otrdiena, 2018. gada 30. janvāris

Patiesība par demogrāfisko pāreju


   Globālo sociālo problēmu analītikā tēma Nr.1 ir demogrāfiskā pāreja. Tam tā ir jābūt. Tas ir loģiski. Cilvēku dzīves kārtības un dzīves ritma galvenais faktors ir iedzīvotāju skaits. No iedzīvotāju skaita ir atkarīga cilvēku kultūra. Iedzīvotāju skaita pieaugums vai samazināšanās nosaka kultūras attīstības apjomu un attīstības tempu. Iedzīvotāju skaita pieauguma laikmetā kultūrā viss progresīvi uzplaukst, jo cilvēku apziņā valda radošs optimisms. Redzot iedzīvotāju skaita kāpumu, cilvēkus pārņem ticība nākotnei un prieks sevi ziedot darbam. Turpretī iedzīvotāju skaita samazināšanās laikmetā kultūrā viss panīkst un izkropļojas. Cilvēku apziņā nostiprinās apātija ar fatāli cinisku dzīves loģiku. Cilvēkiem dabiski piemītošais radošais gars sāk meklēt pielietojumu izklaidēs un viendienīgās baudās bez jebkādas intereses par nākotni. Tas visvairāk attiecas uz pieaugušajiem cilvēkiem, kuriem nav bērnu.
   Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas, kas tagad notiek ar cilvēkiem uz Zemes, cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi. Diemžēl par demogrāfisko pāreju sabiedrība netiek izsmeļoši informēta. Bet tā mēdz būt. Cilvēki labi zina vēsturi. Taču par savu laikmetu viņi parasti zina vismazāk.
   Latvijā ir bijušas publikācijas par demogrāfisko pāreju gan zinātniskajās grāmatās, gan masu medijos. Publikācijas ir bijušas arī portālā „Pietiek”. Tomēr Latvijā visbiežāk sabiedrību informē par kārtējo dzimstības samazināšanos, darbaspēka trūkumu, skolu slēgšanu, migrantu nepieciešamību. Demogrāfiskā pāreja netiek pieminēta. Tādējādi pie mums visbiežāk raksta par sekām, bet nevis par cēloni radikālajām izmaiņām iedzīvotāju kontingentā. Tas, saprotams, nav pareizi. Sabiedrībai tiek sniegtas nepilnīgas zināšanas. Faktiski bez izklāsta par demogrāfisko pāreju sabiedrībai tiek liegta dziļa un objektīva izpratne par savu laikmetu un savu likteni. Sabiedrībai nepietiekami ir zināms par to metodiku un statistiku, uz kā balstās mūsdienu demogrāfisko procesu teorētiskā izpēte un kāda ir šīs izpētes atbilstība reālajai ainai.
   Tipiski vienpusīgu, nepilnīgu un diemžēl arī nekorektu darbu par demogrāfiju š.g. 29.janvārī „Delfos” rubrikā „Versijas” publicēja domnīcas „Certus” domātājs Sergejs Gubins. Darba virsraksts „Arī Latvija var apturēt demogrāfisko lejupslīdi”.
   Virsraksts un daži apgalvojumi tekstā ir nekorekti. „Baltajā” rasē nevienam nav izdevies bez citu rasu migrantu līdzdalības apturēt valsts iedzīvotāju skaita samazināšanos. Autors piemērā atsaucas uz Igauniju, pats netieši atsedzot savu nekorekto apgalvojumu. Igaunija neiztika bez migrantu līdzdalības: „Daudzas valstis (!?) ir spējušas apturēt demogrāfisko lejupslīdi un pat pavērst to pretējā virzienā (!?), tādēļ nav iemesla domāt, ka arī Latvija nevarētu to īstenot. Tuvākais piemērs ir Igaunija, kuras iedzīvotāju skaits pēdējā laikā ir stabilizējies, pateicoties pastāvīgam ārvalstu iedzīvotāju pieplūdumam (!?). 2017. gadā, neskatoties uz negatīvo dabisko pieaugumu (1960 cilvēku), neto iedzīvotāju skaita pieaugums bija 5030, tātad 2017. gadā Igaunijas kopējais iedzīvotāju skaits palielinājās par 3070 cilvēkiem”.
   Domātāja Gubina nekorektos apgalvojumus vēl komentēsim. Vispirms par to, ko par demogrāfisko pāreju katram vajadzētu atcerēties.
   Par demogrāfisko pāreju zinātnieki ir nosaukuši Zemes iedzīvotāju pāriešanu uz jaunu attīstības līmeni. Praktiski tas nozīmē pāriešanu uz jaunu cilvēku dzīves kārtību un dzīves ritmu. Būs pilnīgi cita tipa kultūra. Pāriešana uz jaunu attīstības līmeni notiek, ārprātīgā apjomā palielinoties Zemes iedzīvotāju skaitam. Dzimstības apjoms ir tik ārprātīgs, ka speciālajā literatūrā demogrāfisko pāreju mēdz dēvēt par demogrāfisko sprādzienu. Pēc demogrāfiskās pārejas Zemes iedzīvotāju skaits vairs krasi nepalielināsies un pakāpeniski stabilizēsies.
   Par demogrāfiskās pārejas sākumu uzskata 1960.gadu. Demogrāfiskā pāreja turpināsies 90 gadus līdz 2050.gadam. Demogrāfiskās pārejas beigās planētas iedzīvotāju skaits var sasniegt 10 miljardus, bet XXI gs. beigās planētas iedzīvotāju skaits var būt 12 miljardi. Tādā apjomā Zemes iedzīvotāju skaits stabilizēsies.
   Demogrāfiskai pārejai ir vairākas neparastas iezīmes. Pirmo un galveno iezīmi jau minēju. Runa ir par ārprātīgo iedzīvotāju skaita (dzimstības) palielināšanos.
   Otrā iezīme ir iedzīvotāju skaita palielināšanās ļoti straujais temps. Demogrāfiskās pārejas sākumā 1960.gadā planētas iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, 2000.gadā – 6 miljardi, 2007.gadā – 6,6 miljardi, 2018.gada sākumā – 7,6 miljardi.
   Demogrāfiskās pārejas kulminācija bija gadsimtu mijā. 2000.gadā tika sasniegts vislielākais dzimstības apjoms. Katru dienu Zemes iedzīvotāju skaits palielinājās par 250 000 cilvēkiem. Gadā  vairāk par 90 miljoniem. Pēc 2000.gada dzimstības temps pakāpeniski samazinās.
   Trešā iezīme mums ir ļoti svarīga un arī ļoti drūma. Demogrāfiskās pārejas laikā iedzīvotāju skaits palielinās visām rasēm, izņemot „balto” rasi. „Balto” cilvēku dzimstība ne tikai nepalielinās, bet strauji samazinās. „Baltā” rase noveco un izmirst. Rietumu civilizācija iet bojā.
   Latvija šajā katastrofālajā procesā ieņem vadošo lomu. Gubina kungs par to raksta: „Īpaši dramatisku nākotnes ainu prognozē Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un Eiropas Savienības (ES) Statistikas birojs ("Eurostat") – abas organizācijas lēš, ka nākamo 30 gadu laikā Latvija zaudēs vairāk nekā 20 procentus iedzīvotāju. Tas būtu otrs smagākais demogrāfiskais kritums pasaulē, atpaliekot vienīgi Bulgārijai”. 
   Demogrāfiskās pārejas laikā vislielākā dzimstība ir „melnajā” Āfrikā. Par demogrāfisko atombumbu var saukt tādas valstis kā Nigērija, Nigēra, Mali, Burkina Faso, Gvineja, Angola, Kongo, Čada, Uganda, Somālija. Dzimstības ziņā uz Zemes pirmajās trijās vietās ir Nigēra, Mali, Somālija.
   Dzimstības apjomu nosaka, ņemot vērā vidējo bērnu skaitu sievietei jeb, zinātnes valodā sakot, auglības (fertilitātes) koeficientu. Nigērā šis koeficients ir 7.03, Mali – 6.25, Somālijā – 6.17. Lai nenotiktu tautas novecošana un izmiršana, auglības koeficientam ir jābūt vismaz 2.15. Tātad katrai sievietei ir jādzemdē vismaz divi bērni.
   Rietumu civilizācijā dzimstības ziņā normāls stāvoklis ir tikai Izraēlā un Dānijas autonomajā provincē Farēru salās. Izraēlā ebrejiem auglības koeficients ir 3.16, bet Farēru salu iedzīvotājiem tas ir 2.36. Pie tam šīm abām zemēm nav bijusi vajadzība apturēt dzimstības samazināšanos. Gubina kungs aplami izsakās, ka „Daudzas valstis ir spējušas apturēt demogrāfisko lejupslīdi”. Izraēlā un Farēru salās dzimstība vienmēr ir palielinājusies.
   To nevar teikt par Rietumu civilizācijas pārējām zemēm. Tajās dzimstība konsekventi samazinās un nevienam nav izdevies to apturēt ne ar kādām sociālajām programmām. Virs 2.0 no „baltajiem” auglības koeficiens vēl ir tikai Īrijā (2.01), ASV (2.06), Francijā (2.08) un Dānijai piederošajā Grenlandē (2.08). Pārejās zemēs auglības koeficients ir krietni zem 2.0. Tā tas, piemēram, ir šādās zemēs: Baltkrievijā – 1.20, Ukrainā – 1.22, Polijā – 1.23, Lietuvā – 1.26, Latvijā – 1.29, Krievijā – 1.34, Itālijā – 1.38, Vācijā – 1.41, Spānijā – 1.41, Igaunijā – 1.49.
   Sabiedrības rīcībā ir lieliska teorētiskā bāze. Mūsdienu zinātne, izmantojot demogrāfijas, sinergētikas, statistiskās fizikas, sistemoloģijas un citu eksakto un sociālo zinātņu metodes, ir radījusi demogrāfiskās pārejas koncepciju. Teorētiskās prognozes precīzi saskan ar praktiskajiem rezultātiem – demogrāfisko statistiku.
   Mūsdienu zinātne klusē tikai vienā jautājumā – „Kas izraisīja unikālo demogrāfisko pāreju - kas ir tās cēlonis?”. Piemēram, Sergejs Kapica, demogrāfiskās pārejas ģeniālās koncepcijas autors, par to vienmēr klusēja savos rakstos un grāmatās.
   Unikālā demogrāfiskā pāreja pieder tiem fenomeniem, par kuru izcelsmi nekad pilnā mērā neuzzināsim tāpat kā nekad pilnā mērā neuzzināsim par cilvēka un citu dzīvo būtņu izcelsmi, Zemes un pārējo planētu izcelsmi. Iespējama vienīgi nojausma par transcendentālas kosmiskās enerģijas lomu.
   Globālo sociālo problēmu analītikā tēma Nr.2 ir demogrāfiskās pārejas sekas. Šī tēma ir ļoti daudzpusīga. Nākas pievērsties eiropeīdu un viņu civilizācijas turpmākajam liktenim, „melnās” Āfrikas iedzīvotāju perspektīvām, Indijas un Ķīnas lomas izmaiņām uz Zemes, jaunatnes nodarbinātībai, planetārajai migrācijai utt.
   Par demogrāfiskās pārejas sekām Gubina kungs raksta pareizi: „Tomēr iedzīvotāju skaita samazināšanās rada ievērojamas ekonomiskās problēmas. Ekonomiskā izaugsme un vidējais algu pieaugums nodrošinās to, ka nākotnes pensijas un sabiedriskās preces absolūtos skaitļos saņems vairāk līdzekļu, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas būtu, ja iedzīvotāju skaits stabilizētos, – sarūkošais demogrāfiskās slodzes koeficients (darbspējas vecuma iedzīvotāju un pensionāru skaita attiecība) nozīmē, ka mazākam strādājošo skaitam jāatbalsta viens pensionārs. Turklāt ārvalstu investori aizvien biežāk norāda uz nevēlēšanos veidot uzņēmumus valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā ir gan apjoma radīti ietaupījumi, gan pieejams un pietiekams darbaspēks, ko Latvija nespēs nodrošināt”.
   Neapšaubāmi, demogrāfiskās pārejas kontekstā aktuāls ir jautājums „Kas notiks ar latviešiem?”. Ne tikai ārzemju, bet arī Rīgas demogrāfi paredz latviešu skaita ievērojamu samazināšanos XXI gadsimtā. Viņu nosauktie drūmie skaitļi noteikti ir pamatoti, ņemot vērā nepietiekamo dzimstību. Ar auglības koeficientu 1.29 nākas godīgi atzīt tautas izmiršanu. Cerības tautai neizmirt gandē arī cilvēces vēsturiskā pieredze, - uz Zemes ir izzuduši tūkstošiem etnosu. Pie tam tas ir noticis bez unikālu demogrāfisko pāreju ietekmes, tā teikt, ikdienišķā kārtībā.
   Cilvēces vēsturiskā pieredze liecina arī par relatīvi optimistisku variantu. Etnosi ir izzuduši, bet tas nav noticis fiziski. Etnosi ir izzuduši tāpēc, ka izšķīduši citos etnosos. Latviešu masveidīgā pārvietošanās uz citām zemēm praktiski var noslēgties ar izšķīšanu citās tautās.





svētdiena, 2018. gada 28. janvāris

Stulbuma novitātes


     Stulbums ir cilvēka saprāta nekorekta izpausme. Saprāta izpausmes var būt ar pluss zīmi un ar mīnuss zīmi. Stulbums ir saprāta izpausme ar mīnuss zīmi, saprātam nespējot nevainojami rīkoties, kā arī izstrādājot nesaprātīguma jauninājumus; svešvārdā – novitātes. Stulbuma novitātes ir viegli saskatāmas Latvijas varas inteliģences izdarībās.
   Bet vispirms nepieciešama atbilde uz jautājumu „Kas ir stulbums?”. Nepieciešama kompetenta atbilde. Tātad zinātnieku atbilde. Intuitīvi viss it kā būtu skaidrs. Operatīvi protam kutelīgajā situācijā izvēlēties vārdu „stulbums”. Intuīcija ir laba un vajadzīga spēja. Tomēr intuitīvās atziņas ne vienmēr saskan ar zinātniskajām atziņām.
   Psihologi akcentē stulbuma daudzpusību. Stulbs cilvēks nespēj sakarīgi domāt, aptvert materiālu, risināt sarežģītus uzdevumus. Tāds cilvēks ne reti vispār nevēlas domāt, ir aprobežots, neapķērīgs, neloģisks. Viņš nepārtraukti tiecas veikt kaut ko bezjēdzīgu. Arī viņa valoda ir bezjēdzīga. Stulbenis nav spējīgs pareizi uztvert jēdzienus un valodas komunikatīvo jēgu.
   Psihologu izpratnē stulbums ir tumsonības radinieks. Stulbums nav izmācams. Stulbenis rīkojas nevis atbilstoši zināšanām, bet atbilstoši rakstura īpašībām. Informācija nonāk viņa smadzenēs, bet nenonāk līdz saprātam.
   Stulbums mājo stereotipiskā mājā, balstoties uz vispārpieņemtiem shematiskiem priekšstatiem. Stulbums uzplaukst birokrātijā. Birokrātija bez stulbām prasībām neprot eksistēt. Birokrātijas griba vienmēr ir stulbuma griba. Birokrātija realizē savu gribu ar stulbuma diktatūru.
   Stulbums ir sociālā nelaime. Stulbums degradējoši atbalsojas sabiedrībā. Sabiedrības slikto garastāvokli izraisa stulbeņu stulbās izdarības. Šī psihologu senā atziņa ir kļuvusi ļoti laikmetīga.
   Zinātniskie novērojumi liecina par „baltās” rases bēdīgu norietēšanu. XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) Rietumu civilizācijā saprāta visvarenība sāka strauji un masveidīgi norietēt. Sociums sāka pieradināties dzīvot bez konsekventas saprātīgas darbības, uzvedības, komunikācijas. Sociums sāka samierināties ar nesaprātību. Saprāta visvarenība pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments, cilvēku garīgais dzinējspēks. Stulbums kļuva norma. Pret stulbumu pārstāja kritiski vērsties. Stulbumam ļāva progresēt. Tagad ikdienišķi ir Rietumu politiķu savstarpējie pārmetumi, viens otru apsaukājot par stulbeni. Arī pavalstnieki politiķiem atklāti pārmet stulbumu. Tā tas notiek ne tikai Latvijā.
   Piemēram, nesen ASV 70 ārstu grupa pieprasīja pārbaudīt valsts prezidenta psihiskās veselības stāvokli. Baltais nams reaģēja uz unikālo pieprasījumu un plaši izskaidroja prezidenta psihiskās veselības atbilstību normai. Pirms neilga laika tāds gadījums pat sapņos neplandītos. Savukārt pie mums sapņos nav iedomājams gadījums, kad Rīgas varas inteliģences kāda grupa pieprasītu pārbaudīt garīgās veselības stāvokli Vējoņa kungam, Mūrnieces kundzei, Kučinska kungam.
   Tautas ir spiestas dzīvot stulbuma atmosfērā. Gribot negribot nākas pielāgoties (adaptēties). Adaptācijas apjoms atšķiras. Katrā zemē tas ir savādāks. Apjoma atšķirības nosaka attiecīgo zemju inteliģences inteliģentums. Ja inteliģences inteliģentuma vietā dominē konformisms un karjerisms, vienaldzība un bezatbildība, tad stulbumam ir plaši atvērtas visas durvis, un stulbums ar lepni paceltu zizli netraucēti diriģē tautas kori.
   Rietumu civilizācijā XIX un XX gs. mijā ražens stulbuma ģenerātors kļuva masu kultūra un tās elements masu komunikācija. Radās tā dēvētā dzeltenā prese. Tās tēvs amerikānis Viljams Hersts lepojās ar mediju jauno principu „jo stulbāk, jo labāk”. Pēc apmēram 100 gadiem šo principu grandiozi turpina interneta mediji, blogeri, komentētāji.
   Mūsdienu informācijas tehnoloģijas radikāli izmaina cilvēku evolūciju, stimulējot ļaužu masu garīgo pārveidošanos. Šo evolūciju rūpīgi analizē zinātne. Cilvēki vairs nepārveido dabu un nepārveido kultūru, bet pārveido savu apziņu. Tagad cilvēkiem informācijā galvenais ir emocijas, bet nevis saturs. Informācijas saturs vairs nav vērtība. Vērtība ir informācijas emocionālais potenciāls. Un, lūk, tāpēc notiek sekojošais. Ja saturam nav nekādas vērtības, tad saturs var būt stulbs, un pret stulbu saturu visi izturēsies vienaldzīgi. Daudzi pat nepamanīs satura stulbumu. Turklāt primitīvas, perversas, vulgāras, triviālas emocijas uzbudinātājs visbiežāk ir stulbs saturs. Interneta portāla „Delfi” lasītāji to apzvērēs, turot roku uz Bībeles. „Delfi” pašlaik ir visefektīvākais stulbuma ģenerātors latviešu kultūrā. Turklāt valdošā kliķe „Delfi” dāsni finansē, lai latviešu tauta nepaliktu bez stubuma ikdienas porcijas un papildporcijas.
   Stulbums vienmēr reāli izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar reāli neizpausties. Ja agrāk stulbums stulba satura veidā bija sastopams galvenokārt masu kultūrā, tad pašlaik stulbums ir sastopams arī ekonomiskajā darbībā, valsts pārvaldīšanā, starptautiskajās attiecībās, zinātniskajā literatūrā. Respektīvi, stulbums ir pārklājis visu kultūru.
   Piemēram, Salnāja stulbais paziņojums „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns” no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; respektīvi, stulbuma reāla izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Stulbums ir ambiciozs. Tas cenšas kaut ko sasniegt. Stulbums nekad nesamierinās ar latentu pozīciju, smadzenēs klusi pukstot bez ārējās izrādīšanās. Atkārtoju: Salnāja stulbais paziņojums no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums. Taču no otras puses tiekamies ar novitāti. Konkrēti tiekamies ar stulbuma sociālo publicitāti, ar ko agrāk tikāmies ļoti reti.
   Izvērtusies ir stulbuma plaša sociālā pieejamība, atklātība, atvērtība. To var uzskatīt par stulbuma novitāti, jo vēl nesen stulbums bija kauna lieta un tautas priekšā neviens neplātījās ar stulbumu. Teiksim, par Salnāja stulbumu tauta nebūtu informēta, kā tas ir tagad.
   Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā novitāte ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi sociāli publiskot. Tātad prezentēt visai sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi sociāli publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas visai sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties publikas priekšā.
   Agrāk jebkurā profesionālajā kolektīvā pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Stulbuma sociālo publicitāti nepieļāva direktori, vadītāji, priekšsēdētāji, brigadieri, komandieri, dekāni, rektori, galvenie redaktori. Stulbi ieteikumi un stulba praktiskā darbība mēdza būt. Taču jebkura profesionālā kolektīva priekšniecība centās par katru cenu to noslēpt no sabiedrības, neļāva par to uzzināt žurnālistiem, augstākajai vadībai.
   Agrāk visstingrākais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek pretēji: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma sociālo publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuru publiskā uzstāšanās būtu iztikusi bez stulbuma. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga un visaptveroša nelaime. Turklāt ļoti strauji progresējoša nelaime, kurai nav redzams gals.
   Atsevišķa stulbuma novitāte ir lingvistiskā izvirtība. Tā dēvēju varas inteliģences dzirksteļojošo māniju nepareizi, ākstīgi, manierīgi, modīgi, pseidoekstravaganti, pseidointelektuāli, pseidoeleganti lietot jēdzienus un nepārtraukti izdomāt stulbus formulējumus. Lingvistiskā izvirtība „kaifo” valsts institūcijās. Diemžēl tā ir sastopama arī akadēmiskajās iestādēs. Daudzi zinātnieki nelieto zinātnieku valodu, bet kā papagaiļi atkārto klerku, „politiķu”, „ekspertu”, „stratēģu” stulbo valodu. Tā vien liekas, ka mūsu zinātnieki ir lasījuši tikai vietējo deputātu, ministru, Valsts prezidentu, premjerministru un citu varas kadru runas, intervijas, akli pārņemot lingvistiskās izvirtības karekļus.
   Š.g. janvāra vidū „Delfu” rubrikā „Versijas” Rīgas Tehniskās universitātes gados jauns zinātņu prorektors izklāstīja savu redzējumu par izgudrojumiem un atklājumiem. Jau viņa teksta virsraksts ir neveselīgs – „ Nepieciešams attīstīt ilgtspējīgu inovācijas sistēmu”.
   Saprotams, viņš zinātniskos izgudrojumus un atklājumus modīgi sauc par inovācijām. Viņš lieto varas inteliģencē populāro vārdu „ilgtspējīgu”. Tātad viņš nesaprot, ka zinātnes izgudrojumi un atklājumi nemēdz būt „neilgtspējīgi” – paredzēti tikai vienai dienai, vienam mēnesim vai gadam.
   Zinātņu prorektora postenim adekvāts saprāta līmenis nav manāms aicinājumā attīstīt „inovācijas sistēmu”. Šajā aicinājumā ir divas stulbības.
   Pirmā stulbība ir aicinājums attīstīt sistēmu no vienas inovācijas. Saprātīgs cilvēks lietotu daudzskaitli – „inovāciju sistēmu”.
   Otrā stulbība ir vienreizējais aicinājums attīstīt izgudrojumu un atklājumu  (autora leksikā – „inovācijas”) sistēmu. Kaut ko tādu lasīju pirmo reizi. Neticu, ka kāds zinātnieks uz Zemes un citām planētām būtu mudinājis radīt izgudrojumu un atklājumu sistēmu. Katrs izgudrojums un atklājums parasti ir unikāls un autonoms fenomens, visbiežāk izslēdzot iespēju sistēmiski apvienoties ar citiem unikāliem un autonomiem fenomeniem.
   Lingvistiskās izvirtības tipisks paraugs ir zinātņu prorektora „versijas” pirmais teikums: „Radot ilgtermiņā (!?) darboties (!?) spējīgu visaptverošu (!?) inovācijas ekosistēmu (!?), Latvija varētu kļūt par veiksmes stāstu (!?) jaunu industriju(!?) izveidē”.
   Tiesa, pēc tāda apgalvojuma uzvirmo priecīga cerība tūlīt izlasīt par RTU konkrētajiem izgudrojumiem un atklājumiem. Zinātņu prorektors ir labi informēts par savas mācību iestādes zinātniskajiem panākumiem. Viņa uzdevums ir apkopot datus par iestādes paveikto zinātnē. Viņš noteikti „versijā” paleposies ar RTU panākumiem. Nebūtu jēgas gatavot rakstu „Delfiem”, tautu neiepriecinot ar RTU „veiksmes stāstu”.
   Par RTU konkrētajiem izgudrojumiem un atklājumiem zinātņu prorektors klusē. Klusēšanas iemeslu nav grūti uzminēt. Konkrētu izgudrojumu un atklājumu lepna uzskaitījuma vietā ir kārtējā lingvistiskā izvirtība: „Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) darbība pēdējo gadu laikā vērsta uz jauna tehnoloģiju pārneses un valorizācijas modeļa izveidi augstākajā izglītībā un zinātnē. Tikai patentu pārdošana, kas ir "lineārā inovāciju modeļa" pamatā un uz kuru tradicionāli liktas cerības Latvijas zinātnē, universitātēm nenodrošina ilgtspējīgus ienākumus. Tāpēc tiek veidota inovāciju ekosistēma, kuras pamatā ir ilgtermiņa atbalsta mehānismi radošu cilvēkresursu attīstībai, jaunu produktu izstrādei un augsti tehnoloģisku uzņēmumu radīšanai”.
   Izrādās, RTU izgudrojumi un atklājumi vēl nemaz nevar būt. Izrādās, RTU pašlaik tikai mācās, kas vispār ir izgudrojumi un atklājumi: „Lai izzinātu inovācijas atbalsta un attīstības procesus, RTU Dizaina fabrika (!?) sadarbībā ar "Climate KIC" un Izglītības un zinātnes ministriju rīko starptautisku konferenci "HOW TO: engage in innovations". Tās mērķis ir gūt starptautisku pieredzi par zinātniskās pētniecības rezultātu komercializāciju, sadarbību ar industriju, jaunuzņēmumu atbalsta nozīmi un to ietekmi uz valsts ekonomisko izaugsmi, nodrošinot labvēlīgu vidi ilgtspējīgai inovāciju attīstībai”.
   RTU zinātņu prorektora lingvistiskās izvirtības paraugu citēšanu varētu turpināt. Bet to nevēlos darīt. Iemesls ir subjektīvs.
   RTU vēsturiskais sākums ir Rīgas Politehniskā augstskola. 1881.-1887.g. tajā profesors bija Nobela prēmijas laureāts Vilhelms Ostvalds. Slaveno prēmiju viņš saņēma par sasniegumiem ķīmijā. Vilhelms Ostvalds bija vispusīgi izcila personība. Viņš ir radījis vairākas jaunas zinātniskās disciplīnas. Vilhelms Ostvalds ir arī man dārgās kulturoloģijas jēdziena autors. Viņš pasaulē pirmais pamatoja kulturoloģijas zinātnes nepieciešamību. Kulturoloģijas zinātnes vēsture sākas ar Rīgā dzimušo Vilhelmu Ostvaldu. Tāpēc nevēlos turpināt citēt tekstu, kas tiešāk vai netiešāk met drūmu ēnu uz viņa kādreizējo darbavietu dzimtajā pilsētā.  
  



svētdiena, 2018. gada 21. janvāris

Reforma jeb metastāzes apmīļošana


   Jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. Uzdot jautājumu ir Latvijas katra iedzīvotāja pienākums. Bērnu vecāku un mazbērnu vecvecāku obligāts pienākums. Savukārt jautājuma adresātam obligāti ir jāsniedz izsmeļoša atbilde. Jautājuma adresāts ir Ministru kabinets.
   Ārkārtīgi svarīgais jautājums ir šāds: „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?”. Noteikti iederas papildjautājumi: „Kas epohāls ir noticis Latvijā, ja ir nepieciešams radikāli pārveidot skolotāju sagatavošanu?”; „Kas liecina par līdzšinējās skolotāju sagatavošanas neatbilstību dzīves vajadzībām?”.
   Valdošā kliķe ir izdomājusi jaunu pārbaudījumu Latvijas iedzīvotājiem – kardināli mainīt skolotāju sagatavošanu. Tas noteikti var būt vēl sāpīgāks pārbaudījums nekā „e-veselības” sistēmas piespiedu ieviešana, ko var atzīt par nacionālo noziegumu.
   No skolotājiem ir atkarīga tautas tagadne un nākotne. To katrs saprot. Šo tēzi nav nepieciešams komentēt. Sagandējot pamatizglītību un vidējo izglītību, tiek veikts šausmīgs nacionālais noziegums. Tā ļaunās sekas nav iespējams prognozēt. Turklāt mums ir drūma pieredze izglītības reformēšanā un zinātnes reformēšanā. Vārds „reforma” pie mums neizraisa priecīgas emocijas. Līdz šim „reformas” ir bijušas kārtējā bezjēdzīgi enerģiskā ministra un ministrijas bezjēdzīgi enerģisko kiopiešu metastāzes apmīļošana. Nekas vairāk. Vaļņu ielas atbildīgo darboņu pauros laiku pa laikam sabiezē jaunizveidojies slimības perēklis (metastāze), kas nekavējoties tiek apmīļots ar stulbu „reformu”.
   LR nav normāla valsts. Tas ir ļoti svarīgi, un to nedrīkst aizmirst. Latvijā tagad ir krimināli oligarhisks režīms ar noziegumu brīvības atļautu masveida zagšanu. Zagšana sākas jau ar Rīgas pils „orgāniem”. Valdošās kliķes apziņā un sabiedrības lielas daļas apziņā visdārgākā vērtība ir nauda. Tāpēc katras „reformas” galvenais mērķis ir sadalīt miljonus, bet nevis izdarīt kaut ko labu tautai un tās kultūrai. „Reformas” ir novedušas pat pie attiecīgās reformētas sfēras sabrukuma, kā tas ir noticis ar zinātni. Žēli smilkstošās zinātnes paliekas ir smeldzošs pierādījums „reformu” drausmīgajam iznākumam.
   Saprotams, izglītībā reformas ir nepieciešamas, un tās ir bijušas Latvijas vēsturē. Reformas nepieciešamības faktori ir dažādi. Svarīgs faktors ir eksistenciālā nepieciešamība. Palielinoties iedzīvotāju skaitam, nākas modernizēt (padarīt ekstensīvu) eksistences līdzekļu ieguvi. Tiek izdomāta un ieviesta ražošanā jauna tehnika. Tas savukārt izraisa nepieciešamību paaugstināt cilvēku izglītības līmeni. Tāpēc nākas reformēt izglītības sistēmu. Pēckara industralizācijas gados par to liecina pāreja no obligātās pamatizglītības uz obligāto vidējo izglītību, no kā mūsu saprātīgās brīvvalsts „politiķi” tūlīt atteicās pēc PSRS sabrukuma, acīmredzot uzskatot, ka Latvijas Republikā cilvēciskai eksistencei pietiek ar pamatizglītību. Faktiski tā izrādījās taisnība, jo tika steidzīgi likvidēta visa veida industriālā ražošana. Izglītoti cilvēki nav vajadzīgi. Latvijas iedzīvotājus ar lielu prieku eksistenciāli apgādā citas zemes, iegūto peļņu novirzot savas tautas labklājībai un tajā skaitā izglītībai.
   Populārs faktors izglītības reformēšanai mēdz būt sociāli humānie apsvērumi, vēloties kāpināt tautas attīstības līmeni. Tādā gadījumā tiek ieviesta bezmaksas izglītība, celtas jaunas skolas, gatavoti skolotāji, izdotas mācību grāmatas utt. Jaunā latviešu tauta to intensīvi piedzīvoja XIX gadsimtā, kad vācbalti speciāli pievērsās latviešu garīgajai attīstībai.
   Normālas valsts politiskā elite izglītības reformēšanai tradicionāli pievēršas noteiktos apstākļos. Tas notiek tad, kad izglītība vairs neapmierina valsts vispārējās vajadzības. Ideoloģiski to rezumē lozungā „Izglītība neatbilst laikmeta prasībām”. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība spēcinātu valsti ekonomiski, militāri, demogrāfiski. Katra normāla valsts vēlas, lai izglītība cementētu sabiedrisko apziņu, stimulētu zinātniski tehnisko domu, nodrošinātu valsts intelektuālo pašpietiekamību, lai nevajadzētu importēt augstas kvalifikācijas speciālistus.
   Izglītības atbilstība laikmeta prasībām nebūt vienmēr tiek panākta reformas veidā. Normālos valstiskos apstākļos izglītība modernizējas operatīvā veidā. Tas vispirms notiek augstākajā izglītībā, kas ir valsts izglītības sistēmas lokomotīve.
   Procesa shēma ir šāda. Augstskolu docētāji nodarbojas ar zinātni. To viņi dara, tā teikt, laikmeta līmenī. Ar augstskolu docētāju zinātniskajiem sasniegumiem tiek operatīvi iepazīstināti ne tikai studenti, bet arī priekšmetu skolotāji. Izglītības ierēdņu pienākums ir palīdzēt priekšmetu skolotājiem apgūt jaunākās zinātniskās atziņas, kuras ir jāizmanto mācību stundās. Rezultātā izglītības saturs operatīvi papildinās ar jaunāko vielu. Skola un augtskola nekļūst novecojošu zināšanu muzejs.
   Nav noliedzams, tā tas notiek arī Latvijā. Izglītības ierēdņi veic noteiktu metodisko darbu ar skolotājiem. Piemēram, tādā mācību priekšmetā kā „Kulturoloģija” tas tiek veiks teicamā līmenī. Latvijā tik tikko minētajā shēmā vājākais posms noteikti ir augstskolu docētāju niecīgais zinātniskais devums. Mums ir „akadēmijas” vispār bez zinātnes. Viskošāk tas attiecas uz privātajām augstākās izglītības dokumentu tirgotavām.
  Bet tagad konkrēti par jauno „reformu”.
   2018.gada 9.janvārī MK sēdē tika apstiprināts Izglītības un zinātnes informatīvais ziņojums „Priekšlikumi konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanai Latvijā”. Valdošā kliķe ir atbalstījusi gaidāmo „reformu”. Valdība deva atļauju „reformai”. Tātad MK ir jāuzņemas visa atbildība par „reformas” nepieciešamību un rezultātu.
   Ar izglītību patiesi dziļi saistītiem un domājošiem cilvēkiem (ne tikai Latvijā) jau sen ir alerģija pret „kompetencēs balstīto izglītību”. Jau labu laiku absurdais formulējums pie mums ir ievazāts no t.s. Boloņas procesa neoliberāli šarlatānās terminoloģijas. Tikai garīgi nepilnīgas būtnes var uzskatīt, ka cilvēces vēsturē ir bijusi nekompetencē balstīta izglītība. Izglītība bez kompetences ir nonsenss. Jebkura izglītība ir visdažādākās kompetences avots. Ja tas tā nav, tad tā nav izglītība, bet tā ir antiizglītība, par kuru cilvēces vēsture klusē. Uz planētas nav bijusi izglītība kā kompetences noliedzēja un iznīcinātāja. Tāpēc salikums „kompetencēs balstīta izglītība” ir dumja ākstība. To izplata pedagoģijas un izglītības pseidoteorētiķi, par kuru trūkumu neoliberālā un postmodernistiskā Eiropas Savienība nevar žēloties. LR nav un nevēlas būt patstāvīga valsts. Pie mums izglītības politiku nosaka Brisele, kurā smird „Boloņas process”. Konfederācijas kopējā smirdoņa ir jūtama arī Latvijā. Vissmirdīgākā vieta ir Vaļņu ielā Nr.2.
   „Reformas” īstais mērķis iezaigojas MK protokollēmumā: „Pieņemt zināšanai, ka pedagogu izglītības attīstības veicināšanai no Eiropas Savienības struktūrfondu 2014.-2020.gada plānošanas perioda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" prioritārā virziena "Izglītība, prasmes un mūžizglītība" plānotā kopējā attiecināmā finansējuma plānots novirzīt 10 000 000 euro, tai skaitā 3 000 000 euro no 8.2.1. specifiskā atbalsta mērķa “Samazināt studiju programmu fragmentāciju un stiprināt resursu koplietošanu”  kopējā attiecināmā finansējuma; 4 000 000 euro no 8.2.2. specifiskā atbalsta mērķa “Stiprināt augstākās izglītības institūciju akadēmisko personālu stratēģiskās specializācijas jomās” kopējā attiecināmā finansējuma un 3 000 000 euro no 8.2.3. specifiskā atbalsta mērķa “Nodrošināt labāku pārvaldību augstākās izglītības institūcijās” kopējā attiecināmā finansējuma”.
   Neapšaubāmi, atkal pirmajā vietā ir miljonu sadalīšana, bet nevis dzīves īstenības diktēta vajadzība. Valdošā kliķe naudas sadalīšanas dēļ ir gatava pastrādāt nacionālo noziegumu, pilnīgi saduļķojot tautas izglītību.
   Vaļņu ielā sagatavotais informatīvais ziņojums nesniedz atbildi uz ārkārtīgi svarīgo jautājumu „Kāpēc Latvijā ir kardināli jāmaina skolotāju sagatavošana?”. Ziņojumā nekas neliecina par jaunas paradigmas nepieciešamību skolotāju sagatavošanā. Jaunums reāli būs tikai tas, ka „līdz šim īstenoto pedagogu sagatavošanas 55 studiju programmu vietā” tiks izstrādātas „23 pedagogu izglītības studiju” programmas. Ministrijas velme to pasniegt kā grandiozu jaunumu patiesībā ir sabiedrības un valdošās kliķes maldināšana, paļaujoties uz „tautas” un „politiķu” nezināšanu un vienaldzību.
   Taču ziņojumam ir noteikta vērtība. Ziņojums griezīgi liecina par nepieciešamību pieskaņoties tautas bojāejai – izmiršanai, novecošanai un Latvijas pamešanai. Skolu skaits strauji samazinās. Loģiski, ka tam jāpiemēro skolotāju sagatavošanas apjoms, jo konsekventi samazinās nepieciešamo skolotāju skaits. Turpmāk mazajās skoliņās skolotājiem jāļauj pasniegt daudzus priekšmetus, lai nopelnītu maizi.
   Ziņojums faktiski ir valdošās kliķes noziedzīgi destruktīvās nacionālās politikas kvintesence, rezumējot tautas bojāejas ietekmi uz izglītības sistēmu. Ziņojumā vajadzēja godīgi raksturot bēdīgo stāvokli, bet nevis nesakarīgi blādīties par „konceptuāli jaunas kompetencēs balstītas izglītības prasībām atbilstošas skolotāju izglītības nodrošināšanu Latvijā”. Katram saprātīgam ziņojuma lasītājam ir skaidrs, ka tas viss, ko kā smagās radošās mokās izdomātu jaunumu pasniedz ministrija, bija vienmēr jau agrāk. Tikai dulls cilvēks var ticēt, ka līdz šim izglītība negribēja būt laba (ziņojumā – „kvalitatīva”) un kāds pie mums apzināti gatavoja sliktus skolotājus.
   Tukša un idiotiski manierīga ir norāde: „Pašreiz Latvijas izglītības sistēmā tiek īstenota vispārējās izglītības satura reforma, pārejot uz mūsdienīgas lietpratības (!?) izglītību, kas izvirza konceptuāli citas prasības jauno pedagogu sagatavošanā, kā arī esošo pedagogu profesionālajai pilnveidei darbam ar jauno izglītības saturu. Mūsdienīgas lietpratības izglītība ir vērsta uz cilvēka rīcībspējai (!?) nepieciešamo pamatkompetenču (!?) un caurviju kompetenču (!?) attīstību, nodrošinot kvalitatīvu izglītību visās izglītības pakāpēs (t.i. pirmsskolas izglītībā, pamatizglītībā, vidējā izglītībā un augstākajā izglītībā) un visos izglītības veidos (vispārējā izglītībā, profesionālajā izglītībā un akadēmiskajā izglītībā). Mūsdienīgas lietpratības izglītības veiksmīgas ieviešanas priekšnoteikums ir pedagogu sagatavošana un profesionālās pilnveides iespējas konceptuāli jaunā kvalitātē (!?)”.
   Smieklīgi skan skaidrojums: „Latvijas skolās nepieciešami pedagogi, kas par sava darba galveno mērķi redz katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību, nodrošinot viņam kvalitatīvas izglītības iespēju; pedagogi, kas sadarbībā ar citiem kolēģiem prot plānot, efektīvi īstenot, pārraudzīt tādas mācības skolēniem, kas dod viņiem iespējas attīstīt dzīvei 21.gadsimtā nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Jaunās pedagogu izglītības sistēmas centrā tiek liktas sabiedrībai svarīgas vērtības, kas raksturo izcilus pedagogus - atvērtība, sadarbība, līderība, godīgums, valstsgriba, cieņa, un vērtības, kas raksturo izcilas skolas – sadarbība, atbildība, attīstība, uzticamība, drošība”.
   Pēc tādas uzjautrinošas tirādes pat neērti ir jautāt: „Vai tad Latvijā līdz šim bija savādāk un skolotāji par darba galveno mērķi neatzina katra bērna kā indivīda potenciāla attīstību?”.
   Uzjautrinoši skan turpmākie uzdevumi skolotāju sagatavošanā: „Jauno studiju programmu saturā ir jāintegrē mūsdienu zinātnes principu (!?) un nozares terminoloģijas lietošanas kultūras (!?) jautājumi, lai topošo pedagogu zināšanas un prasmes būtu piemērotas ne tikai dažādu tematu mācīšanā, t.sk. interešu izglītībā (!?), bet arī patstāvīgai un kritiskai jauno zināšanu piesaistei nākotnē. [..] jaunajās studiju programmās ir jānodrošina, ka jaunie pedagogi apgūst digitālo pratību un medijpratību (!?), attīstot šīs prasmes caur tiešo pieredzi (!?) mācību procesā, nevis kā atsevišķu kursu studiju programmas ietvaros”.
   Principā smieklīgās tirādes ir sava veida šodienas skolotāju apvainošana. Ministrijas skatījumā šodienas skolotāji ir neglābjami stagnāti. Viņi nav spējīgi izmantot jaunas zināšanas, nevēlas mācīties. Viņi neprot lasīt avīzes, skatīties TV, klausīties radio. Proti, viņiem nav „mēdijpratība”. Protams, viņiem nav arī „digitālā pratība”.
   Necienīga ir frāze: „[..] pašreiz skolās strādā aptuveni 30% pedagogi pirms pensijas un pensijas vecumā. Tas nozīmē, ka tuvāko 8-10 gadu laikā ir jānotiek šīs kohortas (!?) nomaiņai, savukārt tālākā perspektīvā paaudžu nomaiņa notiks pakāpeniskāk un pieprasījums pēc jauno pedagogu sagatavošanas samazināsies”.
   Svešvārdam „kohorta” visbiežāk ir izsmējīga jēga, apsaukājot kādu cieši saliedētu cilvēku grupu. Latvijā par kohortu var apsaukāt valdošo kliķi, Lielo Bandu un citas cieši saliedētas zagļu bandas. Kā kohortu var vērtēt Vaļņu ielas „reformu” kroplos fanātus.








svētdiena, 2018. gada 7. janvāris

Devalvācijas lielmeistari Rīgas pilī


     Mūsdienās devalvācija ir ikdienas sastāvdaļa. Ar devalvāciju tiekamies nepārtraukti. Jēdzienu „devalvācija” jau sen neattiecina tikai uz valūtas (naudas) kursa pazemināšanu attiecībā pret zeltu vai citu valūtu kursu. Jau sen jēdziens „devalvēt” nenozīmē tikai valūtas pakļaušanu devalvācijai. Tā ir izveidojies, ka devalvācijas jēdziens tagad ir ievērojami populārāks nekā deviances jēdziens, kā socioloģijā apzīmē rīcības novirzītību no tiesiskajām vai tikumiskajām normām un sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Ja tiekamies ar nozīmīguma pazemināšanu, tad parasti atceramies vārdu „devalvācija”, kuru var uzskatīt par sinonīmu vārdam „degradācija” – pakāpeniska pasliktināšanās, panīkšana, pagrimšana.
   Krimināli oligarhiskā valstiskuma radītais mentālais haoss nemitīgi uzkurina jebkura īstenības elementa devalvāciju. To apzināti vai neapzināti realizē krimināli oligarhiskā valstiskuma kadri. Šim kroplajam valstiskumam der tikai garīgi kropli kadri. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam piemēroti ir vienīgi tādi cilvēki, kuriem nekas nav svēts, cienījams, dārgs, godājams, apbrīnojams, saudzējams, saglabājams. Tie ir cilvēki, kuru devalvācijas spējas nepazīst nekādus ierobežojumus. Priekš viņiem nav nekā tāda, ko viņi atsacītos devalvēt.
   Mūsu krimināli oligarhiskajā brīvvalstī par devalvāciju vairs neklājas brīnīties. Teorētiski neklājas. Praktiski ne vienmēr ir iespējams nebrīnīties. Tā tas ir tajos gadījumos, kad tiekamies ar sevišķi drausmīgu devalvāciju un principā neticamu devalvāciju. Aizvadītajā laikā tāda līmeņa devalvācija ir sastopama Rīgas pilī.
   Rīgas pils nekad nav bijusi laba vieta. Rīgas pilsoņi divas reizes (1297.-1330.gados un 1484.gadā) nopostīja Rīgas pili. Viņi pilī valdošo Livonijas ordeņa mestru uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku.
   Tagad ir pienākusi kārta Rīgas pili nopostīt trešo reizi, jo Valsts prezidenta rezidence ir kļuvusi mežonīgas tumsonības un  amorālisma citadele. Pēcpadomju laikā Rīgas pilī nav bijis neviens godīgs, gudrs un cienījams Latvijas Republikas mestrs. No viņiem katrs ir slavens ar kaut ko intelektuāli tumšu un tikumiski nepieņemamu. Pašreizējais mestrs ir slavens laulības pārkāpējs. Par viņa intelektuālo potenciālu vispār nav vērts runāt tāpat kā nav vērts runāt par ūdeni pilnīgi sausā akā.
   Saprotams, pils nav vainīga. Slikto mūsdienu mestru dēļ pils nav jānoposta. Jānoposta ir krimināli oligarhiskais valstiskums. Pienācīga vieta aiz restotiem logiem ir jāierāda nelietīgā valstiskuma centīgākajām antropoloģiskajām stutēm.
   Valsts prezidents un viņa darbinieki (īpaši kancelejas vadītājs Arnis Salnājs) apbrīnojamu devalvāciju apliecina sakarā ar Valsts prezidenta padomnieku stratēģiskās attīstības jautājumos pirmsvēlēšanu kampaņā pamācoši godīgā Saeimas deputāta Dzintara Zaķa brāli Zigurdu Zaķi, kurš Rīgas pilī darbu uzsāka 2017.gada 30.augustā. Tas notika lielā slepenībā, bez konkursa, žurnālistiem atsakoties sniegt informāciju.
   Zigurds Zaķis noteikti ir krimināli oligarhiskajam valstiskumam dzemdēts kadrs. Internetā publicētajā viņa biogrāfijā (CV) nopietnākā ziņa ir šāda: „1986 - 1993, datorzinātņu bakalaurs Rīgas Tehniskā universitāte, Automātikas un Skaitļošanas Tehnikas (tagad - Datorzinātņu) fakultāte. Specialitāte: datoru sistēmas, kompleksi un tīkli”.
   Apgūta ir cienījama un mūsdienās patiesi aktuāla specialitāte cienījamā mācību iestādē un cienījamā fakultātē. Taču acīmredzot pats Zigurda kungs tā neuzskata. Viņš ir pievērsies seklās aprindās modīgai specialitātei: „2003 - 2005, MBAi (biznesa vadības maģistrs) Brandeis International Business School, Brandeis University (Waltham/Boston, USA) — Maģistra grāds biznesa vadībā ar specializāciju starptautiskajā biznesā un stratēģijā (MBAi)”.
   Zigurda kunga biogrāfiskās ziņas ir sagatavotas nekompetenti. Norādītajos gados viņš acīmredzot apguva datorzinātņu bakalaura programmu un biznesa vadības maģistra programmu, bet nevis ieguva attiecīgos grādus. Grādu piešķir noteiktā gadā un noteiktā dienā. Viņa CV nav norādīts abu grādu piešķiršanas laiks.
   Vēl dīvaināka ir CV preambula (netaktiska pašreklāma): „Komunikācijas un zīmolvedības stratēģis (Account Planner, Brand Strategist, Strategic Planner), viens no pieredzējušākajiem reklāmas, zīmolvedības un marketinga profesionāļiem, kas šajā jomā strādā jau kopš 1992. gada. Stratēģiskās plānošanas arodu kopj jau no 1998. gada. Vairāku aģentūru un radošo kompāniju dibinātājs. Pasniedzējs un vieslektors”. Sanāk, ka ģeniālus panākumus Zaķa kungs jau ir guvis pirms studijām ASV 2003.-2005.gadā. Tātad guvis bez attiecīgās izglītības.
   Ja Zaķa kungs netieši nedaudz devalvē cienījamo datorzinātņu specialitāti, tad Salnāja kungs apbrīnojami neticami devalvē tādu cilvēka prāta spēju un zināšanu spēju grandiozu fenomenu kā valsts stratēģija. Stratēģija valstiskajā domāšanā, valstiskajā plānošanā un rīcībā ir visaugstākais līmenis. Ne katram valstsvīram tāds līmenis ir pa spēkam. Ne katra valsts ir spējīga izstrādāt labu stratēģiju. Sociālajā filosofijā, politiskajā vēsturē pret stratēģiju izturas ar dziļu pietāti. Uz Salnāju tas neattiecas. Viņš pret stratēģiju izturas bez cieņas un, domājams, nemaz neapzinās savas rīcības devalvējošo būtību. Salnājs devalvē arī Valsts prezidenta padomnieka štata vietu un devalvē Zigurdu Zaķi kā cilvēku un speciālistu.
   Jāatgādina par jēdziena „valsts stratēģija” neiederību vietējos valstiskajos diskursos. LR nevar būt valsts stratēģijas. Valsts stratēģija var būt tikai patstāvīgām valstīm. Pašlaik mūsu dzīvi stratēģiski plāno Briselē. Kādreiz plānoja Maskavā. Jebkuri izteikumi par LR valsts stratēģiju ir stulba blādīšanās un farizejisms, liekulīgi mānot tautu. Savukārt visi „stratēģu” posteņi valsts institūcijās ir smieklīga ākstība un budžeta naudas izšķērdēšana. Pēc 2004.gada sen jau bija pienācis laiks to saprast un izbeigt ākstīties ar „stratēģiju”.
   Ņemot vērā Zaķa kunga izglītību un pašreklāmu, jāatgādina vēl viens moments. Biznesa stratēģija nebūt nav tas pats, kas valsts stratēģija ne satura ziņā un ne formas ziņā. Turklāt pret vietējā biznesa stratēģiju, ar ko esot nodarbojies Zaķis, nākas izturēties ar smaidu. Stratēģija ir viena: kaut ko nozagt un kādu piekrāpt, lai otrā rītā atmostos kā miljonārs. Krimināli oligarhiskā zemē, noziegumu brīvības un politiskās neatkarības apstākļos nevar būt cienījams bizness un tā stratēģija. Var būt vienīgi stratēģijas imitācija, ja vispār kāds vietējais biznesmenītis piekrīt tērēt grūti nopelnīto naudiņu savas firmiņas „stratēģa” algošanai. Mūsu biznesmeņi (firmu īpašnieki) tāpat kā mūsu „politiķi” ir visgudrākie un viszinošākie visos jautājumos. Viņi paši var dot padomus, un viņiem nav vajadzīgi padomdevēji. Tāda parasti ir plebejiskas izcelsmes parvēniju mentalitāte. Tautai bez aristokrātijas un buržuāzijas biznesmeņi un „politiķi” var būt vienīgi plebejiskas izcelsmes visgudri parvēniji, kuru mentalitāte nav piemērota stratēģiskajai domāšanai, bet ir piemērota vieglprātīgai viendienīgai domāšanai. Stratēģija ir pacietības sfēra. Plebejiski parvēniji parasti nav pacietīgi cilvēki. Viņiem visu ietiepīgi vajag tūlīt. Krimināli oligarhiskais valstiskums ar „prihvatizācijas” sākotni, zagšanu un korupciju pilnā mērā saskan ar plebejisko parvēniju „stratēģisko” loģiku; viņi otrā rītā patiešām var atmosties kā miljonāri. Nav nepieciešams kaut ko plānot gadiem ilgi uz priekšu un gadiem ilgi pacietīgi gaidīt plānoto rezultātu.
   Rīgas pilī kropls ir štata vietas nosaukums „prezidenta padomnieks stratēģiskās attīstības jautājumos”. Izglītotu cilvēku aprindās nav pieņemts runāt par „stratēģisko attīstību”, bet ir pieņemts runāt par stratēģisko plānošanu un stratēģisko prognozēšanu. Tādu pieeju nosaka stratēģijas būtība. Stratēģija ir vispārējs un nedetalizēts plāns kādai ilglaicīgai darbībai, bet nevis attīstības process. Protams, stratēģiju var koriģēt. Taču vienalga arī pēc korekcijas stratēģija paliks plāns, bet nevis attīstības process. Stratēģijā (plānā/prognozē) var fiksēt attīstību, taču arī tādā gadījumā to nedrīkst saukt par stratēģisko attīstību. Ja Zaķa kungs nodarbojas ar stratēģisko attīstību, tad ir vajadzīgs vēl viens padomnieks, kurš gatavo stratēģisko plānu.
   Salnājs bija spiests atbildēt žurnālistiem. Viņa paskaidrojums par Zaķa darba pienākumiem apliecina neticami apbrīnojamu devalvāciju: „Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos pienākums ir sniegt viedokli un konsultācijas Valsts prezidentam un Kancelejai stratēģiskās attīstības jautājumos, kā arī veikt citus uzdevumus Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā. Pirmajos trīs darba mēnešos Valsts prezidenta un Kancelejas vadītāja uzdevumā Zigurds Zaķis ir sniedzis savu redzējumu, rekomendācijas un ieteikumus aktuālos darba jautājumos Valsts prezidentam, Kancelejas vadībai un Valsts prezidenta padomniekiem, kā arī Valsts prezidenta uzdevumā sagatavojis un ar Kancelejas vadītāju un Valsts prezidentu pārrunājis pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai. Zigurds Zaķis ir piedalījies Valsts prezidenta padomnieku darba sanāksmēs, kas saistītas ar stratēģisku un aktuālu jautājumu risināšanu, un piedalījies visās iknedēļas darba plānošanas sanāksmēs”.
   Vai ir iespējama vēl lielāka valsts stratēģijas, padomnieka štata vietas un konkrēta cilvēka devalvācija? Salnāja paskaidrojumā tiekamies nevis ar stratēģi Zigurdu Zaķi, bet ar kaut kādu universāli kompotentu fantastisku personu. Zaķis ir spējīgs izpildīt un praktiski jau ir izpildījis ne tikai Valsts prezidenta, bet arī kancelejas vadītāja un citu padomnieku jebkuru uzdevumu. Universāli kompetentais Zaķis prot sniegt gan „viedokli” un „konsultācijas”, gan „redzējumu”, „rekomendācijas”, gan „ieteikumus” „aktuālos darba jautājumos”. Bet tas vēl nav viss, uz ko ir spējīgs Zaķa kungs. Viņš prot kompetenti norādīt arī „pamatprincipus Kancelejas darba attīstībai”.
   Tik tikko citētais Salnāja teksts nekādi nevar izraisīt pozitīvu attieksmi pret Zaķa kungu. Viņa spēju universālisms atstāj nenopietnu iespaidu. Neviens sevi cienošs cilvēks neatbalstītu tādu viņa profesionālo raksturojumu. Zaķim ir attaisnojošs pamats pamest Rīgas pili. Jau no paša sākuma Rīgas pilī uz viņu skatās ne visai uzticīgi. To apliecina Salnājs: „Kanceleja neinformēja sabiedrību par Zigurda Zaķa darba uzsākšanu Valsts prezidenta padomnieka stratēģiskās attīstības jautājumos amatā 2017.gada 30.augustā, jo bija nepieciešams nostiprināt savstarpējo sadarbību un gūt pārliecību, ka darbs tiks turpināts arī pēc pirmajiem darba mēnešiem”.


sestdiena, 2018. gada 6. janvāris

Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi


     Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir mūsu temperamentākie un pompozākie ideologi. Viņi ir krimināli oligarhiskā valstiskuma produkts un reizē arī šī valstiskuma koleģiāls balsts ar hepeningu improvizācijas talantu un bez elementāra godaprāta. Temperamentākie un pompozākie ideologi ir īpašas psihofizioloģiskās šķirnes būtnes. Tādām būtnēm nauda, karjera, pūļa slava ir dārgāka par patiesību, brīvību, sirdsapziņu.
   Krimināli oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Novitāte! Inovācija! Tāds valstiskums radās un pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Diemžēl arī Latvijā. Tam nadzīgs simbols ir gražīgais farss „Rīdzenes sarunas”.
   Novitāte ir salikums „krimināli” + „oligarhiskais”. Oligarhija kā stabila sociālā elite ir valdījusi ne tikai senajos laikos. Valdīšanas forma, kurā valsts politiskā vara pieder nelielai cilvēku grupai, sastopama arī tagad. Oligarhija praktiski valda daudzās zemēs. Cita lieta, vai tas tiek oficiāli atzīts jeb tas netiek oficiāli atzīts, vai tas patīk cilvēkiem jeb tas nepatīk cilvēkiem.
   Visbiežāk cilvēkiem nepatīk oligarhiskā valdīšanas forma. Nepatikā (arī bezspēcībā) oligarhija tiek apsaukāta par valdošo kliķi. Tā tas pieņemts arī mūsdienu Latvijā. Taču nekad un nekur oligarhija jeb valdošā kliķe nav sastāvējusi tikai no krimināliem elementiem. Oligarhija nekad nav veidojusies no nacionālo bagātību laupītājiem („prihvatizātoriem”) un krimināliem noziedzniekiem, kuri sev noorganizējuši juridiski noformētu noziegumu brīvību. Mūsu oligarhi faktiski ir klasiski recidīvisti, jo viņi atkārtoti izdara noziegumus 30 gadus.
   Krimināli oligarhiskais valstiskums, saprotams, ir sirreālistiska nenormālība. Pie tam nenormālais valstiskums ir ģenerējoša nenormālība, stimulējot nenormālību jebkurā dzīves komponentā. Pie tam nenormālībai ir regresīvi progresējoša trajektorija. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā arvien vairāk un vairāk viss nemitīgi degradējas un pārvēršas haosā. Ekonomiskie, sociālie, politiskie, garīgās kultūras procesi strauji sapinas absurdā samudžinājumā.
   Pie mums par to durstīgi liecina jēdzienu pēctecība no 90.gadu sākuma līdz šodienai. Ar smagu sirdi var izsekot, kā gadu gaitā ir mainījušies dominējošie jēdzieni valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Nepatīkami konstatējama regresīva pēctecība – dominē arvien sliktāki jēdzieni.
   Konkrēti runājot, saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps.
   Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Viņu rīcību nosacīja racionāls prāts un tai adekvāta valoda. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem (partijas skolu absolventiem) bija zināšanas un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika valdošās kliķes inspirēto procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”. Pirmajā etapā sabiedrības sašutumu pamatīgi uzkurināja parlamenta deputātu neliterārā latviešu valoda. Mediji pagaidām lietoja literāro valodu.
   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma. Politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija teorētiskās izpratnes par valsts pārvaldīšanu un nebija pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem. Viņu galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus” un tēlot „oligarhijas” nīdējus. Valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) „politiķu” iniciatīvas apzīmējumos sāka lietot vārdus „idioti”, „idiotija”. Otrajā etapā sabiedrībai vairs nebija spēka dusmoties par parlamenta deputātu neliterāro latviešu valodu. Turklāt neliterārā valoda sāka vulgāri plivināties medijos. Latviešu valodas kultūra kļuva visu aptveroši apdraudēta.
   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) organizēšanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”.
   Ļoti iespējams, tik tikko minētie vārdi būs procesu universāli apzīmētāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Krimināli oligarhiskais valstiskums reaktīvi veicina degradāciju un deģenerāciju. Savukārt latviešu literārā valoda drīz kļūs etnogrāfisks eksponāts. Jau vairākus gadus mūsu publiskajā telpā (arī zinātnē) burbuļo literārās valodas un pidžina kokteilis. Daudziem jauniešiem aicinājums saglabāt dzimtās valodas kultūru liekas arhaiska padomju laika prasība.
   Krimināli oligarhiskajā valstiskumā ārkārtīgi bezjēdzīga ir valdošās kliķes attieksme pret ideoloģiju. Taču faktiski tā ir ārkārtīgi bezjēdzīga no īsta valstiskuma viedokļa. No kropli neīstā krimināli oligarhiskā valstiskuma viedokļa tā ir lieliska attieksme. Cita attieksme nedrīkst būt, ja krimināli oligarhiskais valstiskums nevēlas brīvprātīgi kapitulēt vai nevēlas piedzīvot asiņainu sagrāvi. Krimināli oligarhiskajam valstiskumam ir vajadzīgs ideoloģiskais haoss. Tas sabiedrībai traucē objektīvi izvērtēt dzīves notikumus un padzīt recidīvistus. Ārkārtīgi bezjēdzīgā attieksme pret ideoloģiju garantē krimināli oligarhiskā valstiskuma saglabāšanos. Cilvēkos dzīves dezorientācija kļūst eksistenciālā norma.
   Visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju ir Krievijā. Tā tam jābūt. Krievija ir krimināli oligarhiskā valstiskuma dzemdētāja un krimināli oligarhiskā valstiskuma etalons – paraugmērs, mēraukla un paraugs salīdzināšanai. Ja Krievija nebūtu kļuvusi krimināli oligarhiskā valstiskuma citadele un nebūtu uzspiedusi krimināli oligarhisko valstiskumu bijušajām padomju republikām, tad mēs dzīvotu nesalīdzināmi savādākos apstākļos nekā dzīvojam no 1990.gada. Krievija ir latviešu pēcpadomju drausmīgās dzīves vīruss. Tas ir jāsaprot un jāatceras katram latvietim. Taču katram latvietim ir jāsaprot un jāatceras arī tas, ka tautai nav imunitātes saskarsmē ar šo vīrusu un pārāk daudzi pat priecājas par imunitātes trūkumu, no tā sev grābjot materiālo labumu.
   Krievija ir mūsu krimināli oligarhiskā valstiskuma māte. Krievu PSKP/VDK „elite” PSRS vietā radīja unikāli nenormālu valstiskumu cilvēces vēsturē. Tāpēc vispirms un galvenokārt Krievijā, krimināli oligarhiskā valstiskuma dzimtenē, nekas nevar būt normāls un bez absurda. Krievija ir nenormālības un absurda ideāltips jeb, citiem vārdiem sakot, nenormālības un absurda visaugstākā pilnība.
   Naivi būtu brīnīties, kāpēc Krievijā ir visbezjēdzīgākā attieksme pret ideoloģiju. Krievijas konstitūcijas 13.pantā ir aizliegta valsts ideoloģija: „1. В Российской Федерации признается идеологическое многообразие. 2. Никакая идеология не может устанавливаться в качестве государственной или обязательной”.
   Pirmajā punktā norādītais ideoloģiskais plurālisms ir tieši tas, kas ir vitāli vajadzīgs kriminālajai oligarhijai. Bez ideoloģiskā plurālisma nav iespējams nelietīgais ideoloģiskais haoss. Par laimi Satversme vēl nav piesmērēta ar ideoloģisko plurālismu.
   Pasaulē līdz šim esot bijuši tikai divi gadījumi, konstitūcijā aizliedzot vienotu valsts ideoloģiju. Vispirms tā tas bija pēc II Pasaules kara Vācijā. Otrais gadījums ir Krievijas Federācijā pēc PSRS sabrukuma. Latvijas Republikas valdošā kliķe pagaidām nav nolaidusies tik zemu, lai Satversmē ierakstītu kolosālu dumjību par vienotas valsts ideoloģijas aizliegšanu. Rīgā laiku pa laikam kāds aptaurēts „politiķis” iepīkstas par ideoloģijas nevajadzību. Taču viņa dumjība nav salīdzināma ar Krievijas konstitucionālo dumjību.
   Priecāties nevajadzētu. Mums pietiek pašmāju dumjības ideoloģijā. Piemēram, pie mums Valsts banka (VB) ir valdošās kliķes ideoloģijas zooloģiskā bazūne. VB sistemātiski veic ideoloģisko darbību, sabiedrībā bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas ideoloģiskās nostādnes.
   Valdošās kliķes nostādnes drīkst būt tikai vienā krāsā. Šīs tīkamās krāsas nosaukums ir „Optimisms”. VB tāpēc ir ne tikai valdošās kliķes ideoloģijas uzticama zooloģiskā bazūne, bet arī valdošajai kliķei tīkamā optimisma gide. VB zooloģiskā centībā tautai sistemātiski bazūnē optimismu. Tātad tādu attieksmi pret Latvijas Republiku, kurai piemīt pārliecība par valdošās kliķes politiskās darbības milzīgo vērtību un kurā nav iegansta nomāktībai, bezcerīgumam un nosliecei sagaidīt sliktu iznākumu no valdības.
   Vēlos nomierināt dzīvnieku draugus. Epitetu „zooloģisks” cilvēku izdarību kvalificēšanā lieto sevišķi jautros gadījumos. Tādās reizēs dzīvniekus un zoologus neviens nevēlas aizskart. Cilvēku izdarības par zooloģiskām dēvē tad, kad eksistē instinkti bez saprāta. Reāli tāda ir VB ideoloģiskā darbība, bez saprāta instinktīvi bazūnējot valdošajai kliķei tīkamas nostādnes. VB ideoloģisko bazūnēšanu motivē pielīšanas, izpatikšanas, pakalpošanas instinkti.
   Valsts bankas darbinieki regulāri stāsta pasakas par LR ekonomisko izaugsmi un perspektīvā gaidāmajiem vēl grandiozākajiem panākumiem. Šī gada sākumā, piemēram, VB ekonomists Oļegs Kranopjorovs nolēma tautu iepriecināt ar tekstu, izvēloties tam ekstravagantu virsrakstu „2018. gads: ietverošās izaugsmes (!?) iespēja valsts simtgadē (!?)”.
   Virsraksts ir ekstravagants, bet diemžēl tipisks. Ne tikai Oļega kungs savām pasakām izvēlas idiotisku leksisko noformējumu. Tā dara arī citi, it kā pagrimuma un kriminalitātes simptomi nebūtu redzami bez optiskajiem palīglīdzekļiem. Ne reti nākas lasīt par „teorētisko zinātni”, „uz zināšanām balstītiem produktiem un pakalpojumiem”, „uz iedzīvotājiem vērstu valsts pārvaldi”,  „nākotnes izaicinājumiem”, „piesardzīgu optimismu”, „ilgtspējīgu izaugsmi”, „ekonomikas uzkaršanu”, „gudro imigrāciju”, „tautsaimniecības pārkāršanu”, „pozitīvo domāšanu”, „investīciju barometru”, „intelektuālu nodokļu etīdi”, „drošumspējas pamatiem”, dažādiem „riskiem”, „bērna tehnisko apkopi”. Oļega kungs ir izdomājis „Latviešu idiotismu kolekciju” papildināt ar „ietverošo izaugsmi”.
   Savu idiotiju viņš skaidro neticami saprotami: „Hronisks darbvietu trūkums – nopietna kaite, kas Latvijā bija vērojama visus šos gadus pēc neatkarības atjaunošanas, izņemot īsu tautsaimniecības pārkaršanas periodu (2005.–2007. gadā). Visus šos gadus jautājums, kādas darbvietas tiks radītas (kvalitāte, darba ražīgums un atalgojums – šie trīs faktori ir savstarpēji saistīti), šķita otršķirīgs. Pašlaik situācija mainās – darbvietu skaitam tuvojoties piesātinājuma punktam (!?), izšķiroši svarīga kļūst to kvalitāte (!?). Tas paver iespēju padarīt ekonomikas izaugsmi par ietverošu, t.i., lai labumus (!?) no "vidējā ienākumu līmeņa kāpuma" (!?) beidzot izjustu ikviens (!?) Latvijas iedzīvotājs”.
   Oļega Krasnopjorova rakstam līdzās publicēts viena cita aktīva ekonomista lolojums. Tas ir aktīvā ekonomista Pētera Strautiņa lolojums. Viņš sabiedrisko domu šoreiz bagātinājis ar tekstu „Piederība elitei kā bauda un pienākums”.
   Vārdi „bauda”, „baudīšana” pie mums jau sen ir lielā cieņā. Pētera kunga idiotiskā oriģinalitāte ir vārdu „bauda” savīt ar vārdu „elite”. Viņš eleganti raksta: „Piederēt elitei ir patīkami (!?). Es vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku (!?) mūsu valstī izjūt to kā pienākumu (!?), izgaršo šīs domas (!?) vissmalkākās nianses. Ar vārdu "elite" es šeit nedomāju bagātību (!?) vai sēdēšanu uz hierarhiski augstiem krēsliem (!?). Tā ir atrašanās informācijas ceļu krustpunktos (!?), vadot sabiedrības sarunu pašai ar sevi (!?), globāli vai lokāli. Elitei ir intelektuāli jāizbauda (!?) sava īpašā misija (!?), nevis jākautrējas (!?) no tās. Tad cilvēkiem Latvijā un pasaulē (!?) radīsies sajūta (!?), ka dzīve te (!?) ir kaut kas īpašs (!?), ļoti interesants un patīkams (!?), nevis drūma nolemtība. Ir ļoti grūti padarīt dzīvi labāku, par to nepriecājoties (!?)”.
   Mūsu zooloģiskajām bazūnēm un optimisma gidiem ir sava pulcēšanās vieta. Tāda vieta ir latviešu tautai dārgās purgatorijas „Delfi” rubrika „Versijas”. Šo rubriku var uzskatīt par valdošās kliķes laizīšanas kanceli. Katrs varas inteliģences eksemplārs, vēloties par sevi atgādināt un izpatikt valdošajai kliķei, izmanto šo kanceli. „Versijās” publicējas ne tikai VB ģēniji. Publicējas valsts institūciju ierēdņi un dažādi priekšnieki. Publicējas žurnālisti, „eksperti”. Protams, publicējas „politiķi”.
   Piemēram, šāgada pirmajās dienās ar optimistisku opusu „Par 2018. gadu. Dažas prognozes” par sevi atgādināja tāda Dieva žēlastības un Dieva īpašas labvēlības aplaimota pasaules līmeņa un atsevišķi Eiropas līmeņa bezprātīgi prātīga „politiķe” kā Inese Vaidere. Viņa bezprātīgā prātīgumā čalo: „Latvijas ekonomika ir uzņēmusi labu ātrumu. 2018. gadā, izaugsmei paātrinoties (!?), gaidāma bezdarba līmeņa samazināšanās, vidējās darba algas pieaugums, un, protams, tādēļ nedaudz pieaugs arī inflācija. 2017. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) bija palielinājies par 4,7%. Trešā ceturkšņa veikums ir labākais kopš 2011. gada, un tas labi iederas globālajās plūsmās (!?), kur tiek manīta (!?) sen nebijusi aktivitāte (!?). Latvijas IKP izaugsme nākamgad tiek prognozēta apmēram 3,5%, kas ir labs izaugsmes temps (!?). Savukārt 2019. gadam Eiropas Komisija Latvijai paredz 3,2% lielu IKP pieaugumu”.
   Dieva aplaimotā kundze savā bezprāta prātīgumā un laizīšanas apmātībā pat nav pamanījusi lepni nosaukto procentu samazināšanos. Kundze cer tautu apvārdot ar tādu melīgu manipulāciju līdzekli kā IKP. Iespēja ar IKP skaitļiem pūst pīlītes jau sen ir atšifrēta. Tas ir lēts paņēmiens. To tagad lieto tikai patentēti muļķi.
   Zooloģiskās bazūnes un optimisma gidi ir valsts vadītāji. Krimināli oligarhiskajā valstiskumā tā ir obligāta nepieciešamība. Valsts vadītājiem ir jābūt visfantastiskāko pasaku autoriem. Viņi nedrīkst atzīties, ka sēž pie recidīvistu galda un tas, ko dēvē par valsti, reāli ir permanentas noziedzības perēklis. Tāpēc gadu mijā nepārspējams bija pelēcīgi simpātiskais Grāmatvedis: „Labvakar, dārgie tautieši! Laiks neklausa nevienam un gandrīz vienmēr steidzas, un šis gads nav izņēmums. Un mēs esam nodzīvojuši labu gadu. Kāds no kolēģiem man to ieteica pat nosaukt par lūzuma vai izrāviena gadu,- es domāju, ka vēl nav vērts steigties ar dažādiem emocionāliem epitetiem; gan jau arī tiem pienāks savs laiks.[..] Pēc dažiem mirkļiem mēs piedzīvosim gadu, kura nogalē mēs svinēsim Latvijas valsts simto dzimšanas dienu. Esmu pārliecināts, ka mūs gaida izcils gads, tomēr mēs nedrīkstam ļauties pārspīlētai jūsmai. Ir svētki un ir darbs, kurš jādara ikvienam no mums. Katram savs darbs un katram ļoti svarīgs”.