1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu
tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā
jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un
politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu
un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās
prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence.
Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, –
kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir
vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās
faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija
attieksmē pret inteliģenci.
Taču pret šo
tradīciju ir jāizturas piesardzīgi. Zinātne ir fiksējusi interesantu tendenci. Aizvadītajos
dažos gadu desmitos gudrākie cilvēki kļūst vēl gudrāki, bet muļķākie cilvēki
kļūst vēl muļķāki. Zināma tautas daļa (ģenētiski aplaimotā daļa !?) kļūst
gudrāka neatkarīgi no tautas vispārējā garīgās attīstības līmeņa. Arvien
gudrākā tautas daļa arvien vairāk intelektuāli attālinās no muļķākās tautas
daļas.
Mūsu akadēmiķi
varētu papētīt, kā tas attiecas uz latviešiem. Taču bez pētīšanas katrs var ievērot
regresa progresu. Latviešu mediju autori demonstrē arvien lielākas muļķības. Arvien
lielākas muļķības tiražē politiķi un valsts topmenedžeri. Tas pats sakāms par
šarlatānisma pārņemtajiem humanitāro un sociālo zinātņu tukšurbējiem. Tātad
jāpēta, ko dara gudrie latvieši, kuri kļūst vēl gudrāki. Svarīgi būtu uzzināt,
kur viņi mājo.
Mūsdienu interesanto
tendenci var acīgi pamanīt ikviens relatīvi globālā mērogā. Obligāti nav jābūt
zinātniekam. Par interesanto tendenci griezīgi skaļi signalizē Rietumu (ES)
elites atsacīšanās veidot labu masu izglītību un primitīvās „kompetenču
izglītības” diktatūra. Tā teikt, muļķiem vairāk nekā nevajag, jo viņi tāpat
kļūst arvien muļķāki. Saeima 2018.gada 20.septembrī pieņēma lēmumu latviešu
muļķus turpmāk barot ar „kompetenču izglītību”. Faktiski tiks barota visa
tauta, jo Latvijā neeksistē elitārā izglītība. Latviešu tauta tiks skolota kā
muļķumā progresējoša muļķu tauta.
Vēl ir viens
būtisks faktors inteliģences ģenēzē. Tautas inteliģences ģenēzē var piedalīties
citu tautu inteliģence. Izglītības iegūšana ārzemēs, viesprofesoru aicināšana.
Iespēju daudz.
Piemēram, Kubas
inteliģences izveidošanā Fidels Kastro uzaicināja padomju speciālistus. Starp
viņiem bija arī latviešu speciālisti. PSRS pastāvēšanas gados Maskavā bija īpaša
augstskola Āfrikas tautu inteliģences skološanai.
Efektīvs faktors
ir mācīšanās no citu tautu inteliģences sasniegumiem. Pārāk labi zinu, ka
latviešu humanitārā inteliģence (literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki,
folkloristikas kadri) to nekad nav darījuši pilnā mērā.
Piemēram, Raiņa
Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma publicēšanas gados Maskavā iznāca akadēmiskie
izdevumi pieciem rakstniekiem. Tātad lielisks tekstoloģiskais un cita veida paraugs
tiem, kuri pirmo reizi savas tautas kultūrā gatavo akadēmisko izdevumu. Taču
par mācīšanos no citu zemju paraugiem nedrīkstēja pat iepīkstēties. Aicinājumi
mācīties galvenajai redkolēģijai, izdevniecības direktoram Riekstiņam un sējumu
sastādītājiem izraisīja histērisku dusmju lēkmi. Pirmie dzejas sējumi iznāca
bez komentāriem. Tas ir nonsenss. Tāpēc jēdziens „akadēmiskais” uz Raiņa
mantojuma izdevumu ir ļoti nosacīts.
Latviešu humanitārajā
inteliģencē joprojām valda kaut kāds mežonīgs fantoms un tumsoniska apmātība.
Amerikāņi, franči, angļi, zviedri, norvēģi, itāļi, somi drīkst mācīties (un to
viņi vienmēr ir darījuši lielā apņēmībā) no krievu humanitāro zinātņu
fundamentālajiem sasniegumiem, bet latvieši nekādā gadījumā nedrīkt mācīties no
„krieviem”. Bez pārspīlējuma varu teikt, ka pie mums mācīšanās no „krieviem”
tiek kvalificēta kā nacionālā nodevība. Tas ir aposteriors novērojums – no
pieredzes izrietošs novērojums.
2.Attīstības stūrakmens. Inteliģeneces
attīstības kāpums atbalsojas inteliģences konstruktīvajā darbībā un cienījamos
radošajos panākumos. Inteliģences attīstības bālums bez brillēm ir saskatāms
inteliģences bezjēdzīgajā darbībā un pelēkajos radošajos risinājumos. Par
inteliģences attīstības bālumu liecina daudzas pazīmes.
Piemēram,
idejiskās pārmantošanas trūkums. Latviešu inteliģences ideju vēsture sašķeļas
atbilstoši politiskās varas posmiem, bet nevis atspoguļojas kā teoriju un
koncepciju pārmantošanas un pilnveidošanas nepārtraukta plūsma. Latviešu
inteliģences ideju vēsturē neeksistē kontinuitāte – pēctecība, nepārtrauktība.
Mainās politiskā vara un reizē mainās inteliģences darbības idejiskais
saturs.
Turklāt šo maiņu
pavada iepriekšējā idejiskā satura naidīgs noliegums. Pēcpadomju laikā tiek
naidīgi noliegts ne tikai marksisms. Netiek atzīti darbi vēsturē,
literatūrzinātnē, psiholoģijā, socioloģijā, ekonomikā. Ņemot vērā LKP/VDK
nomenklatūras deklasēto elementu varas turpināšanos Latvijas Republikā, tāda
attieksme pret padomju kultūras mantojumu atgādina fantasmagoriju – murgu vīziju.
Situācija ir nenormāla, prātam neaptverama, absurda, idiotiska, debila. Latviešu
tautas vairākumam (varas inteliģencei) ir pieņemama brigmaņu, lembergu,
urbanoviču, ameriksu, savicku valdīšana, taču latviešu tautas vairākums (varas
inteliģence) norej viņu organizēto, vadīto un kontrolēto kultūras mantojumu
padomju gados. Tādējādi mutuļo totāls aloģiskums. Ja neatzīst padomju kultūras
mantojumu, tad nedrīkst atzīt šī mantojuma organizatorus, ideologus, politiskos
vadītājus. Salīdzinoši sanāk, ka nacismu, holokaustu, fašistu armijas Latvijas
okupāciju neatzīstam, bet Hitleru, Himleru, Drehsleru atzīstam un atļaujam
viņiem turpināt valdīt un iznīdēt latviešu tautu.
Tāda situācija graujoši
atsaucas uz latviešu inteliģences attīstības iespējām. Pašlaik nav viegli
pateikt, kāds idejiskais pamats ir latviešu jaunajai inteliģencei. Nav īsti
skaidrs, kas ir 70.gadu otrajā pusē, 80.gadu sākumā un vēlāk dzimušās jaunatnes
ideju vecāki. Jaunā inteliģence naidīgi noliedz tēvu un vectēvu garīgo
mantojumu. Bet tādā gadījumā viņu ģenēze sākas tukšā vietā. Tas ir loģiski. Garīgajā
kultūrā noliedzot visu iepriekšējo, idejiskie procesi sākas bez jebkādiem
idejiskajiem pamatiem. Tāpēc ir jautājums „Uz kāda materiāla balstās latviešu
jaunās inteliģences zināšanas, pasaules uzskats, morālais kodekss?”.
Pašsaprotami ir
tas, ka nācās izmantot citu tautu inteliģences sastrādāto materiālu. Tātad –
Rietumu inteliģences sastrādāto materiālu. Bet tas ir slikti. Tādā gadījumā
nevar būt uzticība mūsu jaunās inteliģences izglītotībai. Rietumu inteliģences
sastrādātais materiāls jau pirms mūsu jaunatnes piedzimšanas tika uzskatīts par
nekur nederīgu materiālu. Tas veicina vienīgi pagrimumu. Postmodernisma un
neoliberālisma sabojātās Rietumu inteliģences produkcija nav labs paraugs
cilvēciski cienīgai inteliģencei.
Rietumu
inteliģences postmodernistiskā un neoliberālistiskā apmātība sākās 1968.gadā
pēc studentu bezjēdzīgās trakošanas. Tas marasms, ko pie mums lamā par
„sorosismu”, Rietumos piedzima 60.gadu beigās bez Sorosa naudas. XX gadsimtā par
neoliberālisma dzemdību namu kļuva t.s. Čikāgas ekonomiskā skola. Tās korifeji
savukārt piedzima un neoliberālistiski nobrieda Krievijā dzimušas ebrejietes Ainas
Rendas salonā „Kolektīvs”. Viņi izaudzināja pēcnācējus („Chicago boys”) ne tikai nelaimīgajā Čīlē, bet arī Padomju
Savienībā. Ainas Rendas un Čikāgas skolas fani Maskavā sāka ārdīties pēc
„perestroikas”, vēloties dažu gadu laikā Krieviju pārvērst kapitālisma oāzē. Savukārt
postmodernisma dzemdētāji un enerģiski propagandētāji bija galvenokārt
Francijas ebreju izcelsmes filosofi. Par viņiem joprojām jūsmo Latvijas jaunie tukšgalvji.
Neapšaubāmi, Rietumos
neizdevās visus ievilināt purvā. Taču bija un turpinās saprātīgās inteliģences
(„konservatoru”) vajāšana, noklusēšana, nepublicēšana, padzīšana no darba
universitātēs. Tas viss ir noticis un turpina notikt arī Latvijā. Labāks
stāvoklis ir ASV. Tur iznāk daudzas grāmatas par Rietumu civilizācijas
pagrimumu. Par to drosmīgas publikācijas ir arī Eiropā. Bet vai ar tām
iepazīstas mūsu hiperpašpārliecinātā jaunā inteliģence? „Rīgas Laiks”,
„Satori”, „Delfi” ijābiešu kroplo zināšanu izdalījumi par to neliecina.
3.Valstiskuma stūrakmens. Latvijas
nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums katrā ziņā
atsaucas uz jaunās paaudzes inteliģenci. Tas ir valstiskums, kas iniciē un
atbalsta jaunās paaudzes inteliģences nelietīgi praktizēto tēvu un vectēvu garīgā
mantojuma nosodīšanu. Tas ir amorāls valstiskums un antihumāns valstiskums.
Tāds valstiskums jaunās paaudzes inteliģenci pārvērš deģenerātu „korporācijā”.
Valdošā pseidoburžuāziskā „elite” īstenībā nemaz nerūpējas par labas
inteliģences radīšanu. Kā jau minēju, LR nav elitārās izglītības, bez kā labu
inteliģenci nevar izskolot. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence ir ļoti slima
substance.
Veselību saglabā tā
latviešu jaunās paaudzes inteliģences daļa, kura izglītību ieguva ārzemēs, kura
palika dzīvot un strādāt ārzemēs, un kurai ir bijis vērtīgs audzināšanas pamats,
– vecāki un vecvecāki spēja savus bērnus un mazbērnus jau no paša sākuma
nostādīt uz cilvēciskuma sliedēm. Ne velti viens gudrs vīrs kādreiz aicināja
inteliģentus pacensties kļūt cilvēkiem. Ja inteliģenti kļūs cilvēki, tad viņi
paši sapratīs, kas viņiem dzīvē ir jādara. Cilvēciskums ir inteliģences stabils
kritērijs.
Izrādās, Latvijas
valdošajai kliķei nav vajadzīgi ārzemēs labi izskoloti latviešu jaunās paaudzes
speciālisti. Vajadzīgi ir tikai tie, kuri kādu semestri (kā Viņķeles kundze) kaut ko ārzemēs ir
apgrāpstījuši. Nācies ir ārzemju universitātēs sastapt mūsu jauniešus. Viņu
aprindās valda uzskats, ka Latvijā viņus neviens negaida. Gaida tikai Sorosa
fonda un Rietumu dažādu specdienestu kontrolētajās izglītības iestādēs apmācītos
cilvēkus.
4.Materiālisma stūrakmens. No
inteliģences vienmēr pieprasa nicīgu izturēšanos pret materiālismu – dzīves
vērtēšanu no izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Parasti inteliģence nepieviļ.
Inteliģence sarkastiski vīpsnā par materiālismu.
Tā to darīja arī
padomju inteliģence. Tagad ir secināta patiesā aina šajā jomā. PSRS
nomenklatūras inteliģence pēc Staļina nāves sapņoja iekļūt Rietumu elitē – „pasaules
oligarhijā”. Tas beigu beigās arī daļēji izdevās. PSRS sagraušana garantēja pievienošanos
Rietumu elitei. Par nelaimi – garantēja vienīgi teorētiski. Rietumu elite
atsacījās no neformālās komunikācijas ar sarkanajiem kriminālajiem
noziedzniekiem – plebejiskās izcelsmes parvēnijiem. Neformālā komunikācijā (pie
mums teiktu „Rīdzenes sarunās”) apspriest globālās problēmas aicina tikai īpaši
noskatītus un īpaši uzticamus putnus (Čubaisu un vēl dažus). Svarīga ir šo
putnu etniskā piederība. Pārējiem neko nelīdzēja briesmīgā cena par iespēju komunicēt
ar „pasaules oligarhiju”. Cena patiešām ir briesmīga - nacionālā nodevība un
nacionālā noziedzība, par ko pienākas nāves sods. Šī cena attiecas arī uz
LKP/VDK morālajiem kastrātiem. Viņi bija ar mieru šo cenu apmaksāt arī bez
aicinājuma pie Rietumu elites galda.
PSRS vēsturē
vispār ir savdabīgi sižeti. PSRS realizēja egalitārisma (utopiska nostādne par
sabiedrības visu locekļu vienlīdzību) savdabīgu variantu; proti, realizēja
egalitārisma mantisko variantu. Padomju ļaudis visi bija vienādā mērā bagāti un
vienādā mērā nabadzīgi. Materiālās labklājības līmenis bija relatīvi vienlīdzīgs
visiem sabiedrības locekļiem, kaut gan inteliģence kopumā bija nabadzīgāka par
proletariātu.
Rietumu
neoliberālais kapitālisms arī realizē egalitārisma savdabīgu variantu; proti,
realizē egalitārisma vērtību variantu. Tajā grēks ir vienāds ar labestību,
brīvībai (praktiski visatļautībai) nav ierobežojumu, harmonija nav labāka par
kakofoniju, intelektuālisms nav labāks par šarlatānismu utt. Tas ir egalitārisms,
kurā mēslu kārba tiek akceptēta kā mākslas darbs, pisuārs tiek akceptēts kā
mākslas darbs, šabloniska domāšana ir tikpat laba lieta kā radoša domāšana,
kulta filosofi ne ar ko neatšķiras no Platona, Kanta, Hēgeļa, reliģija un
ideoloģija ir vajadzīga vienīgi sabiedrības masu zombēšanai. Tas ir
egalitārisms, kurā demokrātijas mērķis esot peļņas gūšana, valsts iejaukšanās
ekonomikā esot antidemokrātiska rīcība. Tas ir egalitārisms, kurā
sociāldarvinisms tiek atklāti sludināts: „Ну вымрет тридцать миллионов. Они не вписались в рынок». Tā esot teicis Čubaiss.
Noteikti neklājas
brīnīties, ka tāds egalitārisms ir izveidojis slinku patērētāju masu, izprieču
un baudu kāru masu, kurā ietilpst arī mūsdienu inteliģences vairākums. Tādai
masai nevar būt revolucionārs potenciāls, un ar tādu masu solidāra inteliģence
nevar būt revolūcijas tribūns.
Protams, šī masa
vēlas ne tikai dzīvot, bet arī attaisnot savu dzīvi. Un te, lūk, var palīdzēt
jaunās paaudzes inteliģence. Latviešu jaunās paaudzes inteliģence faktiski citu
neko nedara. Tā nepārtraukti attaisno perversitāti, izvirtību, alkātību,
bezjēdzību, amorālismu un citas deģeneratīvas izpausmes šodienas dzīvē.
Visuzskatāmākie piemēri ir žurnāls „Rīgas Laiks”, portāli „Delfi” un „Satori”,
kurus algo latviešu valdošā kliķe.
5.Provinces stūrakmens. Vārdam
„province” ir laba reputācija. Daudzās zemēs vārds „province” ir tas pats, kas
tagad Latvijā ir vārds „novads”. Ar šiem vārdiem apzīmē valsts noteiktu
teritoriju. Oficiāli sakām „Rīgas novads”. Taču nekas slikts nenotiks, ja
sacīsim „Rīgas province” vai „Rīgas provinces inteliģence”.
Slikta reputācija
ir vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Ar tiem apzīmē atpalicību,
neorientēšanos laikmeta norisēs, uzskatu šaurību, aprobežotību, kas parasti
saistīta ar dzīvošanu tālu no centra – galvaspilsētas.
Vārdus
„provinciālisms” un „provinciālis” visbiežāk attiecina uz inteliģenci. Inteliģence
nevienā zemē nav spējusi izvairīties no šiem vārdiem. Vienmēr šos vārdus
attiecina uz inteliģences kādu slāni. Zemnieki un strādnieki ir laimīgāki. Viņi
netiek apbalvoti ar vārdiem „provinciālisms” un „provinciālis”. Nav dzirdēts
par sētnieku, šoferu, slaucēju, traktoristu provinciālismu.
Inteliģences
provinciālisms nebūt plivinās tikai provincē – tālu no galvaspilsētas. Provinces
inteliģencei ne reti mēdz būt lielāka autoritāte nekā galvaspilsētas
inteliģencei. Latviešu garīgās kultūras vēsture sākās provincē, bet nevis
Pēterburgā, Rīgā. Pašlaik Rīgas inteliģence noteikti ir daudz neveselāka nekā
provinces inteliģence. Padomju Savienībā ievērojami zinātnes panākumi bija ne
tikai Maskavā. Krievu literatūrzinātnes, semiotikas, strukturālisma pasaules
slavu nodrošināja Tartu universitātes profesori. Anglijas slavenās
universitātes neatrodas Londonā. Padomju laikā Daugavpilī literatūrzinātne bija
ievērojami augstākā līmenī nekā Rīgā. Par Rīgas literatūrzinātnieku
provinciālismu Daugavpilī stāstīja anekdotes.
Provinciāļi nav
pusizglītoti vai neizglītoti cilvēki. Provinciāļi balstās uz stingriem filosofiskajiem
pamatiem un zinātnes stingriem teorētiskajiem pamatiem. Tā teikt, provinciāļi
zina ābeci un zina reizrēķinu. Provinciāļi nekad nepieļauj kļūdas ābeces un
reizrēķina līmenī. Par to tagad ir ļoti svarīgi atgādināt. „Brīvvalstī”
izskolotās inteliģences liela daļa nezina ne ābeci, ne reizrēķinu. Viņi pieļauj
kļūdas ābeces un reizrēķina līmenī. Viņu darbībai nav nekāda pamata, un tas ir
kaut kas daudz šausmīgāks par provinciālismu. Ja, piemēram, zinātnieka darbībai
nav stabila un pareiza pamata, tad tā nav pat provinciāla zinātniskā darbība,
bet tā ir vistīrākā šarlatāniskā darbība.
Šodienas
šarlatānismam piemērus nav grūti izvēlēties. Visvairāk tos piespēlē Rīgas
inteliģence.
Izvēlējos piemēru
no mākslinieciski radošās inteliģences smalkā repertuāra. Šarlatānisms nav
zinātniski radošās inteliģences privilēģija. Šarlatāni var būt arī indivīdi,
kuri sevi dēvē par teātra režisoru, mākslinieku, rakstnieku.
Citēju Rīgas
latviešu aprindās smalku kungu. Viņam ir kulta personas cienījamais statuss. Viņš
ir īpaši slavens Rīgas mietpilsoņu un pseidointeliģentu smalkajā subkultūrā.
Tūlīt nosaukšu viņa vārdu un uzvārdu, un Rīgas smalkās subkultūras pilsoņiem būs
skaidrs, ka runa ir par Rīgas latviešu baudkāres apmierinātāju seksoloģijā un
perversijās. Smalkais kungs ir Rīgas latviešu guru seksoloģijā un perversijās. Viņu
dievina laikmetīgie fani, kuri tagad dievina seksuālo izvirtību, izlaidību,
pretdabiskumu, homoseksuālismu, genderismu, viendzimumu laulības, praidus un
citus mūsdienu izkropļojumus.
Savukārt šīs
esejas normāliem lasītājiem citāts izraisīs šausmas. Par to esmu pārliecināts. Tiekamies
ar kaut ko vēl šausmīgāku nekā šarlatānisms. Tiekamies ar pretenciozu mežonību
– pārāk pašapzinīgu, iedomīgu un manierīgu mežonību. Šai kulta personai pašam liekas,
ka ir eleganti pateikta milzīga gudrība. Taču faktiski ir sanācis mežonīgs
vervelējums.
Piemēra autors ir
Alvis Hermanis. „Dienā” intervijā sakarā nodomu gatavot Rīgas Jaunajam teātrim
aktierus viņš eleganti klāsta: „Jaunie cilvēki,
kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar
to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu (!?). Viņiem XX
gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu
(!?). Tā vienkārši ir abstrakta pagātne (!?), ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu
teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši (!?). Viss, ko varam viņiem dot, ir
amata prasmes. Tāpēc aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un
vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā, Guna Zariņa un vēl citi.
Amatprasmes nodosim, cik vien labi spēsim. Bet viņu pasaules izjūtu (!?) ir
ļoti svarīgi saglabāt. Nevajag viņus pārtaisīt (!?) pēc mūsu ģīmja un līdzības.
Aktiera profesionālais pilnbrieds sākas vismaz pēc desmit gadiem (!?) ikvakara
(!?) atrašanās uz skatuves. Skaidrs, ka viņi profesionālos augļus (!?) sāks
plūkt, sākot no 2030. Gada (!?)”.
Tik šausmīga attieksme pret pagātnes mantojumu nav pat postmodernisma
korifejiem – modīgajiem franču filosofiem. Tādu ārprātīgu dumjību „nav pilnīgi
nekāda sakara ar XX gadsimtu” grāmatās un žurnālos nav nācies sastapt. Neviens
psihiski vesels cilvēks nepriecāsies, ka viņam un vēl dažiem citiem nav nekādas
pagātnes un viņu dzīve sākas pilnīgi tukšā vietā. Tāpat neviens psihiski vesels
cilvēks neteiks, ka viņa mūžā aizvadītie gadi „vienkārši ir abstrakta pagātne”.
Tātad viņa vecāki, klases biedri, studiju biedri, sieva, bērni ir „abstrakta
pagātne”.
Nav saprotams, kāpēc Hermaņa prātiņā arī „citplanētiešiem” nevar būt
pagātnes ar noteiktu pagātnes mantojumu. Savukārt paskaidrojums „Viss, ko varam
viņiem dot, ir amata prasmes” ir burtiski norakstīts no „kompetenču izglītības”
programmas. „Kompetenču izglītība” arī vēlas dot tikai prasmes un negatavojas
dot zināšanas. Tāpat nav saprotams, kur jauniešiem ir radusies „pasaules
izjūta”, ja viņiem ar pasauli „nav pilnīgi nekāda sakara”.
Vienīgie patiesie vārdi ir „aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi
būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā”. Tas
noteikti tā būs, un tā ir patiesība. Nav ticams, ka ar tādas šausmīgas mežonības
pārņemtu antropoloģisko eksemplāru gribēs sadarboties kāds garīgi vesels
speciālists no citas kultūras iestādes.
Pamatīgi meli ir skaistā tirāde „Nevajag viņus pārtaisīt pēc mūsu ģīmja
un līdzības”. Tie ir meli. Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi,
šarlatāni, mietpilsoņi atzīst tikai tādus cilvēkus, kādi ir viņi paši.
Pseidointeliģenti, pseidointelektuāļi, provinciāļi, šarlatāni, mietpilsoņi nav
spējīgi izaudzināt idejiski un radoši patstāvīgas personības. Spējīgi ir
vienīgi klonēt sev līdzīgus. Tiem primātiem, kuriem ar cilvēces vēsturi „nav
pilnīgi nekāda sakara”, tas, protams, nav zinām, un viņi nav spējīgi saskatīt
savu fundamentālo aprobežotību.