Par bloga slēgšanu

Esmu nolēmis slēgt blogu "Kulturoloģiskā publicistika". Tas kalpoja kā izejas bāze kārtējai grāmatai. Blogā visi teksti tika ievietoti grāmatās. 2020.gada teksti tika ievietoti grāmatā "Evolūcijas prakse". 2021.gadā blogā nav ievietots neviens darbs, jo viss rakstītais tiek publicēts citos blogos; galvenokārt blogos "Postcivilizācijas dienasgrāmata", "Pandēmijas pataloģistika" un "Teorētiskā dizaina elementi".

2021.gada 12.aprīlī 

Kovida Derība

   2020.gada 9.jūlijā “Amazon.com” ievietoja informāciju par vienu no visnozīmīgākajām grāmatām ne tikai XXI gadsimtā, bet daudz daudz ilgākā periodā. Tā ir grāmata, kura nozīmības ziņā var mēroties ar Apgaismības laikmeta franču sociālo filosofu publikācijām. Toreiz eiropeīdiem tika pravietiski formulēta dzīves jauna paradigma (sistēmiskā kārtība). XVII-XVIII gs. publikācijas kļuva konceptuālā bāze Jaunajiem laikiem. Publikāciju idejiskais kodols  joprojām nav zaudējis aktualitāti, kaut gan tiek kritiski pārskatīts sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu. Apgaismības mantojumā saskata būtisku kaitējumu eiropiešu mentalitātei un eiropiešu kultūrām.  Piemēram, it kā vajadzīgā un noderīgā racionālisma ideoloģija stimulēja novēršanos no Dieva un inficēja ateisma sērgu.

   “Amazon.com” ievietoto grāmatu var droši saukt par Kovida Derību. To var bez pārspīlēšanas atzīt par Bībeles trešo sastāvdaļu. Kovida Derība ar lepni paceltu galvu nostājas līdzās Bībeles abām klasiskajām sastāvdaļām – Vecai Derībai un Jaunai Derībai. Ja, piemēram, Jaunā Derība vēsta par dievišķīgo atklāsmi, Dievam atklājot sevi un cilvēkiem apliecinot dievišķo humānisma gribu – cilvēkmīlestību, rūpes par cilvēka labklājību, cieņu pret cilvēku, tad Kovida Derībā viss ir pretēji. Respektīvi, atbilstoši cilvēces gaidāmajai nākotnei. Tajā dievišķās atklāsmes un dievišķā humānisma vietā ir garīgā stagnācija un nepārprotama dehumanizācija. Tas, saprotams, netiek teikts atklāti, bet tāda būs nākotnes reālā situācija, kuras bībeliskā kodifikācija ir Kovida Derība.

   Svarīgs ir vēl viens moments. Kovida Derība apliecina jaunas ēras statusu. Ja līdz šim vēsturisko faktu datums tika precizēts “mūsu ērā” jeb “pirms mūsu ēras”, tad tagad būs jāprecizē “pirms kovida ēras” jeb “kovida ērā”.  Teiksim, nākas precizēt, vai Rīgas latviešu inteliģences dārgumiņš pederastu nācijas tēvs tika pieslēgts pie bezmaksas ēdiena galda pirms kovida ēras jeb kovida ērā.

   “Amazon.com” sniedza informāciju par Klausa Švāba (Klaus Schwab) un Tjerī Mallera (Thierry Malleret) grāmatu “Covid-19: lielā restartēšana” (“COVID-19: The Great Reset”).* Angļu “reset” ir lietots modernajā datoriskajā nozīmē. Angļu-latviešu vārdnīcā “reset” tiek tulkots “uzasināt” (nazi, zāģi), “ielikt atpakaļ” (ietvarā u.tml.). Abu kungu grāmatā, saprotams, netiek uzasināts ne nazis, ne zāģis. Vienīgi tiek uzasināta dehumanizācijas tematika. Tāpat grāmatā nekas netiek ielikts atpakaļ. Netiek runāts par cilvēka atgriešanos cilvēciskā stāvoklī. Gluži pretēji! Cilvēks tiek uz visiem laikiem izņemts no cilvēciskuma ietvara, un neeksistē mērķis ielikt cilvēku atpakaļ viņa Homo sapiens ietvarā.

   Francūzis Tjerī Mallera (1961) ir ekonomikas zinātņu doktors, vairāku zinātnisko grāmatu un četru romānu autors. Viņš dzīvo Francijā.

   Klauss Švābs (1938) ir pasaulē labi pazīstams. Viņš 50 gadus vada Pasaules ekonomisko forumu (World Economic Forum), kas katru gadu notiek Davosā. Savus uzskatus par cilvēces attīstību viņš ir atspoguļojis daudzās publikācijās un lekcijās. Taču jaunākā grāmata par “lielo restartēšanu” uzskatāma par viņa intelektuālās dzīves kvintesenci – būtiskāko un svarīgāko ideju, atziņu, secinājumu kopumu. Švāba kungam ir 82 gadi. Bet kvintesences iemesls nav dzīves gājuma fiziskā ierobežotība. Iemesls ir cits. Grāmatā ir apkopots tas viss, kas bija fragmentāri apliecināts citās publikācijās. Jaunajā grāmatā fragmentārisma vietā ir sistēmisks kopskats. Tas ir Klausa Švāba oriģināli veidots sistēmisks kopskats, kuru acīmredzot akceptē un papildina viņa līdzautors.

   Klauss Švābs nav profesionāli vientuļš intelektuālis. Viņš koleģiāli organiski un akadēmiski konģeniāli ietilpst pasaules sabiedrības radoši specifiskā grupā. Pasaulē ir gudri un talantīgi cilvēki, kuri spēj un kuriem patīk nodarboties ar t.s. cilvēces globālajām sociālajām problēmām. Viņu smadzeņu darbības centrā ir cilvēces problemātika, izstrādājot Zemes iedzīvotāju pastāvēšanas stratēģiju, gatavojot jaunu sociāli ekonomisko formāciju modeļus, prognozējot nākotni un fiksējot tagadnes perspektīvās tendences. Speciālajā literatūrā tiek minēts, ka šīs grupas uzmanības centrā pašlaik (2020.g. un agrāk) ir projekts vārdā “Global Redesign Initiative”.

   Parasti pret šo specifisko grupu izturas nievājoši. To apsmej par hipertrofēto ambiciozitāti būt pasaules valdniekiem. Tāpat saista ar lielu bagātību. Piemēram, izplatīts ir viedoklis, ka Davosas forums ir miljardieru klubs, vēloties kapitālismu pārvērst par “ieinteresēto grupu” privātīpašumu. Tāpat izplatīts ir viedoklis, ka Davosā miljardieri lasa lekcijas miljonāriem par vienkāršo ļaužu sūro dzīvi. Lielā mērā tā ir taisnība. Bagātības faktors eksistē šajā specifiskajā grupā. To savas dzīves laikā diriģēja D.Rokfellers. Tomēr nauda un manta noteikti nav galvenais. Švāba, Kisindžera, nelaiķa Bzežinska biogrāfijā netiek runāts par viņiem piederošajiem miljoniem vai miljardiem. Globālo sociālo problēmu analītika nav iespējama bez adekvāta domāšanas veida, pasaules skatījuma, zināšanām un talanta.

   Kovida Derībā ir pateikta patiesība par “new normal”. Par to grāmatas autori ir pelnījuši dziļu pateicību. Tagad vairs nav jāprāto, ko vēlas intelektuāļu specifiskā grupa, kā arī “transnacionālie finansisti” (D.Tramps), “naudas saimnieki”, “FAGMA”(Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple) kopā ar “Deep State” un vakcinēšanas maniakiem bilgeitsiem. Tagad vairs nav nepieciešams aptvert, kas ir pandēmija un kādas būs pandēmijas sekas. Kovida Derībā ir pateikta patiesība un konceptuāli izklāstīta cilvēces nākotne. Kovida Derībā tāpat kā Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā tiek noslēgts līgums (derība) starp divām pusēm. Ja Bībeles abās klasiskajās sastāvdaļās līgums tiek noslēgts starp Dievu un tautu, tad Kovida Derībā līgums tiek noslēgts starp “Covid-19” saimniekiem un cilvēci – globālās diktatūras, globālā fašisma objektu un principā sava veida kovidvergiem bez cilvēka tiesībām un tādiem cilvēciskuma atribūtiem kā pašcieņa, brīvības apziņa.

   Vairs nav vajadzīga arī atbilde uz jautājumu “Kad tas viss beigsies?” vai “Kad beidzot atgriezīsimies normālā dzīvē?”. Kovida Derībā ir izlasāma atbilde: “Many of us are pondering when things will return to normal. The short response is: never”. Atcerēsimies, “never” latviešu valodā tiek tulkots “nekad”. Angļu valodā vēl varēja teikt “Never again!” – nekad vairs!

   Tātad atgriešanās cilvēciski cienīgā dzīvē nebūs nekad. Grāmatā tiek paskaidrots, ka pasaule vairs nebūs agrākā pasaule. Kapitālisms ieņems jaunu formu, un būs jauni privātīpašuma veidi. Transnacionālās korporācijas uzņemsies lielāku sociālo atbildību, lai iesaistītos vispārējā labuma vairošanā, nabadzības pārvarēšanā, nevienlīdzības izskaušanā, klimata izmainīšanā. Ja demokrātija un globalizācija paplašināsies, tad nacionālajām valstīm vietas nebūs.

   Grāmatas autori ir sajūsmā par “Covid-19” pandēmiju. 2020.gada populārākā infekcijas slimība burtiski spārno autorus. Viņi nekaunās par savu milzīgo sajūsmu, kas vispār morāli nepieklātos pandēmiskās nelaimes mēnešos. Švāba kungs kopā ar līdzautoru priecājas par pandēmiju. Pandēmija ir nākusi pašā laikā un kļūst radikāls pagrieziens cilvēces globālajā trajektorijā. Pandēmijai ir kumulatīvs spēks, nodrošinot kumulāciju – enerģijas koncentrēšanos vienā virzienā. Tas ir sen lolots virziens. Ja pirms pandēmijas bija tikai projekts uz papīra, tad pandēmija pēc 2020.gada 11.marta paver iespēju konkrēti rīkoties.

   Grāmatas autori aicina politiķus būt gataviem sastapties ar sabiedrības pretestību. Politiķiem nāksies būt gataviem apspiest nemierus. Desinhronizācija (divu vai vairāku nemainīgu parādību saskaņošana, lai rastos precīza savstarpēja saistība starp to norises laiku) starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību ir liela. Nebūs viegli savaldīt sabiedrību, jo šoks ir grandiozs un sāpes ir nepanesamas. Švāba kungs un viņa literārais kompanjons Mallera kungs mudina politiķus neatslābināt ierobežojumus – neatcelt karantīnu, sociālo distancēšanos, jo viss tas notiek cilvēku labā, ekonomiskās atjaunošanās labā.

*Skat.: https://straight2point.info/wp-content/uploads/2020/08/COVID-19_-The-Great-Reset-Klaus-Schwab.pdf.

 

 

 

 

Vēstījums mīlestības civilizācijai

 

   Romas pāvesta 2020.gada 3.oktobrī parakstītā enciklika “Fratelli tutti” noteikti ir respektabls dokuments. To nākas lasīt, pārdomāt, komentēt, citēt, idejiski izmantot. Tas ir respektējams dokuments ne tikai katoļiem, kuri, saprotams, pret Romas pāvesta encikliku vismasveidīgāk un emocionāli vispatiesāk jūt bijību, atzīst un ievēro tās saturu, rēķinās ar formulētajiem secinājumiem un izvirzītajām rekomendācijām. Tajā pašā laikā nākas saprast, ka enciklika nav masu produkts. Vatikāns to izplata arābu, vācu, angļu, spāņu, franču, itāļu, poļu, portugāļu valodā. Lai encikliku lasītu latviešu valodā, tā acīmredzot Latvijā kādam ir jāpārtulko. Taču arī pēc tam dotais dokuments nekļūs masu lektīra. Tas nav ticams gan dokumenta lielā apjoma dēļ, gan lietotās terminoloģijas un ietverto konceptu dēļ. Enciklika no tās lasītāja prasa noteiktu sagatavotību.

   Droši var teikt, ka enciklika ir Romas pāvesta “privātais”  žanrs. Šo žanru lieto tikai Romas pāvests. Tā tas tiek skaidrots arī svešvārdu vārdnīcās.  Enciklika (lat. encyclicus – riņķa, riņķveida) ir Romas pāvesta vēstījums, atklāta vēstule garīdzniekiem un ticīgajiem svarīgākajos reliģijas, morāles un politikas jautājumos.

   Par “Fratelli tutti” saturu var būt, tā teikt, tīri cilvēciska interese. Noderīgi zināt, ko Romas pāvests saka par šodienas nebūt patīkamo un cilvēciski pilnvērtīgo dzīvi Rietumu civilizācijas norieta laikmetā, eiropeīdu rases novecošanas un izmiršanas laikmetā, globālisma vienpolārās pasaules ideoloģijas un ģeopolitikas laikmetā, galu galā arī “Covid-19” dīvainās (mākslīgi uzspiestās) pandēmijas laikmetā. Interesanti ir zināt, kādām globālo sociālo problēmu nostādnēm Romas pāvests pievienojas, ko viņš neatzīst un pret ko viņš uzdrošinās iebilst, kādas tendences un parādības viņam ir pieņemamas vai nav pieņemamas. Tāpat ir svarīgi zināt par Romas pāvesta attieksmi pret reliģijas lomu un iespējām mūsdienu pasaulē, kad akūti ir nepieciešams kāds spēks, kas gribētu un prastu savaldīt neoliberālā transnacionālā finansu klana alkātību, politiskās elites iracionālismu, akadēmiskās inteliģences postmodernistisko un homoseksuālo šarlatānismu, “baltās” rases demogrāfisko nihilismu, sociālā darvinisma fanu atklāto nekaunību, bilgeitsu dehumanizācijas “labdarības projektus”. Eiropieši jau trīs paaudzes vergo ASV kolonizātoriem. Daudzās valstīs par cilvēkiem vāc biometriskās ziņas un sastāda iedzīvotāju digitālas kartotēkas. Katrā ziņā gribas izlasīt Romas pāvesta viedokli par to visu, kas šodien kļuvis drauds un bieds Homo sapiens esamībā.

   Par “Fratelli tutti” jau ir apjomīga analītiskā literatūra. To sagatavojuši speciālisti, kuri gadiem ilgi zinātniski profesionāli atspoguļo Vatikāna darbību. Speciālistu aprindās valda vienprātība par Romas pāvesta atklātu konsolidāciju ar šodienas sociāli politiskajiem un morālajiem trendiem. Taču pats galvenais ir tas, ka Romas pāvests par visu spriež kā agrā bērnībā kristietībā iesvētīts sekulārs humānists. Turklāt viņš raksta laicīgajai auditorijai. Enciklikas adresāts ir sekulārā pasaule. Tātad enciklikas autors ir laicīgs cilvēks,  un viņa dzīves pozīcija ir tipiski laicīga – sekularizēta. Tā ir pasaulīga pozīcija. Šajā pozīcijā ir izslēgta reliģijas ietekme.

   Saprotams, tas ir pārāk radikāls novērojums par tāda līmeņa reliģisko darbinieku kā Romas pāvests. Reliģiskā ietekme nekādā ziņā nav pilnā mērā izslēgta. Tomēr aizdomāties par to ir liels pamats.

   “Fratelli tutti” ir globāla sociāli politiskā deklarācija. Vēl var teikt – sociāli filosofiskā publicistika. Tajā dominē sociāli politisko problēmu interpretācija. Enciklikā tiekamies ar līderi pasaules sabiedriskajā domā. Dokuments ir sacerēts starptautisko organizāciju dokumentu stilistikā, un tā saturs ir adresēts cilvēcei no t.s. vispārcilvēciskās pozīcijas, bet nevis tikai no vienas konkrētas reliģiskās konfesijas pozīcijas.

   “Fratelli tutti” ir politiski utopisks teksts, kā tas ir pieņemts starptautisko organizāciju dokumentos. Enciklikas autors cilvēces vēsturi skaidro utopiski abstraktā stilā kā “mīlestības civilizācijas” celtniecību. Utopiski romantisks ir dokumenta nosaukums itāļu valodā “Fratelli tutti” – “visi brāļi“. Enciklikas analizētāji aicina pievērst uzmanību dokumenta nosaukumam. Jaunajā Derībā “brāļi” ir tikai kristieši. Romas pāvestam visi ir “brāļi”. Pie tam viņš vārdu “brāļi” lieto arī ekoloģiska panteisma (gribas teikt – pagānisma) nozīmē – “saules, jūras, vēja brāļi”.

   Apgalvojumam “visi brāļi” nevar nebūt loģiskas sekas. Romas pāvests enciklikā aicina saglabāt liberālo migrācijas likumdošanu, aicina maksimāli labvēlīgi izturēties pret migrantiem. Viņs neko nesaka par migrantu integrācijas līdzšinējo neveiksmīgo praksi, neko nesaka par integrācijas formām. Viņš neaicina sludināt kristietību migrantu konglomerātā.

   Romas pāvesta pozīcija ir antieiropeiska pozīcija. Ar tādu attieksmi pret migrāciju tiek izskaloti Eiropas kultūras pamati un zūd jebkāda iespēja saglabāt Eiropas kultūru tās vēsturiski klasiskajā veidā. Pāvests kritizē labēji konservatīvās kustības un to centienus saglabāt Eiropu kā eiropeīdu kultūras un eiropeīdu civilizācijas teritoriju. Pāvests labēji konservatīvās kustības nosauc par “populisma” iemiesojumiem. Tātad viņš izmanto t.s. eiroglobālistu leksiku.

   Romas pāvesta pasaule ir plurālistiska pasaule. Viņa pārliecībā ir daudzas patiesības, un kristietība ir tikai viena no patiesībām. Savukārt sociālā taisnīguma ieviešanu un nostiprināšanu Romas pāvests nesaista ar reliģisko vērtību un morāles normu saglabāšanu, bet gan ar šo vērtību un normu turpmāko izšķīdināšanu liberālajā plurālismā. Enciklikā ir saglabāta uzticība globālismam. Romas pāvests aicina veidot pasaules valdību, kas koordinēs starptautisko humanitāro jautājumu risināšanu un vadīs planetāri globālos migrācijas procesus.

   Romas pāvests atzīst, ka uz Zemes sāpīgas problēmas ir migrācija, ekonomiskā nestabilitāte, starptautiskā politiskā nestabilitāte, neiecietības pieaugums, nabadzība, bads, rasisms, nevienlīdzība, netaisnība, sievietes tiesību ierobežošana, patērēšanas egoisms un alkātība. Romas pāvesta centrālais ieteikums ir likvidēt kapitālisma ekonomisko sistēmu, jo kapitālisms ir izsmēlis savas iespējas.

   Nevajadzētu domāt, ka pāvests drosmīgi kritizē kapitālismu. Tā nav. Kapitālisma kritika tagad ir moderns trends. Kapitālisma izsmeltību apzinās paši kapitālisma saimnieki. Tiek apdomāti un apspriesti visdažādākie jaunas sociāli ekonomiskās formācijas varianti. “Covid-19” pandēmija arī tiek uzlūkota kā piemērots transformatīvais notikums pārejā uz jaunu sociāli ekonomisko formāciju. Pāvests kritizē kapitālismu, kas nav spējīgs tikt galā ar masu epidēmiju.

           

  

Necivilizētības apliecinājums jeb neoliberālisma vandālisms

 

   2020.gada oktobra asiņainajiem notikumiem Francijā ir konkrēts izskaidrojums. Tas nav karikatūru zīmētāju un žurnāla galvenā redaktora deģenerācijas apliecinājums. Tas nav Francijas prezidenta etnopolitiskās nekompetences apliecinājums. Tas nav tikai atsevišķu cilvēku morālā un profesionālā pagrimuma apliecinājums. Tas ir apliecinājums kaut kam plašākam un kaut kam būtiskākam. Un, lūk, tas ir apliecinājums visas Rietumu civilizācijas norietam, kad civilizētības vietā ārdās necivilizētība vārdā “neoliberālisma vandālisms”.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā mainās politiskās, ģeopolitiskās, garīgās kultūras saturs un formāti. Norieta laiks ir radikālas pārejas laikmets. Tajā skaitā etniskās un rasu stratifikācijas krasu izmaiņu laikmets eiropeīdu zemēs. Pirmkārt un galvenokārt etniskais un rasu dalījums pamatīgi mainās Eiropā, kur sastopama rases dominenates maiņa. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) beigās uz planētas “baltās” rases pārstāvis būs tikai katrs desmitais cilvēks. Tā tas var būt arī Eiropā. Francijā jau tagad, 2020.gadā, “baltajiem” francūžiem ir sajūta, ka “viņi ir visur”. Ar vārdu “viņi” ir domāti citu tautu, rasu, citu reliģiju pārstāvji, galvenokārt nēģeri, arābi, islāmticīgie – musulmani. Viņu skaits Francijā nav precīzi zināms. Tiek nosaukti dažādi skaitļi un procenti.

   Ļoti nepatīkams ir viens apstāklis. “Baltie” cilvēki Eiropā noveco, izmirst. Demogrāfiskā pāreja konsekventi dara savu, visticamākais, kosmoloģiskās enerģijas diriģēto “darbu”. “Balto” cilvēku skaits Eiropas zemēs neglābjami samazinās. Normāla dzimstība ir tikai Farēru salās. Demogrāfiskais stāvoklis ir ļoti draudīgs. Bet tam var pretoties. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no pašiem eiropiešiem. Protams, visvairāk ir atkarīgs no politiskās gribas – katrā valstī realizētās demogrāfiskās politikas. Bet tam ir vajadzīgas labas politiskās smadzenes – gudri politiķi. Taču ar Eiropas politiķiem ir milzīgas problēmas. Ļoti nepatīkamā apstākļa autori ir Eiropas politiķi.

   Kā zināms, pēc II Pasaules kara Eiropa (vispirms Rietumeiropa, bet pēc 1990.gada visa Eiropa) kļuva ASV kolonija. Eiropā reālā vara ir Baltam namam. Saprotams, Baltais nams simtprocentīgi pārzina Eiropas politisko nomenklatūru. Tajā ietilpst vienīgi amerikāņiem paklausīgi karjeristi. Viņi tradicionāli ir aplaimoti ar kompradora, kolaboracionista gēniem, bez principiem, bez idejiskās patstāvības, nacionālā patriotiskuma, kā arī bez labām politiskajām smadzenēm – labas profesionālās kompetences un tajā skaitā labas etnopolitiskās kompetences, kas griezīgi atsaucas uz mūsdienās ļoti aktuālo fenomenu vārdā “kultūru dialogs”.

   Eiropas politiķu etnopolitika, “kultūru dialoga” organizēšana, ir pamatīgas izgāšanās hronika. Viņi bezjēdzīgi izkropļoja multikulturālisma koncepciju, kas XX gs. 70.-80.gados Rietumeiropā pozitīvi ietekmēja “kultūru dialogu” migrantu lielā pieplūduma apstākļos. Multikulturālisma koncepcija faktiski bija optimāls risinājums “baltajiem”, jo viņiem ir nepietiekama dzimstība un tajā pašā laikā viņi neprot apturēt “krāsaino” rasu miljonu ieplūšanu savās zemēs. Lai miermīlīgi sadzīvotu ar migrantu miljoniem, nekas labāks par multikulturālismu nebija izdomāts. To XX gs. 70.-80.gados lieliski saprata daudzu Rietumeiropas valstu, Kanādas, Austrālijas politiķi. Viss šausmīgi izmainījās pēc tam, kad Vācijas, Francijas, Itālijas u.c. Eiropas valstu politiķi neprata apturēt milzīgos migrantu plūdus XXI gs. sākumā. Kādu vajadzēja vainot, un bezspēcīgie politiķi ar Merkeli priekšgalā visu vainu uzvēla multikulturālismam, kas bezsmadzeņu masu sabiedrības mutēs kļuva lamuvārds. Īpaši dedzīgi multikulturālisms tika vajāts 2010.-2011.gadā.

   Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids - atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra. Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai. Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad - lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas. Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.*

   No Eiropas politiķiem Francijas prezidents ir deģeneratīvi nolaidies viszemāk. Tik zems līmenis nav sastapts arī pasaules mērogā. Runa nav tikai par etnopolitiskajām kroplībām. Francijas prezidents apliecina kaut ko daudz sliktāku. Turklāt viņš acīmredzot droši apzinās “aizmuguri”; proti, to, ka viņš nav vienīgais un viņa ārprātīgo pozīciju atbalsta arī citi kolēģi citās zemēs. Baltais nams viens no pirmajiem atbalstoši noglaudīja Francijas prezidentu.

   Noteikti tiekamies ar necivilizētību. Ņirgāšanās par reliģiju neietilpst civilizētībā. Civilizēts cilvēks saprot, ka nedrīkst izsmiet reliģiju. Civilizēta cilvēka morālais imperatīvs ir iecietība (tolerance) pret citu cilvēku valodu, mākslu un literatūru, reliģisko ticību, kultūras vērtībām, jūtām. Civilizētas sabiedrības garīgās evolūcijas rezultāts ir tolerance, bet nevis konfliktu izraisīšana, nacionālā naida un reliģiskā naida uzkurināšana. Civilizēta sabiedrība ir humanitātes sabiedrība, bet nevis humanitātes noziedzības sabiedrība.

   Francijā (faktiski ne tikai šajā zemē) politiskās elites etnopolitiskās izdarības ir sabiezējušas neoliberālisma vandālismā. To ir veicinājis neoliberālisms ar savu pseidoliberālismu, divām kritēriju skalām cilvēktiesību jautājumos, patiesības, garīguma nihilismu, globālisma naidu pret suverenitāti, brīvību.

   Nākas atgādināt, ka svešvārdi “barbarisms” un “vandālisms” ir atvasināti no franču valodas. Barbarisms (fr. barbarisme) ir rupjība, nežēlība, kultūras trūkums, civilizētības trūkums. Grieķu vārds “barbarismos” (nozīmē: svešai valodai raksturīgs) attiecas uz valodu – nevēlamiem aizguvumiem, kurus sauc par barbarismiem. Piemēram, daudzi aizguvumi no angļu valodas ir barbarismi. Vandālisms (fr. vandalisme) ir mežonīga postīšana, kultūras vērtību iznīcināšana.

 

Skat. eseju “Multikulturālisma būtība”: https://neprgr.blogspot.com/2019/05/multikulturalisma-butiba.html.  

 

Informācijas vakuums un informatīvais nihilisms

   Rietumu civilizācijas ļaudis jau vismaz 100 gadus tiek iepriecināti par godu un laimi dzīvot informācijas laikmetā. Tāda iepriecinājuma reālais aizsākums bija masu komunikācijas līdzekļu izveide atbilstoši masu sabiedrības vajadzībām XIX gs. nogalē. Ilgu laiku “baltās” rases ļaužu masām informāciju galvenokārt piegādāja prese, informējot par notikumiem gan savā zemē, gan citās zemēs un pat citos kontinentos.

   Rietumu civilizācijas ļaudīm vienmēr ir paticis dzīvot informācijas laikmetā. Līdz XX gs. 60.gadiem viņiem pat prātā neienāca neuzticēties mediju sniegtajai informācijai. Uzticība žurnālistiem bija stabila. Cilvēkiem patika būt labi informētiem. Viņi zināja senas patiesības: valda tas, kurš ir vislabāk informēts; visdārgākā prece ir informācija.

   Jauns lepnības vilnis par dzīvi informācijas laikmetā uzplūda sakarā ar TV attīstību, bet XX gs. beigās sakarā ar datora un interneta nostiprināšanos komunikācijā – informācijas pārraidē.

   Neuzticība mediju translētajai informācijai Rietumu civilizācijā sākās pēc II Pasaules kara sakarā ar “aukstā kara” ideoloģiskās propagandas batālijām starp “kapitālisma pasauli” un “sociālisma pasauli”. Katra no tām centās sociumu pārliecināt par savas dzīves pārākumu, daudz nerūpējoties par slavētā pārākuma argumentu atbilstību īstenībai. Attīstoties starptautiskajam tūrismam un garīgās kultūras sakariem starp abām tik tikko minētajām “pasaulēm”, arvien lielāka sabiedrības daļa savām acīm pārliecinājās par medijos sniegtās informācijas neatbilstību reālajam stāvoklim.

   Neuzticība mediju translētajai informācijai kulmināciju sasniedza XXI gs. desmitajos gados. Vārds “kulminācija” nav pārspīlējums. Patiešām ir sasniegta visaugstākā pakāpe, vislielākais kāpinājums. Informācijas laikmetā ir iestājies izšķirošais posms, kad neuzticība informācijai ir totāla masveidīga parādība. Sliktāk vairs nevar būt. Teiksim, 2020.gadā Rietumu civilizācijas ļaudis neapšaubāmi dzīvo informācijas laikmetā bez informācijas. Konstatējams informācijas vakuums. Tas ir paradokss. Taču tā ir skaudra patiesība. Informācijas vietā ir falsifikācijas – apzināta sagrozīšana, izkropļošana, viltošana. Medijos dominē meli, “feiki”, “influenceru” un “troļļu” izdomājumi, “ekspertu” un “padomnieku” idejiski tendenciozi komentāri, politiķu demagoģija un idiotija, “profesoru” šarlatānisms, “nācijas tēvu” glamūrīgais pseidointelektuālisms utt. Žurnālistu autoritāte ir nulles līmenī. Žurnālistikas profesija un žurnālista darbs asociējas ar prostitūciju. Žurnālisti ir informācijas vakuuma tehniķi ar specifisku vakuuma tehnoloģiju.

   XXI gadsimtā “aukstais karš” turpinās. Pēc “sociālisma pasaules” sagraušanas principā nekas nemainījās Rietumu civilizācijas “informācijas frontē”. “Kapitālisma pasaule” uzvarēja “aukstajā karā”, taču karot nepārstāja un informatīvi ideoloģiskos resursus pavērsa pret Krievijas Federāciju, Ķīnu, Irānu. Rietumu civilizācija un tās līderis ASV nevar eksistēt bez ienaidnieka un cīņas ar ienaidnieku. Iemesls tam ir klasisks. Rietumu civilizācija iet bojā un tai ir vajadzīgs kāds, kam uzvelt vainu par savām likstām. Tā tas cilvēces vēsturē ir bijis vienmēr. Vaina bieži ir uzvelta ebrejiem. Latvieši vainu uzveļ krieviem. Amerikāņu politiskā elite visjaunākajā laikā vainu uzveļ ķīniešiem. Tas ir saprotams. 2007.gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā ražošanas reālo sektoru, bet 2013. gadā Ķīna kļuva pasaulē pirmā ekonomika, ņemot vērā iekšzemes kopprodukta apjomu.

   Nākas atgādināt, kas ir informācija. Dzīvojot informācijas laikmetā bez informācijas, daudzi pat var nezināt atbildi uz jautājumu “Kas ir informācija?”. Pie tam svarīgs ir viens drūms apstāklis. Informācijas deficītu informācijas laikmetā nenosaka tikai tāds faktors kā “aukstais karš” ar tā manipulācijām informācijas segmentā. Tagad eksistē vēl viens faktors – cilvēku morāli tikumiskais pagrimums. “Baltās” rases inteliģences masveida deģenerācija ir veicinājusi parādību, kuru nākas dēvēt par informatīvo nihilismu. Tas ir nihilisms, kas saistīts ar informāciju, pret to izturoties necienīgi un bezatbildīgi, neuzskatot informāciju par vērtību un nekaunoties falsificēt informāciju. Medijos tagad var strādāt vienīgi morāli nestabili elementi bez elementāras sociālās atbildības un elementāras cieņas pret informāciju un savu profesiju. Jēdzienus “žurnālistika” un “žurnālists” nedrīkst vairs lietot. Tos nākas aizstāt ar citiem apzīmējumiem. Piemēram, nekādi jēdziens “žurnālists” nevar tikt attiecināts uz cilvēku (faktiski – necilvēku*), kurš apzināti dibina “mediju”, lai tajā anonīmi nomelnotu un denuncētu līdzcilvēkus un tādā hiperamorālā veidā pelnītu sev naudu.

   Ar svešvārdu “informācija” (lat. informatio – izskaidrojums, izklāsts) apzīmē ziņas, datus, ko cilvēks vāc, apstrādā, glabā, tiražē un nodod cits citam. Zinātne pret jēdzienu “informācija” izturas kā pret diskutablu jēdzienu, jo nav iespējams izstrādāt universālu informācijas definīciju. Informācija tiek dažādi definēta atkarībā no cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas sfēras. Taču tajā pašā laikā universāla iezīme eksistē. Informācija vienmēr ir zināšanas, informācijas pamatā vienmēr ir noteiktas zināšanas. Tātad ļoti ļoti būtisks cilvēciskuma atribūts. Cilvēks bez zināšanām nevar eksistēt. Informācijā atspoguļotajām zināšanām ir eksistenciāla sūtība. Bet tas nozīmē, ka tie, kuri ņirgājas par informāciju, reizē ņirgājas par zināšanām. Tie indivīdi, kuri piedalās informācijas falsifikācijā, reizē piedalās zināšanu falsifikācijā; respektīvi, cilvēciskuma degradācijā, apdraudot cilvēka eksistenciālās iespējas.

   Analizējot un vērtējot visas nebūšanas ap informāciju, noteikti jāņem vērā attieksme pret patiesību un attieksme pret cilvēka viedokļa suverenitāti. Rietumu civilizācijas bojā ejas etapā ir radikāli izmainījusies ideoloģiskā attieksme pret patiesību un cilvēka viedokli. Masu sabiedrībai tiek iezombēts, ka patiesība neeksistē un iespējamas daudzas patiesības. Tas atsaucas uz cilvēka viedokli; proti, patiesības plurālisms (koncepcija, ka viss esošais sastāv no vairākām izolētām substancēm, esamībām un tāpēc ir izskaidrojams ar atšķirīgām, pat nesaderīgām teorijām) stimulē viedokļu plurālismu, jo katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli. Turklāt tiek iestāstīts, ka zināšanas nav tik svarīgas. Svarīgākais ir viedoklis. Tāpēc informācijas kvalitāte nav aktuāla un nav vajadzīgs rūpēties par informācijas (zināšanu) patiesumu, objektivitāti.

   Pret informācijas (zināšanu) objektivitāti vairs neizturas kā pret vērtību – tādu uzskatu, rīcību, kas atbilst īstenībai, ir brīvi no subjektīvas attieksmes, aizspriedumiem, stereotipiem. Ja sabiedrībā nav cieņā patiesība, objektivitāte, tad sabiedrībā nav cieņā arī informācija, zināšanas. Tas ir loģiski. Cilvēkiem ir vienalga un viņi netiecas zināt, vai pasauli, piemēram, izmaina “Covid-19” jeb “Covid-19” tiek izmantots kā transformatīvais notikums** pasaules izmainīšanai saskaņā ar noteiktu modeli. Tāpat nav velmes zināt, vai 2020.gada 11.martā izsludinātajai pandēmijai bija reāls iemesls jeb nebija nekāda vajadzība tracināt cilvēci. Liela loma nevar būt arī informācijai (zināšanām) par to, ka Rietumu civilizācijā 500 gadu laikā ir vairākkārt mainījušies līderi, un neviens līderis nevarēja pretendēt uz mūžīgu pastāvēšanu. Tas joprojām ir aktuāli, un tas ir jāņem obligāti vērā, ja negribam baudīt “falšu” mūsdienu pasaules ainu. Pirmā līdere bija Portugāle, pēc tam Spānija, Holande, Lielbritānija, bet tagad ASV, kuras tagadne un nākotne vairs nav cerīgi gaiša un daudzsološa. “Dolāra impērijas” gals nav tālu. Tas ir jāsaprot, kaut gan modē nav sen pārbaudīta atziņa: tie cilvēki, kuri izvairās zināt un analizēt, pirmie kļūst zombēšanas objekti un melu upuri.

 

*Skat. pamfletu “Necilvēks” http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2020/08/necilveks.html.

**Skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/07/transformativs-notikums.html.   

    

 

 

Politiskās apziņas ačgārnības

 

   Rietumu civilizācijas inteliģences kādas daļas intelektuālajam sabrukumam ir universāls vēriens. Intelektuālais sabrukums izpaužas dzīves visos procesos. Taču ikvienam sociāli aktīvam un saprātīgi vērīgam cilvēkam tas visuzskatāmāk ir redzams politikā – valstu politiskās elites rīcībā. Сilvēki, kuri domājoši seko līdzi politiskajai dzīvei savā valstī un citās valstīs, noteikti tiekas ar politikas bezjēdzību, kaut kādu Homo sapiens neatbilstošu domu gaitu, zinātnisko un tajā skaitā politoloģisko atziņu ignorēšanu, kognitīvi nepilnīgas un profesionāli nekompetentas gribas uzspiešanu sabiedrībai. Tas attiecas ne tikai uz “Civid-19” pandēmijas laikā politiķu uzspiesto absurdo karantīnu, masku nēsāšanu, attālināto darbu, attālinātajām mācībām, pašizolāciju. Problēma ir daudz dziļāka.

   Visjaunākajā laikā (aizvadītajos apmēram 10 gados) tiekamies ar politikas totālu sabrukumu. To ķēmīgi apliecina politiskās apziņas pretdabiskums, novirze no idejiskās normas un idejiskās konsekvences neievērošana. Rietumu civilizācijā tiekamies ar politiskās apziņas perversijām – ačgārnībām (lat. perversus – apgriezts, ačgārns). Teorētiskās batālijas vairs neeksistē. Ne velti tiek ironizēts, ka politikas teorētiskie jautājumi tika pēdējo reizi apspriesti Ļeņina un Martova laikā, bet vienīgais un pēdējais politikas teorētiķis Rietumeiropā bija Karls Šmits (Carl Schmitt 1888-1985), kuru speciāli noklusēja, lai viņš ar savām politoloģijas gudrībām nemaisītos pa kājām jauno laiku politiķu ekselencēm.

   Politiskās apziņas perversijas var iedalīt divās daļās. Vienā daļā ir iekļaujama politika bez politiskās konceptualizācijas – politiskās mācības. Tas nozīmē, ka politiskajās organizācijās (partijās) visu nosaka nevis klasiskās politiskās mācības, bet pilnīgi kaut kas cits, kas vienīgi ir primitīvi un retoriski nomaskēts ar politisko frazeoloģiju, bet īstenībā pilnīgi nemaz nav saistīts ar valsts politisko vadīšanu, reālu politisko darbību politikas vēsturiski tradicionālajā formā. Šajā daļā ir iekļaujamas visspilgtākās kriminālā kapitālisma zemes (Krievija, Latvija u.c.) ar organizētās noziedzības brīvību. Kriminālā kapitālisma zemēs valstiskuma pamatā ir nevis konceptualizēta politika, bet gan organizētās noziedzības tehnoloģiskie “koncepti” (korupcijas un zagšanas shēmas, oligarhu intereses u.tml.). Latviešu inteliģences politiskā apziņa pilnā mērā atbilst kriminālā kapitālisma prasībām.

   Politiskajā apziņā ļoti svarīgs moments ir attieksme pret politisko mācību un tās pārstāvēto politisko partiju, kā arī attieksme pret politisko partiju skaitu un to sociāli politiskajiem uzskatiem. Latviešu inteliģence vienmēr ir atbalstījusi partiju lielu skaitu. Pirms kara LR bija vairāk kā simts partijas un politiskās apvienības. Tagad to skaits nav tik liels. „Vikipēdijā” lasāma šāda informācija: „2016. gada novembrī Latvijā bija astoņas partiju apvienības un 65 partijas, 14 no tām bija uzsākts likvidācijas process”.

   Ja ar latviešiem tiktu veikta saprātīga politiskās apziņas „dresūra”, tad LR nekad nebūtu tik liels partiju skaits. Lielais partiju skaits liecina par politiskās apziņas greizumu. Latviešiem neviens nav palīdzējis saprast un ņemt vērā, kāpēc Rietumu attīstītajās valstīs kultūras politisko segmentu praktiski diriģē tikai 2-3 partijas. Latviešiem neviens nav ieskaidrojis, ka partiju skaits ir organiski atkarīgs no politisko mācību skaita, bet nevis no oligarhu un kriminālo bandu skaita. Un, lūk, politiskās mācības Rietumu civilizācijā ir tikai trīs – sociālisms, liberālisms un konservatīvisms. Katra no šīm klasiskajām mācībām dod priekšroku noteiktam valsts politiskajam režīmam. Sociālisms līdz šim ir devis priekšroku totalitāram (proletariāta diktatūras) režīmam, liberālisms – liberālās demokrātijas režīmam, bet konservatīvisms – autoritāram režīmam.

   Politiskās mācības un valsts politiskā režīma konverģence atspoguļojas partiju nosaukumā. Normālās valstīs nav iespējami tādi debili nosaukumi kā „Gods kalpot Rīgai”, „No sirds Latvijai”, „Kam pieder valsts”, „Progresīvie”, „Rīcības partija”, „Mūsu izvēle”, „Par prezidentālu republiku”, jaunākais pavļutiskais debilisms – „Mēs esam par”. Izteikti kropla kroplība un pilnīgi kroplas politiskās apziņas reprezentantu atbalstīta ir dažu neliešu nelietīgajām vajadzībām uzstutētā „Jaunā konservatīvā partija”. Nav saprotams, ko nozīmē epitets „jaunā”. Savukārt programmā nav pat smakas no konservatīvisma. 2020.gada novembrī tiek plānots izveidot “kabatas partiju”, kurai visprecīzāk piestāvēs nosaukums “Latviešu neliešu partiju”. Medijos regulāri propagandētais nelietis Gobzems apvienos vienā organizācijā latviešu neliešus.

   Politiskās apziņas perversiju otrajā daļā iekļaujamas kolosālās ačgārnības politiskajā konceptualizācijā, visu apgriežot otrādi bezatbildīgi izmantotajā politiskajā mācībā. Tas attiecas uz 1) t.s. “kreiso” un “labējo” politisko orientāciju, 2) antifašisma interpretācijas kroplībām un 3) demokrātijas interpretācijas kroplībām.

   Politikas un politiķu iedalījums “kreisajos” un “labējos” sākās franču revolūcijas laikā Nacionālajā sapulcē (1789 -1791). Zālē pa kreisi sēdēja radikāļi, kuri visu vēlējās mainīt. Pa labi sēdēja konservatīvie, kuri visu centās saglabāt.

   “Kreisā” politiskā orientācija tradicionāli asociējas ar sociālisma politisko un ekonomisko mācību. Tās pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda valsts iekārta, kurā galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā kopīpašumā, sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu, kā arī notiktu virzība uz cilvēku pilnīgu sociālo vienlīdzību. “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar Marksu, Engelsu, marksismu-ļeņinismu, kas sociālismu uzskata par komunistiskās iekārtas pirmo fāzi.

   “Kreisā” politiskā orientācija asociējas ar sociāldemokrātiju. Tas ir politisks virziens, kas kā strādnieku kustība radās XIX gs. otrajā pusē un kura mērķis ir demokrātiska sociālistiskās iekārtas izveidošana pakāpenisku reformu ceļā. Sociāldemokrātisms kā sociāldemokrātijas ideoloģija un darbība Rietumu civilizācijā bija plaši izplatīts pēc II Pasaules kara līdz 70.gadiem.

   “Kreisa” politiskā orientācija raksturīga eseriem – sociālistiem revolucionāriem. Krievijā XX gs. sākumā bija eseru partija. Tās programmā tika izvirzīts mērķis izveidot demokrātisku republiku ar politisko un cita veida brīvību. Eseru partijas deklarētā galvenā cīņas forma bija individuālais terors.

   Vēl “kreisa” politiskā orientācija ir t.s. trockismam, kas pastāv arī mūsdienās. Trockisms ir politiskā kustība un ideoloģija, kuras dibinātājs bija Ļ.Trockis. Trockisma viens no pamatmērķiem ir sociālistiskās revolūcijas īstenošana visā pasaulē.

   Politiskās apziņas sabrukums “kreisajā” politiskajā orientācijā ir nonācis līdz absurdam un šizofrēnijai. No vienas puses “kreisie” turpina internetā un no tribīnes izmantot sociālisma retoriku, taču no otras puses dzīvē praktiski atbalsta visreakcionārākos pasākumus, kam ar sociālisma mācību nav nekā kopēja. Sabiedrība “kreiso” politisko orientāciju saista ar visu cēlo, patieso un labo – humānismu, sociālo taisnīgumu, cilvēku savstarpējo cieņu un uzticību, brīvības un neatkarības respektēšanu. “Kreisie” tiek uzskatīti par gaišajiem spēkiem sociumā. Taču tagad “kreisie” rīkojas pretēji. Tā, piemēram, Eiropas visas sociālistiskās un komunistiskās partijas 2011.gadā atbalstīja NATO militāro intervenci Lībijā. Rietumu valstis bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumus Lībijas teritorijai. “Kreisie” to atbalstīja.

   “Kreisie” atbalsta ne tikai militāras intervences. “Kreisie” atbalsta postmodernismu, neoliberālismu, globālismu, homoseksuālismu, divkosīgo politkorektumu, dubultos standartus cilvēktiesībās, valstu suverenitātes graušanu. ASV it kā “kreisā” nēģeru kustība “Black Lives Matter”(BLM) un 2005.gadā dibinātais klubs “Demokrātiskā alianse” “progresīvas sabiedrības” celtniecībai atbalsta seksuālās minoritātes. BLM darbība vispār ir haotiski perversa. No vienas puses BLM aizstāv sociālo taisnīgumu, vēlas “atcelt kapitālismu” un to nomainīt ar “komunismu”. Taču no otras puses BLM agresīvi vēršas pret kristiānisma-jūdaisma ģimenes koncepciju, aicina sadedzināt Bībeli, kā normu atzīst viendzimuma indivīdu seksuālās attiecības.

   “Kreiso” vēsturiskā loma un vēsturiskais liktenis nav apskaužams. “Kreisos” vienmēr (arī tagad) ir izmantojusi lielburžuāzija. “Kreisie” politiskie spēki vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk slepeni saistīti ar “labējiem” politiskajiem spēkiem, kuri vēlas mainīt politisko iekārtu un šajā ziņā izmanto “kreisos”. Tā tas, piemēram, bija XX gs. sākumā Krievijā, kur rotšildi finansēja ebreju eserus un trockistus, lai gāztu carisko iekārtu. Rotšildi finansēja sociāldemokrātisko kustību Rietumeiropas valstīs, lai panāktu sev izdevīgu finansiālo politiku. Dažkārt finansētie “kreisie” spēki atbrīvojas no “sponsoru” kontroles un atsakās sagraut valsti. Nepaklausīgs bija Ļeņins, Hitlers. “Kreisie” ņēma naudu, taču nekad nenodeva savu politisko mācību un tās idejiskos principus. Visjaunākajā laikā tā vairs nav. “Kreisie” ņem naudu un praktiski rīkojas idejiski nekonsekventi, apliecinot sevi kā politiskie konformisti, kolaboracionisti.

   Milzīga samudžinātība ir fašisma-antifašisma sfērā. Fašisms ir galēji “labēja” politiskā kustība un patstāvīga ideoloģija. Fašisms atzīst diktatorisku režīmu, militarizētu nacionālismu, antiliberālismu, antikomunismu, ekspansionismu, nicina demokrātiskas vēlēšanas, ciena elites kundzību, pat var pieļaut rasismu un genocīdu. Visjaunākajā laikā tā ir izveidojies, ka tik tikko uzskaitītos fašisma politiskos un ideoloģisko dārgumus atbalsta arī tie politiskie spēki, kuri sevi prezentē kā antifašistisko veidojumu. Uzskatāmi tas attiecas uz ASV “antifašistiem” (“antifa”). Viņi pulcējas marginālās grupās ar dīvainu sociālisma izpratni un cīņu pret imperiālistisko ekspluatāciju. 2020.gadā “antifa” dedzīgi vēršas pret valsts prezidentu Trampu. Īstenībā “antifa” pati ir šodienas fašisma avangards, naidīgi nostājoties pret brīvību, mieru, uzplaukumu. “Antifa” ir kļuvusi militarizēta kustība un terorisma izraisītāja. “Antifa” skandē, ka ir “sociāli revolucionāras pašaizsardzības” kustība pret “labējiem”, kaut gan reāli ir tipiski “labējs” politiskais spēks.

   Rietumeiropas un īpaši anglosakšu politiskajā slānī vārdam “demokrātija” ir sakrāla aura. Ar šo vārdu ir lieliski izdevies nomaskēt reālo varu, jo, lūk, bija taču demokrātiskas vēlēšanas. Tajās pilsoniskās sabiedrības elektorāts demokrātiskā veidā ievēlēja valsts politisko varu. Rietumu aristokrātija un buržuāzija  ļoti ienīst sociālismu. Tas notiek tāpēc, ka sociālistiskais pasaules uzskats neatzīst svēto govi vārdā “demogrātija”, jo tā tautai nedod nekā derīga, bet tikai viltīgi rada ilūziju par izvēles iespējām. Tie politiķi un viņu izpalīgi, kuri zombējoši atsaucas uz demokrātiju, patiesībā ir “labējie” ar sociālās kundzības un sociālās hierarhijas dievināšanu. Populārais salikums “liberālā demokrātija” praktiski ir valstu suverenitātes likvidētāja, transnacionālo korporāciju varas atbalstītāja, tukšpauru mānekļa “atvērtās sabiedrības” “viedokļu plurālisma” un “tolerances” slavētāja.  

 

 

 

 

 

 

 

 

Homo sapiens radikālā emancipācija

 

   Civilizācijas norieta apstākļos dzīves satura apguve ar prātu (intelektualizācija) un zinātniski teorētiski (scientizācija) nebeidzas. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuālā vēsture turpinās, un intelektuāļu veiktā dzīves satura jēgpilnā intelektualizācija un scientizācija nemazinās. Saglabājas nepieciešamība palīdzēt sociumam atbrīvoties no ilūzijām un maldiem, ieviešot sabiedriskajā apziņā un sabiedriskajā domā noteiktu sistematizētu izpratni par reālajiem procesiem, dominējošajiem konceptiem un tendencēm, prognozētajām perspektīvām. Saprotams, civilizācijas norieta apstākļos eksistē dzīves satura potenciāli intelektualizēti un potenciāli scientizēti impulsi, kas stimulē intelektuāļu radošo aktivitāti. Citiem vārdiem sakot, dzīves saturā ir analītiski izaicinošas un analītiski iedvesmojošas parādības. Civilizācijas norieta apstākļos intelektuāļi tāpat kā agrāk var būt sociuma angažēti (“izkalpināti”) analītiķi, sublimējot savu individuāli subjektīvo kognitīvo kaislību par labu sabiedrības kolektīvajai ideju cīņai un sabiedrības kolektīvajai ideju vēsturei. Respektīvi, civilizācijas norieta apstākļos saglabājas sublimācija – cilvēka zemāko, intuitīvo un instinktīvo tieksmju enerģijas pārvēršanās augstākā psihiskajā enerģijā.

   Civilizācijas noriets nevar sevī neietvert regresu – atpakaļvirzību, atgriešanos zemākā attīstības līmenī, pāreju no augstākām attīstības formām uz zemākām attīstības formām, pasliktināšanos, pagrimumu, panīkumu, apsīkumu, vilšanos, spēju un spēka zudumu, diskursu un naratīvu muļķības, primitīvi ideoloģiskas pamācības u.tml. Ja tas viss nebūtu, tad nenāktos konstatēt civilizācijas norietu. Civilizācijas norieta apstākļos cirkulē antiprogresīvi kodi un metaforas. Taču tajā pašā laikā ir iespējama zināma regresa teleoloģija – mācība par īstenības mērķtiecību, īstenības procesu iekšējo cēlonību. Pret regresu var izturēties kā likumsakarīgu maģistrālu virzību cilvēces vēsturē. Regresa aloģismā var izpausties vēsturiskā loģika. Regress nav nākotnes katastrofa, jo tas ar savu regresīvo restaurāciju un sociokulturālajām aplikācijām ir graujoši tendēts uz pagātnes un tagadnes fenomeniem. Regresam tiešā veidā nākotne nav pieejama. Regress var ietekmēt nākotni vienīgi ar pagātnes un tagadnes izpostīto fenomenu starpniecību. Bet tas arī var notikt vienīgi tajā gadījumā, ja nākotnei ir vajadzīgi regresa izpostītie fenomeni.

   Neapšaubāmi, regresivitāte visvairāk ir sastopama tajos progresīvajos segmentos, kuri ģenerē un stabilizē civilizāciju, sociumu izvedot no mežonības vai barbarisma civilizētā dzīvē. Tādi progresīvi segmenti ir intelektualizētais un scientizētais dzīves saturs un tā noformētāji – intelektuāļi kā īpaša tipa sociālie aktori. Pats par sevi ir saprotams, ka intelektuāļi būs civilizācijas norieta kompetentākie kritiķi. Viņus nākas noniecināt un ignorēt. Tam tiek koncentrēta norieta regresīvās enerģijas prāva daļa. Tādējādi viena no problēmām, ar kurām tiekas intelektuāļi civilizācijas norieta apstākļos, attiecas uz viņu sociālo prestižu.

   Nav grūti saprast, ka civilizācijas norieta apstākļos sabiedrības intelektualizācijas un scientizācijas alkas ievērojami mazinās. Sabiedrībā atslābst interese par zinātni, izglītību, laikmeta konceptuālo un māksliniecisko interpretāciju, kā arī Homo sapiens atdziest Homo politicus gars, vairs necenšoties aizsargāt brīvības liberāli konstitucionālās vērtības un valsts demokrātisko dizainu. Parlamentārās koalīcijas koleģialitātes vietā tiek gaidīta plebiscīta dzemdētas vadonības demokrātija, nepieļaujot demokrātiju bez “stingras rokas”. Modē nāk aklamācija – lēmumu apstiprināšana ar balsotāju izsaucieniem (kliedzieniem) bez balsošanas. Regresīvā gara pārņemtajiem cilvēkiem nav vēlēšanās saudzēt sabiedrības elitāri demokrātisko struktūru ar tās meritokrātijas principu. Demonstratīvas vienaldzības un mietpilsoniska cinisma objekts kļūst brīva indivīda ideja, bez kā nav iespējams intelektuāļa statuss. Rupji vaļsirdīga, nekaunīga, izaicinoši nicinoša izturēšanās ir sastopama ne tikai pret intelektuāli apdāvinātiem cilvēkiem, bet arī pret labestību, garīgumu, ideālismu, ideāliem, kultūras vērtībām, vispārpieņemtām tikumības un pieklājības normām. Civilizācijas norieta laikā izveidojas unikāla sociāli morālā vide, kas prasa analīzes oriģinālas metodes un hipotēzes ar unikāliem vēsturiski teorētiskajiem modeļiem. Katrā ziņā nākas saprast, ka ar cilvēku notiek kaut kas radikāls un nepierasts. Cilvēks kardināli izmainās.

   Cilvēks tāpat kā viss dabā nestāv uz vietas. Arī cilvēkam ir gods būt dinamiskai  būtnei un apliecināt evolūcijas procesu – antropoģenēzi. Par šo procesu zinātne sāka interesēties tikai XVIII gadsimtā. Valda uzskats par cilvēka bioloģisko nemainību. Cilvēks gadu tūkstošos bioloģiski nav mainījies. Taču tā ir puspatiesība, jo cilvēka evolūciju ietekmē mutācija – genoma izmaiņas iedzimtības rezultātā. Mutācija  nekad neizzūd. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka vidēji katrs bērns saņem apmēram 70 jaunas mutācijas; 80% no tēva un 20% no mātes. Zinātne tāpat ir novērojusi gēnus, kuri veicina augstu intelektu. Aina nav patīkama. Degradācijas ātrums neesot liels, bet pietiekams, lai regulāri konstatētu vidējā IQ punktu samazināšanos.

   Ja cilvēka bioloģiskā mainība ir pārskatāma gadu tūkstošiem ilgā kontekstā, tad savādāk ir ar cilvēka garīgo mainību. Cilvēka garīgā satura vēsturiskā mainība ir samērā viegli pārskatāma. Šī mainība atspoguļojas garīgās kultūras vēsturē. Garīgās kultūras vēsture uzskatāmi apliecina izmaiņas cilvēka garīgajā sfērā. Mainījies ir viss – domāšanas veids, garīgās dzīves prioritātes, vērtības un to hierarhiskās shēmas, attieksme ne tikai pret cilvēka garīgās esamības formātiem, bet arī pret pašu cilvēku.

   Cilvēka vēsturiskajā garīgajā mainībā ļoti liela loma ir procesam, kuru drīkst dēvēt par cilvēka emancipāciju. Tas ir process, kurā cilvēks atbrīvojas no garīgās kultūras elementu atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, no visa, kas garīgajā kultūrā novecojis un konservatīvs. Emancipācija faktiski ir garīgās kultūras attīstības dzinējspēks, faktors, ģenerators. Garīgās kultūras vēsture reizē ir cilvēka emancipācijas vēsture. Protams, garīgā kultūra atsaucas uz materiālo kultūru. Tāpēc bez bailēm var teikt, ka cilvēka emancipācijas vēsture ir visas kultūras vēsture.

   Emancipācijas temps nav bijis vienāds. Cilvēka garīgo izmaiņu process nav virzījies vienādā ātrumā. Sastopamas izmaiņas dažu (2-3) paaudžu laikā, un sastopamas izmaiņas vairāku gadsimtu laikā. Iespējams arī unikāls temps. Pret homoseksuālismu izturējās kā pret slimību gadu tūkstošiem ilgi. Toties homoseksuālisma fani XX gs. atkratījās no šī “aizsprieduma” dažās sekundēs no Homo sapiens pastāvēšanas vēsturiskā laika viedokļa...

   Arī emancipācijas apjoms nav bijis vienāds. Vēsturiski visbiežāk mainījās tikai daži garīgās kultūras elementi. Tomēr ir bijuši t.s. pārejas laikmeti, kad garīgā kultūra izmainās ļoti pamatīgi un emancipācijas apjoms ir milzīgs. Tā tas bija, piemēram, Rietumu civilizācijā XIX gs. beigās un XX gs. sākumā līdz I Pasaules karam. Tā tas ir arī visjaunākajā pārejas laikmetā no XX gs. otrās puses līdz XXI gs. vidum, kad cilvēka emancipācija iegūst unikālu vērienu gan ātruma ziņā, gan izmaiņu apjoma ziņā. Tas, kas notiek mūsdienu pārejas laikmetā, cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi.

   Emancipācijas spilgts piemērs ir izglītība. Īpaši klasiskā izglītība.

   Par klasisko izglītību dēvē vispārējās izglītības tipu, sistemātiski apgūstot senās (galvenokārt latīņu un grieķu) valodas un matemātiku. Klasiskā izglītība radās Renesanses laikmetā (XIV-XVI gs.), balstoties uz humānisma pedagoģiskajām idejām. Klasiskās izglītības pirmā programma tika sastādīta 1538.gadā Strasburgā. Eiropas intelektuālā elite ļoti augstu vērtēja klasisko izglītību. Tā stiprinot cilvēka morāli un intelektu, veidojot garīgi brīvu presonību ar vispusīgi plašu skatījumu uz pasauli.

   Tomēr pret klasisko izglītību opozīcija nobrieda jau Apgaismības laikmetā (XVIII gs.), kad izvērtās polemika par šī izglītības tipa lietderību. Klasiskās izglītības nepieciešamības pamatojumā atsaucās uz diviem argumentiem. Pirmkārt, grieķu valoda esot kļuvusi filosofijas valoda. Ja nemācēs grieķu valodu, tad nebūs filosofijas. Otrkārt, latīņu valoda esot kļuvusi zinātnes valoda, bez kuras zinātne nevarēs pastāvēt.

   Apgaismības laikmetā klasiskajai izglītībai tika pretstatīta t.s. reālā izglītība, jaunatni skolojot atbilstoši konkrētajām vajadzībām eksistences nodrošināšanai. Senās valodas ieteica aizstāt ar dabas zinātņu mācību priekšmetiem. Reālo izglītību atbalstīja tādi slaveni vīri kā J.Komenskis, Dž.Lokks, Didro, Russo.

   Atbrīvošanās (emancipācija) no klasiskās izglītības jūga turpinājās samērā ilgu laiku. Klasiskā izglītība saglabājās visu XIX gadsimtu. Bez vispārējās klasiskās izglītības nevarēja iestāties universitātē. Reālā izglītība uzvaru svinēja tikai XX gadsimtā. Bet arī reālās izglītības mūžs nebija garš. Tās vietā Eiropā XX gadsimta beigās modē nāca t.s. kompetenču izglītība, bet kovidterorisms no 2020.gada sāka masveidīgi uzspiest t.s. attālināto izglītību. Emancipācijas rezultātā atkal izmainījās izglītība un cilvēku garīgie priekšstati par izglītību. Tie ir priekšstati, kuru pārstāvjiem  nebūs saprotams mācību plāns, saskaņā ar kuru izglītību ieguva, piemēram, slavenais vācu sociologs Marks Vēbers (1864-1920). Vācijas ģimnāzijā XIX.gs. 70.-80.gadu mijā katrā nedēļā latīņu valodai tika veltītas 8 stundas, grieķu valodai 4 stundas, matemātikai 4 stundas, vēsturei 3 stundas, vācu valodai 2 stundas, franču valodai 2 stundas,  ivritam 2 stundas, reliģijai 2 stundas, fizikai 1 stunda.

   Emancipācijas galvenais iemesls ir demogrāfija – iedzīvotāju skaita pieaugums vai samazināšanās. Pateicoties iedzīvotāju skaita lielajam pieaugumam, XIX un XX gs. mijā Rietumu civilizācijā radās masu sabiedrība, masu garīgā kultūra, masu ražošana, masu patērēšana, masu cilvēks, masu vērtības, masu ideāli, masu komunikācija. Tas viss ir vienots ar ļoti pamatīgu un daudzpusīgu emancipāciju, atsakoties no masu vajadzībām nederīgiem garīgās un materiālās kultūras elementiem. Masu cilvēku nākas vērtēt kā jaunu cilvēciskuma tipu ar specifisku garīgo substanci un subtrātu.

   No XX gs. 60.gadiem demogrāfija atkal sāka uzjundīt un komandēt jaunu emancipāciju. Šoreiz nevis sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, bet gan sakarā ar eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Tas, kā jau minēju iepriekš, ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Emancipācija ir notēmēta uz to visu, kas cilvēku padara par cilvēku. Šodienas cilvēka emancipācija ir radikāla, agresīva, nepacietīga, demonstratīvi uzbāzīga, demagoģiska, bezprātīga, idiotiska, iracionāla, debila. Cilvēka emancipācijas prakse jau ir sasniegusi tādu šausminošu pakāpi, ka kovidterorisms nesastopas ne ar kādu pretestību. Cilvēks brīvprātīgi un ar degsmi atsakās no tā, bez kā nebija iedomājama līdzšinējā dzīve.

   Tā, piemēram, Latvijā 2020.gada septembra pētījums atklāja drausmīgu stāvokli. Izrādās, 91% iedzīvotāju atbalsta attālinātu saziņu ar ārstu. Kovidterorisms ir emancipējis jaunu cilvēka apziņas veidu – kovidmentalitāti. Pēc pederastu uzvaras Rīgas domes vēlēšanās publiskajā telpā (interneta medijos) sāka gailēt pederastu mesiānisma ideoloģija. Latviešu jaunā paaudze priecājas, ka pederasti drīz pārņems varu visās pašvaldībās un glābs latviešu tautu no korupcijas, oligarhiem, zagļiem, Putina, Kremļa, Maskavas, krieviem, Trampa, Lukašenko, ķīniešiem.

   Secinājums ir briesmīgs: unikālais visjaunākais pārejas laikmets un tā kodols unikālā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir sekmējusi unikālu cilvēka emancipāciju – cilvēks atsakās būt cilvēks un atmet to visu, kas viņam traucē būt postcilvēkam.