2017.gada vasarā „Rīdzenes sarunas” sašūpoja latviešu vislielāko politisko
grēku – LR krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Tika sašūpots valstiskums
visaugstākajā līmenī. Tāpēc pret
“Rīdzenes sarunām” ir jāizturās ļoti nopietni. Patiesībā ir jāizturās maksimāli
nopietni. Latvijas Republikā nekas nopietnāks vairs nevar būt. “Rīdzenes
sarunas” attiecās uz LR valsts iekārtu. Tātad attiecās uz valsts pamatiem,
valstiskuma pamatformu, valsts pastāvēšanas visbūtiskākajiem nosacījumiem. Valsts
iekārta vitāli skar katru pavalstnieku, kura apziņā valsts figurē kā dzīves
nepieciešamība, dzīves garants, dzīves patrons, dzīves lepnums.
Valsts iekārtas sašūpošana nav tas pats, kas ir berzēšanās ap VID, KNAB,
SAB, DP vai kādu citu valsts institūciju, cenšoties iztirzāt tās darbības
kvalitāti. Valsts iekārta ir politiskās organizācijas pamats un visdziļākā
jēga. No valsts iekārtas ir atkarīga tik tikko minēto institūciju darbība. Kāda
ir valsts iekārta, tāda ir valsts institūciju darbība. Valsts institūciju
darbības kvalitāti drīkst iztirzāt tikai valsts iekārtas kontekstā. Cita kritiski
analītiskā loģika ir bezperspektīva. Cita loģika ir neloģiska „loģika”.
„Rīdzenes sarunu” kontekstā neloģiski ir KNAB uzlūkot atrauti no krimināli
oligarhiskās valsts iekārtas, kā tas diemžēl notiek.
Pēc PSRS sabrukuma bijušajā LPSR tika formāli atjaunota pirmskara LR,
bet ar krimināli oligarhisko valsts iekārtu. Formāli tika atjaunota Satversme
un Saeima, Valsts prezidenta un Ministru kabineta institūti, kā arī LR valsts
simbolika. Taču reālo politisko un ekonomisko varu sagrāba neliela cilvēku
grupa – oligarhija.
Praktiski tas nozīmēja, ka varu sagrāba LKP un VDK nomenklatūras neliela
grupa, kas XX gs. beigās noziedzīgi piesavinājās padomju sabiedrības
kopīpašumus, politisko un ekonomisko varu. Pret šo grupu jāizturās kā pret
oligarhiju. Svešvārds „oligarhija” (gr. Oligarchia
- nedaudzu vara) apzīmē valdīšanas formu, kurā valsts vara pieder nelielai
cilvēku grupai.
Oligarhijas vara ir vēsturiski sena un zinātnē labi izprasta politiskā
parādība. Oligarhiju tradicionāli veido dižciltīgi un bagāti cilvēki. Viņu
privātās intereses visbiežāk ir primārās. Taču mēdz būt arī savādāk, kad
oligarhija sniedz milzīgu ieguldījumu sabiedrības labklājībā un valsts varenībā.
Oligarhi var paši stūrēt valsti, kā arī var valsts pārvaldei novirzīt uzticības
personas - profesionālos politiķus un profesionālos menedžerus, radus un
draugus.
Pēcpadomju Latvijā nekādā gadījumā pret oligarhiju nedrīkst izturēties
kā pret šo fenomenu tā klasiskajā veidolā. Tam ir principāli iemesli. Pats
galvenais iemesls ir mūsu oligarhijas kriminālā būtība. Mūsu oligarhi ir
laupītāji, noziedznieki, krimināli elementi. Mūsu oligarhi nav dižciltīgi un
bagāti cilvēki. Mūsu oligarhi ir amorāli parvēniji – plebejiski iznireļi bez
morāles. Viņu bagātība nav viņu darba rezultāts, bet kriminālo noziegumu
(galvenokārt „prihvatizācijas”) rezultāts. Tāpēc LR nav oligarhiskā valsts
iekārta, bet LR ir krimināli oligarhiskā valsts iekārta. Tas ir unikāls
gadījums cilvēces vēsturē, kurā līdz XX gs. beigām netiek fiksēta kriminālā
oligarhija. Tiek fiksēta oligarhija, bet netiek fiksēta kriminālā oligarhija. Latviešu
vislielākais politiskais grēks ir vienreizējs grēks globālā mērogā.
Tiekamies ar valstiskuma
metabolismu – radikālu pārmaiņu, radikālu pārvēršanos. Reti nelietīgās
„perestroikas” mantinieki līdzās demokrātiskajai valstiskuma orientācijai un autoritārajai
valstiskuma orientācijai ir dzemdējuši trešo variantu - kriminālo valstiskuma
orientāciju, tādējādi pamatīgi izceļoties cilvēces vēsturē un to papildinot ar
jaunu valstiskuma orientāciju. Krimināls valstiskums cilvēces vēsturē pirmo
reizi radās tikai „perestroikas” izkropļotajās bijušajās PSRS republikās.
Tādējādi tagad pasaulē ir sastopama politiskās apziņas demokrātiskā
orientācija, autoritārā orientācija un kriminālā orientācija, kura pulsē LR
u.c.
Politisko grēku ir pastrādājusi, sargājusi, slavējusi, regulāri
papildinājusi latviešu majoritāte. LR krimināli oligarhiskā valsts iekārta nav
noziedzīgo iznireļu varoņdarbs, bet gan etniski kolektīvs varoņdarbs. Tāpēc „Rīdzenes
sarunu” rezonanse ir masveidīga un grandioza. Rīt, parīt, aizparīt tā būs vēl
grandiozāka. Katru dienu izpeld kaut kas jauns politiskā grēka diskursīvajā
apsaimniekošanā, jo latviešu majoritātei
šis grēks ir dzīves organiska sastāvdaļa, lepnums, panākums, dārgums, un
tāpēc aprūpējams, lolojams, modificējams, analizējams, modernizējams,
papildināms lielums.
Sīciņa minoritāte ir latviešu grupa, kurai LR kā krimināli oligarhiskā
valsts nav 100% pieņemama. Tādu latviešu skaits ir ļoti niecīgs. Tāpēc publiskajā
telpā neeksistē aicinājums aizslaucīt vēstures mēslainē patreizējo kriminālo
monstru un sākt dzīvi no jauna, tā teikt, ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu.
Eksistē vienīgi debila retorika par 4.atmodu, bordāniešu, jurašu, strīķu
noziedzības un nelietības maskēšana ar “tautas sapulcēm”. Eksistē šizofrēniskas
ilūzijas objektīvi izmeklēt “Rīdzenes sarunas” Svētās Govs vadībā.
Svarīgs ir viens moments. Latviešu tautas vēsturē otro reizi tiek degradēta
valsts iekārta. Pirmo reizi vainīga bija sabiedrības politiskās apziņas
neattīstība, politiski tendētajai inteliģencei bezjēdzīgi cepot politiskās
partijas un tādējādi politisko iekārtu novedot līdz fiasko.
Pirmo reizi viss noslēdzās ar valsts apvērsumu. Tagad tā nebūs. Tagad
latviešiem ir ģeopolitiskais saimnieks, un Latvijas teritorijā atrodas ārzemju
karaspēks atbilstoši okupācijas kritērijiem.
Tagad turpināsies liekulīgā dancošana. Latviešu majoritātes idejiskā
kodola un idejiskā reprezentanta - latviešu varas inteliģences - morāli
tikumiskais stāvoklis tagad nav salīdzināms ar latviešu varas inteliģences
morāli tikumisko stāvokli 30.gadu sākumā. Tagad latviešu varas inteliģence ir
degradējies un deģenerējies pelējums. “Prihvatizācija”, zagšana, noziegumu
brīvība, postmodernisms, neoliberālisms, plurālisms, demogrāfiskā katastrofa
(kā garīgās sekas) latviešu varas inteliģenci ir fundamentāli sagandējusi. Vara s inteliģences akompanētā tautas majoritāte
ir spējīga vienīgi liekulīgi dancot ap savu vislielāko politisko grēku. Tautas
majoritāte nevēlas ne streikot vai mītiņot, ne organizēt valsts apvērsumu vai
aicināt palīgā ģeopolitisko saimnieku.
Tautas majoritātei sagādā baudu „Rīdzenes sarunas”. Katram sevi cienošam
pilsonim ir iespēja demostrēt zināšanas politoloģijā, vēsturē, ētikā, sociālajā
filosofijā. Kā parasti, katrs ir visgudrākais un viszinošākais. Iespēja likt
lietā Dieva dāvināto intelektuālo apdāvinātību un paša sakrauto zināšanu vezumu
ir ne katru dienu. Internetā ikvienu „Rīdzenes sarunām” veltīto publikāciju
izlabo, precizē, papildina, izmaina par 180 grādiem komentāru simti.
Tautas politiskā apziņa ir satraucoši zemā līmenī. Tāpēc „jaunie
konservi” drīkstēja cerēt gūt masu atbalstu vācu-krievu pakta emocionāli
demagoģiskajā „restaurēšanā”. Tādas cerības varēja izlīst, zinot par politiskās
vides galējo aprobežotību. Tikai galēji aprobežotā politiskajā vidē var neņemt
vērā, ka tagad Latvija ir jaunas ģeopolitiskās vienošanās subjekts, jo
Gorbačovs mūs uzdāvināja ASV. Pat grūti ticēt, ka latvieši var neapjēgt par
amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā. Bet ja kāds karsti tiecas nosodīt
vēsturisko netaisnību, tad nākas sākt ar Romas pāvesta un Vācu ordeņa
ģeopolitiskās vienošanās nosodījumu, izlemjot pagānu cilšu pārvaldīšanu
Ziemeļeiropā. Šī ģeopolitiskā vienošanās ir baltu cilšu un vēlāk latviešu
tautas neapskaužamā likteņa sākums.
„Rīdzenes sarunas” uzjundī krimināli oligarhiskās valsts iekārtas
galveno morāli psiholoģisko satelītu – liekulību. Respektīvi, tautas masās iefiltrēto
liekulīgo nostādni, it kā LR būtu normāla demokrātiskā valsts bez krimināli
oligarhiskās valsts iekārtas un bez noziegumu brīvības.
Liekulīgi var rīkoties atsevišķi
indivīdi, izvēloties sociālās komunikācijas amorālu stratēģiju. Taču sastopama
parādība, kuru zinātnē ir pieņemts dēvēt par kultūras liekulību. Tā ir
liekulība nevis individuālajā līmenī, bet liekulība sociālajā līmenī, kad sociālās
komunikācijas amorālā stratēģija ir uzkundzējusies visā tautā.
Kultūras liekulība ir īpašs
psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Sociuma ētosā (morāles normu, principu un
ideālu kopumā) ir iefiltrēta liekulība.
Kultūras liekulības izcelsme var
būt dažāda. Būtiska loma ir cilvēku pašvērtējumam. Šo pašvērtējumu var akumulēt
(uzkrāt, papildināt) ideoloģijas uzpotētā izpratne par tautas kopējo
vērtību.
Kultūras liekulība, atkārtojam, ir
īpašs psiholoģiskais stāvoklis sabiedrībā. Nepatīkami ir tas, ka parasti sabiedrība
atbalsta šo īpašo stāvokli; proti, sabiedrība atbalsta liekulību sociālajā komunikācijā.
Sabiedrība tā rīkojās, balstoties
uz pašvērtējumu. Respektīvi, sabiedrībā nav stingras pārliecības par savu
vērtību. Sabiedrību ir pārņēmis mazvērtības komplekss. Sabiedrība cenšas
aizsargāt un noklusēt savu acīmredzamo labilitāti – nenoturību, nestabilitāti,
mainīgumu.
Runa ir par labilitāti gan
cilvēciskās vērtības, gan kultūras vērtības aspektā. Sabiedrība vairāk vai
mazāk intuitīvi apzinās savus trūkumus. Taču reizē nevēlas tos atklāti atzīt un
tāpēc izvēlas liekulības stratēģiju, kā arī aizliedz kritizēt sabiedrības
trūkumus. Sabiedrība izdara psiholoģisko spiedienu uz tiem nelabvēļiem, kuri
paškritiski, satīriski, ironiski izsakās par sabiedrības trūkumiem. Latvijā tas,
piemēram, izteiksmīgi vibrē interneta komentāros. Katrs pats niecīgākais
kritiskais izteikums par mūsu dzīvi nekavējoties tiek nolamāts par „kremlina”
viedokli, kā arī autoram tiek piedraudēts par viņu ziņot (denuncēt) DP.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru