Sākums un gals jeb soda neizbēgamība

   Cilvēkiem no senseniem laikiem vienmēr ir bijis pazīstams un saprotams soda neizbēgamības princips. Turklāt soda neizbēgamības princips vienmēr ir eksistējis kopā ar taisnīguma principu, kas galu galā uzvar. Taisnīgums ir iespējams tikai tad, ja netaisnības gals ir sods. Prasība par netaisnību (negodīgu rīcību) saņemt sodu ir ne tikai dogma (par nemainīgu patiesību atzīta norma), bet arī fatāla norma – nenovēršama un iepriekš nolemta norma. Šī norma ir fiksēta Bībelē un laicīgajā jurisdikcijā.

   Ļoti būtiski ir tas, ka cilvēku morāli psiholoģiskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi vēlēšanās jebkura dzīves elementa pamatus veidot saskaņā ar taisnīguma principu, lai sākums visam būtu tīrs, godīgs, nevainīgs, uzticams, nekompromitēts, autoritatīvs. Cilvēki vienmēr zināja, ka pretējā gadījumā nekas labs nav gaidāms. Ja sākums būs slikts, tad slikts būs arī viss pārējais. Pie tam tas attiecas gan uz atsevišķu indivīdu rīcību, gan uz sociālo kolektīvu rīcību.

   Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā krimināli oligarhiskā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam, sabrukumam (LB vadības noziegumi ir šī sabrukuma sastāvdaļa). Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk iedzīs postā uz tiem būvēto sociāli politisko konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja jaunā un vēl ne visai ētiski vingrā etnosa plebejisko parvēniju alkātība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodamības un visatļautības apziņa. Savam galam strauji tuvojas arī bijušās PSRS tautu bende Krievijas Federācija – unikāli nelietīgās „perestroikas” mahinācijas autore un paraugmodelis.

   Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki pēc tam, kad latviešu alkātīgo parvēniju izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu valsts amatpersonas izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt.

   Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā „miljona” reakcija. Tā „miljona” reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešais līdzdalībnieks. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus. Visaprobežotākie vainos ebrejus. Latviešu deģenerātu ģenerālisimuss Grantiņš momentā tā rīkojās savā interneta mēslu bedrē.

   Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt.

   Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi izmanto katastrofu, domājot par 6.oktobri.

   Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā „atrofija” - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml.

   Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki un neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.

   Nākas saprast galveno. Runa nav tikai par korupciju. Runa ir par LR nevērtību un tās galu – valstisko sabrukumu. Tas ir pelnīts gals, jo sākums bija reti netaisnīgs, necienīgs, neperspektīvs, destruktīvs, amorāls, nacionāli noziedzīgs un nacionāli nodevīgs.

Konceptuālās varas un ideoloģijas ABC jeb utopija par parlamentāro apvērsumu

  

   Šī ir eseja-utopija. Tekstā ir apvienots esejas žanrs ar utopijas žanru. Esejas saturs ir utopisks – neīstenojams sapnis, fantāzija. Tā kā esejā runa ir par Saeimas vēlēšanām kā parlamentāro apvērsumu, tad esejas saturs ir arī fantastisks nākotnes tēls. Nākotnē nekāds parlamentārais apvērsums nav gaidāms. 6.oktobris nekādā ziņā nekļūs parlamentārā apvērsuma svētku diena. Tas ir praktiski neīstenojams un praktiski nesasniedzams mērķis.

   Atkārtoju: 6.oktobrī Latvijā nebūs parlamentārā apvērsuma. Tāds scenārijs ir izslēgts. Pirms parlamentārā apvērsuma ir jāveic noteikts sagatavošanās darbs, radot objektīvus priekšnoteikumus. Pie mums parlamentārajam apvērsumam neeksistē  objektīvi priekšnoteikumi. Eksistē vienīgi apburoši cēloņi – valstiskuma kroplība un valstiskā katastrofa.

   LR valstiskuma centrā ir krimināli oligarhiskā iekārta ar likumdošanā iestrādātu noziegumu brīvību. Tā ir valstiskuma kolosāla kroplība. Tāda kolosāla kroplība varēja noslēgties un reāli ir noslēgusies tikai vienā priecīgā variantā – valstiskā katastrofā.

   Kam ir jābūt, lai pārvarētu valstisko katastrofu? Kādi objektīvi priekšnoteikumi ir vajadzīgi?

   Atbilde ir lakoniska. Objektīvi priekšnoteikumi ir divi: konceptuālā vara un ideoloģija. Katram priekšnoteikumam ir sava „ābece” (ABC). Nezinot ABC, neko nevar izdarīt.

   LR nav savas konceptuālās varas. Konceptuālā vara ir tikai tad, ja attiecīgā valsts pati nosaka visus konceptuālos uzskatus politikā, ekonomikā, finansēs, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā. LR konceptuālos uzskatus nav formulējuši latvieši. Visi koncepti ir no ārpuses – ASV, ES, EK, SVF, PB, PSRS „perestroikas” laupītājiem Maskavā. Tāpēc ir nepieciešami savi konceptuālie uzskati par Latvijas Republiku, bet politiskajai varai ir jānonāk pilnīgi jauna politiskā spēka rokās. Turklāt tāda politiskā spēka rokās, kuram nav nekādas saistības ar pēcpadomju laikā valdošo Lielo Bandu – nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem. Jaunajam politiskajam spēkam ir jābalstās uz oriģināliem  konceptuāliem uzskatiem.

   Un te, lūk, sākas utopija. Tāds spēks pašlaik nav un nebūs arī turpmāk. Lai izveidotu nepieciešamo spēku, vispirms ir jāstrādā ar galvu. Latviešu inteliģencei vispirms paškritiski jāizvērtē esošais stāvoklis un jādefinē LR konceptuālie uzskati. Taču latviešu inteliģencei trūkst pašanalīzes spējas un stratēģiski analītiskās spējas. Latviešu inteliģence nav spējīga, bet nepatīkamākais - baidās un nevēlas, atklāti apjēgt valstiskās katastrofas cēloņus un izstrādāt konstruktīvus risinājumus tautas nākotnei. Latviešu inteliģence vienīgi ir spējīga izšļākt destruktīvus šļācienus par 4.atmodu, kaut kādas jābūtības dimensiju, „par-politiku”, morāli atbalstīt noziedznieku „kabatas partijas”, tautu dullināt ar demagoģiskām halucinācijām nelietīgās vienotās vienotības stilā.

   Latviešu inteliģence joprojām saudzīgi izturas pret politisko varu (reāli – valdošo kliķi). Latviešu inteliģence nesaskata politiskās varas galveno defektu - atbildības trūkumu. Pie mums politiskajai varai atbildības sajūta nav imanenta – iekšēji piemītoša. Sociālajā filosofijā tradicionāli akcentē politiskai varai iekšēji piemītošo atbildības sajūtu. Katrs politiķis intuitīvi apzinās atbildību tautas priekšā. Taču pie mums tā nav. Krimināli oligarhiskais valstiskums radikāli koriģē politiķu morālo stāju. Kroplajā valstiskumā neeksistē politiskā vara tās tradicionālajā izpratnē. Eksistē politiskās varas simulakrs. Reāli eksistē kriminālo indivīdu (oligarhu) vara. Tādai varai atbildības sajūta nevar būt imanenta, jo kriminālā vara nebalstās uz morālajiem imperatīviem, bet balstās uz kriminalitātes „imperatīviem”.

   Latviešu inteliģences vairākums faktiski nepiedodami iecietīgi izturas pret kriminālo indivīdu varu un kriminalitātes „imperatīviem”. Nepiedodamā tolerance traucē likvidēt kroplo valstiskumu. Bet pats sliktākais - traucē izstrādāt oriģinālus konceptuālos uzskatus par LR, kas būtu pirmais solis ceļā uz cilvēciski cienīgu dzīvi.

   Diemžēl latviešu inteliģences nomācošais vairākums (t.s. varas inteliģence) nemaz nejūt vajadzību balstīties uz oriģināliem konceptuālajiem uzskatiem. Trakākais ir tas, ka šajā kontingentā vispār neeksistē ideja iegūt konceptuālo varu, formulējot nacionāli patstāvīgus konceptuālos uzskatus par LR un tās funkcionēšanu.

   Un tam ir loģiskas sekas. Ja neeksistē konceptuālās varas prasība, tad nevar būt vajadzības organizēt jaunu politisko spēku politiskās varas iegūšanai ne 6.oktobrī, ne citā dienā. Savādāk sakot, ja nav vēlēšanās dzīvot ar savu galvu, tad nevar būt vēlēšanās dzīvot ar tīru sirdi un tīrām rokām, padzenot Lielās Bandas nacionālos nodevējus un nacionālos laupītājus. Ja latviešu inteliģence gribētu pārņemt konceptuālo varu, tad tā gribētu un praktiski spētu arī radikāli transformēt politisko varu. Bet tas nenotiks. Utopija paliks utopija. Inteliģences pārāk lielu daļu apmierina no ārpuses uzspiestie koncepti un apmierina to paklausīgais realizētājs – politiskās varas simulakrs. Tāda nenormāla pozīcija ir visacīgākais pierādījums latviešu varas inteliģences fundamentālajai nevērtībai, tautas vadoņa vietā tautu dzenot postā.

   Latviešu inteliģence nav spējīga sagatavot arī otro objektīvo priekšnoteikumu – ideoloģiju. Bez nacionāli svētīgas ideoloģijas parlamentārais apvērsums nav iespējams.

   Ideoloģijai tāpat kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā „ābeces” noteikumus. Ideoloģijas ABC ir jāievēro, jo ideoloģija ir adresēta tautas masām. Tā ir ideoloģijas smalka funkcija.

   Ideoloģijas ABC ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatos iecementēt tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus.

   Kas ir tautas arhetipiskie stereotipi?

   Tie ir tautas mūžseni priekšstati par savu identitāti, sūtību, metafizisko specifiku. Piemēram, ebreju tautai arhetipisks stereotips ir atziņa par ebreju tautas izredzētību cilvēces mērogā. Vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu garu”. Amerikāņu politiskā elite nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par amerikāņu misiju pārvaldīt cilvēci. Tātad iezombē savdabīgu planetāro imperiālismu. Krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs.

   Veidojot latviešu tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos stereotipus. To šodien ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti lielas grūtības sagādā neskaidrais jautājums, kādi galu galā ir latviešu arhetipiskie stereotipi. Jautājuma neskaidrību nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās apziņas odiozais raksturs, par ko nācās pārliecināties no XX gs. beigām, kad vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība, suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums.  

   Ideoloģijas ABC ietilpst prasība visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus valstij, tautai, nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos segmentus: izglītības, zinātnes, saimnieciskās darbības, garīgās kultūras segmentu, morāli tikumisko, sociāli politisko, reliģisko segmentu.

   Latviešu inteliģenci drīkst uzskatīt par latviešu tautas eliti. Bet tā ir elite bez elitārā potenciāla. Šī elite nevar tautai palīdzēt - nevar vadīt tautu, nespēj organizēt parlamentāro apvērsumu un nespēj utopiju pārvērst realitātē. Toties spēj uzjundīt seno tēmu par elites degradāciju.

   Elites degradācija ir vēsturiski apstiprinājusies neskaitāmas reizes, izraisot pagrimumu, krīzes, katastrofas, bojāeju. Elites degradācijas dēļ ir  gājušas bojā tautas, valstis, impērijas, civilizācijas. Tas viss ir labi zināms. Vienīgi nav labi zināma atbilde uz jautājumu „Kāpēc elite degradējas?”.

   Izskaidrojums ir elites ģenēzes eksistenciālie apstākļi. Elites pirmā paaudze parasti uzaug sūros dzīves apstākļos. Izglītība tiek iegūta reizē ar smagu darbu eksistences nodrošināšanai. Elites otrā paaudze jau veidojas siltumnīcas apstākļos, jo izglītība tiek iegūta bez rūpēm par eksistences līdzekļiem. Tos sagādā vecāki. Siltumnīcas apstākļi veicina degradāciju – intelektuāli un morāli piezemētu attieksmi pret dzīvi.

   Elites degradācijas iemesls ir t.s. kadru negatīvā atlase. Lieta ir tā, ka elitē var iespraukties ne visai atbilstoši indivīdi. Viņu garīgais potenciāls nav adekvāts elitei. Tomēr šiem indivīdiem ir radusies iespēja iekļūt elitē un komandēt dažādas institūcijas, izvēloties sev padotos kadrus.

   Tādā gadījumā sākas negatīvā atlase. Elitei neadekvātie komandieri visos amatos izvēlas tikai par sevi bālākus kadrus. Tā nedara īstās elites pārstāvji. Viņi nevairās no sava līmeņa kadriem. Par to stāsta, piemēram, daudzu izcilu valstsvīru biogrāfijas. Izcilu valstsvīru komandā ir tikai izcilas personības. Valsti pārvalda izcilu personību plejāde.

   Elites degradāciju ievērojami paātrina šķībums vērtību hierarhijā. Piemēram, ja prestiža vērtība kļūst cilvēka idejiskā lokanība un konformista talants, bet nevis intelektuālais un morālais resurss, tad elites degradācija iegūst milzīgu paātrinājumu. Visai drīz elites apzīmējumā vairs neiederas jēdziens „elite”, kā tas ir noticis Latvijā.

Tumsonības renesanse

Tumsonību visnadzīgāk izraisa divi faktori: zināšanu trūkums un saprāta trūkums. Turklāt obligāti nav jābūt defektīvam saprātam, psihiski traucējot apgūt zināšanas. Tumsonību var izraisīt arī normāls saprāts ar kroplu morālo orientāciju.

   Abi faktori ļauj atvasināt tumsonības divus variantus: objektīvo tumsonību un morālo tumsonību. Pirmajā variantā tumsonību nosaka objektīvi pamatots zināšanu trūkums. Otrajā variantā tumsonību nosaka defektīvs saprāts vai morāli kropls saprāts.

   Objektīvā tumsonība ir tad, kad nav skolu, skolotāju, mācību grāmatu un tāpēc nav iespējams mācīties. Valda masveida analfabētisms. Tas sekmē tumsonību. Tumsonība ir objektīvi pamatota, jo neeksistē resursi tumsonības izskaušanai.

   Latviešu tauta savā etniskajā virzībā ir piedzīvojusi objektīvo tumsonību. Ar laiku tautas analfabētisms tika likvidēts. Par to parūpējās vācbaltu inteliģence. Latviešu zemnieki iemācījās lasīt latviešu valodā vācbaltu sagatavotās grāmatas. Latviešu zemnieku zināšanas paplašinājās, un tumsonība izplēnēja.

   Latvijā pašlaik nevar būt ojektīvā tumsonība. Mums ir skolas, skolotāji, mācību grāmatas. Mums ir valsts izglītības sistēma. Cita lieta, vai mūsu „brīvvalstī” visi vēlas mācīties un visi vēlas nebūt tumsoņas. Cita lieta, vai par tautas izglītošanu atbildīgā valsts vara ir spējīga un vēlas nepieļaut tumsonību. Faktiski nepieļaut tumsonības renesansi - latviešu masveida atgriešanos etniskās attīstības pirmatnējā pakāpē.

   Latvijas Republikā skolu neapmeklē tūkstošiem bērnu. Pirms kāda laika „Delfos” bija publikācija ar virsrakstu „Nevienā izglītības iestādē nav reģistrēti 14 173 (!?) obligātā (!?) izglītības vecumā esoši bērni”.

   Kāds tautietis varbūt aizbildināsies – „Tas ir ekscess!”. Jā! Tā ir taisnība! Formāli tiekamies ar ekscesu – galēju izņēmumu. Pie mums nav nekāda pamata objektīvajai tumsonībai. Jaunie cilvēki, kuri vēlas mācīties un nevēlas dzīvot tumsonībā, var izmantot izglītības sistēmas piedāvājumus. Latvijā tagad visiem bērniem ir iespējams mācīties.

   Protams, ekscess vienmēr ir ekscess. Taču ekscesam ir sava robeža. Pēc robežas pārsniegšanas ekscess vairs nav ekscess, bet nacionālās briesmas, apdraudējums, katastrofa, traģēdija. Atļauju lasītājiem pašiem izšķirt, vai pašlaik ekscess ir pārvērties nacionālajās briesmās, apdraudējumā, katastrofā jeb traģēdijā. 2017.gada novembrī kādā medijā bija lasāms: „Lai samazinātu skolu pametušo skolēnu skaitu, sešu gadu laikā tērēs gandrīz 40 miljonus eiro. Katru mācību gadu aptuveni 10% skolēnu pārtrauc mācības, nepabeidzot pamata (!?), vidusskolas vai profesionālo izglītību. Lai savlaicīgi apjaustu mācību pārtraukšanas riskus (!?) un palīdzētu skolēniem risināt problēmas (!?), Latvijā turpmāko sešu gadu laikā tiks īstenots Eiropas Sociālā fonda finansēts projekts, kā ietvaros cer (!?) mazināt (!?) skolēnu skaitu, kuri pārtrauc mācības un neiegūst izglītību (!?)”.

   Latvieši ir piedzīvojuši normu, kad pilsētā un rajonā sacēla trauksmi par viena bērna skolas neapmeklēšanu. Vecākā paaudze to labi atceras. Kāpēc „brīvvalstī” netiek celta trauksme, ja tagad nemācās vairāki desmiti tūkstošu bērnu, skolu pamet 10% un tajā skaitā kāda daļa no šiem 10% ignorē likumu – obligātās pamatizglītības prasību?

   Noteikti jāņem vērā citātā nosauktie 40 miljoni. Kā rīkotos valdošā kliķe, ja Sociālais fonds nedotu saulaino iespēju starp savējiem godīgi sadalīt 40 miljonus? Vai valdošo kliķi vispār uztrauc tumsonības nostiprināšanās latviešu jaunajā paaudzē?

   Plašāk informētas personas atsauksies uz mūsdienu globālajām tendencēm. Viņi atsauksies uz arhaizācijas tendenci. Globālo sociālo problēmu analītika kritizē masveidīgo arhaizāciju Rietumu sabiedrībā. Arhaizācija praktiski izpaužas dažādi. Tajā skaitā izglītības degradācijā, unificējot, vulgarizējot un primitivizējot mācību saturu un izglītības ieguves formātus. To Eiropā pieprasa odiozais „Boloņas process” – eiropiešu izglītības bende. Arhaizācijas visefektīvākais veids ir nemācīšanās, izraisot tumsonību. Pret arhaizāciju un tumsonību drīkst izturēties kā pret sinonīmiem.

   Pēcpadomju gados tumsonības renesanse ir morāla parādība. Nav vainojams bērnu defektīvais saprāts. Vainojams ir valdošās kliķes morāli kropli orientētais saprāts. Krimināli oligarhiskajā iekārtā tautas izglītība valdošajai kliķei neinteresē. Valdošajai kliķei tautas tumsonība ir ļoti izdevīga. Tumsoņas visās vēlēšanās netraucē iegūt politisko varu un pēc vēlēšanām netraucē politisko varu izmantot zagšanai. Piemēram, zagšanas progress teicami atspoguļojas valsts iestādēs dalītajās prēmijās un piemaksās par darba uzvarām 2017.gadā.

   Šodienas Latvijā tumsonību veicina ne tikai masveidīgā nemācīšanās un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgā izglītības politika. Tumsonībai ir vēl viens iemesls. Un atkal nav runa par defektīvu saprātu. Ar saprātu viss ir kārtībā. Vainīgs ir izlaidīgs slinkums, pašpārliecināti atsakoties iepazīties ar citu tautu garīgās kultūras sasniegumiem un tos izmantot savā darbībā. Tas attiecas uz varas inteliģenci. Tā regulāri plātās ar savu tumsonību, kuras cēlonis ir izlaidīgs slinkums.

   Pēc nesen sastaptajiem debilajiem apzīmējumiem „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” jājautā: „Kas ir nepatīkamāk – objektīvā tumsonība jeb morālā tumsonība?”; „Ar ko sastapties ir visnepatīkamāk: ar skolu neeksistēšanu senos laikos jeb ar šodienas izlaidīgo slinkumu?”.

   Tik tikko citētie debilie apzīmējumi katrā ziņā ir morālās tumsonības paraugi. Nebūs brīnums, ja dzirdēsim kaut ko vēl jestrāku, – piemēram, „zinātniskā zinātne”. Debilos apzīmējumus nerada psihiski nevesels saprāts, bet rada izlaidīgā slinkumā pārņemts saprāts. Tāds saprāts neuzskata par vajadzību noskaidrot, vai mēdz būt arī neteorētiskā zinātne, kas ir kultūra un vai vispār drīkst teikt „kultūras žurnāliste”.

   Varas inteliģences tumsonība interesanti atgādina senāku gadījumu latviešu vēsturē. Runa ir par gadījumu XVIII gadsimtā, un runa ir par latviešu apgaismošanas klasiķi Veco Stenderu.

   Vecā Stendera mūžā XVIII gadsimtā latvieši vairs nedzīvoja totālā objektīvā tumsonībā. No XVII gadsimta beigām Latvijā iekārtoja draudzes skolas. Rīgā tas notika jau XVI gadsimta beigās. Tāpēc XVIII gadsimta nogalē apmēram puse no Vidzemes latviešu zemniekiem un viena trešā daļa no Kurzemes latviešu zemniekiem prata lasīt.

   Vecā Stendera slavenā grāmata „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” ir domāta objektīvās tumsonības pārvarēšanai. Grāmatai bija trīs metieni – 1774., 1776. un 1796.gadā. Tātad latviešu aprindās tā bija pieprasīta grāmata.

   Tomēr situācija ir dīvaina. Vecā Stendera popularizētā „augstā gudrība” ir piebāzta ar muļķībām par ģeoloģiju, ģeogrāfiju, fiziku, astronomiju. Vecais Stenders latviešu lasītājiem izklāstīja tā laika zinātniskajam līmenim pilnīgi neadekvātu informāciju. Turklāt viņš to darīja didaktiski bērnišķīgā stilā, it kā uzrunātu kokos sēdošus naivus plānprātiņus.

   Vecā Stendera rīcība nav saprotama. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu prāta briedumam izprast pasaules gudrības? Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja intelektuāli atviegloti.

   Bet varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka bija lietas kursā par latviešu neprasmi lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja gūt pilnvērtīgu informāciju pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Vecais Stenders varbūt ņēma vērā latviešu nespēju pārbaudīt viņa grāmatā izklāstītās gudrības un tāpēc droši stāstīja pasakas bērnišķīgi didaktiskā stilā?

   Vecā Stendera rīcības iemeslu nenoskaidrosim. Ne visai interesanti būtu to noskaidrot. Interesantākais ir vēstures atkārtošanās. Mūsu lepnā varas inteliģence arī paļaujas uz to, ka viņu muļķības neviens nepārbaudīs. Varas inteliģence pati ir bijusi izlaidīgi slinka un šo īpašību piedēvē arī pārējiem cilvēkiem.

   Respektīvi, Latvijā tagad morālā tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu speciālistiem, taču tas netiek darīts. Tagad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā. Varas inteliģencei ir pieejama informācija no visas pasaules, bet varas inteligence to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām. Morālās tumsonības pamatā ir provinciāli pašapmierināts un mietpilsoniski augstprātīgs komplekss.

   Piemēram, tagad katrs latvietis var uzzināt kultūras definīciju. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav uzskatīts par vajadzīgu atvērt vārdnīcu vai atvērt interneta portālu. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu zinātnē kulturoloģijā.

   Atbildot uz iepriekš formulēto jautājumu, morālā tumsonība ir ievērojami nepatīkamāka nekā objektīvā tumsonība. Objektīvā tumsonība nav cilvēku individuālā vaina. Objektīvā tumsonība ir valstiskās, ekonomiskās, sociālās, politiskās, garīgās kultūras attīstības determinēts stāvoklis. Turpretī morālās tumsonības centrā ir individuālā vaina, un tas ir visnepatīkamākais.  

   Vēl nākas piebilst par vienu drūmu likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu varas inteliģence kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā latviešu inteliģence nebija tumsoniska. Tolaik neviens nerakstīja tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

   Diemžēl tie nav vienīgie piemēri morālajai tumsonībai. Š.g. 4. februārī „Delfos” bija lasāms: „Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās saskatāmi paaugstināti Krievijas specdienestu izlūkošanas riski, uzskata Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis”.

   Maizīša apgalvojumā sanāk, ka Krievijas specdienestu kadriem nāksies riskēt Latvijā. Tas ir loģiski. Teiksim, pastāv risks, ka SAB priekšnieks Maizītis viņus noķers un viens pats izķidās savā „ofšoras” dzīvoklī, neizsaucot papildspēkus no Mi6, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, CSIS, CIA, BVT, ASIS un, protams, no DP.

   Saprotams, ne to gribēja pavēstīt svešzemju izlūku nadzīgais ķērājs Maizītis. Viņš gribēja viszinoši pavēstīt par gaidāmo Krievijas specdienestu iejaukšanos Saeimas vēlēšanās. Viņš nesaprot, ka priekš LR tie nav „riski”. Riskē krievu speciālo dienestu darbinieki, bet nevis mūsmājas ļaudis. Priekš LR tā būtu citas valsts iejaukšanās iekšpolitikā. Nenoskaidrojot vārda „riski” nozīmi, Maizītis pateica kaut ko pilnīgi citu nekā viņam vajadzēja pateikt. Acīmredzot viņš nebaidās no riska tikt iesvētīts obskuranta statusā.

   Ar „riskiem” tumsoniski māžojas ne tikai Maizītis. To dara daudzi no varas inteliģences. Medijos katru dienu kāds tumsoniski vāvuļo par „riskiem”. Grūti ir aptvert, kāpēc latviešu varas inteliģencē masveidā uzziedēja tik aptumšota (obskurantiska) attieksme pret vārdu „risks”. Latvieši vēl nesen lieliski zināja, ka risks ir darbība, pieļaujot negatīvu rezultātu. Darbību veic vai darbību nākotnē plāno veikt, pieļaujot sliktu, nevēlamu, nepatīkamu u.tml. iznākumu. Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāsaka „Es tomēr riskēšu”.