svētdiena, 2018. gada 11. novembris

Etnopolitoloģiskās refleksijas: latvistikas politiskā seja



   Dotais teksts ir pirmais darbs eseju ciklā „Etnopolitoloģiskās refleksijas”. Cikla esejas būs veltītas etniskās mentalitātes un politikas vienotībai. Tās būs pārdomas, apceres, teorētisko domu un praktisko novērojumu izvērtējums (svešvārdā – refleksijas) par latviešu mentalitātes ietekmi uz politiku. Tautas politikas un tautas mentalitātes vienotība ir vienmēr pastāvējusi. Taču ne vienmēr šī vienotība tika fiksēta, akcentēta un novērtēta, lai mācītos un saprātīgi koriģētu turpmāko darbību. Latviešu tautas mentalitātes vienotība ar latviešu tautas politisko dzīvi līdz šim nav bijusi analītiskās domas priekšmets. Tagad pievērsties šai vienotībai stimulē jaunā zinātniskā disciplīna – etnopolitoloģija. Tās pirmie panākumi var lieliski palīdzēt apgūt latviešu tautas mentalitātes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.
   Etnopolitoloģija ir jauna zinātniskā disciplīna. Par tās sākumu uzskata publikācijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikāņu zinātnieku publikācijas XX gadsimta otrajā pusē. Vēsturiski pirmā publikācija bija Rietumos slavenā kapitālisma kritiķa Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadā kādā periodiskajā izdevumā ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskās identifikācijas dzīvotspēja”. Otrā publikācija bija vēsturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrāfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. Grāmatu 1981.gadā Ņujorkā izdeva Kolumbijas universitātes apgāds. Dž.Rotšilds bija minētās universitātes profesors.
   Etnopolitoloģijā atzīst Maikla Parenti viedokli par jaunās zinātniskās disciplīnas priekšmetu. Viņa ieskatā etnopolitoloģija pēta etnosa mentalitātes un etnosa kultūras, etnosa sociālās struktūras un tajā ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kā arī šīs politikas atbalsošanos attiecīgā etnosa (tautas) dzīvē. Tādējādi pret etnopolitoloģijas priekšmetu izturas kā pret tipisku kultūras elementu, ņemot vērā bumeranga principu; proti, cilvēki izdomā jaunu kultūras elementu un pēc tam jaunais kultūras elements kā bumerangs atgriežas pie saviem „metējiem” un sāk viņus izmainīt. Šajā gadījumā jaunais kultūras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitāte nosaka etnopolitiku. Pēc tam praktiski realizētā etnopolitika sāk koriģēt etnosa mentalitāti.
   Etnopolitoloģijas empīriskā bāze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parādību un procesu etniskā determinētība un etniskais ietērps. Citiem vārdiem sakot, etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautu politiskajā dzīvē. Etnopolitoloģijas misija ir zinātniski analizēt doto empīrisko bāzi un par to izstrādāt teorētiskās zināšanas dažādu likumsakarību, teoriju, koncepciju, hipotēžu formā.
   Kā liecina jaunās zinātniskās disciplīnas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pārstāvniecību zinātnē. No vienas puses zinātniskās uzmanības centrā ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinātniskās uzmanības centrā ir politika. Respektīvi, politisko fenomenu (valsts institūtu, politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas) ģeneratīvā saistība ar etnosu – tā politiskās mobilizācijas spējām, politikas nacionālo specifiku, pilsoniskās sabiedrības darbību, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedību, ļaužu iespēju iesaistīties politiskajos procesos. Etnosu pārstāv etnoloģija. Politiku pārstāv politoloģija.
   Starp etnoloģiju un politoloģiju etnopolitoloģijā ir noteikta hierarhija. Primārā ir politoloģija. Etnopolitoloģijā tā nav „tīra” politoloģija, bet etniski tonēta politoloģija. Tātad etnopolitoloģijā tiekamies ar etniskuma caurvītu politoloģiju, uz kuru jaunajā zinātniskajā disciplīnā gulstas vislielākā slodze. Etnopolitoloģijā etniskais figurē kā politiskais resurss un atspoguļojas kā etniskuma politizācijas rezultāts.
   Rietumos jaunā zinātniskā disciplīna nesastapās ar pretestību. XX gadsimta nogalē universitātēs sāka lasīt lekciju kursus etnopolitoloģijā, publicēja rakstus, grāmatas. Pēc PSRS sabrukuma etnopolitoloģija strauji nostiprinājās arī Krievijas augstākajā izglītībā. Izdotas vairākas mācību grāmatas. To autori ir pazīstami speciālisti etnoloģijā, etnosocioloģijā, etnopsiholoģijā. Visu zinošajā „Google” ievadot latviešu valodā vārdu „etnopolitoloģija”, tiek norādīta tikai viena publikācija portālā „Pietiek” 2014.gada 17.janvārī. Tā ir eseja „Mentalitātes valsts eksāmens”. Tajā etnopolitoloģija tiek nosaukta kopā ar citām zinātnes disciplīnām, kuras pievēršas tautu mentalitātei.
   Etnopolitoloģijas kognitīvo saturu nosaka tik tikko minētie divi komponenti – etnoss un politika. Zinātniskajā pētniecībā analītiski ir jāapskata gan etnoss (tauta), gan politika.
   Piemēram, etnosa analītikā ir jāņem vērā materiāls, kas koncentrējas tautas kolektīvajā apziņā - prātā, jūtās, gribā, raksturā, temperamentā, kā arī tautas sociālās dzīves notikumos, jo tas viss ir konkrētas formas tautas mentalitātes emanācijai (izstarošanai) etnopolitikā, kad tautas talantīgums pārvēršas savdabīgā ģenialitātē, nodrošinot psiholoģisko komfortu saskarsmē ar citiem etnosiem. Diemžēl mēdz būt arī nelabs tautas talantīgums, vēloties pakļaut citus etnosus.
   Etnoss un etniskais ir galvenās kategorijas etnoloģijā, kuras zinātniskā pieredze ir jāizmanto etnopolitoloģijā. Par etnosu dēvē tautu, cilšu apvienību, etnisko grupu, kurai piemīt kopība. Jēdzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonīmi. Tāpēc šajā tekstā pēc vārda „etnoss” iekavās tiek norādīts vārds „tauta”.
   Par etnisko sauc etnosa kultūras atšķirību komplektu. Tajā ietilpst gan paša etnosa fiksētās un akceptētās atšķirības, gan citu etnosu fiksētās atšķirības. Paša etnosa akceptētās atšķirības ir etnosa pašapziņas pamatā. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arī citu etnosu fiksētās atšķirības, kuru objektīvo pamatotību atzīst attiecīgais etnoss.
   Etnosa atšķirības mēdz būt visdažādākās. Zinātne nav definējusi etnosa atšķirību kanonisko komplektu. Tradicionāli tajā iekļauj tādas atšķirības kā izcelsme, vēsturiskā atmiņa, ģeogrāfiskā teritorija, valoda, antropoloģiskais tips, reliģiskie uzskati, materiālās kultūras elementi. Tradicionāli iekļauj arī mentalitātes iezīmes – etnopolitoloģijai aktuālu materiālu.
   Vienlīdzības zīmi var likt starp etnisko atšķirību komplektu un to, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par etnisko identitāti vai kultūras identitāti. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišķumu, savdabīgumu un īpatnību kopumu, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.
   Pēcpadomju gados etniskās identitātes noskaidrošana kļuva akadēmiskā mode. Uz jautājumiem „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?” centās atbildēt daudzi augstskolu pasniedzēji un zinātnisko iestāžu līdzstrādnieki. Tas ir noderīgs materiāls etnopolitoloģijai.
   Tiesa, latviešu etniskās identitātes noskaidrošanu nākas turpināt. Turklāt nākas turpināt stingri zinātniskā veidā. Daudzās līdzšinējās publikācijās par latviešu etnisko identitāti prevalē atklāts šarlatānisms. Piemēram, smieklīgi ir akcentēt tādas latviskuma identitātes pazīmes kā  „latvieši kā dziedātājtauta”, „latvieši kā zemnieku tauta”, „latvieši kā intelektuāla nācija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajās identitātēs nekā oriģināla nav uz cilvēces fona. Identitāte „latvieši kā intelektuāla nācija” ir ne tikai ļoti smieklīga, bet apliecina arī neprasmi pareizi lietot jēdzienu „nācija”. Sanāk, ka latvieši no citām tautām atšķiras ar intelekta (prāta) esamību!?
   Etnopolitoloģiju pamatā interesē etnisko atšķirību atspoguļošanās politikā. Tas var notikt visdažādākajos aspektos. Piemēram, etniskais un politiskā apziņa, etniskais un nacionālā neatkarība, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrātija, etniskais un politiskā brīvība, etniskais un etniskās minoritātes,  etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilācija, integrācija, multikulturālisms, genocīds), etniskais un globalizācija.
   Latviešu tautas mentalitāte (etnopolitoloģiski intriģējošākais segments) ļoti uzskatāmi un ar daudziem konkrētiem piemēriem atsedzās aizvadītajos 30 gados. Tam bija dedzīgs iegansts. Pēc PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigā saskārās ar nopietnu eksāmenu. Tāds eksāmens bija tautas pārbaudījums ar brīvību, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultātā latviešu tautai atkal (tāpat kā pēc I Pasaules kara) tika dota iespēja dibināt nacionāli suverēnu valsti. Latviešiem radās izdevība valdīt pašiem un savu dzīvi iekārtot saskaņā ar savu attieksmi pret brīvību, varu un naudu.
   Dotais pārbaudījuma formāts ir plaši sastopams cilvēces vēsturē. Tādu pārbaudījumu faktiski ir izturējusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. Rezultāti ir bijuši atšķirīgi, sākot ar tautas valstiskās nekompetences pierādījumiem vai „Failed state” apkaunojošās reputācijas iegūšanu un beidzot ar cilvēkiem cienīgu dzīvi savā valstī gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pārvaldīšana kļūst savdabīgs politiskais, morālais, intelektuālais, psiholoģiskais, profesionālais izaicinājums un rūdījums, gribasspēka, enerģijas un pasionaritātes eksāmens. Ja tauta iztur eksāmenu, tad tauta ir sasniegusi vēsturiskās attīstības mērķi. Tautai tāds mērķis ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzīve savā valstī. Nacionāli suverēnas valsts izveidošana ir vienīgais un galvenais tautas vēsturiskās attīstības mērķis. Tāda ir transcendentālā, varētu teikt – Dieva novēlētā, tautas pastāvēšanas metafiziskā jēga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jābūt sava valsts. Tāpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebūt sava valsts, un tā var nekārtot minēto eksāmenu. Cilvēces vēsturē daudzām tautām nekad nav bijusi sava valsts.
   Nopietnā eksāmena rezultāts ir atkarīgs no tautas politiskās apziņas; respektīvi, tautas politiskās apziņas gatavības veidot un uzturēt savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitāte. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski diktējot tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko ļaudis domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks.
   Etnopolitoloģijai ļoti svarīgi ir tas, ka mentalitāte nosaka tautas ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā ļaužu tikumiskajai pārliecībai un virza ļaužu darbību. Kāda ir tautas mentalitāte un tās centrētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja, piemēram, kādā tautā populārs ir savstarpējais naidīgums, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojas arī tautas politiskajā apziņā.
   Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samērā plašs materiāls. Etnopolitoloģija var izmantot, piemēram, šādu secinājumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību”.
   Saprotams, tas ir ļoti būtisks un reizē nepatīkams secinājums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brīvību. Brīvības izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekādas vērtības, tad arī brīvībai nav nekādas vērtības, un tautas mentalitātē brīvība ir nostumta tumšā nomalē.
   Brīvības izpratne ir mentalitātes elements, un tādējādi ir arī kultūras elements. Kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne.
   Šajā ziņā etnopolitoloģijai pie mums ir jārespektē negatīva parādība. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā tāpat kā citās bijušajās padomju republikās ar Krieviju priekšgalā radās tādi dzīves apstākļi, kad aktuāls kļuva jauns brīvības veids – noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Turpretī noziegumu brīvības laikā Saeimā tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi vienai sabiedrības daļai – oligarhijai un tās vajadzību apkalpojošajai valdošajai kliķei. Noziegumu brīvība kalpo skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un pie tam tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšās izvairīties no soda par pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.
   Neapšaubāmi, gadu desmitiem ilgā dzīve noziegumu brīvības amorālajā atmosfērā degradējoši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitāti, tautas kultūru, tautas politisko apziņu. Etnopolitoloģija ir spiesta nodarboties ar negatīvu materiālu, ja tā vēlas objektīvi izpildīt savu misiju. Latvijā „degradācijas analītika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloģijai atliek vienīgi šo veikumu apgūt un teorētiski vispārināt.
   Tas lielā mērā attiecas arī uz politisko fenomenu analīzi, noskaidrojot politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas un citu politisko fenomenu interpretāciju latviešu politiskajās norisēs. Etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautas politiskajā dzīvē ir aplūkota daudzās publikācijās. Vairāk vai mazāk analītiski apskatīts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitāti, politisko varu, valsts institūtiem, valsts nāciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionālismu, multikulturālismu, ģeopolitiku, taisnīgumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrību, nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, garīgās kultūras mantojuma politizāciju, latviešu valodas politizāciju, kā arī nacionālās valsts atmiršanu t.s. globalizācijas laikmetā, kad jauno paaudžu mentalitātē stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolītisms un „globāla cilvēka” modīgais kults.
   Piemēram, daudzi teksti ir veltīti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, Satversmes papildināšanas nepieciešamību, politisko organizāciju dibināšanas vietējām tradīcijām, elektorāta izturēšanos vēlēšanu laikā, masu komunikācijas lomu politikā, ideoloģijas saturu un funkcijām. Nesaudzīgi ir kritizēta no Rietumiem ievazātā neoliberālisma un postmodernisma deģenerējošā ietekme uz latviešu kultūru un tajā skaitā uz tās sastāvdaļu, kuru dažkārt mēdz dēvēt par politisko kultūru. Vārdu sakot, etnopolitoloģija pie mums var balstīties uz noteiktu iestrādi, un Latvijā etnopolitoloģija netiekas ar Toričelli „tukšumu”.





otrdiena, 2018. gada 16. oktobris

Emocionālās analoģijas



   Pēc 2018.gada 6.oktobra Latvijā visnepatīkamāk jūtas cilvēki. Cilvēkos nepatiku izraisa postcilvēku uzvara 13.Saeimas vēlēšanās. Cilvēkus postcilvēku uzvara apkauno un pazemo. Apkaunojums un pazemojums bija gaidāms. Postcilvēku ģenēze bija sākusies pirms laba laika. Tā turpinājās visus pēcpadomju gadus. Tomēr no tā nekļuva vieglāk pēc vēlēšanām. Nepatīkamās prognozes nespēj mazināt emocionālo pārdzīvojumu, tiekoties ar realitātes skaudrumu.
   Latvijā vēl ir samērā prāvs cilvēku skaits. Viņi veido vietējās sabiedrības garīgi veselo indivīdu kopumu. Viņi nav zaudējuši cilvēciskumu un joprojām dzīvo atbilstoši cilvēces tradicionālajām vērtībām. Viņi ciena prāta vingrumu, morālo cēlumu un rīcības mērķtiecību. Viņiem nav pieņemama nekāda veida izlaidība un izvirtība. Viņiem ir stabils priekšstats par tādiem cilvēces klasiskiem konceptiem kā patriotisms, sociālā atbildība, pienākuma apziņa. Viņiem valsts ir tautas attīstības kvintesence – galvenais, svarīgākais un būtiskākais sasniegums tautas vēsturiskajā gaitā. Viņiem savas valsts cieņa ir tas pats, kas savu vecāku cieņa, tautas kultūras cieņa, savas zemes dabas cieņa. Viņi uz postcilvēkiem raugās kā uz šausmīgu anormālību. Tajā pašā laikā viņi ir pamatīgi apjukuši. Viņiem nav atbildes uz jautājumu „Kāpēc XIX gs. otrajā pusē latviešiem piedzima mazai tautai negaidīti liela plejāde izcilu personību, bet XX gs. otrajā pusē tika sadzemdēta postcilvēku milzīga populācija?”. Tāpat viņos baismas izraisa jautājums „Kas notiks ar tautu, ja postcilvēciskums izrādīsies ģenētiski nostiprināts?”. Postcilvēku dominēšana parlamentā un valdībā viņiem ir nacionālais kolapss – tautas un tās valsts sabrukums. Internetā cilvēki neslēpj attieksmi pret nacionālo kolapsu. Dominē velme pēc iespējas ātrāk doties prom no Latvijas.
   Latvieši nav pirmie, kuri cilvēces vēsturē tiekas ar tautas un valsts sabrukumu. Latvieši nav pirmie, kuri emocionāli pārdzīvo nacionālo kolapsu. Latvijas cilvēku šodienas emocijām ir emocionālās analoģijas pasaules vēsturē. Apkaunojumu un pazemojumu nacionālā līmenī cilvēki ir izjutuši arī agrāk. Arī agrāk ir bijuši ļoti drūmi notikumi, kad tautas un tās valsts dzīvē ielaužas ellišķīgi spēki un visu barbariski izposta, dzīvi pārvēršot par nemitīgu morālo mocību.
   Ļoti uzskatāmi ir divi piemēri. Mūsu zemes iedzīvotājiem abi piemēri ir labi pazīstami. Viens no piemēriem tieši attiecas uz mūsdienu Latvijas cilvēkiem. Tas ir piemērs, kura pagātnei ir turpinājums tagadnē un nenosakāmi ilgi būs turpinājums nākotnē. To pašlaik izjūt un turpmāk izjutīs gan Latvijā palikušie cilvēki, gan Latviju pametušie cilvēki. Runa ir par amerikāņu okupāciju Rietumeiropā pēc II Pasaules kara un par Krievijas sabrukumu 1917.gadā.
   Pret t.s. oktobra revolūciju krievu īstie cilvēki joprojām izturas kā pret apkaunojošu pazemojumu, kas iezvanīja krievu tautas cilvēcisko panīkumu, kultūras mantojuma zaimošanu, nacionālā genofonda antropoloģiski vērtīgākās daļas iznīcināšanu. Krievu aristokrātijas, oficieru korpusa, garīdzniecības, akadēmiskās inteliģences iznīcināšana bija krievu gara aristokrātijas iznīcināšana. Apkaunojoši un pazemojoši bija tas, ka tautu un valsti sagrāva lumpeniskas, plebejiskas, tumsoniskas, analfabētiskas masas, kuras kodēja, zombēja, programmēja, komandēja kaut kādi no ārpasaules uzklīduši nenosakāmas kultūras identitātes deklasēti ebreji, pusebreji, gruzīni, latvieši. Viņu briesmu darbi nav aizmirsti. Netika aizmirsti 100 gados, un acīmredzot nekad neizzudīs no krievu tautas vēsturiskās atmiņas.
   Par to liecināja „jubilejas” publikācijas 2017.gadā. Tajās zīmīga ir emocionālās tonalitātes saglabāšanās pēc 100 gadiem. Principā nekas nav mainījies. Apkaunojumu un pazemojumu izjuta 1917. gadā dzīvojošie krievu tautības cilvēki. Viņu emocionālā reakcija ir atspoguļota daudzos romānos un memuāros. Tā ir atspoguļota arī padomju kinofilmās kā „buržuāzijas” neizprotošā izturēšanās pret proletariāta diktatūru.
   Apkaunojumu un pazemojumu izjūt arī tagad dzīvojošie krievu īstie cilvēki. Tas tika uzsvērts „jubilejas” publikācijās. Nepatīkamas emocijas izraisa sociuma viszemāko slāņu uzkundzēšanās, kā arī valdošās elites bezspēcība glābt Krieviju no sabrukuma. Šajā ziņā 13.Saeimas vēlēšanas ne ar ko neatšķiras no bezspēcīgās pagaidu valdības gāšanas Krievijā. Krievijā valdošā elite, bet LR kriminālā oligarhija, faktiski padevās bez kaujas, nodevīgi pametot tautu graujoši postošu monstru varai.
   Amerikāņu kundzība Rietumeiropā un pēc PSRS sabrukuma visā Eiropā ir viens no lielākajiem eiropiešu kauna traipiem. Pēc II Pasaules kara Baltais nams neaizveda uz mājām savu armiju. Rietumeiropā palika ASV milzīgs militārais kontingents. Tas ir okupācijas kontingents, jo nepakļaujas vietējiem likumiem, kā tas tagad ir arī Latvijas Republikā.
   Par rietumeiropiešu apkaunojumu un pazemojumu tāpat kā par krievu apkaunojumu un pazemojumu ir plaša bibliotēka. Taču ir viena atšķirība. Ja Krievijā pēcpadomju laikā par 1917.gada revolūcijas nacionāli graujošo būtību drīkst brīvi runāt un rakstīt, tad Rietumeiropā un tagad arī pēcpadomju Latvijā par amerikāņu okupāciju netiek brīvi runāts un rakstīts. Šīs tēmas aizliegumu cītīgi sargā valdošās elites. Pēc II Pasaules kara amerikāņi Rietumeiropā izaudzināja sev paklausīgu un padevīgu politisko, ekonomisko, garīgās kultūras eliti. Tāda ir izaudzināta arī Latvijā.
   Par ASV lomu Eiropā patiesību visbiežāk runā un raksta paši amerikāņi. Turklāt netiek slēpta nicīgā izturēšanās pret rietumeiropiešiem, kuri derot vienīgi „trauku mazgāšanai”, jo vairs nespējot savā dzīvē kaut ko patstāvīgi un vērtīgi nokārtot. Eiropas saimnieku augstprātīgā izturēšanās ir vēl viens iegansts īsto eiropiešu emocionālajam sarūgtinājumam par savu apkaunojošo un pazemojošo stāvokli.
   Latvijas postcilvēkiem, saprotams, ir bieza āda. Viņi nekādu apkaunojumu un pazemojumu neizjūt. Viņiem vispār nav pazīstamas cilvēku emocionālās izjūtas. Viņi neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par to, ka mūsu vēderus baro un mūsu sadzīviskās vajadzības apgādā ar speciāli priekš mums pietaisītu trešās šķiras produkciju, ko paši rietumeiropieši neēd un nelieto. Postcilvēki neizjūt ne mazāko apkaunojumu un pazemojumu par militāro metāllūžņu pirkšanu un  Latvijā ievestajiem visāda veida atkritumiem. Postcilvēkiem nav kauna par to, ka Latvijā latviešiem faktiski vairs nekas  nepieder un pat tādi morālie kastrāti kā urbanoviči Latviju ir sākuši apsaukāt par Eiropas „panīkušu reģionu”.
   Postcilvēkiem ir savs apkalpojošais personāls – profesori, eksperti, žurnālisti. Arī viņiem ir bieza āda. Viņi tagad aktīvi „tautai” izgaismo postcilvēku panākumus 13.Saeimas vēlēšanās. Tā vietā, lai vismaz pastāvētu klusi, apkalpojošais personāls gudri komentē postcilvēku (daunu-klaunu un morāli patoloģiski sagandēto primātu) turpmāko „politiku”. Tajā svarīgi esot saglabāt „Latvijas eiroatlantisko virzienu”: „Nav pamata bažām, ka jaunās valdības laikā varētu mainīties Latvijas eiroatlantiskais virziens, tomēr aktuāls ir jautājums par to, kā Latvija sevi pozicionēs eiroatlantiskajā kopienā (!?), šādu viedokli pauda Latvijas Ārpolitikas institūta (LĀI) direktors Andris Sprūds. Viņaprāt, Latvija ir pietiekoši nostabilizējusies (!?). Viņš uzskata, ka šīs vēlēšanas nav izrādījušās izšķirošas kontekstā ar ārpolitiskā kursa maiņu, vienlaikus daži izaicinājumi Latvijas ārpolitikā tomēr pastāv. Viens no tiem esot izvēle, kā Latvija sevi saredzēs eiroatlantiskajā kopienā” (citāts no „Delfi”).
   Tāds viedoklis var būt ne mazāk atbaidošiem tipiem par mūsu jaunajām politiskajām slavenībām (dauniem-klauniem un morāli patoloģiski sagandētajiem primātiem). Pirmkārt, tāda viedokļa autors ir tik intelektuāli un garīgi sagandēts, ka nav spējīgs atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Otrkārt, tāda viedokļa autoram psihiski slimu cilvēku ievēlēšana parlamentā un iekļaušana valdībā ir normāla parādība un nekādā gadījumā nav apkaunojošs nacionālais pazemojums. Postcilvēku invāzija priekš viņa nav emocionāla pārdzīvojuma iegansts. Treškārt, tāda viedokļa autors neko nav sapratis Eiropas mūsdienu vēsturē. Viņš ir pārāk truls un aprobežots, lai uztvertu un saplūstu ar Rietumu īsto cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem par savu neapskaužamo stāvokli pēc II Pasaules kara. Ne velti tāda viedokļa autors uzbrūk īstiem cilvēkiem šodienas Eiropā: „Pēc Sprūda domām, pastāv zināms risks, ka nākamajos četros gados būs daudz grūtāk veidot pozitīvu Latvijas tēlu. Politiskais kurss Polijas un Ungārijas virzienā Latvijas tēlu varētu pasliktināt.”
    No postcilvēku viedokļa tas ir pareizi – Latvijai nav jādraudzējas ar Poliju un Ungāriju. Abas valstis cenšas saglabāt cilvēcisku seju – uzskatu un rīcības patstāvību, valstisko suverenitāti, kā arī nevēlas piesārņot nāciju ar citu rasu deklasētiem migrantiem. Latvijai tāda politika nav vajadzīga. Latvijai ir jābūt postcilvēka sejai – verdziski padevīgai un verdziski pakalpīgai sejai bez jebkādas suverenitātes pazīmēm.
   Latvijas Ārpolitikas institūta direktors acīmredzot nav spējīgs saprast vēl vienu būtisku momentu. Rietumu elite noteikti ir lietas kursā, kāds cilvēciskais materiāls uzvarēja 2018.gada 6.oktobrī. Naivi būtu cerēt par Rietumu elites neziņu vai nespēju objektīvi novērtēt mūsu daunus-klaunus un morāli patoloģiski sagandētos primātus. Pats par sevi ir saprotams, ka šis objektīvais vērtējums būtiski atsauksies gan uz latviešu tautas starptautisko reputāciju, gan uz LR ārpolitiku, kuru pie tam postcilvēkiem iesaka atļaut arī turpmāk duļķot līdzšinējam pederastam ārlietu ministra krēslā. Tāpat direktoram Dievs nav vēlējis saprast, ka 13.Saeimas kadriem nevar būt ne iekšpolitikas, ne ārpolitikas. Var būt tikai kaut kas pilnīgi savādāks, kura apzīmējumā iederas vienīgi rūpji un neliterāri vārdi.



trešdiena, 2018. gada 10. oktobris

Trīs vēsturiski secinājumi



   13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu tautas virzībā  un apstiprina iepriekšējo posmu analītisko vērtējumu pareizību. Proti, apstiprina novērotās klīniskās ainas pareizību.
   Tautas dzīve turpmāk būs jūtami savādāka nekā līdz šim. Fizioloģiski eksistenciālajā jomā, protams, nekas nemainīsies. Cilvēki turpinās ēst un dzert. Latvieši turpinās pat mazliet dzemdēt bērnus. Tāpēc daudzi teiks „Beidziet mānīties – 2018.gada 6.oktobrī nekas būtisks nav atgadījies”.
   Tautā vienmēr ir indivīdi, kuriem dzīves pārmaiņas sākas un beidzas saistībā ar pārmaiņām fizioloģiski eksistenciālajā sfērā – paliek pāri vai aptrūkst ēdiens, dzēriens. Viņiem cita nekā dzīvē nevajag, un pārējam dzīvē nav nekādas vērtības. Tautas masas (t.s. vienkāršie cilvēki) nevēlas radikālus satricinājumus – revolūciju, valsts apvērsumu. Masu socioloģija par to ir kategoriski pārliecināta. Radikālus satricinājumus vēlas un praktiski organizē tautas inteliģence, kura rūpējas ne tik daudz par sevi kā par visu tautu. Tautas dzīve vienmēr ir atkarīga no inteliģences sociālās aktivitātes, inteliģences idejiskā potenciāla un inteliģences psihiskā noskaņojuma. Inteliģence veido tautas intelektu un tautas kultūras kodu. Inteliģence ir tautas daļa, kurai nākas par visu atbildēt. Tāpēc inteliģence vienmēr sastopas ar insinuācijām – sliktu vērtējumu. Taču inteliģence patiešām var izrādīties divkosīga, histēriska, neaudzināta, melīga, nodevīga, pakalpīga, nacionāli bezatbildīga. Inteliģences izsmiešana un nicināšana tādā gadījumā ir pamatota.
   Tā tas ir latviešu tautā. Jauno posmu latviešu virzībā ir sarūpējusi inteliģence, ideoloģiski instruējot un psihiski noskaņojot visu etnisko kopumu. Trīs vēsturiskos secinājumus nākas attiecināt uz visas latviešu tautas stāvokli, kaut gan ģenerators ir inteliģence. Tas, ko tradicionāli dēvē par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, īstenībā vienmēr ir inteliģences apziņa un inteliģences doma.
   Pēc 13.Saeimas vēlēšanām jūtami savādāka būs tautas garīgā sfēra. Tas, piemēram, atsauksies uz tautas politisko apziņu, nosakot valstiskuma kvalitāti, sociāli politisko institūtu kvalitāti, sociāli politisko risinājumu kvalitāti. Bet svarīgākais – nosakot tautas kvalitatīvās prasības valstiskumam, politiskajiem institūtiem un to politiskajiem risinājumiem. Tautas kvalitatīvās prasības būs citādākas (manāmi piezemētākas) nekā līdz šim. Vēsturiskie secinājumi attiecas uz 1) identificēšanas prasmi, 2) procesu dinamiku un 3) reālo varu (oligarhiju).
   Jau pirms laba laika identificēšanas prasmes noslīdējums tika kritiski raksturots vairākās publikācijās. Arī portālā „Pietiek” bija lasāmas brīdinošas esejas par identificēšanas problemātiku. Runa bija par acīmredzamo tendenci strauji samazināties identificēšanas kompetencei. Tendence liecināja par identificēšanas impotences rašanos. Tā tāpat kā jebkura veida impotence ir ļoti nepatīkama kaite.  Impotence liecina par nespēcīgumu. Tātad liecina par neiespējamību veikt noteiktas funkcijas un būt adekvātam attiecīgajai funkcionālajai misijai. Ja cilvēku pārņem identificēšanas impotence, tad viņš zaudē Homo sapiens statusu un spēju eksistēt saprātīgam cilvēkam atbilstošā garā.
   Identificēšana ir psihisks process. Tajā cilvēks domās, jūtās un darbībā apzināti atpazīst cita cilvēka un materiālās pasaules raksturīgākās īpašības. Socioloģijā šo procesu apzīmē ar jēdzienu „internalizēt” – apgūt, t.i., iemācīties un sev par saistošiem pieņemt, teiksim, sabiedrības ideālus, vērtības un normas. Bez identificēšanas (internalizēšanas) nav iespējams normāli dzīvot. Ja esam nespēcīgi identificēt citus cilvēkus un materiālo pasauli, tad kļūstam nespēcīgi dzīvot vispār, un mūsu dzīve pārvēršas murgu vīzijā – fantasmagorijā. 
   Pēc „atgriešanās Eiropā” 1990.-1991.gadā latviešu tauta izjuta metodiski perfekti organizētu identificēšanas prasmes graušanu, kas Rietumos bija sastopama jau no aizvadītā gadsimta 60.gadu beigām. Latviešu tautā, saprotams, minētā graušana vispirms guva panākumus varas inteliģencē, kura tūlīt sāka attiecīgi „skolot” pārējo sabiedrību.
   Nākas atgādināt, ka „atgriešanās Eiropā” praktiski nozīmēja saplūšanu ar Rietumos dominējošo neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūras abi virzieni dara visu, lai cilvēki vairs nespētu atšķirt labo no ļaunā, patiesību no meliem, skaisto no kroplā, pareizo no nepareizā, veselo no neveselā, normālo no anormālā. Šī nespēja tad arī ir identificēšanas prasmes noslīdējums, kas Latvijā aizsākās krietni pirms nesenajām parlamenta vēlēšanām.
   13.Saeimas vēlēšanas apliecināja vēsturisko faktu, ka latviešu tautā identificēšanas noslīdējums ir sasniedzis tādu pakāpi, ka anormālais tiek uzskatīts par normu un saskarsmē ar anormālo vairs nenotiek strīdi. Tautas masu apziņā anormālais un normālais ir viens un tas pats. Tas noteikti ir tautas jauns mentālais stāvoklis. Identificēšanas impotence ir kļuvusi konstanta mentālā īpašība. Internetā par to ir dzirdama saprātīga balss: „[..]tauta pat vairs nesaprot, kas īsti ir opozīcija..partijām vairs nav ideoloģisko nostādņu...kur tālāk?”. Ivars Redisons žēlojas: „Problēma - liels skaits pilsoņu vairs nesaprot, kāpēc būtu vajadzīga sava valsts - Latvijas Republika”.
   Saeimas vēlēšanas apliecināja masveidīgo nespēja atšķirt psihiski veselus cilvēkus no psihiski slimiem cilvēkiem. Tas attiecas uz psihiski slimajiem homoseksuālistiem un psihiski slimajiem dauniem-klauniem, kā arī tas attiecas uz morālās patoloģijas pārņemtajiem tipiem. Izteikta amoralitāte (izteikta nekaunība, izteikta nelietība) ir patoloģija - organisma norišu novirze no normas. Taču Latvijā tautas masas un varas inteliģence tā vairs neuzskata. Viņiem morālā patoloģija ir normāla parādība. Morālās patoloģijas pārņemtie tipi drīkst pieņemt valsts likumus un vadīt ministrijas, sēdēt premjerministra krēslā un Valsts prezidenta tronī.
   Internetā ir lasāmi šādi vārdi: „[..] un tev būs tagad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tikpat balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!”.
   To raksta jauna sieviete ar savu īsto vārdu un uzvārdu (Lorita Balode Mikelsone), priecājoties par „KPV LV” panākumiem vēlēšanās. Tas ir sava veida spilgts daunu-klaunu pašapziņas apliecinājums. Izrādās, dauni-klauni sevi apzinās kā dauni-klauni, un viņi nekaunas konfrontēt ar garīgi veselajiem cilvēkiem. Mūsu dauniem-klauniem ir identiskā pārliecība. Mūsu dauni-klauni sevi apzinās kā atsevišķu sociālo grupu. Mūsu dauniem-klauniem ir „šķiriskā apziņa” un „šķiriskās” politiskās prasības. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dauniem-klauniem ir arī nacionāli politiskās ambīcijas. Viņi vēlas pārvaldīt valsti, un viņi ir guvuši uzvaru parlamenta vēlēšanās. Mūsu dauni-klauni ir kļuvuši tautas likteņa noteicēji, un viņi ar to lepojas.
   2018.gada 6.oktobrī elektorāts akceptēja daunus-klaunus kā normālus indivīdus ar tiesībām pārvaldīt valsti. Tas nekas, ka slavenākajam daunam-klaunam ir tipiska dauna fizionomija. Daunu-klaunu varēja redzēt TV, internetā. Iespēja identificēt daunu-klaunu aizvadītajos 4 gados bija ļoti plaša. Bet tas nenotika. Tātad masveidā ir zudusi būtiska cilvēciskuma kompetence. Zudusi ir spēja atšķirt psihiski veselu cilvēku no psihiski nevesela cilvēka. Lembergs vienīgais publiski izteicās par "klaunu". Neapšaubāmi, dauna izdarības var būt tikai klauna izdarības.
   Bet tagad par otro vēsturisko secinājumu – procesu dinamiku. Katrā ziņā ir jāsaprot šāds fakts: procesu dinamika patiesībā ir degradācijas dinamika, un 13.Saeimas vēlēšanas lika secināt sasniegto degradācijas pakāpi.
   Etniskā kopuma (tautas) degradācijai vienmēr mēdz būt noteikts ātrums, noteikta virzības gaita un virzības gaitas maiņa dažādu faktoru ietekmē. Par to liecina cilvēces vēsture. Kā zināms, mūsdienu laikmeta būtiska iezīme ir notikumu straujums – milzīgā dinamika. Viss mainās ļoti ātri. Ja salīdzina vēsturiski zināmos tautu un nāciju degradācijas tempus ar šodienas degradācijas tempu, tad ir liels pārsteigums. Mūsdienu notikumu virzības milzīgais ātrums nav salīdzināms ar pagātnes pieredzi, kad degradācijas process turpinājās gadsimtiem ilgi.
   Ņemot vērā Latvijas visjaunāko laiku materiālu, etnosa degradācijas progresēšanu nākas mērīt viena gada robežās un pat dažu mēnešu robežās. Pēcpadomju laikā (30 gados) degradācijas dinamika ir ļoti izteikta. Jo tuvāk šodienai, jo degradācijas dinamika ir kļuvusi straujāka. Pēc 12.Saeimas vēlēšanām degradācija ir bijusi tik strauja, ka vietējā oligarhija, valdošā kliķe, valdošās politiskās partijas 4 gadu laikā ir zaudējušas sociāli politisko kontroli, iespēju ietekmēt sabiedrisko domu un vispār iespēju diktēt „spēles noteikumus”. Degradācijas (deģenerācijas) pārņemtās jaunās paaudzes prāvās daļas anormālā, garīgi slimā enerģētika izrādījās daudz spēcīgāka nekā „vecās gvardes” racionālā un politiski pieredzējušā enerģētika. Degradācijas dinamika ir novedusi pie tā, ka latviešu tautas valsti sāk pārvaldīt cilvēciski neadekvāti radījumi – Homo degradation. 13.Saeimas vēlēšanās vislielāko zaudējumu cieta cilvēciskums kā Homo sapiens pamatelements.
   Trešais vēsturiskais secinājums attiecas uz reālo varu. Kapitālismā reālā vara ir oligarhijai. Kapitālisma zemēs reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. Ja LR būtu atjaunota normālā veidā, bet nevis noziedzīgā veidā, tad vienalga reālā vara nonāktu oligarhijas rokās. Tā nebūtu kriminālā oligarhija, kuras sākotnējais kapitāls ir iegūts nelietīgā ceļā. Tā būtu oligarhija ar relatīvi likumīgi iegūtu pirmo miljonu, kā tas ir bijis kapitālisma vēsturē, oligarhijai iemantojot noteiktu leģitimitāti. Tāda oligarhija rūpējas par tautu, valsti, izstrādā valsts stratēģiju, bet XX gadsimtā uzsāka apjomīgu sociālo programmu realizāciju, kā arī pievērsās cilvēces globālajām problēmām.
   PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Vienīgi nebija zināma šī oligarhijas jaunā veida turpmākā uzvedība pēc tautas nacionālo bagātību izlaupīšanas. Nevarēja zināt, kā rīkosies lembergi, šķēles, savicki, šleseri u.c. pēc savu kabatu piestūķēšanas ar naudu un mantu. Tagad tas ir zināms.
   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas kriminālās oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu, nespēju reāli valdīt Latvijas Republikā. 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu jaunākās paaudzes dauni-klauni un morālās patoloģijas reprezentanti apspēlēja „Rīdzenes varzu”. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgi primāti. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu kriminālo oligarhiju. Viņi izrādījās tik aprobežoti, ka zaudēja garīgi slimo daunu-klaunu un morāli patoloģisko tipu kompānijām. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva garīgi slimu cilvēku (Homo degradation) pārvaldījumā. Tāpēc sastopamies ar vēsturiski jaunu situāciju. Līdzšinējā kriminālā oligarhija vairs nebūs reālais valdnieks Latvijā. Aktuāls ir jautājums „Vai latviešu tauta būs spējīga radīt leģitīmu oligarhiju?”.

svētdiena, 2018. gada 30. septembris

Inteliģences pieci stūrakmeņi

   1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence. Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, – kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija attieksmē pret inteliģenci.
   Taču pret šo tradīciju ir jāizturas piesardzīgi. Zinātne ir fiksējusi interesantu tendenci. Aizvadītajos dažos gadu desmitos gudrākie cilvēki kļūst vēl gudrāki, bet muļķākie cilvēki kļūst vēl muļķāki. Zināma tautas daļa (ģenētiski aplaimotā daļa !?) kļūst gudrāka neatkarīgi no tautas vispārējā garīgās attīstības līmeņa. Arvien gudrākā tautas daļa arvien vairāk intelektuāli attālinās no muļķākās tautas daļas.
   Mūsu akadēmiķi varētu papētīt, kā tas attiecas uz latviešiem. Taču bez pētīšanas katrs var ievērot regresa progresu. Latviešu mediju autori demonstrē arvien lielākas muļķības. Arvien lielākas muļķības tiražē politiķi un valsts topmenedžeri. Tas pats sakāms par šarlatānisma pārņemtajiem humanitāro un sociālo zinātņu tukšurbējiem. Tātad jāpēta, ko dara gudrie latvieši, kuri kļūst vēl gudrāki. Svarīgi būtu uzzināt, kur viņi mājo.
   Mūsdienu interesanto tendenci var acīgi pamanīt ikviens relatīvi globālā mērogā. Obligāti nav jābūt zinātniekam. Par interesanto tendenci griezīgi skaļi signalizē Rietumu (ES) elites atsacīšanās veidot labu masu izglītību un primitīvās „kompetenču izglītības” diktatūra. Tā teikt, muļķiem vairāk nekā nevajag, jo viņi tāpat kļūst arvien muļķāki. Saeima 2018.gada 20.septembrī pieņēma lēmumu latviešu muļķus turpmāk barot ar „kompetenču izglītību”. Faktiski tiks barota visa tauta, jo Latvijā neeksistē elitārā izglītība. Latviešu tauta tiks skolota kā muļķumā progresējoša muļķu tauta.
   Vēl ir viens būtisks faktors inteliģences ģenēzē. Tautas inteliģences ģenēzē var piedalīties citu tautu inteliģence. Izglītības iegūšana ārzemēs, viesprofesoru aicināšana. Iespēju daudz.
   Piemēram, Kubas inteliģences izveidošanā Fidels Kastro uzaicināja padomju speciālistus. Starp viņiem bija arī latviešu speciālisti. PSRS pastāvēšanas gados Maskavā bija īpaša augstskola Āfrikas tautu inteliģences skološanai.
   Efektīvs faktors ir mācīšanās no citu tautu inteliģences sasniegumiem. Pārāk labi zinu, ka latviešu humanitārā inteliģence (literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, folkloristikas kadri) to nekad nav darījuši pilnā mērā.
   Piemēram, Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma publicēšanas gados Maskavā iznāca akadēmiskie izdevumi pieciem rakstniekiem. Tātad lielisks tekstoloģiskais un cita veida paraugs tiem, kuri pirmo reizi savas tautas kultūrā gatavo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no citu zemju paraugiem nedrīkstēja pat iepīkstēties. Aicinājumi mācīties galvenajai redkolēģijai, izdevniecības direktoram Riekstiņam un sējumu sastādītājiem izraisīja histērisku dusmju lēkmi. Pirmie dzejas sējumi iznāca bez komentāriem. Tas ir nonsenss. Tāpēc jēdziens „akadēmiskais” uz Raiņa mantojuma izdevumu ir ļoti nosacīts.
   Latviešu humanitārajā inteliģencē joprojām valda kaut kāds mežonīgs fantoms un tumsoniska apmātība. Amerikāņi, franči, angļi, zviedri, norvēģi, itāļi, somi drīkst mācīties (un to viņi vienmēr ir darījuši lielā apņēmībā) no krievu humanitāro zinātņu fundamentālajiem sasniegumiem, bet latvieši nekādā gadījumā nedrīkt mācīties no „krieviem”. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka pie mums mācīšanās no „krieviem” tiek kvalificēta kā nacionālā nodevība. Tas ir aposteriors novērojums – no pieredzes izrietošs novērojums.
   2.Attīstības stūrakmens. Inteliģeneces attīstības kāpums atbalsojas inteliģences konstruktīvajā darbībā un cienījamos radošajos panākumos. Inteliģences attīstības bālums bez brillēm ir saskatāms inteliģences bezjēdzīgajā darbībā un pelēkajos radošajos risinājumos. Par inteliģences attīstības bālumu liecina daudzas pazīmes.
   Piemēram, idejiskās pārmantošanas trūkums. Latviešu inteliģences ideju vēsture sašķeļas atbilstoši politiskās varas posmiem, bet nevis atspoguļojas kā teoriju un koncepciju pārmantošanas un pilnveidošanas nepārtraukta plūsma. Latviešu inteliģences ideju vēsturē neeksistē kontinuitāte – pēctecība, nepārtrauktība. Mainās politiskā vara un reizē mainās inteliģences darbības idejiskais saturs. 
   Turklāt šo maiņu pavada iepriekšējā idejiskā satura naidīgs noliegums. Pēcpadomju laikā tiek naidīgi noliegts ne tikai marksisms. Netiek atzīti darbi vēsturē, literatūrzinātnē, psiholoģijā, socioloģijā, ekonomikā. Ņemot vērā LKP/VDK nomenklatūras deklasēto elementu varas turpināšanos Latvijas Republikā, tāda attieksme pret padomju kultūras mantojumu atgādina fantasmagoriju – murgu vīziju. Situācija ir nenormāla, prātam neaptverama, absurda, idiotiska, debila. Latviešu tautas vairākumam (varas inteliģencei) ir pieņemama brigmaņu, lembergu, urbanoviču, ameriksu, savicku valdīšana, taču latviešu tautas vairākums (varas inteliģence) norej viņu organizēto, vadīto un kontrolēto kultūras mantojumu padomju gados. Tādējādi mutuļo totāls aloģiskums. Ja neatzīst padomju kultūras mantojumu, tad nedrīkst atzīt šī mantojuma organizatorus, ideologus, politiskos vadītājus. Salīdzinoši sanāk, ka nacismu, holokaustu, fašistu armijas Latvijas okupāciju neatzīstam, bet Hitleru, Himleru, Drehsleru atzīstam un atļaujam viņiem turpināt valdīt un iznīdēt latviešu tautu.
   Tāda situācija graujoši atsaucas uz latviešu inteliģences attīstības iespējām. Pašlaik nav viegli pateikt, kāds idejiskais pamats ir latviešu jaunajai inteliģencei. Nav īsti skaidrs, kas ir 70.gadu otrajā pusē, 80.gadu sākumā un vēlāk dzimušās jaunatnes ideju vecāki. Jaunā inteliģence naidīgi noliedz tēvu un vectēvu garīgo mantojumu. Bet tādā gadījumā viņu ģenēze sākas tukšā vietā. Tas ir loģiski. Garīgajā kultūrā noliedzot visu iepriekšējo, idejiskie procesi sākas bez jebkādiem idejiskajiem pamatiem. Tāpēc ir jautājums „Uz kāda materiāla balstās latviešu jaunās inteliģences zināšanas, pasaules uzskats, morālais kodekss?”.
   Pašsaprotami ir tas, ka nācās izmantot citu tautu inteliģences sastrādāto materiālu. Tātad – Rietumu inteliģences sastrādāto materiālu. Bet tas ir slikti. Tādā gadījumā nevar būt uzticība mūsu jaunās inteliģences izglītotībai. Rietumu inteliģences sastrādātais materiāls jau pirms mūsu jaunatnes piedzimšanas tika uzskatīts par nekur nederīgu materiālu. Tas veicina vienīgi pagrimumu. Postmodernisma un neoliberālisma sabojātās Rietumu inteliģences produkcija nav labs paraugs cilvēciski cienīgai inteliģencei.
   Rietumu inteliģences postmodernistiskā un neoliberālistiskā apmātība sākās 1968.gadā pēc studentu bezjēdzīgās trakošanas. Tas marasms, ko pie mums lamā par „sorosismu”, Rietumos piedzima 60.gadu beigās bez Sorosa naudas. XX gadsimtā par neoliberālisma dzemdību namu kļuva t.s. Čikāgas ekonomiskā skola. Tās korifeji savukārt piedzima un neoliberālistiski nobrieda Krievijā dzimušas ebrejietes Ainas Rendas salonā „Kolektīvs”. Viņi izaudzināja pēcnācējus („Chicago boys”) ne tikai nelaimīgajā Čīlē, bet arī Padomju Savienībā. Ainas Rendas un Čikāgas skolas fani Maskavā sāka ārdīties pēc „perestroikas”, vēloties dažu gadu laikā Krieviju pārvērst kapitālisma oāzē. Savukārt postmodernisma dzemdētāji un enerģiski propagandētāji bija galvenokārt Francijas ebreju izcelsmes filosofi. Par viņiem joprojām jūsmo Latvijas jaunie tukšgalvji.
   Neapšaubāmi, Rietumos neizdevās visus ievilināt purvā. Taču bija un turpinās saprātīgās inteliģences („konservatoru”) vajāšana, noklusēšana, nepublicēšana, padzīšana no darba universitātēs. Tas viss ir noticis un turpina notikt arī Latvijā. Labāks stāvoklis ir ASV. Tur iznāk daudzas grāmatas par Rietumu civilizācijas pagrimumu. Par to drosmīgas publikācijas ir arī Eiropā. Bet vai ar tām iepazīstas mūsu hiperpašpārliecinātā jaunā inteliģence? „Rīgas Laiks”, „Satori”, „Delfi” ijābiešu kroplo zināšanu izdalījumi par to neliecina.
   3.Valstiskuma stūrakmens. Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums katrā ziņā atsaucas uz jaunās paaudzes inteliģenci. Tas ir valstiskums, kas iniciē un atbalsta jaunās paaudzes inteliģences nelietīgi praktizēto tēvu un vectēvu garīgā mantojuma nosodīšanu. Tas ir amorāls valstiskums un antihumāns valstiskums. Tāds valstiskums jaunās paaudzes inteliģenci pārvērš deģenerātu „korporācijā”. Valdošā pseidoburžuāziskā „elite” īstenībā nemaz nerūpējas par labas inteliģences radīšanu. Kā jau minēju, LR nav elitārās izglītības, bez kā labu inteliģenci nevar izskolot. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence ir ļoti slima substance.
   Veselību saglabā tā latviešu jaunās paaudzes inteliģences daļa, kura izglītību ieguva ārzemēs, kura palika dzīvot un strādāt ārzemēs, un kurai ir bijis vērtīgs audzināšanas pamats, – vecāki un vecvecāki spēja savus bērnus un mazbērnus jau no paša sākuma nostādīt uz cilvēciskuma sliedēm. Ne velti viens gudrs vīrs kādreiz aicināja inteliģentus pacensties kļūt cilvēkiem. Ja inteliģenti kļūs cilvēki, tad viņi paši sapratīs, kas viņiem dzīvē ir jādara. Cilvēciskums ir inteliģences stabils kritērijs.
   Izrādās, Latvijas valdošajai kliķei nav vajadzīgi ārzemēs labi izskoloti latviešu jaunās paaudzes speciālisti. Vajadzīgi ir tikai tie, kuri kādu semestri  (kā Viņķeles kundze) kaut ko ārzemēs ir apgrāpstījuši. Nācies ir ārzemju universitātēs sastapt mūsu jauniešus. Viņu aprindās valda uzskats, ka Latvijā viņus neviens negaida. Gaida tikai Sorosa fonda un Rietumu dažādu specdienestu kontrolētajās izglītības iestādēs apmācītos cilvēkus.
   4.Materiālisma stūrakmens. No inteliģences vienmēr pieprasa nicīgu izturēšanos pret materiālismu – dzīves vērtēšanu no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Parasti inteliģence nepieviļ. Inteliģence sarkastiski vīpsnā par materiālismu.
   Tā to darīja arī padomju inteliģence. Tagad ir secināta patiesā aina šajā jomā. PSRS nomenklatūras inteliģence pēc Staļina nāves sapņoja iekļūt Rietumu elitē – „pasaules oligarhijā”. Tas beigu beigās arī daļēji izdevās. PSRS sagraušana garantēja pievienošanos Rietumu elitei. Par nelaimi – garantēja vienīgi teorētiski. Rietumu elite atsacījās no neformālās komunikācijas ar sarkanajiem kriminālajiem noziedzniekiem – plebejiskās izcelsmes parvēnijiem. Neformālā komunikācijā (pie mums teiktu „Rīdzenes sarunās”) apspriest globālās problēmas aicina tikai īpaši noskatītus un īpaši uzticamus putnus (Čubaisu un vēl dažus). Svarīga ir šo putnu etniskā piederība. Pārējiem neko nelīdzēja briesmīgā cena par iespēju komunicēt ar „pasaules oligarhiju”. Cena patiešām ir briesmīga - nacionālā nodevība un nacionālā noziedzība, par ko pienākas nāves sods. Šī cena attiecas arī uz LKP/VDK morālajiem kastrātiem. Viņi bija ar mieru šo cenu apmaksāt arī bez aicinājuma pie Rietumu elites galda.
   PSRS vēsturē vispār ir savdabīgi sižeti. PSRS realizēja egalitārisma (utopiska nostādne par sabiedrības visu locekļu vienlīdzību) savdabīgu variantu; proti, realizēja egalitārisma mantisko variantu. Padomju ļaudis visi bija vienādā mērā bagāti un vienādā mērā nabadzīgi. Materiālās labklājības līmenis bija relatīvi vienlīdzīgs visiem sabiedrības locekļiem, kaut gan inteliģence kopumā bija nabadzīgāka par proletariātu.
   Rietumu neoliberālais kapitālisms arī realizē egalitārisma savdabīgu variantu; proti, realizē egalitārisma vērtību variantu. Tajā grēks ir vienāds ar labestību, brīvībai (praktiski visatļautībai) nav ierobežojumu, harmonija nav labāka par kakofoniju, intelektuālisms nav labāks par šarlatānismu utt. Tas ir egalitārisms, kurā mēslu kārba tiek akceptēta kā mākslas darbs, pisuārs tiek akceptēts kā mākslas darbs, šabloniska domāšana ir tikpat laba lieta kā radoša domāšana, kulta filosofi ne ar ko neatšķiras no Platona, Kanta, Hēgeļa, reliģija un ideoloģija ir vajadzīga vienīgi sabiedrības masu zombēšanai. Tas ir egalitārisms, kurā demokrātijas mērķis esot peļņas gūšana, valsts iejaukšanās ekonomikā esot antidemokrātiska rīcība. Tas ir egalitārisms, kurā sociāldarvinisms tiek atklāti sludināts: „Ну вымрет тридцать миллионов. Они не вписались в рынок». Tā esot teicis Čubaiss.
   Noteikti neklājas brīnīties, ka tāds egalitārisms ir izveidojis slinku patērētāju masu, izprieču un baudu kāru masu, kurā ietilpst arī mūsdienu inteliģences vairākums. Tādai masai nevar būt revolucionārs potenciāls, un ar tādu masu solidāra inteliģence nevar būt revolūcijas tribūns.
   Protams, šī masa vēlas ne tikai dzīvot, bet arī attaisnot savu dzīvi. Un te, lūk, var palīdzēt jaunās paaudzes inteliģence. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence faktiski citu neko nedara. Tā nepārtraukti attaisno perversitāti, izvirtību, alkātību, bezjēdzību, amorālismu un citas deģeneratīvas izpausmes šodienas dzīvē. Visuzskatāmākie piemēri ir žurnāls „Rīgas Laiks”, portāli „Delfi” un „Satori”, kurus algo latviešu valdošā kliķe.
   5.Provinces stūrakmens. Vārdam „province” ir laba reputācija. Daudzās zemēs vārds „province” ir tas pats, kas tagad Latvijā ir vārds „novads”. Ar šiem vārdiem apzīmē valsts noteiktu teritoriju. Oficiāli sakām „Rīgas novads”. Taču nekas slikts nenotiks, ja sacīsim „Rīgas province” vai „Rīgas provinces inteliģence”.
   Slikta reputācija ir vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Ar tiem apzīmē atpalicību, neorientēšanos laikmeta norisēs, uzskatu šaurību, aprobežotību, kas parasti saistīta ar dzīvošanu tālu no centra – galvaspilsētas.
   Vārdus „provinciālisms” un „provinciālis” visbiežāk attiecina uz inteliģenci. Inteliģence nevienā zemē nav spējusi izvairīties no šiem vārdiem. Vienmēr šos vārdus attiecina uz inteliģences kādu slāni. Zemnieki un strādnieki ir laimīgāki. Viņi netiek apbalvoti ar vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Nav dzirdēts par sētnieku, šoferu, slaucēju, traktoristu provinciālismu.
   Inteliģences provinciālisms nebūt plivinās tikai provincē – tālu no galvaspilsētas. Provinces inteliģencei ne reti mēdz būt lielāka autoritāte nekā galvaspilsētas inteliģencei. Latviešu garīgās kultūras vēsture sākās provincē, bet nevis Pēterburgā, Rīgā. Pašlaik Rīgas inteliģence noteikti ir daudz neveselāka nekā provinces inteliģence. Padomju Savienībā ievērojami zinātnes panākumi bija ne tikai Maskavā. Krievu literatūrzinātnes, semiotikas, strukturālisma pasaules slavu nodrošināja Tartu universitātes profesori. Anglijas slavenās universitātes neatrodas Londonā. Padomju laikā Daugavpilī literatūrzinātne bija ievērojami augstākā līmenī nekā Rīgā. Par Rīgas literatūrzinātnieku provinciālismu Daugavpilī stāstīja anekdotes.
   Provinciāļi nav pusizglītoti vai neizglītoti cilvēki. Provinciāļi balstās uz stingriem filosofiskajiem pamatiem un zinātnes stingriem teorētiskajiem pamatiem. Tā teikt, provinciāļi zina ābeci un zina reizrēķinu. Provinciāļi nekad nepieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Par to tagad ir ļoti svarīgi atgādināt. „Brīvvalstī” izskolotās inteliģences liela daļa nezina ne ābeci, ne reizrēķinu. Viņi pieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Viņu darbībai nav nekāda pamata, un tas ir kaut kas daudz šausmīgāks par provinciālismu. Ja, piemēram, zinātnieka darbībai nav stabila un pareiza pamata, tad tā nav pat provinciāla zinātniskā darbība, bet tā ir vistīrākā šarlatāniskā darbība.
   Šodienas šarlatānismam piemērus nav grūti izvēlēties. Visvairāk tos piespēlē Rīgas inteliģence.
   Izvēlējos piemēru no mākslinieciski radošās inteliģences smalkā repertuāra. Šarlatānisms nav zinātniski radošās inteliģences privilēģija. Šarlatāni var būt arī indivīdi, kuri sevi dēvē par teātra režisoru, mākslinieku, rakstnieku.
   Citēju Rīgas latviešu aprindās smalku kungu. Viņam ir kulta personas cienījamais statuss. Viņš ir īpaši slavens Rīgas mietpilsoņu un pseidointeliģentu smalkajā subkultūrā. Tūlīt nosaukšu viņa vārdu un uzvārdu, un Rīgas smalkās subkultūras pilsoņiem būs skaidrs, ka runa ir par Rīgas latviešu baudkāres apmierinātāju seksoloģijā un perversijās. Smalkais kungs ir Rīgas latviešu guru seksoloģijā un perversijās. Viņu dievina laikmetīgie fani, kuri tagad dievina seksuālo izvirtību, izlaidību, pretdabiskumu, homoseksuālismu, genderismu, viendzimumu laulības, praidus un citus mūsdienu izkropļojumus.
   Savukārt šīs esejas normāliem lasītājiem citāts izraisīs šausmas. Par to esmu pārliecināts. Tiekamies ar kaut ko vēl šausmīgāku nekā šarlatānisms. Tiekamies ar pretenciozu mežonību – pārāk pašapzinīgu, iedomīgu un manierīgu mežonību. Šai kulta personai pašam liekas, ka ir eleganti pateikta milzīga gudrība. Taču faktiski ir sanācis mežonīgs vervelējums.
   Piemēra autors ir Alvis Hermanis. „Dienā” intervijā sakarā nodomu gatavot Rīgas Jaunajam teātrim aktierus viņš eleganti klāsta: „Jaunie cilvēki, kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu (!?). Viņiem XX gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu (!?). Tā vienkārši ir abstrakta pagātne (!?), ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši (!?). Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes. Tāpēc aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā, Guna Zariņa un vēl citi. Amatprasmes nodosim, cik vien labi spēsim. Bet viņu pasaules izjūtu (!?) ir ļoti svarīgi saglabāt. Nevajag viņus pārtaisīt (!?) pēc mūsu ģīmja un līdzības. Aktiera profesionālais pilnbrieds sākas vismaz pēc desmit gadiem (!?) ikvakara (!?) atrašanās uz skatuves. Skaidrs, ka viņi profesionālos augļus (!?) sāks plūkt, sākot no 2030. Gada (!?)”.
   Tik šausmīga attieksme pret pagātnes mantojumu nav pat postmodernisma korifejiem – modīgajiem franču filosofiem. Tādu ārprātīgu dumjību „nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu” grāmatās un žurnālos nav nācies sastapt. Neviens psihiski vesels cilvēks nepriecāsies, ka viņam un vēl dažiem citiem nav nekādas pagātnes un viņu dzīve sākas pilnīgi tukšā vietā. Tāpat neviens psihiski vesels cilvēks neteiks, ka viņa mūžā aizvadītie gadi „vienkārši ir abstrakta pagātne”. Tātad viņa vecāki, klases biedri, studiju biedri, sieva, bērni ir „abstrakta pagātne”.
   Nav saprotams, kāpēc Hermaņa prātiņā arī „citplanētiešiem” nevar būt pagātnes ar noteiktu pagātnes mantojumu. Savukārt paskaidrojums „Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes” ir burtiski norakstīts no „kompetenču izglītības” programmas. „Kompetenču izglītība” arī vēlas dot tikai prasmes un negatavojas dot zināšanas. Tāpat nav saprotams, kur jauniešiem ir radusies „pasaules izjūta”, ja viņiem ar pasauli „nav pilnīgi nekāda sakara”.
   Vienīgie patiesie vārdi ir „aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā”. Tas noteikti tā būs, un tā ir patiesība. Nav ticams, ka ar tādas šausmīgas mežonības pārņemtu antropoloģisko eksemplāru gribēs sadarboties kāds garīgi vesels speciālists no citas kultūras iestādes.
   Pamatīgi meli ir skaistā tirāde „Nevajag viņus pārtaisīt pēc mūsu ģīmja un līdzības”. Tie ir meli. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi atzīst tikai tādus cilvēkus, kādi ir viņi paši. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi nav spējīgi izaudzināt idejiski un radoši patstāvīgas personības. Spējīgi ir vienīgi klonēt sev līdzīgus. Tiem primātiem, kuriem ar cilvēces vēsturi „nav pilnīgi nekāda sakara”, tas, protams, nav zinām, un viņi nav spējīgi saskatīt savu fundamentālo aprobežotību.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Vēlēšanu spožums un posts




  
   Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā romāna nosaukuma ir aktuāli sakarā ar Saeimas vēlēšanām. Latvijas parlamenta vēlēšanām piemīt gan spožums (liela vērtība), gan posts (liela nevērtība).
   Saeimas vēlēšanu liela (vislielākā !?) vērtība ir zinātniskā vērtība. Saeimas vēlēšanas ir tematiski daudzpusīgs un analītisku prātu veldzējošs materiāls latviešu tautas un tās inteliģences izpratnei. Saeimas vēlēšanas palīdz uztvert tautas nākotnes izredzes, izritinot etnopsiholoģiski un etnosocioloģiski futūristiskas ainas.   
   Par Saeimas vēlēšanu nevērtību nav vajadzīgs daudz lauzīt galvu. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ir iespējama vienīgi vēlēšanu simulēšana. Tiekamies ar tādu pašu vēlēšanu simulēšanu kā padomju iekārtā. Citu variantu nav un nevar būt ne teorētiski, ne praktiski. Kriminālajā kapitālismā (kapitālisma viskroplākajā modifikācijā) parlamenta vēlēšanām nevar būt nekādas pragmātiskās jēgas. Pragmātisma ikvienu impulsu momentā noslāpē oligarhijas Astoņkājis ar saviem valdošās kliķes un varas inteliģences sargsuņiem. LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu nacionāli metafiziskā huligānisma formātā organizētā LR atjaunošana iezvanīja pragmātisma sabrukumu politikā un ekonomikā. Patiesībā iezvanīja sabrukumu latviešu dzīves visos segmentos. Un, lūk, šis sabrukums tad arī ir tā zinātniskā vērtība. Tas nebūt nav absurds. Sabrukuma gars, sabrukuma mentalitāte, sabrukuma formas, sabrukuma sekas ir analītiski ļoti vajadzīgs un ļoti noderīgs materiāls. Ja tas netiek cītīgi un vispusīgi izpētīts, tad nav iespējams pārvarēt sabrukumu, tad nav iespējams mācīties no sabrukuma analīzes secinājumiem un nav iespējams savlaicīgi izvairīties no jauna sabrukuma.
   Piemēram, „perestroikas” un PSRS sabrukuma analīze mums ir iemācījusi, kādā veidā var apmānīt tautas un visu cilvēci ar tādiem skaistiem vārdiem kā „atklātība”, „brīvība”, „demokrātija”. Ja cilvēkiem (tajā skaitā šo rindu autoram) 80.gadu otrajā pusē būtu tās zināšanas, kas ir šodien, tad tā laika notikumiem būtu pilnīgi cits saturs un pilnīgi citas formas.
   LR nav suverēna valsts. Tāpēc Saeima var vienīgi tēlot suverenitāti, – politiskā niecība var ieņemt neatkarīga politiskā subjekta pozu. To šī politiskā niecība drīkst droši darīt. Tautas vairākuma viena daļa nespēj atšķirt organiski dabisku pozu no pozas smieklīga simulakra. Savukārt tautas vairākuma otra daļa izliekas neredzam pozas nedabiskumu un turpina pašapmānīgi jūsmot par „brīvību” un „neatkarību”. Latviešu tautas vairākums tās inteliģences vadībā nevēlas atzīt, ka tauta un tās valsts institūti bez suverenitātes nespēj patstāvīgi elpot un nepārtraukti izjūt asfiksiju – patoloģisku skābekļa trūkumu organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem. Tāda ir realitāte. Latviešu tauta no 2004.gada atrodas politiskā asfiksijā. Tas skābeklis, ar ko latviešu tautu mākslīgi (zombējoši) elpina mūsu citvalstu saimnieki un viņu izdresētie vietējie deģenerāti, nav labs skābeklis. Tas steidzina tautas garīgo, intelektuālo, morālo trūdēšanu, kas uzskatāmi izpaužas „otrās republikas” Saeimas vēsturē . Saeima funkcionē kā lēta un aprobežota prostitūta, kura nekad „kompetences izglītībā” nespēs apgūt jaunu profesiju un kurai pat kurtizānes statuss kļūs nesasniedzams ideāls. Kurtizānēm, pērkamām elegantām sievietēm, ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Ovālajā kabinetā, Briseles kambaros, Kremļa cellēs nav ne smakas no augstākās sabiedrības. Tur sēž prasti senās profesijas klienti, kuri norēķinās ar ES un citu fondu naudu un laiku pa laikam atļauj latviešiem pirkt metāllūžņus bruņojuma mulāžām Ādažu apkaimē.
   Līdz šim katra Saeima faktiski ir bijusi virtuoza protitūta, par naudu izpildot jebkuru vietējās kriminālās oligarhijas un starptautisko finansiālo avantūristu pasūtījumu. Kā zināms, LR noziegumu brīvība ir juridiski nostiprināta Saeimā nobalsotajos likumos. Par to lielās paši ilggadējie deputāti ar snobu Jurkānu priekšgalā. Tāpēc pret Saeimas ikvienu deputātu nākas izturēties kā pret brīvībā palaisto negodīgo romiešu vergu Trimalhionu – Rietumu civilizācijā visvecākā romāna „Satirikons” tēlu. Viņa vārds (trimalchio – trīskārt pretīgs) izsaka viņa trīskārtējo pretīgumu. Arī mūsu deputāti ir trīskārt pretīgi. Viņi priekšvēlēšanu laikā (1) sola tautai sagādāt visvisādus labumus un novērst „the problems of living”, (2) Bruņinieku namā tēlo valstiski domājošus ģēnijus, un tajā pašā laikā (3) paklausīgi izpilda ikviena naudas maisa (oligarha jeb, smalkāk sakot, „homines singulares” - privātpersonas) pavēles, kā arī vairākkārt ir pieķēzījuši Satversmi – svētu piemiņu no latviešu īstās valsts.  Saeima, deputāti, viņu noziedzīgā darbība jau sen ir zaudējusi lingvistisko cieņu un piespiedusi publicistikā lietot vistiešākos un reizē visskarbākos vārdus parlamentārās bezjēdzības kritikā.
   2018.gada Saeimas vēlēšanās tiekamies ar ļoti agresīvu paaudžu maiņu. Tajā idejiskajā mistrojumā, ko nākas dēvēt par Latvijas politiku, „ienāk” jauni censoņi. Tas notiek līdzšinējā manierē – „ejot politikā”. „Politikā iet” paaudze, kura „perestroikas” laikā vēl neapmeklēja skolu vai apmeklēja kādu no pamatskolas pirmajām klasēm.
   Pēcpadomju Latvijā par politiķiem dēvētie indivīdi gandrīz visi ir „gājēji politikā”. Tādi nav vienīgi „bijušie” brigmaņi, lembergi, ameriksi, urbanoviči un citi no LKP/VDK morālo kastrātu bara. Pārējie visi ir diletanti, neprofesionāļi, Dieva neiesvētīti politikā un valsts lietās. Saprotams, viņi par politiku neko nav lasījuši un nav studējuši speciālo literatūru. Valsts vadīšanas tehnoloģija un metodoloģija, taktika un stratēģija viņiem ir pilnīgi nezināma pasaule. Bet tas nekas. Viņu sirdsapziņu tas nemoka. Kaut kādu apsvērumu vadīti viņi ir nolēmuši pamest līdzšinējo darbu un „iet politikā”. Apsvērumi ir dažādi. Viena aktrise-deputāte neslēpa, ka viņai ir vajadzīga nauda. Viens puisis no Rīgas lidostas savu „iešanu politikā” nesen skaidroja ar iespēju tikt pie „kāda amata”. Uz „gājējiem politikā” nav jēgas dusmoties par viņu sociālo bezatbildību. Jēga dumoties būtu tad, ja LR būtu īsta neatkarīga valsts ar īstu neatkarīgu parlamentu. Nav liela nelaime, ja valsts un tā parlamenta simulēšanā „ienāk” politikā pilnīgi neaptēsti kadri. Ja būtu īsta valsts, tad tas, protams, nemaz nenotiktu. Īstas valsts labā strādātu īsti speciālisti – Dieva iesvētīti politiķi.
   Piemēram, nedusmojos uz bijušajiem darbabiedriem Zinātņu akadēmijā Inu Druvieti un Janīnu Kursīti par „iešanu politikā”. Tā pat ir labāk. „Ieejot politikā”, abas biedrenes uz kādu laiku pārtrauc pietaisīt zinātni, kurā viņas nav Dieva iesvētītas tāpat kā nav Dieva iesvētītas politikā. Tiesa, uz Janīnu tas ne visai attiecas. Viņai „ieiešana politikā” bija līdzeklis vēl vairāk pietaisīt zinātni un vēl vairāk nopelnīt.
   Neapšaubāmi, paaudžu maiņa ir neizbēgams process. Astoņkāja sargsuņi noveco un nogurst no sēdēšanas Bruņinieku namā.
   Piemēram, snobs Jurkāns nogura un aizgāja pensijā. Viņa un viņam līdzīgu aizgājēju vietā politikā „ienāca” svaigāki spēki. Līdz šim tas notika bez liela trokšņa, un parlamenta sēdētāju paaudžu maiņa neieguva tik agresīvu vērienu.
   13.Saeimas vēlēšanas manāmi atšķiras no parlamenta iepriekšējām vēlēšanām. Diemžēl atšķiras ne tikai ar agresivitāti, bet atšķiras ar „politikā gājēju” cilvēcisko kvalitāti. Un tas ir galvenais. Īstenībā agresivitāti nosaka attiecīgā cilvēciskā kvalitāte. Tiekamies ar latviešu inteliģences jaunu morālo un intelektuālo pakāpi. Tā ir „brīvvalstī” sasniegta pakāpe. Tās zinātniskā vērtība izpaužas tajā ziņā, ka iegūstam priekšstatu par nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma ietekmi uz audzināšanu un izglītību. Mūsu priekšā ir nostājies kapitālisma viskroplākās modifikācijas antropoloģiskais rezultāts – inteliģences garīgās, intelektuālās, morālās trūdēšanas rezultāts, inteliģences (tautas!?) sabrukuma rezultāts.
   Zinātnes pienākums ir noskaidrot, vai sabrukuma rezultāts ir tikai audzināšanas un izglītības (kultūras vides) rezultāts jeb arī ģenētiskā mantojuma rezultāts. Tātad ir jāatbild uz jautājumu „Kā varēja rasties jaunatnes prāva daļa, kura sevi neapgrūtina ar mācīšanos, studēšanu, lasīšanu, domāšanu, profesionalizāciju, morālo atbildību, pašcieņu, pašlepnumu?”. Tāpat atbildi gaida jautājums par etniski strukturālo paradoksu: „Kāpēc tautas izglītotākā daļa (inteliģence) ir tautas nevērtīgākā daļa un cilvēkiem ar ne visai augstu izglītību ir cienījamāka cilvēciskā stāja nekā cilvēkiem ar augstāko izglītību un zinātniskajiem grādiem?”. Un vēl ir jautājums „Kā tā varēja notikt, ka audzināšana un izglītība nav devusi prāta un dvēseles gaišumu, bet sekmējusi izlaidību, mežonību, idiotismu, stulbumu, iracionālu rīcību un primitīvu valodu?”.
   Tā vien liekas, ka tik tikko uzskaitītās nelaimes ir „brīvvalstī” realizētās audzināšanas un izglītības leģitīms sasniegums. Izpaužas demence (iegūta garīgā atpalicība), bet nevis oligofrēnija (iedzimta plānprātība). Atbildi uz šiem jautājumiem lielā mērā sniegs elektorāta pozīcija 6.oktobrī. Todien atklāsies, vai pret uzskaitītām nelaimēm ir jāizturas kā pret leģitīmu sasniegumu, par kuru tautā nav nekāds uztraukums un protests.
   No vienas puses nekā jauna nepiedzīvojam. Zinātne ir analizējusi daudzus vēsturē sastopamos etniskos un impēriskos sabrukumus. Zinātne ir formulējusi sabrukuma likumsakarības.
   Piemēram, likumsakarību par cilvēcisko kvalitāti sabrukuma laikmetā. Izrādās, sabrukuma laikmetā vienmēr uzrodas tipi, kuri sociuma visiem procesiem uzspiež pretenciozu sintētisku auru. Tā ir pelēcības, viduvējības, amoralitātes, bezjēdzīguma, grafomānijas, šarlatānisma, neaptāvinātības, nekulturālības, neizglītotības, izvirtības, samākslotības, mietpilsonības, tumsonības aura. Šī aura sevī uzsūc un sintezē visas iespējamās nelaimes, kādas var atklāties cilvēciskajā pagrimumā. Sociuma priekšgalā nostiprinās melni tārpi bez ticības taisnīgumam, patiesībai, tiesiskumam, mīlestībai, godīgumam, ģimenei, tautai, valstij, bez pienākuma un atbildības apziņas. Tie ir melni tārpi, kuri nekad nesēdēs divi uz viena zirga (tamplieru brīvprātīgās nabadzības simbols), bet centīsies piekļūt pie treknākās siles.
   Homoseksuālistu, „par-politikas” idiotu, noziedznieku bordānu, jurašu, strīķu, klauna-dauna atbalstītāju jūra diemžēl nav stohastiska (nejauša, gadījuma rakstura) parādība. Tā nav arī akcidentāla (otršķirīga, sekundāra) parādība, bet gan ir dominējošā, prioritārā, primārā parādība Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tā ir latviešu inteliģences jaunas kārtas agresīva pašprezentācija, jo tauta, vienkāršā tauta, nav lūgusi viņus pārvaldīt Latviju. Agresivitātes enerģiju nodrošina netaktiskums, nekorektums, nekaunība, difamācijas brīvība – interneta milzīgās iespējas celt neslavu oponentiem un nomelnot citus kandidātus. „Politikā ejošās” jaunās paaudzes stulbums neļauj saprast, ka pēc 6.oktobra varbūt nāksies visiem brālīgi sēdēt vienā telpā, korī dziedāt himnu un kopīgi „domāt par tautu”. Vai tas būs iespējams pēc pirmsvēlēšanu mežonīgās lamāšanās?
   2018.gada vēlēšanās pirmo reizi ir konstatējams „vecās gvardes” apjukums un pat gatavība padoties. Iespējams, sāk izpausties „vecās gvardes” sensila demence – vecīguma un vecuma nespēka diktēta gribas vārgulība. Pat tikai 65 gadus vecais oligarhijas pīlārs Lembergs sāka tiražēt naidīgas prognozes, kuru izcelsme noteikti ir stihiskas dusmas par savu nevarību.
   Bet pats nepatīkamākais ir tas, ka agresīvā paaudžu maiņa Bruņinieku namā neattiecas tikai uz parlamentu. Šī maiņa attiecas uz visu latviešu tautu. Jaunās inteliģences sejas vaibsti ir liecība tam, kāda būs visas latviešu tautas sejas izteiksme nākotnē.