Dievs ir cilvēcei novēlējis grēku un ciešanu
pilnu dzīvi ne tikai saimnieciskajā darbībā un simboliskajā realitātē*, bet arī
etniskajās attiecībās. Uz latviešu tautu Dieva lāsts atsaucas sāpīgi.
Cilvēces sociālo vēsturi ievada cilšu rašanās. Ciltis ilgu laiku dzīvoja
izolēti un neko nezināja viena par otru. Tomēr tikšanās bija neizbēgama, un
nācās samierināties ar svešo etnosu klātbūtni „aiz kalniem”, „ezera otrā
krastā”, „upes lejtecē”, „meža otrajā pusē”, „pie jūras”, „vairāku dienu
gājienā no mums”.
Jau no cilvēces pirmsākumiem cilšu savstarpējā sadzīvošana liecina par
izaicinoši naidīgu izturēšanos. Etnoloģija par to ir simtprocentīgi
pārliecināta. Svešajās etniskajās grupās netika saskatīta minimāla cilvēciskā
vērtība. Dominēja agresīva vēlēšanās iznīcināt svešos „puscilvēkus”,
„briesmoņus”, „suņus”, „nešķīsteņus”, „nelabos dzīvniekus”, „cilvēkēdājus”,
„asinssūcējus”, „cilvēkpērtiķus”. Speciālajā literatūrā ir nosaukti vēl citi
skaisti apzīmējumi „svešajiem”.
Tagad mēs dzīvojam pilnīgi savādākos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas
atsevišķos reģionos ir neapskaužami liels. Savukārt informāciju vienam par otru
nodrošina ne tikai tiešie kontakti, pasts un mediji, bet arī internets un
mobīlie telefoni. Taču vēsturiski pirmatnējais cilšu izolētības atavisms šodien
atbalsojas cilvēku attiecībās. Reliģiskajā, politiskajā, ekonomiskajā,
ideoloģiskajā konfrontācijā nav grūti saskatīt etniskās identitātes māniju.
Respektīvi, etniskās piederības pārspīlētu akcentēšanu saskaņā ar strikto
dalījumu „savējos” un „svešajos”.
Atavisms cilvēku attiecībās ir loģisks. Cilvēces vēsturē viena no vissenākajām
opozīcijām ir „savējais” - „svešais”. Tas ir viens no vissenākajiem arhetipiem
neiecietības stimulēšanā. Mūsdienās neiecietība ne reti ir tāda pati kā pirms
tūkstošiem gadu. Mūsdienās konstatējamais tolerances trūkums asociējas ar
pirmatnējo mežonību – intoleranci. XX gadsimta beigās ANO iniciētajām
tolerances kampaņām nav gandrīz nekādu rezultātu, un XXI gadsimtā tās vairs nav
modē vispār. Vārdus „tolerance”, „politkorektums”, „cilvēktiesības”,
„vispārcilvēciskās morālās vērtības” tagad visbiežāk lieto izsmejoši.
Etnisko nesaticību atspoguļo vēsturiskie teksti. Jau senajā Ēģiptē pastāvēja
demagoģija, retoriski apliecinot svešo etnosu mīlestību, bet reāli apkarojot
svešos etnosus. Šajā sakarā citē faraona Ehnatona vārdus, svešajiem novēlot
noslīkšanu: „Debesu Nīla – tā ir priekš svešām tautām”. Savukārt faraons
Jahmoss 1580.g.p.m.ē. esot teicis: „Kā saķēršos cīniņā, tā zarnas tiem
izlaidīšu! Es izglābšu Ēģipti, no troņa gāzīšu aziātus!”.
Senie grieķi izjuta cilvēku vienotību, taču svešās etniskās grupas
neuzskatīja par sev līdzvērtīgām. Turklāt ne visas ciltis tika uzskatītas par
cilvēku ciltīm.
Pirms mūsu ēras grieķu valodā par barbariem dēvēja „svešos”. Viņiem bija sava
valoda un savs dzīves veids. Taču atšķirības tika uzlūkotas kā nepilnības, un
vārdam „barbars” bija negatīva nozīme. Barbari asociējās ar nekulturālību,
necivilizētību, cilvēcisko nevērtību. Radās jēdziens „barbarisms”. Mūsdienās
angļu valodā vārds „barbarity” apzīmē ne tikai barbarismu, bet arī
necilvēcību un nežēlību.
Kolumba un pārējo ceļotāju ģeogrāfiskie atklājumi veicināja baumas par citu
kontinentu iemītnieku līdzību dzīvniekiem un puscilvēkiem. Romas pāvestam nācās
speciālā ediktā brīdināt eiropiešus - Amerikas indiāņi arī ir cilvēki. Bet tas
anglosakšiem nebija šķērslis Ziemeļamerikā iznīcināt gandrīz visus indiāņus.
Romas pāvestam paklausīgie spāņi un portugāļi Dienvidamerikā tā nedarīja.
Ļoti sena izcelsme ir mūsdienās sastopamajai negatīvajai attieksmei pret
migrantiem. Jau no senseniem laikiem cilvēkus, kuri atrāvās no savas etniskās
grupas un sāka dzīvot citur, pasludināja par nevēlamiem un nevērtīgiem
atkritējiem. Uz viņiem neattiecās likumi. Pret viņiem izturējās kā pret
nezvēriem un būtnēm bez dzimtas un zemes.
Plaši zināms ir šausmīgais fakts par asiņaino XX gadsimtu. Tajā notika
visnežēlīgākā un vismasveidāgākā cilvēku iznīcināšana. Eiropas reliģiskie kari
un Napoleona kari liekas humāni un niecīgi, salīdzinot ar XX gadsimta masveida
slepkavībām, pasaules karos kritušajiem miljoniem, holokausta un genocīda
upuriem.
Asiņainais XX gadsimts nepagāja secen latviešu tautai. Krievijas vēsturnieki
arhīvos ir noskaidrojuši, ka Padomju Savienībā 1937.-1938.g. tika nošauti 681
692 cilvēki, bet 1921.-1953.g. notiesāja 4 060 306 cilvēkus, cietumā un
nometnēs nonāca 2 634 397 cilvēki. Viņu vidū bija tūkstošiem latviešu.
Latviešu inteliģenci un lauku saimniecību īpašniekus būtiski skāra deportācijas
– sociālo un etnisko grupu voluntāra pārvietošana uz nomaļu dzīves teritoriju. Deportēšanas
antihumāno formu XVIII gs. ieviesa franči. Viņi to pārtrauca lietot XIX gs.
beigās. Toties padomju vara ļoti cienīja deportēšanas formu. PSRS vēsturē bija
intensīvas deportācijas vismaz četri periodi, sākot no 1928.gada līdz 1953. gadam.
Padomju Savienībā deportēja ļoti daudzas etniskās grupas: korejiešus, poļus,
somus, čigānus, vāciešus, armēņus, kurdus, bulgārus, irāņus, ķīniešus,
kalmikus, Krimas tatārus, moldāvus, grieķus. Internetā ir pieejams precīzs
uzskaitījums.
Tā, piemēram, 1941.gada augustā Maskavā tika pieņemts lēmums pārvietot 479 841
vācieti no Saratovas, Staļingradas apgabala, Vācu Pievolgas republikas uz
Sibīriju un Kazahstanu. No Latvijas 1941.g. naktī no 13. uz 14.jūniju deportēja
vairāk kā 15 000 cilvēkus, bet 1949.g. 25.-29. martā deportēja 42 149
cilvēkus.
XX gadsimta asiņaino konfliktu iemesli vēl nav pilnā mērā izprasti. Tiek
uzskatīts, ka mūsdienās labi pazīstamais nacionālisms un tā odiozā
koncentrācija nacismā ir kaut kas pilnīgi pretējs ļaužu etnosociālajām
nostādnēm līdz XVIII gadsimta otrajai pusei. Senāk valdīja priekšstats par
cilvēciskās dabas relatīvo vienādību un morālo stabilitāti. Ja arī pastāvēja
objektīvas atšķirības starp cilvēkiem, kultūrām, tautām, tad tomēr kopība bija
svarīgāka nekā atšķirības. Cilvēciskajā dabā par galveno vērtību uzskatīja
saprātu. Saprāts deva iespēju katram cilvēkam saskatīt patiesību. Visās dzīves
norisēs ir saskatāma patiesība, un patiesība ir visiem svarīga. Ja kāds
negribēja vai nespēja saskatīt patiesību, tad viņam palīdzēja saskatīt
patiesību. Varēja palīdzēt piespiedu kārtā. No tā nevairījās. Cilvēks pēc tam bija
pateicīgs par to, ka viņam palīdzēja saskatīt patiesību.
XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) saprāta universalitāte zaudēja aktualitāti. Tā
pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments,
cilvēku garīgais dzinējspēks. XX gadsimtā sociuma viena daļa (inteliģence)
vairs netiecās palīdzēt citiem saskatīt patiesību. Izglītības iestādes nevis
norādīja ceļu uz patiesību, bet sāka tirgot izglītības dokumentus.
Modē nāca sociālais darvinisms.
Austrumeiropā to visaktīvāk iemanījās sludināt tipisku „padomju cilvēku” bērni.
Pašlaik no viņiem viena dāma ir nolēmusi kļūt pasaules lielākās valsts
prezidente. Tas nekas, ka dāma šo valsti nesen nolāmāja „страна генетического
отребья”.
XX gadsimtā nacisti pirmie demonstratīvi atsacījās palīdzēt cilvēkiem iepazīt
patiesību. Nacistu konceptos cilvēku viena daļa vispār nav spējīga pacelties
līdz patiesības līmenim. Nacistu pārliecībā šī cilvēku daļa ir pilnīgi
nevērtīga un tāpēc iznīcināma.
Par latviešu tautai piespriesto nāves sodu pirmo reizi uzzināju 1991.gada
12.janvārī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Stokholmas vēsturnieka Kārļa
Kangera lekcijā. Viņš bija strādājis Vācijas arhīvos un lasījis dokumentus par
vāciešu plāniem. Vācieši pēc uzvaras II Pasaules karā latviešus paredzēja
iznīcināt kā nevērtīgu tautu.
Dieva lāsts uz latviešu tautu sāpīgi atsaucas ne tikai tajā ziņā, ka vienas
svešas tautas politiskā elite kādreiz histēriski rīstījās par latviešu tautas
nevērtību. Arī pašiem latviešiem ir sava vērtību skala attieksmē pret svešām
tautām. Tā tam ir jābūt, un tas ir normāli. Taču nenormāli ir šīs skalas
neprātīgie pavērsieni. Arī pašlaik tie ir sastopami. Tos nav iespējams
izskaidrot. Gribot negribot nākas atsaukties uz Dieva lāstu, latviešu vērtību
orientācijā iemudžinot neprātīgus pavērsienus.
Tā, piemēram, latvieši vāciešus neieredzēja daudzus gadsimtus. Iegansts nav
jāatgādina. Latvieši 1905.gadā nodedzināja gandrīz visas vāciešu pilis. Pēc LR
proklamēšanas latvieši tūlīt nacionalizēja vācu baronu īpašumus. Beigu beigās
Hitlers vāciešus aizvāca no Latvijas.
XX gadsimta vidū atkal izšļācās jauns iegansts neieredzēt vāciešus. 1941.gadā
vācieši okupēja Latviju un nepieļāva nekādas valstiski nacionālās patstāvības
izpausmes. Vācieši nerīkojās kā krievi, kuri
Latviju meistariski iekļāva PSRS sastāvā ar latviešu sirsniņu un rociņu masveida
atbalstu. Vēsturiskajā 5.augustā Maskavā latviešu tautas lūgumrakstu Latviju
uzņemt PSRS sastāvā Kirhenšteinam lika nolasīt latviešu valodā. Pirms svinīgās ceremonijas
krievi Kirhenšteinu kabrioletā vizināja pa Maskavas ielām LR armijas ģenerāļa
pavadībā. Tā laika kinohronikā ir redzami kabrioletā stāvoši braši kungi,
saņemot ziedus no ielas malā jūsmojošajām pilsētniecēm.
Vācu okupācijā nekas
tāds nebija iespējams. Vācieši rīkojās kā īsti okupanti. Kara
beigās vācieši sagrāva Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas ir latviešu vērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē līdz šai baltajai dienai. LCP darbojās
patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP vīri bija
par suverēnu LR, bet nevis ulmaņu un „veikalnieku” republiku. LCP atzina LR
tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa
nodevību.
Neskatoties uz visām vāciešu nodarītajām pārestībām un
briesmīgo lēmumu iznīcināt tautu, pēcpadomju gados latviešu
vairākums pret vāciešiem izturas nesalīdzināmi labāk nekā pret krieviem, kuri
latviešus izglāba no vāciešu ieplānotā genocīda – tautas iznīcināšanas.
Kā to izskaidrot? Vai tam ir iespējams racionāls izskaidrojums? Vai izskaidrojumā
ir jāņem vērā PSRS, PSKP, VDK, Krievijas, krievu, Putina regulārajās
nomelnošanas kampaņās iezombētā melnā viela? Vai nākas atsaukties uz latviešu
tradicionālo nepateicību, par ko žēlojās vācbaltu inteliģence? Vai ir korekti
salīdzināt „vācu laikus” un „padomju laikus”, ja „vācu laikos” vara bija tikai
vāciešu rokās, bet „padomju laikā” vara bija pamatā latviešu rokās? Vai
šodienas naidu pret krieviem nosaka sabiedrības psihiatriskais stāvoklis? Vai
vēsturiskos faktus traucē objektīvi novērtēt mentālā koma pēc kārtējās neveiksmes
izveidot cilvēkiem cienīgu valsti? Vai veģetēšanai krimināli oligarhiskā
zagšanas paradīzē ir patogēnisks raksturs, slimīgi pārņemot sociuma smadzenes
etniskās vērtības problemātikā? Vai kādam vēl nav skaidrs pēc 30 pēcpadomju
gadu ārprātīgās pieredzes, ka latviešu tautai vislielāko postu spēj nodarīt un
reāli ir nodarījuši paši latvieši?
Esmu pārliecināts, ka „nekļūdīga” atbilde ir tikai tiem atbaidoši kroplajiem antropoīdu
primātiem (grantiņiem & CO), kuri
vienmēr visā vaino ebrejus, krievus un faktiski ar savu šaušalīgo bezprātu
pasaules sabiedrībai pierāda nacistu lēmuma pamatotību.
*Par to
skat. iepriekšējās trijās esejās http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com un „Pietiek” (2.-3.eseju).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru