sestdiena, 2018. gada 22. septembris

Par ko balsot: 2014-2018



   
    2014.gada 19. septembrī portālā „Pietiek” publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad gandrīz tieši pēc četriem gadiem.
   Saprotams, loģiski ir jautājumi „Kas ir izmainījies aizvadītajos četros gados? Ar ko šā gada vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām vēlēšanām? Kā izmainīsies tautas dzīve pēc 6.oktobra?”.
   Dzīve nestāv uz vietas! Šī triviālā tēze, saprotams, vienmēr praktiski apstiprinās. Aizvadītajos četros gados izmaiņas ir grandiozas gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Demogrāfiskās pārejas laikmetā viss mainās ļoti strauji. Tā tas notiek jau pusgadsimtu, un esam vairāk vai mazāk adaptējušies dzīvei ļoti strauju pārmaiņu apstākļos. Taču dzīves dinamiskums neizslēdz iespēju novērot relatīvi nemainīgas parādības.
   2014.gada esejā lasāms: „Par ko balsot 4. oktobrī? Tāds atkal ir hamletiskais jautājums. Pie mums vārdi no Hamleta monologa to be or not to be, that is the question vēlēšanu kontekstā atkārtojas ik pēc noteikta laika ar vienu un to pašu emocionālo spriedzi. Tā jau ir stabila tradīcija, ka kāda pilsoņu daļa nezina, par ko balsot parlamenta vēlēšanās, un ap šo jautājumu saceļ samērā lielu publisko kņadu. Interneta laikmetā šī kņada iegūst īpaši plašu publisko vērienu, jo katrs potenciālais vēlētājs var skaļi uzdot minēto jautājumu un pats to komentēt, iepazīstinot ar savu viedokli visu pasauli”.
   Arī 2018.gadā pirms vēlēšanām valda liela neziņa, par ko balsot. Tik tikko citētais noder arī tagad. Vienīgi „4.oktobrī” vietā jāieraksta „6.oktobrī”. 2018.gada septembra socioloģiskajās aptaujās 38% nezina, par ko balsot 6.oktobrī.
   No 2014.gada esejas var izmantot arī atbildi uz jautājumu, par ko balsot: „Patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Obligāti ir jāņem vērā mūsu dzīves reālais stāvoklis. Obligāti ir jāņem vērā tas, ko līdz šim esam sasnieguši parlamenta vēlēšanu rezultātā. Obligāti tātad ir jāapliecina sava attieksme pret tautas deleģēto parlamenta deputātu iepriekšējo veikumu valsts labā. Un, lūk, mūsu dzīves reālais stāvoklis šodien ir tāds, ka balsot var vienīgi par to politisko spēku, kurš apņemas realizēt 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Šie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi ir šādi: 1) valsts nacionālās suverenitātes atjaunošana, 2) nacionālās naudas sistēmas atjaunošana, 3) neitralitātes politikas realizācija valsts ārpolitikā, 4) sociāli orientētas valsts iekšpolitikas realizācija, 5) nacionālo nodevēju un valsts izzadzēju sodīšana”.
   Aizvadītajos četros gados vajadzēja precizēt terminoloģiju. Latvijas valstiskumu nākas dēvēt par nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu ar juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. To atbalsta tautas vairākums, tādējādi kļūstot par kolektīvo noziedznieku un noziedzības mecenātu. Pamatojumā ir diezgan ar vienu faktu: no LR budžeta katru gadu vairāk kā puse (apm. 5 miljardi eiro) tiek nozagta. Tāds ir starptautiskās organizācijas secinājums. Droši var atkārtot 2014.gadā rakstīto: „Tomēr visriebīgākais ir tas, ka mums ir sava melnā specifika. Pie mums specifiski ir tas, ka noziegumu brīvība ir totāla, teorētiski aptverot visu tautu. To var uzskatīt par valdošās kriminālās kliķes lielāko ideoloģisko un politisko panākumu – noziegumu brīvībā iepīt visu tautu.[..] Krievu tautas morālā stāja privatizācijas jautājumā ir sava veida Damokla zobens – pastāvīgi draudošas briesmas valsts prezidentam, valdībai. Latvijā tāds Damokla zobens neeksistē. Tāpēc valdošā kliķe atklāti uzspļauj tautai, sabiedrības viedoklim, sabiedrības interesēm. Latvijas valdošā kliķe lieliski zina, ka tautieši to nekad neaiztiks, jo tautiešiem pietiek ar to, ka viņi dzīvo „brīvā” valstī un visur teikšana ir „savējiem””.
   No vienas puses tiekamies ar nacionāli apkaunojošu faktu. Tas apkauno godīgos cilvēkus. Taču sabiedrības informētībai par nacionāli apkaunojošo faktu ir arī pozitīva loma. Sabiedriskā apziņa vairs nav viendabīga substance un cilvēkiem vairs nevar tik klaji melot, kā to varēja darīt visu laiku. Aizvadītajos gados ir manāmi pieaugusi cilvēku izpratne par LR krimināli oligarhisko būtību, varas inteliģences bezvērtību un noziedzīgo darbību. Tāpat ir manāmi pieaugusi izpratne par „atmodas” viltīgo imitēšanu, „perestroikas” unikālo mahināciju, Latvijas vietu Vašingtonas un Maskavas ģeopolitiskajās kombinācijās, LKP/VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpināšanos pēc PSRS sabrukuma, LR lomu Krievijas starptautiskajās finansu afērās. Kritiski objektīvā attieksme pret notikumiem Latvijā aizvadītajos četros gados ir patīkami progresējusi. Tas ir vēsturiski optimistisks sasniegums, un tas noteikti atsauksies uz 2018.gada vēlēšanām.
   Latvijas melnā specifika četros gados būtiski nemainījās. Tā joprojām izpaudās divos virzienos – ekonomiskajā virzienā un ideoloģiskajā virzienā. Plašāk sakot, materiālajā dzīvē un garīgajā dzīvē.
   Atkārtoju: melnās specifikas virzieni nemainījās. Tie nevarēja mainīties, jo pēc 2014.gada 4.oktobra nemainījās LR valstiskums. Parlamenta vēlēšanas nekļuva cilvēciski cienīgas dzīves faktors. Vara palika LKP/VDK bijušo darbinieku nelietīgākajai grupai. Toties katrā virzienā pamatīgi mainījās melnās specifikas apjoms un melnās specifikas sekas.
   Materiālajā dzīvē ļoti svarīgi bija vairāki notikumi.
   Pirmkārt, Latvijas banku noziedzības publiskā legalizācija pasaules mērogā, uz mūžu mūžiem sagraujot mūsu zemes reputāciju. Reputāciju nekad nevar atgūt, par ko sapņo mūsu stulbie ierēdņi.   
   Otrkārt, „OIK” nozieguma publiskā legalizācija, tautai atklājot patiesību par valdošās kliķes un varas inteliģences prettautisko būtību.
   Treškārt, „Rīdzenes sarunu” parlamentārās izmeklēšanas farss, pierādot krimināli oligarhiskā valstiskuma stabilitāti un neaizskaramību.
   Tāpat svarīgs notikums ir „Olainfarm” mantinieku ķīvēšanās. To var uzskatīt par simbolisku piemēru nelietīgās „prihvatizācijas” spējā nemitīgi akumulēt cilvēkos ļaunumu un naidīgumu. Tas var notikt pat ar vienas ģimenes locekļiem. „Prihvatizācija” ir Damokla zobens ne tikai valdošajai kliķei un noziedzīgajam valstiskumam, bet visiem cilvēciskā kauna traipiem, kuri alkātīgi iesaistījās sabiedrības īpašumu laupīšanā.
   Neapšaubāmi, materiālās (zagšanas) dzīves svarīgāko notikumu virknē ietilpst Valsts prezidenta nelikumīgā darbība, kļūstot par prezidentu-recidīvistu. Valsts prezidents ir zaudējis vairāk kā desmit tiesas procesus par Rīgas pilī sadalīto summu slēpšanu no sabiedrības.
   Atceroties garīgās dzīves notikumus aizvadītajos četros gados, uzmanību piesaista sekas, bet nevis paši notikumi. Īpaši tā tas ir Saeimas vēlēšanu sakarā. 2018.gada vēlēšanās atspoguļojas sekas tam visam, pie kā ir noveduši ideoloģiskie procesi pēcpadomju gados. Turklāt viss liecina par to, ka šiem procesiem būs turpinājums arī pēc 6.oktobra.
  Ideoloģija ir tautas idejiskā skolotāja. Ideoloģija rada imunitāti pret kaitīgu ideoloģiju. Ideoloģija ir aizsargvalnis pret ienaidnieka ideoloģiju. Ideoloģijai ir jāfunkcionē ne tikai masu komunikācijā un politiskajā retorikā, bet arī izglītībā, mākslā un literatūrā. Ideoloģija var izveidot romantiskus nacionālistus, kā arī var izveidot šovinistiskus nacionālistus. Ideoloģija var iznīcināt nacionālismu. Ideoloģija var stimulēt patriotismu un nostiprināt cilvēciskumu. Tomēr ideoloģija var izraisīt arī cilvēku dehumanizāciju, kad cilvēki vairs nespēj strikti nošķirt skaisto un kroplo, ļauno un labo, grēku un labestību, garu un miesu, taisnīgumu un netaisnīgumu, tiesiskumu un beztiesiskumu. Ideoloģija var sekmēt pilnīgi neadekvātu indivīdu ievēlēšanu parlamentā. Tieši tas ir noticis Latvijā. Pēcpadomju laika ideoloģijai ir nacionāli katastrofālas sekas.
   Pienācis laiks drosmīgi konstatēt vēl vienu nacionālo noziegumu. Tai indivīdu grupai, kura pēc PSRS sabrukuma aktīvi iesaistījās tādos nacionālajos noziegumos un tādā nacionālajā nodevībā kā „prihvatizācijas” laupīšanā, suverenitātes zaudēšanā, nacionālās naudas sistēmas likvidēšanā, okupantu karaspēka ielaišanā Latvijā, dabas bagātību un zemes iztirgošanā svešzemniekiem, demogrāfiskās katastrofas izraisīšanā, zinātnes, veselības aizsardzības, izglītības sistēmas sagraušanā nāksies ar savu nelietīgo galvu („kaklu”) atbildēt vēl par vienu šausmīgu grēku – latviešu tautas jaunāko paaudžu degradāciju un deģenerāciju. Latviešu divu jaunāko paaudžu vairākums ir pamatīgi samaitāts. Tas ir valdošās kliķes ideoloģiskais noziegums, un tas faktiski ir daudz briesmīgāks noziegums nekā noziegumi ekonomikā un politikā. Tagad sakarā ar Saeimas vēlēšanām ļoti labi ir redzama tautas jaunāko paaudžu morālās, garīgās, intelektuālās, kognitīvās samaitātības šaušalīgā pakāpe. Tikai samaitāti indivīdi spēj kā parlamenta deputātu kandidātus masveidā atbalstīt klaunus, homoseksuālistus, pavļutidiotus, noziedzniekus no valsts drošības iestāžu un valsts kontroles bijušajiem priekšniekiem.
   Pārsteidz vietējo kriminālo oligarhu cinims. Cinisma kulminācija ir noziedznieka Lemberga ņirgāšanās par iespēju pēc 6.oktobra kultūras ministra krēslā ieraudzīt „klaunu Artusu Kaimiņu”. LKP nomenklatūrai neveiksmīgi izbīdītā Lemberga aprobežotība ir tik liela, ka prastais biedrs neapzinās savus nopelnus Latvijas „klaunizācijā”. Internetā ir atstāstīta kriminālā oligarha ņirgāšanās: „Pēc Lemberga domām, šobrīd visiem ir skaidrs, ka nākamo valdību neveidos nedz ZZS, nedz Nacionālā apvienība, nedz "Jaunā Vienotība". "To veidos "Saskaņa" ar klaunu [Artusu] Kaimiņu! Un Kaimiņš būs kultūras ministrs," — pārliecināts Ventspils mērs”.
   Rīgas jaunatnes samaitātākā daļa 12. Saeimā ievēlēja vienu klaunu. Tas normālā valstī politiskajai elitei būtu bijis trauksmes signāls nekavējoties koriģēt ideloģijas saturu medijos, politiskajās diskusijās, izglītībā un visur citur garīgajā jomā. Bet pie mums nekas netika koriģēts. Tā vietā, lai finansiāli neatbalstītu un kategoriski nosodītu tādus perversiju, neoliberālisma, postmodernisma, genderisma, „kompetenču izglītības”, libido dominandi propagandētājus kā portālu „Delfi” un „Satori”, valdošā kliķe regulāri turpināja šīs kloākas uzpirkt un glaudīt. Pie tam izmantojot pat „integrācijas fonda” naudu mediju uzpirkšanai.
   Valdošās kliķes ideoloģisko kroplību sekas ir acīmredzamas. 13. Saeimā acīmredzot ievēlēs klaunu un homoseksuālistu veselu baru. Ja tas notiks, tad latviešu tauta nonāks jaunā identiskajā statusā. Pagaidām nav vajadzīgs šo statusu terminoloģiski manifestēt. Ja vajadzēs, to nāksies izdarīt pēc vēlēšanu rezultātu oficiālā paziņojuma.
   Bet, lūdzu, par ko balsot? Gribam dzirdēt atbildi!
   Nākas apbēdināt! Latvijā tāds jautājums principā neeksistē. Arī nezinīšu (38%) rindās neeksistē. Problēma par ko balsot nav aktuāla. Elektorāta latviešu vairākumam (99%) nekādā gadījumā nav aktuāla. Ne 2018.gadā, ne agrāk neviens politiskais mistrojums un neviena „kabatas” partija pirms vēlēšanām nav solījusi realizēt minētos piecus valstiski stratēģiskos uzdevumus. Un tas ir galvenais. Tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām tautas dzīvē nekas radikāli nemainīsies. Noziegumu brīvība saglabāsies un tautas „miljonam” vairāk nekā nevajag. Tāpēc droši var balsot par jebkuru kandidātu sarakstu.




piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi



   Rietumu civilizācijā izglītības interpretācijas (jēgas atklāšanas) konflikti sākās Jaunajos laikos. Pirms tam par izglītības jēgu valdīja vienprātība. Izglītības vēsture līdz Jaunajiem laikiem neliecina par principiālām domstarpībām gan izglītības filosofijā, gan izglītības satura un formu izpratnē.
   Jaunajos laikos izglītības intrepretācijā sākās nemierīga ēra. Tā turpinās arī tagad un atbalsojas daudzās zemēs, diskutējot par nacionālo izglītības sistēmu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Pēcpadomju gados pie mums izglītība ir manāmi izmainījusies. Turklāt uz slikto pusi. Tāpēc Latvijas sabiedrības viena daļa ir sīvi neapmierināta ar izglītību. Šai sabiedrības daļai nav saprotama nemitīgo reformu vajadzība un lietderība. Nav grūti ievērot, ka arī pašiem reformu musinātājiem Vaļņu ielā nav īsti saprotama „kompetenču izglītības” oriģinalitāte, vajadzība un lietderība. Viņi ar savu reformistisko dīdīšanos drīzāk atstrādā klerka algu, imitējot vētrainu atdevi par saņemtajām summām no valsts budžeta.
   Ne reti satraucošas neskaidrības stimulē pretrunas izglītības mērķu definēšanā. Tā, piemēram, pretrunas atkal uzmutuļoja 2018.gada septembra sākumā. Tajās dienās, kad pasaules sabiedrība priecīgi vērtēja Francijas parlamenta likumu, aizliedzot skolēniem klasē izmantot mobilos telefonus un citas elektroniskās ierīces ar pieslēgumu internetam, pie mums 3.septembrī portālā „Delfi” ievietoja jūsmīgu rakstu par to, ka „tradicionālā skološanās sistēma sevi ir izsmēlusi”. Raksta autors Aivars Gribusts, izglītības uzņēmuma (!?) “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs, tekstā vicina planetāri graujošu secinājumu – „Latvijā un arī citur pasaulē” visa līdzšinējā izglītība nekur neder. Viņa ieskatā trūkst prasmes „ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem” mūsdienu tehnoloģiju („datorikas”, „robotikas”, „dizaina”) pielietošanā izglītībā. Gribusta kunga pārliecībā Francija ir rīkojusies aplami. Tas ir skaidri manāms viņa gudrību zemtekstā.
   Jaunajos laikos izglītības interpretācijas konfliktus pamatā izraisa politiskā ideoloģija, tendenciozi slēpjot vai vienpusīgi traktējot izglītības jēgu. Uz izglītību tiek attiecinātas abstraktā humānisma, politkorektuma, apziņas manipulāciju, sociālā darvinisma normas. Tiek viltīgi noklusēts galvenais. Tā tas turpinās šobaltdien. Arī Latvijā netiek runāts par galveno.
   Izglītība ir sociāls institūts. Attieksme pret šo institūtu vēsturiski mainās. Izmaiņas nosaka demogrāfija – cilvēku skaita pieaugums. Līdz Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā nebija krasas demogrāfiskās izmaiņas. Cilvēku skaits mēreni palielinājās, un tas nekad nepalielinājās tik krasi, lai nāktos veikt kardinālus pasākumus cilvēku jūras eksistences nodrošināšanā. Turpretī Jaunajos laikos cilvēku skaita straujais pieaugums noveda līdz unikāliem fenomeniem cilvēces vēsturē. XIX gs. beigās radās tādi unikāli fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu komunikācija, masu māksla un literatūra. Cilvēku skaita pieaugums piespieda izveidot masu produkcijas ražošanu un, protams, masu izglītību. Lai apgādātu nemitīgi pieaugošo cilvēku skaitu, nācās tikpat nemitīgi paplašināt un tehnoloģiski modernizēt masu produkcijas ražošanu. Bija nepieciešams regulārs zinātniski tehniskais progress un ar to saskaņota cilvēku masu izglītība. Visu to kopumā sāka dēvēt par masu kultūru. Tā eksistē arī pašlaik. Masu kultūra ir izmainījusies. Taču būtībā viss ir pa vecam.
   Jau no paša sākuma masu izglītības galvenā funkcija kļuva nodrošināt masu produkcijas ražošanu un realizāciju. Cilvēku masas izglītoja darbam rūpniecībā, laiksaimniecībā, tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu sfērā. Masu izglītība kļuva masu ekspluatācijas sastāvdaļa. No cilvēku masām gaidīja tikai labu darbu. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā, un masu izglītībai nācās nodrošināt cilvēku masu labu darbu. Masu izglītības kvalitātes kritērijs kļuva prasme iemācīt labi strādāt – sagatavot labus speciālistus. Viņu kontingentu nosauca par masu inteliģenci.
   Taču masu izglītības patieso funkciju atklāti neatzina pat sociālismā. Arī tagad kapitālismā par to atklāti nerunā. Tiesa, kapitālistiskās Krievijas bijušais izglītības ministrs nesavaldīja mēli un pateica taisnību: „PSRS izglītības nelaime bija tā, ka vēlējās veidot radošu cilvēku, taču valsts uzdevums ir izaudzināt kvalificētu patērētāju”.
   Ministram ir taisnība. Mūsdienu kapitālisma sabiedrību tagad apsaukā par patērētāju sabiedrību, jo masu cilvēki ir galvenie masu produkcijas patērētāji. Turklāt masu cilvēku apziņā patērēšana tagad ir galvenā kaislība. Darbs turpinās. Bet darbs vairs nav pirmajā vietā, kā tas bija vēsturiski nesen. Pirmajā vietā masu sabiedrībā tagad ir patērēšana. Tāpēc ministrs pareizi formulēja šodienas masu izglītības mērķi.
   Masu kultūrā skolotāja profesija kļuva masu profesija ar visiem masu profesijas sagatavošanas nosacījumiem un visiem masu profesijas autoritātes un reputācijas nosacījumiem. Ja kādreiz Latvijas pagastā bija tikai viens visu cienīts un mīlēts tautskolotājs, tad tagad pagastā ir desmitiem skolotāju un labi ja iedzīvotāji pazīst vietējās skolas direktoru. Ja kādreiz par tautskolotāju kļuva pedagoģiski un didaktiski apdāvināti cilvēki (kā saka, ar skolotāja balsi), tad masu izglītības apstākļos par skolotājiem kļūst ne visai piemēroti vai pat pilnīgi nepiemēroti cilvēki. Anekdotiskajam aforismam „Ja nevari iemācīties, tad ej mācīt citus” faktiski ir reāls segums. Par to klusē. Un tas nav īpaši nosodāms, jo masu izglītības virtuvē savādāk nemaz nevarētu būt. Masu kultūrā visam ir ievērojami pazemināta kvalitāte. To dēvē par masu kvalitāti.
   Taču Latvijā ir vēl viena nelaime – skolotāja profesijas nihilisms. Šajā ziņā etnosa mežonība ir acīmredzama. Brīvvalstī no skolotāju sagatavošanas kaunās augstākā izglītība. Visas augstskolas atkratījās nosaukumā no apkaunojošā „pedagoģiskais institūts”. Modē nāca „universitāte”, kura nenodarbojas ar tādu piektās šķiras pienākumu kā skolotāju sagatavošanu. Pie mums vārds „skolotājs” neskan lepni. Skolotāju profesijas prestižs nebūt nav prestižāko profesiju galvgalā. Pat negribas domāt, kas tagad vēlas kļūt par skolotāju un kādi indivīdi turpmāk strādās skolā.
   Masu izglītībai tāpat kā visam, kam cilvēki pieliek roku un prātu, ir dažāda kvalitāte. Padomju valsts masu izglītība bija laba masu izglītība. Padomju valsts masu izglītība centās dot vispusīgas zināšanas, lai cilvēkam būtu izpratne ne tikai par izvēlēto profesiju, bet arī par vēsturi un ģeogrāfiju, mākslu un literatūru, dabu un sabiedrību. Izglītības sniegto zināšanu galvenais avots bija mācību grāmatas, daiļliteratūra, speciālā literatūra, bet mācīšanās galvenā forma – lasīšana. Padomju masu izglītība uz cilvēkiem lūkojās no personības attīstības viedokļa – intelektuālās, tikumiskās, garīgās attīstības viedokļa. Tā tas bija ne tikai kompartijas skaistajās deklarācijās. Izglītībā praktiski tika pievērsta liela uzmanība cilvēciskuma nostiprināšanai bērnā, jaunietī. Neeksistēja vīpsnāšana par garīgumu, metafiziskiem jautājumiem. Cieņā bija daiļliteratūras lasīšana. Tā veicināja domāšanu un tieksmi uz dzīvi lūkoties apcerīgi (kontemplatīvi), nevairoties no eksistenciāli filosofiskajām „mūžīgajām problēmām” un par tām neņirgājoties, kā to tagad mūsmājās dara interneta komentāru ģēniji-deģenerāti.
   Starp padomju masu izglītību un Rietumu masu izglītību ir zināmas atšķirības. Rietumos pret masu izglītību lielā mērā izturas no ražošanas tehnoloģiskās attīstības interešu viedokļa, kā arī no potenciālās iespējas regulāri zaudēt darbu un nepieciešamības regulāri apgūt jaunu profesiju relatīvi kompetentā līmenī. T.s. mūžizglītība (padomju valstī tāds uzstādījums neeksistēja) tam ir spilgts piemērs. Rietumos cilvēku masas pieradina regulāri mainīt profesiju. Patiesībā tam tā ir jābūt, jo kapitālisma stabils atribūts ir bezdarbs. Zaudējot darbu sākotnējā profesijā un par laimi atrodot citu darbu, parasti nākas apgūt jaunu profesiju. Rietumu masu cilvēku apziņa ir potenciāla bezdarbnieka un potenciāli universāla speciālista apziņa. Tāda tipa apziņa tagad ir arī daudziem latviešiem. Par mūžizglītību pie mums izglītības klerki sāka gudri prātuļot pēcpadomju gados.
   Rietumos masu vispārējā izglītība sniedz galvenokārt elementāras zināšanas. Neapšaubāmi, visās valstīs tas nenotiek vienādā mērā. ASV izskolotais mūsu tautietis Nils Muižnieks neslēpj patiesību: pēc vidusskolas viņš prata tikai lasīt un rakstīt. Ne velti pasaules sabiedrību samērā bieži uzjautrina amerikāņu politiķu (ieskaitot valsts prezidentu) izteikumi par vēsturi, ģeogrāfiju.
   Rietumu masu izglītībai tagad populārākais pārmetums ir cilvēku-robotu gatavošana. Masu izglītība neveido domājošus un radošus cilvēkus, bet veido automātus ar spēju izpildīt cilvēka darbībai līdzīgas operācijas.
   Tomēr pats galvenais atkal ir demogrāfiskais faktors – Rietumu civilizācijas novecošana un izmiršana. Šodienas masu kultūrā demogrāfija ar mīnusa zīmi nav tas pats, kas masu kultūrā demogrāfija ar pluss zīmi, kā tas bija līdz XX gs. 70.gadiem. Novecošana un izmiršana ir radījusi īpaša tipa mentalitāti un īpaša tipa dzīves loģiku. Tā ir pagrimuma mentalitāte un bojāejas neizbēgamības loģika. Šodienas masu kultūrā dominē ne tikai minētās patērēšanas kaislības, bet arī dzīves baudīšanas kaislības – dzīres mēra laikā. Norietošajā Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Rietumeiropā (ES kodolā) trako neoliberālisms un postmodernisms. Tas atsaucas uz izglītību. Mācību saturs tiek piedraņķots ar seksuālo „audzināšanu”, dzimuma maiņas „teoriju”, uzskatu plurālismu, patiesības noliegšanu, politkorektuma divkosību, postmodernisma „mākslas” surogātiem.  
   2018.gada sākumā Briselē apstiprinātais „Digitālās izglītības rīcības plāns” manāmi rafinēti kāpinās cilvēku masu ekspluatāciju, pieradinās cilvēkus dzīvot totālas kontroles atmosfērā, vēl pamatīgāk pieradinās ļaužu masas pret nacionālo valsti izturēties kā pret arhaisku palieku. Rietumu civilizācija pārvērtīsies digitālā koncentrācijas nometnē, kurā valdīs digitālā diktatūra, digitālā verdzība, digitālais kapitālisms, digitālais barbarisms. Romāna „Būris” autoram Albertam Belam vajadzēs sacerēt jaunu romānu – „Digitālais krātiņš”. Pāreja uz elektroniskajām mācību grāmatām būs pāreja uz postcivilizētību. Kā zināms, par civilizētības kritēriju var atzīt rakstību un grāmatu.
   Latvijā pašlaik masu izglītība ir slikta masu izglītība. Tam ir subjektīvs iemesls un objektīvs (daļēji) iemesls. Subjektīvs iemesls ir latviešu mentalitātē tradicionālā necienīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tas ir novedis pie tā, ka valstiskos procesus organizē, vada, kontrolē cilvēki bez valstiskās domāšanas, nacionālās domāšanas, stratēģiskās domāšanas, bez izglītības jēgas izpratnes, nespējas izmantot pasaules kultūras mantojumu un pasaules šodienas pieredzi. Viss kļūst skaidrs, ja piemērā nosauc izglītības ministru uzvārdus. Pēcpadomju laikā nav bijis neviens ministrs ar labu galvu un labu sirdi. Tagadējais ministrs ir pelnījis iesauku Idiotisma Titāns.
   Daļēji objektīvs iemesls ir LR bezierunu pakļautība ES izglītības politikai. Latvieši varēja saglabāt valstisko suverenitāti un pašiem veidot dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Tas nenotika. Tauta ar entuziasmu atbrīvojās no valstiskās suverenitātes. Tautai nepatīk valstiskā pašatbildība. Tauta joprojām vēlas, lai pār to valda un par valdīšanu atbild citu tautu savienība. Tas ir subjektīvs iemesls, un tas daļēji sajaucas ar objektīvo iemeslu izpildīt ES pavēles, kuru saturu latvieši nevar ietekmēt. Tāpēc sanāk, ka Latvijas izglītība ir pakļauta ne tikai subjektīvam spēkam, bet arī objektīvam spēkam.
   Uz pēcpadomju Latvijas masu izglītību atsaucas neoliberālisma un postmodernisma saindētās ES prasības. Atsaucas  arī vietējās izcelsmes šausmīgās stulbības.
   Priekšplānā ir trīs šausmīgas stulbības: 1) izturēšanās pret izglītību kā pakalpojumu sfēru; 2) izturēšanās pret izglītību kā tirgus sastāvdaļu un tāpēc pieļaujot izglītību kā biznesu; 3) neprasme pret zinātni izturēties kā pret izglītības sistēmas lokomotīvi. Par šim stulbībām un to sekām ir plaša literatūra. Tām ir veltītas daudzas „Pietiek” publicētās esejas. Tās ir apkopotas vairākās grāmatās. Atgādināšu vienīgi ļoti smieklīgo LU sevis piedāvāšanu kā izglītības pakalpojumu kombinātu.*
   Stulbības pastrādā masu izglītības sagatavotie speciālisti. Citiem vārdiem sakot, masu inteliģence. Par to parasti klusē. Taču nākas saprast, ka masu inteliģences izcelsme (sociālā bāze) ir sabiedrības masas un viņu izglītība ir masu izglītība. Masu inteliģents ir masu cilvēks ar augstskolas diplomu. Daudziem no viņiem var būt doktora grāds, profesora amats, akadēmiķa tituls. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nav profāni un nespēj izdēt stulbības.
   Masu kultūras starptautiskā specifiskā iezīme ir tā, ka  masu inteliģents var būt mietpilsonis ar visām iespējamajām akadēmiskajām un profesionālās kvalifikācijas regālijām. Tā tas ir bijis vienmēr un visur. Ne velti mietpilsonības talantīgā izsmējēja Antona Čehova katrā daiļdarbā ir kāds zinātņu doktors un profesors, kurš tēlo dedzīgu tautas apgaismotāju, kaut gan viņam nav nekādas izpratnes par savu profesiju. Ar inteliģentu mietpilsoņu tēliem, protams, tiekamies ne tikai krievu daiļliteratūrā.
   Padomju laikā bija sastopami un arī pašlaik pie mums ir sastopami  masu inteliģenti ar tipisku mietpilsoņa domāšanu, izpratni, attieksmi. Tādus indivīdus var ātri atšifrēt. Tie ir cilvēki, kuri nedomā patstāvīgi, lieto domas štampus, stereotipus, modīgus vārdus u.tml. Viņu kredo ir visu darīt tā, kā to dara pārējie. To dēvē par masu uzvedību, masu apziņu, masu psiholoģiju. Latviešu masu inteliģencē divu viedokļu nemēdz būt. Tā tas bija padomju laikā, un tā tas turpinās tagad viedokļu plurālisma saulē. Visi atkārto to, ko ir pateicis pirmais kolēģis. Piemēram, ja kaut ko ir pateicis Ijābs, tad to pašu atkārto Skudra, Rozenvalds, Daukšts. Ja kaut ko ir pateicis Rozenvalds, tad to pašu atkārto Ijābs, Skudra, Daukšts.
   Rietumu civilizācijā ap inteliģences jēdzienu vienmēr ir valdījusi liela neskaidrība un vēsa piesardzība. Eiropā inteliģences jēdzienu sāka plaši lietot tikai XIX gs. beigās reizē ar masu kultūras rašanos. Joprojām nav īsti saprotams, vai inteliģence ir garīgā darba veicēji jeb inteliģence ir cilvēki ar labām prāta spējām. Tāpat nav īsti saprotams, vai inteliģence ir sociālā grupa jeb inteliģence ir cilvēki ar zināmām psiholoģiski funkcionālām īpašībām. Masu inteliģencē ieskaita skolotājus, ārstus, inženierus, žurnālistus, agronomus un citu profesiju pārstāvjus ar augstāko izglītību. Atsevišķā grupā nošķiro pusinteliģenci - strādājošos bez augstākās izglītības (medmāsas, laborantus, asistentus u.c.). Plaši izplatīts ir ironisks ieskats par inteliģenci kā Krievijas morāli ētisko parādību. Krievijas inteliģentiem piemītot karsta mānija apgaismot tautu, kaut gan tauta to nav lūgusi darīt un tā nevēlas palīdzību. Katrā ziņā ir vienīgi skaidrs, ka masu inteliģence ir cieši vienota ar masu kultūru un tās elementu masu izglītību. Tāpat ir labi zināms, ka masu inteliģence ir iegansts izglītības interpretācijas konfliktiem.
   Konflikti ir tāpēc, ka Rietumu civilizācijā ir ne tikai masu izglītība, bet arī elitārā izglītība.Tā gatavo eliti. Padomju Savienībā arī bija visīstākā elitārā izglītība. Lai neaizvainotu masu izglītības darbiniekus un masu izglītības jaunatni, publiskajā telpā nelietoja vārdus „elitārā izglītība” un „elite”. Īstenībā visīstākā elitārā izglītība sākās no pirmās klases un noslēdzās ar slēgtām augstākās izglītības iestādēm.
   Padomju Savienībā elitārā izglītība bija koncentrēta Maskavā. Padomju Latvijā elitārās izglītības pazīmes bija skolās ar pastiprinātu kādas svešvalodas apguvi. Padomju Latvijā nebija slēgta tipa elitārās augstākās izglītības iestādes. Par tām nav sastapta informācija. Latvieši ir galvenokārt tikai dzirdējuši par elitāro izglītību Anglijā, Francijā, ASV un citās valstīs. Tāpēc latviešu masu inteliģencei nevar būt vēlamās izpratnes par elitārās izglītības jēgu un nepieciešamību tautas, tās kultūras un valsts virzībā. Piemēram, valsts nevar pastāvēt bez elites. Valsts, kuras priekšgalā nav elite, nav valsts, bet ir valsts surogāts, simulakrs, imitācija. XX gs. tādas valstis sāka apsaukāt par „Failed state”.
   Līdz mūža beigām nav aizmirstama saruna ar RISEBA rektoru Borisu Kurovu par piedāvāto maģistra studiju programmu. Piedāvājums netika izskatīts, balstoties uz pilnīgi negaidītu (mežonīgu) argumentu. Kurova kungs tūlīt paskaidroja, ka RISEBA visas programmas esot elitāras, jo tās maksājot visdārgāk Latvijā. Saprotams, pēc tāda obskurantiska paskaidrojuma gribējās pēc iespējas ātrāk atvadīties no rektora – bijušā LVU arodbiedrības ierēdņa, kaut gan bija interesanti lūkoties uz galvaskausu, kurā elitārisma kritērijs ir cena.
   Nepieciešams atcerēties jau izmantoto metaforu. Ja zinātne ir izglītības sistēmas lokomotīve, tad tautas, kultūras, valsts attīstības lokomotīve ir elitārā izglītība. Masu izglītībā sameistarotā masu inteliģence nav lokomotīve. Tā ir lokomotīves kurinātāja. Tās misija ir ar liekšķeri lokomotīves kurtuvē piebērt ogles. Tautā, kultūrā, valstī lokomotīves funkcijas ir intelektuāļiem. Viņus cenšas izaudzināt un  izskolot elitārā izglītība.
   Cilvēku dzīvē ir mainījusies izglītības filosofija, izglītības definīcija, izglītības politika, izglītības programmas, saturs, mācību formas. Taču nekad nav mainījies un arī turpmāk nekad nemainīsies cilvēku jaunrades process, tā radošā laboratorija un radošā mehānika, radošā psiholoģija un inovāciju ģenēzes fundamentālie priekšnoteikumi, dažādu atklājumu un zinātniski tehnisko izgudrojumu garīgie faktori. Idejas, teorijas, koncepcijas, romāni, dzejoļi, gleznas, skulptūras, sociālās mācības, valsts pārvaldes metodoloģija, atklājumi, izgudrojumi vienmēr piedzimst vienā un tajā pašā intelektuālajā un psiholoģiskajā režīmā. Šo režīmu nodrošina elitārā izglītība. Tā vienmēr savā visdziļākajā satvarā paliek nemainīga un kategoriski atsakās no jebkādas modernizācijas un reformēšanas, nedod Dievs, „kompetenču izglītības” garā. Modernizēšana un reformēšana ir masu izglītības prerogatīva. Elitārā izglītība lieliski zina, kas ir jādara, lai izaudzinātu un izskolotu intelektuāļus ar augsti attīstītu prātu, analītisko un stratēģisko domāšanu, visai sabiedrībai nosakot normas un vērtības, bez kā nav iespējama tautas, kultūras un valsts labdabīga pastāvēšana.
   Izglītības interpretācijā untumi sākas tad, kad netiek radikāli nošķirta masu izglītība un elitārā izglītība. Principā tās ir divas dažādas pasaules. Aplami ir no masu izglītības (piem., LR augstskolām) sagaidīt un pieprasīt elitārās izglītības rezultātu. Vēl aplamāk ir veidot valsti bez elitārās izglītības. Tāpat aplami ir izsmiet izmaiņas masu izglītībā. Digitalizācija agrāk vai vēlāk ieviesīsies masu izglītībā. Tā ir objektīva nepieciešamība, jo digitalizācija nostiprinās masu ražošanā, masu sociālajos risinājumos, masu sadzīvē.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/profanacijas_legalizesana_un_proklamesana


svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam


   Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi izprast tikai tad, ja respektēs tajā lietoto valodu. Valoda raksturo notikumu idejisko tendētību, laikmeta intelektuālo un morālo atmosfēru, ārējo notikumu vienotību ar tolaik dzīvojošo cilvēku iekšējo pasauli – prāta interesēm, prasībām, vērtējumiem, kognitīvo piesātinātību.
   Minētā prasība ir aktuāla arī visjaunākā laikmeta iztirzājumā. Pašlaik lietotā valoda precīzi atspoguļo šodienas cilvēku iekšējo pasauli. Latvijas tagadnes analītikā noderīgs materiāls ir valoda.
   Vārds „ilgtspējība” (un tā variants „ilgtspēja”) ir jaunvārds. Tas radās pēc LR iestāšanās ES, nemākulīgi latviskojot konfederācijas birokrātijas jēdzienu. Īsto filologu sastādītajās latviešu valodas vārdnīcās nav vārds „ilgspējība”. Sastopami ir vārdi „ilgspēlējošs”, „ilgt” (3.personā „ilgst”, pagātnē „ilga”), „ilgtermiņa” (lieto ģenetīvā), „ilgums”, „ilgviļņi”.
   Jaunvārda „ilgtspējība” popularitāte latviešu varas inteliģencē ir ļoti liela. Rīgas medijos ar „ilgtspējību” var tikties katru dienu. Par „ilgtspējību” izsakās Valsts prezidents, ministri, parlamenta deputāti, varas institūciju topmenedžeri. Priekšnieku ikvienā sarunā par Latviju neiztiek bez „ilgtspējības”. Jaunvārdu ir iecienījušas arī firmas, piedāvājot savus pakalpojumus un ražojumus.
   Zinātne ir lietas kursā par vēl vienu metodoloģisko prasību; proti, prasību piesardzīgi izturēties pret pārāk izplatītiem vārdiem. Vārdu popularitāte ne vienmēr liecina par t.s. terminoloģisko konstruktīvitāti – tādu attieksmi pret vārdu, kas veido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Vārdu popularitāte parasti liecina par mietpilsonisku modi, nelabi manierīgu un nelabi bezatbildīgu izturēšanos pret valodu. Sabiedrībā mēdz būt kulta personas, kulta brendi, kulta filmas. Mēdz būt arī kulta vārdi. Pašlaik latviešu varas inteliģencē kulta vārdi ir „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana” (piem., ekonomikas), jaunvārds „konkurētspēja”. „Ilgtspējībai” arī ir kulta vārda neslava. Turklāt ir problēmas ar tulkojumu.
   Modīgais vārds „ilgtspējība” ir neprecīzs atvasinājums no angļu vārda „sustainability”, kas tulkojumā latviešu valodā (un citās valodās) ir „stabilitāte”. Tā tas ir īsto filologu gatavotajās vārdnīcās. Starp citu, ne visās angļu-latviešu vārdnīcās ir vārds „sustainability”. Sastopams ir tikai vārds „sustained” tulkojumā „nepārtraukts”, „ilgstošs”.
   Pie mums „sustainability” varas inteliģences „filologi” ir tulkojuši nevis kā „stabilitāte”, bet kā „ilgtspējība”. Tas nekādā gadījumā nav viens un tas pats. „Filologi” vēlējās vienā vārdā apvienot „ilgumu” un „spējīgumu” - spējīgumu saglabāties ilgumam. Tāds apvienojums ir tizls un neveido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Tāpat nav saprotams, kāpēc pie mums ES birokrātijas makulatūrā modīgais „sustainable development” iztulkots nevis kā „stabila attīstība”, bet gan iztulkots tādā tizlā formā kā „ilgtspējīga attīstība”.
   Jocīgi (debili) skaidrojumi ir latviešu „Wikipedia”: „Ilgtspējība (angļu: sustainability) ir vides, kurā mēs dzīvojam, nodošana nākamajām paaudzēm, nekompromitējot nākamo paaudžu dzīves līmeni un iespējas. Pēc šīs definīcijas ilgtspējību var interpretēt ļoti dažādi, tādēļ to attiecina uz trīs pamatvirzieniem: Vides ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) attiecībā pret vidi un tās daudzveidību, vērsta galvenokārt uz vides saglabāšanu. Sociālā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) pret cilvēkiem visdažādākajos kontekstos, bet galvenokārt tā attiecināma uz visu sabiedrības daļu ietveršanu. Ekonomiskā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) no finansiālā aspekta. Ekonomiska neveiksme nevar būt ilgtspējīga”.
   Tātad interneta enciklopēdijā „ilgtspējība” tiek aplami saistīta nevis ar noteiktu stāvokli un noslēgtu procesu, bet gan ar „rīcību”. Radies ir absurds: no vienas puses noteikts stāvoklis („Vides ilgtspējība), bet no otras puses rīcība („Tā ir atbildīga rīcība”).
   Latvijā terminoloģiskā precizitāte tagad nevienu neinteresē. Tā ir laikmeta spilgta iezīme. Tā raksturo gan vietējās varas inteliģences pagrimumu, gan viņu pagrimuma rezultātus. Latviešiem tagad ir „ilgstpējīga politika lēnajam ilgtspējības attīstības procesam Latvijā”, „sociālā ilgtspējība”, „loģistikas risinājumu ilgtspējība”, „korporatīvā ilgtspējība”, „biznesa ilgtspējība” un vēl daudzas citas „ilgtspējības”. Tas sekmē milzīgas kroplības.
   Piemēram, Coca-Cola” interneta mājas lapā sevi piedāvā ārkārtīgi smieklīgā leksiskajā iepakojumā: „Coca-Cola, kā uzņēmums un plašs tīkls (!?) pasaulē, ar savu sadarbības partneru iesaisti ir apņēmies veicināt papildu vērtību (!?) attīstību dažādās kopienās (!?). Mēs ar lepnumu sniedzam visai pasaulei savu produkciju un apzināmies, ka visi dzīvojam uz vienas planētas (!?), par kuru visiem kopā ir jārūpējas. Ilgtspēja (!?) ir mūsu uzņēmuma būtībā (!?). Coca-Cola ilgtspējas struktūra (!?), kuru mēs dēvējam par „Es, mēs, pasaule” (!?), ir mūsu kopīgais redzējums (!?) par to, kā mēs kopīgiem spēkiem (!?) varam radīt sabiedrisku vērtību (!?) un pozitīvi (!?) ietekmēt patērētājus un kopienas (!?)”.
   Noteikti kādam lasītājam gribēsies izlasīt atbildi uz jautājumu par kulta vārdu rašanās un izplatības iemeslu. Kāpēc ir iespējama tāda mežonība kā „Coca-Cola” mājas lapā?
   Valoda ir cilvēka otra seja. Viena seja ir tā, kuru svešvārdā dēvē par fizionomiju. Cilvēka sejas izteiksmē atspoguļojas viņa gars, prāts, raksturs. To zina ne tikai fiziognomikas entuziasti.
   Otra seja ir valoda. Arī tā atspoguļo cilvēka prātu, domāšanas loģiskumu un kognitīvo piesātinātību, morālo atbildību pret citiem cilvēkiem. Ne velti ir tāds koncepts kā valodas kultūra. Tā galvenā jēga ir literāri pareizas valodas lietošana, lai nevienu neaizvainotu ar rupju, vulgāru, nepiedienīgu valodu.
   Kulta vārdi ir iespējami tāpēc, ka tie atbilst kāda sociālā slāņa intelektam un morālei. Šajā slānī cilvēku prāts un morāle nepretojas loģiskām novirzēm, interpretācijas kroplībām, nivelēšanai, zināšanu šarlatānismam, vērtējumu stereotipiskumam u.tml. Tie ir cilvēki, kuri nespēj domāt un runāt patstāvīgi formulētā valodā. Viņi bezprātīgi un pat ar neslēptu patosu pakļaujas valodiskajai modei, bez mazākās morālās atbildības izvēloties kulta vārdus. Kā parasti, visu sabojā cilvēciskā kvalitāte – intelektuālās un morālās attīstības zemais līmenis. Tāda ir lakoniska atbilde par kulta vārdu rašanos un izplatību.
   Saprotams, mūsu zemē par „ilgtspējību” domāja, runāja un rakstīja vienmēr. Tas notika ne tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. „Ilgtspējība” faktiski ir cilvēciskās apziņas neatņemams atribūts. Cilvēki vienmēr vēlas noskaidrot savas darbības objektīvi nepieciešamo, teorētiski un praktiski iespējamo ilgumu. Vienīgi latviešu tautā agrāk tas notika bez šī modīgi tizlā jaunvārda „ilgtspējība”.
   Piemēram, par Latvijas valsts nākotni jau „atmodas” periodā domāja, runāja un rakstīja, lietojot tādus vārdus kā „attīstības perspektīvas”, „attīstības nepārtrauktība”, „attīstības stabilitāte”, „attīstības nepieciešamība”, „stratēģiskā attīstība”. Pēc LR atjaunošanas pirmajos gados dažādus attīstības scenārijus mīlēja izstrādāt zinātnieki – ekonomisti, juristi,  sociologi, vēsturnieki. Dažkārt tas notika kopā ar stratēģiski domāt spējīgiem politiķiem, rakstniekiem, filosofiem. Par valsts nākotni rūpējās cilvēki, kuru reputāciju cementēja profesionālā kompetence un autoritāte, zinātniskie nopelni un mākslinieciski radošie nopelni. Tie bija cilvēki ar loģisku domāšanu un terminoloģiski precīzu valodu. Viņiem nebija pieņemama jebkāda veida modīga ākstīšanās. Viņu valodā kulta vārdi neeksistēja.
   Kulta vārdu invāzija sākās ar paaudžu maiņu. Kulta vārdi „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana”, „konkurētspēja”, „ilgtspējība” nostiprinājās reizē ar brīvvalsts gados izaudzināto un izskoloto inteliģenci, kura kalpo nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Tie ir cilvēki ar izglītības biznesa firmās iegūtiem (pirktiem) izglītības dokumentiem. Starp viņiem kāda daļa skaitās zinātnieki ar doktora grādu. Vienīgi nekas nav zināms par viņu zinātniskajiem darbiem. Ja agrāk nebija šaubas, ka par valsts nākotni izsakās īsti zinātnieki un īsti speciālisti, tad tagad tādas šaubas ir pirmajā vietā. Skaidri ir redzams, ka brīvvalsts kadru auklējumam piestāv kulta vārdi. Viņi bez kulta vārdiem neprot dzīvot. Kulta vārdi ir viņu cilvēciskuma organiska sastāvdaļa.
   Kulta vārdu un cilvēciskuma simbiozes uzskatāms piemērs bija kārtējā nesenā spriešana par Latvijas „ilgspējību”. Portāls „Delfi” 2018.gada 8.septembrī sniedza šādu informāciju: „Kā ziņots, tuvojoties 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska vizītei Latvijā, Rīgas Biznesa skola (RBS) un Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija sestdien pulksten 10 rīkoja līderu (!?) paneļdiskusiju "Kādas vērtības var nodrošināt Latvijas attīstības ilgtspējību?" pāvesta Franciska vizītes kontekstā.[..] Diskusijas mērķis bija aktualizēt (!?) jautājumus par valsts ilgtspējīgu attīstību, kurus pasaules arēnā (!?) valstu līderiem uzdod pāvests. Šie jautājumi saskan (!?) arī ar Latvijā aktuālām problēmām, piemēram, korupcija, sociālais taisnīgums, tirgus regulācija, patērētāju sabiedrība, demogrāfija, solidaritāte un citus (!?). Paneļdiskusijā piedalījās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, RBS direktors Jānis Grēviņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova, uzņēmējs, RBS Padomdevēju Konventa loceklis Viesturs Kulikovskis, LTRK prezidents, augstskolas „Turība” īpašnieks Aigars Rostovskis, "PWC" priekšsēdētāja, FICIL priekšsēdētājas vietniece Zlata Elksniņa-Zaščirinska, LU docents Andrejs Mūrnieks un RBS studente Marta Muižniece. Diskusiju vadīja RBS asociētais profesors Klaudio Andress Rivjera.”
   Izrādās, Rīgas katoļu kūrijas vadītājs arī nevar iztikt bez kulta vārdiem. Viņa valodā vizuļo gan „daudzi izaicinājumi”, gan „Latvijas ilgtspējīga attīstība”. Iespējams, neiztika arī bez „riskiem”. Internetā ir citēti tikai atsevišķi fragmenti no viņa „ilgtspējīgās” runas.
   Stankeviča kunga runas daži fragmenti atstāj ļoti drūmu iespaidu. Atklājas šaušalīgas nepilnības zināšanās par ekonomiku, kultūru, ētiku. Neceļas roka komentēt tādus jēdzieniski neskaidrus un pretrunīgus izteikumus kā „Labās vērtībās balstītai ekonomikai galvenais ir garīgā kvalitāte (!?), nevis materiālā labklājība (!?)”, „Arī ēnu ekonomika mums pastāv tāpēc, ka vairums vēl darbojas individuālās (!?) interesēs, nevis tautas kopējam labumam (!?)”, „Latvijas valstī ir novērojama, lai arī nepilnīga (!?), tomēr reāla (!?) vienotība daudzveidībā (!?) - gan attiecībā uz kultūrām, gan konfesijām”.
   Dīvainas ir Stankeviča kunga sapņu vīzijas par Latviju”. Tās viņš iedala „trīs dimensijās” (aicinu atcerēties latviešu mietpilsoņu kulta personas Maijas Kūles „jābūtības dimensiju”).
   Portālā „Delfi” lasāms: „Pirmā ir materiālā dimensija, jo ir jānodrošina pamatvajadzību (!?) apmierināšana, lai cilvēks varētu domāt par augstākiem mērķiem(!?)”.
   Tālāk teikts: „Otrā dimensija ir "kultūras detoksikācija" (!?). Pēc viņa domām, Latvijas kultūrā patlaban ir ļoti spēcīga ideoloģiskā dimensija (!?), kultūra nekalpojot (!?) patiesībai. "Es pretojos tēzei, ka kultūra ir neitrāla, jo mākslas darbs izsaka cilvēka iekšējo stāvokli. Tā var būt par līdzekli gan, lai cilvēku celtu un humanizētu [..], gan, lai apstulbinātu cilvēkus un slavinātu sistēmu," teica Stankevičs.”
   Neslēpšu – ilgāku laiku nebija lasīta tik nekompetenta izpratne par kultūru. Interesanti būtu no Stankeviča kunga dzirdēt, kurš jeb kuri uz Zemes nepretojas „tēzei, ka kultūra ir neitrāla”.
   Par trešo dimensiju portālā teikts: „Trešā dimensija ir garīgā, bez kuras Latvijas ilgtspējīgu attīstību sasniegt nevarēs, viņš pauda, piebilstot, ka tā vairāk (!?) ir baznīcas misija strādāt ar konkrēto cilvēku, lai viņa sirds dziļumos notiek pārmaiņas. "No piesārņotas cilvēka sirds - ar netikumiem, alkatību - izplūst piesārņojums, gan ekoloģiskais (!?), gan politiskais, gan ekonomiskais," klāstīja arhibīskaps”.
   Pārliecinoties par Stankeviča kunga izglītotības, domāšanas, izpratnes katastrofāli zemo līmeni, normālā valstī tās vadītājiem būtu jārisina nepatīkama problēma pavēsta vizītes priekšvakarā. Normālas valsts vadītājiem pamatoti rastos jautājums „Vai Stankeviču drīkst rādīt Romas pāvestam?”. Tāds „ilgtspējīgi” neizglītots cilvēks ne tikai apkaunos valsti, bet arī pazemos pāvestu. Pāvests būs dusmīgs un pukosies „Vai jūs mani uzskatāt par tādu pašu muļki un neizglītotu muldoņu?”.
  
  

trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Reputācijas šķidrā reputācija




   Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais institūts. Reputācijas sociālais institūts sāk funkcionēt tad, kad ir vismaz divi cilvēki un katram no viņiem ir reputācija otra cilvēka acīs. Cilvēku skaita pieaugums ir veicinājis reputācijas sociālā institūta visdažādākās gradācijas. Mūsdienās tiekamies ar civilizācijas reputāciju, valsts reputāciju, rases reputāciju, nācijas reputāciju, tautas reputāciju, šķiras, strata, organizācijas, firmas, partijas, baznīcas reputāciju. Katram relatīvi noslēgtam sociālajam veidojumam mēdz būt reputācija. To var dēvēt par kolektīvo reputāciju. Tā attiecas uz doto kolektīvu – cilvēku grupu, ko saista kopīga darbība vienā un tajā pašā uzņēmumā, iestādē, organizācijā.
   Taču, protams, mēdz būt ne tikai kolektīvā reputācija, bet mēdz būt arī individuālā reputācija – konkrēta cilvēka reputācija sabiedrībā. Tādā gadījumā visbiežāk tiek fiksēta attiecīgā cilvēka profesionālā reputācija, augstu vērtējot viņa profesionālo talantu un meistarību.
   Bet ne vienmēr individuālā reputācija balstās uz izcilu profesionālismu un izcilu kvalifikāciju. Individuālo reputāciju var nosacīt cilvēciskās īpašības: cilvēka uzskati un uzskatu konsekvence, cilvēka attieksme pret garīgumu un metafiziskām atziņām, cilvēka morālā pārliecība, cilvēka idejiskā pozīcija nacionālajos jautājumos un politiskajos jautājumos. Cilvēki ar augstu cilvēcisko reputāciju ne reti sabiedrībā kļūst uzskatu līderi un morālie garanti. Viņus sāk emocionāli dēvēt par tautas sirdsapziņu. Diemžēl to jaunākajos laikos veikli iemanījās izmantot speciālie dienesti ideoloģiski politiskā nolūkā, apzināti medijos „uzpiarējot” uzskatu līderus, morālos garantus, tautas sirdsapziņas un cita veida cilvēciskos simulakrus. Latvijas teritorijā tas intensīvi notika no aizvadītā gadsimta 70. gadiem. Nedēļas laikraksts „Literatūra un Māksla” faktiski bija VDK specifiska filiāle – cilvēcisko simulakru dzemdību nams.
   Piemēram, „perestroikas” nelietīgajās mahinācijās ļoti plaši tika izmantoti cilvēciskie simulakri, tautā zombējot „brīvību”, „neatkarību”, „atvērtību”, „demokrātiju”. Par to, ka izkļūšana no vienas elles praktiski kļuva nogrimšana vēl lielākā ellē, atbildīgi ir ne tikai LKP/VDK nelieši, dažāda kalibra nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji. Atbildīgi ir arī cilvēciskie simulakri – „atmodas gaišie spēki”.
   Pēcpadomju gados, un tas ir skaidri manāms, LR speciālie dienesti nenodarbojas ar cilvēcisko simulakru „uzpiārēšanu” un izmantošanu nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma sargāšanā. Tas nav vajadzīgs, jo noziedzīgo valstiskumu dedzīgi
sargā latviešu varas inteliģence - latviešu tautas „miljons”. Aizvadītajos 30 gados cilvēcisko simulakru ģenēze ir bijusi privātā griba, laiku pa laikam kādam varas inteliģences nekaunīgam tipam sabiedrībai sevi piedāvājot kā „jābūtības dimensijas”, „eirodzīves”, „ceturtās atmodas” un citu pseidokonceptu  guru.
   Atšķirība starp padomju laiku un pēcpadomju laiku ir vēl vienā ziņā. Padomju laikā VDK bija viegli strādāt, jo cilvēki plaši interesējās par literatūru un mākslu, apmeklēja mākslas izstādes, pie grāmatveikaliem pirms saullēkta stājās rindā pēc jaunākajiem dzejas krājumiem, romāniem. VDK bija viegli „uzpiarēt” cilvēciskos simulakrus, piemēram, no dzejnieku, gleznotāju aprindām. Tagad DP nākas ņemt vērā šausmīgi trulo attieksmi pret mākslu, literatūru, radošām personībām. DP droši vien visvieglāk būtu „uzpiarēt” par „tautas sirdsapziņu” kādu zagli, daunu, geju, Idiotijas Titānu izglītības un zinātnes ministra krēslā.
   Sabiedriskajā apziņā reputācijai ir grandiozs sociālais statuss. Tā tas ir bijis visā cilvēces vēsturē. Arī pašlaik ir maksimāli augsts sociālais statuss. Starp nopietniem cilvēkiem plaši izplatīts ir viedoklis par reputācijas fundamentālo un totālo jēgu.
   Piemēram, tautas reputācija tiek uzskatīta par svarīgāku tautas atribūtu nekā tautas valsts, tautas valstiskā neatkarība, suverenitāte, politiskās iekārtas demokrātiskums. Tā uzskata cilvēki, kuru pārliecībā dzīvi virza un padara cilvēciski cienīgu morāle. Viņu pārliecībā dzīves galvenais virzošais spēks ir sabiedrisko normu, principu un noteikumu kopums - morāles sistēma. Tā tikumiski reglamentē cilvēku rīcību sabiedrībā un viņu izturēšanos pret citiem cilvēkiem. Šajā reglamentācijā visu izsķir reputācija.
   Reputācijas absolutizēšana ir vispārzināma nostāja. Reputācija ir visefektīvākais līdzeklis sabiedriskajai kontrolei. Ja nav reputācijas, tad nevar būt nekādi panākumi un nevar būt augsts sabiedriskais vērtējums. Reputācija vienmēr iet pa priekšu. Tas attiecas gan uz sociālajiem kolektīviem, gan uz atsevišķiem cilvēkiem. Vispirms uzzinām par kolektīva vai cilvēka reputāciju. Tikai pēc tam uzzinām citu informāciju.
   Reputācija ir nemateriāls labums. Turklāt neierobežots nemateriāls labums. Ja materiāliem labumiem (mantai, naudai) vienmēr ir kaut kāds galapunkts, tad reputācijai tāds galapunkts neeksistē.
   Tiesa, dažkārt par reputācijas galapunktu uzskata sirdsapziņu. Sirdsapziņa esot svarīgāka par reputāciju, un sirdsapziņa nosaka reputācijas robežas. Cilvēks var cienīt tikai savu sirdsapziņu, kas ir viņa galapunkts jebkurā rīcībā. Tādā gadījumā reputācijai nav būtiskas nozīmes.
   Sirdsapziņas fetišizēšana ir izaicinošs cinisms attieksmē pret reputāciju. Tas ir saprotams. Cilvēks vēlas būt ideāli patstāvīgs. Cilvēks vēlas balstīties tikai uz savu pašcieņu, kas viņā izraisa garīgās autonomijas sajūtu. Reputācijas „tarificēšanā” rosās citi cilvēki. Faktiski citi cilvēki ir reputācijas „tarificētāji”. Bet tas daudziem nepatīk. Nepatīk tiem, kuri nevēlas citu cilvēku iejaukšanos viņu garīgajā un morālajā pasaulē.
   Reputācija ir ne tikai labums, bet arī manāms slogs, uzspiežot milzīgu atbildību un reputācijas slavas saglabāšanu pārvēršot nemitīgā rūpju pilnā procesā. Ar sliktu reputāciju esot vieglāk dzīvot. Tāda ironija ir bieži dzirdama. Ja nav laba reputācija, tad var atļauties kādu vaļību, nepiedienību, apgrēcību. Turpretī ar labu reputāciju visu laiku esot jādzīvo bailēs zaudēt labu reputāciju.
   Jautājums par reputācijas zaudēšanu ir kardināls jautājums. Atbilde uz šo jautājumu cilvēces vēsturē visus gadu tūkstošus ir bijusi tikai viena: zaudētu reputāciju nemūžam nevar atgūt. Reputācija veidojas gadiem, to var zaudēt dažās minūtēs un to nekad vairs nevar atgūt. Tā teikt, reputācija ir vienreizējas lietošanas produkts. Par neiespējamību atgūt zaudētu reputāciju nekad nav bijusi polēmika. Sociuma vēsturiskajā atmiņā vienmēr saglabājas informācija par zaudēto reputāciju. Šo informāciju var neatgādināt katru dienu un var neatgādināt gadiem ilgi. Taču šī informācija nav izdzēsta no sociuma vēsturiskās atmiņas un nepieciešamības brīdī momentā var tikt izmantota.
   Ja priekšstasts par reputācijas substanci (būtību un  to, kas ir pamatā) vēsturiski nav mainījies un acīmredzot arī nekad nemainīsies, tad savādāk ir ar reputācijas autoritāti. Citiem vārdiem sakot, ar reputācijas reputāciju. Reputācijas sociālā institūta autoritāte laika gaitā ir pamatīgi izmainījusies.
   Piemēram, sargājot savas sievas un savu reputāciju, Puškins  30 reizes piedalījās divkaujās. 15 reizes viņš bija divkaujas iniciators. Ne visas divkaujas notika, jo tika panākts izlīgums. Kā zināms, Puškins mira divas dienas pēc gūtā ievainojuma pēdējā divkaujā.
   Un tagad salīdzinoši padomāsim, kāda attieksme pret savu reputāciju ir tādiem latviešu tautas spīdekļiem kā VVF, Mūrniece, Āboltiņa, Godmanis, Šķēle, Repše, Lembergs, Šadurskis, Vējonis, Brigmanis, Pavļuts, Gobzems, Pabriks, Dūklavs, Kučinskis, nosaucot tikai garīgi veselos mūsu slavenos „politiķus”, oligarhus un nenosaucot garīgi slimos daunus, homoseksuālistus, kuri 2018.gadā pirms parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī masveidā pārņem tautas politisko skatuvi.
   Pašlaik dzīvojam radikālā, agresīvā, reakcionārā, nekaunīgā, bezatbildīgā vērtību pārvērtēšanas laikmetā. Īstenībā nekas netiek pārvērtēts, bet tiek noliegts, atmests, izsmiets. Visas iepriekšējās kultūras vērtības tiek pakļautas ārprātīgai destrukcijai – sairumam, sabrukumam, sagraušanai, normālas struktūras izjaukšanai. Gudri cilvēki šo ārprātīgo destrukciju sauc par metafizisko kritumu. Praktiski tas nozīmē nespēju un nevēlēšanos ņemt vērā realitātes pirmpamatus un  pirmelementus. Neapšaubāmi, fenomens vārdā „reputācija” nespēja izvairīties no metafiziskā krituma.
   2018.gada 23. augustā portālā „Delfi” bija lasāms: „Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas "Moneyval" ziņojums negatīvi ietekmē Latvijas reputāciju, bet tā tiks atjaunota (!?), ceturtdien žurnālistiem atzina Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienests) vadītāja Ilze Znotiņa. Ceturtdien Finanšu sektora attīstības padomes sēdē tika uzklausīts "Moneyval" priekšsēdētāja Daniela Telesklafa ziņojums par finanšu noziegumu situāciju Latvijā un rekomendācijām to apkarošanai. Atbilstoši ceturtdien publicētajam "Moneyval" ziņojumam Latvijai noteikts pastiprināts kontroles režīms, jo Latvija saņēmusi zemu vai vidēju novērtējumu pēc vairākiem efektivitātes kritērijiem. "Moneyval" Latvijas rīcību atzīst par mazefektīvu divās jomās - patiesā labuma guvēju noteikšanā un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas finansēšanas novēršanā.  Znotiņa uzsvēra, ka "Moneyval" vērtējums par Latviju ir objektīvs, tāpēc nevajadzētu tērēt laiku, mēģinot apstrīdēt vai iebilst vērtējumam. "Patlaban ir ārkārtīgi ātri jāvirzās uz priekšu rekomendāciju ieviešanā, atvēlot tam intelektuālus un finansiālus resursus. "Moneyval" rekomendāciju ieviešana ir pats svarīgākais darbs, nevis blakus darbs, jo sekas var būt nopietnas un tālejošas," sacīja Kontroles dienesta vadītāja.”
   Latvijā tā nav pirmā reize, kad kāds vēlas atjaunot reputāciju. 2018.gada 9.maijā kādā medijā bija lasāms: „Banku sektora notikumi šī gada sākumā deva triecienu Latvijas starptautiskajai reputācijai, un tagad jāstrādā, lai to atgūtu (!?), uzskata Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis.”
   Tāda šķidra attieksme pret reputāciju ir aplama, nezinošo, neizprotoša, bezatbildīga, dumja, mānīga. Reputāciju nevar atgūt. Slikta reputācija saglabājas līdz pasaules galam. Tā tas būs arī ar Latvijas slikto reputāciju. Prātulas par reputācijas atgūšanu „otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) ir radušās, pārvērtējot senseno vērtību „reputācija” atbilstoši tagadnes iracionālās, postmodernistiskās, neoliberālās apziņas kroplajām vajadzībām. Tādas prātulas liecina par mūsu valdošās kliķes un birokrātijas cilvēcisko mazvērtību. Kabinetos rosās kadri, kuriem nevar būt nekāda profesionālā un cilvēciskā reputācija. Protams, viņus tas neuztrauc, jo principā nevar uztraukt. Viņu smadzenēs apmierināti smaida metafiziskais kritums.

sestdiena, 2018. gada 1. septembris

Jaunākās idiotisma šaušalas



   Jaunākās idiotisma šaušalas centīsies apstiprināt Ministru kabineta sēdē 2018.gada 4.septembrī. Ja jaunākās idiotisma šaušalas tiks apstiprinātas, tad Latvijas skolotāji kļūs valdošās kliķes ķīlnieki uz mūžīgiem laikiem. Valdošā kliķe ar Latvijas skolotājiem varēs neierobežoti manipulēt, jo no valsts politiskās varas kaprīzēm būs atkarīgas skolotāju eksistences iespējas. Turklāt fiziskās eksistences iespējas! Ne vairāk un ne mazāk! Ja valdošā kliķe sadomās, tad jebkurā brīdī varēs skolotājiem pārtraukt maksāt algu, un tādējādi skolotāji tiks atstāti bez eksistences līdzekļiem.
   Jaunākās idiotisma šaušalas ir izšļakstījusi latviešu varas inteliģence. No vienas puses nekā jauna nav. Gorbačovs teiktu „Process turpinās”. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence konsekventi izrāda garīgā darba veicējiem netipisku spēju. Tā ir spēja, kas ir ne vien netipiska, bet arī principā nepiedienīga garīgā darba veicējiem. Normālās zemēs no inteliģences neviens negaida tādu spēju. Inteliģencei pilnīgi nepiestāv tāda spēja. To apzinās katrs cilvēks. Arī pati inteliģence to apzinās. Tāpēc normālās zemēs inteliģence rūpējas par tādas spējas nepieļaušanu.
   Par to nekad nav rūpējusies latviešu varas inteliģence. Latviešu varas inteliģence regulāri ir demonstrējusi spēju vislielākās muļķības (svešvārdā idiotismu) pastrādāt izglītībā. Saprotams, tas ir negaidīti. Izglītība ir garīgās darbības sfēra. Ar izglītību nodarbojas garīgā darba veicēji. Bet tas automātiski norāda, ka garīgā darba veicēji perfekti pārzina izglītības sfēru un viņi nav spējīgi pastrādāt muļķības izglītībā. Tas ir loģiski. Izglītība ir tā sfēra, kurā inteliģence jūtas kā zivs ūdenī. Sabiedrība to zina un tāpēc pilnīgi uzticas inteliģencei. Sabiedrībai pat prātā nevar ienākt, ka inteliģence, garīgā darba veicēji, izglītībā var pastrādāt muļķības.
   Pēcpadomju Latvijas izglītības vēsture ir idiotisma vēsture. Tā pagaidām ir fiksēta atsevišķos kritiskos materiālos presē, internetā. Idiotisma vēstures apkopojumu nebūs grūti sastādīt. Katrs idiotisms ir ticis konstatēts un nosodīts, kaut gan idiotisms vienmēr ir turpinājies. Tautas inteliģences viedoklis nekad nav ņemts vērā. Idiotisms varēja netraucēti turpināties tāpēc, ka LR nav normāla valsts un 30 gadus ir pastāvējis nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. To institucionāli uztur un sargā nekur nederīga varas inteliģence, spējot izšļakstīt uz visām pusēm vienīgi nacionāli reakcionāras un profesionāli bezjēdzīgas šaušalas.
   Pirms jaunā mācību gada augusta pēdējā dienā Šadurska vadītā slavenā ministrija Vaļņu ielā atkal sabiedrību aplaimoja ar jaunu idiotisma porciju. Šaušalīgu porciju! 4.septembrī MK sēdē ministrs Šadurskis prezentēs idiotismu ar nosaukumu „Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā valsts piedalās vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanā vidējās izglītības pakāpē atbilstoši minimāli pieļaujamajam izglītojamo skaitam, un kritērijiem maksimāli pieļaujamajam izglītojamo skaitam”.
   2018.gada 31.augustā portālā „Delfi” par idiotisma šaušalīgo porciju bija lasāms: „Ja vidusskola vairākus gadus pēc kārtas nesasniegs noteiktus izglītības kvalitātes kritērijus, tā varētu nesaņemt valsts budžeta finansējumu pedagogu algām, liecina Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotais noteikumu projekts par kritērijiem un kārtību pedagogu darba samaksas finansēšanā vidusskolas posmā. Noteikumu projektā ietverta norma, kas nosaka, ka, aprēķinot un sadalot valsts budžeta mērķdotāciju pedagogu darba samaksas finansēšanai, tiek paredzēts ņemt vērā vairākus kritērijus - viens no tiem paredz minimālo skolēnu skaitu, bet otrs - izglītības kvalitātes rādītājus. IZM noteikusi, ka izglītības kvalitātes rādītāji būs primāri finansējuma piešķiršanai.”
   Tā ir nedzirdēti nelietīga un idiotiska pieeja, kas varēja rasties tikai izcili nelietīgās un dumjās galvās. Tādus noteikumus var izstrādāt vienīgi kaut kādi morālie un intelektuālie kropļi. Tik nacionāli ciniska pieeja nebija agrāk sastapta. Tādai pieejai ir genocīda smaka. Tādu nelietību un nacionālo bezatbildību var pastrādāt vienīgi fundamentālas cilvēciskās nevērtības. Faktiski alga ir jāatņem Idiotisma Titānam Šadurskim un viņa "ekspertiem".
   Ja kādā vidusskolā nav kārtības, tad pie tā ir vainīga ministrija, bet nevis skolotāji. Ministrijas pienākums ir katrā mācību iestādē panākt noteiktu darba kvalitāti, kā arī apvienot skolas latviešu tautas demogrāfiskās katastrofas apstākļos. Skolotāji nevar apvienot skolas, lai klasē būtu zināms skolēnu skaits. To var izdarīt tikai priekšniecība – valsts attiecīgā institūcija; respektīvi – ministrija. Par kārtību izglītības iestādēs atbild valdība, bet nevis skolotāji. Ja izglītības iestādē kaut kas ir greizi, tad par to atbildība ir jāuzņemas attiecīgajām varas struktūrām. Tām ir jānovērš trūkumi, bet nevis jāatņem skolotājiem algas. Lieki būtu atgādināt, kas ir jādara nekārtību novēršanai skolā. Vispirms ir jāmaina skolas vadība. To katrs normāls cilvēks saprot. Nesaprot tikai Vaļņu ielas nelieši ar neliešu sejām priekšnieku kabinetos.
   Pat negribas ticēt tik bezatbildīga un tautai kaitīga "noteikumu projekta" iespējamībai savā dzimtenē. Vai tiešām darbam Vaļņu ielā Šadurskis ir savervējis sev līdzīgus kadrus bez profesionālās kompetences un bez smadzenēm vispār? Un tas notiek parlamenta vēlēšanu priekšvakarā! Tas notiek 1.septembra priekšvakarā, valdošajai kliķei nepārprotami demonstrējot kolosāli necienīgu izturēšanos pret skolotājiem!
   Vai tiešām latviešu tauta ir tik dumja, ka tai var bez bailēm piespēlēt tādu nelietību un reizē tādu ārprātīgu muļķību? Ar kādu noskaņojumu pēc 4.septembra klasē dosies skolotāji – valdošās kliķes ķīlnieki?
   Vai tiešām latviešu tautai ir nepieciešams vēl kāds pierādījums divu substanču esamībai dievzemītē ar nosaukumu „Latvijas Republika”? Skaidri un gaiši ir redzams, ka LR eksistē kriminālās oligarhijas sargsuņu substance un sabiedrība kā atsevišķa substance ar savām izdzīvošanas problēmām. Idiotisma Titāna jaunākā iniciatīva ir valsts klaja norobežošanās no valsts pilsoņiem. LR pie varas ir antropomorfi radījumi. Viņi nevēlas pieļaut abu substanču simbiozi. Kriminālās oligarhijas sargsuņiem ir jābūt savai dzīvei, bet sabiedrībai ir jābūt savai dzīvei.








pirmdiena, 2018. gada 20. augusts

Rektores filosofiskā instalācija



   
   2018.gada 15.augustā portāls „Delfi” iepazīstināja ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektores Rūtas Muktupāvulas „viedokļiem”. Lasītāji ieguva rektores filosofiski iesaiņoto „viedokļu” kombināciju. Rektores vispārīgos prātojumus var droši dēvēt par postmodernistisku filosofisko instalāciju.
   Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu valdnieka postmodernisma viens no galvenajiem žanriem. Instalācija ir mūsdienu šķebīgo dvēseļu prieks, bauda, lepnums, radošais rezultāts un radošā uzvara. Instalācijas godpilnā vēsture sākās ar tualetes poda (pisuāra) eksponēšanu mākslas izstādē. Respektīvi, sākās ar skandālu jeb, smalkāk sakot, skandāla estētiku.  
   Instalācijas žanrā veido „mākslas” darbus no dažādiem priekšmetiem un dažādiem materiāliem. Instalācijā priekšmeti un materiāli zaudē praktisko funkciju un iegūst jaunu funkciju – simbolisko, estētisko, emocionālo, intelektuālo, sociālo, seksuālo, politisko, ideoloģisko, konceptuālo. Instalācijas funkciju nosaka katrs skatītājs atkarībā no sava pasaules uzskata, tās dienas noskaņojuma, prāta attīstības, gaumes izsmalcinātības, seksuālās orientācijas, vielmaiņas gremošanas procesos un vēdera iziešanas nepieciešamības.
   Instalācija ir eklektiska kompozīcija. Tajā var tikt izmantots viss kaut kas. Sprēgā perspektīva metode: jo nesaderīgāki priekšmeti, materiāli un neordinārāka kombinācija, jo skaistāks „daiļdarbs”, valdzinošāks „mākslinieciskums” un prāvāks honorārs.
   Postmodernisma laikmetā var būt visdažādākās formas instalācijas, jo cilvēku visos esamības segmentos valda postmodernistisks domāšanas veids, postmodernistisks skatījums uz dzīves realitāti, kā arī postmodernistiskas zināšanas un postmodernistiska profesionālā kompetence.
   Zināšanu un kompetences jomā postmodernisms sagādā patīkamas priekšrocības. Teiksim, instalācijas autors var neprast zīmēt, krāsot ar otu un lietot krāsu paleti. Postmodernisma „mākslinieks” ir daudz laimīgāks nekā mākslinieks, kura profesionālā kompetence nav iedomājama bez prasmes zīmēt. Bez prasmes zīmēt nevar kļūt mākslinieks. Uz postmodernismu tas neattiecas. Postmodernistam zīmēt nav jāprot.
   Postmodernisma laikmetā arī zināšanas nav vajadzīgas. Postmodernisma laikmetā galvenais ir „viedoklis”, bet nevis mācību grāmatu un speciālās literatūras sniegtās zināšanas. Tāpēc tagad ne tikai Latvijā nekādu pretestību nesastop izglītības dokumentu tirdzniecība, atmetot mācīšanos un studēšanu. Postmodernisma laikmeta cilvēkam ir „viedoklis” par visu uz pasaules un viņpasaulē. Tas nekas, ka pagaidām sabiedrības kāda daļa viņa „viedokļus” uzskata par bezjēdzīgu postmodernistisko instalāciju. Šī sabiedrības daļa drīz izmirs, un Visumā plunčāsies tikai postmodernistisko „viedokļu” bagātnieki.
   „Delfi” rīkojās ļoti pareizi, sabiedrībai tuvplānā atsedzot rektores kundzi. Rūta Muktupāvula ietilpst tajā morālajā un intelektuālajā formācijā, par kuru sabiedrībai ir jābūt lietas kursā.  Šo formāciju sauc „Izglītības darbinieki”. Tajā ietilpst skolotāji, skolu direktori, augstskolu docētāji, rektori, prorektori utt.
   Ikvienam ir labi zināma šīs formācijas grandiozā sociālā slodze. No izglītības darbiniekiem ir atkarīgs jaunās paaudzes gaišums. Tātad ir atkarīga tautas nākotne. Sabiedrībai ir jāzina, kādas cilvēciskās un profesionālās kvalitātes izglītības darbiniekiem tiek uzticēta jaunā paaudze. Pats par sevi ir saprotams, ka sabiedrība vēlas uzticēt jaunās paaudzes audzināšanu un izglītošanu maksimāli piemērotai izglītības darbinieku formācijai.
   Augstskolām un augstskolu akadēmiskajam personālam sabiedrība izvirza papildus prasības. Tādas papildus prasības netiek izvirzītas vispārizglītojošām skolām un skolotājiem. Augstskolai ir jābūt zinātniskās pētniecības centram. Augstskolu personālam ir jābūt zinātniski apdāvinātam. Augstskolu docētājiem ir jānodarbojas ar zinātnisko pētniecību. Viņiem ir jāgatavo raksti, monogrāfijas, mācību līdzekļi studentiem. Savukārt augstskolas rektoram ir jābūt ne tikai paraugam zinātnē, bet arī jābūt teicamam zinātnes organizatoram.
   Publikācijas virsrakstā ir izmantots rektores teiktais „Delfi” žurnālistei „Dzimumu nevienlīdzība ir zemkopju sabiedrības mantojums”. To sacīja Latvijas Kultūras akadēmijas rektore. To nesacīja sieviete ar septiņu klašu izglītību un ģimenes virtuvē iegūto papildizglītību. Viņa tā drīkstētu teikt. Viņai tas būtu piedodams. Taču to sacīja zinātņu doktore un profesore. Tāds apgalvojums ir pilnīgi aplams. Tā var teikt šarlatāns – nelietpratējs, kas, izmantodams cilvēku uzticību, sevi uzdod par speciālistu.
   Apgalvojumā ir milzīgas aplamības.
   Aplamība attiecas uz vārdiem „dzimumu nevienlīdzība”. Vārdiem „dzimumu nevienlīdzība” vienmēr ir ideoloģiski demagoģiskā jēga. Turklāt „dzimumu nevienlīdzība” ir stereotipisks aizspriedums. Tas ir tāds pats stereotipisks aizspriedums kā „rasu nevienlīdzība”. Vārdus „dzimumu nevienlīdzība” demagoģiski lieto politiskā diskusijā par vienādām iespējām visiem sabiedrības locekļiem. Tas tiek nekorekti darīts, labi apzinoties objektīvās atšķirības starp dzimumiem un fatālo nespēju pārvarēt objektīvās atškirības.
   Aplamība attiecas uz „mantojumu”. Lietojot vārdu „mantojums”, rektore acīmredzot domāja vēsturiski seno zemkopju sabiedrību. Nākas apbēdināt rektori. Diemžēl senajā zemkopju sabiedrībā dominēja matriarhāts. Valdīja sievietes-mātes, par kuru likteni moderni („genderiski”) ir norūpējusies rektores kundze. Viņa neņem vērā arī tagadni. Daudzās zemēs zemkopju sabiedrība pastāv arī šodien, un tajās var būt politiski ideoloģisks diskurs par sociālo vienlīdzību.
   Pateikta ir milzīga aplamība. Senajā zemkopju sabiedrībā neeksistēja aizspriedums „dzimumu nevienlīdzība”. Vēsturnieki, antropologi, etnogrāfi, arheologi, etnologi, filosofi, kulturologi par to neraksta. Tāds aizspriedums neeksistēja ne politiskajā kontekstā, ne kādā citā kontekstā. Senajā zemkopju sabiedrībā nebija odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību. Odiozā tendence panākt dzimumu vienlīdzību sākās tikai XIX gs. nogalē. Odiozā tendence ietilpa anarhisma kustības un feminisma kustības ideoloģijā. Pie mums par to vislabāk zināja Dora Stučka, dzimusi Pliekšāne, kura tulkojusi latviski A.Bēbeļa „Sieviete un sociālisms” un F.Engelsa „Sociālisma attīstība no utopijas par zinātni”. Vēl labi zināja Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (dzimšanas dokumentos Rozenvalde), vēlāk Elza Pliekšāne, plašāk pazīstama kā Aspazija - literāte un viena no emancipācijas problemātikas kutinātājām latviešu daiļliteratūrā, par ko viņu iemīlēja un apprecēja Jānis Krišjānis Pliekšāns, plašāk pazīstams kā Rainis.
   Starp citu, XIX gs. nogalē anarhisms un feminisms bija pilsētnieku mode, bet nevis zemnieku mode. Anarhisms un feminisms sākās, pateicoties ateisma izplatībai. Anarhisma un feminisma ģenēze bija iespējama tikai tad, kad Rietumu civilizācijas inteliģenci masveidā sāka iepriecināt devīze „Dievs ir miris” un tāpēc viss ir atļauts, ātri nonākot līdz šodienas „kaifam” par trijiem dzimumiem, dzimuma maiņu, bezdzimuma „Homo”, transseksuāļiem, transpersonām, trešo dzimumu – hermafrodītiem, viendzimumu laulībām, viendzimumu „ģimenēm” utt.
   Jebkurā reliģiskajā koncepcijā uz pasauli lūkojas kā uz bināru veidojumu. Jebkurā reliģiskajā koncepcijā ir runa par sievietes un vīrieša vienotību un savstarpējo organisko saistību. Tā tas ir arī kristiānismā. Jēzus Kristus vienādi izturējās pret sievietēm un vīriešiem. Apustulis Pāvils sacīja: „Tomēr ne vīrs ir kas bez sievas, ne sieva bez vīra tā Kunga draudzē. Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas viss ir no Dieva” (1. Korintiešiem 11: 11-12). Bet tas, kas ir „no Dieva”, šodienas „genderistu” aptaurētos prātus pilnīgi neinteresē. Šodienas „genderistu” aptaurētajiem prātiem viņu „viedokļi” ir svarīgāki par jebkuru dabas likumu un jebkuru transcendentālo parādību.
   Un vēl starp citu, latviešu tautas izcelsme ir klasiskas zemkopju tautas izcelsme. Visticamākais, tādēļ latviešu sabiedrībā joprojām dominē „politiskais matriarhāts”. Pēcpadomju laikā LR valda sievietes. Stulbi ir Latvijā čīkstēt par „dzimumu nevielīdzību”. Dzimumu nevienlīdzība izpaužas vienīgi zagšanā. Latviešu tautā zagšana ir vīriešu privilēģija. Latviešu tautā sievietes netiek pielaistas pie zagšanas. Šajā ziņā viņas tiek diskriminētas. Izņēmumu mēdz būt, tomēr galvenie zagļi ir vīrieši. Latviešu tautā sievietes „taisa politiku” un „taisa kultūru”. Vēl nesen bija periods, kad valsts visos galvenajos krēslos sēdēja sievietes.
   Rektores postmodernistiskajā filosofiskajā instalācijā šausmīgi aplams ir šāds „viedoklis”: “Tā ir savā ziņā atpalicība pretnostatīt sieviešu un vīriešu intelektu, jo spriestspēja un gudrība nav atkarīga no dzimuma”. Tādu „viedokli” nevajadzētu komentēt. Tas ir pārāk aplams.
   Ģenētika, fizioloģija, neirofizioloģija un citas zinātnes, nepazemojot sievietes un nepazemojot vīriešus, ir noskaidrojušas ļoti pamatīgas bioloģiskās, psihofizioloģiskās, psiholoģiskās atšķirības starp abiem dzimumiem. Hormonālā regulācija atšķiras. Fundamentālas atšķirības ir evolūcijas procesā. Piemēram, jaunas ģenētiskās pazīmes vispirms rodas vīriešos, bet sievietēs rodas tikai pēc vairākām paaudzēm. Eksistē prāta divi tipi: sievietes prāts un vīrieša prāts. Vīrieša smadzenes ir par 100-150 gramiem smagākas. Starp vīriešiem un sievietēm pastāv smadzeņu funkcionālās asimetrijas atšķirības. Psihometriskie pētījumi (noskaidro rektores minēto „spriestspēju un gudrību”) liecina, ka agrīnajā ontoģenēzes (organisma individuālās attīstības) etapā (līdz apm.7 gadu vecumam) meiteņu intelektuālā attīstība apsteidz zēnu intelektuālo attīstību. Vēlāk attīstības līmenis izlīdzinās. Taču tas notiek t.s. vidus līmenī – tā teikt, starp vidusmēra sievietēm un vidusmēra vīriešiem. Būtiski atšķiras augstākais līmenis un zemākais līmenis. Šajos līmeņos vīrieši apsteidz sievietes; respektīvi, izcili gudri cilvēki visvairāk ir vīrieši, un arī vislielākie muļķi ir vīrieši. Par to tagad nav grūti pārliecināties. Kā zināms, tagad interneta troļļi (internetā vislielākie muļķi) galvenokārt ir vīrieši. Acīmredzot to nosaka tik tikko minētās atšķirības zemākajā līmenī.
   Rektores instalācijā ļoti jocīgs (romantiski sentimentāls un stereotipisks) ir „viedoklis” par zinātni un pasniedzēja darbu: „Viņa norāda, ka pasniedzēja un pētnieka darbs nav vienkāršs. Nepārtraukti tiek izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti, tāpēc ne brīdi nedrīkst atslābt. Ir jāseko līdzi visam jaunajam un jāpilnveido savas zināšanas, un katra lekciju kursa ietvaros jānorāda studentiem, kur meklēt papildu informāciju," viņa skaidro”.
   Atkal jāsaka, ka tā drīkst runāt sieviete ar septiņām klasēm, kurai romantiski sentimentālo un sterotipisko priekšstatu par zinātni un pasniedzēja darbu ir izveidojuši masu komunikācijas līdzekļi. Īsts zinātnieks un īsts pasniedzējs tā nekad neteiks. Zinātnē nekādā gadījumā netiek  nepārtraukti „izstrādātas jaunas teorijas, konstatēti jauni fakti”. Tāda smieklīga čivināšana par zinātni ir lasāma vienīgi glancētajos žurnālos. Viss ir pilnīgi savādāk. Zinātne necep „jaunas teorijas” katru dienu kā katru dienu cep kotletes, pankūkas un no rītiem cep olas ar bekonu. Markss savā mūžā izstrādāja tikai divas teorijas: ekonomisko teoriju par pievienoto vērtību un zinātniskā sociālisma teoriju par šķiru cīņu. Freids dzīvi veltīja vienai psiholoģijas teorijai – psihoanalīzei. Endzelīna zinātniskās darbības centrā bija latviešu valodas gramatikas teorētiskā izstrāde.
   Pret rektores kundzes zināšanām ir jāizturas ļoti piesardzīgi. Aplamības runā, romantiski sentimentālus un stereotipiskus štampus parasti lieto sekli mietpilsoņi. Viņu teiktajā vienmēr uzpeld daudzreiz atkārtota informācija, novazāti izteiksmes līdzekļi, trafareti un amatnieciski paņēmieni, šabloniska domāšana.
   Ļoti piesardzīgi ir jāizturas arī pret rektores kundzes profesionālo kompetenci vadīt augstskolu un vispār tiesībām atrasties izglītības darbinieku formācijā. Pilnīgi nenormāls ir viņas šāds „viedoklis”: "Jo masveidīgāka prasme, jo vairāk tā latiņa paceļas”.
   Tātad rektore jūsmo par masveidības spēju kāpināt kvalitāti – augstāk pacelt „latiņu”. Pat negribas ticēt tāda „viedokļa” iespējamībai. Patiesībā taču ir pilnīgi pretēji: jebkura masveidība pazemina kvalitāti, degradē kvalitāti, nivelē kvalitāti, sagraujot attiecīgās lietas vai parādības reputāciju. Vai tiešām rektores kundze nezina par masveidības kompromitējošo raksturu? Vai tiešām rektores kundze neizprot masu ražošanas, masu produkcijas, masu tirdzniecības, masu komunikācijas, masu kultūras, masu kultūras industrijas nelabo būtību? Un galu galā vai viņa patiešām nesaprot masu izglītības zemo vērtību? Viņa taču slavē masu izglītību! Viņas pārliecībā sanāk, jo masveidīgāka izglītība („masveidīgāka prasme”), jo tā ir vērtīgāka!
   Rektore jūsmo par bakalauru masveidības spožajām perspektīvām: „Piemēram, tas pats bakalaura līmeņa diploms liecina par to, ka cilvēks ir apguvis nepieciešamas iemaņas savā profesijā un pētniecībā, spēj analītiski domāt un radoši risināt problēmas, strādāt komandā, un ka viņam piemīt arī citas vispārējās prasmes, kas ir pieprasītas darba tirgū".
   Bet vai tā ir dzīvē? Vai dzīvē masu izglītības programmu štancētie bakalauri ir ļoti „pieprasīti darba tirgū” mūsdienu Latvijā? Vai paši bakalauri ir apmierināti ar savu izglītotību? Tā ir zināma ironija, ka ar latīņu „baccalarius” apzīmē viduslaiku nabadzīgu bruņinieku. Šodienas Latvijas bakalauri arī ir savā ziņā nabadzīgi. Viņu diploms ir masu izglītības dokuments.
   Rūtas Muktupāvulas postmodernistiskā filosofiskā instalācija liek atcerēties vienu drūmu likumsakarību. Sekla mietpilsoņa komandētā sētā īstam zinātniekam un īstam pasniedzējam visbiežāk neizdodas ilgi strādāt. Viņu izdzīvo no darba vai viņš pats aiziet no darba. Ja sekls mietpilsonis tēlo zinātnieku, profesoru, rektoru, tad viņa fonā neiederas īstas personības, bet iederas tikai pelēcības. Lieki ir atgādināt, ka sekliem mietpilsoņiem nav vietas izglītības formācijā.