Necivilizētības apliecinājums jeb neoliberālisma vandālisms

 

   2020.gada oktobra asiņainajiem notikumiem Francijā ir konkrēts izskaidrojums. Tas nav karikatūru zīmētāju un žurnāla galvenā redaktora deģenerācijas apliecinājums. Tas nav Francijas prezidenta etnopolitiskās nekompetences apliecinājums. Tas nav tikai atsevišķu cilvēku morālā un profesionālā pagrimuma apliecinājums. Tas ir apliecinājums kaut kam plašākam un kaut kam būtiskākam. Un, lūk, tas ir apliecinājums visas Rietumu civilizācijas norietam, kad civilizētības vietā ārdās necivilizētība vārdā “neoliberālisma vandālisms”.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā mainās politiskās, ģeopolitiskās, garīgās kultūras saturs un formāti. Norieta laiks ir radikālas pārejas laikmets. Tajā skaitā etniskās un rasu stratifikācijas krasu izmaiņu laikmets eiropeīdu zemēs. Pirmkārt un galvenokārt etniskais un rasu dalījums pamatīgi mainās Eiropā, kur sastopama rases dominenates maiņa. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigās uz planētas “baltās” rases pārstāvis būs tikai katrs desmitais cilvēks. Tā tas var būt arī Eiropā. Francijā jau tagad, 2020.gadā, “baltajiem” francūžiem ir sajūta, ka “viņi ir visur”. Ar vārdu “viņi” ir domāti citu tautu, rasu, citu reliģiju pārstāvji, galvenokārt nēģeri, arābi, islāmticīgie – musulmani. Viņu skaits Francijā nav precīzi zināms. Tiek nosaukti dažādi skaitļi un procenti.

   Ļoti nepatīkams ir viens apstāklis. “Baltie” cilvēki Eiropā noveco, izmirst. Demogrāfiskā pāreja konsekventi dara savu, visticamākais, kosmoloģiskās enerģijas diriģēto “darbu”. “Balto” cilvēku skaits Eiropas zemēs neglābjami samazinās. Normāla dzimstība ir tikai Farēru salās. Demogrāfiskais stāvoklis ir ļoti draudīgs. Bet tam var pretoties. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem. Protams, visvairāk ir atkarīgs no politiskās gribas – katrā valstī realizētās demogrāfiskās politikas. Bet tam ir vajadzīgas labas politiskās smadzenes – gudri politiķi. Taču ar Eiropas politiķiem ir milzīgas problēmas. Ļoti nepatīkamā apstākļa autori ir Eiropas politiķi.

   Kā zināms, pēc II Pasaules kara Eiropa (vispirms Rietumeiropa, bet pēc 1990.gada visa Eiropa) kļuva ASV kolonija. Eiropā reālā vara ir Baltam namam. Saprotams, Baltais nams simtprocentīgi pārzina Eiropas politisko nomenklatūru. Tajā ietilpst vienīgi amerikāņiem paklausīgi karjeristi. Viņi tradicionāli ir aplaimoti ar kompradora, kolaboracionista gēniem, bez principiem, bez idejiskās patstāvības, nacionālā patriotiskuma, kā arī bez labām politiskajām smadzenēm – labas profesionālās kompetences un tajā skaitā labas etnopolitiskās kompetences, kas griezīgi atsaucas uz mūsdienās ļoti aktuālo fenomenu vārdā “kultūru dialogs”.

   Eiropas politiķu etnopolitika, “kultūru dialoga” organizēšana, ir pamatīgas izgāšanās hronika. Viņi bezjēdzīgi izkropļoja multikulturālisma koncepciju, kas XX gs. 70.-80.gados Rietumeiropā pozitīvi ietekmēja “kultūru dialogu” migrantu lielā pieplūduma apstākļos. Multikulturālisma koncepcija faktiski bija optimāls risinājums “baltajiem”, jo viņiem ir nepietiekama dzimstība un tajā pašā laikā viņi neprot apturēt “krāsaino” rasu miljonu ieplūšanu savās zemēs. Lai miermīlīgi sadzīvotu ar migrantu miljoniem, nekas labāks par multikulturālismu nebija izdomāts. To XX gs. 70.-80.gados lieliski saprata daudzu Rietumeiropas valstu, Kanādas, Austrālijas politiķi. Viss šausmīgi izmainījās pēc tam, kad Vācijas, Francijas, Itālijas u.c. Eiropas valstu politiķi neprata apturēt milzīgos migrantu plūdus XXI gs. sākumā. Kādu vajadzēja vainot, un bezspēcīgie politiķi ar Merkeli priekšgalā visu vainu uzvēla multikulturālismam, kas bezsmadzeņu masu sabiedrības mutēs kļuva lamuvārds. Īpaši dedzīgi multikulturālisms tika vajāts 2010.-2011.gadā.

   Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids - atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra. Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai. Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad - lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas. Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.*

   No Eiropas politiķiem Francijas prezidents ir deģeneratīvi nolaidies viszemāk. Tik zems līmenis nav sastapts arī pasaules mērogā. Runa nav tikai par etnopolitiskajām kroplībām. Francijas prezidents apliecina kaut ko daudz sliktāku. Turklāt viņš acīmredzot droši apzinās “aizmuguri”; proti, to, ka viņš nav vienīgais un viņa ārprātīgo pozīciju atbalsta arī citi kolēģi citās zemēs. Baltais nams viens no pirmajiem atbalstoši noglaudīja Francijas prezidentu.

   Noteikti tiekamies ar necivilizētību. Ņirgāšanās par reliģiju neietilpst civilizētībā. Civilizēts cilvēks saprot, ka nedrīkst izsmiet reliģiju. Civilizēta cilvēka morālais imperatīvs ir iecietība (tolerance) pret citu cilvēku valodu, mākslu un literatūru, reliģisko ticību, kultūras vērtībām, jūtām. Civilizētas sabiedrības garīgās evolūcijas rezultāts ir tolerance, bet nevis konfliktu izraisīšana, nacionālā naida un reliģiskā naida uzkurināšana. Civilizēta sabiedrība ir humanitātes sabiedrība, bet nevis humanitātes noziedzības sabiedrība.

   Francijā (faktiski ne tikai šajā zemē) politiskās elites etnopolitiskās izdarības ir sabiezējušas neoliberālisma vandālismā. To ir veicinājis neoliberālisms ar savu pseidoliberālismu, divām kritēriju skalām cilvēktiesību jautājumos, patiesības, garīguma nihilismu, globālisma naidu pret suverenitāti, brīvību.

   Nākas atgādināt, ka svešvārdi “barbarisms” un “vandālisms” ir atvasināti no franču valodas. Barbarisms (fr. barbarisme) ir rupjība, nežēlība, kultūras trūkums, civilizētības trūkums. Grieķu vārds “barbarismos” (nozīmē: svešai valodai raksturīgs) attiecas uz valodu – nevēlamiem aizguvumiem, kurus sauc par barbarismiem. Piemēram, daudzi aizguvumi no angļu valodas ir barbarismi. Vandālisms (fr. vandalisme) ir mežonīga postīšana, kultūras vērtību iznīcināšana.

 

Skat. eseju “Multikulturālisma būtība”: https://neprgr.blogspot.com/2019/05/multikulturalisma-butiba.html.