Stagnantais šarlatāns

    Sastopami divi skaisti un šajā Saulē aktuāli svešvārdi – stagnāts un stagnants. Burtu ziņā līdzība liela, taču katram vārdam ir sava nozīme.

   Stagnāts ir cilvēks, kas turas pie vecās kārtības. Stagnāts parasti ir novecojušu parādību un lietu spītīgs un neiecietīgs fans. Vārds „stagnāts” var būt sinonīms vārdam „konservatīvs”. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks tiecas uz ko novecojušos, un viņam ir skeptiska nostāja pret jaunievedumiem. Stagnāts tāpat kā konservatīvs cilvēks izvairās no galējībām un neatbalsta straujas pārmaiņas. Stagnātā ir konservatīvs gars, taču stagnātā ir dzīvība. Ja labi pacenšas, tad beigu beigās stagnātu var izkustināt pārmaiņām.

   To nevar izdarīt ar stagnantu. Stagnants ir cilvēks, kas ir savā attīstībā apstājies un nav izkustināms pārmaiņām. Stagnants ir cilvēks stagnācijas stāvoklī – apstājies un sastindzis zināmā pozīcijā. Stagnantā nav dzīvības. Nav spītības un neiecietības. Stagnants ir sastindzis uz visiem laikiem, un nav jēgas viņu censties izkustināt pārmaiņām. Stagnants paliks stagnācijas stāvoklī līdz aiziešanai viņā Saulē.

   Šajā esejā ir gods tikties ar stagnantu šarlatānu – nelietpratēju, kas, izmantodams cilvēku uzticību, nezināšanu, nesagatavotību, sevi pasniedz kā lielu speciālistu, kaut gan patiesībā ir blēdis un krāpnieks. Tiekamies ar šarlatānu, kura šarlatānisms atrodas stagnācijas stāvoklī un tā pārvarēšanā nekas nelīdz. Nelīdz ne pēriens pie baznīcas baznīcēnu klātbūtnē, ne publisks nosodījums medijos, ne valsts institūcijas noraidījums. Stagnanta šarlatānisma kupri varēs iztaisnot vienīgi kaps. Šajā gadījumā tik tikko minētā cilvēces pieredzē argumentētā senā paruna ir ļoti piemērota.

   Latviešu garīgās kultūras ārēs pašlaik ir šarlatāniskās brīvdomības uzplaukums. Ideoloģiskā brīvība un neoliberālisma izslavētais uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālisms sagādā jauku priekšrocību izbaudīt to, ko vēl nesen bija liegts izbaudīt. Padomju laikā šarlatānisms bija sastopams. Bet tas bija sastopams žogmales krūmos, bēniņu vistumšākajā stūrī, čukstus un ar kauna apziņu. Vakarpusē šarlatānims sprēgāja kolhozu mehaniskajās darbnīcās un garāžās, kad pudelēs radošā dzira jau labu laiku vairs nebija sākotnējā līmenī un vīri bija radoši nobrieduši apspriest Piena Ceļa sistēmu un zvaigžņu sistēmas ārpus Galaktikas rietumvalstu starptautiskās politikas un PSRS ārpolitikas kontekstā. Masu komunikācijā, izglītībā, zinātnē šarlatānismam bija priekšā necauršaujama tērauda „ķieģelis”.

   Brīvvalstī „ķieģelis” ir novākts. Patiesība neeksistē, un (kā tādās reizēs saka) „zārks nevar palikt tukšs”. Ja patiesība neeksistē, tad tās vietā tūlīt ielavās šarlatānisms. Tas notiek ātri un to nav grūti izdarīt ar dzimtcilvēku instinktiem un mentalitāti apdāvinātā inteliģencē. Tagad šarlatāns var būt zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis. Tagad „sabiedrībā atpazīstamus” šarlatānus aicina uz TV pārraidēm un intervē digitālo mediju jaunkundzes. Tagad šarlatāniem ir plašas iespējas gražīgi plandīties humanitārajās un sociālajās zinātnēs, kur aktīvi plandās arī šīs esejas galvenais varonis – stagnantais šarlatāns.

   Esejas stagnantais šarlatāns ir „LU vadībzinātņu doktors” Andrejs Mūrnieks. Jau viņa tituls ir šarlatānisms un asociatīvi atgādina pūķi ar trim galvām.

   Pirmā galva ir nesaprotamā norāde „LU”. Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja Andreja kungs pie datora tup mājās, tad viņš vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai pie datora LU telpās.

   Otrā galva ir tas, ka Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš iemanījās iegūt (nopirkt?) „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”, kā to cilvēcei piedāvā universitātes attiecīgā programma.

   Trešā galva ir pats salikums „vadībzinātņu doktors”. Tas ir ārprātīgs šarlatānisms. Zinātne vārdā „vadībzinātne” neeksistē! Zinātņu doktors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne. Tādējādi Mūrnieka kungs ir šarlatānisma doktors.

   Par titula kroplību agrāk tika publiski norādīts.* Tomēr Mūrnieka kungs nav reaģējis, un 2017.gada 24.augustā „Delfos” lasāma viņa „versija” ar kroplo titulu „LU vadībzinātņu doktors”.

   Kāpēc šarlatānisma doktors nereaģēja? Kāpēc viņam patīk saglabāt savā titulā šarlatānismu?

   Domājams, iemesls ir ne tikai Mūrnieka apziņas stagnantais raksturs. Iemesls ir arī šarlatānisma uzplaukums. Viņš nav vienīgais šarlatāns. Šarlatānismam ir masu vēriens. Tādā periodā daudzi nebaidās teikt, ka „balts” nav „balts” un „melns” nav „melns”, bet „balts” ir „melns” un „melns” ir „balts”. Tādā periodā ir iespējamas visdažādākās novirzes no veselā saprāta. Tādā periodā ir iespējams mierīgi pateikt, ka „vadībzinātne” ir zinātne un maldās tie, kuri tam netic un atsaucās uz zinātņu klasifikāciju ārzemēs. Vajadzības gadījumā LU nebūs grūti izveidot „autoritatīvu komisiju”, kura „vadībzinātni” pasludinās par zinātni. Universitātei nav jākaunās par šarlatānismu, jo LR eksistē valstiskais šarlatānisms un politiskais šarlatānisms, tautai iestāstot, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”. Kā zināms, parlamenta komisija „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai cenšas pierādīt, ka LR ir laba valsts, bet nevis krimināli oligarhiska valsts. Un tas ir tas pats, ka „melns” nav „melns”, bet „melns” ir „balts”.

   Mūrnieka kunga šarlatānisms sociāli visbīstamākais ir viņa maniakālajā tieksmē izplatīt kroplu viedokli par kultūru. Savu kroplo viedokli viņš apsēsti un agresīvi vispirms centās uzspiest Izglītības un zinātnes ministrijai, kura gatavoja normatīvos materiālus jaunajam mācību priekšmetam „Kulturoloģija”. Ministrija stagnantā šarlatāna kroplības noraidīja. Mūrnieks sacerēja vairākas denunciācijas, atsaucās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Par laimi ministrija izturēja nekauņas spiedienu un dokumentos apstiprināja zinātniski pareizo kultūras definīciju. Taču ministrija nevar kļūt ķēdes suns, kura pienākums būtu nekaunīgajam šarlatānam neļaut maldināt sabiedrību un viņu turēt miljoniem kilometru attālumā no izglītības un zinātnes. Vēl mazāk ministrija spēj apvaldīt šarlatānisma kāri vietējā publikā. Mūrnieka kungs to prasmīgi izmanto un latviešu lasītājus joprojām regulāri iepriecina ar kaut ko šarlatānisku par kultūru.

   Tā tas atkal ir minētajā „versijā” portālā „Delfi”. Daudzu zinātņu doktors raksta: „Turpmāk tekstā ar jēdzienu "kultūra" sapratīsim "augsto kultūru" jeb kultūru ar lielo burtu – tas nozīmē: vērtības un augstākos ideālus, kas vieno cilvēkus kādā sabiedrībā, nevis masu kultūru”.

   Skan šarmanti. Taču šarlatāniski maldinoši. Citētajā teikumā ir vairākkārtēja krāpšana. Daudzi patiešām var nodomāt, ka kultūra ir „augstā kultūra” + „masu kultūra”. Var nodomāt, ka „augstā kultūra” patiešām ir tikai „vērtības un augsti ideāli”. Daudzi iedomāsies, ka tikai „augstā kultūra” „vieno cilvēkus kādā sabiedrībā” un „masu kultūra” to neprot izdarīt.

   Protams, būs arī tādi lasītāji, kuri tūlīt konstatēs „Kādas muļķības!”. Kultūra nav tikai dziedāšana un dancošana. Kuram tas vēl nav skaidrs?

   Latvijas vidusskolu absolventi ir apguvuši mācību priekšmetu „Kulturoloģija”. Šarlatāns nespēj viņus apmuļķot. Viņš var apmuļķot vienīgi tos, kuri nav mācījušies vidusskolā jeb ir mācījušies, studējuši, bet nav pievērsuši uzmanību tam, kā nopietnās aprindās kopš XX gs. otrās puses definē kultūru un kā jēdzienu „kultūra” mūsdienās pieklājas lietot izglītotam cilvēkam. Normāls zinātņu doktors to ņemtu vērā un nemaldinātu publiku. Uz stagnantu tas neattiecas. Stagnants tāpēc ir stagnants, ka nespēj mainīties un pārtraukt gazificēt tautu ar šarlatānismu. Vidusskolu apsolventi zina, ka kultūra nebūt nav kaut kādas augstās kultūras un masu kultūras summa. Viņi zina, ka kultūra nav tikai vērtības un ideāli. Tāpat viņi zina, ka ne tikai t.s. augstās kultūras vērtības un ideāli saliedē sociumu. Vidusskolēni atcerās definīciju: „Kultūra ir tas viss, kas ir cilvēka radīts un atrodas starp cilvēku un dabu”.  

   Principā nekā sarežģīta modernajā definīcijā nav. Saskaņā ar šo moderno definīciju cilvēka dzīves vide ir ne tikai daba, bet arī kultūra. Kultūra ir “otrā daba” – cilvēka radītā daba, bez kuras nav iespējama cilvēka pastāvēšana. Definīcija var sarežģīt dzīvi tikai ākstiem, kuri grib eleganti (priekš muļķiem) murgot par „augsto kultūru”, „masu kultūru”, „kultūru ar lielo burtu”, „elitāro kultūru”, koķetēriski čivināt „kultūra ir seks un svaigs gaiss”, medijos priecāties par „kultūras gardēžiem”, „kultūras baudītājiem”, „kultūras nozarēm”, gaišredzīgo „kultūru kā Pasaules durvju vires” u.tml.

   Daudzu zinātņu doktors Mūrnieks „versijā” raksta: „[..]kultūra attīsta brīvdomību, jo ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”. Atkal jāsaka: skan šarmanti, taču šarlatāniski maldinoši.

   Ar jēdzienu „brīvdomība” ir jāapietās piesardzīgi. Īsti zinātnieki to atceras. Jēdzienu „brīvdomība” Rietumu civilizācijā parasti lieto saistībā ar reliģiju, pieprasot reliģisko dogmu racionālu interpretāciju. Brīvdomība iederās diskursā par masoniem, raksturojot viņu („farmasonu”) attieksmi pret prāta nepieciešamību un prāta brīvību. Ļoti bieži jēdzienam „brīvdomība” ir negatīva konotācija. Respektīvi, negatīva emocionālā, stilistiskā nokrāsa. Par brīvdomātājiem tradicionāli apsaukājam tos, kuru viedoklis smieklīgi atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Arī šarlatāni ir brīvdomātāji – intelektuāli neadekvātas informācijas izplatītāji. Interneta komentāros rosās tikai brīvdomātāji. Brīvdomība ir māsa anarhismam, kognitīvajam haosam. Mūsdienās brīvdomība ir māsa neoliberālisma uztieptajam uzskatu, zināšanu, viedokļu plurālismam.

   Tikai padumjš cilvēks var teikt, ka „kultūra attīsta brīvdomību”. Ja arī kultūra attīsta brīvdomību, tad ar to nedrīkst lepoties, un tā ir slikta kultūra. Jebkurā gadījumā brīvdomība nav kultūras konstruktīvs dzinējspēks, bet gan ir kultūras malēja parādība, margināli atsaucoties uz sociumu. Latviešu dzīve (kultūra) tagad būtu ievērojami jēdzīgāka, ja to nemaitātu neoliberālisma un postmodernisma brīvdomība un tās dullie pašmāju brīvdomātāji.

   Mūrnieka teiktais „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi” nav saprotams. Šo neskaidro frāzi varētu atstāt bez ievērības, ja tā neattiektos uz mūsu dārgo jēdzienu „kultūra”.

   Ko Mūrnieka kungs gribēja uzsvērt? Kas „ļauj iepazīt dažādu sabiedrību pagātnes pieredzi”? Vai to ļauj kultūra jeb to ļauj kultūras attīstītā brīvdomība?

   Ja to ļauj kultūra, tad tas ir daļēji pareizi. Kultūra patiešām stimulē iepazīt pagātnes mantojumu. Bet diemžēl ne katra kultūra. Postmodernisma laikmeta kultūra, kura tagad negatīvi atsaucas uz latviešu kultūru, pret pagātnes mantojumu izturās ļoti noliedzoši. Postmodernismam nav vajadzīga „dažādu sabiedrību pagātnes pieredze”.

   Ja to ļauj brīvdomība, tad tādā gadījumā komentāri ir lieki. Brīvdomība nekad nav kāra uz citu cilvēku domām („pagātnes pieredzi”). Brīvdomības mērķis ir izstrādāt savu domu. Brīvdomības būtība ir fetišizēta oriģinalitāte. Brīvdomībā ir tikai viena prioritāte – sava brīvā un no citām domām pilnīgi neatkarīgā doma.

   Šarlatānisma daudzzinātņu doktors Mūrnieks nav aizmirsis ministrijas nodarīto pārestību. „Versijā” viņš atriebjas ministrijai. Par to liecina teikumi: „Vēl paliek kādreiz populārā kultūras vēsture jeb kulturoloģija. Bet pirmais solis tās ietekmes mazināšanā jau noticis pirms dažiem gadiem, kad izdevās no šī mācību priekšmeta gandrīz pilnībā izskaust visu vēsturisko, pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju un – pie reizes – samazinot tam stundu skaitu”. Šajos teikumos šarlatānisms pašapmierināti plunčājas. Stagnants virtuozi demonstrē stagnācijas potenciālu.

   LR skolās „kādreiz populārā kultūras vēsture” visbiežāk bija atkarīga no pasniedzēja sagatavotības, lietpratības, zināšanu plašuma, izpratnes par izglītības mērķiem, viņam ērti pieejamās literatūras. Protams, galvenokārt mācīja pasaules kultūras vēsturi, jo padomju laikā par to bija izdotas daudzas grāmatas. Vismazāk mācīja par latviešu kultūru. Visbiežāk līdz latviešu kultūrai nemaz netika, jo atvēlētais stundu skaits tika veltīts senās Ēģiptes un Amerikas indiāņu kultūrai, kā arī, protams, antīkajai kultūrai. Netika līdz viduslaikiem, kad var sākt iztirzāt jaunās latviešu tautas kultūru. Rezultātā skolēnus mācīja atšķirt faraonu Ptahtu, Horu, Gebsu no faraoniem Nuta, Tota, Seta. Vēl mācīja ielāgot, kāpēc inki kļuva par acteku kultūras un maiju kultūras mantiniekiem. Bija arī tādi skolotāji, kuri iemācīja to, ka latvieši ir cēlušies no inkiem...

   Vienādojums „kultūras vēsture jeb kulturoloģija” un paskaidrojums „pārsaucot kultūras vēsturi par kulturoloģiju” ir nelietīgi meli. Kulturoloģija nav tas pats, kas kultūras vēsture. Tāpat nekas netika pārsaukts. Ministrija veica pārkārtojumus atbilstoši zinātnes jaunākajiem sasniegumiem un atbilstoši mūsdienu dzīves prasībām. Mācību priekšmeta „Kulturoloģija” ieviešana ir viens no gaišākajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā. Kulturoloģija ir jauna pakāpe zinātnē, kultūras izziņā, un kulturoloģiskās zināšanas ir vingrs spēks un neatsverams palīgs cilvēkam orientēties dzīvē. Vispirms un galvenokārt kulturoloģija palīdz saprast, kā funkcionē kultūra, kādas ir kultūras likumsakarības, kāda loma tagadnes kultūrā ir pagātnes mantojumam, kādā veidā kultūra attīstās un ar kādiem līdzekļiem var veicināt cilvēkiem  labvēlīgu kultūras virzību.  Katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju. Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu.

   Neapšaubāmi, „Kulturoloģija” no skolotājiem prasīja jaunas zināšanas un jaunu pieeju kultūrai, kultūras teorijai, kultūras vēsturei, kultūras filosofijai, kultūras socioloģijai. Bet nekas jauns un negaidīts nenotika. Jauna pakāpe zinātnē vienmēr nosaka jaunu pakāpi izglītībā. Ja izglītība neņem vērā jauno pakāpi zinātnē, tad tā zaudē vērtību un nevērtīgus padara savus „klientus” – jaunatni, visu tautu.

   „Kulturoloģijas” ieviešanā nekas jauns un negaidīts nebija arī izglītības kadru jomā. Stagnātu un stagnantu pretestība bija prognozējama. Vienmēr ir bijusi pretestība novitātēm kultūrā. Bet ne vienmēr šīs pretestības miesassargs ir šarlatānisms. Tas ir iespējams vienīgi šarlatāniskas brīvdomības uzplaukuma periodā.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/tris_akademiskas_evergelibas_jeb_azi_par_darzniekiem