Angļu valodā ir divi vārdi „cant”. Tie ir homonīmi – vienādi
rakstāmi un vienādi izrunājami vārdi ar atšķirīgu nozīmi.
Nr.1 „cant” nozīmē „slīpums, slīpi nogriezta mala, grūdiens; slīpi
nogriezt, noliekt, pagāzt, apgāzt, apgriezt otrādi”.
Nr.2 „cant” nozīmē „žēla, raudulīga balss, žargons, žēloties raudulīgā
balsī, runāt žargonā, aprunāt, celt neslavu”.
Slavenākais ir Nr.2 „cant”. Tam ir pasaules slava. Par šo „cant” zina ne tikai angļi. Par Nr.2 „cant” ir sarakstīti interesanti filosofiski
teksti vairākās lielās valodās. Tas ir noticis tāpēc, ka Nr.2 „cant” bez minētā vēl nozīmē „liekulība,
liekuļot”. Turklāt šai tik tikko minētajai nozīmei ir ļoti savdabīga semantika –
valodas vienības jēga komunikācijā. Šī savdabīgā semantika ir filosofiskās apceres
priekšmets.
Lietojot Nr.2 „cant”, nav runa par elementāru,
primitīvu, vulgāru, cinisku un ātri atšifrējamu liekulību. Runa ir par īpatnu
liekulību. Turklāt tā ir tāda liekulības īpatnība, kas mūsdienu pasaulē ir ļoti
izplatīta un tajā skaitā plaši sastopama arī latviskajā vidē. Nr.2 „Cant” dominē, vērtējot Latvijas
realitāti.
Ja šai esejai vajadzētu izvēlēties epigrāfu
vai moto, tad šis kodolīgais teiciens un teksta sākumā lakoniskā formā izteiktā
doma, kas atspoguļotu satura pamatjēgu, devīzi, vadlīniju, varētu būt teikums „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no sirds”.
Autors – parlamenta deputāts V.Kalnozols.*
Ļoti iespējams, daudzos lasītājos teikums izraisa aurošanu. Uzticība LR
valsts vadītājiem ir ar treknu mīnusa zīmi. To apstiprina socioloģiskās
aptaujas. 2017.gada jūnijā medijos rakstīja: „Latvijas iedzīvotāju uzticība
valdībai un tiesu sistēmai ir viena no zemākajām Eiropas Savienības (ES)
dalībvalstu vidū, liecina aprīlī veikta "Eirobarometra" aptauja. 10
ES dalībvalstīs lielākā daļa respondentu uzticas nacionālajai valdībai, tostarp
Zviedrijā, Somijā, Vācijā, un kaimiņvalstī Igaunijā. Nīderlandē to cilvēku
īpatsvars, kas valdībai uzticas, ir lielākais – 78%, bet Igaunijā 55%. Tikmēr 18 valstīs, kuru vidū ir arī Latvija, valdībai
uzticas mazākums. Latvijā tikai 27% respondentu atbildējuši, ka valdībai
uzticās”.
Neizpratne ir loģiska. Nav
izprotama pretruna. Ja „cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no
sirds”, tad kāpēc tauta adekvāti nenovērtē viņu darbu? Ja valsts vadītāji
strādā saskaņā ar sirdsapziņu, tad kāpēc tikai 27% to cienīgi novērtē?
Pretrunu izskaidro Nr.2 „cant”. Proti, īpatnā liekulība, kas
atspoguļojās apgalvojumā „Cilvēki, kas vada mūsu valsti, savu darbu dara no
sirds”. Apgalvojums ir liekulīga melošana.
Jā! Mūsu valsts vadītāji darbu
dara no sirds. Tauta to zina. Taču tauta zina arī to, ka no sirds veiktais
darbs nav veltīts tautai. Valsts vadītāji nekalpo tautai, bet kalpo vietējai oligarhijai,
Lielajai Bandai, Astoņkājim, starptautiskajām finansiālajām struktūram. Katrā
ziņā kalpo savam naudas makam, slavai, varas kārei. Velns ir viskompetentāk lietas
kursā, kam LR valdošā kliķe vēl kalpo. Kalpo visiem citiem, bet ne tautai un
valstij. Tauta to zina, un tāpēc ir 27%.
Ar Nr.2 „cant” apzīmē īpatnu liekulību.
Tā ir liekulīga melošana ar tīru sirdsapziņu. Uz to ir spējīgi cilvēki, kuri
melo un reizē paši savās acīs paliek džentlmeņi (piem., Kalnozols sevi uzskata
par džentlmeni). Šo cilvēku apziņā meli ir ieguvuši tik lielā mērā patiesības
seju, ka šo melu likvidēšanai vajadzētu likvidēt pašus melotājus.
Nr.2 „cant” veltītajos filosofiskajos tekstos tiek apšaubīta iespēja
„džentlmeņus” atradināt no melošanas ar tīru sirdsapziņu. Šī šausmīgā liekulība
cilvēkos iesakņojas tik dziļi, ka nekādā veidā nav atraujama no viņu apziņas.
„Džentlmeņos” ir izveidojies savdabīgs apziņas stāvoklis. Tas viņiem ar tīru
sirdsapziņu atļauj runāt to, ko citi cilvēki spētu runāt vienīgi ar milzīgiem
sirdsapziņas pārmetumiem ārkārtējā situācijā.
Nr.2 „cant” ir patiesības un melu absurda sintēze. Tā „balto” cilvēku politikā
strauji vēršās plašumā. Internetā gudros portālos katru dienu nākas tikties ar
analītiskiem rakstiem par paranojālās šizofrēnijas satraucošo kāpumu politikā.
Latvijā ļoti svarīgi ir tas, ka Nr.2
„cant” attiecās uz liekulīgo
izturēšanos pret LR, to svētulīgi neatzīstot kā kriminālu valsti ar noziegumu
brīvību. Aizvērt acis un pret LR izturēties kā pret normālu valsti ir patiesības
noklusēšana un traka liekulība. Pie mums tas ir Liekulības Dēmons, visģeniālākā
liekulība un liekulības sākums citām liekulībām, dzīvi pārvēršot farizejismā un vēloties farizejismu saglabāt uz visiem
laikiem. Diemžēl liekulīgā izturēšanās pret LR attiecās ne tikai uz
„politiķiem”. Patiesību apmāti cenšas liekulīgi nomaskēt katrs varas inteliģents,
sēžot kādā valsts amata krēslā.
Tomēr ir konstatējams progress.
Latviešu sabiedriskās domas pulsācija sociālajos tīklos, interneta publikācijās
(tiesa, pagaidām ne reti anonīmās) un komentāros liecina ne tikai par
liekulības strauju samazināšanos, bet arī par liekulības nosodīšanu. Patiesība
par LR kriminālo būtību un oligarhisko valsts iekārtu latviešu tautā iegūst
arvien masveidīgāku autoritāti.
Liekulība ir parlamenta komisijas
veidošana „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanai. Netieši tiek apliecināta LR kriminālā
būtība un oligarhiskā valsts iekārta. Tas izpaužās „politiķu” attieksmē pret
„Rīdzenes sarunām”.
Ja pie mums būtu normāla valsts ar
godīgiem valsts vadītājiem, tad „politiķi” iekarsušajai sabiedrībai vispirms
būtu norādījuši par neformālo sarunu nepieciešamību. Sabiedrību pārliecināt par
neformālo sarunu nepieciešamību ir ļoti viegli. Politiķi visur un vienmēr
valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai
komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar golfa klubu.
Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo
ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām
sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra darba forma.
Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt bez
retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Neformālas diskusijas ir
daudz auglīgākas nekā oficiālas diskusijas no tribīnes, kurās katrs sevi vairāk
ārēji izrāda nekā runā par būtību.
Taču mūsu „politiķi” necenšas
sabiedrību pārliecināt par neformālo sarunu nepieciešamību. Tas netieši pierāda,
ka viņu apziņā LR neeksistē kā normāla valsts. Viņu apziņā LR ir tas, kas LR reāli ir bijusi visus gadus. „Politiķi”
nav piedalījušies neformālās sarunās par valsts attīstību. Viņi ir
piedalījušies vienīgi neformālās sarunās par zagšanu. Viņu apziņā neformālas
sarunas ir vienīgi oligarhiskas, bandītiskas, mafiozas sarunas par naudas
sadalīšanu un pārdalīšanu. Viņi nemaz nesaprot, kas ir neformālas sarunas par
tautas un valsts interesēm.
Bet pats galvenais ir tas, ka mums
ar saviem cilvēciskajiem resursiem nav iespējams izveidot izmeklēšanas komisiju
„Rīdzenes sarunām”. Varam izveidot vienīgi komisijas simulakru. Tam ir stabili
iemesli.
Pirmkārt, tāda tipa „sarunas”
principā bija jau „perestroikas” laikā un joprojām turpinās. Bez tām nav
iespējama krimināli oligarhiskās LR pastāvēšana. Ja gribam būt objektīvi pret
„Rīdzenes sarunām”, tad ir jābūt objektīviem pret visām „sarunām” mūsu dārgajā
organizētās noziedzības cūkkūtī.
Otrkārt, Latvijā pašlaik nav
neviena institūta ar tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Pat baznīcas ir saķēpājušās
dažādos nedarbos. Veidot no Saeimas deputātiem izmeklēšanas komisiju ir tas
pats, kas kādreiz būtu Anša Kaupēna noziegumu izmeklēšanu uzticēt viņa māsai
Anetei, Voldemāram Piebalgam un visiem pārējiem līdzdalībniekiem lielceļu
braucēju aplaupīšanā. Bruņinieku namā nekad nav sēdējis neviens deputāts ar
tīrām rokām un tīru sirdsapziņu. Izlikties to nezinām, ir Nr.2 „cant” tipiska liekulība.
Atsevišķs Nr.2 ”cant” variants ir Svēto Govju liekulība.
Runa ir par ļoti liekulīgiem atsevišķiem indivīdiem. Viņu grandiozajam ieguldījumam
kriminālās valsts pastāvēšanā ir aksiomātisks
vēriens. Viņi ir daudzus gadus strādājuši ļoti atbildīgos valsts amatos. Viņu
darba uzdevums bija vērsties pret noziedzību. Taču viņi to nekad nav darījuši
un tāpēc paši ir uzskatāmi par noziedzniekiem. Bordāna, Strīķes, Juraša
liekulība ir jau vispusīgi iztirzāta un masveidā nosodīta. Tās ir trīs pretīgas
Svētās Govis ar nelielu atbalstu sabiedrībā.
Neliels atbalsts ir arī tādai
Svētai Govij kā bijušajai Latvijas Valsts kontrolierei Sudrabai. Viņa augstajā
amatā bija no 2004.gada līdz 2013.gadam, bet pēc tam sāka tēlot „politiķi”.
Viņa nodibināja savu „kabatas partiju”
ar debilu nosaukumu „No sirds Latvijai”.
Sudraba nesen publicēja riebīgi
sentimentālu atklāto vēstuli premjerministram sakarā ar paredzētajām izmaiņām
vispārējās izglītības likumā. Dāma nav kaunējusies izmantot citu cilvēku ciešanas.
Viņa sevi patētiski norobežo atsevišķā pasaulē. Viņa sevi nekaunīgi atdala no valdošās
kliķes un cenšas iekļaut sociāli apkrāptajā tautas daļā.
Lūk, cik zemisks ir vēstules
sākums: „Augsti
godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam
divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un
nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā,
Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst
mežā”.
Vēstulē ir šāds rezumējums: „Vairāku gadu pētījumi rāda, ka Latvijas skolās salīdzinoši ar
citām valstīm ir augstāks vardarbības līmenis, Latvijā joprojām liels procents
izglītojamo neapmeklē izglītības iestādes, sekmju līmenis, ņemot vērā pēdējos
centralizēto eksāmenu rezultātus, pazeminās. Latvijā nabadzība nav izskausta,
sociāli neaizsargātas un maznodrošinātas ir tieši ģimenes ar bērniem”.
Neapšaubāmi, sabiedrības kādu daļu var aizkustināt Sudrabas kundzes
atklātība un drosme teikt patiesību par bērnu vardarbību, nemācīšanos,
nabadzību ģimenēs ar bērniem. Sabiedrības kāda daļa var
nesaskatīt Nr.2 „cant” bijušās Valsts
kontrolieres emocionālajās tirādēs.
Lai pa īstam novērtētu šo Svēto Govi, jāzina Valsts kontroles funkcijas.
Respektīvi, jāzina, ko Sudraba varēja praktiski izdarīt tautas labā un cik
lielā mērā viņa varēja vērsties pret kriminālo dzīves kārtību. To zinot, nav
grūti aptvert Sudrabas kardinālo vainu visās tajās mūsu dzīves nelaimēs, no
kurām viņa liekulīgi norobožojās un nepatīkami tēlo caurspīdīgu nevainību.
Valsts kontroles likumā ir teikts: „1.pants. (1) Valsts
kontrole ir neatkarīga koleģiāla augstākā revīzijas (audita) iestāde Latvijas
Republikā. (2)
Valsts kontrole pakļauta vienīgi likumam”.
Tātad Sudraba nebija nevienam
pakļauta - ne Valsts prezidentam, ne parlamentam un valdībai. Viņa bija
pakļauta tikai likumam. Tādējādi viņa bija morāli pakļauta tikai tautai, jo
tauta ir likumības morālais garants. Ja viņai kāds neļautu realizēt savu
misiju, tad viņa varēja lūgt tautas palīdzību. Konkrēti tas izpaužās, tautu
publiski informējot par problēmu. Citu zemju vēsture liecina, ka tādos
gadījumos tautas atbalsts ir bijis simtprocentīgs.
Par Sudrabas iespējām vērsties
pret budžetu zādzībām, Lielās Bandas noziegumiem liecina šāds daudzsološs ieraksts
minētajā likumā: „2.pants. (1) Valsts kontrole, veicot
finanšu, likumības un lietderības revīzijas, kontrolē: 1)
valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu
ieņēmumus un izdevumus, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, publiski
privāto, privāto kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus likuma “Par valsts un
pašvaldību kapitāla daļām un kapitālsabiedrībām” izpratnē, kā arī to
kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus, kuru kapitāla daļas vai akcijas pieder
valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrībām, publiski privātām vai privātām
kapitālsabiedrībām likuma “Par valsts un pašvaldību kapitāla daļām un
kapitālsabiedrībām” izpratnē”.
Sudrabas noziedzīgā bezdarbība
Valsts kontrolē un Nr.2 „cant”
dziļais sakņojums viņas apziņā tiek dāsni atalgots. 2017.gada 27.jūlijā Saeima
viņai uzticēja vadīt „Rīdzenes sarunu” parlamentāro izmeklēšanas komisiju.
Valdošā kliķe zina, kurš cilvēks nav spējīgs apdraudēt viņu noziedzību pret
latviešu tautu. Sudrabas vadībā „Rīdzenes sarunas” tiks apdūmotas ar tādu Nr.2
„cant” slāni, ka varbūt pats kristiešu
Dievs noticēs mūsu oligarhu godīgumam un nesavtīgajai gādībai par tautu.
Latviešu mīļie dieviņi ūsiņi, pērkoni, dēklas, kārtas, jumi, māras, meža mātes,
vēju mātes, acīmredzot, vienmēr ticēja „Rīdzenes sarunu” nevainībai. Kā nekā
27% tomēr ir liels atbalsts neliešiem, nodevējiem, noziedzniekiem un viņu
sasmērētajai necienīgajai dzīvei. Cilvēces pieredze liecina, ka pagānisms
parasti iet roku rokā ar sociāli politisko konformismu un sociāli politisko
infantīlismu. Ar auseklīšiem apkārušies „labieši” atbalsta visu, ko dara īsts
latvietis.
Arī Sudraba ir īsta latviete.
Tikai īsts latvietis var partijai izdomāt nosaukumu „No sirds Latvijai”. Tas
nekas, ka viņa ir minēta slavenajās sarunās. Turklāt kā Maskavas noskatīta
premjerministre. Bet tas nekas! Īstam latvietim var visu piedot, sākot ar
sadarbību ar VDK (sveiciens mīlulim Stradiņam!) un beidzot ar Maskavas uzticības
personas statusu.
*Teikums sastopams V.Kalnozola rakstā
„Mēs esam slikti saimnieki savā zemē”, kas internetā publicēts
2017.g.14.jūlijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru