Neoliberālisma dizaina izčākstēšana

    Latviešu politiski organizatoriskās kaislības saglabā vēsturiski sākotnējo dinamismu. Latviešiem nav apnicis veidot jaunas politiskās organizācijas. Dinamisms nav tik liels kā „pirmajā” LR. Bet arī tagad, „otrajā” LR, nav pamata sūdzēties par politisko organizāciju veidošanas mānijas apsīkumu. 2014.gada 5.maijā tika dibināta partija „No sirds Latvijai”, 2014.gada 17.maijā tika dibināta „Jaunā konservatīvā partija”, 2016.gada 3.maijā tika dibināta partija „KPV LV (Kam pieder valsts)”, bet 2017.gada 26.augustā tika pietaisīta partija „Kustība „Par!”.

   Dinamisms saglabājās arī kvalitātes ziņā; proti, dibināto partiju politiskās kompetences un politiski konceptuālās platformas vērtības ziņā. Kvalitātes ziņā katra jaunā partija demonstrē noteiktu dinamismu. Latviešu politiskā lietpratība, izpratne, zināšanas nestāv uz vietas. Dinamisms nav apsīcis. Dinamismam (kustīgumam, mainīgumam) ir regresīvs raksturs – kvalitāte kļūst arvien politiski (arī intelektuāli un morāli) neadekvātāka. Katra jaunā partija apliecina politiskās (arī intelektuālās un morālās) degradācijas dinamismu. Jauno politisko partiju kustīgums, mainīgums (dinamisms) ir ar treknu mīnusa zīmi. Dinamisms ir tendēts uz pagrimumu un nolaišanos politiskajā marasmā.

   Abas 2014.gada maijā dibinātās partijas ir visnelietīgākās politiskās organizācijas latviešu tautas politiskajā vēsturē. Tās dibināja cilvēki, kuri pret LR ir pastrādājuši ļoti smagus kriminālos pārkāpumus, ar savu bezdarbību valsts augstos amatos atbalstot krimināli oligarhisko valsts iekārtu un tās noziedzniekus. Partijas dibināja cilvēki, kuri par saviem noziegumiem mēreni tiesiskā valstī jau sen sēdētu cietumā līdz mūža beigām, bet stingrā tiesiskā valstī jau sen būtu sodīti ar nāves sodu. Bijušās Valsts kontrolieres Sudrabas un bordāniešu, jurašu, strīķenu bandas politiskās aktivitātes ir ļoti drūma liecība iespējai LR politikā darboties visriebīgākajiem neliešiem.

   2016.gada 3.maijā dibinātā partija ir saistīta ar radikālām antropoloģiskajām izmaiņām - t.s. postcilvēku ģenēzi un postcilvēku iespējām mūsdienu sabiedrībā. Savukārt 2017.gada 26.augustā pietaisītā partija „Kustība „Par!” ir visdebilākā politiskā organizācija latviešu tautas politiskajā vēsturē. Tai ir debils nosaukums un debila programma. Pats par sevi ir saprotams, kāda ir šī pietaisījuma dibinātāju cilvēciskā kvalitāte.

   Jauno partiju nosaukumi nepalīdz uztvert politisko orientāciju. Tas attiecās arī uz JKP. Jēdziens „konservatīvā” neko nedod, jo ir epitets „jaunā”, kas visu saputro. Nav skaidrs, vai runa ir par „jaunu konservatīvismu” jeb par „jauno” konservatīvo partiju pretstatā „vecajai” konservatīvajai partijai.

   Politisko orientāciju nedaudz palīdz uztvert partiju programmas. Taču arī šajā segmentā aina ir neskaidra. Piemēram, JKP programmā konservatīvisma politiski konceptuālā platforma (tāda, kāda tā ir sastopama citās zemēs un atbilst konservatīvisma filosofijai) neeksistē.

   Jauno politisko partiju programmās visskaidrāk ir uztverama Rietumu neoliberālisma ietekme. Taču neoliberālisma filosofiskās, ekonomiskās, sociālās, ideoloģiskās nostādnes jauno politisko partiju programmās tiek akceptētas, izmantotas, popularizētas tikpat nekritiski un bezjēdzīgi kā savā laikā tika akceptētas, izmantotas, popularizētas sociālisma nostādnes, nespējot uztvert un ņemt vērā konkrētās vēsturiskās izmaiņas sabiedrībā, kā arī sabiedrības reālo reakciju saskarsmē ar sociālisma nostādnēm. Respektīvi, jauno partiju programmās neoliberālisms ir tikpat stagnatīvs un demagoģisks, cik padomju valstī stagnatīvs un demagoģisks bija sociālisms. Tāds stāvoklis atbaidīja no sociālisma katru saprātīgi domājošo cilvēku. Tas pats tagad notiek Latvijā ar Rietumu neoliberālismu, kuram nevar būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs.

   Protams, protams! Neoliberālismam vispār nevar būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs ne tikai Latvijā. Rietumu neoliberālisma politiskā, ekonomiskā filosofija un ideoloģija tika noformēta aizvadītā gadsimta 80.-90.gados kā t.s. finansu kapitālisma, praktiski – globālo finansu spekulantu - idejiskais izskaidrojums un teorētiskais pamatojums. Rietumu neoliberālismam bija gudri jāiedveš pasaules sabiedrībai, ka finansu kapitālam ir jābūt galvenajam kapitāla veidam, valstis un tautas ir pasaules tirgus dalībnieces, tirgus likumi nosaka morāli utt. Neoliberālisma antihumānā, merkantilistiskā, sociālā darvinisma būtība ir vispārzināms fakts.

   Rietumu neoliberālisma lielākais nopelns ir drausmīgas sociālās un materiālās nevienlīdzības nostiprināšana un palielināšana, kad planētas bagātības pieder apmēram tikai 1% no planētas iedzīvotājiem. Neoliberālisma funkcija ir aizstāvēt 1% intereses, pārējiem atļaujot tikt pašiem ar sevi galā bez jebkādas sociālās politikas un  jebkādām sociālajām programmām.

   Rietumu finansu spekulantu neoliberālisms nevēršas pret kriminālajām iniciatīvām. Ja vērstos, tad LR krimināli oligarhiskā politiskā iekārta sen būtu aizslaucīta. Rietumu neoliberālisms patiesībā ir dizainiski smalki noformēts kriminālās iniciatīvas aizstāvis, novedot cilvēci līdz finansu krīzei un joprojām saglabājot finansiālās katastrofas draudus.

   Jauno politisko partiju programmās neoliberālisms visšķebīgākais kļūst tad, kad programmu autori sāk bubināt par „cilvēku” un „izglītību”. Neoliberālisma retoriskais dizains visvairāk ir izčākstējis tik tikko minētajos aspektos. Tam, ko neoliberālisms sola cilvēka un izglītības labā neviens sen vairs netic. Rietumos faktiski neticēja jau tolaik, kad pie mums sociālisma retoriku nomainīja neoliberālisma retorika (90.g. sākumā). Pie mums „perestroikas” posmā un pēcpadomju dzīves pirmajā laikā zināma ticība varēja būt tiem iedzīvotājiem, kuri tolaik vēl nesaskatīja krimināli oligarhiskās iekārtas veidošanos un „prihvatizācijas” laupīšanas drausmīgās sekas. Ticība bija tiem, kuri cerēja turpmāk dzīvot patiesi neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā LR, bet nevis bijušo PSKP un VDK darbinieku pārvaldītās Lielās Bandas „valstī” bez nacionālās suverenitātes, bez savas naudas sistēmas, bez savas politiski patstāvīgās valdības. Saprotams, tagad visi ir apjēguši, pie kā noveda it kā cerīgā un gaišā „perestroika”. Bet cilvēki nevēlas izskatīties muļķi. Cilvēkiem piemīt instinkts neatzīties savā naivitātē, iluzoriskumā, pašapmanā. Tāpēc liela daļa no viņiem turpina atbalstīt krimināli oligarhisko iekārtu, Lielo Bandu. Tie, kuri nevēlas dzīvot valstiskā mēslu bedrē, aizbrauc no Latvijas.

   Rietumu neoliberālismā tiek zombējoši sludināts, ka katrs cilvēks ir vērtība un var būt maksimāli brīvs. Viņš var brīvi veidot savu dzīvi, bet tikai apjēdzot, ka dzīvē vienmēr būs konkurence, kas ir „liberāli demokrātiskas” sabiedrības dārgums – milzīga vērtība. Cilvēka attiecības ar pārējo sabiedrību realizējas kontrakta veidā: kā nolīgums, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Cilvēks konkurences kārtībā sniedz pakalpojumus citiem cilvēkiem; citi cilvēki konkurences kārtībā viņam sniedz pakalpojumus.

   Izglītība arī ir pakalpojums, kuru cilvēks pērk priekš sevis. Izglītības iestādes cilvēkam pārdod pakalpojumu. Rietumu liberālismā izglītības funkcija ir palīdzēt cilvēkam vienmēr saglabāt formu konkurencē. Tāpēc ir mūžizglība. Tāpēc izglītība māca pelnīt naudu, būt kreatīvam, piesaistīt investīcijas, taisīt karjeru. Neoliberālisma izglītības pamatmērķis ir izaudzināt kvalificētu patērētāju.

   Bet tagad, lūdzu, padomāsim! Kurš šodienas Latvijā tic tādiem neoliberālistiskajiem apgalvojumiem jauno partiju programmās kā „Katrs Latvijas iedzīvotājs ir vērtība”, „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem”, „Mēs esam par brīvu cilvēku”?

   Kurš nesmejas par neoliberālisma izcilo viltību „Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem”? Tā ir tipiska neoliberālisma viltība, visu atbildību uzveļot cilvēkam, atstājot viņu vienatnē ar sevi un no cilvēka dzīves izstumjot valsts palīdzīgo lomu, sabiedrības palīdzīgo lomu, kultūras palīdzīgo lomu.

   Kurš gribēs ticēt šādai neoliberālistiskajai (turklāt vēl stilistiski kroplai) demagoģijai „Visplašākie sabiedrības slāņi ir jāpārorientē no darba ņēmēju filozofijas uz uzņēmējdarbības un vērtību, kā arī darbavietu radīšanas, tas ir, proaktīvas ekonomiskas darbības filozofiju”?

   Pie mums (bijušajās sociālisma zemēs) nevar būt nekādas ticības neoliberālisma tēzēm viena pasvītroti nopietna iemesla dēļ. Rietumu valstīs tāds iemesls neeksistē.

   Padomju iekārtā necienīja cilvēka izglītotību. Cilvēka izglītotībai principā nebija nekādas vērtības. Ne morālās, ne materiālās. Masu komunikācijā visaugstākās cilvēciskās kvalitātes etalons bija proletārietis ar septiņām klasēm. Padomju iekārtā akadēmiķa alga nedrīkstēja būt lielāka par augstākās kategorijas atslēdznieka, virpotāja algu. Droši var uzskatīt, ka padomju iekārtas sabrukuma viens no latentajiem galvenajiem iemesliem bija plebejiski necienīgā attieksme pret izglītotību. Padomju iekārtas stratēģiskais mērķis bija sociālisms un sociālismam adekvāta cilvēka radīšana. Taču praktiski tika radīts cilvēks bez izglītotības, cilvēks bez ticības izglītotības morālajai un materiālajai vērtībai. Tika radīts cilvēks, kurš neticēja viņa izglītotības perspektīvām dzīvē. Kā labi zināms, valstij bez izglītotības cieņas nevar būt nekādas nākotnes. ASV ir varena valsts tāpēc, ka šajā valstī ļoti ciena izglītotību.

  Un, lūk, pēcpadomju Latvijā nekas nav mainījies. Izglītota cilvēka sociālā vērtība nav mainījusies, bet gan pasliktinājusies. Pēcpadomju politiskajā iekārtā nāca klāt jauns „aspekts”; proti, dzīves varoņi kļuva parvēniji un krimināli tipi ar dažām ziemām skolā. Pēcpadomju politiskajā iekārtā fiziskais darbs atkal tiek dāsnāk atalgots nekā garīgais darbs ar augstu izglītotību. Profesora alga LR privātajās izglītības biznesa firmās ir krietni mazāka nekā šofera, celtnieka alga. Skaidrs, kāpēc LR jau ir piedzīvojusi PSRS likteni – valsts krahu. Krimināli oligarhiskā iekārtā neoliberālisma skaistie apvārdojumi par „cilvēku” un „izglītību” ir ļoti smieklīgi.

Stagnantais šarlatāns

    Sastopami divi skaisti un šajā Saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme.

   Stagnāts ir cilvēks, kas turas pie vecās kārtības. Stagnāts parasti ir novecojušu parādību un lietu spītīgs un neiecietīgs fans. Vārds „stagnāts” var būt sinonīms vārdam „konservatīvs”. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks tiecas uz ko novecojušos, un viņam ir skeptiska nostāja pret jaunievedumiem. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks izvairās no galējībām un neatbalsta straujas pārmaiņas. Stagnātā ir konservatīvs gars, taču stagnātā ir dzīvība. Ja labi pacenšas, tad beigu beigās stagnātu var izkustināt pārmaiņām.

   To nevar izdarīt ar stagnantu. Stagnants ir cilvēks, kas ir savā attīstībā apstājies un nav izkustināms pārmaiņām. Stagnants ir cilvēks stagnācijas stāvoklī – apstājies un sastindzis zināmā pozīcijā. Stagnantā nav dzīvības. Nav spītības un neiecietības. Stagnants ir sastindzis uz visiem laikiem, un nav jēgas viņu censties izkustināt pārmaiņām. Stagnants paliks stagnācijas stāvoklī līdz aiziešanai viņā Saulē.

   Šajā esejā ir gods tikties ar stagnantu šarlatānu – nelietpratēju, kas, izmantodams cilvēku uzticību, nezināšanu, nesagatavotību, sevi pasniedz kā lielu speciālistu, kaut gan patiesībā ir blēdis un krāpnieks. Tiekamies ar šarlatānu, kura šarlatānisms atrodas stagnācijas stāvoklī un tā pārvarēšanā nekas nelīdz. Nelīdz ne pēriens pie baznīcas baznīcēnu klātbūtnē, ne publisks nosodījums medijos, ne valsts institūcijas noraidījums. Stagnanta šarlatānisma kupri varēs iztaisnot vienīgi kaps. Šajā gadījumā tik tikko minētā cilvēces pieredzē argumentētā senā paruna ir ļoti piemērota.

   Latviešu garīgās kultūras ārēs pašlaik ir šarlatāniskās brīvdomības uzplaukums. Ideoloģiskā brīvība un neoliberālisma izslavētais uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālisms sagādā jauku priekšrocību izbaudīt to, ko vēl nesen bija liegts izbaudīt. Padomju laikā šarlatānisms bija sastopams. Bet tas bija sastopams žogmales krūmos, bēniņu vistumšākajā stūrī, čukstus un ar kauna apziņu. Vakarpusē šarlatānims sprēgāja kolhozu mehaniskajās darbnīcās un garāžās, kad pudelēs radošā dzira jau labu laiku vairs nebija sākotnējā līmenī un vīri bija radoši nobrieduši apspriest Piena Ceļa sistēmu un zvaigžņu sistēmas ārpus Galaktikas rietumvalstu starptautiskās politikas un PSRS ārpolitikas kontekstā. Masu komunikācijā, izglītībā, zinātnē šarlatānismam bija priekšā necauršaujama tērauda „ķieģelis”.

   Brīvvalstī „ķieģelis” ir novākts. Patiesība neeksistē, un (kā tādās reizēs saka) „zārks nevar palikt tukšs”. Ja patiesība neeksistē, tad tās vietā tūlīt ielavās šarlatānisms. Tas notiek ātri un to nav grūti izdarīt ar dzimtcilvēku instinktiem un mentalitāti apdāvinātā inteliģencē. Tagad šarlatāns var būt zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis. Tagad „sabiedrībā atpazīstamus” šarlatānus aicina uz TV pārraidēm un intervē digitālo mediju jaunkundzes. Tagad šarlatāniem ir plašas iespējas gražīgi plandīties humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kur aktīvi plandās arī šīs esejas galvenais varonis – stagnantais šarlatāns.

   Esejas stagnantais šarlatāns ir „LU vadībzinātņu doktors” Andrejs Mūrnieks. Jau viņa tituls ir šarlatānisms un asociatīvi atgādina pūķi ar trim galvām.

   Pirmā galva ir nesaprotamā norāde „LU”. Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja Andreja kungs pie datora tup mājās, tad viņš vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai pie datora LU telpās.

   Otrā galva ir tas, ka Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš iemanījās iegūt (nopirkt?) „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”, kā to cilvēcei piedāvā universitātes attiecīgā programma.

   Trešā galva ir pats salikums „vadībzinātņu doktors”. Tas ir ārprātīgs šarlatānisms. Zinātne vārdā „vadībzinātne” neeksistē! Zinātņu doktors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne. Tādējādi Mūrnieka kungs ir šarlatānisma doktors.

   Par titula kroplību agrāk tika publiski norādīts.* Tomēr Mūrnieka kungs nav reaģējis, un 2017.gada 24.augustā „Delfos” lasāma viņa „versija” ar kroplo titulu „LU vadībzinātņu doktors”.

   Kāpēc šarlatānisma doktors nereaģēja? Kāpēc viņam patīk saglabāt savā titulā šarlatānismu?

   Domājams, iemesls ir ne tikai Mūrnieka apziņas stagnantais raksturs. Iemesls ir arī šarlatānisma uzplaukums. Viņš nav vienīgais šarlatāns. Šarlatānismam ir masu vēriens. Tādā periodā daudzi nebaidās teikt, ka „balts” nav „balts” un „melns” nav „melns”, bet „balts” ir „melns” un „melns” ir „balts”. Tādā periodā ir iespējamas visdažādākās novirzes no veselā saprāta. Tādā periodā ir iespējams mierīgi pateikt, ka „vadībzinātne” ir zinātne un maldās tie, kuri tam netic un atsaucās uz zinātņu klasifikāciju ārzemēs. Vajadzības gadījumā LU nebūs grūti izveidot „autoritatīvu komisiju”, kura „vadībzinātni” pasludinās par zinātni. Universitātei nav jākaunās par šarlatānismu, jo LR eksistē valstiskais šarlatānisms un politiskais šarlatānisms, tautai iestāstot, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”. Kā zināms, parlamenta komisija „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai cenšas pierādīt, ka LR ir laba valsts, bet nevis krimināli oligarhiska valsts. Un tas ir tas pats, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”.

   Mūrnieka kunga šarlatānisms sociāli visbīstamākais ir viņa maniakālajā tieksmē izplatīt kroplu viedokli par kultūru. Savu kroplo viedokli viņš apsēsti un agresīvi vispirms centās uzspiest Izglītības un zinātnes ministrijai, kura gatavoja normatīvos materiālus jaunajam mācību priekšmetam „Kulturoloģija”. Ministrija stagnantā šarlatāna kroplības noraidīja. Mūrnieks sacerēja vairākas denunciācijas, atsaucās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Par laimi ministrija izturēja nekauņas spiedienu un dokumentos apstiprināja zinātniski pareizo kultūras definīciju. Taču ministrija nevar kļūt ķēdes suns, kura pienākums būtu nekaunīgajam šarlatānam neļaut maldināt sabiedrību un viņu turēt miljoniem kilometru attālumā no izglītības un zinātnes. Vēl mazāk ministrija spēj apvaldīt šarlatānisma kāri vietējā publikā. Mūrnieka kungs to prasmīgi izmanto un latviešu lasītājus joprojām regulāri iepriecina ar kaut ko šarlatānisku par kultūru.

   Tā tas atkal ir minētajā „versijā” portālā „Delfi”. Daudzu zinātņu doktors raksta: „Turpmāk tekstā ar jēdzienu "kultūra" sapratīsim "augsto kultūru" jeb kultūru ar lielo burtu – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru”.

   Skan šarmanti. Taču šarlatāniski maldinoši. Citētajā teikumā ir vairākkārtēja krāpšana. Daudzi patiešām var nodomāt, ka kultūra ir „augstā kultūra” + „masu kultūra”. Var nodomāt, ka „augstā kultūra” patiešām ir tikai „vērtības un augsti ideāli”. Daudzi iedomāsies, ka tikai „augstā kultūra” „vieno cilvēkus kādā sabiedrībā” un „masu kultūra” to neprot izdarīt.

   Protams, būs arī tādi lasītāji, kuri tūlīt konstatēs „Kādas muļķības!”. Kultūra nav tikai dziedāšana un dancošana. Kuram tas vēl nav skaidrs?

   Latvijas vidusskolu absolventi ir apguvuši mācību priekšmetu „Kulturoloģija”. Šarlatāns nespēj viņus apmuļķot. Viņš var apmuļķot vienīgi tos, kuri nav mācījušies vidusskolā jeb ir mācījušies, studējuši, bet nav pievērsuši uzmanību tam, kā nopietnās aprindās kopš XX gs. otrās puses definē kultūru un kā jēdzienu „kultūra” mūsdienās pieklājas lietot izglītotam cilvēkam. Normāls zinātņu doktors to ņemtu vērā un nemaldinātu publiku. Uz stagnantu tas neattiecas. Stagnants tāpēc ir stagnants, ka nespēj mainīties un pārtraukt gazificēt tautu ar šarlatānismu. Vidusskolu apsolventi zina, ka kultūra nebūt nav kaut kādas augstās kultūras un masu kultūras summa. Viņi zina, ka kultūra nav tikai vērtības un ideāli. Tāpat viņi zina, ka ne tikai t.s. augstās kultūras vērtības un ideāli saliedē sociumu. Vidusskolēni atcerās definīciju: „Kultūra ir tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu”.  

   Principā nekā sarežģīta modernajā definīcijā nav. Saskaņā ar šo moderno definīciju cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba” – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana. Definīcija var sarežģīt dzīvi tikai ākstiem, kuri grib eleganti (priekš muļķiem) murgot par „augsto kultūru”, „masu kultūru”, „kultūru ar lielo burtu”, „elitāro kultūru”, koķetēriski čivināt „kultūra ir seks un svaigs gaiss”, medijos priecāties par „kultūras gardēžiem”, „kultūras baudītājiem”, „kultūras nozarēm”, gaišredzīgo „kultūru kā Pasaules durvju vires” u.tml.

   Daudzu zinātņu doktors Mūrnieks „versijā” raksta: „[..]kultūra attīsta brīvdomību, jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”. Atkal jāsaka: skan šarmanti, taču šarlatāniski maldinoši.

   Ar jēdzienu „brīvdomība” ir jāapietās piesardzīgi. Īsti zinātnieki to atceras. Jēdzienu „brīvdomība” Rietumu civilizācijā parasti lieto saistībā ar reliģiju, pieprasot reliģisko dogmu racionālu interpretāciju. Brīvdomība iederās diskursā par masoniem, raksturojot viņu („farmasonu”) attieksmi pret prāta nepieciešamību un prāta brīvību. Ļoti bieži jēdzienam „brīvdomība” ir negatīva konotācija. Respektīvi, negatīva emocionālā, stilistiskā nokrāsa. Par brīvdomātājiem tradicionāli apsaukājam tos, kuru viedoklis smieklīgi atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Arī šarlatāni ir brīvdomātāji – intelektuāli neadekvātas informācijas izplatītāji. Interneta komentāros rosās tikai brīvdomātāji. Brīvdomība ir māsa anarhismam, kognitīvajam haosam. Mūsdienās brīvdomība ir māsa neoliberālisma uztieptajam uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālismam.

   Tikai padumjš cilvēks var teikt, ka „kultūra attīsta brīvdomību”. Ja arī kultūra attīsta brīvdomību, tad ar to nedrīkst lepoties, un tā ir slikta kultūra. Jebkurā gadījumā brīvdomība nav kultūras konstruktīvs dzinējspēks, bet gan ir kultūras malēja parādība, margināli atsaucoties uz sociumu. Latviešu dzīve (kultūra) tagad būtu ievērojami jēdzīgāka, ja to nemaitātu neoliberālisma un postmodernisma brīvdomība un tās dullie pašmāju brīvdomātāji.

   Mūrnieka teiktais „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi” nav saprotams. Šo neskaidro frāzi varētu atstāt bez ievērības, ja tā neattiektos uz mūsu dārgo jēdzienu „kultūra”.

   Ko Mūrnieka kungs gribēja uzsvērt? Kas „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”? Vai to ļauj kultūra jeb to ļauj kultūras attīstītā brīvdomība?

   Ja to ļauj kultūra, tad tas ir daļēji pareizi. Kultūra patiešām stimulē iepazīt pagātnes mantojumu. Bet diemžēl ne katra kultūra. Postmodernisma laikmeta kultūra, kura tagad negatīvi atsaucas uz latviešu kultūru, pret pagātnes mantojumu izturās ļoti noliedzoši. Postmodernismam nav vajadzīga „dažādu sabiedrību pagātnes pieredze”.

   Ja to ļauj brīvdomība, tad tādā gadījumā komentāri ir lieki. Brīvdomība nekad nav kāra uz citu cilvēku domām („pagātnes pieredzi”). Brīvdomības mērķis ir izstrādāt savu domu. Brīvdomības būtība ir fetišizēta oriģinalitāte. Brīvdomībā ir tikai viena prioritāte – sava brīvā un no citām domām pilnīgi neatkarīgā doma.

   Šarlatānisma daudzzinātņu doktors Mūrnieks nav aizmirsis ministrijas nodarīto pārestību. „Versijā” viņš atriebjas ministrijai. Par to liecina teikumi: „Vēl paliek kādreiz populārā kultūras vēsture jeb kulturoloģija. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms dažiem gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju un – pie reizes – samazinot tam stundu skaitu”. Šajos teikumos šarlatānisms pašapmierināti plunčājas. Stagnants virtuozi demonstrē stagnācijas potenciālu.

   LR skolās „kādreiz populārā kultūras vēsture” visbiežāk bija atkarīga no pasniedzēja sagatavotības, lietpratības, zināšanu plašuma, izpratnes par izglītības mērķiem, viņam ērti pieejamās literatūras. Protams, galvenokārt mācīja pasaules kultūras vēsturi, jo padomju laikā par to bija izdotas daudzas grāmatas. Vismazāk mācīja par latviešu kultūru. Visbiežāk līdz latviešu kultūrai nemaz netika, jo atvēlētais stundu skaits tika veltīts senās Ēģiptes un Amerikas indiāņu kultūrai, kā arī, protams, antīkajai kultūrai. Netika līdz viduslaikiem, kad var sākt iztirzāt jaunās latviešu tautas kultūru. Rezultātā skolēnus mācīja atšķirt faraonu Ptahtu, Horu, Gebsu no faraoniem Nuta, Tota, Seta. Vēl mācīja ielāgot, kāpēc inki kļuva par acteku kultūras un maiju kultūras mantiniekiem. Bija arī tādi skolotāji, kuri iemācīja to, ka latvieši ir cēlušies no inkiem...

   Vienādojums „kultūras vēsture jeb kulturoloģija” un paskaidrojums „pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju” ir nelietīgi meli. Kulturoloģija nav tas pats, kas kultūras vēsture. Tāpat nekas netika pārsaukts. Ministrija veica pārkārtojumus atbilstoši zinātnes jaunākajiem sasniegumiem un atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām. Mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešana ir viens no gaišākajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā. Kulturoloģija ir jauna pakāpe zinātnē, kultūras izziņā, un kulturoloģiskās zināšanas ir vingrs spēks un neatsverams palīgs cilvēkam orientēties dzīvē. Vispirms un galvenokārt kulturoloģija palīdz saprast, kā funkcionē kultūra, kādas ir kultūras likumsakarības, kāda loma tagadnes kultūrā ir pagātnes mantojumam, kādā veidā kultūra attīstās un ar kādiem līdzekļiem var veicināt cilvēkiem  labvēlīgu kultūras virzību.  Katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju. Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu.

   Neapšaubāmi, „Kulturoloģija” no skolotājiem prasīja jaunas zināšanas un jaunu pieeju kultūrai, kultūras teorijai, kultūras vēsturei, kultūras filosofijai, kultūras socioloģijai. Bet nekas jauns un negaidīts nenotika. Jauna pakāpe zinātnē vienmēr nosaka jaunu pakāpi izglītībā. Ja izglītība neņem vērā jauno pakāpi zinātnē, tad tā zaudē vērtību un nevērtīgus padara savus „klientus” – jaunatni, visu tautu.

   „Kulturoloģijas” ieviešanā nekas jauns un negaidīts nebija arī izglītības kadru jomā. Stagnātu un stagnantu pretestība bija prognozējama. Vienmēr ir bijusi pretestība novitātēm kultūrā. Bet ne vienmēr šīs pretestības miesassargs ir šarlatānisms. Tas ir iespējams vienīgi šarlatāniskas brīvdomības uzplaukuma periodā.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/tris_akademiskas_evergelibas_jeb_azi_par_darzniekiem

Sarkano parvēniju spožums un posts

   

      Rietumu kultūrā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānēm – pērkamām elegantām sievietēm, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Romānu „Kurtizāņu spožums un posts” Balzaks pabeidza rakstīt 1847.gadā.

   Romānam ir jocīgs liktenis. Tā vien liekas, ka cilvēkus visvairāk ir piesaistījuši romāna nosaukumā izvēlētie vārdi „spožums un posts”, bet nevis daiļdarba saturs. Līdz mūsdienām intriģējoši kontrastējošais salikums „spožums” + „posts” ir plaši izmantots visdažādākajos tematiskajos pavērsienos bez jebkādas saistības ar Balzaku un kurtizānēm. Sastopamas publikācijas par impēriju un imperatoru „spožumu un postu”, par neģēru migrantu un čigānu „spožumu un postu” Rietumeiropas valstīs. „Spožums un posts” parādās ne tikai publicistikā, satīrās, sociālajā filosofijā, žurnālistikā, bet arī reklāmā, ideoloģiskajos saukļos, politisko partiju deklarācijās.

   Mūsdienu latviešu aprindās šīs esejas virsraksts nav oriģināls virsraksts. Mūsdienu latvieši jau ir tikušies ar „Liepājas spožumu un postu”, „nodokļu reformas spožumu un postu”, „privātīpašuma spožumu un postu”, „cilvēka dzīves spožumu un postu”, „ģimenes spožumu un postu”, „Šengenas zonas spožumu un postu” un vēl daudziem citiem „spožumiem un postiem”.

   Mūsdienu latvieši vienīgi nav tikušies (uzdrošinos apgalvot) ar sarkano parvēniju „spožumu un postu”. Jēdziens „sarkanie parvēniji” ir jauns jēdziens.

   Saprotams, dzīvē ir daudzas nesaderīgas parādības ar īpaši sarežģītu notikumu samezglojumu. Dzīvē bieži „spožums” virzās paralēli ar „postu” vai noslēdzās ar „postu”. Tas pilnā mērā attiecās uz sarkanajiem parvēnijiem. Sarkanie parvēniji joprojām oficiāli izbauda „spožumu”. Tā tas turpinās, neskatoties uz sarkano parvēniju nodarīto kolosālo „postu” daudzām tautām. Sarkanie parvēniji ir „posts” tai cilvēku daļai, kurai nav pieņemami amorāli izvirsti un sociāli izvirsti dzīves apstākļi. Sarkano parvēniju „posta” beigas pašlaik nav prognozējamas. Sarkano parvēniju triumfs saglabājās, un viņi var nelikties ne zinis par tiem cilvēkiem, kuriem viņi ir „posts”.

   Par sarkanajiem parvēnijiem visplašākajā nozīmē saucu kapitālisma sociālo novāciju proletariātu – Jauno laiku iedzīvotāju visapjomīgāko slāni, kura pārstāvjiem nav zemes īpašumu, kapitāla, ražošanas līdzekļu un galvenais iztikas avots ir algots darbs. Taču tā ir apzīmējuma „sarkanie parvēniji” visplašākā nozīme. Apzīmējuma funkcija ir palīdzēt saprast sarkano parvēniju sociālo izcelsmi.

   Faktiski par sarkanajiem parvēnijiem nesaucu katru proletārieti, bet tikai tos proletāriešus, kuri ir atrāvušies no savām proletāriskajām saknēm un kļuvuši menedžeri. Vārdu sakot, kļuvuši priekšnieki, un katrā ziņā viņu karjera ir parvēniju karjera. Viņi principā ir iznireļi, jo iekļuvuši menedžeru kastā nepelnīti - bez izglītības, vadītāja dotībām, prasmes strādāt ar cilvēkiem, spējas stratēģiski domāt, bez prāta un goda.   

   Bet arī tas vēl nav viss. Par sarkanajiem parvēnijiem saucu tikai PSRS perioda un pēcpadomju perioda parvēnijus. Viņiem piestāv epitets „sarkanie” – sociālisma simboliskā krāsa. Tādējādi sarkanie parvēniji ir partijas sekretāri un komjaunatnes sekretāri, dažāda līmeņa partijas struktūru un padomju iestāžu bossi, kuriem ir proletāriskā izcelsme. Savukārt pēcpadomju laikā sarkano parvēniju statuss pienākās „prihvatizācijas” laupītājiem, „miljonāriem”, „politiķiem”, „deputātiem” un visiem tiem iznireļiem, kuru prātam un sirdij adekvāta ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta ar noziegumu brīvību. Padomju parvēniju un pēcpadomju parvēniju centrālais kritērijs ir noziedzība pret tautu un valsti.

   Sarkano parvēniju tēma Rietumu civilizācijā ir viena no vismelnākajām tēmām. Ar šo tēmu var konkurēt tikai nacisma tēma un holokausta tēma. Sarkano parvēniju tēma attiecas uz tautas masu morāli psiholoģisko dabu, cilvēciskuma mēru, cilvēku savstarpējām attiecībām, politisko apziņu, tikumisko apziņu. Respektīvi, attiecās uz cilvēku visdziļāko garīgo satvaru, par kuru nav pieņemts atklāti un objektīvi izteikties. Sarkanie parvēniji cilvēka evolūciju raksturo no sliktās puses. Sarkanie parvēniji ir cilvēces kauna traips un cilvēces bendes.

   Saprotams, šī vismelnākā tēma neattiecas tikai uz PSRS, LPSR, LR, kā arī neattiecas tikai uz eiropeīdiem. Īstenībā visas cilvēces mērogā sarkanie parvēniji negaidīti un nežēlīgi atklāja, kādus briesmu darbus var sagaidīt no proletāriskās izcelsmes indivīdiem.   

   Parvēniju līdzdalība menedžmentā ir bijusi visos laikmetos. Parvēniji ir bijuši Romas impērijas valdnieki. Tomēr gadu tūkstošiem ilgi Rietumeiropas sociuma acīs parvēniji vienmēr palika parvēniji. Viņi to zināja un bija spiesti samierināties ar sociuma vīpsnājošo attieksmi. Sociums prata parvēnijus nolikt pienācīgā vietā. Parvēniji masveidā nekļuva dzīves saimnieki.

   Viss drausmīgi izmainījās XX gadsimtā, kad Austrumeiropā sarkano parvēniju darbība izvērtās asiņainā akcijā pret sociuma labāko daļu. PSRS sarkanie parvēniji fiziski iznīcināja sabiedrības vērtīgāko daļu – aristokrātiju, buržuāziju, zinātniekus, garīdzniekus, māksliniekus, pedagogus. Sarkanie parvēniji kļuva dzīves noteicēji iedzīvotāju simtiem miljonu lielās valstīs.

   Sarkano parvēniju briesmu darbiem ir grotesks (negaidīti kontrastains) efekts, jo apmēram 150 gadus Rietumu civilizācijā proletariātam tika dziedātas slavas dziesmas. Kopš XIX gs. pirmās puses Rietumu civilizācijā proletariāts tika pasniegts kā cilvēces priekšpulks un garīgi vērtīgākā sabiedrības daļa. Grūti bija iedomāties, ka proletāriski plebejiskie un lumpeniskie indivīdi ir potenciāli nezvēri, potenciāli genocīda fani, potenciāli laupītāji, nacionālie nodevēji. Proletariāts tika uzlūkots kā cilvēku evolūcijas vērtīgākais antropoloģiskais sasniegums un cilvēciskā kapitāla vislielākais dārgums. 1848.gada 21.februārī publicētajā „Komunistiskās partijas manifestā” tika solīts, ka proletariāts iekaros visu pasauli. Sauklis „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” kļuva nemitīgs pamudinājums sasniegt loloto mērķi. Taču dzīves īstenībā proletariāts kļuva Dāmokla zobens - pastāvīgs apdraudējums cilvēkiem.

   Latviešiem sarkano parvēniju tēma nebūt nav viegla tēma attiecībā uz padomju periodu un nav viegla tēma attiecībā uz pēcpadomju periodu. Latviešu sarkanie parvēniji bija slavenās „ļeņiniskās gvardes” avangards pirmskara Padomju Savienībā. Ļoti daudzi t.s. Krievijas latviešu iznireļi iekļuva partijas nomenklatūrā, čekistu „kantoros”. Latviešu sarkanie parvēniji ne tikai saglabāja varu, bet arī salaupīja „miljonus” pēc LPSR pārdēvēšanas par LR. „Perestroika” ir sarkano parvēniju viena no grandiozākajām afērām naudas un mantas dēļ. Latviešu tautas bojāeja ir sarkano parvēniju genocīds ne tikai pret tautas vērtīgāko daļu, bet pret visu tautu. Pie tam traģiski ir tas, ka latviešu tauta nav spējīga pretoties sarkano parvēniju diktatūrai. Sarkano parvēniju jūgam nav redzams gals.

   Pēcpadomju Latvijā bieži tiek atgādināts par Staļina teroru un latviešu masveida iznīcināšanu PSRS pirms II Pasaules kara. Ar valdošās kliķes atbalstu tās apkalpojošie „vēsturnieki” regulāri gatavo publikācijas par boļševiku noziegumiem 30.gadu beigās. Taču publikāciju autori acīmredzot nespēj saskatīt un tāpēc arī neatspoguļo vienu griezīgu momentu.

   Drūmajiem notikumiem 30.gados PSRS un drūmajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā ir tipoloģiskā kopība. Notikumu autori ir viena un tā paša sociālā tipa pārstāvji – sarkanie parvēniji. Toreiz padomju valstī noziegumus pastrādāja un tagad Latvijā noziegumus pastrādā proletāriskās izcelsmes iznireļi ar niecīgu izglītību, niecīgu inteliģenci, niecīgu cilvēciskumu. PSRS sabrukums un „brīvvalsts” atjaunošana neko neizmainīja. Pēcpadomju periodā iznireļu kaitnieciskā loma reāli kļuva vēl lielāka. „Brīvvalsts” iznireļi par biznesu pārvērta izglītību, veselības aizsardzību, garīgo kultūru. Padomju iznireļi to neuzdrošinājās darīt. LR sarkanie parvēniji ir tautas posts vēl lielākā mērā nekā padomju sarkanie parvēniji. Diemžēl par to „vēsturnieki” klusē. Klusē tāpēc, ka paši ir parvēniji zinātnē.

   Pēc t.s. oktobra revolūcijas krievu boļševikiem neizdevās izskolot jauna tipa politisko eliti no proletariāta („tautas”) kadriem. Krievijā tika nodibināta proletariāta diktatūra, taču tās politiskā un ekonomiskā nomenklatūra veidojās no proletāriskās izcelsmes neizglītotiem karjeristiem, mankārīgām nekauņām un iznireļiem bez minimālas taisnīguma un tiesiskuma izpratnes. Boļševiku varas elitē dominēja uzskats, ka likumi priekš tās nav rakstīti. Par carisma gāšanu un uzvaru Pilsoņu karā boļševiku „ļeņiniskajai gvardei” pienākoties tādas pašas privilēģijas, kādas agrāk bija aristokrātijai. Tādā formulējumā tika pamatota boļševiku sarkano iznireļu visatļautība, kas bija vēsturiskais sākums pēcpadomju sarkano parvēniju ieviestajai noziegumu brīvībai.

   Padomju Savienībā represijās aktīvi iesaistījās Dobeles apriņķī dzimušais Roberts Eihe – tipisks padomju perioda sarkanais parvēnijs: cilvēks ar divu klašu izglītību, cilvēks ar patoloģisku naidu pret „buržujiem”, „kulakiem”, „trockistiem”, cilvēks, kurš bija „troikas” sastāvā un piesprieda nāves sodu tūkstošiem nevainīgu cilvēku.

   Tipisks pēcpadomju perioda sarkanais parvēnijs Latvijā ir Šlesers: cilvēks ar vidējo (bet vispār neskaidru) izglītību, „miljonārs”, „oligarhs”, „Rīdzenes sarunu” organizētājs, LR ekonomikas ministrs, satiksmes ministrs, vairāku Saeimu deputāts bez augstākās (vidējās?) izglītības.

   Latviešu sarkano parvēniju uzskaitījumu var turpināt. Piemēru netrūkst. Bet tas šoreiz nav galvenais. Galvenais ir kardinālā nepieciešamība zināt un vienmēr atcerēties par parvēniju ļoti bīstamo potenciālu, konsekvento nepieciešamību iznireļus nolikt savā vietā un nekādā gadījumā viņiem neļaut ietekmēt tautas dzīvi. Tas neapšaubāmi nav viegls uzdevums tautām, kurām nav bijusi aristokrātija, buržuāzija, patiesi inteliģenta inteliģence un kuras proletāriskais sociālais kontingents ir ļoti piemērota augsne iznireļu ģenēzei.

  

Valstiskuma metabolisms un kultūras liekulība

          2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret “Rīdzenes sarunām” ir jāizturās ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturās maksimāli nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes sarunas” attiecās uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecās uz valsts pamatiem, valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.

   Valsts iekārtas sašūpošana nav tas pats, kas ir berzēšanās ap VID, KNAB, SAB, DP vai kādu citu valsts institūciju, cenšoties iztirzāt tās darbības kvalitāti. Valsts iekārta ir politiskās organizācijas pamats un visdziļākā jēga. No valsts iekārtas ir atkarīga tik tikko minēto institūciju darbība. Kāda ir valsts iekārta, tāda ir valsts institūciju darbība. Valsts institūciju darbības kvalitāti drīkst iztirzāt tikai valsts iekārtas kontekstā. Cita kritiski analītiskā loģika ir bezperspektīva. Cita loģika ir neloģiska „loģika”. „Rīdzenes sarunu” kontekstā neloģiski ir KNAB uzlūkot atrauti no krimināli oligarhiskās valsts iekārtas, kā tas diemžēl notiek.

   Pēc PSRS sabrukuma bijušajā LPSR tika formāli atjaunota pirmskara LR, bet ar krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Formāli tika atjaunota Satversme un Saeima, Valsts prezidenta un Ministru kabineta institūti, kā arī LR valsts simbolika. Taču reālo politisko un ekonomisko varu sagrāba neliela cilvēku grupa – oligarhija.

   Praktiski tas nozīmēja, ka varu sagrāba LKP un VDK nomenklatūras neliela grupa, kas XX gs. beigās noziedzīgi piesavinājās padomju sabiedrības kopīpašumus, politisko un ekonomisko varu. Pret šo grupu jāizturās kā pret oligarhiju. Svešvārds „oligarhija” (gr. Oligarchia - nedaudzu vara) apzīmē valdīšanas formu, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai.

   Oligarhijas vara ir vēsturiski sena un zinātnē labi izprasta politiskā parādība. Oligarhiju tradicionāli veido dižciltīgi un bagāti cilvēki. Viņu privātās intereses visbiežāk ir primārās. Taču mēdz būt arī savādāk, kad oligarhija sniedz milzīgu ieguldījumu sabiedrības labklājībā un valsts varenībā. Oligarhi var paši stūrēt valsti, kā arī var valsts pārvaldei novirzīt uzticības personas - profesionālos politiķus un profesionālos menedžerus, radus un draugus.

   Pēcpadomju Latvijā nekādā gadījumā pret oligarhiju nedrīkst izturēties kā pret šo fenomenu tā klasiskajā veidolā. Tam ir principāli iemesli. Pats galvenais iemesls ir mūsu oligarhijas kriminālā būtība. Mūsu oligarhi ir laupītāji, noziedznieki, krimināli elementi. Mūsu oligarhi nav dižciltīgi un bagāti cilvēki. Mūsu oligarhi ir amorāli parvēniji – plebejiski iznireļi bez morāles. Viņu bagātība nav viņu darba rezultāts, bet kriminālo noziegumu (galvenokārt „prihvatizācijas”) rezultāts. Tāpēc LR nav oligarhiskā valsts iekārta, bet LR ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta. Tas ir unikāls gadījums cilvēces vēsturē, kurā līdz XX gs. beigām netiek fiksēta kriminālā oligarhija. Tiek fiksēta oligarhija, bet netiek fiksēta kriminālā oligarhija. Latviešu vislielākais politiskais grēks ir vienreizējs grēks globālā mērogā.

   Tiekamies ar valstiskuma metabolismu – radikālu pārmaiņu, radikālu pārvēršanos. Reti nelietīgās „perestroikas” mantinieki līdzās demokrātiskajai valstiskuma orientācijai un autoritārajai valstiskuma orientācijai ir dzemdējuši trešo variantu - kriminālo valstiskuma orientāciju, tādējādi pamatīgi izceļoties cilvēces vēsturē un to papildinot ar jaunu valstiskuma orientāciju. Krimināls valstiskums cilvēces vēsturē pirmo reizi radās tikai „perestroikas” izkropļotajās bijušajās PSRS republikās. Tādējādi tagad pasaulē ir sastopama politiskās apziņas demokrātiskā orientācija, autoritārā orientācija un kriminālā orientācija, kura pulsē LR u.c.

   Politisko grēku ir pastrādājusi, sargājusi, slavējusi, regulāri papildinājusi latviešu majoritāte. LR krimināli oligarhiskā valsts iekārta nav noziedzīgo iznireļu varoņdarbs, bet gan etniski kolektīvs varoņdarbs. Tāpēc „Rīdzenes sarunu” rezonanse ir masveidīga un grandioza. Rīt, parīt, aizparīt tā būs vēl grandiozāka. Katru dienu izpeld kaut kas jauns politiskā grēka diskursīvajā apsaimniekošanā, jo latviešu majoritātei  šis grēks ir dzīves organiska sastāvdaļa, lepnums, panākums, dārgums, un tāpēc aprūpējams, lolojams, modificējams, analizējams, modernizējams, papildināms lielums.

   Sīciņa minoritāte ir latviešu grupa, kurai LR kā krimināli oligarhiskā valsts nav 100% pieņemama. Tādu latviešu skaits ir ļoti niecīgs. Tāpēc publiskajā telpā neeksistē aicinājums aizslaucīt vēstures mēslainē patreizējo kriminālo monstru un sākt dzīvi no jauna, tā teikt, ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Eksistē vienīgi debila retorika par 4.atmodu, bordāniešu, jurašu, strīķu noziedzības un nelietības maskēšana ar “tautas sapulcēm”. Eksistē šizofrēniskas ilūzijas objektīvi izmeklēt “Rīdzenes sarunas” Svētās Govs vadībā.

   Svarīgs ir viens moments. Latviešu tautas vēsturē otro reizi tiek degradēta valsts iekārta. Pirmo reizi vainīga bija sabiedrības politiskās apziņas neattīstība, politiski tendētajai inteliģencei bezjēdzīgi cepot politiskās partijas un tādējādi politisko iekārtu novedot līdz fiasko.

   Pirmo reizi viss noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tagad tā nebūs. Tagad latviešiem ir ģeopolitiskais saimnieks, un Latvijas teritorijā atrodas ārzemju karaspēks atbilstoši okupācijas kritērijiem.

   Tagad turpināsies liekulīgā dancošana. Latviešu majoritātes idejiskā kodola un idejiskā reprezentanta - latviešu varas inteliģences - morāli tikumiskais stāvoklis tagad nav salīdzināms ar latviešu varas inteliģences morāli tikumisko stāvokli 30.gadu sākumā. Tagad latviešu varas inteliģence ir degradējies un deģenerējies pelējums. “Prihvatizācija”, zagšana, noziegumu brīvība, postmodernisms, neoliberālisms, plurālisms, demogrāfiskā katastrofa (kā garīgās sekas) latviešu varas inteliģenci ir fundamentāli sagandējusi. Vara    s inteliģences akompanētā tautas majoritāte ir spējīga vienīgi liekulīgi dancot ap savu vislielāko politisko grēku. Tautas majoritāte nevēlas ne streikot vai mītiņot, ne organizēt valsts apvērsumu vai aicināt palīgā ģeopolitisko saimnieku.  

   Tautas majoritātei sagādā baudu „Rīdzenes sarunas”. Katram sevi cienošam pilsonim ir iespēja demostrēt zināšanas politoloģijā, vēsturē, ētikā, sociālajā filosofijā. Kā parasti, katrs ir visgudrākais un viszinošākais. Iespēja likt lietā Dieva dāvināto intelektuālo apdāvinātību un paša sakrauto zināšanu vezumu ir ne katru dienu. Internetā ikvienu „Rīdzenes sarunām” veltīto publikāciju izlabo, precizē, papildina, izmaina par 180 grādiem komentāru simti.

   Tautas politiskā apziņa ir satraucoši zemā līmenī. Tāpēc „jaunie konservi” drīkstēja cerēt gūt masu atbalstu vācu-krievu pakta emocionāli demagoģiskajā „restaurēšanā”. Tādas cerības varēja izlīst, zinot par politiskās vides galējo aprobežotību. Tikai galēji aprobežotā politiskajā vidē var neņemt vērā, ka tagad Latvija ir jaunas ģeopolitiskās vienošanās subjekts, jo Gorbačovs mūs uzdāvināja ASV. Pat grūti ticēt, ka latvieši var neapjēgt par amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā. Bet ja kāds karsti tiecas nosodīt vēsturisko netaisnību, tad nākas sākt ar Romas pāvesta un Vācu ordeņa ģeopolitiskās vienošanās nosodījumu, izlemjot pagānu cilšu pārvaldīšanu Ziemeļeiropā. Šī ģeopolitiskā vienošanās ir baltu cilšu un vēlāk latviešu tautas neapskaužamā likteņa sākums.

   „Rīdzenes sarunas” uzjundī krimināli oligarhiskās valsts iekārtas galveno morāli psiholoģisko satelītu – liekulību. Respektīvi, tautas masās iefiltrēto liekulīgo nostādni, it kā LR būtu normāla demokrātiskā valsts bez krimināli oligarhiskās valsts iekārtas un bez noziegumu brīvības.

   Liekulīgi var rīkoties atsevišķi indivīdi, izvēloties sociālās komunikācijas amorālu stratēģiju. Taču sastopama parādība, kuru zinātnē ir pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir liekulība nevis individuālajā līmenī, bet liekulība sociālajā līmenī, kad sociālās komunikācijas amorālā stratēģija ir uzkundzējusies visā tautā.

   Kultūras liekulība ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sociuma ētosā (morāles normu, principu un ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība.

   Kultūras liekulības izcelsme var būt dažāda. Būtiska loma ir cilvēku pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu var akumulēt (uzkrāt, papildināt) ideoloģijas uzpotētā izpratne par tautas kopējo vērtību.   

   Kultūras liekulība, atkārtojam, ir īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Nepatīkami ir tas, ka parasti sabiedrība atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, sabiedrība atbalsta liekulību sociālajā komunikācijā.

   Sabiedrība tā rīkojās, balstoties uz pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu vērtību. Sabiedrību ir pārņēmis mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti, mainīgumu.

   Runa ir par labilitāti gan cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība vairāk vai mazāk intuitīvi apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, kā arī aizliedz kritizēt sabiedrības trūkumus. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz tiem nelabvēļiem, kuri paškritiski, satīriski, ironiski izsakās par sabiedrības trūkumiem. Latvijā tas, piemēram, izteiksmīgi vibrē interneta komentāros. Katrs pats niecīgākais kritiskais izteikums par mūsu dzīvi nekavējoties tiek nolamāts par „kremlina” viedokli, kā arī autoram tiek piedraudēts par viņu ziņot (denuncēt) DP.

Papildizglītības un katalizatora izpalīdzība

   Tagadnes politiķu intelektuālā potenciāla objektīvs vērtējums nav sasniedzams bez jaunām zināšanām. Tas pavēloši attiecās uz LR politiķu vērtējumu. LR politisko kadru analītika vairs nav iespējama bez noteiktas papildizglītības. Tagad vairs nepietiek ar līdzšinējām zināšanām. Tiekoties ar Latvijas politisko slāni, akūti nepieciešama papildizglītība tādos zināšanu atzaros kā neiropatoloģija, psihastēnija, psihogēnija, psihopātija, psihopatoloģija, kā arī, protams, psihiatrija. Sociālajiem filosofiem, politologiem, kulturologiem, sociologiem un tāpat kulturoloģiskās publicistikas esejistiem nākas iedziļināties minēto zināšanu speciālajā literatūrā.

   Starp citu, ārzemēs tas tā notiek jau pirms laba laika. Vērtējot Rietumu politiskā virsslāņa intelektuālo potenciālu, vērīgākie speciālisti ir ņēmuši vērā jaunās prasības izglītotībā un bieži izmanto psihiatrijas terminus un nostādnes. Tagad arī pie mums ir pienācis laiks to darīt visā nopietnībā. Turklāt tāda nepieciešamība sāka briest jau sen, bet pašlaik ir pienācis pēdējais brīdis. Respektīvi, morālā gatavība ir nekavējoties jāpārvērš reālā rīcībā. Ilgāk vairs nedrīkst gaidīt.

   Par to 2017.gada 26.jūlijā drastiski ieknieba jaunās politiskās kustības „Mēs esam par!” dibinātāji un tāda paša nosaukuma manifesta autori. Internetā nosaukti viņu vārdi: „Trešdien bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, rīcībpolitikas (!?) pētniece Marija Golubeva, uzņēmējs Mārtiņš Staķis un virkne citu sabiedrībā pazīstamu cilvēku parakstīja politiskās kustības "Mēs esam par!" manifestu. "Vienotību" pametušie deputāti Ints Dālderis, Ilze Viņķele, Lolita Čigāne, Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs arīdzan atrodami "Mēs esam par!" rindās. Tāpat kustībai pievienojušies tādi atpazīstami(!?) cilvēki kā mediju eksperts Ainārs Dimants, matemātiķis un profesors Andris Ambainis, sociālantropoloģe Anna Žabicka, vēsturnieks Gustavs Strenga, jurists Indulis Balmaks, mācītājs Juris Cālītis, valsts pārvaldes eksperte Vita Tērauda, fiziķis Vjačeslavs Kašcejevs un citi”.

   Manifestu nav iespējams izprast bez zināšanām par psihiskajām slimībām un psihiskajām novirzēm no normas. Tāds līmenis latviešu politiskajā dīķī līdz šim nebija. Protams, „Latviešu idiotismu kolekciju” regulāri papildina politiķu šausmīgi nesaprātīgie izteikumi. Parlamentā ievēlēja Suņu Būdu. Taču manifesta saturs un tā atbalstītāju prāvais skaits liecina par agrāk nesastaptu psihiski nelabvēlīgu stadiju.

   Manifestu nav iespējams interpretēt – izskaidrot, atklāt jēgu, analītiski fiksēt ideju utt. Saprātīgi cilvēki to nevar izdarīt. Tiekamies ar gadījumu, kad muļķība ir tik ārprātīga, ka nav vērts pret to vērsties, ja pats nevēlies zaudēt prātu. Tādā situācijā veselīgāk ir stāvēt klusu un novērsties. Var izteiksmīgi pielikt pirkstu pie deniņiem un pagriezt muguru ārprātīgās muļķības autoram. Var kaut ko viņam glaimīgu pateikt. Bet nekādi nav iespējams ārprātīgo muļķību interpretēt.

   Nav ticams, ka saprātīgs cilvēks sāks interpretēt, piemēram, šādus idejiski, terminoloģiski, gramatiski, stilistiski, loģiski haotiskus un savā būtībā debilus saukļus: „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem.[..]Mēs esam par visiem pieejamu sabiedrisko veselības aprūpi, kas vecumdienās integrēta ar sociālo aprūpi. Par izcilu izglītību, kas attīsta radošumu, kritisko domāšanu un emocionālo inteliģenci. Par dažām, bet pasaules pieredzei atvērtām augstskolām.[..]Mēs esam par slaidu publisko pārvaldi[..]Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem.[..]Par globāliem latviešiem, viņu atgriešanos modernā Latvijā, inteliģentu imigrāciju un dziļu integrāciju.[..]Mēs esam par līdzpilsoņiem nepilsoņu vietā. Par valsti, kas pastāv vienā valodā, un cilvēkiem, kuri spēj sarunāties daudzās.[..]Par NATO sabiedrotajiem uz mūsu robežām. Par drošību, kas balstās gudrā aizsardzībā un sabiedrības izturētspējā. Mēs esam par cilvēcīgiem līderiem, kuri uzdrošinās neizpatikt un nebīstas no skaudrām patiesībām. Par pragmatiskiem ideālistiem, kuri spēj pamatot grūtas izvēles un iedvesmot rīcībai”.

   Vēloties interpretēt manifestu, nekādi nav saprotams jau pirmais teikums „Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem”. Lai kaut ko saprastu, vispirms nākas uzdot virkni jautājumu: „Ko nozīmē visiem?”; „Vai visos ir iekļauti arī Brīvības pieminekļa apčurātāji, arābu un nēģeru klaidoņi?”; „Par kādām iespējām ir runa?” „Vai ir runa arī par skaisto iespēju nesodīti zagt noziegumu brīvības apstākļos?”. „Ko nozīmē Latvija kā iespēja?”; „Kāpēc nav teikts literāri un loģiski pareizi – iespējas Latvijā, bet nevis Latvija, kura ir iespēja?”.

   Skaidrs saprāts nemājo tādās intelektuālajās pērlēs kā „brīvu cilvēku”, „sabiedrisko veselības aprūpi, kas vecumdienās integrēta ar sociālo aprūpi”,* „emocionālo inteliģenci”, „slaidu publisko pārvaldi”,  „Mēs esam par tautu, kas sastāv no daudziem”, „globāliem latviešiem”, „inteliģentu imigrāciju”, „līdzpilsoņiem”, „valsti, kas pastāv vienā valodā”, „NATO sabiedrotajiem uz mūsu robežām”, „sabiedrības izturētspējā”, „cilvēcīgiem līderiem”, „pragmatiskiem ideālistiem”.

   Idejiski, politiski, ideoloģiski, psihiski anormāls ir kustības nosaukums „Mēs esam par!”. Vēl vairāk gaisu sajauc Pavļuta skaidrojums: „Ir tik bezgalīgi daudz lietu, kurām teikt "pret". Bet mēs sapratām, ka mūsu domubiedru grupai kopīgs ir tas, ka mēs esam "par" valsti, kurā ir iespēja visiem."

   Tā vien liekas, ka tiekamies ar postcilvēku apziņu. Cilvēkiem tā nav saprotama. Postcilvēkiem ir sava domāšana, uztvere, izpratne, kas nav identiska cilvēku domāšanai, uztverei, izpratnei. Acīmredzot cilvēkiem ir jāsamierinās, ka politikā masveidā ieplūst postcilvēki.

   Bez jaunām zināšanām nav iespējams izturēties arī pret „Rīdzenes sarunām”. Tomēr „Rīdzenes sarunu” izvēršanās psihogēniskā masu batālijā ir izskaidrojama, salīdzinot ar neiespējamību interpretēt „Mēs esam par!” manifestu.  

   Mediju enerģiski izspēlētā un varas kliķes dedzīgi atbalstītā batālija ir organiski vienota ar negatīvu un primitīvu informāciju. Negatīvais izpaužas tajā ziņā, ka „Rīdzenes sarunas” liecina par laupīšanu. Primitīvais izpaužas tajā ziņā, ka „Rīdzenes sarunas” tiek ļoti vienkāršoti interpretētas. Un, lūk, tāpēc ir iespējama kārtējā psihogēniskā masu batālija.

   Kā zināms, negatīva un primitīva informācija izplatās plašāk un ātrāk nekā pozitīva un būtiski dziļa informācija. Negatīvais un primitīvais cilvēkiem patīk labāk nekā pozitīvais un būtiski dziļais. Jo primitīvāka cilvēciskā apziņa, jo tā kārāka uz negatīvo un primitīvo. Tas ir ļoti sen zināms. Jau no senseniem laikiem cilvēki prasa maizi un izklaidi. Šoreiz „maize” ir laupīšanas tēma „Rīdzenes sarunās”, liecinot par nelietīgu gribu apdraudēt tautas eksistenci. Savukārt „izklaide” ir iespēja pamuldēt par primitīvi centrēto tēmu. Primitivitāte ir tik liela, ka praktiski pieejama katrai primitīvajai cilvēciskajai apziņai.

   Svarīgs ir vēl viens - etniski specifisks - faktors. „Rīdzenes sarunas” ir lieliska iespēja latviešiem demonstrēt savu karsto velmi nebūt Kristus mācekļiem: „No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā” (Jņ 13:35). Latviešu „mīlestība savā starpā” ir starptautiski slavena un etniskajā pagātnē tēraudcieti norūdījusies skaista nacionālā īpašība. Latvieši nav Kristus mācekļi. Latvieši ir simbols tam, kādi nemēdz būt Kristus mācekļi. Šajā ziņā latvieši ir slaveni. Taču arī viņiem gribas laiku pa laikam ar uzkrātu spēku apliecināt sevi. „Rīdzenes sarunas” sniedz tādu iespēju. Tas šķebīgi izpaudās parlamentārās komisijas veidošanā, tā sastāva nemitīgajā grozīšanā, ķildās par komisijas vadītāju un komisijas locekļu pielaidi valsts noslēpumiem, kas pie mums ir Lielās Bandas noslēpumi.

   Politisko aprindu intelektuālā potenciāla vērtējumā var palīdzēt katalizators. Katalizators ir vajadzīgs ne tikai ķīmiskajām reakcijām. Arī politikai ir vajadzīgs katalizators – notikums, kas paātrina politisko procesu kvalificēšanu. 2017.gada vasarā LR kriminālās valsts politikā tāds katalizators kļuva jau minētās „Rīdzenes sarunas”. Ļoti uzskatāmi atklājās vietējo politiķu katalepsija. Tā sauc vienu psihopatoloģisko simptomu.

   Nācās pārliecināties, ka mūsu politiķi ne vien ilgstoši paliek ar tīru sirdsapziņu liekulīgas melošanas pozā, bet vispār nav no šīs pozas izkustināmi un acīmredzot nomirs šajā pozā. Katalepsijas psihopatoloģiskā simptoma būtība ir šī nenormālā poza un nespēja no tās atbrīvoties. LR politiķi nomirs „džentlmeņa” pozā.** Viņi nekad netiks vaļā no katalepsijas.

   Ļoti aktīvi sevi kā „džentlmeni” katalepsijas pozā izrādīja Igors Pimenovs. Viņš aizstāvēja Sudrabu, izlikās nezinām, kādā „valstī” dzīvo un kādā parlamentā sēž. Pimenovs iešļūca morālajā un politiskajā kompromisā ar tādām izpausmēm, ar kurām nekāds kompromiss nevar būt. Nav pieļaujams izlīgums ar LR kriminālo „valsti” un tās kriminālajiem satelītiem. Tāds izlīgums skaudri ceļ neslavu Pimenovam.

   Uz žurnālista jautājumu „Ko komisijai vajadzētu panākt?”, skanēja Pimenova lišķīgā atbilde: „Vispirms jānodala cinisms no nozieguma. Žurnālā “Ir” publicētās sarunas lasot, runātāju tonis bija nekaunīgs, augstprātīgs un izaicinošs. Tas izraisa sašutumu. Ļaudis, kuri ciena sabiedrību, tā nedrīkst runāt. Pavisam cits jautājums – vai šādas sarunas ir noziegums. Tiesā var nodot tikai tādu materiālu, kurā ir acīmredzami likumu pārkāpumi. Komisijas uzdevums varētu būt arī cits, proti, noskaidrot, cik lielā mērā šīs “Rīdzenes” sarunas ir saistošas citiem politiķiem. Kādi ir tie kanāli un tās saites, kas politiķus dara atkarīgus. Komisijas uzdevums, manuprāt, būtu sagatavot tādus likumprojektus, kas mazinātu Saeimā un vietējās pašvaldībās ievēlēto deputātu atkarību. Piemēram, mainīt vēlēšanu sistēmu, lai deputāti būtu vairāk atkarīgi no saviem vēlētājiem”.

  To saka parlamenta opozīcijas deputāts, kura pirmais un galvenais pienākums būtu vērsties pret kriminālo valsti ar noziegumu brīvību. Tāpat opozīcijas deputāta pienākums ir kategoriski nosodīt un kategoriski pieprasīt likvidēt oligarhisko valsts iekārtu, bet nevis pārgudri filosofēt par neliešu „sarunu” atbilstību vai neatbilstību noziegumam. Tā filosofēt var tikai politiskais deģenerāts, „Rīdzenes sarunās” saskatot cinismu, bet nevis organizēto noziedzību.

   Par Sudrabas piemērotību parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadīšanai „džentlmenis” katalepsijas pozā atkal bezgodīgi atrunājās: „Ingunu Sudrabu izvirzīju tāpēc, ka viņai ir gan zināšanas, gan piemīt 
stingrs un neatkarīgs raksturs, ko varētu vēlēties daudziem vīriešiem, kuri ikdienā ir man apkārt. Tāpēc esmu pārliecināts, ka viņa ar šo pienākumu tiks veiksmīgi galā. Uzskatu, ka saceltais tracis ap viņas izvirzīšanu nav saistāms ar šo oligarhu lietu. Drīzāk tas ir mēģinājums torpedēt nodokļu reformu”.

   Tas ir teikts par kundzi, kura TV pārraidē sevi apliecināja kā fantastisku melotāju un reizē fantastisku muļķi: „''Ja man būtu kaut mazākā sajūta, ka mani ir kaut kāda saistība ar to, ko tie cilvēki tur ir runājuši, es būtu pirmā, kura pateiktu, ka nevaru darboties[..]cilvēki varbūt apzināti runā jebko, lai nomelnotu un pavilktu līdzi varbūt desmitiem cilvēku''.

   No Sudrabas teiktā sanāk, ka politiķi-bandīti zināja par noklausīšanos un tāpēc apzināti blādījās par Sudrabu kā Maskavas rekomendētu premjerministri. Tas ir patiešām fantastisks pavērsiens psihogēniskajā masu batālijā. Cik gan laimīga var būt Latvija un latviešu tauta, ja tai „no sirds” kalpo tādi fantastiski melotāji un fantastiski muļķi vienā personā!

   Pimenova kungs noteikti līdz mūža beigām netiks vaļā no katalepsijas un politiskā deģenerāta reputācijas. Vai kungs nezina, no kāda varena krēsla augstumiem apmēram 10 gadus vajadzēja ķert blēžus Sudrabai, bet viņa to nedarīja un simulēja blēžu ķeršanu? Vai kungs nezina par Maskavas ieteikumu Sudrabu likt par LR premjerministri un viņas kandidatūras apspriešanu Rīdzenes viesnīcā? Vai kungs arī šajā gadījumā saskata tikai cinismu, bet nevis noziegumu? Vai kungs nav redzējis jaunākajās fotogrāfijās Sudrabu laimīgi smaidot noziedznieku kompānijā?

   Pimenova katalepsija ir pavērsta pret kādu amatu valdībā. Latvieši pie varas nekad nelaidīs „Saskaņu”. Taču pa vienam kādam „Saskaņas” tvaicējumam ir iespējams izrauties pie varas. Pimenovs pozē ar seju pret latviešu varas vīreļiem, gaidot no viņiem kādu piedāvājumu pie lielās siles. Viņa liekulīgajai melošanai ir karjerisma smaka. Bet tas nav nekas jauns. Pimenovs reiz neslēpa un pat ar zināmu entuziasmu skaidroja, ka krievu skolu aizstāvēšana viņam ir vajadzīga politiskajai karjerai tāpat kā Cilēvičam cilvēktiesības. Sapnis piepildījās. Ar krievu skolu aizstāvēšanas imitāciju Pimenovam izdevās apvest ap stūri savus tautiešus. Vispirms viņš kļuva Rīgas domes deputāts, bet vēlāk arī Saeimas deputāts.

   Saprotams, var šaubīties, vai Latvijas kriminālajā aplokā varēja būt godīgi un patriotiski cittautieši, kuriem primārais ir sociālie un politiskie ideāli, bet nevis naudas maks un karjera. Ja būtu tomēr iespējami tādi kadri, tad kriminālā valsts noteikti nevarētu smirdēt tik daudzus gadus. Latviešu godīgajai minoritātei būtu bijis ar ko apvienoties cīņā pret cilvēciskajām padibenēm, kurām "perestroika" speciāli ieslēdza zaļo gaismu. Taču ar cilēvičiem, pimenoviem nekāda apvienošanās nebija iespējama jau no paša sākuma. Zagšanas dēmons un nelietības dēmons uzvarēja visās diasporās. 2017.gada vasaras katalizators izpalīdzēja neaizmirst agrāk izprasto patiesību.

*Normāliem cilvēkiem latviskās izcelsmes vārds „sabiedrisks” un svešvārds „sociāls” ir viens un tas pats.

**Par „džentlmeņu” liekulīgo melošanu ar tīru sirdsapziņu plašāk skat.”Pietiek” publicētajā esejā „„Cant” latviskajā vidē jeb meli ar tīru sirdsapziņu”.