ceturtdiena, 2019. gada 31. oktobris

Humānisma sagraušana

   2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu. [..] Tiesībsargs uzskata, ka trūcīguma slieksnis neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, no kuriem pēdējais ikvienam paredz tiesības uz sociālo nodrošinājumu.”
   Ko tas nozīmē? Atbilde uz šo jautājumu ir vajadzīga, jo lieta ir ļoti nopietna. Pie tam nekas nopietnāks vairs nevar būt.
   Vispirms jāpaskaidro, ka tiekamies ar valdošās kliķes sociālo mazohismu. Valdošā kliķe gūst saldkaislu apmierinājumu no savas sliktās rīcības un ar to lepojas Galaktikā. Tiesībsargs mums ir valdošās kliķes elements. Pie tam uzticams elements. Par viņu balsoja 8 gudrākās galvas Valsts prezidenta nesenajās vēlēšanās. Valdošajā kliķē viņam ir atvēlēta tiesiskuma sarga loma. Šo lomu viņš līdz šim labi tēloja. Ja būtu slikti tēlojis, tad netiktu nominēts darbam Rīgas pilī. Taču ar jaunāko soli Satversmes tiesā sociālā mazohisma entuziasts ir pieļāvis milzīgu karjerisku kļūdu. Iespējams, viņš pats neaptver kļūdas mērogu. Arī citi var neaptvert tiesībsarga jaunākās iniciatīvas grandiozo nozīmību.
   Tiesībsargs nepārprotami atklāj pēcpadomju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā režīma izteikti antihumāno būtību. Runa nav tikai par valdošās kliķes nacionālo noziedzību. Runa ir par valdošās kliķes humanitātes noziedzību. Tātad noziedzību pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu (humanitāti). To var uzskatīt par noziedzību pret cilvēci un cilvēku kā augstāko vērtību. Tas ir daudz augstāks un bīstamāks noziedzības veids nekā nacionālā noziedzība – noziedzība pret atsevišķu tautu.
   Kāda jēga dotajā risinājumā ir atsauksmei uz Satversmes melīgo 1.pantu “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” zina tikai viedais tiesībsargs. Latvija nav neatkarīga republika un nav demokrātiska republika. Par Latvijas neatkarību un demokrātiju var vienīgi blādīties bezizmēra muļķi (á la “lingvists”) vai bezizmēra nelieši (á la “nācijas tēvs”). 109.pants ir pamatoti izmantots: “Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”.
   Satversme tātad ikvienam garantē cilvēciskās eksistences saglabāšanos jebkuros apstākļos. Tā ir humāna pieeja, solot cilvēkam tiesības palikt cilvēkam visdažādākajos dzīves posmos. Satversmes konstitucionālā norma atbilst humānisma principiem. Taču šī konstitucionālā norma netiek ievērota. Valdošā kliķe ir pieļāvusi Satversmes pārkāpšanu humanitātes jomā. Valdošā kliķe ir humanitātes noziedzniece.
   Tiesībsargs vēršas pret savējiem, piesaistot tautas, piedodiet - “kultūrnācijas”, uzmanību valdošās kliķes humanitātes noziedzībai. Vai “kultūrnācija” un tās valdošā kliķe to ņems vērā? Vai “kultūrnācija” nekavējoties padzīs valdošo kliķi? Vai valdošā kliķe pati izdarīs “hara-kiri”?
   Protams, nekas nemainīsies. Visticamākais, valdošā kliķe un “kultūrnācija” neliksies ne zinis.  Vai tad valdošajā kliķē un “kultūrnācijā” kādu uztrauc kaut kā neatbilstība Satversmei? Tajā skaitā neatbilstība cilvēciskās esamības, eksistenciālā nodrošinājuma, humanitātes jomā. Valdošai kliķei ir "kultūrnācijas" masveida atbalsts, un Satversmes ignorēšana tāpēc arī var būt masveidīga. Tiesībsargs var katru dienu par kaut ko sūdzēties. Tā ir viņa misija: Mēneša laikā šis ir jau trešais tiesībsarga pieteikums Satversmes tiesā. Juris Jansons kā Satversmei neatbilstošu apstrīdējis arī garantēto minimālo ienākumu un valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu”.
   Tiesībsargs cītīgi spēlē savu lomu. Viņš cenšas. Bet viņam faktiski nav skatītāju. Viņa aktiera meistarība paliek bez aplausiem. Skan vienīgi izsmējīgs “Nu un tad! Kas tad ir panākts?”.
   Valdošā kliķe lieliski zina "kultūrnācijas" cilvēcisko kvalitāti. "Kultūrnācijas" dominējošais vairākums ir nevis kultūras iemiesojums, bet gan antihumānisma iemiesojums. Tādi kropli formulējumi kā "valstgriba", “ilgtspējība”, "kultūrnācija", “atvērt dialogu”, “klimata plāns”, “labas pārvaldības principi” var rasties tikai nepilnvērtīgās smadzenēs, bet nevis saprātīgu un morāli stabilu cilvēku smadzenēs.
   Latvijas “kultūrnācijas” dominējošais vairākums neapšaubāmi iet kopsolī ar Rietumu “kultūrnācijām”. Bet vai tas ir attaisnojums? Vai drīkstam nomierināties, atsaucoties uz Rietumu civilizācijas kopīgo pagrimumu?
   Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam. Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus atsevišķus defektus cilvēkos.
   Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits. Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Elites pašaizsardzības un pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms – atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no antihumānisma un dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība un intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas nespēja izmainīt.    Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem.
   XX gs. otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija. Tās centrā faktiski ir izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību, bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi, par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.






pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris

Aizkustinošas pieticības ekselence


  
Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim, bet uzskrēja kaut kam daudz baisākam, kura baisums jau sākas lišķīgajos apzīmējumos “nācijas tēvs”, “pravietis”.
   Raimonds Vējonis ir pelēkais zvirbulis. Viņš veģetē bez mānijas tēlot to, kas patiesībā nav un nevar būt. Pelēkie zvirbuļi bez godkārības nav vilki. “Nācija” faktiski centās atbrīvoties no pelēkā zvirbuļa. Vējonis darbojās atbilstoši Dieva dotajam cilvēciskajam potenciālam. Sēžot Rīgas pilī, viņš netēloja agresīvu un pašpārliecinātu vilku. Viņš nevienu neapdraudēja. Vējonis nepievērsās sevis “piarēšanai”. Viņam nepiemīta viltīgi nomaskēts savtīgums, kā arī glamūrīgas tukšrunāšanas tieksme. Viņš netēloja nacionālo varoni un savas intereses nemaskēja ar “valsts interesēm”. Viņš pilnā mērā apzinājās amata robežas un neiejaucās tur, kur tas Valsts prezidentam nav paredzēts Satversmē. Patiesībā viņš bija ideāli piemērots augstajam krēslam Rīgas pilī. Saskaņā ar LR konstitūciju Valsts prezidenta postenim piemēroti ir tikai pelēkie zvirbuļi bez sociāli politiskās konceptuālās patstāvības, bez stratēģiskās domāšanas, bez stratēģiskās iniciatīvas un bez valsts attīstības elementāra redzējuma.
   Pelēkā zvirbuļa vietā 61 tautas gaišākā galva ievēlēja “nācijas tēvu” – aizkustinošas pieticības ekselenci. Rīgas pilī tagad ir īpaša kaluma indivīds - ļoti rets eksemplārs. Tas ir indivīds, kurš bez bakalaura grāda juridiskajās zinātnēs tēlo "konstitucionālo tiesību" guru un nekautrējas uzstāties doktoru, profesoru, akadēmiķu klātbūtnē ar juridiska satura aplamām pamācībām. Tagad latviešiem ir ne tikai odiozs Valsts prezidents, bet arī odiozs zinātnieka etalons. Ne velti prof. J.Bojāra ironijā Levits iejāja “Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa”. Profesors brīdina “nāciju”: “Mums jau bija viens pravietis - Vulfsons, kas padomju laikā atklāti lielījās, ka bučojis padomju tankus pēc to ienākšanas Latvijā, bet pēc tam iespruka LTF kā ziepes vannā, tika ievēlēts par AP ārlietu komisijas priekšsēdētāju un kopā ar Jurkānu braukāja pa Eiropu un stāstīja kā Latvija pārkāpj cilvēka tiesības. Tikai ar mokām izdevās viņus noņemt. Bet viņš jau bija paspējis Antiņiem iedvest, ka ir galvenais varonis PSRS Tautas deputātu kongresā, kas pārliecinājis nosodīt Molotova Rībentropa paktu”.
   Prof. J.Bojārs “nācijas tēvu” kā zinātnieku precīzi portretējis: "Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās. Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā. Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti,” ka to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla - bla!” Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu. Turklāt Eiropas Tiesas tiesneša kritēriji nemaz nav tik augsti - tos “pēc vienbalsības principa uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības no personām, kuru neatkarība neizraisa šaubas un kuras atbilst kvalifikācijai, kāda nepieciešama augstākā līmeņa juristu posteņu ieņemšanai attiecīgajās valstīs, vai kuras ir atzītas kompetences juriskonsulti.” Tātad tur pat grādi nav pieprasīti! Vispār jau prezidenta kandidātam arī tas nav nepieciešams. Līdz šim pieticis ar balsu sarunāšanu Zvēru dārzā vai kaut kur uz Ventspils šosejas."
   Par “nācijas tēva” izglītību prof. J.Bojārs paskaidro: “ Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. - Pol.” - t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.”
   Tātad “nācijas tēvam” nav pat pakalaura grāda. Taču viņam tas nav šķērslis pamācīt “nāciju”: «Mums ir vajadzīga tāda universitāte, kas nacionālā līmenī nodrošina mūsdienīgas latviešu nācijas elites pēctecību un kvalitāti. Vienlaikus mums vajag kā lokālās un reģionālās, tā arī globālās kopainas mērogos domāt un spriest spējīgus cilvēkus, vispusīgi attīstītus pilsoņus ar plašu redzesloku, kas Latvijā ilgtermiņā spētu uzturēt spēkā demokrātiju. Arī demogrāfiskā situācija ir tāda, ka nevaram atļauties mazizglītotu vai pavirši izglītotu sabiedrības vairākumu.»
   Skaisti vārdi! Vienīgi rodas jautājums “Vai varam atļauties uzturēt pie bezmaksas ēdiena galda pavirši izglītotu Valsts prezidentu?”.
   2019.gada 15.oktobrī “Delfi” publicēja tekstu ar virsrakstu "Vienvērtība, brīvtelpa, konstitucionālais orgāns – ko Levits mums iemācījis pirmajās 100 dienās". Protams, "vienvērtības", "valstsgribas", "brīvtelpas" glamūrīgo pseidointelektuālismu ne katrs cilvēks spēj adekvāti novērtēt. Tāpat ne katrs cilvēks sapratīs, ka smieklīgi ir Valsts prezidenta darbībā visaugstāk vērtēt kaut kādu idiotisku "jaunvārdu" izgudrošanu un piedāvāšanu "nācijai" kā dzīves vislielāko nepieciešamību un labklājības avotu. Ne tādā veidā ir jāizpaužas valsts augstākās amatpersonas darbībai. “Delfi” redakcijas slavas dziesma “nācijas tēvam” faktiski ir dziļš apkaunojums “nācijas tēvam”. Domāju, “nācijas tēvs” nejūtas apkaunots.
   Jau agrāk rakstīju, ka “nācijas tēvs” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā un pārējā pasaulē. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. “Nācijas tēvs” ir pārliecināts, ka var sniegt par visiem jautājumiem tādu atbildi, kura radikāli atšķiras no citu cilvēku atbildēm. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu “nācijas” labā. Skaidrs, ka “nācijas tēva” izvēlētā stratēģija ir pilnīga bezjēdzība. Tāda bezjēdzīga stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir raksturīga dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem un nelimitēti nekaunīgiem indivīdiem.
   Jaunākā informācija par “nācijas tēva” dzīves apstākļiem ir šāda: “Prezidenta Egila Levita Jūrmalas rezidencē notiks vērienīgs remonts. Tādēļ viņš ar ģimeni no savas privātās dzīvesvietas jau sācis pārcelšanos uz Saeimas reprezentācijas namu Jūrmalā. [..] Egils Levits jau pirmajā preses konferencē atzina, ka kopā ar sievu dzīvos tur, kur valsts viņam ierādīs. [..] Valsts prezidenta kancelejā informēja, ka Egils Levits Jūrmalas rezidencē esot uzturējies vien pāris reižu un darba darīšanās, nevis pārcēlies uz turieni dzīvot. Strādnieki veiks apkures sistēmas pilnveidošanu, jumta un ārsienu siltināšanu, fasādes apgaismošanu, kā arī logu un ārdurvju nomaiņu. Pārbūve iecerēta itin vērienīga. Veikto darbu rezultātā tikšot samazinātas ēkas apsaimniekošanas izmaksas, radīti komfortabli uzturēšanās apstākļi, kā arī uzlabots rezidences vizuālais skats, izceļot tās reprezentatīvo raksturu. Projekta kopējās plānotās izmaksas ir 439 548 eiro”.
   Varam būt pilnīgi pārliecināti par citiem “nācijas” dāsni apmaksātiem izdevumiem. Dotajai summai vēl būs jāpieskaita summa par lepnām mēbelēm, porcelāna traukiem, persiešu paklājiem, “Baccarat” glāzēm un lustrām, visprestižāko firmu virtuves iekārtu un virtuves tehniku, un vēl daudz kā cita, kas aizkustinoši pieticīgam cilvēkam var palīdzēt uzturēt svaigu miesu, labu apetīti un neizsīkstošu retorisko mundrumu.
   Vējonis varēja dzīvot Jūrmalas rezidencē, bet “nācijas tēvs” nevar dzīvot Jūrmalas rezidencē. Vakar varēja dzīvot, bet šodien vairs nevar dzīvot! Tas, protams, ir dīvaini. Levits saka, ka Jūrmalas rezidence nav apdzīvojama. Vai tam piekrīt mājas saimnieki – “Valsts nekustāmie īpašumi”? Vai “nācijas tēvs” nemelo, lai pieticīgi greznāk iekārtotos skaistajā Saeimas reprezentācijas namā?
   Pieticīgi greznāks būs arī “nācijas tēva” rīcībā nodotais budžets. Galvenais iemesls - "visi redz kādu tempu uzņēmis un kādā kvalitātē strādā Valsts prezidents Egils Levits”.
   Valsts prezidenta kancelejas 2020. gada budžets būs 5,8 miljoni eiro. Tas būs par 16,8 procentiem jeb aptuveni 818 tūkstošiem lielāks nekā 2019. gadā. Prāvākā daļa no papildus summas tiks tērēta darbinieku atalgojumam - 2,38 miljoni eiro. Internetā teikts: “Valsts prezidenta ārpolitikas darbības nodrošināšanai papildus nepieciešami 70 tūkstoši eiro. Šifrēšanas iekārtas SINA Box iegāde izmaksās 23 200 eiro, jaunas Lietvedības un Apžēlošanas dienesta sistēmas izstrāde, ieviešana un licences iegāde maksās 48 500 eiro, savukārt jaunas Valsts prezidenta kancelejas tīmekļvietnes www.president.lv izstrāde - 36 tūkstošus eiro. 60 500 eiro plānots atvēlēt Rīgas pils Svētku zāles griestu gleznojumiem, bet 12 tūkstošus eiro bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa portreta gleznošanai. Nākamgad algas pieaugums gaida arī Valsts prezidentu. Šogad izdevumi Valsts prezidenta atalgojumam mēnesī saskaņā ar likumu Par valsts budžetu 2019. gadam nedrīkst pārsniegt 5520 eiro mēnesī, bet reprezentācijas izdevumi - 1104 eiro mēnesī. Savukārt nākama gada valsts budžeta projekts paredz attiecīgi 5960 eiro lielu maksimālo atalgojumu mēnesī un 1192 eiro reprezentācijas izdevumiem. Tātad pieaugums plānots aptuveni 8 procentu apmērā jeb 528 eiro mēnesī”.
   Aizkustinoši pieticīgs ir “nācijas tēva” materiālais stāvoklis. Internets vēsta: “Valsts prezidents Egils Levits ir uzkrājis 298 015 eiro, bet finanšu instrumentos ieguldījis 884 981 eiro, liecina Levita valsts amatpersonas deklarācija, kuru viņš iesniedzis, stājoties Valsts prezidenta amatā. Levitam pieder obligācijas 94 997 eiro vērtībā. Prezidentam ir arī līdzekļi četros ieguldījumu fondos – kopumā 245 540 eiro vērtībā, kā arī citi ieguldījumi 544 443 eiro vērtībā. Levits deklarējis 232 641 eiro uzkrājumus Luminor Bank Latvijas filiāle un 64 414 eiro uzkrājumus bankā Banque et Caisse d’Epargne de l’Etat Luksemburgā. Deklarācijā norādīts, ka Levitam ir arī 960 eiro uzkrājumi Francijas bankā Societe Generale. Levitam pieder arī divi zemes un viens ēkas nekustamais īpašums Engures pagastā. Savukārt kopīpašumā prezidentam pieder viens zemes īpašums Rīgā un deklarācijā neprecizēts nekustamā īpašuma veids. Deklarācijā norādīs, ka Levits īrē dzīvokli Luksemburgā. Prezidenta īpašumā ir 2009.gadā ražota Mercedes-Benz automašīna. Valsts pirmās amatpersonas īpašumā ir divi dzīvokļi Rīgā un viens – Cēsīs, kā arī divi zemes īpašumi Mārupes novadā, liecina Levita iesniegtā amatpersonas deklarācija.”
   “Nācijas tēva” aizkustinošo materiālo pieticību bez uzslavas nav atstājis prof. J.Bojārs: “Tomēr vai viņam ir tik liela ģimene, ka nepieciešams tik daudz rūmes visu izmitināšanai! Domāju, ka patiesībā viņš, šķiet, piepelnās ar nekustamo īpašumu spekulāciju, kas mūsu valstī arī nav noziegums.[..] Tomēr tāda lēruma apsaimniekošana taču prasa milzums laika un nodokļu maksāšanas. Kā un vai viņš, tronī ticis, jaudās to atlicināt rūpēm par savu valsti un tautu - sērdienīti! Nupat citētais no manas sociāldemokrāta apziņas viedokļa liek apšaubīt, ka tronī tikušais Levits gluži kā Templī iegājušais Jēzus tūdaļ uz karstām pēdām metīsies izdzīt “naudas mijējus un augļotājus”! Daudz ticamāk, ka viņš nekad nav aizmirsis, ka ir no slavenās Levitu - t.i. visgudro Tempļa priesteru un Toras skaidrotāju dzimtas un mūsu oligarhus, “naudas mijējus” un ātro kredītu un augļotājus nenerros. Jau Platons brīdināja tautu būt ļoti uzmanīgiem valdnieku izvēlē un neievēlēt tos, kas ļoti tiecas pēc varas, bet gan filozofus, kurus valdīt jāpiespiež! Atmostaties, naivie! Markss un Einšteins bija kristītie ebreji. Pajautājiet Levitam, vai viņš ir kristīts un var to pierādīt ar kristāmzīmi! Citādi var iznākt cirks, ka kristīgām vērtībām svēti ticošai tautai, kas katru gadu iet kājām cauri visai Latvijai uz lūgšanām Aglonā, būs nekristīgs Valsts prezidents un Satversmes 42. p. noteiktais “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vai šīs kurpes viņam arī skaidri acīmredzami nav par lielām!”.
   “Nācijas tēvs” ir aizkustinoši pieticīgs runas tēmas vai referāta tēmas izvēlē. Viņš parasti izvēlas vienu no vismaldinošākajām tēmām. Tāda tēma ir demokrātija.
   Tā, piemēram, “nācijas tēvs” Rīgas konferencē rosināja “domāt par demokrātijas kvalitātes un pilsoņa gribas un atbildības attiecībām. Valsts prezidents atzīmēja, ka zemas demokrātijas kvalitātes valstīs valda vairākuma balss, taču vāja ir likuma vara, uzticības līmenis institūcijām no sabiedrības puses ir zems un zema ir pašu institūciju efektivitāte”. Japānā kādā universitātē “nācijas tēvs” uzstājās ar lekciju "Latvijas skatījums uz mūsdienu izaicinājumiem, ar ko sastopas demokrātiskās iekārtas".
   Nopietnās politiskajās aprindās nav pieņemts atsaukties uz demokrātiju. Tāda pieeja tiek uzskatīta par primitīvu populismu un stulbu demagoģiju. Labi izglītoti politiķi zina, ka attieksme pret demokrātiju vēsturiski jau no paša sākuma bija divdomīga: no vienas puses gaiša realitāte, bet no otras puses tumsonības liecība, jo demokrātijai neviens pa īstam neticēja cilvēku bioloģiskās nevienādības dēļ un cilvēku pārvaldīšanas drastiskā principa nepieciešamības dēļ. Cilvēki nav visi vienādi; cilvēki ir dažādi. Cilvēku pārvaldīšana nav iespējama bez drastiska voluntārisma – bez noteiktas gribas realizācijas. Pie tam noteiktas gribas realizācijai parasti ir vajadzīgs spēks un katrā ziņā ir vajadzīga spēka demonstrācija. Un tas nebūt nav tikai morāli psiholoģiskais spēks, bet var būt un visbiežāk mēdz būt militārais un policejiskais spēks. Pozitīvi argumentējoša atsauksme uz antīko (sengrieķu) demokrātiju ir pašapmāns un informācijas noklusēšana. Tādā gadījumā netiek ņemts vērā antīkā laikmeta sociuma apzinātais, tradicionālais, konsekventais, kategoriskais dalījums divās daļās: 1) cilvēka statusa cienīgā daļa un 2) cilvēka statusa necienīgā daļa, uz kuru neattiecas ne tikai demokrātija, bet arī viss pārējais, kas saistīts ar dzīvo būtni kā cilvēku. “Dēmos” (tauta) bija tikai pirmajā daļā ietilpstošie indivīdi – “pilsoņi” (brīvie iedzīvotāji). “Dēmosā” (tautā) neietilpa vergi un dažāda veida “nepilsoņi”. Citiem vārdiem sakot, demokrātija attiecās tikai uz sociuma cilvēciski vērtīgāko daļu, kura spēja izprast un pielietot demokrātiju. Bet tāda izpratne un pielietošana balstījās uz politisko iecietību, atbildību, gatavību pakļauties “Dēmosa” varai (demokrātijai). Tātad pamatā balstījās uz relatīvi augstu intelektuālo, morālo, izglītotības, inteliģences pakāpi. Demokrātija nav savienojama ar tumsonību, aprobežotību, morāli tikumisko nestabilitāti. Demokrātija ir garīgi pilnvērtīgu cilvēku pilsonība, bet nevis tumsonības pilsonība. Demokrātijai nevar būt reali nekā kopēja ar masu sabiedrību, masu cilvēkiem, masu garīgo kultūru. Tādā sabiedrībā jebkuršs diskurss par demokrātiju ir nekaunīgi meli vai labākajā gadījumā ne visai cēla ideoloģiskā pozīcija, lai apvaldītu un kontrolētu pūli, tautu, nāciju. Masu sabiedrības ideologi, demokrātijas ortodoksi, var tikai piedāvāt bezjēdzīgu demokrātijas permanentu slavināšanu, kas patiesībā ir, Nīčes vārdiem sakot, “sabiedrības avots cilvēka tirāniskai degradācijai”. Tādi ideologi var sagaidīt verbālos aplausus vienīgi tajā sociuma daļā, kurai ideoloģiski publiskā trepanācija stimulē zemcilvēcisku baudu. Masu cilvēkos demokrātija asociējas ar vienlīdzības principu un politiskās varas vienlīdzīgu sadali starp pilsoņiem. Masu cilvēki nav spējīgi atzīt, ka demokrātija vienmēr kādu sociuma daļu ignorē: vergus, nabagus, sievietes, aristokrātus, nepilsoņus. Visjaunākajos laikos demokrātija neņem vērā tautu, kas ir politiskās un ideoloģiskās manipulācijas objekts, kad šīs manipulācijas subjekts ir oligarhija, kurai ir ļoti viegli ekspluatēt jēdzienu “demokrātija” tā semantiskās nenoteiktības dēļ. Liela nekaunība un  reizē smieklīga izdarība ir kriminālā kapitālisma citadelē Latvijas Republikā lepoties ar demokrātiju un ieteikt citām valstīm mācīties no mums. Tā var rīkoties vienīgi indivīds, kura gaitas šajā Saulē nenosaka ne “sirdsapziņa”, ne “apziņa”. Ne velti “nācijas tēvs” ar šiem jēdzieniem putrojās, Saeimā nododot zvērestu.
   Taču “nācijas tēva” pieticība ir drausmīgi visaizkustinošākā (proti, visamorālākā) viņa attieksmē pret savu tautību. Karjeras dēļ viņš ir atsacījies no savas tautības. Tā cilvēki nedara. Tā dara tikai zemcilvēki. Lūk, ko par to saka prof. J.Bojārs: “Nesenajā intervijā Rēderam, bijušais LR prezidents Zatlers ļoti atturīgi atbildēja uz lūgumu novērtēt Levitu, vienīgi atzina, ka viņam ir sarežģīta dzīves PSRS vēsture. Acīmredzot, lai kara laikā izdzīvotu, viņa ģimenei bija jābēg uz PSRS. XX gadsimta septiņdesmitajos gados pēc Vācijas lūguma no PSRS atļāva izbraukt bijušajiem vācu tautības kolonistiem, kuri Staļina laikā tika izsūtīti uz Sibīriju un nezin kāpēc arī zināmam skaitam ebreju. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņa pases ailē – tautība - noteikti bija rakstīts “ebrejs”, jo vācietis viņš nav. Bet Internetā Levita publicētajās “Ziņās par Valsts prezidenta amata kandidātu“ 4. punktā viņš ierakstījis tautību - “latvietis.” Pēc Latvijā ieviestajiem kosmopolītiskajiem noteikumiem mēs varam pasē tautības aili neaizpildīt vispār, vai sevi nosaukt par nigērieti, lai gan āda balta. Es uzstāju, lai man ieraksta “latvietis.” Daži zvanītāji uz Radio -1 jautāja - “Nu, un kas, ka viņš ir ebrejs, Meierovics arī bija ebrejs!” Tiesa, bet viņš neslēpa savu tautību un neatkarības kara laikā, kad ne visas pasaules lielvaras bija gatavas atzīt Latvijas neatkarību, viņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem izcīnīja Latvijas atzīšanu Tautu Savienībā, bija vairāku Saeimu deputāts, ārlietu ministrs un reizi pat ministru prezidents. Nekā tāda nav Levitam, tāpēc - “Meierovica kurpes viņam arī par lielām”.  




piektdiena, 2019. gada 11. oktobris

Atraktīvā politiskā hronika: 10. oktobris



  
   Pēc 2018.gada 6.oktobra sociāli politiskā dzīve ir ļoti intensīva. Tā tam ir jābūt. Atbilstoši tautas politiskajai gribai todien pie varas nāca manis dēvētā “6.oktobra paaudze”, un latviešiem šajā Saulē  sākās jauns laikmets. No 13. Saeimas deputātiem 65% tika ievēlēti pirmo reizi. Tas ir radikāls pagrieziens. Tas ir neapstrīdams pierādījums jauna laikmeta sākumam parlamentārā republikā. Un, lūk, jauns laikmets vienmēr sākas ar sociāli politisko procesu sakāpinātu intensitāti. Katru dienu ir kaut kas neparasti jauns un negaidīti jauns. Jaunie politiskie spēki vēlas pēc iespējas ātrāk visu piekārtot savam cilvēciskajam līmenim un profesionālajam līmenim. Viņi steidzas. Īpaši steidzas, apzinoties savu neleģimitāti visā sabiedrībā.
   Politiskās dzīves intensitāte diemžēl sagādā prāvas grūtības sociāli politisko procesu analizētājiem. Notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir par lielu, lai detalizēti apskatītu katru jauno idejisko, konceptuālo, stratēģisko pavērsienu, kuri pie tam, kā norādīju, ir neparasti un negaidīti. Tātad neatbilst pierastajai loģikai un sociāli politiskā segmenta domāšanas un rīcības vispārējām normām un tradīcijām.
   Neapšaubāmi, ar tik tikko minētajām grūtībām sociāli politiskā analītika nesastopas pirmo reizi. Ļoti liela notikumu tematiskā dažādība un notikumu vispārējā dinamika ir bijusi arī agrāk. Tā tas bija, piemēram, “perestroikas/atmodas” periodā. Toreiz arī viss ritēja neparasti un negaidīti spraigi. Katrs jaunais pavērsiens šķita svarīgs un vispusīga izvērtējuma cienīgs. Taču tādam izvērtējumam neatlika laika, jo tūlīt sekoja ne mazāk interesants un ne mazāk svarīgs pavērsiens.
   Tādai vēsturiskajai situācijai recepte jau sen ir izrakstīta; proti, jāveido notikumu hronika ar pēc iespējas izsmeļošākiem komentāriem. Hronika vēlāk kļūst informācijas bāze vēsturniekiem, sociologiem un citiem speciālistiem, pētot attiecīgo laikmetu.
   “Atraktīvā politiskā hronika” iecerēta kā informatīvā materiāla izlase. Tajā tiks iekļauts galvenokārt atraktīvs materiāls; respektīvi, tiks fiksēti emocionāli pievilcīgi, emocionāli piesaistoši notikumi, kuru saturā ir jūtas, subjektīva reakcija, idejiskās pārliecības visdziļākie slāņi, mentalitātes apzinātas vai neapzinātas vibrācijas, zināšanu apjoms un pasaules izpratnes spējas.
   Hronika sākas ar vienu atraktīvi bagātu dienu oktobrī. Oktobris tagad latviešu tautai ir dārgs mēnesis – gada svētākais mēnesis. 2018.gada oktobrī Latvijā sākās jauns laikmets. Pagājis ir jaunā laikmeta pirmais gads. Pašlaik politiskās dzīves intensitāte nav mazinājusies. 2019.gada 10. oktobrī bija vairāki atraktīvi politiskie notikumi.
   10.oktobrī “Diena” vēstīja: “Ministrijas pārstāvji domē iepazīstināti ar pilsētas attīstības tendencēm un sociālekonomisko situāciju Liepājā, ostas, lidostas attīstības un uzņēmējdarbības aktualitātēm. Viens no sarunu tematiem bija arī jaunā cietuma būvniecība. "Šobrīd mums ir projekts, kas nozīmē, ka mērķim esam pavirzījušies par vienu soli tuvāk, tomēr, lai sāktu projekta realizāciju valstiskā līmenī (!?), jāpārskata projekta finansēšanas iespējas. Un šo jautājumu vēlamies apspriest arī kopā ar pašvaldību - kopīgi meklēt iespējas finanšu avotiem -, iespējams, jāizskata arī publiskās un privātās (!?) partnerības modeļi, kādi citviet pasaulē ir īstenoti arī cietuma būvniecības vajadzībām," paudis ministrs [Bordāns – A.P.], piebilstot, ka gadījumā, ja projekta īstenotāji spēs atrast pievienoto vērtību (!?), ko no šādas sadarbības gūtu uzņēmējs (!?), tad partnerība būtu iespējama. Ministrs arī norādījis, ka valstiskā līmenī vairs nav šaubu (!?) par moderna (!?) cietuma būvniecības lietderību, jo pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts (!?) par vietu, kurai jāveicina (!?) noziedzības turpināšanās. Tā esot atbilstoša vide, kas audzina, izglīto un resocializē ieslodzītos, tādējādi paaugstinot iespēju, ka pēc ieslodzījuma termiņa beigām persona pilnvērtīgi atgriežas un iekļaujas sabiedrībā.”
   Ļoti atraktīvs notikums! Emocijas burtiski aulekšo! Kā var nepiesaistīt ministra Bordāna atraktīvie izteikumi! Izrādās, cietuma celtniecība (cietums vispār) var būt ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, kolhoza, sovhoza, firmas, biedrības struktūra. Izrādās, cietumi var būt moderni un nemoderni. Tāpēc valdībai ir bijušas šaubas – būvēt modernu jeb nemodernu cietumu. Izrādās, “pašlaik cietums netiek vairs uzskatīts par vietu, kurai jāveicina noziedzības turpināšanās”. Tātad agrāk bija pretējs viedoklis, un cietums tika uzskatīts par noziedzības turpināšanās vietu. Taču visatraktīvākais efekts ir Bordāna prātojumiem par privāto partnerību, uzņēmēju līdzdalību, pievienoto vērtību. Bet kāpēc gan lai viņš tā neprātotu! Ja pēcpadomju laikā par biznesu ir pārvērsta izglītība, medicīna, māksla un literatūra, tad kāpēc par biznesu nevarētu pārvērst arī cietumu? Cietuma bizness kā nekā būtu smaržīgāks bizness nekā, teiksim, atkritumu savākšanas bizness. Par sēdēšanu cietumā varētu noteikt cenu, biznesa plānā varētu paredzēt prāvu peļņu. Nav ticams, ka vilinošo iespēju pievērsties cietuma biznesam apdomātu tikai, pieņemsim, Šķēle, Šlesers, Ameriks.
   10.oktobrī “Delfi” lepojās: “Latvijā ir Eiropas Savienībā (ES) trešais lielākais psihiatrijas pacientiem paredzēto gultasvietu skaits slimnīcās, sniedzot iespēju nodrošināt 125 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" apkopotie dati. Latviju apsteidz Beļģija ar 136 slimnīcas gultām psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem un Vācija ar 128 gultasvietām. Savukārt ceturtajā vietā ir Malta, kas spēj nodrošināt 115 gultasvietas. Lietuva ierindojas piektajā vietā, nodrošinot 100 gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, savukārt Igaunija atrodas vēl zemāk, ierindojoties 21.vietā ar iespēju nodrošināt 53 gultasvietas, kas ir par 23,1% jeb 16 gultasvietām mazāk nekā ES vidēji un par 57,8% jeb 72 gultasvietām mazāk kā Latvijā. Pēdējā vietā ES ierindojas Itālija, spējot nodrošināt deviņas gultasvietas psihiatriskajai aprūpei uz 100 000 iedzīvotājiem, kas ir par 86,9% jeb 60 gultasvietām mazāk kā ES vidēji un 92,8% jeb 116 vietām mazāk kā Latvijā.”
   Dotā ziņa emocionāli piesaista divējādi.
   Pirmkārt, nav īsti skaidrs, vai nākas priecāties jeb bēdāties par gultasvietu lielo skaitu. Ja ir sarūpētas tik daudzas gultasvietas uz 100 000 iedzīvotājiem, tad tas liecina par sabiedrības psihisko neveselību. Latvijas sabiedrība ir psihiski nevesela un par lielo gultasvietu skaitu ir jākaunas.
   Otrkārt, “Delfos” doto informāciju papildina fotogrāfija. Tajā redzama slimnīcas palāta ar tukšām gultām. Un atkal nav īsti skaidrs, vai par tukšajām gultām nākas priecāties jeb bēdāties. Par laimi tajā pašā dienā interneta mediji ieviesa skaidrību: “Lai pārliecinātos, ka personai veselības stāvokļa dēļ nav ierobežotas spējas ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, viņu varēs nosūtīt veikt veselības pārbaudi. Valsts sekretāru sanāksmē šodien, 10.oktobrī, izsludināts noteikumu projekts, kas nosaka kārtību, kādā šī pārbaude būs veicama. Attiecīgi, ja valsts drošības iestādei būs pamatotas aizdomas, ka personai, kas pretendē uz speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, ir psihiski un uzvedības (!?) traucējumi, tai skaitā traucējumi alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošanas dēļ, kas dod pamatu apšaubīt viņa spēju ievērot valsts noslēpuma aizsardzības nosacījumus, konkrēto cilvēku nosūtīs uz veselības pārbaudi”. Tātad sabiedrības psihiskās neveselības līmenis ir augsts, ja pat valsts augstāko institūtu darbinieku kontingentā ir iespējamas problēmas ar garīgo veselību. Ne velti doto atraktīvo informāciju (fotogrāfiju) viens cilvēks komentēja: “Gultas ir tukšas, jo visi trakie sēž Saeimā un valdībā!”.
   10.oktobrī (kāda bagāta diena!) tika saņemta ziņa, kas kontekstuāli saistāma ar 2019.gada vasaras vienu no atraktīvākajiem notikumiem: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) sācis pārbaudi par iespējamu interešu konfliktu Latvijas Universitātes (LU) dzīvokļu izīrēšanā. Pārbaude sākta pēc Valsts kontroles atklātajiem faktiem. Zināms, ka KNAB interesējies arī par LU rektora pienākumu izpildītāja Indriķa Muižnieka un viņa radinieku (!?) saistību ar darījumiem, kurus novērtējusi kā nesaimnieciskus.”
   Lieki ir atgādināt par Muižnieka nelietību rektora vēlēšanās un jaunu mācību korpusu celtniecībā. Drīzāk iederas atgādinājums par nelietības ontoloģiju. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai. Muižnieka nelietības nav izņēmums, un jaunā ziņa par mahinācijām ar dzīvokļiem ir loģiski pakārtota ziņa.








trešdiena, 2019. gada 2. oktobris

Apķēzīšanas dinamika



   Jau pašā sākumā tika rakstīts, ka “nācijas tēvs” centīsies apķēzīt visu, kas latviešu tautas vēsturē ir svēts. Tagad ir pienākusi kārta Latvijas Centrālai padomei (LCP) un latviešu valodai. 2019.gada 1.oktobrī “nācijas tēvs” ierosināja attiecīgo likumu papildināt ar Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu un Valsts valodas dienu. Nacionālo kustību viņš saista ar LCP.
   LCP ir vērtīgākais politiskais formējums latviešu tautas vēsturē. LCP sastāvā bija reti godīgi tautas un valsts patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP priekšvēsture sākās padomju laikā un izvērsās 1941.gadā pēc vācu okupācijas. Pirmajā laikā galvenais uzdevums bija apzināt godīgos latviešus. Tas nebija viegli izdarāms pēc masveida pielīšanas Ulmanim, Maskavai, Hitleram, kā arī deportācijas. Tas bija jādara lielā slepenībā, jo LR īstu neatkarību nepieļāva ne ulmanieši, ne padomju vara, ne vācieši, ar kuriem brāļojās tie latvieši, kuriem patstāvīga LR neinteresēja. Vācieši, kā jau tas īstai okupācijas varai pieklājas, ļoti stingri vērsās pret nacionālās patstāvības centieniem. Ne velti viņi no LCP daudzus arestēja, nošāva.
   LCP vīri principā arī šodienas “nācijai” nav vajadzīgi, jo viņi bija par īstu LR, bet nevis ulmaņu-baložu vai tagadējo LKP/VDK morālo kastrātu “demokrātisko republiku”. “Nācijas tēvs” nav LR Valsts prezidents, bet ir LKP/VDK morālo kastrātu nacionāli nodevīgi izveidotās LR simulācijas 61 “deputāta” ieliktenis. Viņa ierosinājums ir šausmīgs cinisms un liecina par zemiski apkaunojošu attieksmi pret īstiem Latvijas patriotiem.
   LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevību, neatzina un nesadarbojās ar vācu okupantiem. LCP nekad nepieļautu 16.martu. LCP vajāja visi – ulmanieši, komunisti, fašisti. Represēja komunisti, fašisti. LCP bija komunistu ienaidnieki, tāpēc komunistu varas turpinājuma nodrošinātāja “nācijas tēva” iniciatīva ir odioza izdarība un faktiski apķēzī LCP piemiņu. Levits pats pieder LKP/VDK varas turpinājumam, maskējoties ar LR simboliku un institūtiem. Levits pieder tam, ko sauc par "okupāciju". Tādējādi blādīšanās par neatkarības kustības piemiņu šī indivīda mutē ir liela nelietība un nekaunība. LR 2003.gadā atsacījās no neatkarības. Arī tāpēc neatkarības kustības piemiņas diena būtu nonsenss.
   Par Valsts valodas dienu vispār nav vērts runāt, jo nav vērts runāt par latviešu valodas reputāciju valdošajā kliķē. Amizanti tiekamies ar zīmīgu sakritību. 2019.gada 1.oktobrī, kad “nācijas tēvs” iepriecināja “nāciju” ar saviem priekšlikumiem, “583 darāmo darbu” valdība vienas Rīgas augstskolas rektora krēslā iesēdināja aizdomīga tipa ārzemnieku bez latviešu valodas zināšanām. “Nācijas tēvs” par to zināja, taču absurdajos apstākļos neatsacījās blādīties par Valsts valodas dienu. Tādējādi ir divi varianti. Rīgas pilī tika iesēdināts izcili liels muļķis jeb izcili liels nelietis. Pieļaujams arī trešais variants: izcili liels muļķis + izcili liels nelietis, kurš ir apņēmības pilns apķēzīt visu svēto mūsu Tēvzemē.