Eksperimentālā idiotija

  Pret bezjēdzību un muļķību, svešvārdā – idiotiju, ir jāizturās kā pret radošo procesu. Idiotijas paraugi ir radošā procesa iznākums. Idiotija ir pakļauta tiem visiem nosacījumiem, kuriem ir pakļauti citi radošie procesi, teiksim, mākslā, literatūrā, zinātnē, filosofijā.

   Visiem radošajiem procesiem piemīt tāda īpašība kā izdomas bezgalība. Radošajos procesos izdoma nepazīst ierobežojumus un nekad neapstājās kaut kādā galapunktā. Arī idiotija nepazīst izdomas ierobežojumus un visu laiku demonstrē izdomas neizsmeļamību.

   2017.gada septembra vidū portāla „Delfi” lasītāji varēja sastapties ar diviem radoši svaigiem bezjēdzīgiem risinājumiem. Katram no tiem ir savs saturs, taču abiem risinājumiem iederas kopīgs apzīmējums – eksperimentālā idiotija.

   15. septembrī „Delfos” ievietoja tekstu ar virsrakstu „Lai nodokļu reforma dotu vēlamo rezultātu, to vajadzēja gatavot kādus trīs gadus, pauž eksperts”. Teksta autors ir LETA, un publikācijas pamatā ir intervija ar Latvijas Nodokļu konsultantu asociācijas valdes locekli Aini Dābolu.

   Viņš vēršas pret sasteigtību nodokļu reformas gatavošanā. Dābola kungs ir eksperts nodokļu politikā un nodokļu likumdošanā, tāpēc lieliski zina par nodokļu reformēšanas pieredzi mūsdienu pasaulē. Dābola kungs nebaidās skaļi apliecināt savu kredo: „Tāpēc esmu par to, ka nodokļu reforma ir jāizstrādā vismaz vairākus gadus, lai modelētu maksimāli daudz situāciju, un izlemtu, kā tajās piemērot jaunos likumus”. Acīmredzot tas ir pamatots uzskats un nākas priecāties par eksperta drosmi neslēpt savu profesionālo pārliecību.

   Viss būtu labi, ja Dābola kungs būtu konsekventi drosmīgs un drosmīgi vērtētu valdības pieļautās aplamības nodokļu reformas izstrādāšanā. Diemžēl viņa bezprincipialitāte, pasīvi pakļaujoties valdošajai kārtībai un pielāgojoties noteiktām prasībām, nekādi nav atbalstāma.

   Dābola kungs intervijā saka: „Es biju klāt, kad bija tikšanās ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu, un viņa sacīja, ka ilgāk vilcināt vairs nevar, jo priekšā ir vēlēšanas. Turklāt, pēc viņas teiktā, ir virkne Eiropas Komisijas prasību un citi iemesli, kuru dēļ tas viss jāpaspēj šogad. Iespējams, ka viņai ir taisnība. Taču, ja reforma tiktu izstrādāta rūpīgāk, tad arī efekts būtu labāks”.

   Ministrei noteikti nav taisnība. Dabola kungam nekādā ziņā nevajadzēja samierināties ar ministres „iespējamo taisnību”. Faktiski ministres „argumenti” ir muļķīgi un nacionāli nelietīgi argumenti. Nodokļu politika un nodokļu likumdošana ir viens no sabiedrības eksistenciāli svarīgākajiem jautājumiem. Ekonomiski neattīstītā, nabadzīgā zemē ar strauji novecojošu un izmirstošu iedzīvotāju kontingentu nodokļi kļūst tautas Dāmokla zobens. Tāpēc valdībai pret nodokļu sfēru ir jāizturās īpaši vērīgi. Eksperimenti nav pieļaujami.

   Pie tam Dābola kungam neklājās tik viegli samierināties arī tādēļ, ka ministres „argumentos” atspoguļojās LR varas kliķes tipiski aprobežotā un noziedzīgā pieeja visus 27 gadus. Pirmkārt, viss tiek darīts priekš „vēlēšanām”. Otrkārt, viss tiek darīts, izpildot „Eiropas” pavēles. Turklāt valdošās kliķes kadru aprobežotība ir tik milzīga, ka viņi pat nespēj sevi kontrolēt un izpļāpājās par savas valstiski noziedzīgās darbības motīviem.

   Bet ir vēl viens tipisks moments; proti, varas inteliģences atbalsts valstiskajiem noziegumiem. Dābola kungs nerunā skaidru valodu, bet saka „Iespējams, ka viņai ir taisnība”. Tātad netiek atklāti nosodīta, bet tiek relatīvi attaisnota bezjēdzīgā pieeja un valstiski noziedzīgā darbība. Ja tā pie mums nebūtu ikdienišķa nelaime, tad varas sievas un varas vīri uzvestos savādāk. Idiotiskums un valstiskā noziedzība būtu reta parādība un varbūt pavisam izzustu, kas nekādi nav iespējams varas inteliģences riebīgā konformisma apstākļos.

   Dienu vēlāk, 16.septembrī, „Delfos” ievietoja „Eco Baltia vide” direktora Jāņa Aizbalta „versiju” ar virsrakstu „Pašvaldību iesaistīšanās biznesā – dārgs eksperiments nodokļu maksātājiem un tirgus kropļošana”.

   Tātad arī šajā tekstā ir runa par eksperimentiem ar nodokļiem un nodokļu maksātājiem. Tāpat publikācijas virsraksts liecina par valstiski politisko bezjēdzību – pašvaldību māniju nodarboties ar biznesu un tādējādi kropļot ekonomisko darbību („tirgu”).

   Par nelaimi atkal tiekamies ar varas inteliģences, konkrēti Aizbalta kunga, konformismu. Viņš par „eksperimentu” nosauc pašvaldību noziegumus. Ne velti šīs esejas pirmās rindkopas vajadzēja veltīt idiotijas radošās izdomas bezgalībai. Aizbalta kungs apliecina, ka idiotija nepazīst izdomas ierobežojumus. Viņa izdoma noziegumus nosaukt par eksperimentu ir oriģināls risinājums.

   Aizbalta kungam varam būt vienīgi pateicīgi par centieniem pievērst uzmanību pašvaldību funkciju bezjēdzīgajā izpratnē un, galvenais, valsts augstāko instanču nespējā (nesaprašanā, negribēšanā) pārtraukt pašvaldību nelietības. Aizbalta kungs pievērš uzmanību LR varas struktūru nekompetencei un kroplībām valsts pārvaldīšanā. Viņš raksta: „Par spīti tam, ka Konkurences padome un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) jau gadiem asi kritizē pašvaldību iesaistīšanos privātajā biznesā, ir vietvaras, kuras to dara – ignorējot gan iedzīvotāju intereses, gan uzraugošo institūciju aizrādījumus”. Saprotams, jau sen vajadzēja stingri iejaukties valdībai un pielikt punktu pašvaldību biznesam, kas nodara ļaunumu iedzīvotājiem.

   Diskurss par pašvaldību biznesu atklāj bezjēdzību valsts konstitūcijas līmenī. Satversmē nekas nav teikts par pašvaldībām. Tādējādi LR valstiskumā trūkst ļoti svarīgs tiesiski normatīvais materiāls, ko sniedz pašvaldību teorija, kura Rietumu civilizācijā eksistē kopš XIX gadsimta. Stulbās preambulas vietā Satversmē vajadzēja iekļaut nodaļu par pašvaldībām, lai apturētu eksperimentālo idiotiju.