svētdiena, 2018. gada 30. septembris

Inteliģences pieci stūrakmeņi

   1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence. Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, – kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija attieksmē pret inteliģenci.
   Taču pret šo tradīciju ir jāizturas piesardzīgi. Zinātne ir fiksējusi interesantu tendenci. Aizvadītajos dažos gadu desmitos gudrākie cilvēki kļūst vēl gudrāki, bet muļķākie cilvēki kļūst vēl muļķāki. Zināma tautas daļa (ģenētiski aplaimotā daļa !?) kļūst gudrāka neatkarīgi no tautas vispārējā garīgās attīstības līmeņa. Arvien gudrākā tautas daļa arvien vairāk intelektuāli attālinās no muļķākās tautas daļas.
   Mūsu akadēmiķi varētu papētīt, kā tas attiecas uz latviešiem. Taču bez pētīšanas katrs var ievērot regresa progresu. Latviešu mediju autori demonstrē arvien lielākas muļķības. Arvien lielākas muļķības tiražē politiķi un valsts topmenedžeri. Tas pats sakāms par šarlatānisma pārņemtajiem humanitāro un sociālo zinātņu tukšurbējiem. Tātad jāpēta, ko dara gudrie latvieši, kuri kļūst vēl gudrāki. Svarīgi būtu uzzināt, kur viņi mājo.
   Mūsdienu interesanto tendenci var acīgi pamanīt ikviens relatīvi globālā mērogā. Obligāti nav jābūt zinātniekam. Par interesanto tendenci griezīgi skaļi signalizē Rietumu (ES) elites atsacīšanās veidot labu masu izglītību un primitīvās „kompetenču izglītības” diktatūra. Tā teikt, muļķiem vairāk nekā nevajag, jo viņi tāpat kļūst arvien muļķāki. Saeima 2018.gada 20.septembrī pieņēma lēmumu latviešu muļķus turpmāk barot ar „kompetenču izglītību”. Faktiski tiks barota visa tauta, jo Latvijā neeksistē elitārā izglītība. Latviešu tauta tiks skolota kā muļķumā progresējoša muļķu tauta.
   Vēl ir viens būtisks faktors inteliģences ģenēzē. Tautas inteliģences ģenēzē var piedalīties citu tautu inteliģence. Izglītības iegūšana ārzemēs, viesprofesoru aicināšana. Iespēju daudz.
   Piemēram, Kubas inteliģences izveidošanā Fidels Kastro uzaicināja padomju speciālistus. Starp viņiem bija arī latviešu speciālisti. PSRS pastāvēšanas gados Maskavā bija īpaša augstskola Āfrikas tautu inteliģences skološanai.
   Efektīvs faktors ir mācīšanās no citu tautu inteliģences sasniegumiem. Pārāk labi zinu, ka latviešu humanitārā inteliģence (literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, folkloristikas kadri) to nekad nav darījuši pilnā mērā.
   Piemēram, Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma publicēšanas gados Maskavā iznāca akadēmiskie izdevumi pieciem rakstniekiem. Tātad lielisks tekstoloģiskais un cita veida paraugs tiem, kuri pirmo reizi savas tautas kultūrā gatavo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no citu zemju paraugiem nedrīkstēja pat iepīkstēties. Aicinājumi mācīties galvenajai redkolēģijai, izdevniecības direktoram Riekstiņam un sējumu sastādītājiem izraisīja histērisku dusmju lēkmi. Pirmie dzejas sējumi iznāca bez komentāriem. Tas ir nonsenss. Tāpēc jēdziens „akadēmiskais” uz Raiņa mantojuma izdevumu ir ļoti nosacīts.
   Latviešu humanitārajā inteliģencē joprojām valda kaut kāds mežonīgs fantoms un tumsoniska apmātība. Amerikāņi, franči, angļi, zviedri, norvēģi, itāļi, somi drīkst mācīties (un to viņi vienmēr ir darījuši lielā apņēmībā) no krievu humanitāro zinātņu fundamentālajiem sasniegumiem, bet latvieši nekādā gadījumā nedrīkt mācīties no „krieviem”. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka pie mums mācīšanās no „krieviem” tiek kvalificēta kā nacionālā nodevība. Tas ir aposteriors novērojums – no pieredzes izrietošs novērojums.
   2.Attīstības stūrakmens. Inteliģeneces attīstības kāpums atbalsojas inteliģences konstruktīvajā darbībā un cienījamos radošajos panākumos. Inteliģences attīstības bālums bez brillēm ir saskatāms inteliģences bezjēdzīgajā darbībā un pelēkajos radošajos risinājumos. Par inteliģences attīstības bālumu liecina daudzas pazīmes.
   Piemēram, idejiskās pārmantošanas trūkums. Latviešu inteliģences ideju vēsture sašķeļas atbilstoši politiskās varas posmiem, bet nevis atspoguļojas kā teoriju un koncepciju pārmantošanas un pilnveidošanas nepārtraukta plūsma. Latviešu inteliģences ideju vēsturē neeksistē kontinuitāte – pēctecība, nepārtrauktība. Mainās politiskā vara un reizē mainās inteliģences darbības idejiskais saturs. 
   Turklāt šo maiņu pavada iepriekšējā idejiskā satura naidīgs noliegums. Pēcpadomju laikā tiek naidīgi noliegts ne tikai marksisms. Netiek atzīti darbi vēsturē, literatūrzinātnē, psiholoģijā, socioloģijā, ekonomikā. Ņemot vērā LKP/VDK nomenklatūras deklasēto elementu varas turpināšanos Latvijas Republikā, tāda attieksme pret padomju kultūras mantojumu atgādina fantasmagoriju – murgu vīziju. Situācija ir nenormāla, prātam neaptverama, absurda, idiotiska, debila. Latviešu tautas vairākumam (varas inteliģencei) ir pieņemama brigmaņu, lembergu, urbanoviču, ameriksu, savicku valdīšana, taču latviešu tautas vairākums (varas inteliģence) norej viņu organizēto, vadīto un kontrolēto kultūras mantojumu padomju gados. Tādējādi mutuļo totāls aloģiskums. Ja neatzīst padomju kultūras mantojumu, tad nedrīkst atzīt šī mantojuma organizatorus, ideologus, politiskos vadītājus. Salīdzinoši sanāk, ka nacismu, holokaustu, fašistu armijas Latvijas okupāciju neatzīstam, bet Hitleru, Himleru, Drehsleru atzīstam un atļaujam viņiem turpināt valdīt un iznīdēt latviešu tautu.
   Tāda situācija graujoši atsaucas uz latviešu inteliģences attīstības iespējām. Pašlaik nav viegli pateikt, kāds idejiskais pamats ir latviešu jaunajai inteliģencei. Nav īsti skaidrs, kas ir 70.gadu otrajā pusē, 80.gadu sākumā un vēlāk dzimušās jaunatnes ideju vecāki. Jaunā inteliģence naidīgi noliedz tēvu un vectēvu garīgo mantojumu. Bet tādā gadījumā viņu ģenēze sākas tukšā vietā. Tas ir loģiski. Garīgajā kultūrā noliedzot visu iepriekšējo, idejiskie procesi sākas bez jebkādiem idejiskajiem pamatiem. Tāpēc ir jautājums „Uz kāda materiāla balstās latviešu jaunās inteliģences zināšanas, pasaules uzskats, morālais kodekss?”.
   Pašsaprotami ir tas, ka nācās izmantot citu tautu inteliģences sastrādāto materiālu. Tātad – Rietumu inteliģences sastrādāto materiālu. Bet tas ir slikti. Tādā gadījumā nevar būt uzticība mūsu jaunās inteliģences izglītotībai. Rietumu inteliģences sastrādātais materiāls jau pirms mūsu jaunatnes piedzimšanas tika uzskatīts par nekur nederīgu materiālu. Tas veicina vienīgi pagrimumu. Postmodernisma un neoliberālisma sabojātās Rietumu inteliģences produkcija nav labs paraugs cilvēciski cienīgai inteliģencei.
   Rietumu inteliģences postmodernistiskā un neoliberālistiskā apmātība sākās 1968.gadā pēc studentu bezjēdzīgās trakošanas. Tas marasms, ko pie mums lamā par „sorosismu”, Rietumos piedzima 60.gadu beigās bez Sorosa naudas. XX gadsimtā par neoliberālisma dzemdību namu kļuva t.s. Čikāgas ekonomiskā skola. Tās korifeji savukārt piedzima un neoliberālistiski nobrieda Krievijā dzimušas ebrejietes Ainas Rendas salonā „Kolektīvs”. Viņi izaudzināja pēcnācējus („Chicago boys”) ne tikai nelaimīgajā Čīlē, bet arī Padomju Savienībā. Ainas Rendas un Čikāgas skolas fani Maskavā sāka ārdīties pēc „perestroikas”, vēloties dažu gadu laikā Krieviju pārvērst kapitālisma oāzē. Savukārt postmodernisma dzemdētāji un enerģiski propagandētāji bija galvenokārt Francijas ebreju izcelsmes filosofi. Par viņiem joprojām jūsmo Latvijas jaunie tukšgalvji.
   Neapšaubāmi, Rietumos neizdevās visus ievilināt purvā. Taču bija un turpinās saprātīgās inteliģences („konservatoru”) vajāšana, noklusēšana, nepublicēšana, padzīšana no darba universitātēs. Tas viss ir noticis un turpina notikt arī Latvijā. Labāks stāvoklis ir ASV. Tur iznāk daudzas grāmatas par Rietumu civilizācijas pagrimumu. Par to drosmīgas publikācijas ir arī Eiropā. Bet vai ar tām iepazīstas mūsu hiperpašpārliecinātā jaunā inteliģence? „Rīgas Laiks”, „Satori”, „Delfi” ijābiešu kroplo zināšanu izdalījumi par to neliecina.
   3.Valstiskuma stūrakmens. Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums katrā ziņā atsaucas uz jaunās paaudzes inteliģenci. Tas ir valstiskums, kas iniciē un atbalsta jaunās paaudzes inteliģences nelietīgi praktizēto tēvu un vectēvu garīgā mantojuma nosodīšanu. Tas ir amorāls valstiskums un antihumāns valstiskums. Tāds valstiskums jaunās paaudzes inteliģenci pārvērš deģenerātu „korporācijā”. Valdošā pseidoburžuāziskā „elite” īstenībā nemaz nerūpējas par labas inteliģences radīšanu. Kā jau minēju, LR nav elitārās izglītības, bez kā labu inteliģenci nevar izskolot. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence ir ļoti slima substance.
   Veselību saglabā tā latviešu jaunās paaudzes inteliģences daļa, kura izglītību ieguva ārzemēs, kura palika dzīvot un strādāt ārzemēs, un kurai ir bijis vērtīgs audzināšanas pamats, – vecāki un vecvecāki spēja savus bērnus un mazbērnus jau no paša sākuma nostādīt uz cilvēciskuma sliedēm. Ne velti viens gudrs vīrs kādreiz aicināja inteliģentus pacensties kļūt cilvēkiem. Ja inteliģenti kļūs cilvēki, tad viņi paši sapratīs, kas viņiem dzīvē ir jādara. Cilvēciskums ir inteliģences stabils kritērijs.
   Izrādās, Latvijas valdošajai kliķei nav vajadzīgi ārzemēs labi izskoloti latviešu jaunās paaudzes speciālisti. Vajadzīgi ir tikai tie, kuri kādu semestri  (kā Viņķeles kundze) kaut ko ārzemēs ir apgrāpstījuši. Nācies ir ārzemju universitātēs sastapt mūsu jauniešus. Viņu aprindās valda uzskats, ka Latvijā viņus neviens negaida. Gaida tikai Sorosa fonda un Rietumu dažādu specdienestu kontrolētajās izglītības iestādēs apmācītos cilvēkus.
   4.Materiālisma stūrakmens. No inteliģences vienmēr pieprasa nicīgu izturēšanos pret materiālismu – dzīves vērtēšanu no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Parasti inteliģence nepieviļ. Inteliģence sarkastiski vīpsnā par materiālismu.
   Tā to darīja arī padomju inteliģence. Tagad ir secināta patiesā aina šajā jomā. PSRS nomenklatūras inteliģence pēc Staļina nāves sapņoja iekļūt Rietumu elitē – „pasaules oligarhijā”. Tas beigu beigās arī daļēji izdevās. PSRS sagraušana garantēja pievienošanos Rietumu elitei. Par nelaimi – garantēja vienīgi teorētiski. Rietumu elite atsacījās no neformālās komunikācijas ar sarkanajiem kriminālajiem noziedzniekiem – plebejiskās izcelsmes parvēnijiem. Neformālā komunikācijā (pie mums teiktu „Rīdzenes sarunās”) apspriest globālās problēmas aicina tikai īpaši noskatītus un īpaši uzticamus putnus (Čubaisu un vēl dažus). Svarīga ir šo putnu etniskā piederība. Pārējiem neko nelīdzēja briesmīgā cena par iespēju komunicēt ar „pasaules oligarhiju”. Cena patiešām ir briesmīga - nacionālā nodevība un nacionālā noziedzība, par ko pienākas nāves sods. Šī cena attiecas arī uz LKP/VDK morālajiem kastrātiem. Viņi bija ar mieru šo cenu apmaksāt arī bez aicinājuma pie Rietumu elites galda.
   PSRS vēsturē vispār ir savdabīgi sižeti. PSRS realizēja egalitārisma (utopiska nostādne par sabiedrības visu locekļu vienlīdzību) savdabīgu variantu; proti, realizēja egalitārisma mantisko variantu. Padomju ļaudis visi bija vienādā mērā bagāti un vienādā mērā nabadzīgi. Materiālās labklājības līmenis bija relatīvi vienlīdzīgs visiem sabiedrības locekļiem, kaut gan inteliģence kopumā bija nabadzīgāka par proletariātu.
   Rietumu neoliberālais kapitālisms arī realizē egalitārisma savdabīgu variantu; proti, realizē egalitārisma vērtību variantu. Tajā grēks ir vienāds ar labestību, brīvībai (praktiski visatļautībai) nav ierobežojumu, harmonija nav labāka par kakofoniju, intelektuālisms nav labāks par šarlatānismu utt. Tas ir egalitārisms, kurā mēslu kārba tiek akceptēta kā mākslas darbs, pisuārs tiek akceptēts kā mākslas darbs, šabloniska domāšana ir tikpat laba lieta kā radoša domāšana, kulta filosofi ne ar ko neatšķiras no Platona, Kanta, Hēgeļa, reliģija un ideoloģija ir vajadzīga vienīgi sabiedrības masu zombēšanai. Tas ir egalitārisms, kurā demokrātijas mērķis esot peļņas gūšana, valsts iejaukšanās ekonomikā esot antidemokrātiska rīcība. Tas ir egalitārisms, kurā sociāldarvinisms tiek atklāti sludināts: „Ну вымрет тридцать миллионов. Они не вписались в рынок». Tā esot teicis Čubaiss.
   Noteikti neklājas brīnīties, ka tāds egalitārisms ir izveidojis slinku patērētāju masu, izprieču un baudu kāru masu, kurā ietilpst arī mūsdienu inteliģences vairākums. Tādai masai nevar būt revolucionārs potenciāls, un ar tādu masu solidāra inteliģence nevar būt revolūcijas tribūns.
   Protams, šī masa vēlas ne tikai dzīvot, bet arī attaisnot savu dzīvi. Un te, lūk, var palīdzēt jaunās paaudzes inteliģence. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence faktiski citu neko nedara. Tā nepārtraukti attaisno perversitāti, izvirtību, alkātību, bezjēdzību, amorālismu un citas deģeneratīvas izpausmes šodienas dzīvē. Visuzskatāmākie piemēri ir žurnāls „Rīgas Laiks”, portāli „Delfi” un „Satori”, kurus algo latviešu valdošā kliķe.
   5.Provinces stūrakmens. Vārdam „province” ir laba reputācija. Daudzās zemēs vārds „province” ir tas pats, kas tagad Latvijā ir vārds „novads”. Ar šiem vārdiem apzīmē valsts noteiktu teritoriju. Oficiāli sakām „Rīgas novads”. Taču nekas slikts nenotiks, ja sacīsim „Rīgas province” vai „Rīgas provinces inteliģence”.
   Slikta reputācija ir vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Ar tiem apzīmē atpalicību, neorientēšanos laikmeta norisēs, uzskatu šaurību, aprobežotību, kas parasti saistīta ar dzīvošanu tālu no centra – galvaspilsētas.
   Vārdus „provinciālisms” un „provinciālis” visbiežāk attiecina uz inteliģenci. Inteliģence nevienā zemē nav spējusi izvairīties no šiem vārdiem. Vienmēr šos vārdus attiecina uz inteliģences kādu slāni. Zemnieki un strādnieki ir laimīgāki. Viņi netiek apbalvoti ar vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Nav dzirdēts par sētnieku, šoferu, slaucēju, traktoristu provinciālismu.
   Inteliģences provinciālisms nebūt plivinās tikai provincē – tālu no galvaspilsētas. Provinces inteliģencei ne reti mēdz būt lielāka autoritāte nekā galvaspilsētas inteliģencei. Latviešu garīgās kultūras vēsture sākās provincē, bet nevis Pēterburgā, Rīgā. Pašlaik Rīgas inteliģence noteikti ir daudz neveselāka nekā provinces inteliģence. Padomju Savienībā ievērojami zinātnes panākumi bija ne tikai Maskavā. Krievu literatūrzinātnes, semiotikas, strukturālisma pasaules slavu nodrošināja Tartu universitātes profesori. Anglijas slavenās universitātes neatrodas Londonā. Padomju laikā Daugavpilī literatūrzinātne bija ievērojami augstākā līmenī nekā Rīgā. Par Rīgas literatūrzinātnieku provinciālismu Daugavpilī stāstīja anekdotes.
   Provinciāļi nav pusizglītoti vai neizglītoti cilvēki. Provinciāļi balstās uz stingriem filosofiskajiem pamatiem un zinātnes stingriem teorētiskajiem pamatiem. Tā teikt, provinciāļi zina ābeci un zina reizrēķinu. Provinciāļi nekad nepieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Par to tagad ir ļoti svarīgi atgādināt. „Brīvvalstī” izskolotās inteliģences liela daļa nezina ne ābeci, ne reizrēķinu. Viņi pieļauj kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Viņu darbībai nav nekāda pamata, un tas ir kaut kas daudz šausmīgāks par provinciālismu. Ja, piemēram, zinātnieka darbībai nav stabila un pareiza pamata, tad tā nav pat provinciāla zinātniskā darbība, bet tā ir vistīrākā šarlatāniskā darbība.
   Šodienas šarlatānismam piemērus nav grūti izvēlēties. Visvairāk tos piespēlē Rīgas inteliģence.
   Izvēlējos piemēru no mākslinieciski radošās inteliģences smalkā repertuāra. Šarlatānisms nav zinātniski radošās inteliģences privilēģija. Šarlatāni var būt arī indivīdi, kuri sevi dēvē par teātra režisoru, mākslinieku, rakstnieku.
   Citēju Rīgas latviešu aprindās smalku kungu. Viņam ir kulta personas cienījamais statuss. Viņš ir īpaši slavens Rīgas mietpilsoņu un pseidointeliģentu smalkajā subkultūrā. Tūlīt nosaukšu viņa vārdu un uzvārdu, un Rīgas smalkās subkultūras pilsoņiem būs skaidrs, ka runa ir par Rīgas latviešu baudkāres apmierinātāju seksoloģijā un perversijās. Smalkais kungs ir Rīgas latviešu guru seksoloģijā un perversijās. Viņu dievina laikmetīgie fani, kuri tagad dievina seksuālo izvirtību, izlaidību, pretdabiskumu, homoseksuālismu, genderismu, viendzimumu laulības, praidus un citus mūsdienu izkropļojumus.
   Savukārt šīs esejas normāliem lasītājiem citāts izraisīs šausmas. Par to esmu pārliecināts. Tiekamies ar kaut ko vēl šausmīgāku nekā šarlatānisms. Tiekamies ar pretenciozu mežonību – pārāk pašapzinīgu, iedomīgu un manierīgu mežonību. Šai kulta personai pašam liekas, ka ir eleganti pateikta milzīga gudrība. Taču faktiski ir sanācis mežonīgs vervelējums.
   Piemēra autors ir Alvis Hermanis. „Dienā” intervijā sakarā nodomu gatavot Rīgas Jaunajam teātrim aktierus viņš eleganti klāsta: „Jaunie cilvēki, kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu (!?). Viņiem XX gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu (!?). Tā vienkārši ir abstrakta pagātne (!?), ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši (!?). Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes. Tāpēc aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā, Guna Zariņa un vēl citi. Amatprasmes nodosim, cik vien labi spēsim. Bet viņu pasaules izjūtu (!?) ir ļoti svarīgi saglabāt. Nevajag viņus pārtaisīt (!?) pēc mūsu ģīmja un līdzības. Aktiera profesionālais pilnbrieds sākas vismaz pēc desmit gadiem (!?) ikvakara (!?) atrašanās uz skatuves. Skaidrs, ka viņi profesionālos augļus (!?) sāks plūkt, sākot no 2030. Gada (!?)”.
   Tik šausmīga attieksme pret pagātnes mantojumu nav pat postmodernisma korifejiem – modīgajiem franču filosofiem. Tādu ārprātīgu dumjību „nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu” grāmatās un žurnālos nav nācies sastapt. Neviens psihiski vesels cilvēks nepriecāsies, ka viņam un vēl dažiem citiem nav nekādas pagātnes un viņu dzīve sākas pilnīgi tukšā vietā. Tāpat neviens psihiski vesels cilvēks neteiks, ka viņa mūžā aizvadītie gadi „vienkārši ir abstrakta pagātne”. Tātad viņa vecāki, klases biedri, studiju biedri, sieva, bērni ir „abstrakta pagātne”.
   Nav saprotams, kāpēc Hermaņa prātiņā arī „citplanētiešiem” nevar būt pagātnes ar noteiktu pagātnes mantojumu. Savukārt paskaidrojums „Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes” ir burtiski norakstīts no „kompetenču izglītības” programmas. „Kompetenču izglītība” arī vēlas dot tikai prasmes un negatavojas dot zināšanas. Tāpat nav saprotams, kur jauniešiem ir radusies „pasaules izjūta”, ja viņiem ar pasauli „nav pilnīgi nekāda sakara”.
   Vienīgie patiesie vārdi ir „aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā”. Tas noteikti tā būs, un tā ir patiesība. Nav ticams, ka ar tādas šausmīgas mežonības pārņemtu antropoloģisko eksemplāru gribēs sadarboties kāds garīgi vesels speciālists no citas kultūras iestādes.
   Pamatīgi meli ir skaistā tirāde „Nevajag viņus pārtaisīt pēc mūsu ģīmja un līdzības”. Tie ir meli. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi atzīst tikai tādus cilvēkus, kādi ir viņi paši. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi nav spējīgi izaudzināt idejiski un radoši patstāvīgas personības. Spējīgi ir vienīgi klonēt sev līdzīgus. Tiem primātiem, kuriem ar cilvēces vēsturi „nav pilnīgi nekāda sakara”, tas, protams, nav zinām, un viņi nav spējīgi saskatīt savu fundamentālo aprobežotību.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Vēlēšanu spožums un posts




  
   Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā romāna nosaukuma ir aktuāli sakarā ar Saeimas vēlēšanām. Latvijas parlamenta vēlēšanām piemīt gan spožums (liela vērtība), gan posts (liela nevērtība).
   Saeimas vēlēšanu liela (vislielākā !?) vērtība ir zinātniskā vērtība. Saeimas vēlēšanas ir tematiski daudzpusīgs un analītisku prātu veldzējošs materiāls latviešu tautas un tās inteliģences izpratnei. Saeimas vēlēšanas palīdz uztvert tautas nākotnes izredzes, izritinot etnopsiholoģiski un etnosocioloģiski futūristiskas ainas.   
   Par Saeimas vēlēšanu nevērtību nav vajadzīgs daudz lauzīt galvu. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ir iespējama vienīgi vēlēšanu simulēšana. Tiekamies ar tādu pašu vēlēšanu simulēšanu kā padomju iekārtā. Citu variantu nav un nevar būt ne teorētiski, ne praktiski. Kriminālajā kapitālismā (kapitālisma viskroplākajā modifikācijā) parlamenta vēlēšanām nevar būt nekādas pragmātiskās jēgas. Pragmātisma ikvienu impulsu momentā noslāpē oligarhijas Astoņkājis ar saviem valdošās kliķes un varas inteliģences sargsuņiem. LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu nacionāli metafiziskā huligānisma formātā organizētā LR atjaunošana iezvanīja pragmātisma sabrukumu politikā un ekonomikā. Patiesībā iezvanīja sabrukumu latviešu dzīves visos segmentos. Un, lūk, šis sabrukums tad arī ir tā zinātniskā vērtība. Tas nebūt nav absurds. Sabrukuma gars, sabrukuma mentalitāte, sabrukuma formas, sabrukuma sekas ir analītiski ļoti vajadzīgs un ļoti noderīgs materiāls. Ja tas netiek cītīgi un vispusīgi izpētīts, tad nav iespējams pārvarēt sabrukumu, tad nav iespējams mācīties no sabrukuma analīzes secinājumiem un nav iespējams savlaicīgi izvairīties no jauna sabrukuma.
   Piemēram, „perestroikas” un PSRS sabrukuma analīze mums ir iemācījusi, kādā veidā var apmānīt tautas un visu cilvēci ar tādiem skaistiem vārdiem kā „atklātība”, „brīvība”, „demokrātija”. Ja cilvēkiem (tajā skaitā šo rindu autoram) 80.gadu otrajā pusē būtu tās zināšanas, kas ir šodien, tad tā laika notikumiem būtu pilnīgi cits saturs un pilnīgi citas formas.
   LR nav suverēna valsts. Tāpēc Saeima var vienīgi tēlot suverenitāti, – politiskā niecība var ieņemt neatkarīga politiskā subjekta pozu. To šī politiskā niecība drīkst droši darīt. Tautas vairākuma viena daļa nespēj atšķirt organiski dabisku pozu no pozas smieklīga simulakra. Savukārt tautas vairākuma otra daļa izliekas neredzam pozas nedabiskumu un turpina pašapmānīgi jūsmot par „brīvību” un „neatkarību”. Latviešu tautas vairākums tās inteliģences vadībā nevēlas atzīt, ka tauta un tās valsts institūti bez suverenitātes nespēj patstāvīgi elpot un nepārtraukti izjūt asfiksiju – patoloģisku skābekļa trūkumu organismā sakarā ar elpošanas traucējumiem. Tāda ir realitāte. Latviešu tauta no 2004.gada atrodas politiskā asfiksijā. Tas skābeklis, ar ko latviešu tautu mākslīgi (zombējoši) elpina mūsu citvalstu saimnieki un viņu izdresētie vietējie deģenerāti, nav labs skābeklis. Tas steidzina tautas garīgo, intelektuālo, morālo trūdēšanu, kas uzskatāmi izpaužas „otrās republikas” Saeimas vēsturē . Saeima funkcionē kā lēta un aprobežota prostitūta, kura nekad „kompetences izglītībā” nespēs apgūt jaunu profesiju un kurai pat kurtizānes statuss kļūs nesasniedzams ideāls. Kurtizānēm, pērkamām elegantām sievietēm, ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Ovālajā kabinetā, Briseles kambaros, Kremļa cellēs nav ne smakas no augstākās sabiedrības. Tur sēž prasti senās profesijas klienti, kuri norēķinās ar ES un citu fondu naudu un laiku pa laikam atļauj latviešiem pirkt metāllūžņus bruņojuma mulāžām Ādažu apkaimē.
   Līdz šim katra Saeima faktiski ir bijusi virtuoza protitūta, par naudu izpildot jebkuru vietējās kriminālās oligarhijas un starptautisko finansiālo avantūristu pasūtījumu. Kā zināms, LR noziegumu brīvība ir juridiski nostiprināta Saeimā nobalsotajos likumos. Par to lielās paši ilggadējie deputāti ar snobu Jurkānu priekšgalā. Tāpēc pret Saeimas ikvienu deputātu nākas izturēties kā pret brīvībā palaisto negodīgo romiešu vergu Trimalhionu – Rietumu civilizācijā visvecākā romāna „Satirikons” tēlu. Viņa vārds (trimalchio – trīskārt pretīgs) izsaka viņa trīskārtējo pretīgumu. Arī mūsu deputāti ir trīskārt pretīgi. Viņi priekšvēlēšanu laikā (1) sola tautai sagādāt visvisādus labumus un novērst „the problems of living”, (2) Bruņinieku namā tēlo valstiski domājošus ģēnijus, un tajā pašā laikā (3) paklausīgi izpilda ikviena naudas maisa (oligarha jeb, smalkāk sakot, „homines singulares” - privātpersonas) pavēles, kā arī vairākkārt ir pieķēzījuši Satversmi – svētu piemiņu no latviešu īstās valsts.  Saeima, deputāti, viņu noziedzīgā darbība jau sen ir zaudējusi lingvistisko cieņu un piespiedusi publicistikā lietot vistiešākos un reizē visskarbākos vārdus parlamentārās bezjēdzības kritikā.
   2018.gada Saeimas vēlēšanās tiekamies ar ļoti agresīvu paaudžu maiņu. Tajā idejiskajā mistrojumā, ko nākas dēvēt par Latvijas politiku, „ienāk” jauni censoņi. Tas notiek līdzšinējā manierē – „ejot politikā”. „Politikā iet” paaudze, kura „perestroikas” laikā vēl neapmeklēja skolu vai apmeklēja kādu no pamatskolas pirmajām klasēm.
   Pēcpadomju Latvijā par politiķiem dēvētie indivīdi gandrīz visi ir „gājēji politikā”. Tādi nav vienīgi „bijušie” brigmaņi, lembergi, ameriksi, urbanoviči un citi no LKP/VDK morālo kastrātu bara. Pārējie visi ir diletanti, neprofesionāļi, Dieva neiesvētīti politikā un valsts lietās. Saprotams, viņi par politiku neko nav lasījuši un nav studējuši speciālo literatūru. Valsts vadīšanas tehnoloģija un metodoloģija, taktika un stratēģija viņiem ir pilnīgi nezināma pasaule. Bet tas nekas. Viņu sirdsapziņu tas nemoka. Kaut kādu apsvērumu vadīti viņi ir nolēmuši pamest līdzšinējo darbu un „iet politikā”. Apsvērumi ir dažādi. Viena aktrise-deputāte neslēpa, ka viņai ir vajadzīga nauda. Viens puisis no Rīgas lidostas savu „iešanu politikā” nesen skaidroja ar iespēju tikt pie „kāda amata”. Uz „gājējiem politikā” nav jēgas dusmoties par viņu sociālo bezatbildību. Jēga dumoties būtu tad, ja LR būtu īsta neatkarīga valsts ar īstu neatkarīgu parlamentu. Nav liela nelaime, ja valsts un tā parlamenta simulēšanā „ienāk” politikā pilnīgi neaptēsti kadri. Ja būtu īsta valsts, tad tas, protams, nemaz nenotiktu. Īstas valsts labā strādātu īsti speciālisti – Dieva iesvētīti politiķi.
   Piemēram, nedusmojos uz bijušajiem darbabiedriem Zinātņu akadēmijā Inu Druvieti un Janīnu Kursīti par „iešanu politikā”. Tā pat ir labāk. „Ieejot politikā”, abas biedrenes uz kādu laiku pārtrauc pietaisīt zinātni, kurā viņas nav Dieva iesvētītas tāpat kā nav Dieva iesvētītas politikā. Tiesa, uz Janīnu tas ne visai attiecas. Viņai „ieiešana politikā” bija līdzeklis vēl vairāk pietaisīt zinātni un vēl vairāk nopelnīt.
   Neapšaubāmi, paaudžu maiņa ir neizbēgams process. Astoņkāja sargsuņi noveco un nogurst no sēdēšanas Bruņinieku namā.
   Piemēram, snobs Jurkāns nogura un aizgāja pensijā. Viņa un viņam līdzīgu aizgājēju vietā politikā „ienāca” svaigāki spēki. Līdz šim tas notika bez liela trokšņa, un parlamenta sēdētāju paaudžu maiņa neieguva tik agresīvu vērienu.
   13.Saeimas vēlēšanas manāmi atšķiras no parlamenta iepriekšējām vēlēšanām. Diemžēl atšķiras ne tikai ar agresivitāti, bet atšķiras ar „politikā gājēju” cilvēcisko kvalitāti. Un tas ir galvenais. Īstenībā agresivitāti nosaka attiecīgā cilvēciskā kvalitāte. Tiekamies ar latviešu inteliģences jaunu morālo un intelektuālo pakāpi. Tā ir „brīvvalstī” sasniegta pakāpe. Tās zinātniskā vērtība izpaužas tajā ziņā, ka iegūstam priekšstatu par nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma ietekmi uz audzināšanu un izglītību. Mūsu priekšā ir nostājies kapitālisma viskroplākās modifikācijas antropoloģiskais rezultāts – inteliģences garīgās, intelektuālās, morālās trūdēšanas rezultāts, inteliģences (tautas!?) sabrukuma rezultāts.
   Zinātnes pienākums ir noskaidrot, vai sabrukuma rezultāts ir tikai audzināšanas un izglītības (kultūras vides) rezultāts jeb arī ģenētiskā mantojuma rezultāts. Tātad ir jāatbild uz jautājumu „Kā varēja rasties jaunatnes prāva daļa, kura sevi neapgrūtina ar mācīšanos, studēšanu, lasīšanu, domāšanu, profesionalizāciju, morālo atbildību, pašcieņu, pašlepnumu?”. Tāpat atbildi gaida jautājums par etniski strukturālo paradoksu: „Kāpēc tautas izglītotākā daļa (inteliģence) ir tautas nevērtīgākā daļa un cilvēkiem ar ne visai augstu izglītību ir cienījamāka cilvēciskā stāja nekā cilvēkiem ar augstāko izglītību un zinātniskajiem grādiem?”. Un vēl ir jautājums „Kā tā varēja notikt, ka audzināšana un izglītība nav devusi prāta un dvēseles gaišumu, bet sekmējusi izlaidību, mežonību, idiotismu, stulbumu, iracionālu rīcību un primitīvu valodu?”.
   Tā vien liekas, ka tik tikko uzskaitītās nelaimes ir „brīvvalstī” realizētās audzināšanas un izglītības leģitīms sasniegums. Izpaužas demence (iegūta garīgā atpalicība), bet nevis oligofrēnija (iedzimta plānprātība). Atbildi uz šiem jautājumiem lielā mērā sniegs elektorāta pozīcija 6.oktobrī. Todien atklāsies, vai pret uzskaitītām nelaimēm ir jāizturas kā pret leģitīmu sasniegumu, par kuru tautā nav nekāds uztraukums un protests.
   No vienas puses nekā jauna nepiedzīvojam. Zinātne ir analizējusi daudzus vēsturē sastopamos etniskos un impēriskos sabrukumus. Zinātne ir formulējusi sabrukuma likumsakarības.
   Piemēram, likumsakarību par cilvēcisko kvalitāti sabrukuma laikmetā. Izrādās, sabrukuma laikmetā vienmēr uzrodas tipi, kuri sociuma visiem procesiem uzspiež pretenciozu sintētisku auru. Tā ir pelēcības, viduvējības, amoralitātes, bezjēdzīguma, grafomānijas, šarlatānisma, neaptāvinātības, nekulturālības, neizglītotības, izvirtības, samākslotības, mietpilsonības, tumsonības aura. Šī aura sevī uzsūc un sintezē visas iespējamās nelaimes, kādas var atklāties cilvēciskajā pagrimumā. Sociuma priekšgalā nostiprinās melni tārpi bez ticības taisnīgumam, patiesībai, tiesiskumam, mīlestībai, godīgumam, ģimenei, tautai, valstij, bez pienākuma un atbildības apziņas. Tie ir melni tārpi, kuri nekad nesēdēs divi uz viena zirga (tamplieru brīvprātīgās nabadzības simbols), bet centīsies piekļūt pie treknākās siles.
   Homoseksuālistu, „par-politikas” idiotu, noziedznieku bordānu, jurašu, strīķu, klauna-dauna atbalstītāju jūra diemžēl nav stohastiska (nejauša, gadījuma rakstura) parādība. Tā nav arī akcidentāla (otršķirīga, sekundāra) parādība, bet gan ir dominējošā, prioritārā, primārā parādība Saeimas vēlēšanu kontekstā. Tā ir latviešu inteliģences jaunas kārtas agresīva pašprezentācija, jo tauta, vienkāršā tauta, nav lūgusi viņus pārvaldīt Latviju. Agresivitātes enerģiju nodrošina netaktiskums, nekorektums, nekaunība, difamācijas brīvība – interneta milzīgās iespējas celt neslavu oponentiem un nomelnot citus kandidātus. „Politikā ejošās” jaunās paaudzes stulbums neļauj saprast, ka pēc 6.oktobra varbūt nāksies visiem brālīgi sēdēt vienā telpā, korī dziedāt himnu un kopīgi „domāt par tautu”. Vai tas būs iespējams pēc pirmsvēlēšanu mežonīgās lamāšanās?
   2018.gada vēlēšanās pirmo reizi ir konstatējams „vecās gvardes” apjukums un pat gatavība padoties. Iespējams, sāk izpausties „vecās gvardes” sensila demence – vecīguma un vecuma nespēka diktēta gribas vārgulība. Pat tikai 65 gadus vecais oligarhijas pīlārs Lembergs sāka tiražēt naidīgas prognozes, kuru izcelsme noteikti ir stihiskas dusmas par savu nevarību.
   Bet pats nepatīkamākais ir tas, ka agresīvā paaudžu maiņa Bruņinieku namā neattiecas tikai uz parlamentu. Šī maiņa attiecas uz visu latviešu tautu. Jaunās inteliģences sejas vaibsti ir liecība tam, kāda būs visas latviešu tautas sejas izteiksme nākotnē.
  

sestdiena, 2018. gada 22. septembris

Par ko balsot: 2014-2018



   
    2014.gada 19. septembrī portālā „Pietiek” publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad gandrīz tieši pēc četriem gadiem.
   Saprotams, loģiski ir jautājumi „Kas ir izmainījies aizvadītajos četros gados? Ar ko šā gada vēlēšanas atšķiras no iepriekšējām vēlēšanām? Kā izmainīsies tautas dzīve pēc 6.oktobra?”.
   Dzīve nestāv uz vietas! Šī triviālā tēze, saprotams, vienmēr praktiski apstiprinās. Aizvadītajos četros gados izmaiņas ir grandiozas gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Demogrāfiskās pārejas laikmetā viss mainās ļoti strauji. Tā tas notiek jau pusgadsimtu, un esam vairāk vai mazāk adaptējušies dzīvei ļoti strauju pārmaiņu apstākļos. Taču dzīves dinamiskums neizslēdz iespēju novērot relatīvi nemainīgas parādības.
   2014.gada esejā lasāms: „Par ko balsot 4. oktobrī? Tāds atkal ir hamletiskais jautājums. Pie mums vārdi no Hamleta monologa to be or not to be, that is the question vēlēšanu kontekstā atkārtojas ik pēc noteikta laika ar vienu un to pašu emocionālo spriedzi. Tā jau ir stabila tradīcija, ka kāda pilsoņu daļa nezina, par ko balsot parlamenta vēlēšanās, un ap šo jautājumu saceļ samērā lielu publisko kņadu. Interneta laikmetā šī kņada iegūst īpaši plašu publisko vērienu, jo katrs potenciālais vēlētājs var skaļi uzdot minēto jautājumu un pats to komentēt, iepazīstinot ar savu viedokli visu pasauli”.
   Arī 2018.gadā pirms vēlēšanām valda liela neziņa, par ko balsot. Tik tikko citētais noder arī tagad. Vienīgi „4.oktobrī” vietā jāieraksta „6.oktobrī”. 2018.gada septembra socioloģiskajās aptaujās 38% nezina, par ko balsot 6.oktobrī.
   No 2014.gada esejas var izmantot arī atbildi uz jautājumu, par ko balsot: „Patiesībā atbilde uz šo jautājumu ir vienkārša. Obligāti ir jāņem vērā mūsu dzīves reālais stāvoklis. Obligāti ir jāņem vērā tas, ko līdz šim esam sasnieguši parlamenta vēlēšanu rezultātā. Obligāti tātad ir jāapliecina sava attieksme pret tautas deleģēto parlamenta deputātu iepriekšējo veikumu valsts labā. Un, lūk, mūsu dzīves reālais stāvoklis šodien ir tāds, ka balsot var vienīgi par to politisko spēku, kurš apņemas realizēt 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Šie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi ir šādi: 1) valsts nacionālās suverenitātes atjaunošana, 2) nacionālās naudas sistēmas atjaunošana, 3) neitralitātes politikas realizācija valsts ārpolitikā, 4) sociāli orientētas valsts iekšpolitikas realizācija, 5) nacionālo nodevēju un valsts izzadzēju sodīšana”.
   Aizvadītajos četros gados vajadzēja precizēt terminoloģiju. Latvijas valstiskumu nākas dēvēt par nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu ar juridiski iestrādātu noziegumu brīvību. To atbalsta tautas vairākums, tādējādi kļūstot par kolektīvo noziedznieku un noziedzības mecenātu. Pamatojumā ir diezgan ar vienu faktu: no LR budžeta katru gadu vairāk kā puse (apm. 5 miljardi eiro) tiek nozagta. Tāds ir starptautiskās organizācijas secinājums. Droši var atkārtot 2014.gadā rakstīto: „Tomēr visriebīgākais ir tas, ka mums ir sava melnā specifika. Pie mums specifiski ir tas, ka noziegumu brīvība ir totāla, teorētiski aptverot visu tautu. To var uzskatīt par valdošās kriminālās kliķes lielāko ideoloģisko un politisko panākumu – noziegumu brīvībā iepīt visu tautu.[..] Krievu tautas morālā stāja privatizācijas jautājumā ir sava veida Damokla zobens – pastāvīgi draudošas briesmas valsts prezidentam, valdībai. Latvijā tāds Damokla zobens neeksistē. Tāpēc valdošā kliķe atklāti uzspļauj tautai, sabiedrības viedoklim, sabiedrības interesēm. Latvijas valdošā kliķe lieliski zina, ka tautieši to nekad neaiztiks, jo tautiešiem pietiek ar to, ka viņi dzīvo „brīvā” valstī un visur teikšana ir „savējiem””.
   No vienas puses tiekamies ar nacionāli apkaunojošu faktu. Tas apkauno godīgos cilvēkus. Taču sabiedrības informētībai par nacionāli apkaunojošo faktu ir arī pozitīva loma. Sabiedriskā apziņa vairs nav viendabīga substance un cilvēkiem vairs nevar tik klaji melot, kā to varēja darīt visu laiku. Aizvadītajos gados ir manāmi pieaugusi cilvēku izpratne par LR krimināli oligarhisko būtību, varas inteliģences bezvērtību un noziedzīgo darbību. Tāpat ir manāmi pieaugusi izpratne par „atmodas” viltīgo imitēšanu, „perestroikas” unikālo mahināciju, Latvijas vietu Vašingtonas un Maskavas ģeopolitiskajās kombinācijās, LKP/VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpināšanos pēc PSRS sabrukuma, LR lomu Krievijas starptautiskajās finansu afērās. Kritiski objektīvā attieksme pret notikumiem Latvijā aizvadītajos četros gados ir patīkami progresējusi. Tas ir vēsturiski optimistisks sasniegums, un tas noteikti atsauksies uz 2018.gada vēlēšanām.
   Latvijas melnā specifika četros gados būtiski nemainījās. Tā joprojām izpaudās divos virzienos – ekonomiskajā virzienā un ideoloģiskajā virzienā. Plašāk sakot, materiālajā dzīvē un garīgajā dzīvē.
   Atkārtoju: melnās specifikas virzieni nemainījās. Tie nevarēja mainīties, jo pēc 2014.gada 4.oktobra nemainījās LR valstiskums. Parlamenta vēlēšanas nekļuva cilvēciski cienīgas dzīves faktors. Vara palika LKP/VDK bijušo darbinieku nelietīgākajai grupai. Toties katrā virzienā pamatīgi mainījās melnās specifikas apjoms un melnās specifikas sekas.
   Materiālajā dzīvē ļoti svarīgi bija vairāki notikumi.
   Pirmkārt, Latvijas banku noziedzības publiskā legalizācija pasaules mērogā, uz mūžu mūžiem sagraujot mūsu zemes reputāciju. Reputāciju nekad nevar atgūt, par ko sapņo mūsu stulbie ierēdņi.   
   Otrkārt, „OIK” nozieguma publiskā legalizācija, tautai atklājot patiesību par valdošās kliķes un varas inteliģences prettautisko būtību.
   Treškārt, „Rīdzenes sarunu” parlamentārās izmeklēšanas farss, pierādot krimināli oligarhiskā valstiskuma stabilitāti un neaizskaramību.
   Tāpat svarīgs notikums ir „Olainfarm” mantinieku ķīvēšanās. To var uzskatīt par simbolisku piemēru nelietīgās „prihvatizācijas” spējā nemitīgi akumulēt cilvēkos ļaunumu un naidīgumu. Tas var notikt pat ar vienas ģimenes locekļiem. „Prihvatizācija” ir Damokla zobens ne tikai valdošajai kliķei un noziedzīgajam valstiskumam, bet visiem cilvēciskā kauna traipiem, kuri alkātīgi iesaistījās sabiedrības īpašumu laupīšanā.
   Neapšaubāmi, materiālās (zagšanas) dzīves svarīgāko notikumu virknē ietilpst Valsts prezidenta nelikumīgā darbība, kļūstot par prezidentu-recidīvistu. Valsts prezidents ir zaudējis vairāk kā desmit tiesas procesus par Rīgas pilī sadalīto summu slēpšanu no sabiedrības.
   Atceroties garīgās dzīves notikumus aizvadītajos četros gados, uzmanību piesaista sekas, bet nevis paši notikumi. Īpaši tā tas ir Saeimas vēlēšanu sakarā. 2018.gada vēlēšanās atspoguļojas sekas tam visam, pie kā ir noveduši ideoloģiskie procesi pēcpadomju gados. Turklāt viss liecina par to, ka šiem procesiem būs turpinājums arī pēc 6.oktobra.
  Ideoloģija ir tautas idejiskā skolotāja. Ideoloģija rada imunitāti pret kaitīgu ideoloģiju. Ideoloģija ir aizsargvalnis pret ienaidnieka ideoloģiju. Ideoloģijai ir jāfunkcionē ne tikai masu komunikācijā un politiskajā retorikā, bet arī izglītībā, mākslā un literatūrā. Ideoloģija var izveidot romantiskus nacionālistus, kā arī var izveidot šovinistiskus nacionālistus. Ideoloģija var iznīcināt nacionālismu. Ideoloģija var stimulēt patriotismu un nostiprināt cilvēciskumu. Tomēr ideoloģija var izraisīt arī cilvēku dehumanizāciju, kad cilvēki vairs nespēj strikti nošķirt skaisto un kroplo, ļauno un labo, grēku un labestību, garu un miesu, taisnīgumu un netaisnīgumu, tiesiskumu un beztiesiskumu. Ideoloģija var sekmēt pilnīgi neadekvātu indivīdu ievēlēšanu parlamentā. Tieši tas ir noticis Latvijā. Pēcpadomju laika ideoloģijai ir nacionāli katastrofālas sekas.
   Pienācis laiks drosmīgi konstatēt vēl vienu nacionālo noziegumu. Tai indivīdu grupai, kura pēc PSRS sabrukuma aktīvi iesaistījās tādos nacionālajos noziegumos un tādā nacionālajā nodevībā kā „prihvatizācijas” laupīšanā, suverenitātes zaudēšanā, nacionālās naudas sistēmas likvidēšanā, okupantu karaspēka ielaišanā Latvijā, dabas bagātību un zemes iztirgošanā svešzemniekiem, demogrāfiskās katastrofas izraisīšanā, zinātnes, veselības aizsardzības, izglītības sistēmas sagraušanā nāksies ar savu nelietīgo galvu („kaklu”) atbildēt vēl par vienu šausmīgu grēku – latviešu tautas jaunāko paaudžu degradāciju un deģenerāciju. Latviešu divu jaunāko paaudžu vairākums ir pamatīgi samaitāts. Tas ir valdošās kliķes ideoloģiskais noziegums, un tas faktiski ir daudz briesmīgāks noziegums nekā noziegumi ekonomikā un politikā. Tagad sakarā ar Saeimas vēlēšanām ļoti labi ir redzama tautas jaunāko paaudžu morālās, garīgās, intelektuālās, kognitīvās samaitātības šaušalīgā pakāpe. Tikai samaitāti indivīdi spēj kā parlamenta deputātu kandidātus masveidā atbalstīt klaunus, homoseksuālistus, pavļutidiotus, noziedzniekus no valsts drošības iestāžu un valsts kontroles bijušajiem priekšniekiem.
   Pārsteidz vietējo kriminālo oligarhu cinims. Cinisma kulminācija ir noziedznieka Lemberga ņirgāšanās par iespēju pēc 6.oktobra kultūras ministra krēslā ieraudzīt „klaunu Artusu Kaimiņu”. LKP nomenklatūrai neveiksmīgi izbīdītā Lemberga aprobežotība ir tik liela, ka prastais biedrs neapzinās savus nopelnus Latvijas „klaunizācijā”. Internetā ir atstāstīta kriminālā oligarha ņirgāšanās: „Pēc Lemberga domām, šobrīd visiem ir skaidrs, ka nākamo valdību neveidos nedz ZZS, nedz Nacionālā apvienība, nedz "Jaunā Vienotība". "To veidos "Saskaņa" ar klaunu [Artusu] Kaimiņu! Un Kaimiņš būs kultūras ministrs," — pārliecināts Ventspils mērs”.
   Rīgas jaunatnes samaitātākā daļa 12. Saeimā ievēlēja vienu klaunu. Tas normālā valstī politiskajai elitei būtu bijis trauksmes signāls nekavējoties koriģēt ideloģijas saturu medijos, politiskajās diskusijās, izglītībā un visur citur garīgajā jomā. Bet pie mums nekas netika koriģēts. Tā vietā, lai finansiāli neatbalstītu un kategoriski nosodītu tādus perversiju, neoliberālisma, postmodernisma, genderisma, „kompetenču izglītības”, libido dominandi propagandētājus kā portālu „Delfi” un „Satori”, valdošā kliķe regulāri turpināja šīs kloākas uzpirkt un glaudīt. Pie tam izmantojot pat „integrācijas fonda” naudu mediju uzpirkšanai.
   Valdošās kliķes ideoloģisko kroplību sekas ir acīmredzamas. 13. Saeimā acīmredzot ievēlēs klaunu un homoseksuālistu veselu baru. Ja tas notiks, tad latviešu tauta nonāks jaunā identiskajā statusā. Pagaidām nav vajadzīgs šo statusu terminoloģiski manifestēt. Ja vajadzēs, to nāksies izdarīt pēc vēlēšanu rezultātu oficiālā paziņojuma.
   Bet, lūdzu, par ko balsot? Gribam dzirdēt atbildi!
   Nākas apbēdināt! Latvijā tāds jautājums principā neeksistē. Arī nezinīšu (38%) rindās neeksistē. Problēma par ko balsot nav aktuāla. Elektorāta latviešu vairākumam (99%) nekādā gadījumā nav aktuāla. Ne 2018.gadā, ne agrāk neviens politiskais mistrojums un neviena „kabatas” partija pirms vēlēšanām nav solījusi realizēt minētos piecus valstiski stratēģiskos uzdevumus. Un tas ir galvenais. Tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām tautas dzīvē nekas radikāli nemainīsies. Noziegumu brīvība saglabāsies un tautas „miljonam” vairāk nekā nevajag. Tāpēc droši var balsot par jebkuru kandidātu sarakstu.




piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi



   Rietumu civilizācijā izglītības interpretācijas (jēgas atklāšanas) konflikti sākās Jaunajos laikos. Pirms tam par izglītības jēgu valdīja vienprātība. Izglītības vēsture līdz Jaunajiem laikiem neliecina par principiālām domstarpībām gan izglītības filosofijā, gan izglītības satura un formu izpratnē.
   Jaunajos laikos izglītības intrepretācijā sākās nemierīga ēra. Tā turpinās arī tagad un atbalsojas daudzās zemēs, diskutējot par nacionālo izglītības sistēmu. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Pēcpadomju gados pie mums izglītība ir manāmi izmainījusies. Turklāt uz slikto pusi. Tāpēc Latvijas sabiedrības viena daļa ir sīvi neapmierināta ar izglītību. Šai sabiedrības daļai nav saprotama nemitīgo reformu vajadzība un lietderība. Nav grūti ievērot, ka arī pašiem reformu musinātājiem Vaļņu ielā nav īsti saprotama „kompetenču izglītības” oriģinalitāte, vajadzība un lietderība. Viņi ar savu reformistisko dīdīšanos drīzāk atstrādā klerka algu, imitējot vētrainu atdevi par saņemtajām summām no valsts budžeta.
   Ne reti satraucošas neskaidrības stimulē pretrunas izglītības mērķu definēšanā. Tā, piemēram, pretrunas atkal uzmutuļoja 2018.gada septembra sākumā. Tajās dienās, kad pasaules sabiedrība priecīgi vērtēja Francijas parlamenta likumu, aizliedzot skolēniem klasē izmantot mobilos telefonus un citas elektroniskās ierīces ar pieslēgumu internetam, pie mums 3.septembrī portālā „Delfi” ievietoja jūsmīgu rakstu par to, ka „tradicionālā skološanās sistēma sevi ir izsmēlusi”. Raksta autors Aivars Gribusts, izglītības uzņēmuma (!?) “Lielvārds” valdes priekšsēdētājs, tekstā vicina planetāri graujošu secinājumu – „Latvijā un arī citur pasaulē” visa līdzšinējā izglītība nekur neder. Viņa ieskatā trūkst prasmes „ātri reaģēt uz arvien jauniem izaicinājumiem” mūsdienu tehnoloģiju („datorikas”, „robotikas”, „dizaina”) pielietošanā izglītībā. Gribusta kunga pārliecībā Francija ir rīkojusies aplami. Tas ir skaidri manāms viņa gudrību zemtekstā.
   Jaunajos laikos izglītības interpretācijas konfliktus pamatā izraisa politiskā ideoloģija, tendenciozi slēpjot vai vienpusīgi traktējot izglītības jēgu. Uz izglītību tiek attiecinātas abstraktā humānisma, politkorektuma, apziņas manipulāciju, sociālā darvinisma normas. Tiek viltīgi noklusēts galvenais. Tā tas turpinās šobaltdien. Arī Latvijā netiek runāts par galveno.
   Izglītība ir sociāls institūts. Attieksme pret šo institūtu vēsturiski mainās. Izmaiņas nosaka demogrāfija – cilvēku skaita pieaugums. Līdz Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā nebija krasas demogrāfiskās izmaiņas. Cilvēku skaits mēreni palielinājās, un tas nekad nepalielinājās tik krasi, lai nāktos veikt kardinālus pasākumus cilvēku jūras eksistences nodrošināšanā. Turpretī Jaunajos laikos cilvēku skaita straujais pieaugums noveda līdz unikāliem fenomeniem cilvēces vēsturē. XIX gs. beigās radās tādi unikāli fenomeni kā masu sabiedrība, masu cilvēks, masu komunikācija, masu māksla un literatūra. Cilvēku skaita pieaugums piespieda izveidot masu produkcijas ražošanu un, protams, masu izglītību. Lai apgādātu nemitīgi pieaugošo cilvēku skaitu, nācās tikpat nemitīgi paplašināt un tehnoloģiski modernizēt masu produkcijas ražošanu. Bija nepieciešams regulārs zinātniski tehniskais progress un ar to saskaņota cilvēku masu izglītība. Visu to kopumā sāka dēvēt par masu kultūru. Tā eksistē arī pašlaik. Masu kultūra ir izmainījusies. Taču būtībā viss ir pa vecam.
   Jau no paša sākuma masu izglītības galvenā funkcija kļuva nodrošināt masu produkcijas ražošanu un realizāciju. Cilvēku masas izglītoja darbam rūpniecībā, laiksaimniecībā, tirdzniecībā, sadzīves pakalpojumu sfērā. Masu izglītība kļuva masu ekspluatācijas sastāvdaļa. No cilvēku masām gaidīja tikai labu darbu. Darbs vienmēr bija pirmajā vietā, un masu izglītībai nācās nodrošināt cilvēku masu labu darbu. Masu izglītības kvalitātes kritērijs kļuva prasme iemācīt labi strādāt – sagatavot labus speciālistus. Viņu kontingentu nosauca par masu inteliģenci.
   Taču masu izglītības patieso funkciju atklāti neatzina pat sociālismā. Arī tagad kapitālismā par to atklāti nerunā. Tiesa, kapitālistiskās Krievijas bijušais izglītības ministrs nesavaldīja mēli un pateica taisnību: „PSRS izglītības nelaime bija tā, ka vēlējās veidot radošu cilvēku, taču valsts uzdevums ir izaudzināt kvalificētu patērētāju”.
   Ministram ir taisnība. Mūsdienu kapitālisma sabiedrību tagad apsaukā par patērētāju sabiedrību, jo masu cilvēki ir galvenie masu produkcijas patērētāji. Turklāt masu cilvēku apziņā patērēšana tagad ir galvenā kaislība. Darbs turpinās. Bet darbs vairs nav pirmajā vietā, kā tas bija vēsturiski nesen. Pirmajā vietā masu sabiedrībā tagad ir patērēšana. Tāpēc ministrs pareizi formulēja šodienas masu izglītības mērķi.
   Masu kultūrā skolotāja profesija kļuva masu profesija ar visiem masu profesijas sagatavošanas nosacījumiem un visiem masu profesijas autoritātes un reputācijas nosacījumiem. Ja kādreiz Latvijas pagastā bija tikai viens visu cienīts un mīlēts tautskolotājs, tad tagad pagastā ir desmitiem skolotāju un labi ja iedzīvotāji pazīst vietējās skolas direktoru. Ja kādreiz par tautskolotāju kļuva pedagoģiski un didaktiski apdāvināti cilvēki (kā saka, ar skolotāja balsi), tad masu izglītības apstākļos par skolotājiem kļūst ne visai piemēroti vai pat pilnīgi nepiemēroti cilvēki. Anekdotiskajam aforismam „Ja nevari iemācīties, tad ej mācīt citus” faktiski ir reāls segums. Par to klusē. Un tas nav īpaši nosodāms, jo masu izglītības virtuvē savādāk nemaz nevarētu būt. Masu kultūrā visam ir ievērojami pazemināta kvalitāte. To dēvē par masu kvalitāti.
   Taču Latvijā ir vēl viena nelaime – skolotāja profesijas nihilisms. Šajā ziņā etnosa mežonība ir acīmredzama. Brīvvalstī no skolotāju sagatavošanas kaunās augstākā izglītība. Visas augstskolas atkratījās nosaukumā no apkaunojošā „pedagoģiskais institūts”. Modē nāca „universitāte”, kura nenodarbojas ar tādu piektās šķiras pienākumu kā skolotāju sagatavošanu. Pie mums vārds „skolotājs” neskan lepni. Skolotāju profesijas prestižs nebūt nav prestižāko profesiju galvgalā. Pat negribas domāt, kas tagad vēlas kļūt par skolotāju un kādi indivīdi turpmāk strādās skolā.
   Masu izglītībai tāpat kā visam, kam cilvēki pieliek roku un prātu, ir dažāda kvalitāte. Padomju valsts masu izglītība bija laba masu izglītība. Padomju valsts masu izglītība centās dot vispusīgas zināšanas, lai cilvēkam būtu izpratne ne tikai par izvēlēto profesiju, bet arī par vēsturi un ģeogrāfiju, mākslu un literatūru, dabu un sabiedrību. Izglītības sniegto zināšanu galvenais avots bija mācību grāmatas, daiļliteratūra, speciālā literatūra, bet mācīšanās galvenā forma – lasīšana. Padomju masu izglītība uz cilvēkiem lūkojās no personības attīstības viedokļa – intelektuālās, tikumiskās, garīgās attīstības viedokļa. Tā tas bija ne tikai kompartijas skaistajās deklarācijās. Izglītībā praktiski tika pievērsta liela uzmanība cilvēciskuma nostiprināšanai bērnā, jaunietī. Neeksistēja vīpsnāšana par garīgumu, metafiziskiem jautājumiem. Cieņā bija daiļliteratūras lasīšana. Tā veicināja domāšanu un tieksmi uz dzīvi lūkoties apcerīgi (kontemplatīvi), nevairoties no eksistenciāli filosofiskajām „mūžīgajām problēmām” un par tām neņirgājoties, kā to tagad mūsmājās dara interneta komentāru ģēniji-deģenerāti.
   Starp padomju masu izglītību un Rietumu masu izglītību ir zināmas atšķirības. Rietumos pret masu izglītību lielā mērā izturas no ražošanas tehnoloģiskās attīstības interešu viedokļa, kā arī no potenciālās iespējas regulāri zaudēt darbu un nepieciešamības regulāri apgūt jaunu profesiju relatīvi kompetentā līmenī. T.s. mūžizglītība (padomju valstī tāds uzstādījums neeksistēja) tam ir spilgts piemērs. Rietumos cilvēku masas pieradina regulāri mainīt profesiju. Patiesībā tam tā ir jābūt, jo kapitālisma stabils atribūts ir bezdarbs. Zaudējot darbu sākotnējā profesijā un par laimi atrodot citu darbu, parasti nākas apgūt jaunu profesiju. Rietumu masu cilvēku apziņa ir potenciāla bezdarbnieka un potenciāli universāla speciālista apziņa. Tāda tipa apziņa tagad ir arī daudziem latviešiem. Par mūžizglītību pie mums izglītības klerki sāka gudri prātuļot pēcpadomju gados.
   Rietumos masu vispārējā izglītība sniedz galvenokārt elementāras zināšanas. Neapšaubāmi, visās valstīs tas nenotiek vienādā mērā. ASV izskolotais mūsu tautietis Nils Muižnieks neslēpj patiesību: pēc vidusskolas viņš prata tikai lasīt un rakstīt. Ne velti pasaules sabiedrību samērā bieži uzjautrina amerikāņu politiķu (ieskaitot valsts prezidentu) izteikumi par vēsturi, ģeogrāfiju.
   Rietumu masu izglītībai tagad populārākais pārmetums ir cilvēku-robotu gatavošana. Masu izglītība neveido domājošus un radošus cilvēkus, bet veido automātus ar spēju izpildīt cilvēka darbībai līdzīgas operācijas.
   Tomēr pats galvenais atkal ir demogrāfiskais faktors – Rietumu civilizācijas novecošana un izmiršana. Šodienas masu kultūrā demogrāfija ar mīnusa zīmi nav tas pats, kas masu kultūrā demogrāfija ar pluss zīmi, kā tas bija līdz XX gs. 70.gadiem. Novecošana un izmiršana ir radījusi īpaša tipa mentalitāti un īpaša tipa dzīves loģiku. Tā ir pagrimuma mentalitāte un bojāejas neizbēgamības loģika. Šodienas masu kultūrā dominē ne tikai minētās patērēšanas kaislības, bet arī dzīves baudīšanas kaislības – dzīres mēra laikā. Norietošajā Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Rietumeiropā (ES kodolā) trako neoliberālisms un postmodernisms. Tas atsaucas uz izglītību. Mācību saturs tiek piedraņķots ar seksuālo „audzināšanu”, dzimuma maiņas „teoriju”, uzskatu plurālismu, patiesības noliegšanu, politkorektuma divkosību, postmodernisma „mākslas” surogātiem.  
   2018.gada sākumā Briselē apstiprinātais „Digitālās izglītības rīcības plāns” manāmi rafinēti kāpinās cilvēku masu ekspluatāciju, pieradinās cilvēkus dzīvot totālas kontroles atmosfērā, vēl pamatīgāk pieradinās ļaužu masas pret nacionālo valsti izturēties kā pret arhaisku palieku. Rietumu civilizācija pārvērtīsies digitālā koncentrācijas nometnē, kurā valdīs digitālā diktatūra, digitālā verdzība, digitālais kapitālisms, digitālais barbarisms. Romāna „Būris” autoram Albertam Belam vajadzēs sacerēt jaunu romānu – „Digitālais krātiņš”. Pāreja uz elektroniskajām mācību grāmatām būs pāreja uz postcivilizētību. Kā zināms, par civilizētības kritēriju var atzīt rakstību un grāmatu.
   Latvijā pašlaik masu izglītība ir slikta masu izglītība. Tam ir subjektīvs iemesls un objektīvs (daļēji) iemesls. Subjektīvs iemesls ir latviešu mentalitātē tradicionālā necienīgā attieksme pret savas tautas gudriem un godīgiem cilvēkiem. Tas ir novedis pie tā, ka valstiskos procesus organizē, vada, kontrolē cilvēki bez valstiskās domāšanas, nacionālās domāšanas, stratēģiskās domāšanas, bez izglītības jēgas izpratnes, nespējas izmantot pasaules kultūras mantojumu un pasaules šodienas pieredzi. Viss kļūst skaidrs, ja piemērā nosauc izglītības ministru uzvārdus. Pēcpadomju laikā nav bijis neviens ministrs ar labu galvu un labu sirdi. Tagadējais ministrs ir pelnījis iesauku Idiotisma Titāns.
   Daļēji objektīvs iemesls ir LR bezierunu pakļautība ES izglītības politikai. Latvieši varēja saglabāt valstisko suverenitāti un pašiem veidot dzīvi atbilstoši savām vajadzībām. Tas nenotika. Tauta ar entuziasmu atbrīvojās no valstiskās suverenitātes. Tautai nepatīk valstiskā pašatbildība. Tauta joprojām vēlas, lai pār to valda un par valdīšanu atbild citu tautu savienība. Tas ir subjektīvs iemesls, un tas daļēji sajaucas ar objektīvo iemeslu izpildīt ES pavēles, kuru saturu latvieši nevar ietekmēt. Tāpēc sanāk, ka Latvijas izglītība ir pakļauta ne tikai subjektīvam spēkam, bet arī objektīvam spēkam.
   Uz pēcpadomju Latvijas masu izglītību atsaucas neoliberālisma un postmodernisma saindētās ES prasības. Atsaucas  arī vietējās izcelsmes šausmīgās stulbības.
   Priekšplānā ir trīs šausmīgas stulbības: 1) izturēšanās pret izglītību kā pakalpojumu sfēru; 2) izturēšanās pret izglītību kā tirgus sastāvdaļu un tāpēc pieļaujot izglītību kā biznesu; 3) neprasme pret zinātni izturēties kā pret izglītības sistēmas lokomotīvi. Par šim stulbībām un to sekām ir plaša literatūra. Tām ir veltītas daudzas „Pietiek” publicētās esejas. Tās ir apkopotas vairākās grāmatās. Atgādināšu vienīgi ļoti smieklīgo LU sevis piedāvāšanu kā izglītības pakalpojumu kombinātu.*
   Stulbības pastrādā masu izglītības sagatavotie speciālisti. Citiem vārdiem sakot, masu inteliģence. Par to parasti klusē. Taču nākas saprast, ka masu inteliģences izcelsme (sociālā bāze) ir sabiedrības masas un viņu izglītība ir masu izglītība. Masu inteliģents ir masu cilvēks ar augstskolas diplomu. Daudziem no viņiem var būt doktora grāds, profesora amats, akadēmiķa tituls. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nav profāni un nespēj izdēt stulbības.
   Masu kultūras starptautiskā specifiskā iezīme ir tā, ka  masu inteliģents var būt mietpilsonis ar visām iespējamajām akadēmiskajām un profesionālās kvalifikācijas regālijām. Tā tas ir bijis vienmēr un visur. Ne velti mietpilsonības talantīgā izsmējēja Antona Čehova katrā daiļdarbā ir kāds zinātņu doktors un profesors, kurš tēlo dedzīgu tautas apgaismotāju, kaut gan viņam nav nekādas izpratnes par savu profesiju. Ar inteliģentu mietpilsoņu tēliem, protams, tiekamies ne tikai krievu daiļliteratūrā.
   Padomju laikā bija sastopami un arī pašlaik pie mums ir sastopami  masu inteliģenti ar tipisku mietpilsoņa domāšanu, izpratni, attieksmi. Tādus indivīdus var ātri atšifrēt. Tie ir cilvēki, kuri nedomā patstāvīgi, lieto domas štampus, stereotipus, modīgus vārdus u.tml. Viņu kredo ir visu darīt tā, kā to dara pārējie. To dēvē par masu uzvedību, masu apziņu, masu psiholoģiju. Latviešu masu inteliģencē divu viedokļu nemēdz būt. Tā tas bija padomju laikā, un tā tas turpinās tagad viedokļu plurālisma saulē. Visi atkārto to, ko ir pateicis pirmais kolēģis. Piemēram, ja kaut ko ir pateicis Ijābs, tad to pašu atkārto Skudra, Rozenvalds, Daukšts. Ja kaut ko ir pateicis Rozenvalds, tad to pašu atkārto Ijābs, Skudra, Daukšts.
   Rietumu civilizācijā ap inteliģences jēdzienu vienmēr ir valdījusi liela neskaidrība un vēsa piesardzība. Eiropā inteliģences jēdzienu sāka plaši lietot tikai XIX gs. beigās reizē ar masu kultūras rašanos. Joprojām nav īsti saprotams, vai inteliģence ir garīgā darba veicēji jeb inteliģence ir cilvēki ar labām prāta spējām. Tāpat nav īsti saprotams, vai inteliģence ir sociālā grupa jeb inteliģence ir cilvēki ar zināmām psiholoģiski funkcionālām īpašībām. Masu inteliģencē ieskaita skolotājus, ārstus, inženierus, žurnālistus, agronomus un citu profesiju pārstāvjus ar augstāko izglītību. Atsevišķā grupā nošķiro pusinteliģenci - strādājošos bez augstākās izglītības (medmāsas, laborantus, asistentus u.c.). Plaši izplatīts ir ironisks ieskats par inteliģenci kā Krievijas morāli ētisko parādību. Krievijas inteliģentiem piemītot karsta mānija apgaismot tautu, kaut gan tauta to nav lūgusi darīt un tā nevēlas palīdzību. Katrā ziņā ir vienīgi skaidrs, ka masu inteliģence ir cieši vienota ar masu kultūru un tās elementu masu izglītību. Tāpat ir labi zināms, ka masu inteliģence ir iegansts izglītības interpretācijas konfliktiem.
   Konflikti ir tāpēc, ka Rietumu civilizācijā ir ne tikai masu izglītība, bet arī elitārā izglītība.Tā gatavo eliti. Padomju Savienībā arī bija visīstākā elitārā izglītība. Lai neaizvainotu masu izglītības darbiniekus un masu izglītības jaunatni, publiskajā telpā nelietoja vārdus „elitārā izglītība” un „elite”. Īstenībā visīstākā elitārā izglītība sākās no pirmās klases un noslēdzās ar slēgtām augstākās izglītības iestādēm.
   Padomju Savienībā elitārā izglītība bija koncentrēta Maskavā. Padomju Latvijā elitārās izglītības pazīmes bija skolās ar pastiprinātu kādas svešvalodas apguvi. Padomju Latvijā nebija slēgta tipa elitārās augstākās izglītības iestādes. Par tām nav sastapta informācija. Latvieši ir galvenokārt tikai dzirdējuši par elitāro izglītību Anglijā, Francijā, ASV un citās valstīs. Tāpēc latviešu masu inteliģencei nevar būt vēlamās izpratnes par elitārās izglītības jēgu un nepieciešamību tautas, tās kultūras un valsts virzībā. Piemēram, valsts nevar pastāvēt bez elites. Valsts, kuras priekšgalā nav elite, nav valsts, bet ir valsts surogāts, simulakrs, imitācija. XX gs. tādas valstis sāka apsaukāt par „Failed state”.
   Līdz mūža beigām nav aizmirstama saruna ar RISEBA rektoru Borisu Kurovu par piedāvāto maģistra studiju programmu. Piedāvājums netika izskatīts, balstoties uz pilnīgi negaidītu (mežonīgu) argumentu. Kurova kungs tūlīt paskaidroja, ka RISEBA visas programmas esot elitāras, jo tās maksājot visdārgāk Latvijā. Saprotams, pēc tāda obskurantiska paskaidrojuma gribējās pēc iespējas ātrāk atvadīties no rektora – bijušā LVU arodbiedrības ierēdņa, kaut gan bija interesanti lūkoties uz galvaskausu, kurā elitārisma kritērijs ir cena.
   Nepieciešams atcerēties jau izmantoto metaforu. Ja zinātne ir izglītības sistēmas lokomotīve, tad tautas, kultūras, valsts attīstības lokomotīve ir elitārā izglītība. Masu izglītībā sameistarotā masu inteliģence nav lokomotīve. Tā ir lokomotīves kurinātāja. Tās misija ir ar liekšķeri lokomotīves kurtuvē piebērt ogles. Tautā, kultūrā, valstī lokomotīves funkcijas ir intelektuāļiem. Viņus cenšas izaudzināt un  izskolot elitārā izglītība.
   Cilvēku dzīvē ir mainījusies izglītības filosofija, izglītības definīcija, izglītības politika, izglītības programmas, saturs, mācību formas. Taču nekad nav mainījies un arī turpmāk nekad nemainīsies cilvēku jaunrades process, tā radošā laboratorija un radošā mehānika, radošā psiholoģija un inovāciju ģenēzes fundamentālie priekšnoteikumi, dažādu atklājumu un zinātniski tehnisko izgudrojumu garīgie faktori. Idejas, teorijas, koncepcijas, romāni, dzejoļi, gleznas, skulptūras, sociālās mācības, valsts pārvaldes metodoloģija, atklājumi, izgudrojumi vienmēr piedzimst vienā un tajā pašā intelektuālajā un psiholoģiskajā režīmā. Šo režīmu nodrošina elitārā izglītība. Tā vienmēr savā visdziļākajā satvarā paliek nemainīga un kategoriski atsakās no jebkādas modernizācijas un reformēšanas, nedod Dievs, „kompetenču izglītības” garā. Modernizēšana un reformēšana ir masu izglītības prerogatīva. Elitārā izglītība lieliski zina, kas ir jādara, lai izaudzinātu un izskolotu intelektuāļus ar augsti attīstītu prātu, analītisko un stratēģisko domāšanu, visai sabiedrībai nosakot normas un vērtības, bez kā nav iespējama tautas, kultūras un valsts labdabīga pastāvēšana.
   Izglītības interpretācijā untumi sākas tad, kad netiek radikāli nošķirta masu izglītība un elitārā izglītība. Principā tās ir divas dažādas pasaules. Aplami ir no masu izglītības (piem., LR augstskolām) sagaidīt un pieprasīt elitārās izglītības rezultātu. Vēl aplamāk ir veidot valsti bez elitārās izglītības. Tāpat aplami ir izsmiet izmaiņas masu izglītībā. Digitalizācija agrāk vai vēlāk ieviesīsies masu izglītībā. Tā ir objektīva nepieciešamība, jo digitalizācija nostiprinās masu ražošanā, masu sociālajos risinājumos, masu sadzīvē.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/profanacijas_legalizesana_un_proklamesana


svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam


   Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi izprast tikai tad, ja respektēs tajā lietoto valodu. Valoda raksturo notikumu idejisko tendētību, laikmeta intelektuālo un morālo atmosfēru, ārējo notikumu vienotību ar tolaik dzīvojošo cilvēku iekšējo pasauli – prāta interesēm, prasībām, vērtējumiem, kognitīvo piesātinātību.
   Minētā prasība ir aktuāla arī visjaunākā laikmeta iztirzājumā. Pašlaik lietotā valoda precīzi atspoguļo šodienas cilvēku iekšējo pasauli. Latvijas tagadnes analītikā noderīgs materiāls ir valoda.
   Vārds „ilgtspējība” (un tā variants „ilgtspēja”) ir jaunvārds. Tas radās pēc LR iestāšanās ES, nemākulīgi latviskojot konfederācijas birokrātijas jēdzienu. Īsto filologu sastādītajās latviešu valodas vārdnīcās nav vārds „ilgspējība”. Sastopami ir vārdi „ilgspēlējošs”, „ilgt” (3.personā „ilgst”, pagātnē „ilga”), „ilgtermiņa” (lieto ģenetīvā), „ilgums”, „ilgviļņi”.
   Jaunvārda „ilgtspējība” popularitāte latviešu varas inteliģencē ir ļoti liela. Rīgas medijos ar „ilgtspējību” var tikties katru dienu. Par „ilgtspējību” izsakās Valsts prezidents, ministri, parlamenta deputāti, varas institūciju topmenedžeri. Priekšnieku ikvienā sarunā par Latviju neiztiek bez „ilgtspējības”. Jaunvārdu ir iecienījušas arī firmas, piedāvājot savus pakalpojumus un ražojumus.
   Zinātne ir lietas kursā par vēl vienu metodoloģisko prasību; proti, prasību piesardzīgi izturēties pret pārāk izplatītiem vārdiem. Vārdu popularitāte ne vienmēr liecina par t.s. terminoloģisko konstruktīvitāti – tādu attieksmi pret vārdu, kas veido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Vārdu popularitāte parasti liecina par mietpilsonisku modi, nelabi manierīgu un nelabi bezatbildīgu izturēšanos pret valodu. Sabiedrībā mēdz būt kulta personas, kulta brendi, kulta filmas. Mēdz būt arī kulta vārdi. Pašlaik latviešu varas inteliģencē kulta vārdi ir „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana” (piem., ekonomikas), jaunvārds „konkurētspēja”. „Ilgtspējībai” arī ir kulta vārda neslava. Turklāt ir problēmas ar tulkojumu.
   Modīgais vārds „ilgtspējība” ir neprecīzs atvasinājums no angļu vārda „sustainability”, kas tulkojumā latviešu valodā (un citās valodās) ir „stabilitāte”. Tā tas ir īsto filologu gatavotajās vārdnīcās. Starp citu, ne visās angļu-latviešu vārdnīcās ir vārds „sustainability”. Sastopams ir tikai vārds „sustained” tulkojumā „nepārtraukts”, „ilgstošs”.
   Pie mums „sustainability” varas inteliģences „filologi” ir tulkojuši nevis kā „stabilitāte”, bet kā „ilgtspējība”. Tas nekādā gadījumā nav viens un tas pats. „Filologi” vēlējās vienā vārdā apvienot „ilgumu” un „spējīgumu” - spējīgumu saglabāties ilgumam. Tāds apvienojums ir tizls un neveido pozitīvu pamatu attiecīgi apzīmētā satura izpratnei. Tāpat nav saprotams, kāpēc pie mums ES birokrātijas makulatūrā modīgais „sustainable development” iztulkots nevis kā „stabila attīstība”, bet gan iztulkots tādā tizlā formā kā „ilgtspējīga attīstība”.
   Jocīgi (debili) skaidrojumi ir latviešu „Wikipedia”: „Ilgtspējība (angļu: sustainability) ir vides, kurā mēs dzīvojam, nodošana nākamajām paaudzēm, nekompromitējot nākamo paaudžu dzīves līmeni un iespējas. Pēc šīs definīcijas ilgtspējību var interpretēt ļoti dažādi, tādēļ to attiecina uz trīs pamatvirzieniem: Vides ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) attiecībā pret vidi un tās daudzveidību, vērsta galvenokārt uz vides saglabāšanu. Sociālā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) pret cilvēkiem visdažādākajos kontekstos, bet galvenokārt tā attiecināma uz visu sabiedrības daļu ietveršanu. Ekonomiskā ilgtspējība. Tā ir atbildīga rīcība (!?) no finansiālā aspekta. Ekonomiska neveiksme nevar būt ilgtspējīga”.
   Tātad interneta enciklopēdijā „ilgtspējība” tiek aplami saistīta nevis ar noteiktu stāvokli un noslēgtu procesu, bet gan ar „rīcību”. Radies ir absurds: no vienas puses noteikts stāvoklis („Vides ilgtspējība), bet no otras puses rīcība („Tā ir atbildīga rīcība”).
   Latvijā terminoloģiskā precizitāte tagad nevienu neinteresē. Tā ir laikmeta spilgta iezīme. Tā raksturo gan vietējās varas inteliģences pagrimumu, gan viņu pagrimuma rezultātus. Latviešiem tagad ir „ilgstpējīga politika lēnajam ilgtspējības attīstības procesam Latvijā”, „sociālā ilgtspējība”, „loģistikas risinājumu ilgtspējība”, „korporatīvā ilgtspējība”, „biznesa ilgtspējība” un vēl daudzas citas „ilgtspējības”. Tas sekmē milzīgas kroplības.
   Piemēram, Coca-Cola” interneta mājas lapā sevi piedāvā ārkārtīgi smieklīgā leksiskajā iepakojumā: „Coca-Cola, kā uzņēmums un plašs tīkls (!?) pasaulē, ar savu sadarbības partneru iesaisti ir apņēmies veicināt papildu vērtību (!?) attīstību dažādās kopienās (!?). Mēs ar lepnumu sniedzam visai pasaulei savu produkciju un apzināmies, ka visi dzīvojam uz vienas planētas (!?), par kuru visiem kopā ir jārūpējas. Ilgtspēja (!?) ir mūsu uzņēmuma būtībā (!?). Coca-Cola ilgtspējas struktūra (!?), kuru mēs dēvējam par „Es, mēs, pasaule” (!?), ir mūsu kopīgais redzējums (!?) par to, kā mēs kopīgiem spēkiem (!?) varam radīt sabiedrisku vērtību (!?) un pozitīvi (!?) ietekmēt patērētājus un kopienas (!?)”.
   Noteikti kādam lasītājam gribēsies izlasīt atbildi uz jautājumu par kulta vārdu rašanās un izplatības iemeslu. Kāpēc ir iespējama tāda mežonība kā „Coca-Cola” mājas lapā?
   Valoda ir cilvēka otra seja. Viena seja ir tā, kuru svešvārdā dēvē par fizionomiju. Cilvēka sejas izteiksmē atspoguļojas viņa gars, prāts, raksturs. To zina ne tikai fiziognomikas entuziasti.
   Otra seja ir valoda. Arī tā atspoguļo cilvēka prātu, domāšanas loģiskumu un kognitīvo piesātinātību, morālo atbildību pret citiem cilvēkiem. Ne velti ir tāds koncepts kā valodas kultūra. Tā galvenā jēga ir literāri pareizas valodas lietošana, lai nevienu neaizvainotu ar rupju, vulgāru, nepiedienīgu valodu.
   Kulta vārdi ir iespējami tāpēc, ka tie atbilst kāda sociālā slāņa intelektam un morālei. Šajā slānī cilvēku prāts un morāle nepretojas loģiskām novirzēm, interpretācijas kroplībām, nivelēšanai, zināšanu šarlatānismam, vērtējumu stereotipiskumam u.tml. Tie ir cilvēki, kuri nespēj domāt un runāt patstāvīgi formulētā valodā. Viņi bezprātīgi un pat ar neslēptu patosu pakļaujas valodiskajai modei, bez mazākās morālās atbildības izvēloties kulta vārdus. Kā parasti, visu sabojā cilvēciskā kvalitāte – intelektuālās un morālās attīstības zemais līmenis. Tāda ir lakoniska atbilde par kulta vārdu rašanos un izplatību.
   Saprotams, mūsu zemē par „ilgtspējību” domāja, runāja un rakstīja vienmēr. Tas notika ne tikai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. „Ilgtspējība” faktiski ir cilvēciskās apziņas neatņemams atribūts. Cilvēki vienmēr vēlas noskaidrot savas darbības objektīvi nepieciešamo, teorētiski un praktiski iespējamo ilgumu. Vienīgi latviešu tautā agrāk tas notika bez šī modīgi tizlā jaunvārda „ilgtspējība”.
   Piemēram, par Latvijas valsts nākotni jau „atmodas” periodā domāja, runāja un rakstīja, lietojot tādus vārdus kā „attīstības perspektīvas”, „attīstības nepārtrauktība”, „attīstības stabilitāte”, „attīstības nepieciešamība”, „stratēģiskā attīstība”. Pēc LR atjaunošanas pirmajos gados dažādus attīstības scenārijus mīlēja izstrādāt zinātnieki – ekonomisti, juristi,  sociologi, vēsturnieki. Dažkārt tas notika kopā ar stratēģiski domāt spējīgiem politiķiem, rakstniekiem, filosofiem. Par valsts nākotni rūpējās cilvēki, kuru reputāciju cementēja profesionālā kompetence un autoritāte, zinātniskie nopelni un mākslinieciski radošie nopelni. Tie bija cilvēki ar loģisku domāšanu un terminoloģiski precīzu valodu. Viņiem nebija pieņemama jebkāda veida modīga ākstīšanās. Viņu valodā kulta vārdi neeksistēja.
   Kulta vārdu invāzija sākās ar paaudžu maiņu. Kulta vārdi „izaicinājums”, „sensitīvs”, „riski”, „uzkaršana”, „konkurētspēja”, „ilgtspējība” nostiprinājās reizē ar brīvvalsts gados izaudzināto un izskoloto inteliģenci, kura kalpo nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Tie ir cilvēki ar izglītības biznesa firmās iegūtiem (pirktiem) izglītības dokumentiem. Starp viņiem kāda daļa skaitās zinātnieki ar doktora grādu. Vienīgi nekas nav zināms par viņu zinātniskajiem darbiem. Ja agrāk nebija šaubas, ka par valsts nākotni izsakās īsti zinātnieki un īsti speciālisti, tad tagad tādas šaubas ir pirmajā vietā. Skaidri ir redzams, ka brīvvalsts kadru auklējumam piestāv kulta vārdi. Viņi bez kulta vārdiem neprot dzīvot. Kulta vārdi ir viņu cilvēciskuma organiska sastāvdaļa.
   Kulta vārdu un cilvēciskuma simbiozes uzskatāms piemērs bija kārtējā nesenā spriešana par Latvijas „ilgspējību”. Portāls „Delfi” 2018.gada 8.septembrī sniedza šādu informāciju: „Kā ziņots, tuvojoties 24. septembrī gaidāmajai pāvesta Franciska vizītei Latvijā, Rīgas Biznesa skola (RBS) un Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrija sestdien pulksten 10 rīkoja līderu (!?) paneļdiskusiju "Kādas vērtības var nodrošināt Latvijas attīstības ilgtspējību?" pāvesta Franciska vizītes kontekstā.[..] Diskusijas mērķis bija aktualizēt (!?) jautājumus par valsts ilgtspējīgu attīstību, kurus pasaules arēnā (!?) valstu līderiem uzdod pāvests. Šie jautājumi saskan (!?) arī ar Latvijā aktuālām problēmām, piemēram, korupcija, sociālais taisnīgums, tirgus regulācija, patērētāju sabiedrība, demogrāfija, solidaritāte un citus (!?). Paneļdiskusijā piedalījās Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs, RBS direktors Jānis Grēviņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova, uzņēmējs, RBS Padomdevēju Konventa loceklis Viesturs Kulikovskis, LTRK prezidents, augstskolas „Turība” īpašnieks Aigars Rostovskis, "PWC" priekšsēdētāja, FICIL priekšsēdētājas vietniece Zlata Elksniņa-Zaščirinska, LU docents Andrejs Mūrnieks un RBS studente Marta Muižniece. Diskusiju vadīja RBS asociētais profesors Klaudio Andress Rivjera.”
   Izrādās, Rīgas katoļu kūrijas vadītājs arī nevar iztikt bez kulta vārdiem. Viņa valodā vizuļo gan „daudzi izaicinājumi”, gan „Latvijas ilgtspējīga attīstība”. Iespējams, neiztika arī bez „riskiem”. Internetā ir citēti tikai atsevišķi fragmenti no viņa „ilgtspējīgās” runas.
   Stankeviča kunga runas daži fragmenti atstāj ļoti drūmu iespaidu. Atklājas šaušalīgas nepilnības zināšanās par ekonomiku, kultūru, ētiku. Neceļas roka komentēt tādus jēdzieniski neskaidrus un pretrunīgus izteikumus kā „Labās vērtībās balstītai ekonomikai galvenais ir garīgā kvalitāte (!?), nevis materiālā labklājība (!?)”, „Arī ēnu ekonomika mums pastāv tāpēc, ka vairums vēl darbojas individuālās (!?) interesēs, nevis tautas kopējam labumam (!?)”, „Latvijas valstī ir novērojama, lai arī nepilnīga (!?), tomēr reāla (!?) vienotība daudzveidībā (!?) - gan attiecībā uz kultūrām, gan konfesijām”.
   Dīvainas ir Stankeviča kunga sapņu vīzijas par Latviju”. Tās viņš iedala „trīs dimensijās” (aicinu atcerēties latviešu mietpilsoņu kulta personas Maijas Kūles „jābūtības dimensiju”).
   Portālā „Delfi” lasāms: „Pirmā ir materiālā dimensija, jo ir jānodrošina pamatvajadzību (!?) apmierināšana, lai cilvēks varētu domāt par augstākiem mērķiem(!?)”.
   Tālāk teikts: „Otrā dimensija ir "kultūras detoksikācija" (!?). Pēc viņa domām, Latvijas kultūrā patlaban ir ļoti spēcīga ideoloģiskā dimensija (!?), kultūra nekalpojot (!?) patiesībai. "Es pretojos tēzei, ka kultūra ir neitrāla, jo mākslas darbs izsaka cilvēka iekšējo stāvokli. Tā var būt par līdzekli gan, lai cilvēku celtu un humanizētu [..], gan, lai apstulbinātu cilvēkus un slavinātu sistēmu," teica Stankevičs.”
   Neslēpšu – ilgāku laiku nebija lasīta tik nekompetenta izpratne par kultūru. Interesanti būtu no Stankeviča kunga dzirdēt, kurš jeb kuri uz Zemes nepretojas „tēzei, ka kultūra ir neitrāla”.
   Par trešo dimensiju portālā teikts: „Trešā dimensija ir garīgā, bez kuras Latvijas ilgtspējīgu attīstību sasniegt nevarēs, viņš pauda, piebilstot, ka tā vairāk (!?) ir baznīcas misija strādāt ar konkrēto cilvēku, lai viņa sirds dziļumos notiek pārmaiņas. "No piesārņotas cilvēka sirds - ar netikumiem, alkatību - izplūst piesārņojums, gan ekoloģiskais (!?), gan politiskais, gan ekonomiskais," klāstīja arhibīskaps”.
   Pārliecinoties par Stankeviča kunga izglītotības, domāšanas, izpratnes katastrofāli zemo līmeni, normālā valstī tās vadītājiem būtu jārisina nepatīkama problēma pavēsta vizītes priekšvakarā. Normālas valsts vadītājiem pamatoti rastos jautājums „Vai Stankeviču drīkst rādīt Romas pāvestam?”. Tāds „ilgtspējīgi” neizglītots cilvēks ne tikai apkaunos valsti, bet arī pazemos pāvestu. Pāvests būs dusmīgs un pukosies „Vai jūs mani uzskatāt par tādu pašu muļki un neizglītotu muldoņu?”.