Civilizācijas
norieta apstākļos dzīves satura apguve ar prātu (intelektualizācija) un
zinātniski teorētiski (scientizācija) nebeidzas. Civilizācijas norieta
apstākļos intelektuālā vēsture turpinās, un intelektuāļu veiktā dzīves satura jēgpilnā
intelektualizācija un scientizācija nemazinās. Saglabājas nepieciešamība
palīdzēt sociumam atbrīvoties no ilūzijām un maldiem, ieviešot sabiedriskajā
apziņā un sabiedriskajā domā noteiktu sistematizētu izpratni par reālajiem
procesiem, dominējošajiem konceptiem un tendencēm, prognozētajām perspektīvām.
Saprotams, civilizācijas norieta apstākļos eksistē dzīves satura potenciāli intelektualizēti
un potenciāli scientizēti impulsi, kas stimulē intelektuāļu radošo aktivitāti. Citiem
vārdiem sakot, dzīves saturā ir analītiski izaicinošas un analītiski iedvesmojošas
parādības. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuāļi tāpat kā agrāk var būt
sociuma angažēti (“izkalpināti”) analītiķi, sublimējot savu individuāli
subjektīvo kognitīvo kaislību par labu sabiedrības kolektīvajai ideju cīņai un sabiedrības
kolektīvajai ideju vēsturei. Respektīvi, civilizācijas norieta apstākļos
saglabājas sublimācija – cilvēka zemāko, intuitīvo un instinktīvo tieksmju
enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā.
Civilizācijas
noriets nevar sevī neietvert regresu – atpakaļvirzību, atgriešanos zemākā
attīstības līmenī, pāreju no augstākām attīstības formām uz zemākām attīstības
formām, pasliktināšanos, pagrimumu, panīkumu, apsīkumu, vilšanos, spēju un
spēka zudumu, diskursu un naratīvu muļķības, primitīvi ideoloģiskas pamācības
u.tml. Ja tas viss nebūtu, tad nenāktos konstatēt civilizācijas norietu. Civilizācijas
norieta apstākļos cirkulē antiprogresīvi kodi un metaforas. Taču tajā pašā
laikā ir iespējama zināma regresa teleoloģija – mācība par īstenības
mērķtiecību, īstenības procesu iekšējo cēlonību. Pret regresu var izturēties kā
likumsakarīgu maģistrālu virzību cilvēces vēsturē. Regresa aloģismā var
izpausties vēsturiskā loģika. Regress nav nākotnes katastrofa, jo tas ar savu
regresīvo restaurāciju un sociokulturālajām aplikācijām ir graujoši tendēts uz
pagātnes un tagadnes fenomeniem. Regresam tiešā veidā nākotne nav pieejama.
Regress var ietekmēt nākotni vienīgi ar pagātnes un tagadnes izpostīto fenomenu
starpniecību. Bet tas arī var notikt vienīgi tajā gadījumā, ja nākotnei ir
vajadzīgi regresa izpostītie fenomeni.
Neapšaubāmi,
regresivitāte visvairāk ir sastopama tajos progresīvajos segmentos, kuri ģenerē
un stabilizē civilizāciju, sociumu izvedot no mežonības vai barbarisma
civilizētā dzīvē. Tādi progresīvi segmenti ir intelektualizētais un scientizētais
dzīves saturs un tā noformētāji – intelektuāļi kā īpaša tipa sociālie aktori.
Pats par sevi ir saprotams, ka intelektuāļi būs civilizācijas norieta
kompetentākie kritiķi. Viņus nākas noniecināt un ignorēt. Tam tiek koncentrēta
norieta regresīvās enerģijas prāva daļa. Tādējādi viena no problēmām, ar kurām
tiekas intelektuāļi civilizācijas norieta apstākļos, attiecas uz viņu sociālo
prestižu.
Nav grūti
saprast, ka civilizācijas norieta apstākļos sabiedrības intelektualizācijas un
scientizācijas alkas ievērojami mazinās. Sabiedrībā atslābst interese par
zinātni, izglītību, laikmeta konceptuālo un māksliniecisko interpretāciju, kā
arī Homo sapiens atdziest Homo politicus gars, vairs necenšoties
aizsargāt brīvības liberāli konstitucionālās vērtības un valsts demokrātisko
dizainu. Parlamentārās koalīcijas koleģialitātes vietā tiek gaidīta plebiscīta
dzemdētas vadonības demokrātija, nepieļaujot demokrātiju bez “stingras rokas”.
Modē nāk aklamācija – lēmumu apstiprināšana ar balsotāju izsaucieniem
(kliedzieniem) bez balsošanas. Regresīvā gara pārņemtajiem cilvēkiem nav
vēlēšanās saudzēt sabiedrības elitāri demokrātisko struktūru ar tās meritokrātijas
principu. Demonstratīvas vienaldzības un mietpilsoniska cinisma objekts kļūst
brīva indivīda ideja, bez kā nav iespējams intelektuāļa statuss. Rupji
vaļsirdīga, nekaunīga, izaicinoši nicinoša izturēšanās ir sastopama ne tikai
pret intelektuāli apdāvinātiem cilvēkiem, bet arī pret labestību, garīgumu,
ideālismu, ideāliem, kultūras vērtībām, vispārpieņemtām tikumības un
pieklājības normām. Civilizācijas norieta laikā izveidojas unikāla sociāli
morālā vide, kas prasa analīzes oriģinālas metodes un hipotēzes ar unikāliem
vēsturiski teorētiskajiem modeļiem. Katrā ziņā nākas saprast, ka ar cilvēku
notiek kaut kas radikāls un nepierasts. Cilvēks kardināli izmainās.
Cilvēks tāpat kā
viss dabā nestāv uz vietas. Arī cilvēkam ir gods būt dinamiskai būtnei un apliecināt evolūcijas procesu –
antropoģenēzi. Par šo procesu zinātne sāka interesēties tikai XVIII gadsimtā.
Valda uzskats par cilvēka bioloģisko nemainību. Cilvēks gadu tūkstošos bioloģiski
nav mainījies. Taču tā ir puspatiesība, jo cilvēka evolūciju ietekmē mutācija –
genoma izmaiņas iedzimtības rezultātā. Mutācija
nekad neizzūd. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka vidēji katrs bērns
saņem apmēram 70 jaunas mutācijas; 80% no tēva un 20% no mātes. Zinātne tāpat
ir novērojusi gēnus, kuri veicina augstu intelektu. Aina nav patīkama.
Degradācijas ātrums neesot liels, bet pietiekams, lai regulāri konstatētu
vidējā IQ punktu samazināšanos.
Ja cilvēka
bioloģiskā mainība ir pārskatāma gadu tūkstošiem ilgā kontekstā, tad savādāk ir
ar cilvēka garīgo mainību. Cilvēka garīgā satura vēsturiskā mainība ir samērā
viegli pārskatāma. Šī mainība atspoguļojas garīgās kultūras vēsturē. Garīgās kultūras
vēsture uzskatāmi apliecina izmaiņas cilvēka garīgajā sfērā. Mainījies ir viss
– domāšanas veids, garīgās dzīves prioritātes, vērtības un to hierarhiskās
shēmas, attieksme ne tikai pret cilvēka garīgās esamības formātiem, bet arī
pret pašu cilvēku.
Cilvēka
vēsturiskajā garīgajā mainībā ļoti liela loma ir procesam, kuru drīkst dēvēt
par cilvēka emancipāciju. Tas ir process, kurā cilvēks atbrīvojas
no garīgās kultūras elementu atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, no visa,
kas garīgajā kultūrā novecojis un konservatīvs. Emancipācija faktiski ir garīgās
kultūras attīstības dzinējspēks, faktors, ģenerators. Garīgās kultūras vēsture
reizē ir cilvēka emancipācijas vēsture. Protams, garīgā kultūra atsaucas uz
materiālo kultūru. Tāpēc bez bailēm var teikt, ka cilvēka emancipācijas vēsture
ir visas kultūras vēsture.
Emancipācijas
temps nav bijis vienāds. Cilvēka garīgo izmaiņu process nav virzījies vienādā
ātrumā. Sastopamas izmaiņas dažu (2-3) paaudžu laikā, un sastopamas izmaiņas
vairāku gadsimtu laikā. Iespējams arī unikāls temps. Pret homoseksuālismu
izturējās kā pret slimību gadu tūkstošiem ilgi. Toties homoseksuālisma fani XX
gs. atkratījās no šī “aizsprieduma” dažās sekundēs no Homo sapiens pastāvēšanas
vēsturiskā laika viedokļa...
Arī emancipācijas
apjoms nav bijis vienāds. Vēsturiski visbiežāk mainījās tikai daži garīgās
kultūras elementi. Tomēr ir bijuši t.s. pārejas laikmeti, kad garīgā kultūra
izmainās ļoti pamatīgi un emancipācijas apjoms ir milzīgs. Tā tas bija,
piemēram, Rietumu civilizācijā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā līdz I Pasaules
karam. Tā tas ir arī visjaunākajā pārejas laikmetā no XX gs. otrās puses līdz
XXI gs. vidum, kad cilvēka emancipācija iegūst unikālu vērienu gan ātruma ziņā,
gan izmaiņu apjoma ziņā. Tas, kas notiek mūsdienu pārejas laikmetā, cilvēces
vēsturē notiek pirmo reizi.
Emancipācijas
spilgts piemērs ir izglītība. Īpaši klasiskā izglītība.
Par klasisko
izglītību dēvē vispārējās izglītības tipu, sistemātiski apgūstot senās
(galvenokārt latīņu un grieķu) valodas un matemātiku. Klasiskā izglītība radās
Renesanses laikmetā (XIV-XVI gs.), balstoties uz humānisma pedagoģiskajām idejām.
Klasiskās izglītības pirmā programma tika sastādīta 1538.gadā Strasburgā. Eiropas
intelektuālā elite ļoti augstu vērtēja klasisko izglītību. Tā stiprinot cilvēka
morāli un intelektu, veidojot garīgi brīvu presonību ar vispusīgi plašu
skatījumu uz pasauli.
Tomēr pret
klasisko izglītību opozīcija nobrieda jau Apgaismības laikmetā (XVIII gs.), kad
izvērtās polemika par šī izglītības tipa lietderību. Klasiskās izglītības
nepieciešamības pamatojumā atsaucās uz diviem argumentiem. Pirmkārt, grieķu
valoda esot kļuvusi filosofijas valoda. Ja nemācēs grieķu valodu, tad nebūs filosofijas.
Otrkārt, latīņu valoda esot kļuvusi zinātnes valoda, bez kuras zinātne nevarēs
pastāvēt.
Apgaismības
laikmetā klasiskajai izglītībai tika pretstatīta t.s. reālā izglītība, jaunatni
skolojot atbilstoši konkrētajām vajadzībām eksistences nodrošināšanai. Senās
valodas ieteica aizstāt ar dabas zinātņu mācību priekšmetiem. Reālo izglītību
atbalstīja tādi slaveni vīri kā J.Komenskis, Dž.Lokks, Didro, Russo.
Atbrīvošanās (emancipācija)
no klasiskās izglītības jūga turpinājās samērā ilgu laiku. Klasiskā izglītība
saglabājās visu XIX gadsimtu. Bez vispārējās klasiskās izglītības nevarēja
iestāties universitātē. Reālā izglītība uzvaru svinēja tikai XX gadsimtā. Bet
arī reālās izglītības mūžs nebija garš. Tās vietā Eiropā XX gadsimta beigās modē
nāca t.s. kompetenču izglītība, bet kovidterorisms no 2020.gada sāka masveidīgi
uzspiest t.s. attālināto izglītību. Emancipācijas rezultātā atkal izmainījās
izglītība un cilvēku garīgie priekšstati par izglītību. Tie ir priekšstati, kuru
pārstāvjiem nebūs saprotams mācību plāns,
saskaņā ar kuru izglītību ieguva, piemēram, slavenais vācu sociologs Marks
Vēbers (1864-1920). Vācijas ģimnāzijā XIX.gs. 70.-80.gadu mijā katrā nedēļā
latīņu valodai tika veltītas 8 stundas, grieķu valodai 4 stundas, matemātikai 4
stundas, vēsturei 3 stundas, vācu valodai 2 stundas, franču valodai 2
stundas, ivritam 2 stundas, reliģijai 2
stundas, fizikai 1 stunda.
Emancipācijas
galvenais iemesls ir demogrāfija – iedzīvotāju skaita pieaugums vai
samazināšanās. Pateicoties iedzīvotāju skaita lielajam pieaugumam, XIX un XX
gs. mijā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība, masu garīgā kultūra, masu
ražošana, masu patērēšana, masu cilvēks, masu vērtības, masu ideāli, masu
komunikācija. Tas viss ir vienots ar ļoti pamatīgu un daudzpusīgu emancipāciju,
atsakoties no masu vajadzībām nederīgiem garīgās un materiālās kultūras
elementiem. Masu cilvēku nākas vērtēt kā jaunu cilvēciskuma tipu ar specifisku
garīgo substanci un subtrātu.
No XX gs.
60.gadiem demogrāfija atkal sāka uzjundīt un komandēt jaunu emancipāciju.
Šoreiz nevis sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet gan sakarā ar
eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Tas, kā jau minēju iepriekš, ir unikāls
notikums cilvēces vēsturē. Emancipācija ir notēmēta uz to visu, kas cilvēku
padara par cilvēku. Šodienas cilvēka emancipācija ir radikāla, agresīva,
nepacietīga, demonstratīvi uzbāzīga, demagoģiska, bezprātīga, idiotiska,
iracionāla, debila. Cilvēka emancipācijas prakse jau ir sasniegusi tādu šausminošu
pakāpi, ka kovidterorisms nesastopas ne ar kādu pretestību. Cilvēks brīvprātīgi
un ar degsmi atsakās no tā, bez kā nebija iedomājama līdzšinējā dzīve.
Tā, piemēram,
Latvijā 2020.gada septembra pētījums atklāja drausmīgu stāvokli. Izrādās, 91%
iedzīvotāju atbalsta attālinātu saziņu ar ārstu. Kovidterorisms ir emancipējis
jaunu cilvēka apziņas veidu – kovidmentalitāti. Pēc pederastu uzvaras Rīgas
domes vēlēšanās publiskajā telpā (interneta medijos) sāka gailēt pederastu
mesiānisma ideoloģija. Latviešu jaunā paaudze priecājas, ka pederasti drīz
pārņems varu visās pašvaldībās un glābs latviešu tautu no korupcijas,
oligarhiem, zagļiem, Putina, Kremļa, Maskavas, krieviem, Trampa, Lukašenko,
ķīniešiem.
Secinājums ir briesmīgs:
unikālais visjaunākais pārejas laikmets un tā kodols unikālā demogrāfiskā pāreja
(1960-2050) ir sekmējusi unikālu cilvēka emancipāciju – cilvēks atsakās būt
cilvēks un atmet to visu, kas viņam traucē būt postcilvēkam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru