Sarkano parvēniju spožums un posts

   

      Rietumu kultūrā populārais salikums „spožums un posts” sākās ar kurtizānēm – pērkamām elegantām sievietēm, kurām ir labvēļi augstākajā sabiedrībā. Romānu „Kurtizāņu spožums un posts” Balzaks pabeidza rakstīt 1847.gadā.

   Romānam ir jocīgs liktenis. Tā vien liekas, ka cilvēkus visvairāk ir piesaistījuši romāna nosaukumā izvēlētie vārdi „spožums un posts”, bet nevis daiļdarba saturs. Līdz mūsdienām intriģējoši kontrastējošais salikums „spožums” + „posts” ir plaši izmantots visdažādākajos tematiskajos pavērsienos bez jebkādas saistības ar Balzaku un kurtizānēm. Sastopamas publikācijas par impēriju un imperatoru „spožumu un postu”, par neģēru migrantu un čigānu „spožumu un postu” Rietumeiropas valstīs. „Spožums un posts” parādās ne tikai publicistikā, satīrās, sociālajā filosofijā, žurnālistikā, bet arī reklāmā, ideoloģiskajos saukļos, politisko partiju deklarācijās.

   Mūsdienu latviešu aprindās šīs esejas virsraksts nav oriģināls virsraksts. Mūsdienu latvieši jau ir tikušies ar „Liepājas spožumu un postu”, „nodokļu reformas spožumu un postu”, „privātīpašuma spožumu un postu”, „cilvēka dzīves spožumu un postu”, „ģimenes spožumu un postu”, „Šengenas zonas spožumu un postu” un vēl daudziem citiem „spožumiem un postiem”.

   Mūsdienu latvieši vienīgi nav tikušies (uzdrošinos apgalvot) ar sarkano parvēniju „spožumu un postu”. Jēdziens „sarkanie parvēniji” ir jauns jēdziens.

   Saprotams, dzīvē ir daudzas nesaderīgas parādības ar īpaši sarežģītu notikumu samezglojumu. Dzīvē bieži „spožums” virzās paralēli ar „postu” vai noslēdzās ar „postu”. Tas pilnā mērā attiecās uz sarkanajiem parvēnijiem. Sarkanie parvēniji joprojām oficiāli izbauda „spožumu”. Tā tas turpinās, neskatoties uz sarkano parvēniju nodarīto kolosālo „postu” daudzām tautām. Sarkanie parvēniji ir „posts” tai cilvēku daļai, kurai nav pieņemami amorāli izvirsti un sociāli izvirsti dzīves apstākļi. Sarkano parvēniju „posta” beigas pašlaik nav prognozējamas. Sarkano parvēniju triumfs saglabājās, un viņi var nelikties ne zinis par tiem cilvēkiem, kuriem viņi ir „posts”.

   Par sarkanajiem parvēnijiem visplašākajā nozīmē saucu kapitālisma sociālo novāciju proletariātu – Jauno laiku iedzīvotāju visapjomīgāko slāni, kura pārstāvjiem nav zemes īpašumu, kapitāla, ražošanas līdzekļu un galvenais iztikas avots ir algots darbs. Taču tā ir apzīmējuma „sarkanie parvēniji” visplašākā nozīme. Apzīmējuma funkcija ir palīdzēt saprast sarkano parvēniju sociālo izcelsmi.

   Faktiski par sarkanajiem parvēnijiem nesaucu katru proletārieti, bet tikai tos proletāriešus, kuri ir atrāvušies no savām proletāriskajām saknēm un kļuvuši menedžeri. Vārdu sakot, kļuvuši priekšnieki, un katrā ziņā viņu karjera ir parvēniju karjera. Viņi principā ir iznireļi, jo iekļuvuši menedžeru kastā nepelnīti - bez izglītības, vadītāja dotībām, prasmes strādāt ar cilvēkiem, spējas stratēģiski domāt, bez prāta un goda.   

   Bet arī tas vēl nav viss. Par sarkanajiem parvēnijiem saucu tikai PSRS perioda un pēcpadomju perioda parvēnijus. Viņiem piestāv epitets „sarkanie” – sociālisma simboliskā krāsa. Tādējādi sarkanie parvēniji ir partijas sekretāri un komjaunatnes sekretāri, dažāda līmeņa partijas struktūru un padomju iestāžu bossi, kuriem ir proletāriskā izcelsme. Savukārt pēcpadomju laikā sarkano parvēniju statuss pienākās „prihvatizācijas” laupītājiem, „miljonāriem”, „politiķiem”, „deputātiem” un visiem tiem iznireļiem, kuru prātam un sirdij adekvāta ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta ar noziegumu brīvību. Padomju parvēniju un pēcpadomju parvēniju centrālais kritērijs ir noziedzība pret tautu un valsti.

   Sarkano parvēniju tēma Rietumu civilizācijā ir viena no vismelnākajām tēmām. Ar šo tēmu var konkurēt tikai nacisma tēma un holokausta tēma. Sarkano parvēniju tēma attiecas uz tautas masu morāli psiholoģisko dabu, cilvēciskuma mēru, cilvēku savstarpējām attiecībām, politisko apziņu, tikumisko apziņu. Respektīvi, attiecās uz cilvēku visdziļāko garīgo satvaru, par kuru nav pieņemts atklāti un objektīvi izteikties. Sarkanie parvēniji cilvēka evolūciju raksturo no sliktās puses. Sarkanie parvēniji ir cilvēces kauna traips un cilvēces bendes.

   Saprotams, šī vismelnākā tēma neattiecas tikai uz PSRS, LPSR, LR, kā arī neattiecas tikai uz eiropeīdiem. Īstenībā visas cilvēces mērogā sarkanie parvēniji negaidīti un nežēlīgi atklāja, kādus briesmu darbus var sagaidīt no proletāriskās izcelsmes indivīdiem.   

   Parvēniju līdzdalība menedžmentā ir bijusi visos laikmetos. Parvēniji ir bijuši Romas impērijas valdnieki. Tomēr gadu tūkstošiem ilgi Rietumeiropas sociuma acīs parvēniji vienmēr palika parvēniji. Viņi to zināja un bija spiesti samierināties ar sociuma vīpsnājošo attieksmi. Sociums prata parvēnijus nolikt pienācīgā vietā. Parvēniji masveidā nekļuva dzīves saimnieki.

   Viss drausmīgi izmainījās XX gadsimtā, kad Austrumeiropā sarkano parvēniju darbība izvērtās asiņainā akcijā pret sociuma labāko daļu. PSRS sarkanie parvēniji fiziski iznīcināja sabiedrības vērtīgāko daļu – aristokrātiju, buržuāziju, zinātniekus, garīdzniekus, māksliniekus, pedagogus. Sarkanie parvēniji kļuva dzīves noteicēji iedzīvotāju simtiem miljonu lielās valstīs.

   Sarkano parvēniju briesmu darbiem ir grotesks (negaidīti kontrastains) efekts, jo apmēram 150 gadus Rietumu civilizācijā proletariātam tika dziedātas slavas dziesmas. Kopš XIX gs. pirmās puses Rietumu civilizācijā proletariāts tika pasniegts kā cilvēces priekšpulks un garīgi vērtīgākā sabiedrības daļa. Grūti bija iedomāties, ka proletāriski plebejiskie un lumpeniskie indivīdi ir potenciāli nezvēri, potenciāli genocīda fani, potenciāli laupītāji, nacionālie nodevēji. Proletariāts tika uzlūkots kā cilvēku evolūcijas vērtīgākais antropoloģiskais sasniegums un cilvēciskā kapitāla vislielākais dārgums. 1848.gada 21.februārī publicētajā „Komunistiskās partijas manifestā” tika solīts, ka proletariāts iekaros visu pasauli. Sauklis „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” kļuva nemitīgs pamudinājums sasniegt loloto mērķi. Taču dzīves īstenībā proletariāts kļuva Dāmokla zobens - pastāvīgs apdraudējums cilvēkiem.

   Latviešiem sarkano parvēniju tēma nebūt nav viegla tēma attiecībā uz padomju periodu un nav viegla tēma attiecībā uz pēcpadomju periodu. Latviešu sarkanie parvēniji bija slavenās „ļeņiniskās gvardes” avangards pirmskara Padomju Savienībā. Ļoti daudzi t.s. Krievijas latviešu iznireļi iekļuva partijas nomenklatūrā, čekistu „kantoros”. Latviešu sarkanie parvēniji ne tikai saglabāja varu, bet arī salaupīja „miljonus” pēc LPSR pārdēvēšanas par LR. „Perestroika” ir sarkano parvēniju viena no grandiozākajām afērām naudas un mantas dēļ. Latviešu tautas bojāeja ir sarkano parvēniju genocīds ne tikai pret tautas vērtīgāko daļu, bet pret visu tautu. Pie tam traģiski ir tas, ka latviešu tauta nav spējīga pretoties sarkano parvēniju diktatūrai. Sarkano parvēniju jūgam nav redzams gals.

   Pēcpadomju Latvijā bieži tiek atgādināts par Staļina teroru un latviešu masveida iznīcināšanu PSRS pirms II Pasaules kara. Ar valdošās kliķes atbalstu tās apkalpojošie „vēsturnieki” regulāri gatavo publikācijas par boļševiku noziegumiem 30.gadu beigās. Taču publikāciju autori acīmredzot nespēj saskatīt un tāpēc arī neatspoguļo vienu griezīgu momentu.

   Drūmajiem notikumiem 30.gados PSRS un drūmajiem notikumiem pēcpadomju Latvijā ir tipoloģiskā kopība. Notikumu autori ir viena un tā paša sociālā tipa pārstāvji – sarkanie parvēniji. Toreiz padomju valstī noziegumus pastrādāja un tagad Latvijā noziegumus pastrādā proletāriskās izcelsmes iznireļi ar niecīgu izglītību, niecīgu inteliģenci, niecīgu cilvēciskumu. PSRS sabrukums un „brīvvalsts” atjaunošana neko neizmainīja. Pēcpadomju periodā iznireļu kaitnieciskā loma reāli kļuva vēl lielāka. „Brīvvalsts” iznireļi par biznesu pārvērta izglītību, veselības aizsardzību, garīgo kultūru. Padomju iznireļi to neuzdrošinājās darīt. LR sarkanie parvēniji ir tautas posts vēl lielākā mērā nekā padomju sarkanie parvēniji. Diemžēl par to „vēsturnieki” klusē. Klusē tāpēc, ka paši ir parvēniji zinātnē.

   Pēc t.s. oktobra revolūcijas krievu boļševikiem neizdevās izskolot jauna tipa politisko eliti no proletariāta („tautas”) kadriem. Krievijā tika nodibināta proletariāta diktatūra, taču tās politiskā un ekonomiskā nomenklatūra veidojās no proletāriskās izcelsmes neizglītotiem karjeristiem, mankārīgām nekauņām un iznireļiem bez minimālas taisnīguma un tiesiskuma izpratnes. Boļševiku varas elitē dominēja uzskats, ka likumi priekš tās nav rakstīti. Par carisma gāšanu un uzvaru Pilsoņu karā boļševiku „ļeņiniskajai gvardei” pienākoties tādas pašas privilēģijas, kādas agrāk bija aristokrātijai. Tādā formulējumā tika pamatota boļševiku sarkano iznireļu visatļautība, kas bija vēsturiskais sākums pēcpadomju sarkano parvēniju ieviestajai noziegumu brīvībai.

   Padomju Savienībā represijās aktīvi iesaistījās Dobeles apriņķī dzimušais Roberts Eihe – tipisks padomju perioda sarkanais parvēnijs: cilvēks ar divu klašu izglītību, cilvēks ar patoloģisku naidu pret „buržujiem”, „kulakiem”, „trockistiem”, cilvēks, kurš bija „troikas” sastāvā un piesprieda nāves sodu tūkstošiem nevainīgu cilvēku.

   Tipisks pēcpadomju perioda sarkanais parvēnijs Latvijā ir Šlesers: cilvēks ar vidējo (bet vispār neskaidru) izglītību, „miljonārs”, „oligarhs”, „Rīdzenes sarunu” organizētājs, LR ekonomikas ministrs, satiksmes ministrs, vairāku Saeimu deputāts bez augstākās (vidējās?) izglītības.

   Latviešu sarkano parvēniju uzskaitījumu var turpināt. Piemēru netrūkst. Bet tas šoreiz nav galvenais. Galvenais ir kardinālā nepieciešamība zināt un vienmēr atcerēties par parvēniju ļoti bīstamo potenciālu, konsekvento nepieciešamību iznireļus nolikt savā vietā un nekādā gadījumā viņiem neļaut ietekmēt tautas dzīvi. Tas neapšaubāmi nav viegls uzdevums tautām, kurām nav bijusi aristokrātija, buržuāzija, patiesi inteliģenta inteliģence un kuras proletāriskais sociālais kontingents ir ļoti piemērota augsne iznireļu ģenēzei.