specifiska organizācija ar oriģinālu skatījumu uz politiskajiem uzdevumiem. Partijas biedriem ir stingra politiskā nostāja. Viņu politiskā nostāja organiski saskan ar attiecīgās partijas programmu. No savas politiskās nostājas īsts politiķis nekad neatsakās un turklāt vēl amorāli savtīgā nolūkā, lai paliktu pie „lielās siles”.  Tavara un elektorāta mentālais haoss ir riebīgs šķērslis Latvijas politiskās dzīves elementārā sakārtošanā.
   Mentālais haoss drausmīgi atsaucas uz LR vērtējumu vispār. LR nav politiski normāla valsts. Latvijā ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valdošās kliķes režīms. To negaidīti liels cilvēku skaits nav spējīgs saskatīt un godīgi atzīt.
   Grandiozs haoss ir cilvēku priekšstatos par izziņas procesu, zināšanām, zināšanu patiesumu. Cilvēki ir pasākuši jaunas zināšanas gūt tikai no masu komunikācijas līdzekļu rubrikām „Stāsti, padomi, idejas”. Viņi nelasa speciālo literatūru. Ar daiļliteratūru viņi tiekas „Delfi” rubrikā „Spilgts citāts”. Viņi vadās no medijos sastaptām pamācībām „Padomi, kā darba intevijās gudri runāt par atalgojumu”, „8 soļi, kā konfliktu pārvērst garīgā zeltā”, „Ja sieviete ir sista, spļāviens sejā nešķiet slikts”, „Našķis, kam piedēvē veselību uzlabojošas īpašības”. Viņi jūsmo par priekšlikumu pirms 6.oktobra vērtēt Saeimas deputātu kandidātus atbilstoši kritērijam „Kas olas bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos”. Daudzi ir pārliecināti, ka „viedokļu plurālisms” ir pareizākais un vienīgais ceļš uz patiesību un patiesām zināšanām.
   Daudzu cilvēku mākslinieciskā gaume ir juceklīga. Pat tādi nopietni darbinieki kā bibliotēkāri nebaidās atklāt lasītāju mākslinieciskās gaumes haosu. Lūk, kādu informāciju internetā izplata Ventspilī: „Grāmatu tops sevī ietver katra mēneša desmit lasītākās daiļliteratūras grāmatas Ventspils Galvenās bibliotēkas Daiļliteratūras un literatūrzinātnes nodaļā. Marta top 10. Laipni aicinām iepazīties ar topa grāmatām, apraksti zemāk. Pie attiecīgās grāmatas apraksta ir iespējams nonākt arī spiežot uz (!?) nosaukuma (!?). JŪ NESBĒ – SLĀPES. KARĪNA RAČKO – DEBESIS PELNOS. DŽEINA ORIJA – ASINSMĀSAS. ALENS ESKENSS – DZĪVE, KURU APROKAM. MIŠELA RIČMONDA – LAULĪBU LĪGUMS. A. DŽ. FINNS – SIEVIETE LOGĀ. ROBERTS GALBRAITS – DZEGUZES SAUCIENS. NORA ROBERTSA – KAD SAULRIETS NOSKŪPSTA DEBESIS. KRISTIANS BANGS FOSS – NĀVE BRAUC AR AUDI. BARBARA TEILORE BREDFORDA – KAVENDONAS NAMS”.
   Cilvēkus, plašāk – tautu, pārbauda ar politisko brīvību. Tautai dod politisko brīvību, lai noskaidrotu, vai tauta pareizi izprot politiskās brīvības jēgu, prot izmantot politisko brīvību, tautai brīvība vispār ir vajadzīga, tauta vēlas un prot nosargāt brīvību.
   Antantes valstis latviešu tautu tādā veidā pārbaudīja I Pasaules kara beigās. Latviešiem tika dota brīvība, vērīgi sekojot viņu kompetencei reālā saskarsmē ar brīvību. LR de jure sāka atzīt tikai 1921.gadā. Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de jure atzina ASV. Tas notika 1922.gada 28.jūlijā un jocīgā veidā. ASV atzina pastāvošo valdību, bet nevis valsti – Latvijas Republiku.
   Otro reizi latviešiem formālu brīvību deva sarkanās Krievijas imperators Jeļcins, lai no Latvijas iztaisītu „Trojas zirgu”. Respektīvi, Maskavas laupītājus caur Latvijas bankām ievestu „Eiropā”.
   Nenormāli daudzu latviešu attieksmē pret politisko brīvību valda haoss. Daudzi nespēj aptvert, ka pēc iestāšanās ES vairs nevar būt runas par LR valstisko suverenitāti. Suverenitāte ir zaudēta pēc iestāšanās Eiropas „kolhozā”. Suverēna valsts un konfederācijas dalībvalsts sevī neietver vienu un to pašu nacionālās neatkarības gradāciju. Pēc iestāšanās ES nacionālā neatkarība ir zaudēta. Secinājums ir viens: latviešiem politiskā brīvība nav liels dārgums. Daudzi to nevēlas atzīt, un to neļauj atzīt mentālais haoss.  
   Cilvēkus (tautu) pārbauda ne tikai ar brīvību. Cilvēkus pārbauda arī ar zinātni, mākslu, pašu un citu ļaužu (citu tautu) intelektuālo un māksliniecisko mantojumu. Tādā gadījumā atklājas, kāda ir cilvēku attieksme pret zinātni, mākslu pasaules kultūru bagātībām.
   Latviešos mentālā haosa kumulācija ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka atspoguļojas visos pārbaudes veidos. Tautā melns saduļķojums valda gan attieksmē pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, pasaules kultūru bagātībām.
   Latviešu tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle poor” bars.
   Neapšaubāmi, mentālais haoss ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Cilvēku apziņu dominējoši pārņem asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Cilvēku apziņa kļūst šizofrēniska un deģeneratīva. Intelektuālie procesi devalvējas un sairst. Cilvēka refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu un atveidojumu.

sestdiena, 2018. gada 7. aprīlis

Idiotija ap valsts valodu




Idiotija liecina par prāta un kompetences trūkumu. Valsts valoda nevar izvairīties no idiotijas. Valsts valoda ir sistēmas elements, un valsts valoda nevar funkcionēt savādāk nekā pārējie sistēmas elementi. LR nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ir idiotiska sistēma. Tajā visi elementi ir ietīti muļķīgā bezjēdzībā, kurai ne reti piebalso dziļa nelietība. Tas attiecas arī uz latviešu valodu – LR valsts valodu.
   Idiotija ap valsts valodu sākās LPSR pēdējā posmā un turpinājās tūlīt pēc LR atjaunošanas. Tolaik par to liecināja valdības (konkrēti – izglītības ministrijas) ciniskā atsacīšanās krievu skolās palielināt stundu skaitu latviešu valodas mācīšanai. Stundu skaits bija nepietiekams latviešu valodas pilnvērtīgai apguvei. Drīz sekoja tikpat ciniska valdības atsacīšanās valsts līmenī organizēt latviešu valodas mācības cittautiešiem darba kolektīvos. Tā vietā valdība gribēja vienīgi kontrolēt cittautiešu latviešu valodas zināšanas un nodibināt speciālu inspekciju ar tiesībām bargi sodīt valsts valodas nepratējus. Valdības valodas politikā eksistēja sodīšana, bet nevis mācīšana. Tāpēc reāli arī bija tikai sodīšana, jo valsts ar mācīšanu sevi neapgrūtināja. Katram ir skaidrs, ka tāda taktika un stratēģija ir idiotija un nelietība.
   Šīs esejas mērķis nav uzskaitīt teksta autoram visas zināmās idiotijas ap valsts valodu. Uzskaitījums būtu garš. Minēšu divus jaunākos idiotijas paraugus.
   Valsts prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latviešu valodā. Par to vēstīja „Delfi” 2018.gada 2.aprīlī.
   Ideja nav jauna. 80.gadu beigās, valodas politikas veidošanas sākuma periodā, speciālisti formulēja prasību vidējo izglītību pieļaut tikai latviešu valodā. Prasība saskanēja ar citu valstu praksi. Vidējai izglītībai ir jābūt tajā valodā, kādā ir augstākā izglītība. Pretējā gadījumā ceļš uz augstāko izglītību ir apgrūtināts, un valsts valoda sabiedrībā nefunkcionē visaptveroši.
   Toreiz neviens „politiķis” neiedziļinājās speciālistu prasībā. Jaunizcepto „politiķu” mode ignorēt speciālistu viedokli sākās „perestroikas” laikā un, protams, sāpīgi apdraudēja ne tikai valodas jautājumu.
   Rezultātā tika pieļauta idiotiska kļūda. Latviešu valodai tika liegts ieņemt stabilu vietu valstī. Tika ieslēgta zaļā gaisma divkopienu sabiedrībai.
   No idiotiskās pieejas labums bija tikai politiskajiem primātiem. Viņi savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu. Valodas jautājums kļuva tramplīns politiskajai karjerai, kas pats par sevi ir idiotisms. Latviešu valoda kļuva politiskā tirgus sastāvdaļa un mietpilsoņu tracināšanas tarkšķis pirms katrām vēlēšanām. Latviešu „naciķi” pirms katrām vēlēšanām tautā musināja valodas jautājumu. „Politiķa” karjerai valodas jautājumu tāpat lieliski izmantoja ždanokas, cilēviči, plīneri, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Secinājums ir drūms: 30 un vairāk gadus LR turpinās idiotija ap elementāru lietu – valsts iedzīvotāju prasmi zināt vietējo valodu.
   Valsts prezidenta nesenā vizīte ASV atkal atgādināja par milzīgu idiotiju ap valsts valodu. Pie mums tā ir tradicionāla idiotija. Pēcpadomju gados tā ir izpaudusies visu Valsts prezidentu darbībā. Vējoņa kungs nav izņēmums.
   Kā parasti, tiek ignorēta pasaulē vispārpieņemtā prasība. Proti, prasība Valsts prezidentam visur un vienmēr oficiālajā komunikācijā lietot tikai savas valsts valodu, bet nevis stostīties kādā svešā valodā un turklāt principā amorālā nolūkā.
   Valsts galvas nerunāšana oficiālajā komunikācijā savas valsts valodā pamatoti tiek uzskatīta par nacionālo nodevību. Tā ir nodevība pret savu tautu un savu valsti. Valsts valodas nelietošana ir Valsts prezidenta necienīga izturēšanās pret Dzimteni, Tēvzemi.
   Valsts valoda ir tāds pats valsts simbols kā karogs, ģērbonis, himna. Valoda ir viens no tautas esamības atribūtiem. Stostīšanās angļu valodā Baltajā namā un citur nevieš cieņu pret latviešu tautu un nerada stingru pārliecību par tās kristālskaidrību un cēlumu. Visdrīzāk stimulē priekšstatu par kaut kādu morāli amorfu etnisko mistrojumu, kuram nekas nav svēts un dārgs. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka etniskā mistrojuma barveži lišķīgi tiecas izpatikt īstu etnosu un īstu valstu vadībai, ģeopolitiskajam saimniekam, pasaules varenajiem, „naudas maisiem” u.tml.
   Pēcpadomju laikā, kad latviešu tautai mainījās saimnieks, latviešu tauta brīvprātīgi atsacījās no valsts suverenitātes un tāpēc latviešu „miljons” sāka pielīst amerikāņu un rietumeiropiešu politiskajai elitei, neesmu sastapies ar kāda līdzšinējā Valsts prezidenta nosodījumu par runāšanu angļu mēlē oficiālajā komunikācijā. Latviešu „miljons” ir vienīgi nosodījis prezidentu neprasmi pareizi izteikties angļu valodā.
   Latvijā nacionālie nodevēji ir ne tikai Valsts prezidenti. Nacionālajai nodevībai ir daudzgalvaina sociālā bāze. Latviešu „miljonam” valsts valodas aizstāvēšana ir tikai tribīne skaisti pamuldēt par „patriotiskumu”. Latviešu „miljons” nemaz nezina, kā Valsts prezidentam ir konsekventi jāizturās pret savas valsts valodu.
   Idiotijā ap valsts valodu atsevišķs aspekts ir valsts visaugstāko amatpersonu dzimstās valodas kultūras līmenis. Vējoņa kungu „miljons” kaunina ne tikai par slikto angļu valodu, bet arī par slikto latviešu valodu.
   Atkal jāsaka – Vējoņa kungs nav izņēmums. Idiotijai ir transnacionāls vēriens. Jaunajos laikos, kad Rietumos nodarbošanās ar politiku kļuva masveida profesionālā darbība, dzimtās literārās valodas prasme politiķim nav obligāta prasība. No latviešu tautas oficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba literārā valoda bija vienīgi Kosiginam, Klintonam, Obamam. PSRS vienmēr valdīja cilvēki bez augstākās izglītības. Tā bija tikai minētajam Aleksejam Kosiginam. No Kremļa valdniekiem viņš vienīgais prata pareizi runāt krievu valodā. Gorbačovs arī neprot pareizi runāt. Savukārt no mūsu amerikāņu saimniekiem visneizglītotākais bija Bušs-jaunākais. Viņš vispār neprot savu domu sakarīgi formulēt, cilvēci uzjautrinot ar „bušismiem”.
   No mūsu neoficiālo saimnieku politiskajiem līderiem laba krievu valoda ir Medvedjevam, Putinam. Viņi runā kā augsti izglītoti cilvēki. Pats par sevi saprotams – t.s. protokola komunikācijā lieto tikai valsts valodu.

sestdiena, 2018. gada 31. marts

Dezinformācija: sensenais un modernais



   Pašlaik politiskajā modē ir dezinformācija. Par dezinformāciju visvairāk (ja ne vienīgie) uztraucas politiķi jauna tipa valstīs bez jebkādas suverenitātes. Jaunā tipa valstīm nav politiskās un ideoloģiskās suverenitātes, ārpolitiskās un ekonomiskās suverenitātes. Nav arī militārās suverenitātes. Un, lūk, ja nav suverenitātes, īpaši ideoloģiskās suverenitātes, tad tādās valstīs dezinformācija nesastopas ne ar kādu pretestību. Dezinformācija tādās valstīs jūtas kā zivs ūdenī.
   Valsts bez ideoloģiskās suverenitātes ir galva bez satura – idejiski tukša galva. To jebkura ārzemju ideoloģija var viegli piepildīt ar savu saturu, kas pie mums tā arī ir noticis. Latviešu „miljona” galvās nav pašu izstrādāts un formulēts idejiskais saturs, bet no „Eiropas”, „Amerikas”, „NATO” ievazāts idejiskais saturs. Tajā koši sprēgā klaja dezinformācija – Latvijas sabiedrības degradācijas un deģenerācijas visefektīvākais dzinējspēks.
   Mūsu politiķi („simts gudrākās galvas”) Bruņinieku namā sadomājuši pieteikt karu dezinformācijai. 2018.gada 28. martā „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”.
   Kā parasti, „simts gudrāko galvju” aktivitātēs tūlīt saožama bezprāta smaka. Latīniski par tādu situāciju saka „Piscis primum a capite foetat” (zivs smako no galvas).
   Mūsu politiķus baida Krievijas dezinformācija: „Saeimas Analītiskais dienests informēja komisiju par veikto pētījumu par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā. Secināts, ka viennozīmīgi nevar pateikt, ka noteikta sabiedrības attieksme, uzskati tiek iedibināti mērķtiecīgas stratēģiskas komunikācijas dēļ. To ietekmējot arī daudzi fona faktori, piemēram, sociālekonomiskā situācija valstī.”
   KF ir daudz sliktāka valsts par LR. Maskava ar savu drausmīgo „perestroiku” izpostīja dzīvi simtiem miljonu cilvēku. Tas ir nepiedodams noziegums. KF zagšanas apjoms ir grandiozāks nekā LR. Turklāt zagļi sazagto naudu izved uz ārzemēm. Tomēr KF ir politiskā, ārpolitiskā, militārā suverenitāte. LR nav nekāda veida suverenitātes.
   KF tāpat kā LR nav ideoloģiskās suverenitātes. Taču Krievijā atšķirībā no Latvijas ir ļoti pamatīga gudru, talantīgu un enerģisku personību opozīcija neoliberālismam un postmodernismam. Latviešu „miljonam” patiešām var būt kaitīgi opozīcijas materiāli par neoliberālisma un postmodernisma katastrofālo apdraudējumu. Šos materiālus valdošā kliķe acīmredzot uzskata par dezinformāciju. Nedod Dievs, tā novirzīs latviešu tautu no pareizā ceļa uz Stikla kalnu un Lielajai Bandai traucēs saglabāt nacionāli reakcionāro režīmu.
   Bezprāta smaku no Bruņinieku nama dirnētāju aktivitātēm izdala ne tikai patoloģiskā mānija visā vainot Krieviju. Bezprāta smakai ir vēl citi bezprātīgi iegansti.
   Vēlēšanās ierobežot dezinformāciju patiesībā ir absurds. Pie mums dezinformāciju nav iespējams ierobežot. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms. Par to taču nedrīkst teikt patiesību! Patiesības vietā nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni ierobežot dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, dezinformācija turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents.
   Absurds ir vēl vienā ziņā. Deputāti neapjēdz, ka nav jābaidās no latviešu „miljona” dezinformēšanas. Latviešu „miljona” smadzenes jau ir piecūkotas ar neoliberālisma un postmodernisma cūkēdienu tik lielā mērā, ka tajās nav vietas neoliberālā un postmodernistiskā cūkēdiena kontrpropagandai. Cilvēka smadzenes un tajā skaitā latviešu „miljona” smadzenes nav bezizmēra piltuve. „Simts gudrākās galvas” īstenībā nezina par tautas idejisko mežonību un perverso orientāciju. Viņi nezina, kas tiek rakstīts interneta komentāros, kas notiek „satoristu” urkšķētavās, kādas tēmas pēta „akadēmiskās” aprindas, kāda satura grāmatas izdod Rīgas izdevniecības, ko var apskatīt izstāžu zālēs. Nezina to, ka latviešu „miljonu” jau sen vairs nevar apdraudēt Krievijas kaitīgā informācija. Latviešu „miljons” ir precīzi nocentrēts neoliberālisma un postmodernisma, kā arī, saprotams, masveida zagšanas baudīšanai. Latviešu „miljonam” citu neko nevajag. Latviešu „miljona” smadzenes jau sen ir maksimāli piepildītas.
   Dumjība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina mediju ziņas, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski, administratīvi u.tml. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu.
   Taču pats bezprātīgākais ir tas, ka vispār ir dumjība centieni spēkoties ar dezinformāciju. Cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējusi dezinformācija, un tā tas neapšaubāmi būs līdz pasaules galam. Uz dezinformāciju droši attiecināms Zālamana Mācītāja (Ecclesiastes) secinājums: „Kas jau ir bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Māc.I, 9).
   Dezinformācija ir katras normālas valsts drošības un stabilitātes līdzeklis un garants. Dezinformācija ir valstiski vajadzīga darbība. „Simts gudrākajām galvām” to ir grūti saprast, jo tām nav bijusi Latvijā saskare ar normālu valsti. Normālā valstī dezinformācija (tajā skaitā informācijas apzināta noklusēšana) mēdz būt sociālā, politiskā, ideoloģiskā, militārā, ekonomiskā, specdienestu vitāla nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tas, par ko faktiski jādomā „balto” cilvēku gudrākajām galvām, pavisam ir kaut kas cits.
   Šis „cits” attiecas uz cilvēkiem; respektīvi, uz nelabajām izmaiņām „baltajos” cilvēkos. Tagadnes kroplības ap dezinformāciju ir sekas ļoti dziļiem destruktīviem procesiem cilvēkos, ārdot cilvēkos cilvēciskumu, tikumiskumu, atbildības sajūtu utt. Bet par to mazliet vēlāk. Vispirms iederas atgādināt par dezinformācijas lomu kultūrā.
   Kultūrā dezinformācija visdziļāk vienmēr ir pastāvējusi ideoloģiskajā darbībā (tās formātā žurnālistikā) un speciālo dienestu darbībā. Pēc tam seko militārā darbība.
   Katrā ziņā ir jāsaprot, ka tam, ko dēvē par dezinformāciju, ir divi novirzieni. Katram no tiem ir sava specifika un savas funkcijas, bet svarīgākais – sava morālā aura.
   Pirmais novirziens ir dezinformācija, kura balstās uz apzinātu melošanu materiāli vai garīgi savtīgā nolūkā. Tādas dezinformācijas nolūks ir izteikti amorāls un krimināli sodāms.
   Otrais novirziens ir dezinformācija kā idejiskās manipulācijas sastāvdaļa. Tāda dezinformācija ir paņēmiens, vēloties izmainīt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas trajektoriju. Tādā gadījumā ar šo paņēmienu sabiedrībā vēlas nostiprināt zināmas vērtības, uzskatus un zināmu viedokli par dzīves notikumiem un tendencēm.
   Otrais novirziens konstruktīvi funkcionē žurnālistikā, kas parasti ir noteiktas ideoloģijas propagandētāja. Šī novirziena morālā vērtība ir atkarīga no dezinformācijas mērķa un mentālajām perspektīvām. Ja mērķis ir humāns, cilvēciski vajadzīgs, sociāli un nacionāli progresīvi tendēts, tad pret dezinformāciju nevar būt iebildumu. Cita lieta, ja mērķis ir reakcionārs, degradējošs un deģenerējošs, apliecina valdošās elites savtīgās intereses.
   Tik tikko minētajam paraugu netrūkst. Speciālajā literatūrā var izlasīt par daudziem vairāk vai mazāk efektīviem, intriģējošiem, asprātīgiem dezinformācijas vēsturiskajiem paraugiem.
   Žurnālistikas vēsture vispār nav iedomājama bez dezinformācijas atraktīviem sižetiem. Vēsturiski viens no pirmajiem sižetiem vēsta par Ņujorkas avīzes „Sun” sešu aprakstu sēriju. Tajā plaši stāstīja par Mēness civilizāciju. Aprakstu sēriju sāka publicēt 1835.gada 25.augustā.
   Cits piemērs. Denverā vietējais laikraksts 1899.gada 25.jūnijā publicēja ziņu par Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu, tā vietā ceļot automaģistrāli. Ziņu pārpublicēja daudzi Eiropas preses izdevumi. Amerikāņu žurnālisti pamatīgi izjokoja savus un eiropiešu lasītājus.
   Valstu speciālajos dienestos ir īpašas struktūras dezinformācijas gatavošanai un izplatīšanai. Neticu, ka tādas struktūras nav DP. Eksistē speciāla terminoloģija. Tajā ir sastopami tādi termini kā „operatīvā spēle”, „aktīvie pasākumi”. Par speciālo dienestu dezinformācijas virtuvi un tās panākumiem sabiedrība uzzina tikai tad, kad ir pienācis laiks publiskot attiecīgo mantojumu. Tā tas pašlaik notiek sakarā ar PSRS čekistu panākumiem dezinformēšanā. Domājams, Latvijā tagad arī elpo bijušie čekisti un viņu avoti, kuri var atcerēties savu līdzdalību Rietumu kolēģu dezinformēšanā, sabiedriskās domas ietekmēšanā Āfrikā, Āzijā, Rietumeiropā, Amerikā, bet īpaši latviešu emigrantu aprindās.
   Dezinformācijas vēsture militārajā sfērā sākas ar persiešu caru Kserksu I. Viņš 480.gadā pirms mūsu ēras izplatīja informāciju par sava karaspēka milzīgo apjomu. Karaspēkā esot tik daudz vīru, ka viņu izšautās bultas izraisīs Saules aptumsumu.
   Tas skan nepierasti, taču ir iespējama dezinformācija kā cilvēku radošā talanta produkts un dezinformācija kā cilvēku morālā pagrimuma produkts. Visjaunākajā laikā tiekamies ar dezinformāciju kā cilvēku pagrimuma produktu. Mūsdienu informatīvā terorisma noteicošais faktors ir cilvēku morālais pagrimums, ko jāfiksē ar tādiem šaušalīgiem jēdzieniem kā degradācija un deģenerācija. Tas nav normāli, ka sabiedrība tagad informāciju iegūst pārsvarā no „Facebook” un „Twitter”. Tas neliecina par cilvēku stabilu garīgo veselību.
   Ekliziasts secina dzīves parādību mūžīgu atkārtošanos. Atkārtošanos pavada izmaiņas cilvēkos. Teiksim, žurnālistikā „preses pīles” pirmo reizi izdomāja 1815.gadā. Kādreiz žurnālisti apzinājās lasītāju maldināšanas amoralitāti. Kādreiz žurnālisti presē publicētās nepārbaudītās ziņas iezīmēja ar burtiem „N.T.” – not testified. Tagad „feikus” neiezīmē ar burtiem „N.T”. Ne tas morālais līmenis!
   Agrāk eksistēja sociālā atbildība. Tagad sociālā atbildība eksistē tikai uz papīra. Latvijā sociālajai atbildībai veltītās pirmās grāmatas autors Pētersons no „trulības” sociālo atbildību vispār pasludināja par jaunu naudas pelnīšanas veidu. Sociālā atbildība kā bizness! Atbildība tautas, nācijas, cilvēces priekšā kā peļņas līdzeklis! Vai tāda nostādne ir iespējama garīgi veselā personā?
   Kā jau minēju, tagad „baltās” rases gudrākajām galvām ir jākaro nevis ar dezinformāciju, bet gan ar degradāciju un deģenerāciju, kas ir informatīvā terorisma kardinālākais cēlonis. Šaubos, vai Bruņinieku namā to kāds ir spējīgs saprast. Nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums var balstīties tikai uz indivīdiem, kuru prāta, gara un dvēseles kvalitāte ir milzīga problēma.







trešdiena, 2018. gada 21. marts

Smalkā inteliģence



   
   
   Inteliģence ir tautas tādu cilvēku kopums, kuriem ir augsti attīstītas garīgās un intelektuālās spējas, kritiskā domāšana, vispusīgas zināšanas, teicama uzvedības kultūra. Viņiem ir laba izglītība. Norma – augstākā izglītība. 20.gadsimtā, sociuma kaislīgās politizācijas laikmetā, inteliģences kritēriju grozā iekļāva spējas analizēt sabiedriskos un valstiskos procesus. Tāpat tradīcija kļuva uz inteliģenci lūkoties kā uz tautas morālā un intelektuālā līmeņa rādītāju.
   Tas ir pamatoti. Inteliģence ir atkarīga no tautas ģenētiskā potenciāla. Protams, uz inteliģenci determinējoši atsaucas ne tikai tautas ģenētiskais potenciāls, bet arī tautas kultūras potenciāls. Praktiski tas nozīmē, ka atsaucas tautas vispārējās attīstības līmenis.
   Inteliģence nevar atšķirties no tautas morālās un intelektuālās kapacitātes. Īpaši mūsdienās. Tagad inteliģences kontingents papildinās no tautas visiem slāņiem. Daudzus gadsimtus tas papildinājās tikai no tautas sociāli augstākajiem slāņiem – aristokrātijas, garīdzniecības, muižniecības, buržuāzijas. Latviešu inteliģence varēja piedzimt un pirmajā laikā papildināties no zemniecības.
   Inteliģence ir divdimensiju veidojums. No vienas puses inteliģence ir atkarīga no tautas morālā un intelektuālā līmeņa. No otras puses inteliģence uzlabo  tautas morālo un intelektuālo līmeni. Tā tas notiek tāpēc, ka inteliģence gribot negribot ir tautas kuratore.
   Visbiežāk inteliģence pati izvēlas misiju būt tautas kuratorei. Inteliģence neprasa tautai atļauju būt tautas audzinātājai, izglītotājai, vadītājai. Respektīvi, neprasa atļauju, lai veiktu kuratora klasiskos pienākumus – organizētu, vadītu un kontrolētu tautas darbu, mācības, uzvedību.
   Inteliģence brīvprātīgi kļūst tautas attīstības veicinātāja. Bet tas nozīmē, ka tādējādi ir kļuvusi arī pati savas attīstības veicinātāja. Pateicoties inteliģences vērtīgajam ieguldījumam, tauta spēj inteliģenci papildināt ar augstvērtīgākām personām. Inteliģences paaudžu maiņa kļūst kvalitatīvāka. Tauta piegādā inteliģencei arvien spožākus un spožākus jauniešus. Rezultātā inteliģence paaugstina gan tautas kvalitāti, gan pati savu kvalitāti.
   Lieta ir tā, ka Eiropā inteliģences nacionālais mesiānisms nav viendabīgi izplatīts. Pastāv dažādība. To nosaka vietējās tradīcijas inteliģences funkciju izpratnē. Tradīcijas joprojām balstās uz viduslaiku mantojumu. Viduslaikos atšķēlās garīgā darba darītāju kārta, kura pēcāk tika nokristīta par inteliģenci.
   Viduslaiku inteliģenta portrets ir labi zināms. Vēsturnieki mīl zīmēt šo portretu. Viduslaiku inteliģents ir pilsētnieks, brīvdomātājs un opozicionārs jebkurai autoritārisma izpausmei. Viduslaiku inteliģents ir naidīgs pret pūli. Tātad naidīgs pret to, ko Jaunajos laikos sāka dēvēt par tautas masām, vienkāršo tautu, parastajiem cilvēkiem. Naidīgums nav izzudis. To kopš 19.gadsimta nogales uzkurbulē sociālā darvinisma ideoloģija. Austrumeiropā pēc sociālisma sabrukuma to regulāri uzkurbulē neoliberālisma apdullinātie „globālisti”.
   Saprotams, vienmēr bija izglītoti, apdāvināti, gudri garīgā darba darītāji. Taču ne vienmēr pret viņiem izturējās kā pret īpašu sociālo kārtu. Rietumu civilizācijā tikai salīdzinoši nesen pret inteliģenci sāka izturēties kā pret sociālo kārtu vai specifisku vidusšķiru, kura kalpo pamatšķirām. Piemēram, Padomju Savienībā inteliģence kalpoja proletariātam un darba zemniecībai. Pret inteliģenci kā sociālo kārtu masveidā sāka izturēties 19. gadsimtā Vācijā, Polijā, Krievijā.
   Krievijā inteliģence ieguva mistisku auru. Krievi inteliģenci sāka uzskatīt par tautas morāli ētisko fenomenu. Inteliģence esot tautas garīgi tikumiskais pamats, augstāko ideālu autore un realizētāja.
   Krievu inteliģences fetišizēšana ir sekmējusi aplamu priekšstatu. Proti, inteliģence esot vienīgi krievu kultūras specifisks elements ar progresīvu ietekmi tautā.
   Tas nav pareizi. Inteliģencei visur ir vairāk vai mazāk progresīva loma tautā, aprūpējot, piemēram, tautas pastāvēšanai tādas vitāli nepieciešamas sfēras kā izglītība, veselības aizsardzība. Par inteliģences prettautisko lomu nākas runāt tikai tad, ja inteliģence (visbiežāk tās atsevišķa grupa) kalpo reakcionāriem spēkiem, diktatoriskiem režīmiem. Ļeņins par mēslu nosauca krievu inteliģences grupu, kura cītīgi kalpoja cara valdībai.
   Jaunā latviešu tauta vienmēr ir dzīvojusi inteliģences apgādībā. Vācbaltu, zviedru, krievu inteliģence un pašu latviešu inteliģence pilnā mērā atzina un lepojās ar misiju būt vietējās zemnieku tautas kuratorei. Vācbalti izstrādāja latviešu rakstu valodu, latviešiem iemācīja kora dziedāšanu. Vidzemē zviedri rūpējās par mācību iestādēm zemnieku bērniem. Krievi savās universitātēs un akadēmijās skoloja latviešu māksliniekus, juristus, armijas virsniekus, publicēja latviešu tautasdziesmas. Purvītim, Rozentālam, Valteram vienmēr bija skaidrs, ka pēc akadēmijas viņi dosies uz Latviju, lai latviešu lauku centros propagandētu mākslu un organizētu tautas māksliniecisko izglītošanu.
   Latviešu inteliģences vēsture tagad ir jādala divās daļās. Ja līdz „perestroikai” latviešu inteliģencei bija progresīva loma tautas attīstībā, tad no „perestroikas” latviešu inteliģencei ir izteikti regresīva loma tautas attīstībā. Turklāt inteliģences sasmērētajam regresam gals nav redzams. Regress progresē un iegūst arvien riebīgāku vērienu.
   Lieki ir norādīt, ka pēcpadomju gados valdošā kliķe un tās fani nerindojas no fiziskā darba veicējiem – šoferiem, celtniekiem, sētniekiem, atslēdzniekiem, kurpniekiem, drēbniekiem, krāvējiem, naktssargiem, traktoristiem, slaucējām, apkopējām. Valdošā kliķe un tās fani rindojas no inteliģences eksemplāriem ar augstskolas diplomu, profesora un akadēmiķa titulu. Latviešu tautu postā dzen latviešu inteliģence, bet nevis pūlis, tautas masas, vienkāršā tauta, parastie cilvēki. Latviešu tautu postā dzen nacionāli bezatbildīgi tipi, kuri sevi mīl godāt par „smalkiem rīdziniekiem”, „smalkām aprindām”, „salonu lauvām”, „gudrākajām galvām”.
   Divās daļās ir jādala arī pati inteliģence. Ne visi pieder t.s. varas inteliģencei – krimināli oligarhiskā valstiskuma stutētājiem.
   Valdošās kliķes, respektīvi, varas inteliģences, jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR.
   Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla.
   Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts noorganizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, bija bezmaksas izglītība, medicīna), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe, respektīvi, varas inteliģence, ir latviešu tautas bende.
   Inteliģences nevērtīgākā daļa ir izcīnījusi savdabīgu uzvaru. Nākas uzmanīgi padomāt, kas patiesībā visdziļākajā būtībā ir tādi inteliģences populāri saukļi kā „viedokļu plurālisms”, „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Šie saukļi patiesībā ir diletantu un profānu uzvaras apliecinājums.
   Kas ir diletanti un profāni? Kāda ir šo kadru sociālā un bioloģiskā bāze? Sociālā un bioloģiskā bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens 19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu komunikāciju, masu cilvēku.
   20.gadsimtā sākās strauja visu dzīves segmentu un procesu masovizācija, kas praktiski izpaudās primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā novērojama masu cilvēku emancipācijas griba, spēks, ambīcijas, vēloties dzīvē ieņemt vadošo lomu.
   Masu cilvēki, protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav tikai fiziskā darba darītāji.
   Pie tam jāņem vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs. Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi, iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības. Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, šķībi uzmūrētā siena sabruks.
   „Baltās” rases demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”, „politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā.
   Piemēram, „viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši nosaukt par muļķiem  un idiotiem. Tas būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.
   Vārdu sakot, inteliģences nevērtīgāko daļu tagad aizsargā vesela rinda sociālo un ideoloģisko tabu. Latviešu varas inteliģenci arī sargā aizliegumu sistēma. Turklāt pie mums aizliegumu sistēmā ietilpst ne tikai skaisti formulēti koncepti, bet arī noziegumu brīvību garantējoša likumdošana. Smieklīgā epopeja ar LB godīgā priekšnieka atlaišanu no darba lieliski liecina, ko ir savam morālajam un psiholoģiskajam komfortam sagātājusi mūsu smalkā varas inteliģence.