Latviešu
politiski organizatoriskās kaislības saglabā vēsturiski sākotnējo dinamismu.
Latviešiem nav apnicis veidot jaunas politiskās organizācijas. Dinamisms nav
tik liels kā „pirmajā” LR. Bet arī tagad, „otrajā” LR, nav pamata sūdzēties par
politisko organizāciju veidošanas mānijas apsīkumu. 2014.gada 5.maijā tika
dibināta partija „No sirds Latvijai”, 2014.gada 17.maijā tika dibināta „Jaunā
konservatīvā partija”, 2016.gada 3.maijā tika dibināta partija „KPV LV (Kam
pieder valsts)”, bet 2017.gada 26.augustā tika pietaisīta partija „Kustība
„Par!”.
Dinamisms
saglabājās arī kvalitātes ziņā; proti, dibināto partiju politiskās kompetences
un politiski konceptuālās platformas vērtības ziņā. Kvalitātes ziņā katra jaunā
partija demonstrē noteiktu dinamismu. Latviešu politiskā lietpratība, izpratne,
zināšanas nestāv uz vietas. Dinamisms nav apsīcis. Dinamismam (kustīgumam,
mainīgumam) ir regresīvs raksturs – kvalitāte kļūst arvien politiski (arī
intelektuāli un morāli) neadekvātāka. Katra jaunā partija apliecina politiskās
(arī intelektuālās un morālās) degradācijas dinamismu. Jauno politisko partiju
kustīgums, mainīgums (dinamisms) ir ar treknu mīnusa zīmi. Dinamisms ir tendēts
uz pagrimumu un nolaišanos politiskajā marasmā.
Abas 2014.gada
maijā dibinātās partijas ir visnelietīgākās politiskās organizācijas latviešu
tautas politiskajā vēsturē. Tās dibināja cilvēki, kuri pret LR ir pastrādājuši
ļoti smagus kriminālos pārkāpumus, ar savu bezdarbību valsts augstos amatos
atbalstot krimināli oligarhisko valsts iekārtu un tās noziedzniekus. Partijas
dibināja cilvēki, kuri par saviem noziegumiem mēreni tiesiskā valstī jau sen
sēdētu cietumā līdz mūža beigām, bet stingrā tiesiskā valstī jau sen būtu
sodīti ar nāves sodu. Bijušās Valsts kontrolieres Sudrabas un bordāniešu,
jurašu, strīķenu bandas politiskās aktivitātes ir ļoti drūma liecība iespējai LR
politikā darboties visriebīgākajiem neliešiem.
2016.gada 3.maijā
dibinātā partija ir saistīta ar radikālām antropoloģiskajām izmaiņām - t.s.
postcilvēku ģenēzi un postcilvēku iespējām mūsdienu sabiedrībā. Savukārt 2017.gada
26.augustā pietaisītā partija „Kustība „Par!” ir visdebilākā politiskā
organizācija latviešu tautas politiskajā vēsturē. Tai ir debils nosaukums un
debila programma. Pats par sevi ir saprotams, kāda ir šī pietaisījuma
dibinātāju cilvēciskā kvalitāte.
Jauno partiju
nosaukumi nepalīdz uztvert politisko orientāciju. Tas attiecās arī uz JKP.
Jēdziens „konservatīvā” neko nedod, jo ir epitets „jaunā”, kas visu saputro.
Nav skaidrs, vai runa ir par „jaunu konservatīvismu” jeb par „jauno”
konservatīvo partiju pretstatā „vecajai” konservatīvajai partijai.
Politisko
orientāciju nedaudz palīdz uztvert partiju programmas. Taču arī šajā segmentā
aina ir neskaidra. Piemēram, JKP programmā konservatīvisma politiski
konceptuālā platforma (tāda, kāda tā ir sastopama citās zemēs un atbilst
konservatīvisma filosofijai) neeksistē.
Jauno politisko
partiju programmās visskaidrāk ir uztverama Rietumu neoliberālisma ietekme.
Taču neoliberālisma filosofiskās, ekonomiskās, sociālās, ideoloģiskās nostādnes
jauno politisko partiju programmās tiek akceptētas, izmantotas, popularizētas
tikpat nekritiski un bezjēdzīgi kā savā laikā tika akceptētas, izmantotas,
popularizētas sociālisma nostādnes, nespējot uztvert un ņemt vērā konkrētās
vēsturiskās izmaiņas sabiedrībā, kā arī sabiedrības reālo reakciju saskarsmē ar
sociālisma nostādnēm. Respektīvi, jauno partiju programmās neoliberālisms ir
tikpat stagnatīvs un demagoģisks, cik padomju valstī stagnatīvs un demagoģisks
bija sociālisms. Tāds stāvoklis atbaidīja no sociālisma katru saprātīgi domājošo
cilvēku. Tas pats tagad notiek Latvijā ar Rietumu neoliberālismu, kuram nevar
būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs.
Protams, protams!
Neoliberālismam vispār nevar būt nekādas autoritātes saprātīgās smadzenēs ne
tikai Latvijā. Rietumu neoliberālisma politiskā, ekonomiskā filosofija un
ideoloģija tika noformēta aizvadītā gadsimta 80.-90.gados kā t.s. finansu
kapitālisma, praktiski – globālo finansu spekulantu - idejiskais izskaidrojums
un teorētiskais pamatojums. Rietumu neoliberālismam bija gudri jāiedveš
pasaules sabiedrībai, ka finansu kapitālam ir jābūt galvenajam kapitāla veidam,
valstis un tautas ir pasaules tirgus dalībnieces, tirgus likumi nosaka morāli
utt. Neoliberālisma antihumānā, merkantilistiskā, sociālā darvinisma būtība ir
vispārzināms fakts.
Rietumu neoliberālisma
lielākais nopelns ir drausmīgas sociālās un materiālās nevienlīdzības
nostiprināšana un palielināšana, kad planētas bagātības pieder apmēram tikai 1%
no planētas iedzīvotājiem. Neoliberālisma funkcija ir aizstāvēt 1% intereses,
pārējiem atļaujot tikt pašiem ar sevi galā bez jebkādas sociālās politikas
un jebkādām sociālajām programmām.
Rietumu finansu
spekulantu neoliberālisms nevēršas pret kriminālajām iniciatīvām. Ja vērstos,
tad LR krimināli oligarhiskā politiskā iekārta sen būtu aizslaucīta. Rietumu
neoliberālisms patiesībā ir dizainiski smalki noformēts kriminālās iniciatīvas
aizstāvis, novedot cilvēci līdz finansu krīzei un joprojām saglabājot
finansiālās katastrofas draudus.
Jauno politisko
partiju programmās neoliberālisms visšķebīgākais kļūst tad, kad programmu
autori sāk bubināt par „cilvēku” un „izglītību”. Neoliberālisma retoriskais
dizains visvairāk ir izčākstējis tik tikko minētajos aspektos. Tam, ko
neoliberālisms sola cilvēka un izglītības labā neviens sen vairs netic.
Rietumos faktiski neticēja jau tolaik, kad pie mums sociālisma retoriku
nomainīja neoliberālisma retorika (90.g. sākumā). Pie mums „perestroikas” posmā
un pēcpadomju dzīves pirmajā laikā zināma ticība varēja būt tiem iedzīvotājiem,
kuri tolaik vēl nesaskatīja krimināli oligarhiskās iekārtas veidošanos un
„prihvatizācijas” laupīšanas drausmīgās sekas. Ticība bija tiem, kuri cerēja turpmāk
dzīvot patiesi neatkarīgā, brīvā, demokrātiskā LR, bet nevis bijušo PSKP un VDK
darbinieku pārvaldītās Lielās Bandas „valstī” bez nacionālās suverenitātes, bez
savas naudas sistēmas, bez savas politiski patstāvīgās valdības. Saprotams,
tagad visi ir apjēguši, pie kā noveda it kā cerīgā un gaišā „perestroika”. Bet
cilvēki nevēlas izskatīties muļķi. Cilvēkiem piemīt instinkts neatzīties savā
naivitātē, iluzoriskumā, pašapmanā. Tāpēc liela daļa no viņiem turpina
atbalstīt krimināli oligarhisko iekārtu, Lielo Bandu. Tie, kuri nevēlas dzīvot
valstiskā mēslu bedrē, aizbrauc no Latvijas.
Rietumu
neoliberālismā tiek zombējoši sludināts, ka katrs cilvēks ir vērtība un var būt
maksimāli brīvs. Viņš var brīvi veidot savu dzīvi, bet tikai apjēdzot, ka dzīvē
vienmēr būs konkurence, kas ir „liberāli demokrātiskas” sabiedrības dārgums –
milzīga vērtība. Cilvēka attiecības ar pārējo sabiedrību realizējas kontrakta
veidā: kā nolīgums, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus. Cilvēks konkurences
kārtībā sniedz pakalpojumus citiem cilvēkiem; citi cilvēki konkurences kārtībā
viņam sniedz pakalpojumus.
Izglītība arī ir pakalpojums,
kuru cilvēks pērk priekš sevis. Izglītības iestādes cilvēkam pārdod
pakalpojumu. Rietumu liberālismā izglītības funkcija ir palīdzēt cilvēkam vienmēr
saglabāt formu konkurencē. Tāpēc ir mūžizglība. Tāpēc izglītība māca pelnīt
naudu, būt kreatīvam, piesaistīt investīcijas, taisīt karjeru. Neoliberālisma
izglītības pamatmērķis ir izaudzināt kvalificētu patērētāju.
Bet tagad, lūdzu,
padomāsim! Kurš šodienas Latvijā tic tādiem neoliberālistiskajiem apgalvojumiem
jauno partiju programmās kā „Katrs Latvijas
iedzīvotājs ir vērtība”, „Mēs esam par Latviju, kura
ir iespēja visiem”, „Mēs esam par brīvu cilvēku”?
Kurš nesmejas par neoliberālisma izcilo
viltību „Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai
par paša lēmumiem”? Tā ir tipiska neoliberālisma viltība, visu atbildību
uzveļot cilvēkam, atstājot viņu vienatnē ar sevi un no cilvēka dzīves izstumjot
valsts palīdzīgo lomu, sabiedrības palīdzīgo lomu, kultūras palīdzīgo lomu.
Kurš gribēs ticēt šādai neoliberālistiskajai
(turklāt vēl stilistiski kroplai) demagoģijai „Visplašākie sabiedrības slāņi ir
jāpārorientē no darba ņēmēju filozofijas uz uzņēmējdarbības un vērtību, kā arī
darbavietu radīšanas, tas ir, proaktīvas ekonomiskas darbības filozofiju”?
Pie mums (bijušajās sociālisma zemēs) nevar būt nekādas ticības
neoliberālisma tēzēm viena pasvītroti nopietna iemesla dēļ. Rietumu
valstīs tāds iemesls neeksistē.
Padomju iekārtā necienīja cilvēka izglītotību. Cilvēka izglītotībai principā
nebija nekādas vērtības. Ne morālās, ne materiālās. Masu komunikācijā visaugstākās
cilvēciskās kvalitātes etalons bija proletārietis ar septiņām klasēm. Padomju
iekārtā akadēmiķa alga nedrīkstēja būt lielāka par augstākās kategorijas
atslēdznieka, virpotāja algu. Droši var uzskatīt, ka padomju iekārtas sabrukuma
viens no latentajiem galvenajiem iemesliem bija plebejiski necienīgā attieksme
pret izglītotību. Padomju iekārtas stratēģiskais mērķis bija sociālisms un
sociālismam adekvāta cilvēka radīšana. Taču praktiski tika radīts cilvēks bez
izglītotības, cilvēks bez ticības izglītotības morālajai un materiālajai
vērtībai. Tika radīts cilvēks, kurš neticēja viņa izglītotības perspektīvām
dzīvē. Kā labi zināms, valstij bez izglītotības cieņas nevar būt nekādas
nākotnes. ASV ir varena valsts tāpēc, ka šajā valstī ļoti ciena izglītotību.
Un, lūk, pēcpadomju Latvijā nekas nav mainījies. Izglītota cilvēka
sociālā vērtība nav mainījusies, bet gan pasliktinājusies. Pēcpadomju
politiskajā iekārtā nāca klāt jauns „aspekts”; proti, dzīves varoņi kļuva
parvēniji un krimināli tipi ar dažām ziemām skolā. Pēcpadomju politiskajā
iekārtā fiziskais darbs atkal tiek dāsnāk atalgots nekā garīgais darbs ar
augstu izglītotību. Profesora alga LR privātajās izglītības biznesa firmās ir
krietni mazāka nekā šofera, celtnieka alga. Skaidrs, kāpēc LR jau ir
piedzīvojusi PSRS likteni – valsts krahu. Krimināli oligarhiskā iekārtā
neoliberālisma skaistie apvārdojumi par „cilvēku” un „izglītību” ir ļoti
smieklīgi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru