Aizvadītais XX
gadsimts ir ievērojams ar kardinālu sabiedrības pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrības
pārveidošanos dēvē par sociālo transformāciju. XX gadsimtā būtiski izmainījās sabiedrības
šķiriskā struktūra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeīdu civilizāciju, kaut
gan analoģisks process bija sastopams arī citās civilizācijās.
Latviešu tauta
kopā ar pārējām „baltās” rases tautām pamatīgi izjuta kardinālās šķiriskās
izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzīvoja Krievijas
impērijas sastāvā, un tā tas bija vēlāk, kad latvieši dzīvoja PSRS sastāvā. Turklāt
no tik tikko minēto abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatīgāk izjuta
sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattīstītākajām
zemēm Krievijas impērijā un Padomju Savienībā. Ekonomisko attīstību vienmēr
pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā.
XX gadsimtā izšķīda
slavenā pamatšķira proletariāts (ne tikai Raiņa poētikā) un radās jauna pamatšķira.
Tai ir vairāki apzīmējumi. Taču katrā gadījumā pret jauno šķiru drīkst
izturēties kā pret jaunu pamatšķiru, ņemot vērā tās lielo apjomu, sociāli
politisko potenciālu, šķiriskās ambīcijas, bet svarīgākais – panākumus dzīves
vajadzību apmierināšanā.
Proletariāta
izšķīšanas un jaunas pamatšķiras rašanās galvenais cēlonis bija zinātniski
tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju.
Tas nekavējoties atsaucās uz sociuma profesionālo līdzdalību ekonomiskajā
darbībā un galu galā kardināli izmainīja sociuma šķirisko struktūru.
Par proletariāta
ģenēzi, būtību un vēsturisko virzību katrs izglītots cilvēks ir labi informēts.
Tāpēc nepieciešams atkārtot vienīgi vēsturiskās shēmas svarīgākās līnijas.
Proletariāts ir
sociālā šķira bez kapitāla. Proletariāts eksistences līdzekļus iegūst, pārdodot
savu darbaspēku. Proletariāta darbaspēku pērk kapitāla īpašnieki. Viņi
konsolidējas atsevišķā šķirā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošā
šķira. Tai pieder politiskā vara.
Buržuāzija
konsekventi tiecas proletariāta darbaspēku pirkt pēc iespējas lētāk un pēc
iespējas ar izdevīgākiem sociālajiem nosacījumiem. Respektīvi, bez privātā
kapitāla ieguldīšanas proletariātam adresētajās sociālajās (vēl saka –
nacionālajās) programmās.
Tāda pieeja nevar
būt pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvēlīgi atsaucas uz
proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzīgu naidu pret buržuāziju. Kārlis
Markss teorētiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitētās attiecības.
Viņš tajās saskatīja vienīgi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja
proletariātu vērsties pret buržuāziju, tai ar spēku atņemot varu. Markss
zinātniski pamatoja proletariāta sūro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā).
Viņš 1864.gadā organizēja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International
Workingmen’s Association”). To pēcāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64
gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzīvoja proletariāta politiskās varenības
kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizē kļuva arī Kārļa Marksa (marksisma)
planetārās popularitātes avots. Ja nebūtu sociālistiskās revolūcijas XX
gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planētas zinātu tikai niecīga saujiņa
politiskās ekonomijas vēstures speciālistu un vēl niecīgāka saujiņa strādnieku
kreisās kustības vēstures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi
Krievijā Marksu padarīja par planetāra mēroga slavenību.
XIX gadsimtā
ievērojami pieauga eiropeīdu dzimstība. Eiropā bija demogrāfiskais bums.
Eiropas iedzīvotāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trīs reizes. Cilvēku
skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktīvi) veicināja saimnieciskās
darbības intensitāti. Lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu eksistences
līdzekļus, nācās modernizēt preču ražošanu.
XIX gadsimtā
eiropiešu saimnieciskajā darbībā sāka dominēt rūpnieciskā ražošana. Tāpēc strauji
palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatīkami palielinājās
proletariāta darbaspēka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija
grūti konstatēt un ideoloģiski izmantot proletariāta aizstāvībai. Proletariāts
nebija spējīgs pats sevi aizstāvēt. Proletariāta aizstāvību uzņēmās
inteliģences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima
t.s. kreisā inteliģence – proletariāta aizstāve.
XIX gadsimta
nogalē proletariāta aizstāvība visbiežāk tika idejiski noformēta kā sociāldemokrātiskā
kustība. Tās teorētiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vērā Kārļa Marksa un viņa
mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbību kapitālisma
analīzē un strādniecības interešu aizstāvēšanā. Proletariāta aizstāvēšana
izvērtās antiburžuāziskā vispārējā trendā, kuru propagandēja kreisā inteliģence.
Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt
partijās tika deklarēts mērķis gāzt buržuāzijas varu, likvidēt kapitālisma
valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.
Latvijas
teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas
Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). Šī partija pastāv arī pēcpadomju
laikā. Taču pastāv politiskās dzīves vistumšākajā nomalē, nespējot un arī
necenšoties izkonkurēt parvēniju krimināli oligarhiskās „kabatas partijas” ar
debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnēm. LSDSP biedrs bija
Rainis – pamatšķiras dzejnieks. Protams, pēcpadomju laikā pēc ražošanas
sagraušanas LSDSP necienīgo stāvokli pamatā sekmē proletariāta neesamība. LSDSP
vairs nav ko aizstāvēt. Aizstāvības galvenais un vienīgais objekts ir
kriminālais kapitālisms un noziegumu brīvība.
Mērķi gāzt buržuāzijas
varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizēt Krievijas
antiburžuāziski orientētajai inteliģencei („boļševikiem”), ņemot vērā cara,
aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlēmību, haosu valstī I Pasaules
kara gados.
„Boļševikiem”
izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatūru. Krievija tika pasludināta
par proletaritāta valsti. Tajā risinājās sociālisma celtniecība, zemniekiem tika
uzdāvināta zeme, bet strādnieku šķirai nosacītas dažādas sociālās un politiskās
privilēģijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznīcināja buržuāziju un
aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi
vēsturiskajā perspektīvā. Kā zināms, „boļševiki” valdīja tikai dažas sekundes
cilvēces vēsturiskās pastāvēšanas koplaikā.
Krievijas revolucionārie
panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no
proletariāta. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas
galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu
zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru
visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas
dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm.
Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un
organizatorisko darbību.
Rietumu patriarhālās
buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vēsturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX
gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldīt un nostumpt malā nevis
proletariāts, bet jaunā pamatšķira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā
progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bīstamā šķiriskā
transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem
„komunistiem” valdība vērsās visdrastiskāk.
Vispopulārākais
jaunās pamatšķiras apzīmējums ir „tehnokrāti”. Vēl tiek lietoti tādi apzīmējumi
kā „baltās apkaklītes” (pretstatā „zilajām apkaklītēm” – proletariātam;
pretstatā „pelēkajām apkaklītēm” – pakalpojumu sfēras darbiniekiem), „pārvaldnieki”,
„jaunā biznesa šķira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliģence”,
„menedžmenta intelektuāļi”.
Par tehnokrātu
šķiru (stratu, slāni, grupu) sāka dēvēt garīgā darbaspēka pārdevējus –
inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierēdņus,
administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan
tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais
varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominēt Rietumu valstu pārvaldībā.
Tehnokrātijas
dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā ģimenes biznesa vietā
stājās korporāciju (akciju sabiedrību) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes
jaunas sistēmas ieviešanu.
Šajā sistēmā
ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) īpašnieki + biznesa
pārvaldnieki (garīgā darba pārdevēji). Korporāciju laikmetā biznesa īpašnieki
ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara
nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. Arī
bankās reālos procesus pārvaldīja algots darbaspēks – banku ierēdņi. ASV viņu
kontingentu dēvēja „new business class”.
Rietumos tehnokrātu
uzkundzēšanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču
kulmināciju sasniedza pēc kara no 40.gadu beigām līdz 70.gadu sākumam
slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievērojami pieauga tehnokrātu
skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institūtos. ASV jau XX gadsimta
sākumā gudri cilvēki paredzēja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošā
šķira sabiedrībā.
Jauns trieciens
„vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju
formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerģisku,
nekaunīgu, bezprincipiālu sociālo slāni – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo
buržuāziju kā kapitāla īpašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu
īpašniece (knowledge class) . Tika
izdomāts jēdziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder
tehnokrātu pamatšķirai.
Pēc II Pasaules
kara tika izdomāti daudzi jēdzieni. Piemēram, Rietumos sāka lietot jēdzienu „scientific management”, bet PSRS modē
nāca jēdziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presē 70.gados šis
jēdziens bija lasāms katru dienu. Abi jēdzieni asociējās ar tehnokrātiju un
liecināja par tās vadošo lomu sabiedrībā.
PSRS vārdi
„tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti
dēvēja par tehnokrātiem, PSRS dēvēja par „jauno strādnieku šķiru”.
Sociālistiskajā sabiedrībā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija
izsmējīga aura. Abi vārdi asociējās ar tehniskās („fiziķu”) inteliģences
karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloģija
nepropagandēja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienīja
garīguma caurvītas vērtības, bet nevis materiālisma caurvītas vērtības.
Rietumu
tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliģence ātri sevi apzinājās kā pamatšķira. Gan
„kapitālisma nometnē”, gan „sociālisma nometnē” jaunā pamatšķira samērā strauji
sāka nostiprināt politiskās pozīcijas. Jaunajai pamatšķirai to bija viegli
izdarīt. Tai atšķirībā no proletariāta nebija vajadzīga aukle. Proletariāts bez
aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspēcīgs šķiriskais fenomens. Turpretī
tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvīgs fenomens ar teicamu
izglītību, teicamām organizatoriskajām spējām, lielisku taktisko un stratēģisko
domāšanu, bet galvenais – augsti attīstītu politisko apziņu. Jaunā pamatšķira
tūlīt nekļūdīgi fiksēja savu galveno pretinieku, kas slāpē progresu, attīstību
un kavē radoši izvērsties. Kapitālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija
patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstīs tehnokrātu galvenais pretinieks bija
stagnantā partokrātija un tās komandētais valsts birokrātiskais aparāts.
XX gadsimta
beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija,
datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras
puses stimulēja draudus tehnokrātijai. Atkal formējas jauna pamatšķira. Zinātniski
tehniskā progresa sasniegumi rūpnieciskās ražošanas automatizācijā,
robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalē atkal vedina dziļas izmaiņas
sabiedrības šķiriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna
pamatšķira. Tās funkcionālā kulminācija acīmredzot būs XXI gadsimtā.
Jau labu laiku
globālo sociālo problēmu analītikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadījums, nejaušs,,
nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šķiras rašanās,
formējot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šķira) un
„prekārijs” (šķiras pārstāvis).
Prekāriji ir
līgumstrādnieki. Viņiem ar darba devēju ir darba līgums uz noteiktu laiku
noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatīts un tā tas praktiski mēdz būt, ka prekāriji
ir neaizsargāti darba tiesībās. Darba devējs var jebkurā brīdī lauzt līgumu.
Prekāriju apziņu nosaka tādas iezīmes kā neapmierinātība, anomija, nemiers,
atsvešinātība. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs
domā tikai par savu izdzīvošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos
miljonos.
Interesants ir
jautājums par prekāriju ģenēzes saistību ar populārajiem (arī Latvijā)
izglītības politikas konceptiem „mūšizglītība” un „kompetenču izglītība”. Nav
grūti ievērot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvēku apziņas veidošanu,
ka visu mūžu nāksies nemitīgi mainīt darbu un tāpēc ir vērts apgūt tikai kādu
atsevišķu „kompetenci”, bet nevis tiekties pēc vispusīgi plašas izglītības,
kuru faktiski valsts izglītības sistēma nemaz nevēlas sniegt, jo zina par
prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas
vispusīgi plašas zināšanas.
Tātad masu
izglītība pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmēm. Protams, tas
ir loģisks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un
politiskās pašapziņas potenciāla vēsturiskajām perspektīvām pārvaldīt pasauli.
Tāds prieks izrādījās īslaicīgs. Proletariāts zaudēja savu lomu ekonomikā, kā
arī proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādījās blefs. PSRS proletariāts
akceptēja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā
valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādījās, nebija svešas tādas
kaislības kā materiālā labklājība, bezjēdzīga patērēšana, garīguma nihilisms.
Domājams,
prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektīvu varas
iegūšanā. Eksistē vienīgi elementāras izdzīvošanas velme bez tieksmes radikāli
izmainīt savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem –
„jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesībā vēl neko stabili nevaram atzīt.
Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā
laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratīs
novest līdz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var
apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalē
ultraprekāriska apziņa.