trešdiena, 2019. gada 16. janvāris

Divi aktuāli izskaidrojumi



   1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams cilvēciski individuālā līmenī.
   Iespējams arī cilvēciski kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences, intelektuāļu, tautas) kopēja apziņas ievirze. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs; proti, patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem un var attiekties pat uz visu tautu.
   Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas un ārdīšanas spēks.
   Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz sociālo kolektīvu apziņu, destruktīvi ietekmējot cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni.
   Patiesībai ir dažādas gradācijas, respektīvi, - pakāpes. Faktiski visbiežāk var konstatēt divas pakāpes – ikdienišķo pakāpi un, sacīsim, neikdienišķo, visaugstāko, metafizisko pakāpi. Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož acīs”. Tāds patiesības vērtējums nav nogurums no patiesības, un tādai patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs kož” ikdienišķi elementāra patiesība, ikdieniški operatīva patiesība, subjektīvi interpretēta patiesība.
   Piemēram, “acīs var kost” kāda darbabiedra norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana par ārējo izskatu, zināšanu trūkumu. Tā ir patiesība, kas mums nepatīk, bet kuru sevī nevaram neatzīt. Mēs apzināmies savu pieļauto kļūdu, nekompetenci, zināšanu trūkumu. Taču vienalga šī patiesība mums “kož acīs”.
   Patiesības neikdienišķajā, visaugstākajā, metafiziskajā pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties ar nesalīdzināmi nozīmīgāku un maksimāli visaptverošu patiesību. Tā ir patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un pieļaujamais daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā ir patiesība, kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem, sistēmiski aptver visu dzīvi un atklāj dzīves metafiziskos trūkumus.
   Vārdu sakot, tā ir grandioza patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību, kura tika līdz šim uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst patiesības destruktivitātes iemesls. Nogurums no patiesības izvēršas morālajā mocībā, sāk funkcionēt kā apātijas, pesimisma, pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Atsevišķi cilvēki, atsevišķi sociālie strati, tauta patiesības noguruma rezultātā, kā jau tika minēts, zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Vienaldzīga kļūst valsts, vienaldzīga kļūst valsts iekārta, valsts politikas sociālās perspektīvas, vienaldzīga kļūst valsts izglītības sistēma, valsts veselības aizsardzības sistēma, valsts zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst valsts suverenitāte, valsts reputācija.
   Tā tas noteikti ir noticis ar latviešu tautu, latviešu tautas inteliģenci, intelektuāļiem. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku Latvijas un latviešu tautas vēsturi (prātam neticamajiem meliem, nelietībām, nodevībām) ir masveidā izraisījusi dziļu nogurumu no patiesības, kas destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves procesiem, bet lieliski kalpo dažāda tipa vietējām cilvēciskajām padibenēm (PSKP/VDK morālajiem kastrātiem) saglabāt politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka ekspluatāciju.
   2. Hipotēze par jauno paaudzi. Tā saucamo jauno partiju dibinātāji un viņu atbalstītāji (domubiedri, partijas biedru kontingents), 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem ilgā haotiskā valdības veidošana skaidri un nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā. Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada 6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) sākas jauns vēsturiskais etaps latviešu tautas gaitās.
   No vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem kultūras virzības organizatoriskajiem mehānismiem, institūcijām, jaunu terminoloģiju, jaunu kultūras valodu vispār.
   Tā tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte (jauno partiju biedri, fani, atbalstītāji vēlēšanās, klerki valsts iestādēs, troļļi internetā u.c.) konsekventi, daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, dogmātisms, iracionālisms, ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā.
   Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi. Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija sastopams kaut kas tāds, kas sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot par šo paaudzi lietot tādus apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Jēdzieniskais ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu metaforiska summa.
   “6.oktobra paaudzes” rašanās cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis ir šāda hipotēze. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU).
   Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā: “Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību”. Vēl ir šāds latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no 10 000 jaundzimušo.  Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo. Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa !!!] iespējamība, ka viņiem piedzims bērns ar FKU”.   
   Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no lietotā uztura. Internetā viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”.
   Kā redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Noteikti var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas gadiem?". Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers, maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem stratiem.
   Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs. nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas”.
   Nesen ir radusies jauna zinātne – etnogenomika. Tā pēta tautu genomisko daudzveidību. Pašlaik jaunā zinātne jau spēj izskaidrot dažādu slimību un mentālo izpausmju atkarību no attiecīgās tautas ģenētiskās specifikas. Savukārt tautas ģenētiskā specifika ir atkarīga no dzīves vides nosacījumiem un tajā skaitā no populārajiem pārtikas produktiem un to lietošanas tradīcijām.








piektdiena, 2018. gada 28. decembris

Jaunās pamatšķiras un to sekmes



   Aizvadītais XX gadsimts ir ievērojams ar ļoti dziļu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.
   Latviešu tauta kopā ar pārējām „baltās” rases tautām pamatīgi izjuta kardinālās šķiriskās izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzīvoja Krievijas impērijas sastāvā, un tā tas bija vēlāk, kad latvieši dzīvoja PSRS sastāvā. Turklāt no tik tikko minēto abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatīgāk izjuta sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattīstītākajām zemēm Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Ekonomisko attīstību vienmēr pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā.  
   XX gadsimtā izšķīda slavenā pamatšķira proletariāts (ne tikai Raiņa poētikā) un radās jauna šķira. Tai ir vairāki apzīmējumi. Taču katrā gadījumā pret jauno šķiru drīkst izturēties kā pret jaunu pamatšķiru, ņemot vērā tās apjomu, sociāli politisko potenciālu, šķiriskās ambīcijas, bet svarīgākais – panākumus dzīves vajadzību apmierināšanā.
   Proletariāta izšķīšanas un jaunas pamatšķiras rašanās galvenais cēlonis bija zinātniski tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju. Tas nekavējoties atsaucās uz sociuma profesionālo līdzdalību ekonomiskajā darbībā un galu galā kardināli izmainīja sociuma šķirisko struktūru.
   Zinātniski tehniskā progresa sasniegumi rūpnieciskās ražošanas automatizācijā, robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalē atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrības šķiriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšķira. Tās funkcionālā kulminācija acīmredzot būs XXI gadsimtā.
   Par proletariāta ģenēzi, būtību un vēsturisko virzību katrs izglītots cilvēks ir labi informēts. Tāpēc nepieciešams atkārtot vienīgi vēsturiskās shēmas svarīgākās līnijas.
   Proletariāts ir sociālā šķira bez kapitāla. Proletariāts eksistences līdzekļus iegūst, pārdodot savu darbaspēku. Proletariāta darbaspēku pērk kapitāla īpašnieki. Viņi konsolidējas atsevišķā šķirā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošā šķira. Tai pieder politiskā vara.
   Buržuāzija konsekventi tiecas proletariāta darbaspēku pirkt pēc iespējas lētāk un pēc iespējas ar izdevīgākiem sociālajiem nosacījumiem. Respektīvi, bez privātā kapitāla ieguldīšanas proletariātam adresētajās sociālajās (vēl saka – nacionālajās) programmās.
   Tāda pieeja nevar būt pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvēlīgi atsaucas uz proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzīgu naidu pret buržuāziju. Kārlis Markss teorētiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitētās attiecības. Viņš tajās saskatīja vienīgi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja proletariātu vērsties pret buržuāziju, tai ar spēku atņemot varu. Markss zinātniski pamatoja proletariāta sūro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā). Viņš 1864.gadā organizēja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International Workingmen’s Association”). To pēcāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64 gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzīvoja proletariāta politiskās varenības kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizē kļuva arī Kārļa Marksa (marksisma) planetārās popularitātes avots. Ja nebūtu sociālistiskās revolūcijas XX gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planētas zinātu tikai niecīga saujiņa politiskās ekonomijas vēstures speciālistu un vēl niecīgāka saujiņa strādnieku kreisās kustības vēstures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi Krievijā Marksu padarīja par planetāra mēroga slavenību.
   XIX gadsimtā ievērojami pieauga eiropeīdu dzimstība. Eiropā bija demogrāfiskais bums. Eiropas iedzīvotāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trīs reizes. Cilvēku skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktīvi) veicināja saimnieciskās darbības intensitāti. Lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu eksistences līdzekļus, nācās modernizēt preču ražošanu.
   XIX gadsimtā eiropiešu saimnieciskajā darbībā sāka dominēt rūpnieciskā ražošana. Tāpēc strauji palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatīkami palielinājās proletariāta darbaspēka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija grūti konstatēt un ideoloģiski izmantot proletariāta aizstāvībai. Proletariāts nebija spējīgs pats sevi aizstāvēt. Proletariāta aizstāvību uzņēmās inteliģences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima t.s. kreisā inteliģence – proletariāta aizstāve.
   XIX gadsimta nogalē proletariāta aizstāvība visbiežāk tika idejiski noformēta kā sociāldemokrātiskā kustība. Tās teorētiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vērā Kārļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbību kapitālisma analīzē un strādniecības interešu aizstāvēšanā. Proletariāta aizstāvēšana izvērtās antiburžuāziskā vispārējā trendā, kuru propagandēja kreisā inteliģence. Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt partijās tika deklarēts mērķis gāzt buržuāzijas varu, likvidēt kapitālisma valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.
   Latvijas teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Šī partija pastāv arī pēcpadomju laikā. Taču pastāv politiskās dzīves vistumšākajā nomalē, nespējot un arī necenšoties izkonkurēt parvēniju krimināli oligarhiskās grupas „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnēm. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšķiras dzejnieks. Protams, pēcpadomju laikā pēc ražošanas sagraušanas LSDSP necienīgo stāvokli pamatā sekmē proletariāta neesamība. LSDSP vadošajai inteliģencei Latvijā vairs nav ko aizstāvēt. Aizstāvības galvenais un vienīgais objekts ir kriminālais kapitālisms un noziegumu brīvība.
   Mērķi gāzt buržuāzijas varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizēt Krievijas antiburžuāziski orientētajai inteliģencei („boļševikiem”), ņemot vērā cara, aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlēmību, haosu valstī I Pasaules kara gados.
   „Boļševikiem” izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatūru. Krievija tika pasludināta par proletaritāta valsti. Tajā risinās sociālisma celtniecība, zemniekiem tiek piešķirta zeme, bet strādnieku šķirai nosacītas dažādas sociālās un politiskās privilēģijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznīcināja buržuāziju un aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi vēsturiskajā perspektīvā. Kā zināms, „boļševiki” valdīja tikai dažas sekundes cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas koplaikā.
   Krievijas revolucionārie panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no proletariāta. Tas ir plaši izplatīts uzskats speciālajā literatūrā. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību.
   Rietumu patriarhālās buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vēsturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldīt un nostumpt malā nevis proletariāts, bet jaunā pamatšķira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bīstamā šķiriskā transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem „komunistiem” valdība vērsās visdrastiskāk.
   Vispopulārākais jaunās pamatšķiras apzīmējums ir „tehnokrāti”. Vēl tiek lietoti tādi apzīmējumi kā „baltās apkaklītes” (pretstatā „zilajām apkaklītēm” – proletariātam; pretstatā „pelēkajām apkaklītēm” – pakalpojumu sfēras darbiniekiem), „pārvaldnieki”, „jaunā biznesa šķira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliģence”, „menedžmenta intelektuāļi”.
   Par tehnokrātu šķiru (stratu, slāni, grupu) sāka dēvēt garīgā darbaspēka pārdevējus – inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierēdņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominēt Rietumu valstu pārvaldībā.
   Tehnokrātijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā ģimenes biznesa vietā stājās korporāciju (akciju sabiedrību) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes jaunas sistēmas ieviešanu.
   Šajā sistēmā ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) īpašnieki + biznesa pārvaldnieki (garīgā darba pārdevēji). Korporāciju laikmetā biznesa īpašnieki ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. Arī bankās reālos procesus pārvaldīja algots darbaspēks – banku ierēdņi. ASV viņu kontingentu dēvēja „new business class”.
   Rietumos tehnokrātu uzkundzēšanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču kulmināciju sasniedza pēc kara no 40.gadu beigām līdz 70.gadu sākumam slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievērojami pieauga tehnokrātu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institūtos. ASV jau XX gadsimta sākumā gudri cilvēki paredzēja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošā šķira sabiedrībā.
   Jauns trieciens „vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerģisku, nekaunīgu, bezprincipiālu sociālo slāni  – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo buržuāziju kā kapitāla īpašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu īpašniece (knowledge class) . Tika izdomāts jēdziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder tehnokrātu pamatšķirai.
   Pēc II Pasaules kara tika izdomāti daudzi jēdzieni. Piemēram, Rietumos sāka lietot jēdzienu „scientific management”, bet PSRS modē nāca jēdziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presē 70.gados šis jēdziens bija lasāms katru dienu. Abi jēdzieni asociējās ar tehnokrātiju un liecināja par tās vadošo lomu sabiedrībā.
   PSRS vārdi „tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti dēvēja par tehnokrātiem, PSRS dēvēja par „jauno strādnieku šķiru”. Sociālistiskajā sabiedrībā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija izsmējīga aura. Abi vārdi asociējās ar tehniskās („fiziķu”) inteliģences karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloģija nepropagandēja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienīja garīguma caurvītas vērtības, bet nevis materiālisma caurvītas vērtības.
   Rietumu tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliģence ātri sevi apzinājās kā pamatšķira. Gan „kapitālisma nometnē”, gan „sociālisma nometnē” jaunā pamatšķira samērā strauji sāka nostiprināt sociāli politiskās pozīcijas. Jaunajai pamatšķirai to bija viegli izdarīt. Tai atšķirībā no proletariāta nebija vajadzīga aukle. Proletariāts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspēcīgs šķiriskais fenomens. Turpretī tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvīgs fenomens ar teicamu izglītību, teicamām organizatoriskajām spējām, lielisku taktisko un stratēģisko domāšanu, bet galvenais – augsti attīstītu politisko apziņu. Jaunā pamatšķira tūlīt nekļūdīgi fiksēja savu galveno pretinieku, kas slāpē progresu, attīstību un kavē radoši izvērsties. Kapitālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija stagnantā partokrātija un tās komandētais valsts birokrātiskais aparāts.
   XX gadsimta beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija, datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras puses stimulēja draudus tehnokrātijai. Atkal formējās jauna pamatšķira.
   Jau labu laiku globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās, formējot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un „prekārijs” (šķiras pārstāvis).
   Prekāriji ir līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesībās. Darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers, atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.
   Interesants ir jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem (arī Latvijā) izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības, kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas vispusīgi plašas zināšanas.
   Tātad masu izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli. Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. PSRS proletariāts akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms.
   Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli izmainīt savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem – „jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesībā vēl neko stabili nevaram atzīt. Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratīs novest līdz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalē ultraprekāriska apziņa.


sestdiena, 2018. gada 22. decembris

Vēlreiz par valsts drošību



   Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules kolhozam, tad tādai tautai nevar būt elementāra priekšstata par valsts drošību un par katra pilsoņa pienākumu piedalīties valsts drošības sargāšanā. Tāda tauta nav spējīga saprast, ka valsts drošības sargāšana ir obligāts elements jebkurā valstiskumā. Tāda tauta nesaprot, ka VDK bija valsts drošības sargāšanas instruments un toreiz katra pilsoņa pienākums bija palīdzēt sargāt savu valsti. Tāda tauta nav spējīga nošķirt neliešus-„stukačus” no tiem cilvēkiem, kuri deva reālu ieguldījumu valsts labā.
   Obligāti ir jāņem vērā, ka arī tagad katra pilsoņa pienākums būtu sargāt LR, ja tā būtu īsta valsts. Katram LR pilsonim būtu jāsadarbojas ar LR drošības iestādēm. Tikai tagad ir viena nianse: LPSR/PSRS bija normāla valsts - sociāli atbildīga valsts. Tāda nav LR, kurā ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar noziegumu brīvību. Neeksistē nekāda sociālā atbildība.Tāpēc sadarboties ar tādu kriminālā kapitālisma oāzi faktiski ir liels grēks. Tāpēc šodien pilsoņiem pildīt savu pilsonisko pienākumu ir ļoti grūti - morāli necienīgi. Tā nebija agrāk. Un runa nav par tiem cilvēciskajiem mēsliem, kuri bija stukači, lai sariebtu sievasmātei, kaimiņam, darba biedram utt. Tādi mēsli ir jāatmasko, bet tas nenotiks, jo tagad Melnie Kangeri arī vēlas tikai sariebt tiem, kuri ir gudrāki, godīgāki, pilsoniski patriotiskāki. Viņi pilda savu saimnieku uzdevumu turēt cilvēkus savstarpējā naidīgumā, kompromitēt labākos cilvēkus. Mēsli veic savu mēslu funkciju. Un viņiem ir panākumi, jo tautas politiskās apziņas trūkums neļauj lietas kārtot adekvāti taisnīguma un godīguma principiem nevienā dzīves segmentā.
   Noziedzīgās suverenitātes un organizētās noziedzības vidē atsedzas daudzas valstiski organizatoriskās nepilnības, kuras valstiski normālā vidē neeksistētu vai izpaustos minimāli. Piemēram, valsts nepilda ļoti svarīgu ideoloģisko uzdevumu: nemāca sabiedrību, ka valsts drošības aizsardzība ir katra pilsoņa pienākums. Proti, katra pilsoņa pienākums ir sadarboties ar DP, SAB utt.
   Kas attiecas uz LR minēto institūciju pamatbāzi VDK, tad jāpieiet šai struktūrai ir stingri diferencēti. Obligāti ir jānodala tie VDK kadri, kuri sagrāva visu, lai zagtu savās kabatās ("prihvatizētu") un izveidoja zagšanai piemērotu valstiskumu (kriminālo kapitālismu). Viņi ir jānodala no tiem VDK kadriem, kuriem nebija un nav pieņemama tautas mantas izlaupīšana, šodien - budžetu izzagšana.
   Protams, "3.atmoda" bija PSKP/VDK morālo kastrātu projekts, lai otrā rītā uz brokastu laiku kļūtu miljonāri - "prihvatizētu" visu. PSKP/VDK morālo kastrātu noorganizētā iestāšanās NATO un ES ievērojami palielināja PSKP/VDK morālo kastrātu zagšanas iespējas, kas jau sen ir aksiomātisks fakts.
   Tajā pašā laikā nedrīkst aizmirst, ka noziedzīgās suverenitātes un organizētās noziedzības autorus tauta savā laikā (arī tagad daudzos gadījumos) nēsāja uz rokām. Tāpēc nav ticams, ka sociums spēs ātri un precīzi nodalīt morālos kastrātus atsevišķā aizgaldā. Bez inteliģences palīdzības tas nevar notikt. Noteikti negatīvi atsauksies varas inteliģences morālais un intelektuālais infantilisms. Tumsoniski vienpusēja pieeja triumfēs.
   Tomēr kopumā ar „maisu” publicēšanu tiek padarīts labs darbs! „Maisu” publikācijām ir pozitīva loma. Tauta varbūt beidzot pilnā mērā sapratīs, kas bija "3.atmoda" un kam tā kalpoja. Tauta beidzot varbūt saskatīs fantastisku afēru, ko veica PSKP/VDK morālie kastrāti Maskavā, Rīgā u.c. Tauta varbūt beidzot godīgi atzīs, ka tika fantastiski piekrāpta ar "brīvību", "neatkarību", LR nacionālo simboliku, LR atjaunošanas primitīvo imitāciju. Ja tauta visu beidzot pareizi sapratīs, tad tautai būs milzīga vilšanās. Tautai būs arī milzīgas bēdas, jo LKP/VDK morālie kastrāti izkropļoja ne tikai valstiskumu, iznīcināja ne tikai ekonomiku, bet iznīcināja un izkropļoja arī medicīnu, zinātni, izglītību, mākslu un literatūra, kā arī no dzimtenes izstūma gandrīz pusmiljonu latviešu. Dzērājs Melnais Kangeris cerēja izrēķināties ar gudrākajiem, taču faktiski panāca pretējo - tautas apziņas apskaidrību, kas var izvērsties tautas sociāli politiskajā mobilizācijā un aizslaucīt uz mēslaini LKP/VDK nacionālos laupītājus, viņu aktīvākos stutētājus no latviešu inteliģences un pie reizes arī visus izdzimteņus Melnos Kangerus.
   Vienīgais, kas tagad var traucēt tautai masveidā izprast patiesību par unikālajiem notikumiem no 1985.gada, ir nespēja parādībās un procesos fiksēt galveno. Ar to pie mums ir lielas problēmas. Pie mums uzmanība tiek pievērsta otršķirīgām detaļām, bet nevis galvenajam.
   Ja tautas masas sapratīs galveno, tad būs labi. Un galvenais, pirmkārt, ir tas, ka PSKP/VDK morālie kastrāti šausmīgi piekrāpa tautu; otrkārt, PSKP/VDK morālie kastrāti šausmīgi aplaupīja tautu un joprojām turpina izlaupīt valsti; treškārt, PSKP/VDK morālie kastrāti ir stingri jānodala no tā pilsoņu kontingenta, kas godīgi pildīja un turpina pildīt savu pienākumu valsts aizsardzībā, sadarbojoties ar VDK mantiniekiem DP, SAB u.c. valsts drošības iestādēm.
   Vēl nākas minēt ceturto galveno momentu. Proti, valsts drošība nav tikai „stučīšana” vienam par otru. Valsts drošības pasākumu kompleksā ir daudzi citi uzdevumi. Turklāt tie ir nesalīdzināmi svarīgāki nekā informācijas ievākšana par sarunām iedzīvotāju „ķēķos”.





otrdiena, 2018. gada 18. decembris

Noziedzīgā suverenitāte un organizētā noziedzība



   Salikums „noziedzīgā suverenitāte” ir nepierasts un, liekas, vispār nesastopams leksiskais veidojums. Suverenitāte ir varas forma. Ja ir iespējams kaut kas slikts saistībā ar suverenitāti, tad tas ir iespējams vienīgi tajos gadījumos, kad suverenitāte ir sliktai varai – fīreram, diktatoram, kādam pilnīgi neleģitīmam politiskajam spēkam.
   Parasti suverenitāte izraisa gaišas emocijas un apziņas labsajūtu. Piemēram, LR konstitūcijā suverēnā vara ir Latvijas tautai. Tas patīkami liecina, ka LR valsts augstākā vara ir nācijai – dažādu tautību pilsoņiem. Tāpat tas patīkami apstiprina varas neatkarību. Suverēna vara ir neatkarīga vara. Tā ir vara, kura nepakļaujas nevienai citai varai.
   Pēcpadomju Latvijā suverenitātes princips tiek plaši izmantots noziedzīgā veidā. Respektīvi, tiek izmantots kā noziegumu brīvības juridiskais instruments.
   LR pastāvošā noziegumu brīvība un noziegumu brīvības juridiskā nodrošināšana valsts likumdošanā ir vispārzināms fakts. To ir apstiprinājuši daudzi šī drūmā fakta autori – Saeimas deputāti. Viņi savā stulbumā lepojas ar likumdošanas kroplībām un savā stulbumā neapjēdz paši savu līdzdalību valsts noziegumos. Īpaši bieži medijos lepojas bijušais deputāts Jānis Jurkāns.
   LR ir plaši sastopama noziedzīgā suverenitāte. Tā ir vajadzīga, atkārtoju, noziegumu brīvības aizsardzībai. Noziedzīgā suverenitāte praktiski izpaužas varas neatkarības ieviešanā atsevišķos valsts segmentos, tiem juridiski garantējot totālu varu un iespēju nepakļauties valsts centrālajiem varas institūtiem. Tā rezultātā valsts vara nevar sodīt noziedzniekus.
   Piemēram, pilnā mērā tas ir sastopams augstskolu segmentā. Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu mūsu universitātēm ir patīkama suverenitāte. Nesenie skandāli ministra Ķīļa laikā to lieliski pierādīja. Augstskolu rektorāts praktiski valda neatkarīgi, un toreiz valsts centrālā vara bija bezspēcīga. Valsts centrālā vara netika galā ar universitāšu rektoru mafiju.
   Tas pats attiecas uz pašvaldībām. Latvijas valdība pašvaldības nepārvalda. 2018.gada decembra notikumi sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā atsedz likumdošanas noziedzīgās kroplības. To mērķis ir tikai viens – aizsargāt noziegumu brīvību.
   Notikumi Rīgas domē nav unikāli notikumi. Valsts centrālā vara nevar atlaist „smagos noziegumos” (tāda ir mediju terminoloģija jau daudzus gadus) apsūdzēto Ventspils mēru Lembergu. Nav pārsteigums Lemberga jaunākie norādījumi valdībai sakarā ar prasību atlaist Rīgas domi: Rīgas domes opozīcijai ir visas iespējas prasīt Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova atkāpšanos, taču premjera Māra Kučinska iesaistīšanās šajā "politiskajā kašķī" nebūtu korekta. Opozīcija prasa atkāpties pozīciju. Tas ir loģiski, jo ko gan citu vēl viņiem prasīt. Tas ir normāls demokrātisks process, taču lietā nav jāiesaistās tiem, uz kuriem tas neattiecas. Uz premjeru tas neattiecas. Tās ir attiecības starp Rīgas pilsētas domē ievēlētiem deputātiem, kuri sadalījušies pa partijām, frakcijām, pozīciju un opozīciju" (citāts no „NRA.LV”).
   Lemberga viedoklis ir pilnīgi aplams un amorāls viedoklis! Agrāk nedomāju, ka šis LKP/VDK morālo kastrātu izdalījums ir tik dumjš valstiskos jautājumos. Rīgas domē nav strīdi, bet noziegumi - lieli noziegumi. Patiesībā vislielākie noziegumi - organizētās noziedzības noziegumi. Neticu, ka kompartijas nomenklatūras kadrs būtu aizmirsis, kā padomju laikā izturējās pret organizēto noziedzību un ka par to draudēja nāves sods.
   Tagad labi redzam patieso stāvokli. Oligarhs Lembergs ir pārāk dumjš, lai būtu oligarhs - noteiktu tautas un valsts likteni. Viņa dēļ tagad tiekamies ar "6.oktobra paaudzi", jo LKP/VDK morālie kastrāti-oligarhi ir ne tikai noziedznieki, bet arī dumji un neizglītoti primāti. Šķēle, Šlesers jau sen atklāja savu aprobežoto parvēniju būtību. Tagad savu dumjību izrāda oligarhs Lembergs. Latviešu tautai un valstij ir dumji oligarhi - kampēji parvēniji un LKP/VDK totāli atkritumi. Tauta un valsts ar dumjiem oligarhiem var dzīvot un pastāvēt vienīgi destruktīvā, amorālā, antisociālā, antihumānā veidā. LR nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma juridiski iestrādātā noziegumu brīvība pašvaldības ir pārvērtušas par "suverēnām" zagšanas oāzēm. Lembergs kā reģionālais zaglis cenšas aizstāvēt zagšanas oāzes tiesības. To var saprast! Pašvaldību "suverēno" zagšanas oāžu likvidēšana var kļūt sākums kriminālā kapitālisma sistēmas sagraušanai.
   Bet tas vēl nav viss. Valsts centrālā vara nevar atbrīvot no darba Latvijas Bankas priekšnieku. Viņš tiek apsūdzēts pasaules līmeņa noziegumos. 2018.gada 16.decembrī „Delfos” tika ievietots teksts ar ļoti dīvainu un normālam prātam nepieņemamu virsrakstu „Saeimā noplakusi interese par Rimšēviča atlaišanu”.
   I.Rimšēvičs ir Latvijas Bankas vadonis un tika pieķērts vairākos noziegumos, kas atbalsojās visas Zemes finansu sfērā un līdz pasaules galam sabojāja LR reputāciju. Tikai aprobežoti cilvēki domā, ka zaudēto reputāciju var atgūt. Nevar atgūt! Nekad vairs nav iespējams atgūt! Tāpēc dīvains un normālam prātam nepieņemams ir teiktais par intereses noplakšanu parlamentā. Nav saprotams, kā var noplakt interese par noziegumu un turklāt vēl tik grandiozu noziegumu ar šausmīgu starptautisko rezonansi. Rimšēvičs joprojām nav atlaists no darba. Tas dzelžaini pierāda noziegumu brīvības fundamentālo amplitūdu, neaizskaramību, nesodamību.
   „Delfi” publicētajā tekstā vēl ir vairāki momenti, kuri ir dzelžains pierādījums LR pseidoneatkarībai, LR parlamentā ievēlētajām nelgām, kā arī raksturo Eiropas centrālo struktūru (konkrēti ECB- Eiropas Centrālās bankas) jocīgo būtību.
   Tekstā ir lasāms: "Analizējot situāciju, mēs saskārāmies ar to, ka ir ECB nolikuma 14. pants, kas runā par nacionālo banku neatkarību. Vismaz Latvijas Bankas prezidentu kā ECB padomes locekli mēs ar savu šādu parlamenta balsojumu neesam tiesīgi atcelt. (..) Kad 12. Saeimas pilnvaru laiks tuvojās beigām, skatoties uz citiem jautājumiem, tas jautājums tika piemirsts," paskaidroja bijušais Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns.”
   Teiktais ir neapstrīdams pierādījums, ka LR nav patstāvīga valsts. LR neatkarība ir fikcija. LR nevar patstāvīgi pārzināt savu „naudas maku”. Tātad praktiski neko nevar patstāvīgi pārzināt savā zemē. Vara vienmēr pieder tam spēkam, kurš kontrolē „naudas maku”. Tādējādi latviešu tauta atkal atrodas nožēlojamā stāvoklī - dzīvo ārējā politiskā spēka varā.
   Tekstā iegūstam pārliecinošu pierādījumu, kādi cilvēciskie kadri tiek ievēlēti Saeimā. Tie ir pelnījuši ne tikai apzīmējumu „nelgas”, bet ir pelnījuši vēl smalkākus apzīmējumus.
   Vucāna vārdi netieši atmasko ECB. Ja kaut kas tāds būtu noticis LPSR, tad Maskava būtu momentā padzinusi un varbūt pat nekavējoties „saīsinājusi kaklu” Rimšēvičam. Kā redzam, ECB nav vērsusies pret noziedznieku Rimšēviču un viņu nav atbrīvojusi no visiem amatiem. Tātad ECB apliecina solidaritāti ar mūsu slaveno noziedznieku un mūsu finansu iestāžu noziedzīgo darbību naudas atmazgāšanā planetārā mērogā. Tātad ECB nav morāli un profesionāli labāka par Rimšēviču un Latvijas smirdošajām bankām. Tātad tiekamies ar „baltās” rases „zivs” pūšanu „no galvas”.




svētdiena, 2018. gada 16. decembris

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība



   Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
   Ideālistiska pieeja tiek kritiski pretstatīta materiālistiskai un merkantilistiskai pieejai, kad dominē savtīgs, veikalniecisks, sīkumains aprēķins un viss tiek vērtēts tikai no izdevīguma, labuma un praktiskuma viedokļa. Cilvēks bez centienu augstākajiem galamērķiem garīgi pilnvērtīgā vidē nevar gūt autoritāti un labu reputāciju. To var gūt tikai ideālists. Tātad cilvēks, kurā izpaužas ideālistiskums – konsekventa un aktīva iestāšanās par kādiem sabiedriskiem vai politiskiem ideāliem un savas darbības balstīšana uz noteiktiem principiem doto ideālu sasniegšanā. Ideālists vienmēr ir pārliecināts par attiecīgo ideālu pareizību, vajadzību un perspektīvām.
   Tomēr iespējama arī skeptiska, ironiska, nicīga, naidīga, agresīva attieksme pret ideāliem un ideālistiem. Cilvēces pagātne liecina par ideālistu fizisko iznīcināšanu – sadedzināšanu, nošaušanu. Ideālisti ir ļoti bīstami politiskajai varai ar apšaubāmu leģitimitāti vai vispār bez leģitimitātes. Labi ir zināma ideālistu loma revolucionāros procesos. Revolūciju gatavo ģēniji-ideālisti. Tāpēc no viņiem cenšas savlaicīgi atbrīvoties.
   Attieksmē pret ideāliem un ideālistiem pamatā viss ir atkarīgs no sabiedrības attīstības līmeņa un tā nosacīto morālo un intelektuālo atmosfēru. Ideālistu trūkums liecina par sociuma genofonda niecību un kultūras pliekanību. Ideālistu ģenēzi virza tie paši divi galvenie faktori (gēni + kultūra), kuri virza visu antropoloģisko evolūciju. Ja kādā sabiedrībā (tautā) dzirdams par personību trūkumu, tad tas liecina par ideālistu trūkumu dotajā sabiedrībā (tautā). Ideālisti ir personības. Personības izcilības mērs ir personības ideālistiskuma mērs. Jo izcilāka personība, jo tajā spilgtāk zaigo ideālistiskums.
   Ideāli mēdz būt ne tikai atsevišķam cilvēkam. Ideāli mēdz būt arī atsevišķam cilvēciskajam kolektīvam. Piemēram, tautai. Turklāt prasība ir viena un tā pati: ideāli ir jābūt cienījamam cilvēkam, un ideāli ir jābūt  cienījamai tautai. Autoritāte un laba reputācija nevar būt cilvēkam bez ideāliem. Tas pats attiecas uz tautu. Tiek cienītas vienīgi tās tautas, kurām ir cildeni un svēti ideāli.
   Tautas ideālus definē un propagandē tautas izglītotākie cilvēki – inteliģence. Tautas ideālus definē un propagandē pēc tautas rašanās, lai veicinātu tautas sociāli politisko konsolidāciju. Inteliģences definētie tautas ideāli faktiski ir tautas attīstības mērķi. Tautas ideāli vispirms ir cilvēku galvās un sirdīs, bet tikai pēc tam vairāk vai mazāk realizējas īstenībā.
   Tā tas savā laikā bija jaunajā latviešu tautā. XIX gs. latviešu tautas ideālus definēja inteliģences grupa ar vācbaltu ieteikto un latviešu akceptēto nosaukumu „jaunlatvieši”. Jaunlatvieši definēja trīs galvenos ideālus jeb mērķus: 1) radoši patstāvīgas (bez vācbaltu līdzdalības) latviešu mākslinieciskās kultūras izveidošana, 2) saimnieciskās varenības sasniegšana un 3) juridisko tiesību aizstāvēšana. Neatkarīgas nacionālās valsts izveidošanas ideāls tika definēts XX gs. sākumā - I Pasaules kara beigās. Pirms tam latviešu inteliģence kā tautas ideālu uzskatīja Latvijas autonomiju Krievijas impērijā („brīva Latvija brīvā Krievijā”). Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas inteliģencei izdevās panākt, ka neatkarīga valsts kļuva latviešu tautas galvenais ideāls. Satversmē tika fiksēts, ka „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.
   Tas bija tā laika latviešu inteliģences respektējams ieguldījums tautas labā. Neatkarīga valsts kā tautas galvenais ideāls liecina par sabiedriskās apziņas briedumu un tautas gara drosmi. Jo stabilāka ir tautas pašapziņa un pašcieņa, jo dziļāka ir tautas vēsturiskā ceļa izpratne un savas sociālās eksistences jēgas izpratne, jo augstāks ir tautas ideāls. Latviešu masveidīgā izturēšanās pret savu valsti kā etniski politiskās esamības visaugstāko ideālu (mērķi, vērtību, dzīves jēgu) skaidri apliecināja jaunās tautas attīstības cienījamo līmeni. Latviešu smadzenēs un sirdīs bija panākts, ka politiskā brīvība ir viscildenākais un vissvētākais nacionālais ideāls. Tāpēc nekādi nav atzīstami latviešu varas inteliģences deklarētie un propagandētie procesi „otrajā republikā”. Tie ir ļoti drūmi procesi. Tos nekādi nedrīkst atstāt bez ievērības un dziļa nosodījuma.
   Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu „Vai tauta var atsacīties no sava viscildenākā un vissvētākā nacionālā ideāla?”. Atbilde ir apstiprinoša – „Jā, tauta to var izdarīt!”. Latviešu tauta to konkrēti izdarīja 2003.gada 20.septembrī referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā, brīvprātīgi atsakoties no valsts neatkarības. Šo nacionāli drausmīgo soli atbalstīja 66,97 %  no referenduma dalībniekiem.
   Protams, tūlīt skan otrais jautājums „Kādēļ tas tā notika?”. Atbildēt uz šo jautājumu ir viegli. Nākas atgādināt, ka tautas ideālus definē un propagandē tautas izglītotākie cilvēki – inteliģence. Šajā gadījumā tā ir valdošo kliķi apkalpojošā inteliģence – varas inteliģence. Pēc PSRS sabrukuma latviešu varas inteliģence ļoti īsā laikā (apmēram 12 gados) spēja tautas apziņu transformēt tik pamatīgi, ka latvieši ne tikai masveidā atsacījās no neatkarīgas valsts ideāla, bet pat lepojas ar savu lēmumu varu nodot svešai konfederācijai. Sociāli politiskā apmātība ir tik grandiozi sabiezējusi, ka ar psihiatra acīm nākas vērīgāk iedziļināties tautas mentālajā stāvoklī. Tas ir stāvoklis bez optimistiskām cerībām tautai atgūt tās agrāko cieņu. Latviešu varas inteliģence ir pastrādājusi humanitātes noziedzību.
   Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību. Tā ir noziedzība tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība. Par to ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu. Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. Brīvprātīgā atsacīšanās no valsts neatkarības, bet visjaunākajā laika 13.Saeimas kontingents īpaši saasina jautājumu par humanitātes noziedzības antropoloģiski visaptverošo trajektoriju Latvijā.
   Saprotams, tāpēc pašlaik vissvarīgākā tēma ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi, ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2018.gada beigās, kad etniskās, politiskās, intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās  virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra paaudze”. Šo paaudzi nekādā gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat nevar saistīt ar cilvēciski cienīgu dzīvi vispār.
   Tēma uzjundī ļoti grūtus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt politiskās mobilizācijas ģenēzes pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas ģeneratīvās perspektīvas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brīvība, nacionālā neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī inteliģences „miljons” ir humanitātes noziedzības recidīvists un pilnā mērā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks var izraisīt tautas politisko mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo kapitālismu?”.
   Vēsturiski pēdējo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizēja PSKP/VDK, izmantojot galveno nacionālo ideālu – valstisko neatkarību. Tagad šis ideāls neder. Atsacīšanās no suverenitātes latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības” iegūšana, un tautas masas tas apmierina. Prasība un solījums atjaunot LR suverenitāti sabiedrībā un tās politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzīvi bez nacionālajiem laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pūstošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem” izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa praktiski ir intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa.
   Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vēsturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi līdz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs,  ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cēliem ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē, tautas kustībā u.tml.






trešdiena, 2018. gada 5. decembris

Tautas mobilizācijas un tautas apātijas dialektika



      Virsrakstā minēto abu sociālo fenomenu dialektika ir spraiga un vēsturiski pierādīta. Tautas mobilizācijas un tautas apātijas pulsācijā var nekļūdīgi saskatīt mijiedarbību, kopsakaru, pretmetu kolīzijas, cīņu starp veco un jauno. Viss tik tikko uzskaitītais organiski piemīt lietu, parādību un procesu dialektikai.
   Tautas mobilizācija nekad neeksistē bez tautas apātijas. Un pretēji: tautas apātija nekad neeksistē bez tautas mobilizācijas. Turklāt abiem sociālajiem fenomeniem var būt gan pozitīva misija, gan negatīva misija.
   Protams, tam negribas ticēt. Mobilizācija asociējas ar kaut ko labu, koncentrējot spēkus noderīgam mērķim. Turklāt apātija ir slikts psihiskais stāvoklis, kas nesola neko labu.
   Taču tā tas nav. Tautas mobilizācija un tautas apātija ir sociālie procesi, un tie tāpat kā pārējie sociālie procesi mēdz būt ar pluss zīmi un mēdz būt ar mīnusa zīmi. Visjaunākajā laikā esam to karsti piedzīvojuši. Aizvadītajos 30 un mazliet vairāk gados latviešu tauta ir tikusies gan ar pozitīvu un negatīvu tautas mobilizāciju, gan ar pozitīvu un negatīvu tautas apātiju.
   Tautas mobilizācijas akūti elementi ir politiskā, etniskā, kulturoloģiskā, morāli tikumiskā retorika, kas funkcionē kā sociuma konsolidācijas un patriotiskuma apelācija. Tautas mobilizācijai iespējamas tematiskās variācijas: garīgā mobilizācija, politiskā mobilizācija, nacionālā mobilizācija, etniskā mobilizācija, sociālā mobilizācija, ekonomiskā mobilizācija, morāli tikumiskā mobilizācija, reliģiskā mobilizācija. Katrā variācijā ir noteikta specifika.
   Piemēram, tautas politiskā mobilizācija var būt veltīta tautas valstiskuma tiesību aizstāvēšanai. Tauta tiek mobilizēta, lai pamatotu tiesības dibināt valsti. Revolucionārās atmosfēras laikā tautas politisko mobilizāciju var centrēt varas gāšanai un valstiskās iekārtas maiņai. Ja tauta brīvprātīgi atsakās no valstiskuma, tad tas liecina par politiskās mobilizācijas trūkumu un tā rezultātā sabrūk tautas valstiskā griba. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez konsolidējošiem lozungiem, politiskajām tēzēm, ideoloģiskajām programmām.  
   Savukārt tautas etniskā mobilizācija attiecas uz etniskās identitātes nostiprināšanu – valodas, kultūras tradīciju, ticības, dzīves veida saglabāšanu. Ja tauta nespēj mobilizēties, tad tā zaudē etniskuma pazīmes – valodu, reliģiju, dzīves veidu, garīgo kultūru.
   Tautas etniskā mobilizācija ne reti tiekas ar skaudru kritiku. Visbiežāk pārmet etniskuma politizāciju, kā arī masu kultūras fetišizēšanu. Tādā gadījumā tautas etnisko mobilizāciju kritizē par kolektīvās agresijas uzkurināšanu, kā arī par agresīvā nacionālisma stiprināšanu.
   Tautas mobilizācijas spējīgumam ir milzīga nozīme. Ne reti - izšķirošā nozīme. Ja tauta zaudē mobilizācijas spējas, tad tautas pastāvēšana ir apdraudēta. Vēsturiskā pieredze liecina, ka tautā bez mobilizācijas spējām notiek morāli tikumiskā pagrimšana, degradācija, deģenerācija, sairšana, izšķīstot citu valstu nācijās. Nav jāatgādina, kas šajā ziņā notiek ar latviešu tautu, kura masveidā pamet Latviju un 13.Saeimā ievēlēja parlamenta darbam neadekvātu indivīdu jūru.  
   Tauta bez mobilizācijas spējām var nonākt permanentā etnokulturālā stagnācijā, kā arī izolācijā no cilvēces pārējām kultūrām. Tāpat ir sastopama ideoloģiskā dezorientācija. Tautā bez mobilizācijas spējām draudīgi izvēršas antropoloģiskais kritums, metafiziskais kritums, sabiedriskās apziņas kritums. Tāda tauta nav aizsargāta ne pret kaimiņu tautu etniskās dominēšanas (asimilācijas, akulturācijas) alkām, ne pret kāda ārējā spēka vai iekšējā spēka etnocīda politiku.
   Piemēram, Rietumu civilizācijā no XX gs. 70.gadiem valdošā politiskā elite faktiski bez lielām pūlēm viegli realizē slēptu etnocīda politiku pret eiropeīdu tautām. Pēc II Pasaules kara Rietumu daudzām tautām nav mobilizācijas spējas. Pilnā mērā tas attiecas uz Austrumeiropas „sarkanajām” tautām. Valdošās politiskās elites zombējoši uzspiestā neoliberālisma, postmodernisma un tā saucamās globalizācijas kolosālie panākumi patiesībā ir etnocīda politikas panākumi. Valdošā politiskā elite ir pilnīgi atrauta no tautas un sev uzcēlusi elitāru geto. Komunikācijā ar ārējo vidi (tautu) valda dubultie standarti, politkorektuma melīgums, ekonomiskās viltības, sociālā darvinisma antihumānās tēzes. Valdošās politiskās elites atsevišķi barveži pat nekaunas t.s. vienkāršo tautu apsaukāt par nožēlojamiem radījumiem („deplorables” – Klintone). Rietumos ir izveidojusies absurda situācija. Kultūru iznīcina nevis t.s. masu cilvēki un priekš viņiem saslaucītā masu kultūras industrija, bet kultūru iznīcina valdošā politiskā elite. Tā nekaunīgi sludina nāvējošu destrukciju: etniskā piederība ir arhaisms, nacionāli suverēnā valsts ir arhaisms, tikai divas cilvēku dzimtes ir arhaisms, patiesība ir arhaisms, konstantas morālās vērtības ir arhaisms.
   Tautas mobilizācija vienmēr ir vadīts process. Tautas mobilizācija tiek speciāli organizēta, iedvesmota un koordinēta. To dara pasionāri – maksimāli enerģiski - spēki. Tādi spēki parasti ir atsevišķas harismātiskas personības. Viņu cilvēcisko potenciālu nosaka harisma – tautas līdera, tautas vadoņa autoritāte, kas saistīta ar izcilām un fascinējošām personiskajām īpašībām: gudrību, pievilcīgu ārieni, spilgtām runas dāvanām, suģestiju. Taču mūsdienās tautas mobilizāciju visbiežāk organizē nevis harismātisks līderis, bet gan speciālie dienesti. Saprotams, speciālie dienesti var izmantot harismātiskas personības. Taču tautas mobilizācijas menedžments vienmēr paliek speciālo dienestu rokās.
   Tautas mobilizācijas būtisks elements ir uzticības kultivēšana. Tā var būt uzticība tautas politiskajiem, sociālajiem, morāli tikumiskajiem ideāliem. Tā var būt uzticība cilvēciskumam un garīgumam kā augstākajām vērtībām. Tā var būt uzticība konkrētiem politiskajiem spēkiem un  konkrētiem politiskajiem līderiem. Tā var būt uzticība politiskajiem konceptiem, politiskajām programmām, ideoloģiskajām sistēmām, sociāli politiskajām mācībām.
   Tautas mobilizācijas dialektiskais kompanjons ir tautas apātija. Jēdziens „apātija” ir svešvārds (gr. apatheia – nejūtīgums). Apātija latviski ir vienaldzība, intereses trūkums, gribas trūkums. Izsakoties par apātiju, leksiski visprecīzāk būtu fiksēt vienaldzību un intereses trūkumu.
   Piemēram, tautas apātijas ļoti populāra izpausme ir masveida vienaldzīgā attieksme pret politiku un dusmīgā atsacīšanās interesēties par valdības darbu. Tā ir liela nelaime. Tautas apātija ir valsts politiskās sistēmas spridzeklis ar uzstādītu laika degli. Tā tas ir arī tad, ja politiskajai sistēmai tautas apātija ir izdevīga un tādējādi apātijai ir pozitīva misija.
   Apātija atšķirībā no mobilizācijas mēdz būt iedzimta noslieksme. Daudzi cilvēki jau pēc dabas ir pret kaut ko apātiski. Tajā skaitā ir apātiski pret sociālajiem un politiskajiem procesiem, pret kolektīvām darbībām un masu vajadzībām. Pazīstu profesorus, kuri ērcīgi atrunājas „Man politika neinteresē!”.  
   Tautas apātijas izskaidrojums nevar iztikt bez jautājuma, cik ilgi spēj turpināties tautas mobilizācija. Tātad ir jāzina, kāda ir tautas mobilizācijas noturība, cik ilga tā mēdz būt, kādi faktori ietekmē tautas mobilizācijas noturību, kas ir nepieciešams tautas mobilizācijas noturības saglabāšanai relatīvi ilgu laiku.
   Daudzkārt ir pierādījies, ka tautas mobilizācijas atslābšanu un izzušanu veicina tautas vērtību devalvācija, kompromitēšana, noklusēšana. Tautas vērtības reizē ir tautas ideāli, bet tautas ideāli ir vitāls stimuls tautas mobilizācijai, aizstāvot dotos ideālus un rūpējoties par to saglabātību nākotnē. Apātija progresē, ja zūd interese par jebkuras tautas klasiskajiem ideāliem – nacionālo neatkarību, valstisko suverenitāti, sociālo vienlīdzību, taisnīgumu un tiesiskumu kā morāles kategoriskajiem imperatīviem.
   Tautas apātija nemēdz turpināties mūžīgi. Tautas apātija var izvērsties revolucionārā izvirdumā. Ne velti tautas apātijas koncentrācijas augstu pakāpi uzskata par revolūcijas vēstnesi.
   Tautas apātija bieži ir savdabīga pretošanās forma – opozīcijas stratēģija. Tādā gadījumā tā ir apātijas apzināti demonstratīva izrādīšana.
   Piemēram, demonstratīvi apātiski izturoties pret valdības politiskajiem lēmumiem īpaši tajās reizēs, kad valdībai ir nepieciešams sociuma atbalsts. Manu paziņu profesoru ērcīgums arī ir demonstratīva izrādīšanās. Faktiski viņi nav vienaldzīgi pret politiku. Faktiski viņu ērcīgumu stimulē acīmredzamās politiskās bezjēdzības. Tās ir tik grandiozas, ka nolaižas rokas un ērtāk ir atkratīties ar burkšķi „Man politika neinteresē!”.
   Šodienas vecā paaudze ar tautas apātiju ir tikusies vairākkārt. Vidējā un jaunā paaudze ar tautas apātiju tiekas pirmo reizi. Atšķirībā no pārējām paaudzēm šodienas jaunā paaudze nekad nav tikusies ar tautas mobilizāciju. Vecā un vidējā paaudze ir tikusies ar tautas mobilizāciju.
   PSRS sabrukuma psiholoģiskais faktors bija tautas politiskā apātija. Tā tika palielināta un sakopota (svešvārdā – kumulēta) no divām pusēm. No vienas puses tautas politisko vienaldzību sekmēja totāla neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam. Ļoti labi atceros Hruščova solījumu uzcelt komunismu līdz 70.gadiem...
   No otras puses tautas politisko vienaldzību sekmēja aizliegums kritiski izteikties par sociālismu, komunistisko partiju, padomju varu, tās politiku un ideoloģiju. Drīkstēja kritizēt visu, izņemot galveno – valsts iekārtu un tās idejiskos pamatus. Padomju Savienībā valsts vara pati stimulēja iedzīvotāju politisko apātiju, dažādā veidā novēršot cilvēku uzmanību no politiskās tematikas.
   No padomju varas saglabāšanas viedokļa teorētiski apātijai bija pozitīva misija. Taču praktiski viss bija pilnīgi savādāk. Totālā neticība sociālisma/komunisma celtniecības projektam un aizliegums kritiski izteikties par valsts iekārtu un tās idejiskajiem pamatiem masveidā izvērtās dziļā latentā naidā pret kompartiju, VDK, armiju, birokrātisko valsts aparātu. Un, lūk, šī latentā naida enerģiju viltīgi izmantoja PSRS sagraušanas arhitekti, ļoti sekmīgi mobilizējot padomju tautu savās merkantilistiskajās interesēs.
   PSRS „nomalēs” (nacionālajās republikās) bija vēl viens ļoti būtisks latentā naida enerģijas avots – nacionālās neatkarības problēma. LPSR šis latentā naida enerģijas avots bija galvenais tautas politiskās mobilizācijas („trešās atmodas”) faktors.
   „Trešās atmodas” periodā tautas politiskajai mobilizācijai bija sociāli visaptverošs vēriens. Vienaldzīgo nebija. Pirmajā laikā uzticība atjaunotajam valstiskumam bija maksimāla. Tautai atkal bija savs karogs, sava himna, valsts ģērbonis. Latvijas Republikas valstiskā atribūtika tika atjaunota pilnā apjomā. Tas priecēja sirdis.
   Rūgtā izpratne par „perestroikas”, PSRS sagraušanas, LR atjaunošanas patieso antisociālo mērķi nāca pakāpeniski. Nāca pēc tam, kad atklājās patiesība par LKP/VDK organizēto „trešo atmodu”ar tās dzinējmotoru LTF priekšgalā. Rūgtā izpratne nāca pēc negaidītās tikšanās ar nelietīgo „prihvatizāciju”, pēc atskarsmes, ka varu ir saglabājuši bijušie LKP/VDK nomenklatūras kadri, pēc atzīšanās, ka slaveno „Baltijas ceļu” ieteica organizēt amerikāņu specs Džīns Šarps, bet Godmani Austrijā speciāli skoloja būvēt kriminālo kapitālismu Latvijā. Rūgtās izpratnes piemēru netrūkst.
   Rūgtā izpratne veicināja sāpīgu vilšanos – tautas mobilizācijai („trešajai atmodai”) patiesībā bija negatīva misija. Sāpīgo vilšanos kāpināja valdošās kliķes noorganizētā atsacīšanās no nacionālās suverenitātes, Latvijas aramzemes un mežu iztirgošana ārzemniekiem, finansu sfēras atdošana svešzemju bankām, lata nomaiņa ar eiro, sveša karaspēka ielaišana Latvijā.
   Par tautas politiskās vienaldzības dinamiku nav jābrīnas. Tautas politiskajai vienaldzībai iemeslu netrūkst. Jau uzskaitītajiem iemesliem nākas pievienot katastrofālo demogrāfisko statistiku, noziegumu brīvību, valsts budžeta un ES piešķirto finansu līdzekļu ārprātīgo izzagšanu.
   Tautas politisko apātiju padziļina tautas politiskās mobilizācijas potenciāla neesamība. Latvijā ne pirms apvāršņa, ne aiz apvāršņa nav manāms latviešu tautu mobilizējošs spēks, lai likvidētu nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, bet galvenais – atjaunotu nacionālo suverenitāti.
   Līdz 2018.gada 6.oktobrim pret tautas politisko apātiju drīkstēja izturēties cerīgi. Tautas politiskajai apātijai bija pozitīvas misijas perspektīvas. Tā bija apātija, kas varēja būt vingrs balsts tautas mobilizācijas procesā, ja tas sāktos ar nolūku radikāli pārkārtot dzīvi Latvijā.
  13.Saeimas vēlēšanas pavēl pret tautas politisko apātiju izturēties labākajā gadījumā piesardzīgi. Tautas politiskā apātija ir uzsākusi realizēt negatīvu misiju. Tiekamies ar pašiznīcināšanās tendenci atbilstoši secinājumam „Ja jau ir tik slikti un tam nav redzams gals, tad lai turpmāk ir vēl sliktāk, jo mums viss ir „pie vienas vietas””.
   Tagad pie mums tāpat kā PSRS gados tautas politiskā apātija ir nobriedusi dziļā naidā pret cilvēciski nevērtīgo dzīvi. Naida galvenie objekti ir oligarhi un to pakalpiņi „vecās partijas”. Lai izgāstu naidu pret „vecajām partijām”, elektorāts 2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimas vēlēšanās ar neslēptu sarkastisko patosu nobalsoja par „jaunajām partijām”, ļoti labi apzinoties to kontingenta fundamentālo nepiemērotību parlamentāram darbam un valdībai. Elektorāts tādējādi nebaidījās no pašiznīcināšanās ideoloģijas – destrukciju pašam pret sevi. Apātija transformējās autoagresijā. Acīmredzot tauta ir novesta līdz tādam morāli psiholoģiskajam līmenim, ka ar naida, sašutuma, nicinājuma uzjundīto dzēlīgo izsmieklu nobalsoja par pederastiem, dauniem/klauniem, negodīgiem juristiem, nelietīgiem bijušajiem korupcijas organizatoriem, cilvēkiem no ielas bez elementārām zināšanām un elementāras pieredzes valsts darbā. Primārā doma bija padzīt „vecās partijas”, un uzkundzējās pilnīga vienaldzība par „veco partiju” pēcnācēju cilvēcisko un profesionālo kvalitāti.
   2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus, slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu) Valsts prezidenta kantorī, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam, kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies dauna/klauna „kabatas partijā”. Viņš „kabatas partijā” ne reizi nav samaksājis biedra naudu un, saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam ir negodīga jurista slava.
   Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt.
   Nekādi nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā, etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā. Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta” un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību.
   Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras (politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”.
   Atbilde nav ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai viena rīcība: nekompetences jeb precīzāk  - tumsonības, institucionalizēšana. Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai, inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība, bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.
   13.Saeimas vēlēšanu rezultāts nekādā gadījumā nevar pozitīvi atspoguļoties latviešu tautas rītdienā. Tautas politiskās apātijas pārvēršanās pašiznicināšanās ideoloģijā nenovedīs ne pie kā laba. Tas ir pats par sevi saprotams. Tādos apstākļos tautas mobilizācija tik drīz nav iespējama.