piektdiena, 2020. gada 16. oktobris

Politiskās apziņas ačgārnības

 


   Rietumu civilizācijas inteliģences kādas daļas intelektuālajam sabrukumam ir universāls vēriens. Intelektuālais sabrukums izpaužas dzīves visos procesos. Taču ikvienam sociāli aktīvam un saprātīgi vērīgam cilvēkam tas visuzskatāmāk ir redzams politikā – valstu politiskās elites rīcībā. Сilvēki, kuri domājoši seko līdzi politiskajai dzīvei savā valstī un citās valstīs, noteikti tiekas ar politikas bezjēdzību, kaut kādu Homo sapiens neatbilstošu domu gaitu, zinātnisko un tajā skaitā politoloģisko atziņu ignorēšanu, kognitīvi nepilnīgas un profesionāli nekompetentas gribas uzspiešanu sabiedrībai. Tas attiecas ne tikai uz “Civid-19” pandēmijas laikā politiķu uzspiesto absurdo karantīnu, masku nēsāšanu, attālināto darbu, attālinātajām mācībām, pašizolāciju. Problēma ir daudz dziļāka.

   Visjaunākajā laikā (aizvadītajos apmēram 10 gados) tiekamies ar politikas totālu sabrukumu. To ķēmīgi apliecina politiskās apziņas pretdabiskums, novirze no idejiskās normas un idejiskās konsekvences neievērošana. Rietumu civilizācijā tiekamies ar politiskās apziņas perversijām – ačgārnībām (lat. perversus – apgriezts, ačgārns). Teorētiskās batālijas vairs neeksistē. Ne velti tiek ironizēts, ka politikas teorētiskie jautājumi tika pēdējo reizi apspriesti Ļeņina un Martova laikā, bet vienīgais un pēdējais politikas teorētiķis Rietumeiropā bija Karls Šmits (Carl Schmitt 1888-1985), kuru speciāli noklusēja, lai viņš ar savām politoloģijas gudrībām nemaisītos pa kājām jauno laiku politiķu ekselencēm.

   Politiskās apziņas perversijas var iedalīt divās daļās. Vienā daļā ir iekļaujama politika bez politiskās konceptualizācijas – politiskās mācības. Tas nozīmē, ka politiskajās organizācijās (partijās) visu nosaka nevis klasiskās politiskās mācības, bet pilnīgi kaut kas cits, kas vienīgi ir primitīvi un retoriski nomaskēts ar politisko frazeoloģiju, bet īstenībā pilnīgi nemaz nav saistīts ar valsts politisko vadīšanu, reālu politisko darbību politikas vēsturiski tradicionālajā formā. Šajā daļā ir iekļaujamas visspilgtākās kriminālā kapitālisma zemes (Krievija, Latvija u.c.) ar organizētās noziedzības brīvību. Kriminālā kapitālisma zemēs valstiskuma pamatā ir nevis konceptualizēta politika, bet gan organizētās noziedzības tehnoloģiskie “koncepti” (korupcijas un zagšanas shēmas, oligarhu intereses u.tml.). Latviešu inteliģences politiskā apziņa pilnā mērā atbilst kriminālā kapitālisma prasībām.

   Politiskajā apziņā ļoti svarīgs moments ir attieksme pret politisko mācību un tās pārstāvēto politisko partiju, kā arī attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli politiskajiem uzskatiem. Latviešu inteliģence vienmēr ir atbalstījusi partiju lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk kā simts partijas un politiskās apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda informācija: „2016. gada novembrī Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts likvidācijas process”.

   Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”, tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka partiju skaits ir organiski atkarīgs no politisko mācību skaita, bet nevis no oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, politiskās mācības Rietumu civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra no šīm klasiskajām mācībām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram (proletariāta diktatūras) režīmam, liberālisms – liberālās demokrātijas režīmam, bet konservatīvisms – autoritāram režīmam.

   Politiskās mācības un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojas partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā „Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”, „Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”, jaunākais pavļutiskais debilisms – „Mēs esam par”. Izteikti kropla kroplība un pilnīgi kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams, ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no konservatīvisma. 2020.gada novembrī tiek plānots izveidot “kabatas partiju”, kurai visprecīzāk piestāvēs nosaukums “Latviešu neliešu partiju”. Medijos regulāri propagandētais nelietis Gobzems apvienos vienā organizācijā latviešu neliešus.

   Politiskās apziņas perversiju otrajā daļā iekļaujamas kolosālās ačgārnības politiskajā konceptualizācijā, visu apgriežot otrādi bezatbildīgi izmantotajā politiskajā mācībā. Tas attiecas uz 1) t.s. “kreiso” un “labējo” politisko orientāciju, 2) antifašisma interpretācijas kroplībām un 3) demokrātijas interpretācijas kroplībām.

   Politikas un politiķu iedalījums “kreisajos” un “labējos” sākās franču revolūcijas laikā Nacionālajā sapulcē (1789 -1791). Zālē pa kreisi sēdēja radikāļi, kuri visu vēlējās mainīt. Pa labi sēdēja konservatīvie, kuri visu centās saglabāt.

   “Kreisā” politiskā orientācija tradicionāli asociējas ar sociālisma politisko un ekonomisko mācību. Tās pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda valsts iekārta, kurā galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā kopīpašumā, sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu, kā arī notiktu virzība uz cilvēku pilnīgu sociālo vienlīdzību. “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar Marksu, Engelsu, marksismu-ļeņinismu, kas sociālismu uzskata par komunistiskās iekārtas pirmo fāzi.

   “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar sociāldemokrātiju. Tas ir politisks virziens, kas kā strādnieku kustība radās XIX gs. otrajā pusē un kura mērķis ir demokrātiska sociālistiskās iekārtas izveidošana pakāpenisku reformu ceļā. Sociāldemokrātisms kā sociāldemokrātijas ideoloģija un darbība Rietumu civilizācijā bija plaši izplatīts pēc II Pasaules kara līdz 70.gadiem.

   “Kreisa” politiskā orientācija raksturīga eseriem – sociālistiem revolucionāriem. Krievijā XX gs. sākumā bija eseru partija. Tās programmā tika izvirzīts mērķis izveidot demokrātisku republiku ar politisko un cita veida brīvību. Eseru partijas deklarētā galvenā cīņas forma bija individuālais terors.

   Vēl “kreisa” politiskā orientācija ir t.s. trockismam, kas pastāv arī mūsdienās. Trockisms ir politiskā kustība un ideoloģija, kuras dibinātājs bija Ļ.Trockis. Trockisma viens no pamatmērķiem ir sociālistiskās revolūcijas īstenošana visā pasaulē.

   Politiskās apziņas sabrukums “kreisajā” politiskajā orientācijā ir nonācis līdz absurdam un šizofrēnijai. No vienas puses “kreisie” turpina internetā un no tribīnes izmantot sociālisma retoriku, taču no otras puses dzīvē praktiski atbalsta visreakcionārākos pasākumus, kam ar sociālisma mācību nav nekā kopēja. Sabiedrība “kreiso” politisko orientāciju saista ar visu cēlo, patieso un labo – humānismu, sociālo taisnīgumu, cilvēku savstarpējo cieņu un uzticību, brīvības un neatkarības respektēšanu. “Kreisie” tiek uzskatīti par gaišajiem spēkiem sociumā. Taču tagad “kreisie” rīkojas pretēji. Tā, piemēram, Eiropas visas sociālistiskās un komunistiskās partijas 2011.gadā atbalstīja NATO militāro intervenci Lībijā. Rietumu valstis bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumus Lībijas teritorijai. “Kreisie” to atbalstīja.

   “Kreisie” atbalsta ne tikai militāras intervences. “Kreisie” atbalsta postmodernismu, neoliberālismu, globālismu, homoseksuālismu, divkosīgo politkorektumu, dubultos standartus cilvēktiesībās, valstu suverenitātes graušanu. ASV it kā “kreisā” nēģeru kustība “Black Lives Matter”(BLM) un 2005.gadā dibinātais klubs “Demokrātiskā alianse” “progresīvas sabiedrības” celtniecībai atbalsta seksuālās minoritātes. BLM darbība vispār ir haotiski perversa. No vienas puses BLM aizstāv sociālo taisnīgumu, vēlas “atcelt kapitālismu” un to nomainīt ar “komunismu”. Taču no otras puses BLM agresīvi vēršas pret kristiānisma-jūdaisma ģimenes koncepciju, aicina sadedzināt Bībeli, kā normu atzīst viendzimuma indivīdu seksuālās attiecības.

   “Kreiso” vēsturiskā loma un vēsturiskais liktenis nav apskaužams. “Kreisos” vienmēr (arī tagad) ir izmantojusi lielburžuāzija. “Kreisie” politiskie spēki vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk slepeni saistīti ar “labējiem” politiskajiem spēkiem, kuri vēlas mainīt politisko iekārtu un šajā ziņā izmanto “kreisos”. Tā tas, piemēram, bija XX gs. sākumā Krievijā, kur rotšildi finansēja ebreju eserus un trockistus, lai gāztu carisko iekārtu. Rotšildi finansēja sociāldemokrātisko kustību Rietumeiropas valstīs, lai panāktu sev izdevīgu finansiālo politiku. Dažkārt finansētie “kreisie” spēki atbrīvojas no “sponsoru” kontroles un atsakās sagraut valsti. Nepaklausīgs bija Ļeņins, Hitlers. “Kreisie” ņēma naudu, taču nekad nenodeva savu politisko mācību un tās idejiskos principus. Visjaunākajā laikā tā vairs nav. “Kreisie” ņem naudu un praktiski rīkojas idejiski nekonsekventi, apliecinot sevi kā politiskie konformisti, kolaboracionisti.

   Milzīga samudžinātība ir fašisma-antifašisma sfērā. Fašisms ir galēji “labēja” politiskā kustība un patstāvīga ideoloģija. Fašisms atzīst diktatorisku režīmu, militarizētu nacionālismu, antiliberālismu, antikomunismu, ekspansionismu, nicina demokrātiskas vēlēšanas, ciena elites kundzību, pat var pieļaut rasismu un genocīdu. Visjaunākajā laikā tā ir izveidojies, ka tik tikko uzskaitītos fašisma politiskos un ideoloģisko dārgumus atbalsta arī tie politiskie spēki, kuri sevi prezentē kā antifašistisko veidojumu. Uzskatāmi tas attiecas uz ASV “antifašistiem” (“antifa”). Viņi pulcējas marginālās grupās ar dīvainu sociālisma izpratni un cīņu pret imperiālistisko ekspluatāciju. 2020.gadā “antifa” dedzīgi vēršas pret valsts prezidentu Trampu. Īstenībā “antifa” pati ir šodienas fašisma avangards, naidīgi nostājoties pret brīvību, mieru, uzplaukumu. “Antifa” ir kļuvusi militarizēta kustība un terorisma izraisītāja. “Antifa” skandē, ka ir “sociāli revolucionāras pašaizsardzības” kustība pret “labējiem”, kaut gan reāli ir tipiski “labējs” politiskais spēks.

   Rietumeiropas un īpaši anglosakšu politiskajā slānī vārdam “demokrātija” ir sakrāla aura. Ar šo vārdu ir lieliski izdevies nomaskēt reālo varu, jo, lūk, bija taču demokrātiskas vēlēšanas. Tajās pilsoniskās sabiedrības elektorāts demokrātiskā veidā ievēlēja valsts politisko varu. Rietumu aristokrātija un buržuāzija  ļoti ienīst sociālismu. Tas notiek tāpēc, ka sociālistiskais pasaules uzskats neatzīst svēto govi vārdā “demogrātija”, jo tā tautai nedod nekā derīga, bet tikai viltīgi rada ilūziju par izvēles iespējām. Tie politiķi un viņu izpalīgi, kuri zombējoši atsaucas uz demokrātiju, patiesībā ir “labējie” ar sociālās kundzības un sociālās hierarhijas dievināšanu. Populārais salikums “liberālā demokrātija” praktiski ir valstu suverenitātes likvidētāja, transnacionālo korporāciju varas atbalstītāja, tukšpauru mānekļa “atvērtās sabiedrības” “viedokļu plurālisma” un “tolerances” slavētāja.  

 

 

 

 

 

 

 

 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru