svētdiena, 2019. gada 18. augusts

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes



   2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram. To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli. Vēstule ir amorāls solis un uzskatāmi atklāj akadēmiskās sabiedrības kolosālo pagrimumu. Vēstulē lasāmās tirādes vedina pieņemt, ka mūsu akadēmiskā sabiedrība ir nupat nokritusi no debesīm. Akadēmiskās sabiedrības teiktais vedina domāt par viņu līdzšinējo nepiedalīšanos izglītības darbā Latvijas Republikā. Sanāk, ka vēstuli parakstījuši cilvēki, kuri nav vainīgi un atbildīgi par to, kur tagad ir nonākusi LU ar savām mahinācijām, krimināllietām par korupciju utt.
   Vēstulē teikts: “Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. Atzīstot, ka augstskolu misija ir sekmēt Latvijas sabiedrības un valsts izaugsmi, stratēģiskā mērķa sasniegšanai akadēmiskā sabiedrība aicina Ministru prezidentu uzsākt darbu pie jaunās sistēmas izveides un rosina - ievērojot augstskolu autonomiju kā Eiropas vērtību neatņemamu daļu, nepieļaut administratīvi politisku iejaukšanos augstskolu demokrātiski pieņemtajos lēmumos, respektējot tos un apstiprinot Latvijas Universitātes ievēlēto rektoru; - nekavējoties sākt darbu pie laikmetīga augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju vides tiesiskā ietvara izveides, sadarbojoties politiskajiem spēkiem ar akadēmiskajiem lietpratējiem un studentiem Valsts prezidenta institūcijas paspārnē.”
   Saprotams, pēc tādām tirādēm seko jautājums “Kas šiem kadriem neļāva visu to darīt 30 gadus, bet nevis zagt, atbalstīt šarlatānismu, iznīcināt zinātni, augstāko izglītību pārvērst par primitīvu biznesu?”.
   Tāda vēstule ir liecība degradācijas un deģenerācijas šausmīgai pakāpei akadēmiskajās aprindās. Vēstule faktiski liecina par pilnīgu prāta zudumu un kaut kāda odioza garīgā procesa sākšanos augstskolu vadošajos kadros. Atsaukšanās uz "nācijas tēvu" arī liecina par bezprātu, jo labi ir zināma viņa intelektuālā un morālā nabadzība sintēzē ar ģenētiski nostiprinātu filigrānu konformismu. Droši var teikt - ar augstāko izglītību ir beigas. Beigas bija jau reizē ar zinātnes iznīcināšanu. Tagad redzam beigas cilvēciskuma ziņā. Tādu murgojumu var sacerēt vienīgi postcilvēki.
   Ja akadēmiskie goda vīri prasa ievērot “augstskolu autonomiju kā Eiropas vērtību neatņemamu daļu, nepieļaut administratīvi politisku iejaukšanos augstskolu demokrātiski pieņemtajos lēmumos, respektējot tos un apstiprinot Latvijas Universitātes ievēlēto rektoru”, tad viņi prasa neiejaukties viņu bezizmēra alkātībā un zādzībās.
   Alkātības un zādzību apjoms ir sekojošais: “Arī aizvadītajā gadā [2018.g.] starp valsts augstskolu rektoriem lielākie ienākumi bijuši Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektoram Leonīdam Ribickim [..] Rektoru ienākumus gadā var veidot vairākas pozīcijas – rektora alga un cita samaksa savā augstskolā un citās augstskolās, honorāri un cita samaksa par līgumdarbiem, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras iemaksas, darījumi, piemēram, mantas pārdošana, un citi ienākumu veidi. Starp valsts augstskolu rektoriem lielākos ienākumus guvušais Ribickis pērn saņēmis 204 928 eiro, kas ir par 26 788 eiro mazāk nekā iepriekšējā gadā. No visiem saviem gada ienākumiem vairāk nekā 80% jeb 167 731 eiro Ribickis saņēmis, strādājot RTU [..] Otrie lielākie ienākumi pērn bijuši bija Rīgas Stradiņa universitātes rektoram Aigaram Pētersonam. Viņš pagājušajā gadā nopelnījis 159 530 eiro, kas ir par 24 156 eiro vairāk nekā gadu iepriekš. No visiem viņa ienākumiem tieši par RSU rektora pienākumu pildīšanu viņš algā nopelnījis 129 404 eiro. Pētersona uzkrājumi pērn pieauguši par teju 2000 eiro [..] Savukārt trešie lielākie ienākumi pērn bijuši Latvijas Universitātes (LU) rektoram Indriķim Muižniekam. Viņa ienākumi pērn bija 112 333 eiro, kas ir teju par 35 000 eiro mazāk nekā 2017.gadā. Rektora alga LU 2018.gadā bijusi 89 940 eiro, vairāk nekā 20 000 eiro viņš saņēmis pensijā, bet vēl 2263 eiro gūti no citiem avotiem. [..] Lielāko ienākumu kāpumu pērn piedzīvojis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Guntars Prānis, kurš 2018.gadā nopelnījis 75 295 eiro, kas ir par teju 20 000 eiro vairāk nekā gadu iepriekš.[..] Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš pērn nopelnījis 78 815 eiro, kas ir par gandrīz 15 000 eiro vairāk nekā gadu iepriekš. Turpretim Latvijas Kultūras akadēmijas rektorei Rūtai Muktupāvelai gada laikā ienākumi samazinājušies par 2164 eiro līdz 49 082 eiro. Ventspils augstskolas rektors Kārlis Krēsliņš pērn nopelnījis 83 056 eiro. Tikmēr Banku augstskolas rektors 2018.gadā nopelnījis par teju 9000 eiro vairāk nekā gadu iepriekš, sasniedzot 70 691 eiro lielus ienākumus. Vidzemes augstskolas rektora ienākumi pērn bijuši gandrīz tādi paši kā gadu iepriekš – 61 965 eiro.”

sestdiena, 2019. gada 17. augusts

Perversā solidaritāte



   Pirms deputātu balsojuma Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie virzieni ir: solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.” Pirmajā teikumā nav saprotams, kas ir “kopējais labums”. Savukārt otrajā teikumā četri vārdi ir nepārspējama kroplība.
   Kas ir domāts ar vārdu “piederība”, vispār nav saprotams. Vārds “moderna” neko neizsaka, jo valsts  nevar nebūt nemoderna, t.i., neatbilst sava laika prasībām (fr. moderne – mūsdienīgs). Un prasības mēdz būt dažādas. Proti, prasība atbalstīt visu labāko savā laikmetā vai atbalstīt arī dažādas degradējošas tendences savā laikmetā, kā tas notiek Latvijā vismaz 30 gadus.
   Salikums “ilgtspējīga valsts” ir latviešu varas inteliģences leksiskais šarlatānisms, visiem pelēkajiem zvirbuļiem vienveidīgi čivinot. Ko nozīmē valsts sakarā vārds “ilgt”? Latviešu literārajā valodā tā nesaka. Saka, ka valsts var ilgi vai neilgi pastāvēt. Vēl var teikt, ka valsts pastāvēšana ilga tik un tik gadus.
   Vienīgais pareizi lietotais vārds ir “solidaritāte” (fr. solidarite – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, kuras pamatā ir interešu, mērķu, nostājas kopība, vienprātība). Pret svešvārdu “solidaritāte” nevar iebilst. Cita lieta ir tas, ar ko kāds subjekts solidarizējas. Šajā ziņā var nākties iebilst.
   Attiecībā pret to, ar ko “nācijas tēvs/pravietis” solidarizējas, nākas kategoriski iebilst. “Nācijas tēvs/pravietis” jau ir apliecinājis perversu solidaritāti. Viņš 2019.gada 15.augustā ieradās Aglonā un teica runu. Ja nemaldos, to nav darījis neviens LR Valsts prezidents, apzinoties valsts un baznīcas konstitucionālo nošķirtību (Satversmē 99.pants: “Baznīca ir atdalīta no valsts”).
   Taču galvenais ir kas cits. Galvenais ir tas, ar ko “nācijas tēvs/pravietis” kā Valsts prezidents solidarizējas, ierodoties pie katoļiem Aglonā un teicot runu. Un, lūk, tas taču ir pilnīgi skaidrs, ka “nācijas tēvs/pravietis” solidarizējas ar valsts noziedzniekiem. Par pāteru noziegumiem sabiedrība ir informēta. Valsts prezidents solidarizējas ar finansu noziedzniekiem valsts nodokļu nemaksāšanas jomā, kā arī solidarizējas ar valsts varas iestāžu noskaidrotiem homoseksuāliem izvirtuļiem. Ņemot vērā pāteru perversās izdarības, bet galvenais katoļu baznīcas noziegumus pret valsti nodokļu sfērā, nekādā gadījumā Valsts prezidents nedrīkstēja ierasties Aglonā. Viņa ierašanās apliecina solidaritāti ar valsts noziedzniekiem. Turklāt apliecina perversu solidaritāti – homoseksuālismā iemaisītu solidaritāti.
   Solidaritāte ir smalka parādība. Solidaritāte nebūt vienmēr ir jāapliecina tiešā veidā, atklāti deklarējot atbalstu, rīcības saskaņotību, nostājas kopību un vienprātību. Solidaritāti var apliecināt arī netiešā veidā - zemtekstā. Var pat teikt – viltīgā veidā. Tādā gadījumā solidaritātes klātbūtni vajadzības gadījumā var noliegt un tautā smagnējāk funkcionējošas smadzenes var vispār nesaskatīt solidaritāti, ja uz to nevar parādīt ar pirkstu un solidaritāte ir saskatāma vienīgi zemtekstā.
   Protams, Aglonas apmeklējums ir “nācijas tēva/pravieša” tieši fiksējama solidaritāte ar katoļu baznīcu. Uz šo solidaritāti var parādīt ar pirkstu. Taču “nācijas tēvs/pravietis” jau ir apliecinājis solidaritāti arī netiešā veidā – zemtekstā. Šajā ziņā cilvēces morāli tikumiskajā kodeksā ir sastopama klasiska norma. Ja netiek sniegts kādas rīcības skaidri uztverams un konkrēts vērtējums, tad tas zemtekstā liecina par solidaritāti ar attiecīgās rīcības veicēju. Īpaši tas attiecas uz negatīvu rīcību, nesniedzot par to skaidri uztveramu vērtējumu. Respektīvi, nenosodot negatīvu rīcību. Negatīva rīcība katru reizi ir adekvāti stingri jāvērtē. Ja tas netiek darīts, tad tas liecina par morālu novirzi - amorālu izvairīgumu, amorālu kompromisu, amorālu aprēķinu u.tml. Skaidri uztverama vērtējuma nesniegšana liecina par solidaritāti ar negatīvu rīcību.
    Tā, piemēram, “nācijas tēvs/pravietis” nesniedza skaidri uztveramu vērtējumu par mahinācijām LU rektora vēlēšanās. Tā vietā, lai klaji nosodītu Muižnieka, Druvietes morāli necienīgos un negodīgos paņēmienus, viņš sarunā ar ministri Šuplinsku izvairīgi norādīja, ka  "tas ir politiski un juridiski korekti virzīt šo jautājumu uz Ministru kabinetu".
   Latvija ir ļoti maza valsts. Latvijā nav simtiem augstskolu. Latvijas universitāte ir Latvijas vadošā augskola un Latvijas izglītības sistēmas simbols. Valsts prezidents nedrīkst “politiski un juridiski” izlocīties no skaidri uztverama LU vadības mahināciju vērtējuma. “Nācijas tēva/pravieša” stingro vērtējumu gaidīja sabiedrība. Turklāt gaidīja ne tikai rektora vēlēšanu sakarā, bet gaidīja arī Brokas korupcijas krimināllietas sakarā. Ja sabiedrība stingra vērtējuma vietā redz cilvēku, kas pasīvas ērtības un savas drošības interešu dēļ viltīgi izvairās no atbildes, tad zūd uzticība un paļāvība šim cilvēkam. Sabiedrības pozitīva reakcija nav iespējama, ja kāda valsts amatpersona konformistiski solidarizējas ar negatīvu izdarību.
   Latviešu varas inteliģencē ir sācies jauns trends - iet sūdzēties pie "nācijas tēva/pravieša" uz Rīgas pili. Neapšaubāmi, tā ir laba lieta. Turklāt vēsturiski pierasta lieta. Iešana sūdzēties uz pili (muižu) ir latviešu gēnos. Arī pašlaik iespēja no kāda valsts vadītāja saņemt palīdzību noteikti nomierina latviešu varas inteliģences prātus un apslāpē emocijas. Latviešu varas inteliģenti savā aprobežotībā, protams, nav spējīgi saprast, ka Valsts prezidents ir tikai skaists simulakrs un neko nevar lemt Latvijas Republikā. Turklāt "nācijas tēvs/pravietis" pilnīgi neder nacionālās morālās autoritātes un morālā garanta lomai. Viņš faktiski ir tikai 61 pilsoņa Valsts prezidents. Interneta saturs liecina par sabiedrības kopējo ļoti nelabvēlīgo attieksmi pret viņu. Pie tam ir izprovicēti antisemītisma plūdi.
   Saeimā par kungu Levitu balsoja tikai 61 deputāts. Bet tas šoreiz nav galvenais, runājot par viņa lomu dažādu negāciju novēršanā. Galvenais ir kunga Levita izvēlētā stratēģija savai darbībai Valsts prezidenta krēslā.
   “Nācijas tēva/pravieša” intelektuālais un morālais tuksnesis pēc nonākšanas Rīgas pilī ir ieguvis jaunu apstiprinājumu. Par “nācijas tēva/pravieša” intelektuālo un morālo tuksnesi bija labi zināms jau agrāk. Par to detalizēti rakstīja prof. J.Bojārs, ļoti kritiski izvērtējot Levita prāta un zināšanu bezspēcības pienesumu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Par to tika medijos norādīts preambulas kroplību sakarā, apliecinot Levita, “preambulas tēva”, zināšanu trūkumu ne tikai konstitucionālajās tiesībās, bet arī citās zinātnes disciplīnās. Tagad tiekamies ar jaunu viņa prāta un morāles nabadzības apstiprinājumu.   
   “Nācijas tēvs/pravietis” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai un valstij dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā un pārējā pasaulē. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. Levita kungs ir pārliecināts, ka var sniegt par visu kaut ko tādu, kas atšķiras no citu cilvēku interpretācijas. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu tautas un valsts labā.
   Skaidrs, ka tāda stratēģija ir pilnīga bezjēdzība. Tāda bezjēdzīga stratēģija (proti, velme būt par katru cenu verbāli oriģinālam) faktiski nav nekas jauns. Tāda bezjēdzīga stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir raksturīga dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem indivīdiem. Rīgā tādi indivīdi vienmēr ir bijuši un arī tagad ir sastopami. Mīļākais piemērs ir  “jābūtības dimensijas” autore Maija Kūle.
   Par tik tikko minēto Valsts prezidenta stratēģiju uzskatāmi liecina medijos lasāmā informācija par “palīdzības” meklēšanas rezultātiem. Nav zināms gadījums, kad Valsts prezidents par kaut ko sliktu valsts norisēs būtu izteicies nepārprotami negatīvi. Viņš vienmēr ir bijis izvairīgs. Turklāt ir labi saprotams, ka sabiedrībā neviens nedrīkst viņa konformistisko stratēģiju, perverso solidaritāti kritizēt. Ja publiskajā telpā sāksies atklāta kritika, tad Levita kungs var izmantot savu auksto ieroci.
   Levita bīdītāju latviešu bezprāši, protams, neapjēdz savas rīcības sekas. Proti, neapjēdz to, ka viņi ir Valsts prezidentam iedevuši vienu no visdrausmīgākajiem aukstajiem ieročiem cilvēces vēsturē. Tādu ieroci Levits saņem reizē ar Valsts prezidenta troni Rīgas pilī. Tāds ierocis nekad nav bijis nevienam LR Valsts prezidentam. Drausmīgā ieroča vārds ir antisemītisms. Šo ieroci Levits var operatīvi un rezultatīvi izmantot pret jebkuru viņa darbības kritizētāju, neatbalstītāju, nosodītāju u.tml. Tas ir vēsturiski vispusīgi piešauts ierocis vismaz divos aizvadītajos gadu tūkstošos. Ebreji vienmēr izmanto šo ieroci, ja sastopas ar kaut ko tādu, kas neatbilst viņu interesēm. Ebreju interešu neatbalstītājs tūlīt tiek apvainots antisemītismā, un mūsdienu politkorektumā laikmetā pret “antisemītu” nekavējoties vēršas visa progresīvā cilvēce. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ierocis vajadzības gadījumā tiks izmantots arī Rīgas pilī. Par šī ieroča savdabīgo psiholoģisko ietekmi esmu rakstījis esejā “Psihiskā labvēlība”*.

   


pirmdiena, 2019. gada 12. augusts

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā




   2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
   Arī Molotova-Ribentropa pakts paliktu diplomātiskās darbības liecība bez sociālās rezonanses, ja nebūtu šī pakta slepenais pielikums. Par slepeno pielikumu noteikti ir dzirdējuši visi Eiropas izglītotie cilvēki. Ja par slepeno pielikumu jau 1939.gada 24.augusta agrā rīta stundā bija informēti Rietumu lielāko valstu specdienesti ar ASV izlūkiem priekšgalā un vēlāk slepenais pielikums galvenokārt bija profesionāļu analītikas priekšmets, tad pavisam cita situācija tika speciāli uzkurināta XX gadsimta beigās. Toreiz PSRS sagraušanas mastodonti Gorbačovs, Jakovļevs paktu un tā slepeno pielikumu izmantoja savas valsts starptautiskajai nomelnošanai. No Latvijas šajā cēlajā procesā galvenā loma tika uzticēta Vulfsonam. Par viņa morālo piemērotību tādam darbam VDK vīri nešaubījās.
   Pakts ir deklaratīvs dokuments. Tajā tiek oficiāli pasludināti valsts, valdības, kādas partijas vai organizācijas politikas un darbības principi un mērķi. Deklaratīvo dokumentu saturs parasti neatspoguļo dziļāko būtību un patiesās intereses. Molotova-Ribentropa pakts šajā ziņā nav izņēmums.
   Vācija gribēja sevi nodrošināt pirms iebrukuma Polijā, kas sākās burtiski pēc dažām dienām – 1939.gada 1.septembrī. Starp citu, šo datumu ne visai objektīvi pieņem par II Pasaules kara sākumu. Tajā dienā faktiski sākās karš tikai starp divām valstīm – Vāciju un Poliju. Par Pasaules kara sākumu pareizāk būtu atzīt 1939.gada 3.septembri, kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai un tādējādi karš ieguva transnacionālu vērienu. Vācijai ļoti vajadzēja noslēgt ar “krieviem” līgumu. Polija atklāti draudēja Vācijai. 1939.gada 6.augustā poļu armijas virspavēlnieks maršals Edvards Ridzs-Smigli angļu avīzē paziņoja: “Polija cenšas izraisīt karu ar Vāciju, un Vācija no tā nespēs izbēgt pat tad, ja to gribēs”. Tāpēc Ribentrops viegli piekrita Staļina priekšlikumam paktam pievienot slepenu pielikumu, tajā konkretizējot abu valstu “interešu sfēru robežas”.
     Dziļi slēptas intereses bija arī Padomju Savienībai – “krieviem”. Krievu elite klusi, bet karsti vēlējās atgūt pēc Krievijas impērijas sabrukuma zaudētās “krievu zemes”. Tāda velme bija krievu elites nacionālistiskās apziņas dominante. Krievu elites nacionālistiskajā apziņā formulējums “krievu zemes” ir konstants lielums. Tas saglabājas arī pašlaik un saglabāsies vienmēr, kamēr pastāvēs krievu tauta. Būtu labi, ja arī latviešiem (īpaši varas inteliģencei) būtu konstants lielums vārdā “latviešu zemes”. Diemžēl tā vietā ir nacionāli nodevīga un alkātīga latviešu zemju iztirgošana ārzemniekiem.
   80 gadus attālā vēsture tāpat kā jebkura vēsture palīdz labāk izprast un novērtēt tagadnes notikumus. Molotova-Ribentropa pakts īpaši spilgti izgaismo to, kas aizvadītajos gados ir noticis ar ģeopolitiku un tās spēju kardināli ietekmēt ne tikai valstisko suverenitāti, bet suverenitāti vispār. Ģeopolitikas galvenais ienaidnieks ir suverenitāte. Ģeopolitika vispamatīgāk izrēķinās ar suverenitāti.
   Molotova-Ribentropa pakts ir viens no uzskatāmākajiem paraugiem ģeopolitikas specifikai, varenībai, praktiskajai atdevei. Aizvadītā gadsimta 30.gados ģeopolitika bija jauns zināšanu komplekss. Tas bija radies tikai pirms dažiem gadu desmitiem XIX gs. beigās. Citādāk ir tagad – XXI gadsimta otrajā gadu desmitā. Ņemot vērā ģeopolitikas ļoti straujo evolūciju, 2014.gadā tika ieteikta ģeokrātijas teorija.*
   Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija. Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai - monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperators, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas. Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartijas sistēma, teokrātiskais totalitārisms. Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem - parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.
   Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments jau labu laiku ir ģeopolitika. Kā jau paskaidroju, ģeopolitika radās XIX gs. beigās un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs. Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā. “Otrā” Latvijas Republika ir ģeokrātiskā valstiskuma tipisks piemērs.
   Mūsdienās ģeopolitika un ģeokrātija triumfē. Uz visas planētas ir iznīcināta suverenitāte.
   Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme. Tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, saprotams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.
   No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Mūsdienās suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā. Russo pirmais izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju. Tās centrā ir tauta kā valsts suverēns. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tika atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Par t.s. Vestfāles laikmeta beigām globālo sociālo problēmu analītikā izsakās jau vairākus gadus. Valstu suverenitāte vairs neeksistē ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.
   Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme (numinozums) konkretizējas ideāli neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes (prāta ģenēzes) panākumus.
   Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācija un tās vibrācijas. Tāpat eksistē suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.
   Visjaunākā suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte. Tāda prātošana ir sava veida taisnošanās  sakarā ar nespēju aizsargāt suverenitāti. Suverenitāte ir apspiesta, izskausta. Piedzīvota ir kapitulācija karā ar suverenitāti, un pazemojošo kapitulāciju kaut kā nākas ticami attaisnot, suverenitāti visgudri pasludinot par relatīvu izpausmi.
   Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.
   Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā. Pēcpadomju periodā Latvijas vēsturiski klasiskie brendi tāpat kā aramzeme un meži ir dāsni izpārdoti ārzemniekiem.
   Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Tādai rīcībai var būt dažādi iemesli. Ļoti populārs iemesls ir bagātība (citiem vārdiem sakot, nauda). Bagātība vienmēr ir efektīvs līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas notiek kolektīvā līmenī un individuālā līmenī. Bagātība kļūst honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Latvijā to vislabāk zina dārgā “naciķu partija”, kuru vienmēr nākas uzpirkt koalīcijas izveidošanai parlamentā. Atsacīšanās no LR neatkarības 2003.gada referendumā arī galvenokārt notika bagātības dēļ. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka neviena “Eiropa” mūs militāri neaizstāvēs, ja Krievija atkal gribēs atgūt “krievu zemes”. Rietumos joprojām stabili eksistē bijība (negribas teikt – cieņa) pret “krievu zemēm” Krievijas impērijas laikā. Rietumos jau 1940.gadā izturējās remdeni pret Krievijas virzīšanos uz Baltiju. Rietumos šo virzīšanos uz Baltiju ar tankiem attaisnoja, jo “krievi” taču, lūk, atgriežas savās mūžsenajās zemēs...
   XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tā funkcionē bagātības vārdā. Suverenitāte planetāri globālā mērogā tiek sagrauta bagātības vārdā, to skaļi, protams, nesludinot. Globālisma ideoloģijas uzdevums ir idejiski argumentēt planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.
   Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu). Tagad ģeopolitikas ikdiena ir tā dēvētais totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādos apstākļos prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ekonomiskās, politiskās konstantes.
   Tagad suverenitāte nepatīkami tiekas ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma monomāniju. Tā dēvē psihisku traucējumu, ja cilvēka domas koncentrējas vienā virzienā. Individuālisma monomānija nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā egalitāra himēra. Latviešu varas inteliģencē individuālisma kundzība ir ļoti plaši izplatīta. Mietpilsoņu kulta dāma, odiozās “jābūtības dimensijas” autore Maija Kūle lepni skandē: “..es stāvu un krītu par Eiropas Savienību”. Savas valsts suverenitāte acīmredzot viņai ir tukša skaņa. Latviešu elektorāts, piemēram, nekad nebalsos par tādiem eiroparlamenta deputāta kandidātiem, kuri bēdājas par LR suverenitātes trūkumu un vēlas redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Latviešu sapuvušās varas inteliģences modernākais elks “nācijas tēvs” mietpilsoņu smadzenēm tīkamajās pseidointelektuālā opija porcijās nelieto jēdzienu “suverenitāte”.


Attēlā: Molotova-Ribentropa pakta slepenais pielikums.

ceturtdiena, 2019. gada 8. augusts

Cilvēciskuma līkloči. 5. Absurda tirānija un iegūšana savā īpašumā



   Brīdināšana par absurda tirāniju nav analītiskais beztaktiskums vai konspiroloģiska tēma līdzīgi konspiroloģijā iecienītajai “pasaules valdnieku” tēmai.  Brīdināšana par absurda tirāniju nav arī antivēsturiska kaprīze. Jau senie dievi mītos filosofiski sprieda par cilvēku, vai viņš ir labs jeb viņš ir slikts, pieļaujot bezjēdzības un bezjēdzīgai rīcībai izdomājot dažādus attaisnojumus. Katrā laikmetā ir sastopama cilvēkfobija un cilvēkfilija. Atšķiras vienīgi proporcionālās attiecības. No Renesanses laikmeta līdz XIX gadsimta beigām proporcionālais pārsvars bija cilvēkfilijai (..filija – gr. Philia - mīlestība, draudzība). To veicināja Renesanses izlolotā humānisma ideoloģija. Humānisma ideoloģijā plaukst un zied cilvēciskuma emancipācija – atbrīvošanās no jebkāda veida pakļautības un maksimālas garīgās brīvības sasniegšana.
   Cilvēciskuma emancipācijas ideoloģiskā varenība sāka strauji noplakt XIX gadsimtā, kad “baltās” rases demogrāfiskā sprādziena rezultātā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība un kultūras attīstībā visu sāka diktēt vidusmēra cilvēki (vēl saka - masu cilvēki, vienkāršie cilvēki, pelēkie zvirbuļi). Vidusmēra cilvēkiem garīguma caurstrāvots cilvēciskums nav prioritāte. Vidusmēra cilvēku prāta un sirds interešu centrā ir sīkumaina pragmātika, nekaunoties diskreditēt garīgumu.
   Vidusmēra cilvēkiem nav grūti aizstāvēt viņiem dārgo dzīves pozīciju. To nodrošina viņu psihiskā gravitācija – pelēko zvirbuļu vispārējā mijiedarbība, savstarpējā pievilkšanās, solidaritāte, konsolidācija u.tml. Turklāt funkcionē likumsakarība: jo šaurāka un vājāk attīstīta ir pelēko zvirbuļu garīgā pasaule un viņu ego (pašcieņa), jo spēcīgāka ir psihiskā gravitācija. Latvijā pašlaik valdošās “6.oktobra paaudzes” psihisko gravitāciju pat nespēj sašķobīt organizētās noziedzības specifika – vairāku noziedzīgo grupējumu agresīvi alkātīgā stīvēšanās pie finanšu silēm.
   XIX gadsimta beigās humānismam sākās nepatikšanas. Nīče nesaudzīgi assi kritizēja humānismu. Viņa ieskatā humānisms cilvēku ir novedis līdz elles mocībām. Nīčem visvairāk nepatika Rietumu civilizācijas tehnicisma stihija. Tā cilvēku ir pārvērtusi cilvēka parodijā bez garīguma, cilvēciskuma. Cilvēks ir kļuvis bezdvēseliska verdziski kalpojoša mašīna. Nīčes Pārcilvēks cīnās pret tehnicismu. Raiņa filosofiskajās pārdomās to dara Nākotnes cilvēks. Heidegers arī atzina tehnicisma izraisītos draudus.
   Pret tehnicisma, pozitīvisma, racionālisma fetišismu XX gadsimta sākumā politiski un ideoloģiski vērsās sociālisms, fašisms, sociālnacionālisms. Katram bija savi ieskati par cilvēciskumu, un katra tik tikko minētā idejiskā kustība neko nepanāca. Panāca vienīgi visaptverošu vilšanos izveidot cilvēku ar lielo burtu. Tāpēc XX gadsimta 70.gados Rietumos vispār tika atmests ar roku humānismam ar tā cilvēciskuma emancipāciju. Tā vietā sāka ciniski sludināt neoliberālisma un postmodernisma antihumānās tēzes, nekautrīgi veicinot absurda laikmeta un absurda tirānijas sākumu. Triviāli sakot, uz dzīves skatuves tika uzvesti postcilvēki – absurda tirāni. Cilvēciskuma saglabāšanās kļuva iespējama vienīgi, realizējot separātisma stratēģiju; proti, eksistējot noslēgtu grupējumu vidē.
   Teiksim, latviešu tautā cilvēciskumam nepieciešamā enerģija ir saglabājusies. Taču tā ir neskaidra, bezpalīdzīga, nemitīgi tiek piemēslota. Taču visbriesmīgākais – to neviens nevada. Tādos apstākļos absurda tirānijai ir grandiozi panākumi, jo tai ir ļoti piemērota augsne. Ja PSRS laikā cilvēka esamību bojāja politiskā un ideoloģiskā nebrīvība, partijas diktatūra, dzīves zemais līmenis, tad pēcpadomju laikā cilvēks ir spiests tikties ar paaudžu konfliktiem, nacionālajiem konfliktiem, etnisko apspiestību, organizēto noziedzību, noziegumu brīvību, kriminālo kapitālismu, bezizmēra alkātību, kompradorismu, sociālo darvinismu, šausmīgu materiālo nevienlīdzību, amorālismu, patiesības nihilismu, perversijām, homoseksuālisma kultu, ģimenes sagraušanu.
   Tagad absurds ir pat slavenā rekomendācija “Katram ir nepieciešams iet kopsolī ar savu laikmetu!”. Iet kopsolī ar savu laikmetu tagad ir milzīga bezjēdzība. Ar tik sliktu laikmetu, kāds ir tagad, nekādā ziņā nav ieteicams iet kopsolī. Jāiet kopsolī ar savu sirdsapziņu, savu cilvēka būtības izpratni un priekšstatu par patiesību, taisnīgumu, cilvēciskumu. Kā zināms, visprogresīvākais laikmets nav kritērijs tam visam, kam cilvēkā ir jābūt svētam.
   Absurda tirānijas laikmetā gaišas perspektīvas ir iespējamas “izolētam cilvēkam” (homo differenziato), kā savā laikā izteicās itāļu filosofs. Izolētais cilvēks ārēji pakļaujas laikmeta stihijai, taču iekšēji paliek neitrāls, distancēts, neatzīst kopīgās vērtības. Respektīvi, izolētais cilvēks lielā mērā ir atrauts no absurda ģeometrijas (tā teikt, absurda teritorijas mērīšanas).
   Pēcpadomju Latvijā ir divi absurda veidi: 1) absurds, kad gribas tā autoru nošaut bez tiesas, un 2) absurds, kas uzjautrina, sasmīdina vairāk kā daudzas epizodes “Mērnieku laikos”.    
   Lūk, otrā varianta svaigs paraugs internetā: "Radio piesaistījis ārējo mediatori Baibu Strupišu. Vēl nav zināms, cik tas radio izmaksās. Kā uzsvēra Klapkalne, izmaksas "nebūs kosmiskas". Tas būs atkarīgs no nostrādāto stundu skaita, stundas likme ir no 35 līdz 70 eiro". 
   Savukārt pirmā varianta paraugs var būt šāda ziņa sakarā ar Brokas korupciju Latvijas universitātē: "Politiķe norādīja, ka apturējusi savu darbību partijā uz izmeklēšanas laiku, lai nemestu nekādu ēnu pār savu politisko darbību. Vienlaikus viņa turpinās pildīt Rīgas domes deputātes pienākumus un mandātu nenoliks."
   Kā var nemest "ēnu pār savu politisko darbību", ja tika aizturēta, uzrādīta apsūdzība kriminālprocesā? Kā var tādā gadījumā nemest ēnu pār sevi - savu morāli tikumisko seju? Vai tiešām viņa ir tik dumja, ka to nesaprot? Un ko vispār nozīmē "darbība partijā"? Vai viņa tur strādā? Un ko nozīmē - "es nebūšu kādu laiku partijā"? Partijā var tikai iestāties vai izstāties? Ko nozīmē "apturēt" piederību partijai? Un ja ir jāaptur piederība partijā, kā var palikt domes deputāte, jo viņa taču ir ievēlēta no tās pašas partijas, kurā tagad "aptur" darbību. Vai tas ir dabisks idiotisms, dabiska šizofrēnija, bioloģiski nosacīta imbecilitāte jeb apzināta pieeja, cerot uz sabiedrības izpratni (izpratnes trūkumu). Katrā ziņā tas viss ir absurds. Tas viss liecina par absurda sociālo apropriāciju, apzināti piespiežot absurdu kļūt par sabiedrības īpašumu (apropriācija – lat. appropriatio – iegūšana savā īpašumā).



trešdiena, 2019. gada 7. augusts

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka



   Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
   To nevar teikt par atsacīšanos no cilvēka un postcilvēka rašanos. Šim procesam ir vēsturiskās saknes. Atsacīšanās no cilvēka (respektīvi, atsacīšanās no  cilvēciskuma kā cilvēka kodola) notika vēsturiski pakāpeniski. Pagāja vairāki gadsimti, nonākot līdz šodienas stāvoklim, kad cilvēka vietā stājas postcilvēks. Debatēs par postcilvēka rašanos katrā ziņā ir jāņem vērā attieksmes izmaiņas pret cilvēka būtību diezgan ilgā laika periodā. Postcilvēka ģenēzes ļoti svarīgs priekšnoteikums ir cilvēka būtības devalvācija – cilvēciskuma nožņaugšana cilvēkā. Ar laiku pazeminājās prasības cilvēkam, un cilvēka definīcija kļuva ļenganāka un ļodzīgāka. Tā ir vēsturiski konkrēta tendence. Par šīs tendences sākuma atskaites punktu zinātnē un filosofijā ir liela vienprātība. Sākums ir XIV gadsimtā.
   Rietumu civilizācijā XIV gs. vidū radās intelektuālā kustība, kuru pazīstam ar nosaukumu “Renesanse” (fr. Renaissance – atdzimšana). Renesanse bija garīgā atjaunotne, atdzīvinot antīkās mākslas tradīcijas un estētiskos ideālus, kā arī antīkās filosofijas mantojumu. Renesansei vajadzēja izraisīt jaunu intelektuālo un mākslinieciski radošo uzplaukumu Eiropas sabiedrībā. Tā arī notika. Viens no šī uzplaukuma spilgtākajiem piemēriem ir humānisma strāva, kas radās Renesanses laikmetā. Šo strāvu drīkst dēvēt par cilvēciskuma strāvu, jo vārds “humānisms” ir atvasināts no latīņu “humanus” - cilvēcisks. Renesanses laikmetā cilvēciskums (humānisms) kļuva konceptu sistēma un sabiedriskās domas priekšmets, sekmējot radikālu pagriezienu pasaules uzskatā un kultūrā.
   Renesanses humānismu mūsdienās ne reti dēvē par laicīgo (sekulāro) humānismu. Tā pamatiezīme ir cilvēciskuma akcentēšana cilvēkā. Par Renesanses un tā komponenta humānisma strāvas ļoti svarīgu sasniegumu atzīst atsacīšanos no Dieva cilvēka labā.  Laicīgais humānisms cilvēkā akcentēja cilvēcisko, bet nevis dievišķo, kā to darīja kristiānisma teoloģija. Humānisma strāva ar savu devīzi “studia humanitatis” analītiski un ideoloģiski kļuva pretstats teoloģijai ar tās devīzi “studia divina” (divina- dievišķais). Laicīgais humānisms antropocentrismu (cilvēks ir visa esošā centrs) uzdrošinājās pretstatīt teocentriskajam (visa centrs ir Dievs).
   Mūsdienu zinātniskajā un filosofiskajā literatūrā ir sastopama kritiska attieksme pret Renesansi un tā komponentu laicīgo humānismu. Kritiskās attieksmes iegansts ir atsacīšanās no Dieva un tā sekas cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Mūsdienās ir ļoti labi redzams, pie kā ir novedusi šī atsacīšanās. Uzskatāmākais piemērs ir postcilvēka ģenēze.
   Laicīgais humānisms atsacījās no Dieva, lai tā vietā uz pjedestāla novietotu cilvēku ar lielo burtu. Diemžēl tas neizdevās. Cilvēks ar lielo burtu pievīla. Jau XIX gadsimtā to saprata ne tikai Dostojevskis un Nīče, kurus tradicionāli min populārās tēzes “Ja Dieva nav, tad drīkst visu!” sakarā.
   Faktiski runa nav tik daudz par neticību Dievam kā pārdabiskai būtnei reliģiskajā izpratnē. Runa pamatā ir par bijības trūkumu, kad cilvēkam nav vairs nekā svēta un nav vairs nekā tāda, pret ko viņš izturētos kā pret svētumu. Atsacīšanās no Dieva tapa atsacīšanās no cilvēciskuma. Vispirms tapa morālajā krīzē, bet XXI gs. tapa morālajā katastrofā. Cilvēciskums ir morālā kvalitāte, liecinot par labsirdību, līdzcietību, dvēseliskumu, kautrību, godīgumu, patiesīgumu, atklātību, atbildību, līdzcilvēku mīlestību.
   Kopš XIV gadsimta cilvēka devalvācijā var saskatīt vairākas relatīvi atsevišķas melnas līnijas. Tā dēvētajā Apgaismības laikmetā XVII -XVIII gs. (tā koncepti praktiski atsaucās arī uz jauno latviešu tautu) cilvēka galvenā vērtība kļuva prāta racionālisms, kas diktē morālo stāju. Apgaismības laikmetā jūtami nostiprinājās cilvēka atsacīšanās no Dieva. Lielā Franču revolūcija ateismu no brīvdomātāju aristokrātu saloniem izstūma uz ielas, kā poētiski vērtē reliģiskā nihilisma masveidīgo sākumu Eiropā XVIII gadsimta beigās.
   XIX gadsimtā daudzu filosofu, rakstnieku, dramaturgu uzskatos pasaules lielākais infernālais (ar elli saistītais) ļaunums kļuva cilvēks-mietpilsonis. Tas jau bija cilvēks ar mazo burtu – masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, vidusmēra cilvēks. Ar cilvēku-mietpilsoni tiekamies brāļu Kaudzīšu, Raiņa, Aspazijas daiļradē. Pietuka Krustiņš ir latviešu mietpilsoņu simbols ne tikai XIX gadsimtā, bet arī XX un XXI gadsimtā.
   XX gadsimtā mietpilsonības enerģētika kļuva dominējošā enerģētika Rietumu civilizācijā. Cilvēka-mietpilsoņa barošana, apģērbšana, cilvēka-mietpilsoņa izpriecu organizēšana kļuva Rietumu civilizācijas elites akūta rūpe, visu laiku baidoties no cilvēka-mietpilsoņa neapmierinātības, dusmām, sūdzībām, raudāšanas, bet galvenais – asiņainās agresivitātes revolūcijas formātā. Gadsimta sākuma asiņainās revolūcijas Krievijā un citur izraisīja fantomas bailes, stihiski mudinot Rietumu civilizācijas eliti nepārtraukti izdomāt dažādas sociālās programmas, ideoloģijā solīt “demokrātiju”, “sociālo taisnīgumu”, “šķirisko vienlīdzību”, “tautas suverēno varu”.
   XX gadsimtā politiskā elite kļuva cilvēka-mietpilsoņa kalpone. Pašpārliecinātie “pasaules valdnieki” tam negribēs piekrist, taču tā ir taisnība. “Pasaules valdnieku” varas prieki ir tikai konspiroloģijas annālēs. Cilvēka-mietpilsoņa klātbūtne ir “pasaules valdnieku” ikvienā šaha spēlē (sveiciens Bžezinska kungam Viņā Saulē).
   XX gadsimta otrajā pusē cilvēka devalvācijas efektīvs instruments kļuva vidusšķiras kults. Šim kultam ir nelaba smaka. “Atmodas/perestroikas” periodā stabilas vidusšķiras nepieciešamību bieži uzsvēra PSKP/VDK morālo kastrātu sulainis īvāndainis. Acīmredzot viņš nesaprata vienkāršu lietu. Viņa kungiem no partijas nomenklatūras un drošības kantora nomenklatūras vidusšķira bija, rupji sakot, pie vienas vietas...Viņa kungiem vissvarīgākais bija salaupīt pēc iespējas vairāk sev, bet nevis taisnīgi apsaimniekot bijušās padomju valsts sabiedriskos īpašumus.
   Rietumu civilizācijā cilvēka ar lielo burtu vietā tika izskolots maniakāls materiālists un galu galā postcilvēks. Rietumu civilizācijā laicīgais humānisms cilvēkam solīja brīvību, vienlīdzību, brālību, taču reāli radīja pašapmierinātu un mantkārīgu vidusmēra tipu ar kredītkartēm, hipotekārajiem kredītiem, dzīvi uz nomaksu, kā teica Padomju Savienībā.
   Padomju Savienībā netika lietots jēdziens “vidusšķira”. Taču Padomju Savienībā komunisma celtniecības skaistā programma bija vidusšķiras celtniecības skaista programma. Tajā galvenais bija banālas labklājības vairošana. Komunisma celtniecība Padomju Savienībā smagi izgāzās tāpēc, ka neaudzināja cilvēku ar lielo burtu. Drīkstam teikt, neaudzināja cilvēku vispār, bet audzināja materiālistiski alkātīgu cilvēku-mietpilsoni, kura ziedu laiki pienāca 1987.gada janvārī. Padomju cilvēks-mietpilsonis ir pelnījis apzīmējumu “sociālisma proletāriskais barbars”, kurš pazemojoši atsacījās pats no sevis, lai kļūtu “kapitālists”. Padomju cilvēks šausmīgi diskreditēja pats sevi, savas esamības jēgu saskatot kriminālā kapitālisma “komfortā”.
   XXI gadsimts ir sācies ar atteikšanos no cilvēka. Cilvēki ar mazo burtu sistemātiski grauj cilvēku, nesastopoties ne ar kādu pretestību, piemēram, tādā zemē kā Latvija. Cilvēka graušanā ir pieejams plašs efektīvu ieroču arsenāls. Virs tā ieejas greznojas jauks nosaukums “Postmodernism&Neoliberalism”. Savukārt efektīvos ieročus sauc “viedokļu plurālisms”, “uzskatu brīvība”, “patiesības relatīvisms”, “liberālais humānisms”, “globālisma ideoloģija”, “kompetences izglītība”.
   Postcilvēka ģenēze nav marsieša veikums, bet gan ir cilvēka darbības, turklāt apzinātas darbības, rezultāts. Tā, piemēram, liekot pavalstniekiem ticēt iracionālām un iekšēji pretrunīgām dogmām, sociumā tiek iegūta cilvēku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvēciskā kvalitāte. Rietumu civilizācijas Jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas dogmas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patērēšanas kults. Dogmas ir novedušas pie tā, ka cilvēks vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti un viņā pilnā mērā ir zudusi vērtību orientācija. Cilvēks tiek nošķirts no savas sugas pagātnes, kultūras vēstures, cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas līdzšinējām formām un normām. Cilvēks pārvēršas par postcilvēku, kurš ir spējīgs eksistēt tikai postkultūrā. Un postkultūrā nekas nenotiek atbilstoši cilvēka veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas iedzīvotājs to apstiprinās. Vai “583 darāmie darbi” atbilst veselajam saprātam? Vai LU rektora vēlēšanu interpretācija atbilst veselajam saprātam? Vai “nācijas tēva”&”pravieša” gratulēšana atbilst veselajam saprātam? Vai vēlēšanās nojaukt Uzvaras pieminekli atbilst veselajam saprātam, ņemot vērā nacistu ieplānoto latviešu holokaustu?
   Postkultūrā izglītība ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. Postkultūrā postcilvēks dzīvo bez garīgajām autoritātēm. Reliģija ir bez ticības, tiesības – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem. Latvijā jau labu laiku skalojas postcilvēku „projektu zinātne”. Juvenilo “zinātnieku” zinātnisko darbību viņu CV atspoguļo „projektu bibliogrāfija”, bet nevis rakstu un monogrāfiju uzskaitījums.
   Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts, un postcilvēks veģetē kā biomasa ar fizioloģiskajām dabiskajām vajadzībām un rituāliem.

pirmdiena, 2019. gada 29. jūlijs

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse


  
  
      Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.
   2018.gada 6.oktobris latviešu tautas vēsturē ir svarīga diena – revolucionāra notikuma diena. Runa nav par sociālistisko, bet par sociālo revolūciju. Runa ir par sabiedrības radikālām pārmaiņām, kas nav viens un tas pats, kas sociālistiskās pārmaiņas – uz sociālisma principiem balstītas pārmaiņas. Protams, sociālā revolūcija var būt sociālistiskā revolūcija, kā tas bija Krievijā u.c. XX gs. sākumā. Toreiz sabiedrības radikālajām pārmaiņām bija sociālistisks mērķis – nodibināt sociālistisko iekārtu, balstoties uz sociālisma politisko un filosofisko koncepciju.
   Sociālās (un tajā skaitā sociālistiskās) revolūcijas vienmēr cilvēces vēsturē ir bijušas sociuma zemāko slāņu sacelšanās pret sociuma augstākajiem slāņiem. Sociālā revolūcija vienmēr ir bijusi kvalitatīva transformācija, zemākajai kvalitātei gūstot vai negūstot uzvaru pār sociuma kvalitatīvi augstākajiem slāņiem. PSRS sagraušana arī bija sociālā revolūcija, un tā bija kvalitatīva transformācija, kuru noorganizēja sociuma kvalitatīvi zemākie slāņi – PSKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti, kā nākas dēvēt šīs sociālās revolūcijas demiurgus – cilvēciski nevērtīgos elementus. Tāpat nepatīkami atklājās “padomju cilvēku” zemā kvalitāte, liecinot par materiālistisko instinktu dziļo sakņojumu strādniekos un zemniekos.
   PSRS sagraušanas sociālās revolūcijas sekas nevarēja būt labas. Perspektīvā bija gaidāms regress. Tagad ir saprotams, ka šī regresa būtiskākā izpausme ir cilvēciskuma katastrofālā pazemināšanās. Cilvēciskums noslīdēja tik zemu, ka neveidojas sabiedrības sociālā kontrole pār politiskās varas institūtiem, nav nekādas pretestības visaptverošai kriminalizācijai, organizētajai noziedzībai, perversijām mākslinieciski radošajā darbībā, šarlatānismam zinātniski radošajā darbībā, bet inteliģence pašaizliedzīgi sniedz tehnisko un morālo atbalstu kriminālajai oligarhijai, latviešu sabiedrības masas nav politiski gatavas un arī nevēlas līdzdarboties racionāli veidotā dzīves praksē, vairāk vai mazāk atklāti atbalstot valdošās kliķes formēto pseidopolitisko sfēru, kurai jāmaskē masveida organizētā noziedzība, politiskās “elites” iracionālisms, debilitāte, nekompetence valsts darbā. Cilvēciskuma noslīdējuma liecība kļuva rusofobija kā daudzu latviešu vienīgais resurss pašidentifikācijai. Cilvēciskuma zemais līmenis nav spējīgs turpināt racionāli diskursīvo tradīciju, kas latviešu sabiedrībai nebija sveša pirms PSRS sagraušanas. Cilvēciskuma noslīdējums ir tik liels, ka pat ir pieklususi sociuma gaišākās daļas prasība pēc “vadāmās demokrātijas”, “disciplinētās demokrātijas”, “organizētās demokrātijas”, kā savā laikā (pirms II Pasaules kara) dēvēja autoritāri prezidentiskas varas nodibināšanu (“ulmaņlaiku” kārtības ieviešanu).
   Jebkurš eskalācijas process sasniedz kaut ko jaunu. Latvijā visatļautības eskalācijas process ir licis pievērst uzmanību tautas jaunai negatīvai pazīmei. Jaunās negatīvās pazīmes vārds ir “nelietība”. Visatļautības eskalācija ir sekmējusi latviešu tautas negatīvo pazīmju papildināšanos. Respektīvi, nepatīkamu nevērtības modernizāciju.
   Katrai tautai piemīt gan pozitīvās pazīmes, gan negatīvās pazīmes. No tām summējas tautas pazīmju pamatkomplekts. Mūsdienu zinātne (piem., etnoloģija, kulturoloģija, sociālā psiholoģija) ļoti labi zina par tautai piemītošo pazīmju vēsturisko dreifēšanu. Tā, piemēram, vācu tauta ne vienmēr varēja lepoties ar pedantisku precizitāti savā rīcībā. Minētā pozitīvā pazīme vācu tautas pazīmju pamatkomplektā nostiprinājās vēsturiski nesen.
   Nevērtības modernizācija pamatīgi izpaužas sakarā ar Levita bīdīšanas nelietībām un LU rektora vēlēšanu nelietībām. Abos melnajos notikumos priekšplānā izvirzījās tāda etniskās nevērtības pazīme, kura agrāk bija konstatējama**, taču nekādā gadījumā nevarēja pretendēt iekļūšanai pazīmju pamatkomplektā. Nelietību agrāk nevarēja fiksēt kā dominējošu latviešu tautas pazīmi. Nelietība var zelt tikai tad, ja tiek pieņemti dažāda veida lēmumi. Latviešu dzimtcilvēki lēmumus nepieņēma gadsimtiem ilgi.
   Tā, piemēram, nav ticams, ka nacistu “etnologa” Alfrēda Rozenberga saskatītajā latviešu tautas pazīmju pamatkomplektā ietilpa nelietība. Visticamākais, priekšplānā bija citas pazīmes. Iespējams, nepateicība, neuzticamība, alkoholisms, slinkums, aprobežotība, zagšana, savstarpējā nesaticība. Katrā ziņā ļoti daudz izšķīra latviešu parlamenta agrārā politika. Tās rezultātā vāciešiem atņēma zemi un pilis. Igauņu agrārā politika bija maigāka. Igauņus nacistu “etnologs” vērtē daudz pozitīvāk nekā latviešus.
   Arī tagad tāpat kā toreiz nacistu “etnoloģijas” periodā XX gs. vidū latviešu tautas portretu glezno inteliģence. Tautu vienmēr vērtē pēc tās inteliģences rīcības un morāles. Tautas vērtējumā tiek ņemts vērā t.s. vienkāršo cilvēku (zemniecības, strādniecības) līmenis. Taču katrs saprot, ka šis līmenis ir atkarīgs no inteliģences ieguldījuma vienkāršo cilvēku audzināšanā un izglītošanā. Inteliģence ir tautas kultūras vērtību un normu iedzimtības bāze. Ja inteliģences potenciāls tautas audzināšanai un izglītošanai ir bezvērtīgs, tad vienkāršo cilvēku vērtības līmenis nevar būt augsts. Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kura par Valsts prezidentu tautai nelietīgi uzspieda ļoti pelēku cittautieti? Kādu gan labu ieguldījumu var gaidīt no inteliģences, kuras nelietība plaukst un zied mācību iestādēs?
   LU rektora vēlēšanās negaidīti uzplauka nelietība. Rektora vēlēšanās neviens kandidāts netika atbalstīts. Katrs no viņiem saņēma “pret” vairāk nekā “par”. Taču tas netiek ņemts vērā, un sākās nelietību plūdi. LU nav “Trulība”. LU ir tautas izglītības un zinātnes simbols. Ja tautas fundamentāls simbols iegūst nelietības smaku, tad tas nevar neatsaukties uz visas tautas vērtējumu.
   Drausmīga nelietība ir Elitas Veidemanes teksts “Klibā aita un gaudu vēstule”, vēršoties pret izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas jaunības publikāciju. Veidemane raksta: “Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»”.
   Veidemane ir aizmirsusi savu grandiozo ieguldījumu padomju varas un PSKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu kriminālā kapitālisma stutēšanā. Komjaunietes Ilgas Šuplinkas necilo ieguldījumu vispār nav vērts ņemt vērā, salīdzinot ar Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu. "Vīrieši manā mūžā" Veidemanei nav ļāvuši atcerēties, ka pati ir bijusi visu nelietību līdzdalībniece kā VDK specizdevuma "Atmoda" galvenā redaktore. Šīs nelietes nelietīgais ieguldījums tautas dzīvē nav salīdzināms ar nabaga Latgales komjaunietes rakstīto. Veidemane ir viena no lielākajām ideoloģiskajām noziedzniecēm Latvijā, jo "Atmoda" bija tautas apziņas fundamentāla kropļotāja un kalpoja nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem.
   Internetā par Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu var lasīt: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē No 1981 līdz 1988. gadam Veidemane darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne"; no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore; no 1991. līdz 1996. gadam vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995. gadā. [..] 2007. gadā Veidemane kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Politiskā un sabiedriskā darbība: Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas; 1995. gadā Veidemane bijusi viena no "Muļķu un bezzemnieku partijas" veidošanas iniciatorēm; 6. saeimas vēlēšanās kandidēja no Z. Čevera vadītās Demokrātiskās partijas "Saimnieks" (DPS) saraksta, bet netika ievēlēta; 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no "Latvijas Demokrātiskās partijas" saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta."
   Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis.
   Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi.
   Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi.
   Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.
   Veidemanes nelietīgais raksts par ministri nav izņēmums. Veidemanes nelietība izraisa noteiktu reakciju. Tiek ņemts vērā, ka Veidemane strādā medijā, kura kolektīvā ir visu varu laizītāji avotiņi u.c. Tāpat tiek ņemts vērā, ka par ministri I.Šuplinsku aizvadītajās dienās nelietīgi rakstīja arī citi nelieši, un Veidemane nav vienīgā ministres nelietīgā nomelnotāja. Bet tas kontekstā ar Levita bīdīšanu un nelietībām LU  pievērš uzmanību nelietības izplatībai inteliģencē un sabiedrībā kopumā.
   Nelietības kulminācija, apogejs, augstākais punkts sasniegts slavenās nelietes Veidemanes intervijā ar mūsu “naciķu partijas” ekselenci Daini Loci. 2019.gada 1.augustā intervija publicēta “Nra.lv”, un tajā Locis par padomju armijas uzvaru II Pasaules karā saka: “Diemžēl daudzi nesaprot, kas tā bija par «uzvaru», kādas nelaimes un zaudējumus tā nesa latviešiem un Latvijai”. Tātad nacistu uzvara latviešiem atnestu laimi un nenodarītu nekādus zaudējumus.***
   Apnicis ir atkārtot, ka padomju armijas uzvara karā izglāba latviešus no latviešu holokausta. Vācu nacisti nolēma pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu un tikai niecīgu daļu pārvācot. Vācu nacistu uzskatā latvieši nebija vērtīga tauta. LR atjaunošana pēc kara bija pilnīgi izslēgta.
   Lieki ir norādīt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu nacistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu nacistu plānu iznīcināt latviešus, tautas viena daļa nevēlas ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu nacistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par fundamentālu cilvēcisko nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli (arī Locis par to izsakās) ir viena no visspilgtākajām liecībām latviešu tautas kādas daļas amorālajai būtībai. Tāda vēlēšanās apliecina vāciešu lēmuma pareizību. Vai to loči un veidemanes ir spējīgas saprast?
   Uzvaras piemineklis faktiski ir otrais svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi. Pirmais piemineklis vairs nav Brīvības piemineklis, jo latviešu tautas vairākums (66,97%)  2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad nepateicīgā latviešu tautas daļa grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam. Veidemanes provokācijai (varēja nepublicēt nelietīgo Loča “viedokli”) jau ir drausmīgas starptautiskā mēroga sekas, graujot latviešu un Latvijas reputāciju.

*Par noziegumu brīvības izpratni skat.: https://www.pietiek.com/raksti/noziegumu_briviba; par humanitātes noziedzības izpratni skat.:


***Par vācu nacistu solīto “laimi” latviešu tautai skat.: http://aptekstiintervijas.blogspot.com/2019/08/vacu-laimes-solijumi-latviesiem.html




  

otrdiena, 2019. gada 23. jūlijs

Neprincipialitātes pirmais baudījums



   Latviešu inteliģences sapuvušākā daļa Rīgas pils tronī ir iesēdinājusi pilnīgi nepiemērotu indivīdu. Levits nav Latvijas visu iedzīvotāju un pat Latvijas iedzīvotāju vairākuma Valsts prezidents. Noticis ir drausmīgs pārpratums valsts augstākās amatpersonas izvēlē. Tiekamies ar inteliģences sapuvušākās daļas demontratīvu cinismu. Tāda netikumiskumā īpašība apliecina izaicinoši nicinošu izturēšanos pret nacionālajām vērtībām, nacionālajiem ideāliem, latviešu kultūras vērtībām, vispārpieņemtām valstiskuma normām. Ņirdzīgi ignorēta ir sabiedrības organiski pamatotā nevēlēšanās latviešu valsts visaugstākajā amatā redzēt citttautieti. Tādējādi nācās sastapties ar rupju nekaunību un amorālu vaļību attieksmē pret tautas interesēm.
   Levita garīgās sejas patīkamākie vaibsti jau bija skaidri saskatāmi agrāk. Par tiem pirms Levita ievēlēšanas argumentēti brīdināja profesors J.Bojārs speciāli sagatavotā faktoloģiski bagātā rakstā. Bija arī citas publikācijas un to komentāros apliecinātā dziļā nevēlēšanās Rīgas pilī redzēt Levitu.
   Sabiedrībai bija labi zināma dotā kunga gadiem ilgā regulārā līšana uz Rīgas pili. Tā liecināja par dziļu nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt elementārākajām morāles prasībām.
   Preambulas farss atklāja šausmīgu zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Par to izsacījās savā rakstā-brīdinājumā konstitucionālo tiesību jautājumos kompetentais prof. J.Bojārs.
   Levita izteikumi medijos atklāja šķebīgu pseidointelektuālismu. Acīmredzot viņa seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Par to liecināja arī runa parlamentā un runa pie Brīvības pieminekļa.
   Neadekvātā attieksme pret latviešu idiotu apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs”, “otrs Ulmanis”, “preambulas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu. Sevi cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgi un nekādā gadījumā neakceptētu viņa raksturojumā izmantotos odiozos formulējumus. Ja tomēr tas turpinātos (un tas turpinājās!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru viņa pazemotājiem (odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādām debilām replikām vēl vairāk stimulētu idiotus.
   Izdarības ar ielūgumiem uz inaugurācijas “ballīti” atklāja pilnīgu neaudzinātību, nesmalkjūtību, brutāli savtīga aprēķina pieļaušanu cilvēciski delikātās situācijās. Viesu saraksta slēpšana un “ballītes” izdevumu slēpšana liecināja par noziegumu brīvības apziņu.
   Tagad Levits visu apšļāks ar savu klātbūtni: Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, Līgo pasākumiem, Raiņa sumināšanas dienām. Brīvības piemineklis un Stikla kalns jau ir apšļākti. Vienas izjūtas ir tad, kad to dara ne visai cienījami latviešu prezidenti, bet pavisam citas izjūtas ir tad, kad to dara ļoti aprobežots un ļoti nekaunīgs prezidents-cittautietis. Tad tu jūties kā ar mēsliem apšļākts, apkaunots esi pats un apkaunota ir tava dzimtene un tās emocionāli simboliskās vērtības. Tā vien liekas, ka Levits cenšas pēc iespējas ātrāk apšļākt (kinologs teiktu – “iezīmēt”) visu, kas ir dārgs latvietim.
   Levita valdīšanas sākumu noteikti var pretstatīt "Maskavas" valdīšanai padomju laikā. Ja "Maskava" valdīja atklāti, nemaskēti voluntāri, daudz neslēpjot Latvijas pakļautību un Latvijas nepieciešamību izpildīt "Maskavas" gribu, tad Levits jau ir sācis valdīt viltīgi. Viņš tēlo pieticību ēšanā, telpu noformējumā, iepirkumos lielveikalā, bet tajā pašā laikā izšķērdīgi sarīko banketu 800 jurašu tipa atkritumiem par saskrūvētām cenām, divkāršo padomnieku skaitu un tātad ievērojami palielina Valsts prezidenta budžetu, izvirzījis prasību pamatīgi atsvaidzināt Jūrmalas māju. Bet tas noteikti nebūs viss, ko viņš viltīgi centīsies panākt savā labā. Viņa valdīšana vispār būs viltīgi nomaskētu viltību hronika.
   Īpaša uzmanība ir pievēršama Rīgas pils jaunā saimnieka neprincipialitātei. Levits nav bezprincipāls cilvēks. Viņam piemīt stabils princips. Levita galvenais un vienīgais dzīves princips ir neprincipialitāte – izmanīga laipošana, nekad nesakot ne “jā” vai “nē”, ja tas kaut kādā veidā var slikti atsaukties uz viņu.
   Levita garīgās sejas patīkamajos vaibstos stingru principu un uzskatu ievērošana nebija saskatāma jau agrāk. Droši var prognozēt: nebūs saskatāma arī turpmāk! Toties būs saskatāma totāla neprincipialitāte. Tas ir obligāti jāņem vērā.
   Naivi ir cerēt, ka tagad Rīgas pilī būs principialitātes, taisnīguma un tiesiskuma arbitrs. Gluži pretēji! Viss notiks no savtīga izdevīguma viedokļa, kas tiks viltīgi nomaskēts ar pseidovalstisku un pseidonacionālu demagoģiju. Tā vien liekas, ka Rīgas pilī tagad ir visneprincipiālākais iemiesojums aizvadītajos 30 gados, kad neprincipialitāte ir cilvēciskās būtības izpausme. Tiekamies ar konformismu kā konkrēta indivīda mentalitātes īpašību.
   Divi piemēri. Pirmais piemērs ir ziņa, ka “izglītības un zinātnes ministre Šuplinska Levitam nodod informāciju par pārkāpumiem LU rektora vēlēšanu procesā”. Internetā lasāms: “Šuplinska stāstīja, ka puses pārrunājušas LU rektora vēlēšanu procesu un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) saskatītos pārkāpumus tajā. Ministre ar Izglītības un kvalitātes valsts dienesta (IKVD) atzinumu tikšanās laikā prezidentu nav iepazīstinājusi, tomēr atstājusi to prezidentam. "Valsts prezidents sacīja, ka tas ir politiski un juridiski korekti virzīt šo jautājumu uz Ministru kabinetu," sacīja Šuplinska”.
   Levita sacītajā atsedzas viltīga remdenība. Viņš nevar nezināt par rektora vēlēšanu negodīgumu. Medijos ir skaidri un gaiši pateikts, ka LU Satversmes sapulce neatbalstīja nevienu no abiem kandidātiem. Levits tāpat nevar nezināt par Brokas korupcijas skandālu un ieinteresētību sadalīt LU jauno korpusu celtniecībai paredzētos miljonus. Tādā situācijā neprincipāli (nenosodoši) izturēties pret LU spēj tikai rūdīts konformists.
   Levits lavierē arī tāpēc, ka zina par ministru prezidenta un ministru velmi “diskutēt”, bet nevis principāli novērtēt noziegumus “reakcijas stiprajā pilī” (Rainis par LU). Levits lieliski apzinās nepieciešamību neizrādīt savu viedokli. Viņš ir lietas kursā par “583 darāmo darbu” nomocītās valdības patoloģisko tieksmi katru reizi stundām ilgi diskutēt, vai “2+2” patiešām ir “4” jeb varbūt tomēr ir “5”. Neapšaubāmi Levits ir lietas kursā par gardajiem kumosiem LU naudas makā, jo LU mums jau sen vairs nav akadēmiskā iestāde, bet prāva biznesa firma, sniedzot (kā LU pati lepni deklarē) “izglītības pakalpojumus”.
   Un vēl kas. Ja Levits gribētu būt (spētu būt) principāls tautas kalps, tad viņš adekvāti novērtētu Muižnieka noziedzīgo izdarību pret “KNAB”. Par to mediji pavēstīja 18.jūlijā. Tātad jau vairākas dienas pirms Šuplinskas kundzes ziņojuma Rīgas pilī 22.jūlijā. Jau 18.jūlijā Levitam kopā ar valdību bija jāpieņem lēmums par Muižnieka atbrīvošanu no darba un sodīšanu par valsts iestādes nomelnošanu. Muižnieks 18.jūlijā publiski lielijās: “LU būvniecības iepirkumi notiek kristālskaidri”. Tādi vārdi nomelno “KNAB”, kas rektora Muižnieka uztverē ir nepamatoti vērsies pret viņa vietnieci Broku.
   Otrs piemērs attiecas uz Levita apkaunojošo neprincipialitāti plašākā vēsturiski politiskā kontekstā. Citāts no 2019.gada 23.jūlijā internetā ievietotās informācijas sakarā ar Lietuvas prezidenta vizīti Latvijā: "Latvijas prezidents Egils Levits aicinājis Latviju un Lietuvu ciešāk sadarboties enerģētikas jomā, kā arī paudis pārliecību, ka Eiropas armija papildinātu NATO, nevis konkurētu ar alianses spēkiem."
   Tas ir sevišķi lišķīgs izteikums! Eiropas armijas uzdevums būtu izdzīt no Eiropas amerikāņus, kuri ir uzkundzējušies Eiropai pēc II Pasaules kara. Eiropas armiju gribēja jau senāk izveidot, taču amerikāņi to nepieļāva. Ar tādu Levita sevišķi lišķīgu izteikumu Latvija un latvieši atkal nonāk pazemojošā stāvoklī, atbalstot Eiropas valdnieku ASV un nodevīgi novēršoties no eiropiešu patiesajām interesēm.
   Bet viss ir pareizi! Uz Rīgas pils troni tika izvirzīts rafinēti neprincipāls cittautietis, kurš var vienīgi Latviju un latviešu tautu apkaunot ar savu pseidointelektuālismu un nelimitēto amoralitāti. Tādu cittautieti izvirzīja un atbalstīja latviešu inteliģences sapuvušākā daļa. Tai puvuma smaka ir dzīves nepieciešamība, bet neprincipialitāte sagādā baudu.