Ādama nolādēšanas monitorings: simboliskā realitāte

            Ādama nolādēšana neattiecas tikai uz konkrēto realitāti – klaušām, augļošanu, zinātniski tehnisko progresu, ekonomiku, tirgus attiecām, kas bija uzmanības centrā iepriekšējās divās esejās.* Ādama nolādēšana attiecas arī uz simbolisko realitāti, kuru tāpat kā konkrēto realitāti pavada grēkošana un ciešanas.

   Cilvēku dzīve sastāv no divām daļām: konkrētās realitātes un simboliskās realitātes. To apliecina vēsturiskais materiāls. Pirmās liecības par cilvēkiem pavada simboliskās realitātes artefakti – zīmējumi uz alu sienām, ornamentāli veidojumi uz ieročiem, sadzīves priekšmetiem. Nav jābaidās lietot it kā nesaderīgo salikumu „simboliskā” + „realitāte”. Cilvēku dzīvē eksistē neskaitāmi daudz simbolu. Pret simboliem nākas izturēties kā pret cilvēku dzīves reāliem elementiem. 

   Protams, simboliskā realitāte ir mākslīgi radīta realitāte. Tā sastāv no dažāda veida simboliem – reliģiskajiem, valstiskajiem, ideoloģiskajiem, mitoloģiskajiem, mākslas, folkloras, dažādu sociālo un profesionālo struktūru simboliem. Simboliskās realitātes misija mēdz būt ideoloģiska, reliģiska, politiska, ģeopolitiska, ekonomiska, izglītības un audzināšanas, estētiska, morāli tikumiska, sociāli mobilizējoša, politiski mobilizējoša, morāli mobilizējoša.

   Simboliskā realitāte ir cilvēku eksistences obligāta nepieciešamība. Cilvēki nevar dzīvot bez ēdiena un nevar dzīvot bez garīguma,  un tajā skaitā  bez tāda garīgā materiāla kā simboli. Dzīve bez garīgā materiāla cilvēkus dzen nāvē – garīgajā nāvē, kas var noslēgties ar fizisko nāvi. Turklāt Dievs ir tā iekārtojis cilvēku dzīvi, ka simboli kalpo Dieva mērķim likt cilvēkiem nemitīgi grēkot un nemitīgi ciest. Lai realizētu šausmīgo nolādējumu, Dievam ir noderīgi visi cilvēku dzīves elementi. Simboli gan palīdz cilvēkiem dzīvot, gan traucē cilvēkiem dzīvot, ja simbolizācija ir izvērtusies grēkošanā.

   Šīs esejas tēmai piemērus nav grūti atrast. Mūsu politiskajos dokumentos ir piemēru jūra. Jūra nav vajadzīga, un pietiks ar vienu izcili tipisku piemēru no Satversmes.

   Satversme tagad sākas ar garu teikumu: „1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību”.

   Tas ir slavenās preambulas pirmais teikums. Un tagad, lūdzu, padomāsim par vairākiem momentiem. Vai citētajā teikumā ir pateikts kaut kas konkrēts, reāli pastāvošs, kognitīvi skaidrs un saprotams? Vai teikuma saturs visiem ir objektīvi pieņemams? Vai teikuma saturs cilvēku kādai daļai neliekas grēkošana un nesagādā ciešanas?

   Saprātīgās smadzenēs šaubu nevar būt – preambula ir simbolisks akts. Preambulas mērķis ir simbolizētā formā apkopot valsts sūtību. Atceramies, preambula vispār tika sacerēta nevis lai kaut ko konstruktīvu pateiktu, bet gan lai kaut ko simboliski demonstrētu. Varas inteliģences „vienotā vienotība” bija totāli politiski izgāzusies un tāpēc ar preambulu vēlējās tautai simboliski atgādināt par savu brašo nacionālo stāju.

   Satversme bez preambulas bija kalpojusi 100 gadus. Preambulas trūkums nebūt nebija Satversmes lielākā nepilnība. Ja kāds nopietni vēlējās stiprināt konstitucionālos pamatus, tad vispirms vajadzēja sākt ar kļūdu labošanu. Piemēram, Satversmē beidzot pareizi nosaukt valsts karoga pamatkrāsu. Turklāt preambulas mumificēšanas laikā LR jau sen nebija „neatkarīga demokrātiska republika” un tāpēc no Satversmes vajadzēja izsvītrot 1.pantu. Vajadzēja izsvītrot arī 2.pantu „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, jo LR netika atjaunota, lai varu nodotu tautai. Varu jau no paša sākuma bija paredzēts nodot LKP/VDK „prihvatizatoru” Lielajai Bandai.

   Preambula ir milzīga grēkošana. Tās saturs ir grēcīgi melīgs. 1918.gadā un arī tagad nevar būt runa par „latviešu vēsturiskās zemes” apvienošanu. Var būt runa tikai par baltu cilšu vēsturiskās zemes apvienošanu, neaizmirstot pieminēt somugru cilts lībiešu vēsturisko zemi. Latviešu tauta ir ļoti jauna tauta. Tā vēsturiski nesen radās uz baltu cilšu un somugru lībiešu cilts zemes.

   Pēc 2003.gada 20.septembra referenduma 67% nevar būt nekādas stabilas pārliecības par latviešu ”negrozāmo valstsgribu” un „neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām”. Stabilas pārliecības neiespējamībai lielu melnu punktu pielika 2017.gada 16.marta vēsturiskā „ratifikācija” Bruņinieku namā, kad „Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju” un ASV bruņotie spēki LR sāk uzturēties saskaņā ar agresijas kritērijiem – bruņotu spēku darbību, kas vērsta pret citas valsts suverenitāti, politisko neatkarību, teritoriālo neaizskaramību. Tā ir darbība, kuru sadzīves leksikā sauc par okupāciju.

   Tumsonības izraisīta grēkošana ir preambulā aplami lietotie jēdzieni „latviešu nācija” un „Latvijas tauta”. Faktiski vajadzēja teikt otrādi – „latviešu tauta” un „Latvijas nācija”. Grēkošana ir „valodas” atšķelšana no „kultūras”. Valoda ietilpst kultūrā. To mūsdienās nezina tikai obskuranti.

   Preambula ir milzīga grēkošana, un tāpēc cilvēku kādai daļai sagādā dziļas morālās ciešanas. Sagādā skaudras morālās ciešanas tiem cilvēkiem, kuri Latviju vēlas kā īsti neatkarīgu valsti bez Lielās Bandas un bez okupantiem, bez tumsoņām, bez idiotiem parlamentā un valdībā, bez aprobežotiem un maniakāli alkātīgiem tipiem Rīgas pilī, bez noziegumu brīvības un masveida zagšanas, bez levitjuristu iespējām piecūkot Satversmi, bez daudz kā cita, kas jau 27 gadus apkauno Tēvzemi.

   Grēkošana un ciešanas ir Dieva nolādējums, sodot pirmo cilvēku Ādamu. Pret Ādama sodīšanu tāpat kā pret slaveno preambulu izturamies kā pret simbolisko aktu. Projektējot pirmajam cilvēkam Ādamam grēku un ciešanu pilnu dzīvi, mūsu uztverē Dievs simboliski projektē grēku un ciešanu pilnu dzīvi visai cilvēcei. Tajā skaitā arī mums, piemēram, bēdīgi slavenās preambulas sakarā.

   Cilvēki jūtīgi izturas pret visiem simboliem. Cilvēki ļoti jūtīgi izturas pret valsts simboliem. Šajā sakarā PSRS nacionālajā politikā tika saskatīts būtisks trūkums. Proti, trūkums bija tas, ka t.s. nacionālajām republikām aizliedza lietot viņu vēsturiski tradicionālo valstisko simboliku: karogu, himnu, ģērboni. PSRS nacionālā politika atsacījās no tamlīdzīgas pieejas, aizbildinoties ar attiecīgās atribūtikas potencionālo spēju veicināt seperātisma kaislības. Taču sastopams pretējs viedoklis: attiecīgās nacionālās atribūtikas legāla izmantošana nebūtu traucējusi integrāciju. Gluži pretēji – būtu veicinājusi integrāciju PSRS.

   Šai atziņai tagad ir konkrēti un ietekmīgi piemēri. Pēc II Pasaules kara, kļūstot par Rietumeiropas saimniekiem, amerikāņu valdība eiropiešiem atļāva lietot vēsturiski nacionālo simboliku. Viņi to atļāva lietot arī jaunajām ģeopolitiskajām kolonijām Austrumeiropā pēc PSRS sabrukuma. Arī Eiropas Savienība pagaidām atļauj lietot līdzās savai simbolikai attiecīgo dalībvalstu nacionālo simboliku. Un, lūk, tagad ir labi redzams, ka reālas valstiskās suverenitātes deficīta apstākļos latviešu tautai pilnīgi pietiek tikai ar atļauju izmantot savu karogu, himnu, ģērboni. Latviešu tautai vairāk nekā nevajag, lai priecīgi integrētos amerikāņu koloniālajā impērijā un Eiropas konfederācijā, samierinātos ar krimināli oligarhisko iekārtu, okupācijas karaspēka klātbūtni, neadekvātiem tipiem varas struktūrās un sapuvušu varas inteliģenci.

   Neapšaubāmi, tāda jēla samierināšanās ir atkarīga no tautas attīstības pakāpes, tautas valstiskās apziņas un valstiskuma izpratnes līmeņa, kas var nebūt pietiekamā augstumā tautām, kuras tikai vēsturiski īsu mirkli ir bijušas patiesi neatkarīgas. Ar tādām tautām valdošajai kliķei ir viegli „strādāt”, jo zombējošajos simbolos tauta nav spējīga saskatīt grēkošanu un ieganstu ciešanām. Bet valdošajai kliķei to tikai vien vajaga. Ja tauta nav spējīga noliedzoši novērtēt zombējošos simbolus, tad valdošajai kliķei ir mierīgāk ap sirdi un tai nav jāpārdzīvo līdzdalība Ādama mantojuma saglabāšanā. Valdošā kliķe pati sevi redz kā godīguma, taisnīguma un patiesīguma iemiesojumu, bez grēkošanas kalpojot tautai un ar savu darbību nevienam nesagādājot ciešanas.

  

 *Skat.: „Pietiek” un http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com.