pirmdiena, 2020. gada 27. janvāris

Leksiskās debilitātes praktiķi



   Latvijā jau labu laiku ir tradīcija noskaidrot attiecīgā gada atraktīvākos (jocīgi piesaistošos) izteikumus. Ar to nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa. Tā izveido speciālu žūriju. Tai uztic akceptēt aizvadītā gada leksiski neveiksmīgākos risinājumus. Žūrija ir akceptējusi 2019.gada leksiski atraktīvākos izdalījumus.
   Par to 2020.gada 27.janvārī tika priecīgi paziņots latviešu tautai “Delfi” publicētajā tekstā ar virsrakstu “Šuplinskas 'Pandoras lāde', 'episki' un 'notumse' – izziņo gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu”. Tekstā paskaidrots: “No visiem par spārnotiem atzītiem teicieniem šoreiz līderos tikusi izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) norāde: "Man nav Pandoras lādes, no kurienes es jums varu paņemt šo atalgojumu!", kas ne vien ataino aizgājušā gada peripetijas ap valsts budžetu, bet arī plašās masās (!?) aktualizējusi interesi (!?) par sengrieķu mitoloģiju, informē pasākuma rīkotāji”.
   Diemžēl gan ministre, gan žūrija, gan žurnālisti ir “aktualizējuši” savu slinkumu, bezatbildību, neizglītotību. Ne ministre, ne žūrija, ne žurnālisti nav papūlējušies noskaidrot slavenā metaforiskā teiciena “Atvērt Pandoras lādi” nozīmi. Teiciens tiek lietots pilnīgi nepareizi, un tas ir liels kauns! 2019.gada oktobra sākumā pirmā teicienu pilnīgi nepareizi lietoja ministre. No informācijas medijos var secināt, ka žūrija nekonstatēja ministres aplamību. To nekonstatēja arī žurnālisti, sacerot priecīgās publikācijas.
   Sengrieķu mitoloģijā Pandora ir pirmā sieviete uz Zemes. Pandoru radīja Zevs, kurš viņai uzdāvināja slēgtu trauku – “Pandoras lādi”. Pandora ziņkāri atvēra trauku, un no tā izlidoja visdažādākās nelaimes, bet trauka dibenā palika tikai cerības. Teiciens “Atvērt Pandoras lādi” nozīmē izraisīt nenovēršamu nelaimi. Ministre to nezināja. Viņas mitoloģiskajās zināšanās Pandoras lādē glabājas nauda...
   Bet tas vēl nav viss! Izrādās, žūrija ir nav mazāk talantīga par ministri. Faktiski talantīguma ziņā žūrija krietni apsteidz ministri. Ja ministre apliecina tumsonību, tad žūrija apliecina debilitāti. Tā dzirkstoši izpaužas žūrijas locekļu (gandrīz uzrakstīju “luncekļu”) profesionālajā identifikācijā. Tā ir reti jocīga – pusdebila un debila. Ne velti viens asprātīgs komentētājs izteicās, ka žūrijā kādu vēl vajadzēja nosaukt par proktologu*.
   Internetā lasāms: Šogad rīkotāju deleģētajā žūrijā strādāja RLB Latviešu valodas attīstības kopas vadītājs Uģis Nastevičs, literatūrfilosofe (!?) un tulkotāja Ieva Kolmane (Latvijas Rakstnieku savienība), literārais redaktors, tulkotājs un terminologs (!?) Aldis Lauzis, sociolingviste, Latvijas Okupācijas muzeja vadošā pētniece Vineta Poriņa, komunikācijas praktiķis (!?) Pēteris Pūrītis, valodnieks, LU profesors un LZA akadēmiķis Andrejs Veisbergs, laikraksta "Diena" žurnālists, publicists Egīls Zirnis un literatūrzinātniece, Rīgas Franču liceja latviešu valodas un literatūras skolotāja Lita Silova”.
   Pirmo reizi nākas sastapties ar apzīmējumiem "literatūrfilosofe", "komunikācijas praktiķis", "terminologs". Salikums "literatūras filosofija" ir dzirdēts. Protams, tādu salikumu lieto ļoti nosacīti kā sinonīmisku aizvietojumu vārdiem “literatūras teorētiķis” vai “literatūrzinātnieks”. Taču nav sastapta kāda literatūras speciālista vēlēšanās sevi sabiedrībā identificēt kā “literatūrfilosofu”. Normāli cilvēki ciena filosofiju, literatūru, zinātni un nav spējīgi tik pamatīgi kropļot valodu.
   Identifikācija "komunikācijas praktiķis" momentā asociējas ar nepārprotamu debilitāti. Sanāk, ka ir īpaši indivīdi, kuri praktiski sazinās ar citiem cilvēkiem. Svešvārds “komunikācija” apzīmē saskarsmi, saziņu, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņu starp cilvēkiem. “Komunikācijas praktiķi” ir visi cilvēki, bet ne tikai dārgais komunikācijas ūnikums Pēteris Pūrītis. Interesanti, vai kungs lepojas ar savu unikālo talantu? Kāpēc viņu neidentificēja kā “rakstnieku”? Internetā viņš skaitās “rakstnieks”. Bet vispār nebūtu nemaz tik slikti, ja no Pētera Pūrīša paaudzes (dzimis 1970.g.) un latviešu visvērtīgākās “6.oktobra paaudzes” (dzimuši 80.gados) Dievs ar komunikācijas spējām būtu apveltījis tikai kungu Pūrīti. Tad latviešiem nebūtu valdība ar “583 darāmajiem darbiem”, Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda nestenētu “nācijas tēvs”, Latvijai nākotnē nedraudētu “klimatneitralitāte”, mums katru dienu nebūtu jālieto tādi skaisti svešvārdi kā “degradācija”, “deģenerācija”, “idiotisms”, “debilitāte”. Varbūt pat būtu likvidēts kriminālais kapitālisms un atgūta valstiskā neatkarība, bet Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopai nevajadzētu nodarboties ar leksiskajām muļķībām, jo latviešu inteliģencei būtu nevainojama dzimtās valodas kultūra.
   Vai "terminologs" izdomā jaunus terminus? Neticu, ka bijušais LPSR ZA izdevniecības “Zinātne” populārzinātniskās literatūras redakcijas vadītājs Aldis Lauzis pats atbalsta tādu apzīmējumu un sevi uzskata par terminoloģijas speciālistu. Respektīvi, leksikoloģijas nozares pārstāvi, kurš pētī terminus. Viņš ir labs zinātniskais redaktors un labs tulkotājs.
   Inteliģences garīgā pagrimuma apstākļos debilitāte izpaužas dažādi un arī leksiski. "Nācijas tēvs", protams, nav vienīgais leksiskais āksts Latvijā. Inteliģences smadzenēs enerģiski pulsējošais debilitātes process vēlas sevi apliecināt un laužas uz ārpasauli. Tas realizējas verbāli – izdalot debilus “jaunvārdus”. Tāpēc mums ir ne tikai “komunikācijas praktiķi”, bet arī leksiskās debilitātes praktiķi. Debilu “jaunvārdu” izdalīšana ir viena no “brīvvalsts” latviešu varas inteliģences galvenajām kompetencēm un intelektuālajām kaislībām. Valoda ir prāta attīstības līmeņa reprezentante. Tas ir sen zināms. Vienīgi senāk nebija zināms, ka atsevišķi sociālie strati var garīgi sabrukt tik strauji un tik drausmīgā formā. Latviešu varas inteliģence zinātnei piegādā ļoti nopietnu materiālu.


*Proktoloģija – medicīnas nozare, kas pētī taisnās zarnas un citu resnās zarnas daļu slimības.









  

svētdiena, 2020. gada 26. janvāris

Uzticēšanās lirika



  
Laiku pa laikam sociologi noskaidro Latvijas iedzīvotāju uzticēšanos valsts institūcijām – prezidentam, parlamentam, valdībai, armijai, drošības iestādēm, policijai, sabiedriskajām organizācijām, partijām, bankām, tiesai, prokuratūrai, medijiem. Tā, protams, ir sava veida sociālā lirika. Socioloģiskās izpētes rezultātus nosaka jūtas, emocijas, dvēseles pārdzīvojumi. Tas ir subjektīvās reakcijas materiāls. Tas iegūts, dzīvē nonākot tiešā saskarē ar valsts iestādēm un to amatpersonām, kā arī skatoties TV ziņas par valsts ierēdņu darbību. Iedzīvotāju aptaujās valsts institūcijas figurē liriski, bet nevis ir iesaiņotas prāta racionalitātē un faktu pragmatismā.
   Taču cita ceļa nav. Tas ir perspektīvs veids kā iegūt priekšstatu par iedzīvotāju izturēšanos pret valsts institūcijām. Turklāt socioloģiskajās aptaujās iegūstam vairāk vai mazāk ticamus pieturas punktus ne tikai par sabiedrības uzticēšanos, bet arī pārliecināmies par valsts institūciju funkciju izpratni iedzīvotāju kontingentā. Respektīvi, pārliecināmies, kāds ir iedzīvotāju politiskās apziņas līmenis - priekšstats par valstiskumu, sociāli politisko sfēru un savu personisko lomu valsts pastāvēšanā.
   2020.gada 23.janvārī “NRA.LV” tika ievietota šāda informācija: “Latvijas iedzīvotāji visvairāk uzticas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un Valsts prezidentam, savukārt vismazāk uzticas Saeimai, liecina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījums.”
   Tātad pašlaik Latvijas iedzīvotāji vismazāk uzticas Saeimai, bet visvairāk uzticas armijai (NBS) un Valsts prezidentam (konkrēti – “nācijas tēvam”/”nācijas tumsonim”). Neiedziļinoties jautājumā par tādas attieksmes pamatotību vai nepamatotību, drīkstam formulēt objektīvu secinājumu. Tiekamies ar principā amizantu (īstenībā odiozu - atbaidošu, nevēlamu, pretīgu) pieeju. Neuzticēšanās Saeimai ir latviešu politiskās apziņas vislielākais paradokss/idiotisms/tumsonība/neattīstība u.tml.
   Neuzticēšanās Saeimai liecina, ka latvieši neuzticas paši sev! Latvieši netic savai politiskajai gribai un politiskajai izvēlei. Latvieši netic tautas iespējai dzīvot saskaņā ar prātu un sirdi.
   Tas ir amizanti! Saeimu ievēl latvieši - viņu elektorāts. Saeima faktiski ir valsts institūts, kuru latvieši var praktiski visvairāk ietekmēt sev par labu, izvēloties uzticamus "tautas kalpus". Citus valsts institūtus latvieši praktiski nevar ietekmēt. Tajā skaitā Valsts prezidentu un armiju nevar praktiski ietekmēt.
   Atkārtoju – tas ir amizanti! Latvieši visvairāk uzticas Valsts prezidentam un armijai; proti, tam, ko nevar tieši ietekmēt. Valsts prezidentu ievēl Saeima. Par “nācijas tēvu”/”nācijas tumsoni” nobalsoja tikai 61 deputāts. Savukārt  norises armijā ir valsts noslēpums. Tam tā ir jābūt. Par armijas dzīvi latvieši neko nezina. Mediji vēsta tikai par noziedzību armijā. Vai tad latvieši var ietekmēt lūžņu iepirkšanu armijai? Vai latvieši nezina, ka armijā pastāv organizētā noziedzība tāpat kā tā pastāv jebkurā citā valsts institūcijā? Kā var uzticēties noziedzniekiem?
   Tā, piemēram, 2020.gada 26.janvārī  internetā bija kārtējā prieka vēsts: “Militārā policija (MP) veiksmīgas līdzšinējās izmeklēšanas gaitā atguvusi daļu no Nacionālo bruņoto spēku (NBS) materiāltehniskajiem līdzekļiem, kuru piesavināšanās tiek izmeklēta kādā kriminālprocesā.[..] 2018.gada 31.augustā sāktajā kriminālprocesā izmeklēšana notiek par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas, jo organizēta grupa (!?) piesavinājusies NBS bruņojumu un ekipējumu lielā apmērā (!?). Tāpat notiek izmeklēšana par ilgstošu (!?) militāro šaujamieroču munīcijas iegādāšanos un glabāšanu bez attiecīgas atļaujas, kas izdarīta organizētā grupā (!?), kā arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā (!?).”
   Latvieši neuzticas Saeimai. Taču Saeima drīkstētu lepoties ar latviešu vislielāko uzticību. Teorētiski (juridiski) tāda iespēja pastāv. Latviešu maksimālo uzticību parlamentam garantē konstitūcija – LR Satversme. Ar galvu izmantojot konstitūcijas normas, Saeima varētu būt latviešu tautas vismīļākā valsts institūcija.
   Saeimas vēlēšanas regulē speciāls likums. Tajā ir nosacīta “tautas kalpu” izvēles kārtība: “9. pants. (1) Kandidātu sarakstu var iesniegt: 1) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politiskā partija, kura dibināta ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām un kurā ir ne mazāk kā 500 biedru;
2) likumā noteiktajā kārtībā reģistrēta politisko partiju apvienība, ja visas politisko partiju apvienībā ietilpstošās politiskās partijas dibinātas ne vēlāk kā vienu gadu pirms Saeimas vēlēšanām un ja politisko partiju apvienībā kopā ir ne mazāk kā 500 biedri”.
   Nevienam nav aizliegts uzdot divus strikti pamatotus jautājumus: 1) Kas latviešiem traucē dibināt tādu politisko partiju, kura Saeimas vēlēšanām spētu pieteikt 100 godīgus, gudrus un valsts lietās kompetentus kandidātus? 2) Kas latviešu elektorātam traucē simtprocentīgi balsot par dotajiem 100 godīgajiem, gudrajiem un valsts lietās kompetentajiem kandidātiem, lai Bruņinieku namā strādātu vienīgi tautas interesēm kalpojoši cilvēki?”
   Atrunas par traucēšanu būs  visdažādākās. Vistuvāk patiesībai piekļūs tie cilvēki, kuri visu izskaidros ar latviešu mentalitātes kritisko specifiku un politiskās apziņas niecību. Savukārt vistālāk no patiesības būs tie cilvēki, kuri visu izskaidros ar “okupācijas” sekām, Krievijas iejaukšanos, Putina diktatoriskumu, nevēloties paškritiski atzīt neattīstības, degradācijas un deģenerācijas dziļumu.



pirmdiena, 2020. gada 20. janvāris

Atraktīvā politiskā hronika: janvāris




   8.janvārī Rīgas lielākajos interneta medijos tika ievietota pēcpadomju gados tematiski klasiska un tāpēc emocionāli vienaldzīga informācija. Taču tai tomēr piemīt zināma atraktivitāte. Informācijā teikts: “Ierīkojot Latvijas un Krievijas robežas joslu, vismaz 7,4 miljoni eiro (!?) valsts budžeta līdzekļu un mantas izlietoti prettiesiski, secinājusi Valsts kontrole (VK). Tāpat VK secinājusi, ka vismaz viens miljons eiro (!?) budžeta līdzekļu un mantas prettiesiski izlietoti Latvijas - Igaunijas un Latvijas - Lietuvas robežas joslas uzturēšanā.”
   8,4 miljoni! Tātad gaidāmi nāves sodi! Cits soda mērs nav adekvāts minētajiem noziegumiem. Noziegumi ir pastrādāti valsts drošības segmentā. Augstāko soda mēru pelnījis ne viens vien valsts amatvīrs.
   Bet ja nopietni, tad jēdzieni "kriminālais kapitālisms" un "noziegumu brīvība" Rīgā netika izdomāti bez reālā seguma. Jēdzienu izdomāšanu stimulēja dzīves īstenība. Pēcpadomju Latvijā pilnā mērā pastāv kriminālais kapitālisms ar juridiski noformētu noziegumu brīvību. Galvenais noziedzības veids ir organizētā noziedzība. Organizētā noziedzība ir visos valsts institūtos. Pēc 2020.gada janvārī V.Putina ierosinātajiem kardinālajiem pārkārtojumiem Krievijas valstiskumā Latvija kļūst kriminālā kapitālisma līdere. Latvijā kriminālais kapitālisms omulīgi saglabājas, un neviens to netaisās likvidēt. Kriminālais kapitālisms atbilst latviešu formāli izglītotākās daļas cilvēciskās attīstības līmenim, eksistenciālajai orientācijai un ētosam. Par to nevar būt nekādu šaubu. Latviešu varas inteliģence kriminālo kapitālismu atbalsta ar sirdi un dvēseli. Kauna un pazemojuma sajūta par līdzdalību noziedzībā latviešu varas inteliģencē nav novērojama.
   Tāpēc arī šoreiz neviens netiks notiesāts. Par nāves sodiem nevar būt runas. Turklāt vietējā organizētā noziedzība ir saaudzēta ar transnacionālo organizēto noziedzību (spilgtākie piemēri Rimšēviča noziegumu “leģitimācija”, OIK). Tāpēc ir tikai viens veids morālās gaismas ieslēgšanai - karš, kas līdz pamatiem satricina pasauli, Eiropu un tajā skaitā Latviju. Cits veids – kosmoloģiskā vai tektoniskā katastrofa - nav gaidāms.   
   Tas ir godīgi jāatzīst: latviešiem par agru dāvināt brīvību. Par agru bija XX gs. sākumā, kad momentā tika uzceptas 120 partijas un valdības gāšana bija "elites" galvenā nodarbošanās. Nekas liels nemainījās arī pēc politiski organizatoriskā marasma ierobežošanas 1934.gadā.  Savukārt XX gs. beigās pēc Jeļcina dāvinājuma momentā izvērtās masveida zagšana, zogot uz visām pusēm un galvenokārt apzogot viens otru, kad “elites” politiskā darbība ir vienīgi cīņa par piekļūšanu treknākajām silēm. Pie tam lepnā un brīvību mīlošā latviešu tauta izmantoja pirmo iespēju, lai atkratītos no suverenitātes/brīvības/ neatkarības, kas deva patīkamu iespēju piekļūt ES treknajām silēm un tās izzagt.
   10.janvārī “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu “Ziemele pārliecināta, ka ST darbs sekmējis sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij”. Virsraksts neapšaubāmi ir atraktīvs. Katram sociāli aktīvam Latvijas iedzīvotājam noteikti gribēsies emocionāli komentēt virsrakstā ietverto tēzi. Iespējams, daudzi “Dienas” lasītāji izlasīs tikai virsrakstu un varbūt vēl pirmo teikumu: “Arī 2019.gadā Satversmes tiesa (ST) ir spējusi nodrošināt konstitucionālo taisnīgumu un tādējādi sekmējusi sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij, pārliecināta Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.” Tā rīkosies tie lasītāji, kuriem nepatīk liekulīgā melošana par sabiedrības uzticēšanos Latvijas valstij. Kāda var būt uzticēšanās valstij, kuru ir bijuši spiesti pamest simtiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju! Kāda var būt uzticēšanās ST, ja tā apkalpo valdošo kliķi un konstitūciju traktē atbilstoši kārtējās koalīcijas pasūtījumam! Tas taču ir labi zināms, ka ST galvenokārt nodarbojas ar vietējā parlamenta idiotu pieņemto kroplo likumu leģitimāciju!
   Kriminālais kapitālisms nevar iztikt bez valsts augstāko amatpersonu lišķīgas melošanas, vulgāras ideoloģiskās demagoģijas un primitīvas pašreklāmas, kas viss atspoguļojas Ziemeles darbībā un bez kā varēja iztikt sociālisms. Padomju laikā valsts visaugstākajā nomenklatūrā neielaida prastus sociālisma slavinātājus. Tā, piemēram, Gorbunovs, Rubiks šodien to var smalki izskaidrot. Padomju varas visaugstākajos amatos nebija liekulīgi melotāji. Tādus tipus kā Ziemele necienīja un nevirzīja augstos amatos. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka kriminālais kapitālisms ir ievērojami deģeneratīvāks nekā sociālisms. Kriminālais kapitālisms balstās uz cilvēciskajām nevērtībām varas visaugstākajā pakāpē.
   20.janvārī Latvijas sabiedrība tikās ar nepierasti atraktīvu politisko notikumu. Todien mediji vēstīja: “'Partijas tēvs' Kaimiņš aicina likvidēt 'KPV LV'. KPV.LV’ dibinātājs, Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš  uzskata, ka šī partija šobrīd valstij nodara vairāk ļaunuma nekā labuma un to vairs nav iespējams izglābt, tāpēc aicina biedrus februārī gaidāmajā kongresā balsot par politiskā spēka pašlikvidēšanos”.
   Latviešu politiskajā vēsturē tas ir unikāls gadījums. Bet varbūt tomēr nav unikāls gadījums. Latvieši ir dibinājuši simtiem partiju. Partiju dibināšana ir latviešu cēla politiskā kaislība. Varbūt tomēr agrāk kādu partiju ir likvidējis tās dibinātājs, un latviešu izcilais žurnālists un politiķis ekselence Kaimiņš no “Suņu būdas” nevar pretendēt uz lepnu ierakstu vietējā Ginesa rekordu grāmatā. Bet tas šoreiz nav tik svarīgi.
   Svarīgākais ir pavisam kas cits. Ekselences Kaimiņa un viņa odiozās partijas neapskaužamā reputācija normāliem cilvēkiem jau sen ir labi zināma. Normāli cilvēki neatbalsta intelektuāli un morāli necienīgus tipus un viņu “partijas” ar debiliem nosaukumiem un programmām. Tāpēc svarīgākais ir jautājums “Kas tie bija par cilvēkiem, kuri 2018.gada 6.oktobrī balsoja par “Suņu būdas” ekselences Kaimiņa partiju?”. 13.Saeimas vēlēšanās par “KPV.LV” balsoja 120 264 vēlētāji – 14,25% no elektorāta. Ekselences Kaimiņa partija ieguva 16 vietas parlamentā. Visvairāk balsoja Rīgā – 35 895 vēlētāji (Vidzemē – 34 341, Zemgalē – 21 934, Kurzemē – 21 220, Latgalē – 6 874).
   Interesanti būtu dzirdēt no šiem 120 264 vēlētājiem atbildi uz šādu jautājumu: “Kādu labumu ir devusi viņu atbalstītā odiozā partija?”. Tāpat interesanti būtu dzirdēt atbildi uz jautājumu “Kā viņi tagad jūtas, ja viņu politiskais dārgumiņš “valstij nodara vairāk ļaunuma nekā labuma”?”. Ļoti būtiski ir šādi jautājumi: “Vai minētie 120 264 vēlētāji uzņemas atbildību par “KPV.LV” regulārajiem skandāliem? Kā viņi vērtē pieredzes bagāto ministru Nemiro, Ģirģena, Petravičas vētraino darbību?”. Ne mazāk būtisks ir šāds jautājums: “Vai 120 264 vēlētāji tagad dziļi elpo kā pamatīgi apkrāpti indivīdi, uzzinot par viņu dievinātā “partijas tēva” atraktīvo aicinājumu pašlikvidēties, jeb 120 264 vēlētājiem tas viss ir pie vienas vietas?”.
   Latvijā populāra ir idiotiskā atruna “Tauta nav vainīga, vainīgi ir politiķi”. Latviešu elektorāts tradicionāli nevēlas uzņemties atbildību par viņu ievēlēto deputātu darbību. Saprotams, tā ir ļoti stulba pieeja. Kamēr valdīs tik stulba pieeja, Latvijā vienmēr būs odiozas partijas, politiķi no “suņu būdām” un no provinces krūmiem izvilkti ministri bez valstiskā darba pieredzes.
   22.janvārī “nācijas tēvs” pasaules sabiedrībai atgādināja, ka atraktīvi var būt arī tumsonības paraugi. Ar pretīgi nekaunīga cilvēka maniakālo velmi katrā ziņā būt oriģinālam “nācijas tēvs” 2020.gada 22.janvārī Davosas forumā no tribīnes sarunāja šausmīgas aplamības, jo viņa pretīgā nekaunība sintezējas ar kliedzošu neizglītotību, koncentrējoties klajā tumsonībā. Portāls “Diena” raksta, ka “Levits pauda viedokli, ka esošais kapitālisma modelis ir jāmodificē, ekonomikas politikā iekļaujot sociālos un vides aspektus”.
   Katram normālam cilvēkam ir zināms, ka kapitālisms un tā ekonomiskā politika bez sociālā nevar eksistēt. Ja tas tā būtu (proti, varētu eksistēt), tad tas būtu tas pats, ka cilvēks var piedzimt un eksistēt bez sirds. Sociālais ir kapitālisma organisks pamats – ģenēzes sākotne un attīstības faktors. Katrs normāls cilvēks saprot, ka kapitālismu ir radījuši cilvēki. Respektīvi, kapitālisms ir saistīts ar sociālo – sabiedrību, cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā. Kapitālisms nevar pastāvēt bez sociālā, kas ir kapitālisma neatņemams atribūts. Sociālais nevar atdalīties no kapitālisma. Tas nav iespējams. Tāpēc uzkrītoši idiotiski ir aicināt kapitālismā iekļaut sociālo it kā tas tur nebūtu. Kapitālisma ekonomiskā politika ir adresēta sociālajam – cilvēku masām, patērētāju sabiedrībai, kā saka mūsdienās.
   Smieklīgs ir aicinājums ekonomiskajā politikā iekļaut sociālos aspektus. Tas pats attiecas uz aicinājumu iekļaut vides aspektus. Šo aicinājumu faktiski nav vērts komentēt, jo nav saprotams par kādu vidi ir runa. Nav saprotams, vai runa ir par kapitālisma un tā ekonomikas pastāvēšanas kontekstu – apstākļu, notikumu, faktu u.tml. kopumu (vidi), kas nepieciešams, lai varētu saskatīt vai saprast attiecīgo fenomenu, jeb runa ir par vidi kā apkārtējo dabu. Protams, jebkurā gadījumā klaja tumsonība ir aicināt kapitālismā iekļaut vides aspektus. Kapitālisms eksistē gan kontekstuālā vidē, gan dabas vidē, pie tam nespējot pastāvēt bez dabas bagātību izmantošanas.

   

pirmdiena, 2020. gada 13. janvāris

No NT pseidointelektuālās pūdernīcas. Padomiski-formāli un iesaiste



   Nevar būt nekādu šaubu! Mērķis ir skaidri redzams! NT (“nācijas tēvs”) vēlas latviešu inteliģenci uztaisīt par sapioseksuāļu inteliģenci. Atcerēsimies, ka sapioseksuālis ir indivīds, kuru seksuāli piesaista un uzbudina cita cilvēka inteliģence un prāts.
   Latvijā sapioseksuālismam piemērots potenciāls katrā ziņā bija pirms NT ievēlēšanas. Tāds potenciāls bija ne tikai Saeimas primātiem - 61 deputātam. Potenciāls bija arī pārējā latviešu varas inteliģencē. Tā cerēja gūt sapioseksuālu baudu no NT manikīri koptās inteliģences un teritoriāli neierobežotā prāta. Ne velti Rīgas medijā rakstīja: “Pilsoniskā iniciatīva “Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu”, kuras aicinājumu parakstījuši vairāk nekā 100 Latvijas iedzīvotāju – skolotāji, vēsturnieki, juristi, kultūras darbinieki, uzņēmēji – mudina Saeimā pārstāvētās politiskās partijas virzīt juristu un politologu, Eiropas Tiesas tiesnesi Egilu Levitu Latvijas Valsts prezidenta amatam.”
   Atsevišķi latviešu inteliģenti izrādījās tvīkstoši sapioseksuālisma fani. Tā, piemēram, 67 gadus vecā acīmredzot joprojām seksuāli patriotiskā Māra Zālīte seksuāli neizvēlīgas būtnes formā atdevās šādā tirādē: “Salīdzinot ar daudzo gadu rēnajiem un bezcerīgajiem prezidentūras gadiem, Egila Levita kandidatūra ir kā spoža zvaigzne. Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās – angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkalt celt spārnos.”
   NT ir malacis. Viņš pieliek visas pūles, lai attaisnotu latviešu inteliģences cerības. NT ir adekvāti izvēlējies efektīvu pieeju latviešu inteliģences cerību attaisnošanai. Arī šajā ziņā viņš ir malacis.
   Pieeja ir pseidointelektuālā pūderēšana. NT ir smalki izstudējis latviešu inteliģences seju. To var izdaiļot vienīgi pseidointelektuālā pūderēšana. NT to nekļūdīgi konstatējis. Latviešu inteliģencei neder intelektuālisms, bet der tikai pseidointelektuālisms. Un, lūk, tāpēc kādam ir jāuzņemas svētā misija slavēt NT pseidointelektuālo pūderēšanu. Praktiski tas nozīmē regulāru iedziļināšanos NT jaunākajos pseidointelektuālajos izdalījumos. Viņa pseidointelektuālajā pūdernīcā jau atrodas tādi izdalījumi kā “valstsgriba”, “līdztautieši”. Latviešu inteliģence šos izdalījumus akceptē bez iebildēm. Un tas nekas, ka daži tos dēvē par “suņa sū...u ceptiem pīrādziņiem”. Tie stimulē sapioseksuālismu, un tas ir galvenais. Tāpēc varam droši pievērsties NT pseidointelektuālās pūdernīcas jaunākajam (2020.gada janvāra sākuma) saturam.
   Domājams, vispirms nākas atbildēt uz jautājumu „Kā izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pseidointelektuālisms izpaužas vienkārši. Tiek lietoti it kā zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski gudri vārdi. Tie pirmajā brīdī izklausās intelektuāli cienīgi. Taču uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas vārdu aplamais un attiecīgajā kontekstā nevajadzīgais lietojums, kā arī loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais izteikums patiesībā ir pseidogudra ākstība. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja ar viņiem gudrs cilvēks sarunājas tik gudrā valodā.
   2020.gada 10. janvārī NT teica viedu runu Satversmes tiesas sēdē. NT nav pat bakalaura grāda jurisprudencē. Īsti juristi viņa devumu godīgi vērtē kā “neskaidru un juceklīgu” (prof. J.Bojārs). Bet NT nav tas cilvēks, kas klusi ieņems pienācīgo vietu dzīvē. NT tic saviem pielūdzējiem, ka ir “augsti kvalificēts jurists”.
   10.janvārī NT kā parasti gribēja gudri izteikties. Minētajā pasākumā pseidointelektuāla pūderēšana ir NT izteikums “tiesības joprojām piemērojam padomiski – formāli”. Skan ne tikai gudri! Skan arī dvēselei tīkami, jo tiek taču apsmieta padomju tiesa!
   10.janvāra pūderēšanai ir dziļi juceklīga un amorāla ievirze. Nav jābūt juristam, lai to saprastu. NT saka: «Ienaidnieks tiesiskumam ir tiesību formāla piemērošana, un šeit mēs joprojām īsti neesam stingri attālinājušies no tās tiesību sistēmas, kas mums bija uzspiesta okupācijas periodā [..]. Mēs tomēr mēdzam vēl redzēt tiesību normu formālu piemērošanu, mēs redzam piemērus, kur tas notiek, un visi zina, ka tas ir nepareizi, bet attiecīgā amatpersona saka: «Es esmu likumu izpildījis!» Tā tas nevar būt, dārgie kolēģi! Tiesiskā valstī un valstī, kur valda tiesiskums, tas nevar būt, un tas nozīmē, ka šeit, mūsu Latvijā, ir jāpiestrādā pie tiesību formālas piemērošanas».
   Juceklība ir totāla! No vienas puses NT prasa “jāpiestrādā pie tiesību formālas piemērošanas”. No otras puses NT noniecina gan padomju valsts pieredzi likuma formālā ievērošanā, gan LR pieredzi likuma formālā ievērošanā. Nav saprotams, vai NT vēlas likuma (metaforiski “likuma burta”) ievērošanu, balstoties uz formālu likuma izpratni jeb viņš vēlas subjektīvu (“partejisku”, “koalīcijas”, “oligarhijas”, “astoņkāja”, “valdošās kliķes”) likuma piemērošanu. NT pārliecībā “ienaidnieks tiesiskumam ir tiesību formāla piemērošana”. NT nepatīk vārdi “Es esmu likumu izpildījis!”. Viņš saka, ka “tiesiskā valstī un valstī, kur valda tiesiskums, tas nevar būt”. Tātad viņš aicina tiesnešus nepakļauties “likuma burtam”, bet pakļauties tam, ko metaforiski dēvē par “likuma garu”. Latviešu varas inteliģencei pret to nevar būt iebildumu. Latviešu varas inteliģence, masveida organizētās noziedzības ekselence, noteikti priecājas par NT lojalitāti. Nav taču noslēpums, kāds “likuma gars” gailē kriminālajā kapitālismā ar juridiski jau sen iestrādātu noziegumu brīvību. Nav taču notiesāts neviens cienījams koruptants! NT aicina tādu stāvokli saglabāt.
  2020.gada 13.janvārī NT apmeklēja 1991. gada barikāžu muzeju, kur aplūkoja muzejā izvietoto ekspozīciju, kā arī tikās ar 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības pārstāvjiem, lai pārrunātu muzeja attīstības iespējas. Muzeja apmeklējums nedrīkstēja iztikt bez pseidointelektuālas pūderēšanas. NT muzejā teica: “Barikāžu notikumu atmiņu saglabāšanai ir nepieciešama valstiska iesaiste (!?)”.
   Vārds “iesaiste” skan eleganti. Tā var teikt tikai gudrs cilvēks. Un tas nekas, ka vārds “iesaiste” nav atrodams “Latviešu literārās valodas vārdnīcā” (vārdi “valstsgriba” un “līdztautieši” arī nav atrodami šajā vārdnīcā). Vārdnīcā ir ortogrāfiski līdzīgi vārdi “piesaiste”, “iesaistīšana”. Bet tie neder pseidointelektuālim. Tie ir par prastiem gudra vīra gudrā diskursā! Ja cilvēki dzirdēs aprobētus (apstiprinātus, atzītus par labiem) vārdus, tad viņi nesajutīs NT intelekta izdalīto auru  un pret NT izturēsies kā pret parastu normālu cilvēku. Bet tas NT neder. Pret viņu ir jāizturās kā pret “spožu zvaigzni”, “nācijas tēvu”, “pravieti”. Ja tā nenotiks, tad NT zaudēs latviešu varas inteliģences sapioseksualizācijas funkciju.




pirmdiena, 2020. gada 6. janvāris

Intelektuālā atombumba



   


Cilcēce vēsturiski nesen ieguva atombumbu kā pagaidām efektīvāko līdzekli cilvēku fiziskajai iznīcināšanai. Taču cilvēce vēsturiski vēl nesenāk (no XX gs.70.gadiem) ieguva atombumbu  arī cilvēku garīgajai (apziņas, domāšanas, prāta, uztveres) iznīcināšanai, viņus neiznīcinot fiziski. Arī tas pagaidām ir efektīvākais līdzeklis attiecīgajā jomā. Tik efektīvs līdzeklis garīgajai iznīcināšanai nav ne reliģiskā dogmātika, ne politiski ideoloģiskā dogmātika. Šo līdzekli jāsauc par intelektuālo atombumbu.
   Runa ir par visdažādākā veida (politiskā, idejiskā, morālā u.c.) plurālismu kā kognitīvo (izzinātājdarbības) principu, kā epistemoloģisko (izziņas teorijas) principu un kā fundamentāla relatīvisma (normu un vērtību) principu. Plurālisms kalpo masu refleksīvajai vadībai. Plurālismu apzināti ieviesa un konsekventi nostiprināja neoliberālisma laikmetā. To ieviesa izglītībā, morāli tikumiskajā audzināšanā, politiskajā apziņā un pat sociālajās un humanitārajās zinātnēs, kā arī filosofijā.
   Plurālisma pamatā ir zombējoši specifiska filosofiskā koncepcija un ontoloģiskā (dzīves reālās prakses) stratēģija. Filosofiskā koncepcija atzīst, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm (esamībām). Tāpēc ir iespējami visdažādākie izskaidrojumi un tajā skaitā pretējie izskaidrojumi. Ontoloģiskā stratēģija ir vēlēšanās dot iespēju dažādiem sabiedrības slāņiem  un grupām paust un īstenot savus uzskatus, aizstāvēt savas intereses politikā, valsts pārvaldībā, garīgajā kultūrā un citās jomās bez attiecīgās profesionālās kompetences un attiecīgajām specializētajām zināšanām. Plurālisms tādējādi iznīcina patiesības jēgu un zināšanu jēgu. Plurālisma funkcionēšanas rezultātā nav iespējama patiesība un nav nepieciešamas zināšanas sava viedokļa prezentācijai.
   Plurālisms kā intelektuālā atombumba jau ir iznīcinājis cilvēces prāvu daļu, tajā iezombējot morālo bezatbildību, normu un vērtību fundamentālu relatīvismu, intelektuālo haosu, garīguma un ideālisma nihilismu, sociālo apātiju un nepretošanos visdažādākā veida negācijām. Intelektuālā atombumba ir guvusi tik grandiozus rezultātus tāpēc, ka sasaucas ar cilvēcisko instinktu iet pa vieglāko ceļu bez zināšanām, bez prāta piepūles, bez jebkāda veida atbildības. Vārdu sakot, intelektuālā atombuma saderas ar cilvēcisko aprobežotību, neattīstību, neizglītotību, hipertrofēto pašpārliecinātību, idiotisko ambiciozitāti, kretīnisko paštaisnīgumu.
   Intelektuālās atmobumbas panākumi Latvijā ir graujoši. Sagandēta ir latviešu tautas lielākā daļa. Īpaši sagandēta ir vidējā un jaunākā paaudze. Tās “viedokļos”, piemēram, valsts suverenitāte, Tēvzemes neatkarība, tautas brīvība ir tikai “skaisti mīti” bez jebkāda praktiskā labuma. “Viedokļi” neapliecina ne nacionālo pašcieņu, ne cilvēcisko pašcieņu. Vārdi “brīvība”, “neatkarība”, “taisnīgums”, “tiesiskums”, “suverenitāte” ir tukšas skaņas bez morāli psiholoģiskās jēgas. Un to galvenokārt ir panācis plurālisms, priecīgi plunčājoties ideāli piemērotā vidē. Vispiemērotākā vide, protams, ir pelēko zvirbuļu vide.
   Plurālisma priecīgo plunčāšanos var savaldīt. Tas ir inteliģences (piem., skolotāju, pasniedzēju, žurnālistu) pienākums. Inteliģencei ir pilnā mērā jāizprot un jāapzinās plurālisma kaitīgums. Inteliģences pienākums ir kategoriski slāpēt jebkura veida plurālisma izpausmi. Inteliģencei ir jāzina, ka plurālisms ir kļuvis inteliģences kvalitātes kritērijs. Ja ir īsta inteliģence, tad plurālisma prakse ir manāmi ierobežota. Plurālismam ir grūti spīdēt klasē un auditorijā, iekļūt medijos un sabiedrības publiskajā telpā vispār. Ja inteliģence pati čivina kā pelēkie zvirbuļi, tad plurālisms triumfē.
   Ļoti kaitīga ir cilvēku (piem., skolēnu, studentu) musināšana “izteikt savu viedokli”.* Latvijā pēcpadomju “brīvvalstī” tāda musināšana ir plaši izplatīta. Principā tā ir degradējoša darbība. Cilvēks sāk lepoties ar savu “viedokli”, kaut gan viņa teiktajā nav nekā patstāvīga un kā savs “viedoklis” tiek pasniegts visu pelēko zvirbuļu “viedoklis”.
   Šodienas plurālisma fani parasti slēpjas aiz vārdiem “personiskais viedoklis”. Tā tas notiek tāpēc, ka personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos ir sociālā, intelektuālā, garīgā norma un vērtība, apliecinot sabiedrības attīstības pakāpi. Personiskais viedoklis cilvēciski normālos apstākļos liecina par tautas izglītotību, cilvēku idejisko patstāvību, uzskatu stabilitāti. Sabiedrība ļoti ciena tos, kuriem ir dziļās zināšanās balstīts personiskais viedoklis. Šodienas plurālisma fani to zina un tāpēc viltīgi izmanto personiskā viedokļa reputāciju.
   Personiskais viedoklis sabiedrībā var būt tikai dažiem procentiem cilvēku, kuri spējīgi domāt, mācīties, kritiski visu izvērtēt. Pelēko zvirbuļu “personiskais viedoklis” ir atkārtojums tam, ko viņi ir izlasījuši internetā, dzirdējuši TV ziņās, saklausījuši uz ielas.

ceturtdiena, 2020. gada 2. janvāris

Cerību ideoloģija


Uz planētas pašlaik notiek sīva cīņa par pasaules kārtību. Cīņa notiek starp tiem, kuri vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad pasaules kārtību nosaka vairākas spēcīgas valstis, un tiem, kuri vēlas nostiprināt savu kundzību; proti, vēlas dzīvot vienpolārā pasaulē – ASV pārvaldītā pasaulē.
   Cīņas frontes ir vairākas: politiskā, ekonomiskā, ideoloģiskā, reliģiskā, garīgās kultūras fronte. Taču var teikt, ka faktiski ir tikai viena fronte: neoliberālisma un konservatīvisma cīņas fronte. Tajā pulsē cerību ideoloģija. Katrā frontes pusē ir sava cerību ideoloģija, taču īstenībā tās ir tipoloģiski līdzīgas ideoloģijas. Pagātnes, tagadnes un nākotnes skatījums būtiski neatšķiras.
   Frontes abās pusēs neņem vērā demogrāfiskās pārejas kardinālo lomu. Sastopams draudīgs analītiskais aklums. Cerību ideoloģijā nav iekļauts demogrāfiskais aspekts. Nākas domāt, ka iedzīvotāju skaitam nav nekādas nozīmes.
   Demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) eiropeīdu rases norietu neviens nevar apturēt. Norietam piemīt fatālisms - nenovēršamība. Tāpēc saprātīgāk būtu nevis cīnīties par pasaules pārvaldīšanu, bet gan apvienot spēkus, lai atvieglotu un mazinātu kopējā liktenī sastopamās sāpes. Diemžēl cerību ideoloģija ir ideoloģiskais primitīvisms - nožēlojama intermēdija starp eiropeīdu rases “sākumu un galu”, bet nevis “galu un sākumu”.
  Ne tik bezcerīga ir viena cita ideoloģija. Tā ir absurda ideoloģija. Taču absurds nebūt sekmē bezjēdzību. Absurds nav tas pats, kas bezjēdzība. Teiksim, kaujā absurda rīcība spēj nodrošināt uzvaru. Aleksandra Matrosova rīcība bija absurda. Taču tā nodrošināja militāro panākumu. Pie mums Latvijā no vienas puses tagad absurdi ir kritizēt “nācijas tēvu”, Kariņu, Mūrnieci. Latvijas ģeopolitiskās okupācijas apstākļos tāda kritika nevar kaut ko izmainīt. Taču no otras puses kritizēt ir nepieciešams. Tas konsekventi jādara, respektējot kaut vai Ovidija dzejā sastopamo principu “Ūdens pilieni akmeni skalda”.
   Absurdās ideoloģijas centrā ir tēze par islamizāciju kā eiropiešu vienīgo glābiņu. Islamizācijas akceptēšana eiropiešiem var būt vienīgais veids kā saglabāt cilvēciski normālu un cilvēciski cienīgu seju; respektīvi, saglabāt ģimeni, taisnīgumu, pašcieņu, veselā saprāta autoritāti, morāli tikumisko stabilitāti. Islamizācijas intelektuālās un morālās imunitātes deva eiropiešiem var būt palīgs kultūras saglabāšanā. Islamizācijā valdošā attieksme pret bērnu dzemdēšanu un ģimeni eiropiešiem var būt paraugs un tādējādi piebremzēt viņu novecošanu, izmiršanu un deģenerāciju, kas vienmēr sprēgā ģimenes institūta sagraušanas rezultātā.
   Dotajai ideoloģijai ir neapgāžams arguments. Tiek norādīta eiropiešu nespēja pašu spēkiem vērsties pret vispārējo norietu. Tā tas ir tāpēc, ka “baltie” cilvēki ir atsacījušies no slavenajām “eiropeiskajām vērtībām”.
   Pret šo argumentu nav ko iebilst. Eiropiešu dzīves drūmā realitāte, vērtību un normu devalvācija, ir acīmredzama. Ja tagad nākas konstatēt pat “NATO bez smadzenēm”, tad leksiski dzēlīgās turpmākās manevrēšanas iespējas ir ļoti niecīgas. Visas manevrēšanas rezerves ir izsmeltas. Eiropas politiskajai elitei jau pasen tiek veltīts mīļvārdiņš “debilie”. Savukārt postmodernisma un neoliberālisma sagrauztās akadēmiskās aprindas tiek apmīļotas ar tādiem sirreālistiskiem salikumiem kā “himēru intelektuālisms”, “šarlatānu intelektuālisms”, “dēmonu intelektuālisms”, bet Eiropas homoseksuālistiem un viņu faniem parlamentos tiek pārmesta elles enerģētika un elles katarse. Eiropā nav pieprasījuma pēc intelekta. Pilnvērtīgas garīgās pašsaglabāšanās instinkts ir vājāks nekā alkatības, karjerisma, patērēšanas instinkts. Pašcieņa (self-esteem) vairs nav cilvēka galvenā problēma un cilvēka primārais kritērijs. Impulsu vara nomāc prāta varu. Nākotne neietilpst tagadnē. Bailes no nākotnes ir lielākas nekā bailes no saslimšanas, epidēmijas, zemestrīces, viesuļvētras, zibens, “krieviem” un “Putina”. Eiropiešu entuziasmā un uzbudinātībā nesmaida nacionālās un kolektīvās intereses. Domāšanas vienveidība un zināšanu vienveidība ir kognitīvais ideāls. Antropoloģiskās evolūcijas lielākais lepnums ir “viedokļu plurālisms”.  
   Vispirms eiropieši atsacījās no kristietības. Reizē ar atsacīšanos no vēsturiski tradicionālās reliģiskās aprūpes eiropieši atsacījās arī no “brīvības, vienlīdzības, brālības”. Kāda var būt eiropiešu “brīvības” griba, ja ASV ar pašu eiropiešu kolaboracionistu prātu un garu netraucēti iznīcina Eiropu kā stratēģisko konkurentu!
   Dzirdot maģiskos vārdus “eiropeiskās vērtības”, visi piekrītoši māj ar galvu, kaut gan katram galvā ir savs saturs. Tas radikāli atšķiras no satura pārējo mājēju galvās. Visticamākais, māj ar galvu arī tie, kuru galvās neeksistē nekāds saturs par tēmu “eiropeiskās vērtības”.
   “Eiropeisko vērtību” kanonisks komplekts nav formulēts. Publikācijās figurē vairāki “eiropeisko vērtību” komplekti. Tie manāmi atšķiras viens no otra. Kopīga ir vienīgi kristietības noklusēšana. Populārs ir komplekts, kurā uzskaitītas tādas vērtības kā sabiedrība, valsts, ģimene, politiski ekonomiskā sfēra, morāles normas. Lisabonas līgumā ir iekļautas tādas vērtības kā cilvēka dzīvības, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, likuma varas, cilvēktiesību cienīšana. Lieki ir jautāt, kurām no minētajām vērtībām ir patiesi dziļa reputācija šodienas sabiedrībā. Tāds jautājums izraisīs masveida sarkasmu – dzēlīgu izsmieklu, kam pamatā ir naids, nicinājums, sašutums.