Rietumu civilizācijas inteliģences kādas
daļas intelektuālajam sabrukumam ir universāls vēriens. Intelektuālais
sabrukums izpaužas dzīves visos procesos. Taču ikvienam sociāli aktīvam un
saprātīgi vērīgam cilvēkam tas visuzskatāmāk ir redzams politikā – valstu
politiskās elites rīcībā. Сilvēki, kuri domājoši seko līdzi politiskajai dzīvei savā
valstī un citās valstīs, noteikti tiekas ar politikas bezjēdzību, kaut kādu Homo
sapiens neatbilstošu domu gaitu, zinātnisko un tajā skaitā politoloģisko
atziņu ignorēšanu, kognitīvi nepilnīgas un profesionāli nekompetentas gribas
uzspiešanu sabiedrībai. Tas attiecas ne tikai uz “Civid-19” pandēmijas
laikā politiķu uzspiesto absurdo karantīnu, masku nēsāšanu, attālināto darbu,
attālinātajām mācībām, pašizolāciju. Problēma ir daudz dziļāka.
Visjaunākajā laikā (aizvadītajos apmēram 10
gados) tiekamies ar politikas totālu sabrukumu. To ķēmīgi apliecina politiskās
apziņas pretdabiskums, novirze no idejiskās normas un idejiskās konsekvences
neievērošana. Rietumu civilizācijā tiekamies ar politiskās apziņas perversijām
– ačgārnībām (lat. perversus – apgriezts, ačgārns). Teorētiskās
batālijas vairs neeksistē. Ne velti tiek ironizēts, ka politikas teorētiskie
jautājumi tika pēdējo reizi apspriesti Ļeņina un Martova laikā, bet vienīgais
un pēdējais politikas teorētiķis Rietumeiropā bija Karls Šmits (Carl Schmitt
1888-1985), kuru speciāli noklusēja, lai viņš ar savām politoloģijas
gudrībām nemaisītos pa kājām jauno laiku politiķu ekselencēm.
Politiskās apziņas perversijas var iedalīt
divās daļās. Vienā daļā ir iekļaujama politika bez politiskās
konceptualizācijas – politiskās mācības. Tas nozīmē, ka politiskajās
organizācijās (partijās) visu nosaka nevis klasiskās politiskās mācības, bet
pilnīgi kaut kas cits, kas vienīgi ir primitīvi un retoriski nomaskēts ar
politisko frazeoloģiju, bet īstenībā pilnīgi nemaz nav saistīts ar valsts
politisko vadīšanu, reālu politisko darbību politikas vēsturiski tradicionālajā
formā. Šajā daļā ir iekļaujamas visspilgtākās kriminālā kapitālisma zemes
(Krievija, Latvija u.c.) ar organizētās noziedzības brīvību. Kriminālā
kapitālisma zemēs valstiskuma pamatā ir nevis konceptualizēta politika, bet gan
organizētās noziedzības tehnoloģiskie “koncepti” (korupcijas un zagšanas
shēmas, oligarhu intereses u.tml.). Latviešu inteliģences politiskā apziņa
pilnā mērā atbilst kriminālā kapitālisma prasībām.
Politiskajā apziņā
ļoti svarīgs moments ir attieksme pret politisko mācību un tās pārstāvēto
politisko partiju, kā arī attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli
politiskajiem uzskatiem. Latviešu inteliģence vienmēr ir atbalstījusi partiju
lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk kā simts partijas un politiskās
apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda
informācija: „2016. gada novembrī
Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts
likvidācijas process”.
Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”,
tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina
par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un
ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu
praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka
partiju skaits ir organiski atkarīgs no politisko mācību skaita, bet nevis no
oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, politiskās mācības Rietumu
civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra
no šīm klasiskajām mācībām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam
režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram (proletariāta
diktatūras) režīmam, liberālisms – liberālās demokrātijas režīmam, bet
konservatīvisms – autoritāram režīmam.
Politiskās mācības un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojas
partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā
„Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”,
„Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”, jaunākais
pavļutiskais debilisms – „Mēs esam par”. Izteikti kropla kroplība un pilnīgi
kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu
nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams,
ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no
konservatīvisma. 2020.gada novembrī tiek plānots izveidot “kabatas partiju”,
kurai visprecīzāk piestāvēs nosaukums “Latviešu neliešu partiju”. Medijos
regulāri propagandētais nelietis Gobzems apvienos vienā organizācijā latviešu
neliešus.
Politiskās apziņas perversiju otrajā daļā iekļaujamas kolosālās
ačgārnības politiskajā konceptualizācijā, visu apgriežot otrādi bezatbildīgi
izmantotajā politiskajā mācībā. Tas attiecas uz 1) t.s. “kreiso” un “labējo”
politisko orientāciju, 2) antifašisma interpretācijas kroplībām un 3)
demokrātijas interpretācijas kroplībām.
Politikas un politiķu iedalījums “kreisajos” un “labējos” sākās franču
revolūcijas laikā Nacionālajā sapulcē (1789 -1791). Zālē pa kreisi sēdēja
radikāļi, kuri visu vēlējās mainīt. Pa labi sēdēja konservatīvie, kuri visu
centās saglabāt.
“Kreisā” politiskā orientācija tradicionāli asociējas ar sociālisma
politisko un ekonomisko mācību. Tās pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda
valsts iekārta, kurā galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā kopīpašumā,
sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu, kā arī notiktu virzība uz
cilvēku pilnīgu sociālo vienlīdzību. “Kreisā” politiskā orientācija asociējas
ar Marksu, Engelsu, marksismu-ļeņinismu, kas sociālismu uzskata par
komunistiskās iekārtas pirmo fāzi.
“Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar sociāldemokrātiju. Tas ir
politisks virziens, kas kā strādnieku kustība radās XIX gs. otrajā pusē un kura
mērķis ir demokrātiska sociālistiskās iekārtas izveidošana pakāpenisku reformu
ceļā. Sociāldemokrātisms kā sociāldemokrātijas ideoloģija un darbība Rietumu
civilizācijā bija plaši izplatīts pēc II Pasaules kara līdz 70.gadiem.
“Kreisa” politiskā orientācija raksturīga eseriem – sociālistiem
revolucionāriem. Krievijā XX gs. sākumā bija eseru partija. Tās programmā tika
izvirzīts mērķis izveidot demokrātisku republiku ar politisko un cita veida
brīvību. Eseru partijas deklarētā galvenā cīņas forma bija individuālais
terors.
Vēl “kreisa” politiskā orientācija ir t.s. trockismam, kas pastāv arī
mūsdienās. Trockisms ir politiskā kustība un ideoloģija, kuras dibinātājs bija
Ļ.Trockis. Trockisma viens no pamatmērķiem ir sociālistiskās revolūcijas
īstenošana visā pasaulē.
Politiskās apziņas sabrukums “kreisajā”
politiskajā orientācijā ir nonācis līdz absurdam un šizofrēnijai. No vienas
puses “kreisie” turpina internetā un no tribīnes izmantot sociālisma retoriku,
taču no otras puses dzīvē praktiski atbalsta visreakcionārākos pasākumus, kam ar
sociālisma mācību nav nekā kopēja. Sabiedrība “kreiso” politisko orientāciju
saista ar visu cēlo, patieso un labo – humānismu, sociālo taisnīgumu, cilvēku
savstarpējo cieņu un uzticību, brīvības un neatkarības respektēšanu. “Kreisie”
tiek uzskatīti par gaišajiem spēkiem sociumā. Taču tagad “kreisie” rīkojas
pretēji. Tā, piemēram, Eiropas visas sociālistiskās un komunistiskās partijas
2011.gadā atbalstīja NATO militāro intervenci Lībijā. Rietumu valstis bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka
militāru gaisa uzbrukumus Lībijas teritorijai. “Kreisie” to atbalstīja.
“Kreisie”
atbalsta ne tikai militāras intervences. “Kreisie” atbalsta postmodernismu,
neoliberālismu, globālismu, homoseksuālismu, divkosīgo politkorektumu, dubultos
standartus cilvēktiesībās, valstu suverenitātes graušanu. ASV it kā “kreisā”
nēģeru kustība “Black Lives Matter”(BLM) un 2005.gadā dibinātais
klubs “Demokrātiskā alianse” “progresīvas sabiedrības” celtniecībai atbalsta
seksuālās minoritātes. BLM darbība vispār ir haotiski perversa. No
vienas puses BLM aizstāv sociālo taisnīgumu, vēlas “atcelt
kapitālismu” un to nomainīt ar “komunismu”. Taču no otras puses BLM agresīvi vēršas pret
kristiānisma-jūdaisma ģimenes koncepciju, aicina sadedzināt Bībeli, kā normu
atzīst viendzimuma indivīdu seksuālās attiecības.
“Kreiso”
vēsturiskā loma un vēsturiskais liktenis nav apskaužams. “Kreisos” vienmēr (arī
tagad) ir izmantojusi lielburžuāzija. “Kreisie” politiskie spēki vienmēr ir
bijuši vairāk vai mazāk slepeni saistīti ar “labējiem” politiskajiem spēkiem,
kuri vēlas mainīt politisko iekārtu un šajā ziņā izmanto “kreisos”. Tā tas, piemēram,
bija XX gs. sākumā Krievijā, kur rotšildi finansēja ebreju eserus un
trockistus, lai gāztu carisko iekārtu. Rotšildi finansēja sociāldemokrātisko
kustību Rietumeiropas valstīs, lai panāktu sev izdevīgu finansiālo politiku.
Dažkārt finansētie “kreisie” spēki atbrīvojas no “sponsoru” kontroles un
atsakās sagraut valsti. Nepaklausīgs bija Ļeņins, Hitlers. “Kreisie” ņēma
naudu, taču nekad nenodeva savu politisko mācību un tās idejiskos principus.
Visjaunākajā laikā tā vairs nav. “Kreisie” ņem naudu un praktiski rīkojas
idejiski nekonsekventi, apliecinot sevi kā politiskie konformisti,
kolaboracionisti.
Milzīga
samudžinātība ir fašisma-antifašisma sfērā. Fašisms ir galēji “labēja”
politiskā kustība un patstāvīga ideoloģija. Fašisms atzīst diktatorisku režīmu,
militarizētu nacionālismu, antiliberālismu, antikomunismu, ekspansionismu,
nicina demokrātiskas vēlēšanas, ciena elites kundzību, pat var pieļaut rasismu
un genocīdu. Visjaunākajā laikā tā ir izveidojies, ka tik tikko uzskaitītos
fašisma politiskos un ideoloģisko dārgumus atbalsta arī tie politiskie spēki,
kuri sevi prezentē kā antifašistisko veidojumu. Uzskatāmi tas attiecas uz ASV
“antifašistiem” (“antifa”). Viņi pulcējas marginālās grupās ar dīvainu
sociālisma izpratni un cīņu pret imperiālistisko ekspluatāciju. 2020.gadā
“antifa” dedzīgi vēršas pret valsts prezidentu Trampu. Īstenībā “antifa” pati
ir šodienas fašisma avangards, naidīgi nostājoties pret brīvību, mieru,
uzplaukumu. “Antifa” ir kļuvusi militarizēta kustība un terorisma izraisītāja.
“Antifa” skandē, ka ir “sociāli revolucionāras pašaizsardzības” kustība pret
“labējiem”, kaut gan reāli ir tipiski “labējs” politiskais spēks.
Rietumeiropas un
īpaši anglosakšu politiskajā slānī vārdam “demokrātija” ir sakrāla aura. Ar šo
vārdu ir lieliski izdevies nomaskēt reālo varu, jo, lūk, bija taču
demokrātiskas vēlēšanas. Tajās pilsoniskās sabiedrības elektorāts demokrātiskā
veidā ievēlēja valsts politisko varu. Rietumu aristokrātija un buržuāzija ļoti ienīst sociālismu. Tas notiek tāpēc, ka
sociālistiskais pasaules uzskats neatzīst svēto govi vārdā “demogrātija”, jo tā
tautai nedod nekā derīga, bet tikai viltīgi rada ilūziju par izvēles iespējām.
Tie politiķi un viņu izpalīgi, kuri zombējoši atsaucas uz demokrātiju,
patiesībā ir “labējie” ar sociālās kundzības un sociālās hierarhijas
dievināšanu. Populārais salikums “liberālā demokrātija” praktiski ir valstu
suverenitātes likvidētāja, transnacionālo korporāciju varas atbalstītāja,
tukšpauru mānekļa “atvērtās sabiedrības” “viedokļu plurālisma” un “tolerances”
slavētāja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru