Noziegumu brīvības ģenētiskās sekas

   Nevienai civilizācijai vēl nav izdevies izvairīties no bojāejas un saglabāties uz mūžīgiem laikiem; teiksim – līdz pasaules galam. Rietumu civilizācija noteikti nebūs izņēmums. Rietumu civilizācijas noriets ir vēsturisks fakts, un mēs esam tā liecinieki, katrs izjūtot nelabo kopējo procesu atkarībā no savas sociālās sensitivitātes.

   Civilizācijas bojāejas tradicionālie rezultāti ir divējādi. Viens rezultāts ir transformācija jauna tipa civilizācijā. Piemērā noder PSRS pārveidošanās Krievijas Federācijā, kuru krievu intelektuāļi uzskata par atsevišķu civilizāciju bez paradigmatiskās vienotības ar mūsdienu Rietumu jeb eiropeisko civilizāciju. Otrs rezultāts ir civilizācijas izšķīšana daudzos atsevišķos un paradigmātiski patstāvīgos sociāli politiskajos fenomenos ar pretenziju eksistēt valsts statusā. Šajā ziņā klasisks piemērs ir antīkās civilizācijas (Romas impērijas) sabrukums, kā rezultātā radās daudzas savstarpēji nesaticīgas barbaru valstiņas un Eiropā iestājās “tumšie gadsimti” (Petrarka) bez jebkādas iespējas lietot jēdzienu “eiropeiskā civilizācija”.

   Civilizācijas iet bojā divējādi arī laika ziņā; proti, iet bojā relatīvi īsā laikā un iet bojā relatīvi ilgā laikā. PSRS tika sagrauta “perestroikas” vairākos mēnešos. XX gadsimta sākumā cariskā Krievija (krievu pareizticīgā civilizācija) sabruka trijās dienās. Tā uzskata ne tikai V.Rozanovs – krievu filosofs un krievu civilizācijas sabrukuma liecinieks. Antīkās civilizācijas (Romas impērijas) bojāejas periodu mēra vairākos gadsimtos. Pirms Romas impērijas valstiskās likvidācijas oficiālā datuma 476.gada 4.septembra bija vismaz trīs gadsimti, kuros konstatējamas civilizācijas norieta pazīmes.

   Uz jautājumu “Kas izveidosies Rietumu civilizācijas vietā un cik ilgi turpināsies Rietumu civilizācijas noriets?” pašlaik var būt tikai hipotētiskas atbildes. Pašlaik vislielākā skaidrība ir par norieta tempu. Tas ir samērā dinamisks. Par Rietumu civilizācijas norieta sākumu jāuzskata planetārās demogrāfiskās pārejas starts 1960.gadā. Togad sākās “baltās” rases strauja izmiršana un novecošana, ļoti destruktīvi ietekmējot eiropeīdu mentalitāti, kultūru, velmi pastāvēt kā civilizācijai. 70.gados Rietumos ieviesās un ātri nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms, kļūstot par civilizācijas norieta aktivizācijas galvenajiem dzinējspēkiem. Aizvadītajos 50 gados līdz 2020.gadam, kad tiek rakstīts šis teksts, Rietumu civilizācijā deģenerācija un degradācija jau ir pilnā mērā pārņēmusi politisko eliti, pilsētu inteliģenci, akadēmiskās aprindas tādā mērā, ka normālajiem cilvēkiem vairs nav vietas iracionālisma un veselā saprāta deficīta apmātajā populācijā.* Aktuāli ir tādi apzīmējumi kā postcilvēki, postkultūra, postcivilizācija.

   Planetārā demogrāfiskā pāreja noslēgsies 2050.gadā. Tad cilvēcē iestāsies demogrāfiskā stabilitāte un tās satelīts noteikti būs mentālā stabilitāte – vērtību, normu, dzīves orientācijas, politisko un ideoloģisko paradigmu stabilitāte dzīves realitātē un sociuma apziņā. Acīmredzot līdz 2050.gadam Rietumu civilizācija būs radikāli izmainījusies un radikālo izmaiņu rezultātu nāksies fiksēt ar vārdu “postcivilizācija”. Tajā dominēs jauns antropoloģiskais tips (patoloģiskais vairākums) – postcilvēks, nodrošinot postcilvēku despotiju. Par to skaudri liecina Rietumu civilizācijas ģenerālā tendence, virzība, noslieksme, noskaņa. Rūpes par eiropeīdu intelektuālā un morālā līmeņa saglabāšanu atbilstoši Homo sapiens modelim Rietumu civilizācijā nepastāv, bet ja tomēr vēl kaut kur pastāv, tad šīm rūpēm ir margināls, perifērs, sporādisks vēriens. Nevienu sabiedrisko, politisko, valstiski institucionāli organizatorisko spēku neuztrauc līdzcilvēku absolūtā neadoptācija veselā saprāta pakāpē. Homo sapiens prasībām neadekvāti hominīdi ir kļuvuši antropoloģiskā norma un pat cienījams personāžs, par ko liecina šausmīgi kroplā attieksme, piemēram, pret homoseksuāļiem. Veselā saprāta nekroze ir kļuvusi eiropeīdu izglītotās daļas lepnums. Ne velti 2020.gadā “Covid-19” pandēmijas sociālā aura liecina par digitālā antifašisma terapijas neiespējamību “baltajā” rasē, bez mazākā satraukuma atsakoties no cilvēka tiesībām un brīvības. Cilvēciski vitālo vajadzību prioritātes kropļošana ir kļuvusi konsekventa izpausme sociuma masu apziņā. Ideāli, futuroloģiski sapņi, idejas, koncepti ir zaudējuši baudkārei, glamūram, perversijai, šarlatānismam, antizinātniskumam, iracionālismam, debilitātei, alkātībai, izprieču industrijai, bezjēdzīgajai patērēšanai. Tā tas ir XXI gadsimta sākumā. Bet vispirms no XX gadsimta 60.gadiem “baltā” rase zaudēja košļājamai gumijai, džinsiem, kroskurpēm, lodīšu pildspalvām, neilona mēteļiem un visam pārējam jaunajā “lietu pasaulē”, kuru lieliski aprakstīja Žans Bodrijārs grāmatā “Patērēšanas sabiedrība” (1970). Sociālisma zemju pilsoņiem vajadzēja mazliet paciesties, lai arī viņi varētu pievienoties tik vilinošajai patērēšanas sabiedrībai ar tīru sirdi, gaišām gaidām, lielu entuziasmu un kā operatīvi atklājās - absolūti tukšu galvu, kurā bez jebkādas pretestības momentā līdzās patērēšanas kultam ieperinājās arī mentāli toksiskais postmodernisms un ne mazāk mentāli toksiskais neoliberālisms.

   Rietumu civilizācijas norieta destruktīva pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija (turpināsim to pieskaitīt Rietumu civilizācijai) un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.

   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis.  

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.

   Postcivilizācija no civilizācijas saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Postcivilizācijai tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā pastāvēšanas laikā.

*Skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/06/blog-post.html

Pandēmijas morāli psiholoģiskā bāze

   2020.gada pandēmija “Covid-19” ir unikāls notikums cilvēces vēsturē. Nekad vēl nebija apmuļķota visa cilvēce. Agrāk izdevās apmuļķot tikai atsevišķas tautas vai kādas civilizācijas iedzīvotāju daļu. Pandēmijā apmuļķošanas apjoms ir vēsturiski unikāls. Taču to nevar teikt par apmuļķošanas autoriem. 2020.gadā cilvēci apmuļķoja tāpat kā agrāk atsevišķas tautas vai civilizācijas iedzīvotāju kādu daļu apmuļķoja viens un tas pats sociāli politiskais spēks – “naudas saimnieki”. Tātad valdošās sociālās kārtas avangards, kura materiālais un garīgais potenciāls ir spējīgs apmuļķot tautas, nācijas.

   2020.gadā cilvēces apmuļķošana pamatā notika divos virzienos.

   Pirmkārt, ar uzpirkto masu komunikācijas līdzekļu palīdzību un politiskās elites kompradoru palīdzību ļoti viegli izdevās panākt, ka sociuma masas brīvprātīgi un pat ar lepnu entuziasmu atsakās no cilvēka tiesībām, atsakās no valstu konstitūciju un starptautisko tiesību garantētajām klasiskajām brīvībām – pārvietošanās brīvības, uzskatu brīvības, dzīves vietas izvēles brīvības utt.

   Otrkārt, notika bezprecendenta naudas drukāšana un izdalīšana (praktiski dāvināšana) ASV, Ķīnā, Eiropas Savienībā. Tāda emisija un tāda apmēra naudas izdalīšana cilvēces vēsturē vēl nebija piedzīvota. Speciālisti (piem., aģentūra “Blumbergs”) uzskata, ka ASV, Ķīna, ES pandēmijas laikā nodrukājusi un izdalījusi apmēram 5 triljonus dolāru. Nākas atcerēties, ka 2008.-2009.gada krīzes sakarā izdalīja 2.0-2,3 triljonus dolāru, un tas notika 3-4 gadu laikā. Turpretī 2020.gada pandēmijas sakarā tika izdalīta vismaz divas, trīs reizes lielāka summa, un tas notika dažos mēnešos. Nodrukātās naudas lauvas tiesu saņēma “naudas saimnieki”, taču kaut kas tika arī “tautai”. Tā, piemēram, ASV kvalificēts strādnieks katru nedēļu saņēma 978 dolārus sakarā ar dīkstāvi. Amizanti ir tas, ka par dīkstāvi kvalificētais strādnieks saņēma lielāku summu nekā par reālo darbu, nedēļā saņemot 957 dolārus.

   Cilvēces totālo apmuļķošanu varēja realizēt, balstoties uz specifisku apziņu. Tā ir apziņa, kura lieliski izprot tādas kolosālas apmuļķošanas reālo iespējamību, kad plānotais rezultāts tiks pilnā mērā sasniegts. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, tā ir apziņa, kura lieliski izprot savas rīcības nesodamību. Par cilvēces totālo apmuļķošanu nedraud sods. Cilvēci drīkst droši apmuļķot,  jo vainīgie paliks nesodīti. Tātad kopumā tiekamies ar specifiski orientētu apziņu. Specifikas galvenās īpatnības ir vēsturiski unikālās cilvēces apmuļķošanas iespējamības akceptēšana un dotās rīcības nesodamības akceptēšana. “Naudas saimnieki” bija sasnieguši specifiski unikālu apziņas stāvokli.

   Saprotams, tāds specifiski unikāls apziņas stāvoklis netika sasniegts vienā dienā, vienā mēnesī vai vienā gadā. Katrā ziņā pagāja ilgāks laiks, un katrā ziņā bija zināma mērķtiecība. Respektīvi, tika veikta apzināti organizēta darbība. Neapšaubāmi, tāda darbība pirmkārt un galvenokārt tika veikta ar sociumu, bet nevis ar “naudas saimniekiem”, kuri savā dziļākajā cilvēciskajā būtībā jau ir piedzimuši ar tendētību apmuļķot sociumu un bez darba iegūt miljardus. “Naudas saimniekus” realizēt savus instinktus planētas mērogā varēja atturēt vienīgi bailes no sociuma atriebības. “Naudas saimnieku” apziņā ilgu laiku eksistēja bailes no soda. “Naudas saimnieki” nebija pārliecināti, ka sociums atļaus sevi apmuļķot. “Naudas saimnieki” bija spiesti rēķināties ar sociuma neapmierinātību, pretestību, agresīvu reakciju.

   Pandēmija “Covid-19” aicina jaunā veidā palūkoties uz to visu, kas notika mūsdienu pasaulē no XX gs. 70. gadiem, kad sāka dominēt neoliberālisms, globālisms un postmodernisms ne tikai Rietumu civilizācijā, bet arī tajās civilizācijās, kuras ar dziļām simpātijām (atdarinot, adaptējot) izturas pret eiropeīdu kultūrām. Tagad gribas uzskatīt, ka tas viss, kas notika, kļuva morāli psiholoģiskā bāze vēsturiski unikālajai pandēmijai, sagatavojot gan “naudas saimnieku” specifiski unikālo apziņu, gan sociuma masu specifiski unikālo apziņu. Tāda velme ir pamatota un perspektīva. Tā nav mākslīga analītiskā, teorētiskā kaprīze.

   Tas, kas no XX gs. 70. gadiem notika ne tikai Rietumu civilizācijā, pamatā bija apzināti organizēta destruktīva darbība, veicinot ļaužu masu degradāciju un deģenerāciju. Pandēmijas “Covid-19” kā cilvēces unikālas apmuļķošanas iespējamību nodrošināja antropoloģisko un sociālo destruktīvo procesu rezultāts. Apmēram 50 gadu laikā cilvēku masās tika sagrauts garīgums, nacionālais patriotiskums, ticība ideāliem, vērtībām, cilvēka tiesībām. Tā vietā sāka mutuļot morālais relatīvisms, brīvības necieņa, patērēšanas un dzīves baudīšanas mānija, bet vistrakākais – iracionālisms, prāta bezjēdzība, veselā saprāta trūkums. Dzīves centrā strauji nostājās hominīdi, kurus nākas dēvēt par postcilvēkiem.

   Ļaužu masu degradācija un deģenerācija bija “naudas saimnieku” vitāla nepieciešamība. “Naudas saimnieku” lielākais bieds XX gadsimtā bija ļaužu masas; proti, darbaļaudis, proletariāts, vienkāršie darba darītāji. Viņi varēja sacelties pret “naudas saimniekiem”, kapitālistiem, buržuāziju, aristokrātiju. Krievijas un citu zemju proletāriskās revolūcijas bija efektīvs biedējošs piemērs. Proletariāta revolucionārie panākumi Rietumu “naudas saimniekos” iedvesa bailes no strādniecības. XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliģence neslēpa mērķi panākt proletariāta uzvaru visās valstīs uz Zemes. Tāpēc Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrējot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudīm. Savukārt ASV histēriski apkaroja jebkuru visniecīgāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbību. Lai draudīgā vēsture neatkārtotos, vajadzēja kaut ko darīt ar ļaužu masu apziņu, likvidējot morālo, idejisko, organizatorisko gatavību un gribasspēku sevi aizstāvēt.

   Panākumi ir acīmredzami. Jau minēju par sagrauto garīgumu, nacionālo patriotiskumu un citām nelabām izpausmēm. Panākumi ir arī institūciju līmenī. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka “naudas saimniekiem” nekas nevar pretoties idejiski organizatoriskā ziņā. Cilvēci var droši apmuļķot bez bailēm no soda. Cilvēce nav institucionāli spējīga sevi aizstāvēt. Konkrēti to neļauj darīt sekojošais.

   1) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam. Var gudri un ilgi prātuļot par kapitālisma transformāciju vai galu, taču kapitālisma vietā nekas jēdzīgs netiek piedāvāts. Sociālismam, komunismam nav nekādas uzticības. Tas pats sakāms arī par ķīniešu kapitālisma un sociālisma sintēzi. Tāda sintēze ir piemērota attiecīgai etniskajai mentalitātei un attiecīgai vēsturiski tradicionālai sabiedrības sociāli politiskās organizācijas formai. Tāda sintēze noteikti neiederas “baltās” rases mentalitātē – slavenajās “eiropeiskajās vērtībās”.

   2) Cilvēcei nav alternatīvas kapitālismam tāpēc, ka vispār vairs nav nekāda autoritāte liberālismam, konservatīvismam, sociālismam, nacionālismam kā mācībām, teorijām, paradigmām u.tml. To vietā nav neviena jauna mācība, kas varētu kalpot kā sociāli idejiskais pamats cilvēces nākotnē.

   3) Ja cilvēcei ir zudusi uzticība vēsturiski tradicionālajām četrām mācībām, tad cilvēcei nevar būt arī nekāda konsolidējošā ideoloģija. Cilvēce eksistē ideoloģiskajā haosā, vakuumā. Tātad sociuma apziņa ir bez idejiskās vadības, kas tik ļoti ir izdevīgi ļaužu masu apmuļķošanas veicējiem.

   4) Saimnieciskā darbība XX gs. ievirzījās tādos formātos, ka pārtrauca eksistēt strādnieku šķira un t.s. vidusšķira. Tātad pārtrauca eksistēt sociālie strati, kuri varētu būt potenciālie pretspēki “naudas saimniekiem” viņu tieksmē apmuļķot cilvēci.

   5) Destruktīvie antropoloģiskie un sociālie procesi ir panākuši superindividuālisma triumfu, izšķīdinot pat tautu kā sociālo organismu. Ļaužu masu apziņa tagad ir superindividuālistu apziņa bez nacionālā patriotisma, bez valstiskās neatkarības un politiskās brīvības cieņas un vajadzības vispār. Ne velti politiķi savos dokumentos cilvēkus nebaidās ciniski dēvēt par “bioobjektiem”. Pats par sevi ir saprotams, ka superindividuālistu kontingents nav spējīgs sevi kolektīvi organizatoriski aizstāvēt ne nacionāli saliedētas politiskās partijas formā, ne kādas citas sabiedriskās organizācijas formā. Superindividuālistiem ir tikai viena rūpe – bailes palikt bez smartfona. “Naudas saimniekiem” tas ir ļoti izdevīgi, jo viņu plānos ir cilvēces apmuļķošanas modernizācija, visus pakļaujot totālai kontrolei un apziņas vadīšanai. Tam būs vajadzīgs smartfons.

Ideoloģiskā ģenialitāte jeb digitalizācijas ideoloģija

   Visjaunākajā laikā Rietumu civilizācijā par ideoloģiju dominē divas tēzes. Viena tēze uzsver ideoloģijas nevajadzību mūsdienu dzīvē. Otra tēze uzsver ideoloģisko krīzi mūsdienu sociāli politiskajā segmentā.

   Tik tikko minētā pirmā tēze savā būtībā ir klaja aplamība. Bez ideoloģijas cilvēku dzīve nav iespējama. Ideoloģija kā ideju konceptuālais noformējums ir cilvēku esamības neatņemama sastāvdaļa. Ideju noformēšana ir katra cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Ideju noformēšana ir sabiedrības jebkurā kolektīvajā pasākumā. Tēze par ideoloģijas nevajadzību pati par sevi ir ideoloģiskā pozīcija ar noteiktu idejisko mērķi masu cilvēku apziņas ietekmēšanā.

   Tēze par ideoloģisko krīzi mūsdienu sociāli politiskajā segmentā vērtējama divējādi. Pirmkārt, tēze ir pareiza, jo patiešām ir iespējams saskatīt ideoloģisko krīzi visjaunāko laiku sociāli politiskajās norisēs. Otrkārt, tēze nav ideāli precīza, jo visjaunākajā periodā faktiski tiekamies arī ar ideoloģisko ģenialitāti. Tā gribas dēvēt sabiedrības viena slāņa radošo pacēlumu un radošos panākumus ideoloģiskajā darbībā, konceptuāli formējot idejisko bāzi cilvēces turpmākajai dzīvei. Tagadnes ideoloģiskās ģenialitātes kreatīvo degsmi un plašo inovatīvo amplitūdu var salīdzināt ar sociālisma ideoloģijas ļoti enerģisko attīstību XIX gadsimtā un XX gadsimta pirmajā pusē ortodoksālajā marksismā, sociāldemokrātismā, radikālajā marksismā un anarhismā.

   Viss būtu jauki, ja ideoloģiskā ģenialitāte nebūtu cilvēciski kaitīga un sociāli bīstama. Ideoloģiskā ģenialitāte ir ideoloģiskā ģenialitāte tikai tās autoru pašvērtējumā. Par to nevienam normālam cilvēkam nav ieteicams jūsmot un pie tās nav vēlams pieradināt ļaužu masas. Ideoloģiskā ģenialitāte netiek aktīvi kritizēta. Mediji, sabiedriskās domas pamatlicēji, klusē. Pat speciālajā literatūrā kritika ir reti sastopama. Tam ir noteikts iemesls.

   Ideoloģiskā ģenialitāte atspoguļojas Eiropas valstu valdību sagatavotajos deklaratīvajos dokumentos. Tos lasa tikai attiecīgo dokumentu autori. Žurnālisti, publicisti, zinātnieki šiem dokumentiem visbiežāk nepievērš uzmanību. Labi ir zināma valdības dokumentu bezjēdzība, nenozīmīgums, demagoģiskums, melīgums un patētiskais stils, kas šķebina normālus cilvēkus. Tāpēc par laimi ideoloģiskā ģenialitāte nav eiropiešu sabiedriskās domas centrā. Arī konvencionālās ideoloģiskās pieejas adepti klusē un nekritizē valdības dokumentos sastopamo ideoloģisko ģenialitāti nākotnes idejiskajā prognozēšanā. Iemesls ir nepatīkams: konvencionālajā ideoloģiskajā pieejā ir totāla krīze.

   Konvencionālā ideoloģiskā pieeja Rietumu civilizācijā koncentrējas četrās idejiskajās sistēmās – konservatīvismā, liberālismā, sociālismā un nacionālismā. Pašlaik katrā no tām ir kaut kas tāds, kas traucē attiecīgajai idejiskajai sistēmai pozitīvi ietekmēt sabiedrisko apziņu un perspektīvi darboties sociuma nākotnes idejisko modeļu konstruēšanā. Jaunajos laikos Rietumu civilizācijā tradicionālās četras ideoloģijas acīmredzot ir sevi izsmēlušas jeb, precīzāk sakot, vairs neatbilst sociuma vajadzībām, bet galvenais – neatbilst šodienas cilvēku mentālajam stāvoklim, kura objektīvā raksturošanā nākas lietot jēdzienu “iracionālistisks”. Pandēmija “Covid-19” ļoti uzskatāmi parādīja, ka cilvēcei, pasaules dzīves kārtībai, sociuma idejiskajai aprūpei ir vajadzīga jauna jēga, jauna paradigma, jauna utopija, jauni nākotnes mērķi un ideāli. Bez tā no iracionālisma murgainā miega netiks atmodināts ļaužu saprāts. Atmodināšanai ir vajadzīga specifiska ideoloģiskā mobilizācija ar specifisku retoriku. Taču Rietumu civilizācijā praktiski to nav kam izstrādāt un realizēt, jo iracionālisma murgainā miega vispamatīgāk pārņemta ir sabiedrības izglītotākā daļa – inteliģence. Intelekta autoritātes atdzimšana, saprāta renesanse kādam ir jāorganizē un jāvada. Ja sociumā saprātīgākā daļa ir “arhaizētās masas”, bet nevis “kreatīvā šķira”, tad ideoloģisko mobilizāciju nav kam īstenot. Pašlaik neviena no četrām tradicionālajām ideoloģijām nav idejiski vienota. Katrā ir notikusi bezjēdzīga šķelšanās “labējos”, “kreisajos”, “konservatoros”, “globālistos”, “valstsfanos”, “alarmistos”, “labējos centristos”, “kreisajos centristos” u.c. Turklāt “kreisie’ var būt “labējāki” par “labējiem”, “globālisti” var būt “kreisāki” par “kreisajiem” u.tml.

   Pandēmijas “Covid-19” laikā tika grauta liberālisma galvenā vērtība – brīvība. Taču liberālisms par to nedusmojas. Par to nedusmojas arī pārējās ideloģiskās sistēmas, kuras tāpat nav vienaldzīgas pret brīvību. Unikāla bija pandēmijas politizācija, ļaužu masu traumēšana, medijiem sociāli bezatbildīgi izplatot paniku. Arī pret to nevērsās neviena ideoloģiskā sistēma. Tas liecina par ideoloģisko sistēmu traumētību. Nākas pieņemt, ka ideoloģisko sistēmu uztverē mūsdienu progresa kritēriji ir nevis brīvības palielināšanās un cilvēka tiesību pieaugums, bet gan tehnoloģijas, kuras likvidē brīvību, cilvēka tiesības, cilvēka pašcieņu, garīgumu, idejiskumu, intelektu, morāli, tā vietā cilvēkos stimulējot padevību, paklausību, pieradinātību, gatavību dzīvot geto, jauna tipa koncentrācijas nometnē, degradējoši izjaucot tautas kā vienotu sociālo organismu. Tiek atmests tas viss, ko Rietumu civilizācijā ieviesa Apgaismība, kurai progresa kritērijs bija saprāta uzvara visos īstenības segmentos. Pandēmija apliecināja iracionālisma uzvaru un iracionālisma triumfu nākotnē. Pandēmija neizraisīja politiskās elites rotāciju Rietumu zemēs, kā arī nesekmēja nacionāli patriotisko ekstāzi. Koronavīruss nekļuva katalizators objektīvām sociāli politiskajām transformācijām; piemēram, pagriezienam uz nacionāli konservatīvo tagadnes un nākotnes modeli. Pandēmijas mēnešos inteliģence un tās elements politiskā elite nenāca pie prāta. Gluži pretēji – aktīvi demonstrēja prāta trūkumu, neuzklausot mediķus, zinātniekus, veselības aizsardzības ekspertus.

   Rietumu civilizācijas ideloģiskā ģenialitāte zaigo valdošās politiskās elites sacerētajos futuroloģiskajos dokumentos. Tādi dokumenti tagad ir katrā ES dalībvalstī, kā arī citās Rietumu valstīs. Tajos ir formulēta digitalizāzijas ideoloģija, prognozējot, piemēram, “Gudra pilsēta – 2030”.

   Digitalizācijas ideoloģijas sākums ir XX gadsimta 70. gados Rietumu politoloģiskajā literatūrā apcerētā tehnotronā sabiedrība kā cilvēces vēsturiskais liktenis. Savukārt XXI gadsimtā plašumā izvēršas prieki par gaidāmo cilvēces saulaino dzīvi digitalizācijas apstākļos. Rietumu civilizācijas valdības savos futuroloģiskajos dokumentos priecājas par elektroniskās rūpniecības uzplaukumu un nanoelektronikas integrēšanos bioobjektos (tā ciniski dēvē cilvēkus), nodrošinot nepārtrauktu kontroli bioobjektu dzīvības garantēšanai un dzīves kvalitātes uzlabošanai, kā arī veicinot valsts sociālo izdevumu samazināšanu. Rietumu poliķi ir sajūsmā, ka bioobjektos iebūvētās bezvadu nanoelektroniskās iekārtas sekmē katra cilvēka pastāvīgo saikni ar apkārtējo intelektuālo vidi, bet svarīgākais – valdībai ļauj kontrolēt šo saikni. Rietumu politisko eliti pilnīgi nemaz nesatrauc digitālo iekārtu atrašanās bioobjektu ķermenī.

Pandēmijas nākotne jeb iracionālisma prolongācija

   Cilvēki visbiežāk savu dzīvi vēlas redzēt kā kontinuumu – nepārtraukti secīgu parādību un procesu virkni. Atkāpes un pie tam radikālas atkāpes no dzīves kontinuuma nav vēlamas, jo tās vienmēr izraisa stresu. Cilvēces vēsturē tādi drūmi stresori kā bads, aukstums, smaga slimība, infekcija, fiziska vai psihiska trauma mobilizē organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizējot psihiskās un fizioloģiskās norises. Tās nav patīkamas norises. No tām summējas stress. Tikšanās ar stresu nevedina atsacīties no dzīves ierastās kārtības. Stress nestimulē pēc pārdzīvotā sākt kaut ko jaunu. Gluži pretēji! Izjūtot stresu, vēlamies pēc iespējas ātrāk atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti stress nav sākums kaut kam jaunam.

   Taču dzīves realitātē ir tādi forsmažori stresori, kuri ļoti aktīvi uzbudina gribu pēc stresa sākt jaunu dzīvi vai sliktākajā gadījumā līdzšinējo dzīvi kardināli pārkārtot. Tādi forsmažori stresori ir karš, epidēmija, pandēmija. Tiekoties ar tiem, iepriekšējās dzīves prolongācija (pagarināšana, paildzināšana) nav aktuāla.

   Pandēmija “Covid-19” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Vispār mums ir laime (Austrumu viedie teiktu – lāsts, nosodījums) dzīvot unikālu parādību laikmetā. Unikāla ir demogrāfiskā pāreja (1960-2050), un unikāls ir Rietumu civilizācijas noriets, eiropeīdiem bezprātīgi pārtraucot sevi demogrāfiski atražot un tāpēc intensīvi novecojot un izmirstot. Novecošanas un izmiršanas klimatā var būt tikai viena eksistenciālā orientācija – maksimāli baudīt dzīvi kamēr vēl ir iespējams to darīt. Tā ir aksiomātiska likumsakarība. Bez tās nevar pareizi izprast mūsdienu globālās sociālās problēmas un tajā skaitā Rietumu civilizācijas terminālo stadiju.

   Pandēmijā “Covid-19“ interesants ir viens moments. Proti, loģiski gaidīt, ka unikālas ir pandēmijas sekas. No unikāla fenomena loģiski gaidīt unikālu rezultātu. Bet tā nav! “Covid-19“ tāpat kā vēsturiski iepriekšējās pandēmijas uzjundī jaunas dzīves projektus. Tas nav nekas unikāls. Tā bija arī agrāk.

   Medijos tiekamies ar jocīgu futuroloģisko bezprātu – nākotnes prognozēšanas bumu, māniju, kultu, modi. Pandēmija ir līdz galam atvērusi nākotnes mentālās slūžas. Medijos dominē tēze “Pēc pandēmijas dzīvosim pilnīgi citā pasaulē”. Tēze “Nekas nemainīsies, un viss turpināsies pa vecam” medijos ir reti sastopama. Tas izbrīna, jo mediji katru dienu brīdina par gaidāmo ekonomisko un sociālo krīzi. Tomēr brīdinājumi nav spējīgi apturēt futuroloģisko bezprātu.

   Izbrīnai par futuroloģisko bezprātu ir vēl otrs, galvenais, iemesls. Līdz šim Rietumu civilizācija bija vienas temporālās dimensijas civilizācija. Rietumu masu prātus un sirdis nodarbināja tikai viena laika kategorija - tagadne. Eiropeīdu masu dzīves kontinuumā aizvadītajos apmēram 50 gados (no XX gs.70.gadiem) neeksistēja ne pagātne, ne nākotne. Eksistēja tikai tagadne. Pagātnes mantojums nebija vajadzīgs, un par nākotni neviens nedomāja. Visi tiecās izbaudīt tagadnes labumus – bezizmēra patērēšanu, izklaides industrijas saldos formātus, miesas gastronomisko lutināšanu, dzeltenās žurnālistikas glamūrīgo čalošanu. Demogrāfiskās nolemtības katlā vārījās instinkts “Dzīres mēra laikā”. Kultūras tradīcijām, mākslas un literatūras klasikai, vēsturiskajiem naratīviem neviens nepievērsa uzmanību. Masu izglītības mērķis kļuva psiholoģiskās kompetences apgūšana, lai jaunieši varētu optimāli piemēroties tagadnes profesionālajam kaleidoskopam un akūtajai nepieciešamībai regulāri mainīt profesiju grandiozā bezdarba ekonomikā. Jauniešus pieradināja ātrām pārmaiņām un nemitīgai dažādu viedokļu, iespaidu, vērtību, normu, konceptu, simbolu mijai. Laikmets, kurā cilvēkam viņa mūžā bija tikai viena profesija, izbeidzās. Tiek aizmirsta izglītības tradicionālā misija sniegt ne tikai zināšanas, bet iepazīstināt ar kultūras mūžīgām vērtībām un kultūras jēgu vispār.

   XX gs. otrajā pusē Rietumos tagadnes patosa ideoloģiskā bāze kļuva postmodernisma filosofija, kā arī neoliberālisma politiskais un ekonomiskais nihilisms, izskaužot stingru valstiskumu, nacionālo suverenitāti, brīvību, garīgumu, morālo stabilitāti, cilvēka tiesības un tā vietā priekšplānā izvirzot tādus simulakrus kā demokrātija, politkorektums, atvērta sabiedrība, globālisms, vienpolārā pasaule, dzimumizvēle, seksuālās orientācijas vaļība, postmodernisma estētiskās kroplības utt.

   Tagadnes patoss, protams, ir loģiski pamatots Rietumu civilizācijas norieta virtuvē. Savādāk nevar būt, ja intelektuālais un morālais sabrukums ir politiskās elites, akadēmisko aprindu lielas daļas un pilsētu masu inteliģences iracionālisma avots. Iracionālisma apmātu himēru cirkulācija Rietumu sociumā ir ikdienišķa riņķošana. Morālo un intelektuālo līmeni vairs nav iespējams raksturot bez tādiem vārdiem kā degradācija un deģenerācija, bet pastāvošo sociāli ekonomisko formāciju nākas dēvēt par iracionālo kapitālismu vai maniakāli alkātīgās un afēristiskās “jaunburžuāzijas” finansu kapitālismu.  Turklāt no 2016.gada novembra uz Zemes visu godkārīgi saduļķo Baltā nama 45. saimnieka politiskā cinisma doktrīna “Make America Great Again!”. Aizokeāna jūdu un anglosakšu izredzētības eksaltētais un nekaunīgais fantoms pasaules kārtību samudžina nevadāmā haosā un nemitīgā konfrontācijā, kuras odiozi unikāls dzinējspēks kļuva Ņujorkā savlaicīgi teorētiski modelētais “Covid-19”. Tas notika Džona Hopkinsa universitātē 2019.gada 18.oktobrī. Pandēmijas ģenerālmēģinājums saucās “Event 201”. Universitātei palīdzēja Vispasaules ekonomiskais (Davosas) forums un Geitsu fonds. Tātad modelēšana notika apmēram tikai divus mēnešus pirms reālās pandēmijas. Tajā galvenais ir nevis infekcija, medicīna un veselības aizsardzība, bet manipulatīvi izsludinātā reāli neeksistējošā pandēmija kā politiskais, ideoloģiskais, ģeopolitiskais, ekonomiskais instruments lielvalstu līderu un “naudas īpašnieku” ambīciju barošanā.

   Rietumu sociuma identitātes klasificēšanā vispiemērotākais ir iracionālisma koncepts, tajā iekļaujot antropoloģiskā pagrimuma visus aspektus. Iracionālisma koncepts ir jāuzskata par metodoloģiski piemērotu metakonceptu. Tātad teorētisko risinājumu, kas sevī ietver citus konceptus, stāvot pāri visai metodoloģiski konceptuālajai konstrukcijai.

   Nevar būt pozitīva atbilde uz jautājumu “Vai pandēmija ir spējīga eiropeīdu sociumā likvidēt iracionālismu un atjaunot Apgaismības iedēstīto Jauno laiku vislielāko dārgumu racionālismu?”. Pandēmija “Covid-19” pati par sevi nav, sacīsim, normāla nelaime. Pandēmiju caurstrāvo klajš iracionālisms – iracionālas nekaunības eskalācija. Iracionāla ir pandēmijas “administrācijas” organizatoriskā rīcība, un iracionāla ir mediju un sociuma reakcija. Tajā tiekamies gan ar histēriju un paniku, gan ar necienīgi brīvprātīgu līdzdalību cilvēka tiesību ierobežošanā un konstitūcijas pantu pārkāpšanā, izmantojot policejiski represīvas metodes. Iracionālisma spoža kulminācija ir obligātā vakcinācija, neredzēta tipa koncentrācijas nometnes veidošana (digitālais fašisms), attālinātās izglītības masveida ieviešana, milzīgu naudas summu miglaina sadalīšana un, saprotams, zinātnes virusoloģiskās un epidēmiskās kompetences ignorēšana sintezē ar statistiskajām viltībām.

   Pandēmiju “Covid-19” nevar neatzīt par unikālu notikumu cilvēces vēsturē. Taču unikālais nav vīrusa “SARS-CoV-2” nodarītais ļaunums. Unikāla ir pandēmijas politiskā un informatīvā korona. Pandēmiju tāpat kā tik tikko nosaukto vīrusu aptver oriģināls vainags – politiskās elites un masu mediju sastrādātais unikāli monstrozais iepakojums, spējot uzspiest zombējoši destruktīvu pieeju visai cilvēcei. Tas ir iespējams tikai iracionālā kontingentā, kad iracionālisms ir ne tikai Rietumu masu sabiedrības sērga, bet relatīvi toksiski indē arī citu civilizāciju ļaudis. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēku prāta ievirzi. Tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormāli lielo dzimstību. Depresīvas un ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Arī minētais futuroloģiskais bezprāts ne par ko labu neliecina. Drīzāk liecina par kognitīvajiem izkropļojumiem, nespējot atbrīvoties no iracionālās domāšanas. Futuroloģiskais bezprāts patiesībā ir vienīgi tas, ko kognitīvajā psihoterapijā dēvē par kompensējošo (sevis nomierinošo) stratēģiju. Ja dzīvē ir kaut kas bīstams, tad to nākas sevī nomierinoši kompensēt. Kompensatori mēdz būt dažādi. Pandēmijas “Covid-19” apdraudētība tiek kompensēta ar paniku, pandēmijas neatzīšanu, futuroloģisko bezprātu - projektējoši saturiski nekonkrētu slimīgi jūsmīgu rosīšanos.

   Internetā ir pieejams futuroloģiskā bezprāta apkopojums. Nekā cerīgi oriģināla neuzzinām. Tiek atkārtots sen lasītais: būs tehnoloģiskais progress, mākslīgā intelekta un gēnu inženierijas uzplaukums, būs superglobalizācija planētas valdības diriģējumā. Nekas iepriecinošs nav prognozētais autarķijas valstiskums. Jau sen ir teicami zināms, ka nav iespējama ekonomiskā norobežošanās un iztikšana bez importa. Jau sen vairs nevienu nevar nobaidīt ar “jauniem viduslaikiem” – globālo tehnoloģisko regresu. Zināma novitāte un futuroloģiski reāla iespējamība ir nākotnē piesolītā digitālās koncentrācijas nometne un totālā čipizācija.

   Futuroloģiskajās prognozēs ir jāņem vērā divi paradoksi. Ja tas netiek darīts, tad kaut ko saprātīgu nākotnē paredzēt ir ļoti grūti un, šķiet, neiespējami. Pandēmijas sakarā uzvirmo divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji, iespējami paradoksi.

   Pirmais potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozas būtnes pēc II Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpes faktiski ir paradoksālas. Praktiski vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus un peļņas regulāru kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu un pakalpojumu sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad sarūk arī biznesa labklājība.

   Otrais paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika paātrinātā tempā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2” netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu. Bet tas nenotika. Toties uzplauka pilnīgi nepamatotā policejiskā uzraudzība. Tās objekts kļuva ne tik lielā mērā slimie cilvēki kā veselie cilvēki. Tāda politiskās varas dīvaina rīcība konstatēta pirmo reizi cilvēces vēsturē.

   Cilvēces vēsturē medicīniski policejiska uzraudzība un kontrole ir bijusi jau senāk. Eiropā t.s. medicīnas policijas sākums ir XVIII gadsimtā. Krievijā Katrīna II 1768.gadā uzticēja policijai sargāt nācijas veselību. Citās zemēs medicīnas policijas funkcijas veica valsts iestādes, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Tā tas bija Francijā un citur. Piemēram, Anglijā no 1848.gada svarīga loma bija pašvaldībām (Local Board of Health). Itālijā 1888.gadā tika izveidota “Augstākā sanitārā padome”. Austriešu ārsts Johann Peter Frank (1745-1821) publicēja fundamentālu darbu 6 sējumos “Medicīnas policijas vispārējā sistēma” (1779-1817). Kā liecina speciālā literatūra par t.s. medicīnas policiju, nācijas veselības aizsardzība netika politizēta. Ar attiecīgajiem jautājumiem nodarbojās speciālisti. Valsts un pašvaldību medicīnas policijas institūcijās darbojās tikai zinātnieki un ārsti.

   Pandēmijas “Covid-19” mēnešos nāciju galvenie glābēji bija politiķi. Viņiem, bet nevis zinātniekiem un ārstiem, bija izšķirošais vārds. Nenogurstoši patriotiskajās rūpēs par nācijas veselību, pandēmijas laikā politiķu galvenā tēma bija miljardu “pareiza” sadalīšana biznesa atbalstīšanai. Tādējādi nākotne, dzīve pēc pandēmijas, atkal tika saistīta ar patērēšanu, bet nevis ar sociālās attīstības mērķiem un ideāliem. Pēc pandēmijas sociumu gaidīja iracionālisma prolongācija. Naivi būtu cerēt nākotnē sagaidīt kaut ko citu no iracionālisma sagrauztām vismaz divām paaudzēm.

  

Demogrāfiskā pāreja un pandēmija

   Šī raksta mērķis ir apskatīt 2020.gada “Covid-19” pandēmiju demogrāfiskās pārejas (1960-2050) kontekstā. Tam ir objektīvs iemesls. Minētā pandēmija nav tikai medicīnas un veselības aizsardzības problēma. Minētā pandēmija galvenokārt ir sociāli politiska, sociāli psiholoģiska, politiskās un ekonomiskās transformācijas problēma. Dotā pandēmija ir saistīta ar globālisma un konservatīvisma piekritēju idejisko konfrontāciju, vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu, ASV planetārās kundzības māniju, Ķīnas varenības pieaugumu, Rietumu civilizācijas norietu postcivilizācijā, sociālo tehnoloģiju resursu izsmeltību. Pandēmija ir vienota ar t.s. kriptoanalītiku un kriptostratēģiju – slepenu intelektuāli stratēģisku darbību, kurai var būt demogrāfisks mērķis, ekonomiskās, militārās, ģeopolitiskās kundzības mērķis, planētas pārvaldīšanas mērķis. Uz planētas mūsdienās ir ļoti vareni spēki, kuri vēlas samazināt iedzīvotāju skaitu, pakļaut citas tautas, civilizācijas, cilvēci kontrolēt no viena vadības centra. Tāpēc pandēmiju var izraisīt apzināti, un pandēmija var būt bioloģiskais ierocis.

   Pandēmijas izgaismotās politiskās, ekonomiskās, ideoloģiskās tendences un modernie procesi var tikt skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas misija. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

   Pandēmija demogrāfiskās pārejas kontekstā tiks apskatīta, balstoties uz autora definētām konceptuālajām tēzēm. Tās ir sekojošās.

  1. Cilvēka, kultūras, civilizācijas esamības pamatfaktors ir demogrāfiskais faktors – viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Valsts ar 328,2 miljoniem iedzīvotājiem (ASV) vai valsts ar 144,5 miljoniem iedzīvotājiem (Krievija) nevar spēkoties ar valsti, kuras iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljardi (Ķīna) un kuras strādīgo un saprātīgo nāciju pārvalda izcili konstruktīva un nacionāli patriotiska elite.

   2. Pandēmijā “Covid-19” visspecifiskākais, visbūtiskākais, kā arī savā ziņā visnegaidītākais ir cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts, neapdomīga atsacīšanās no elementārām cilvēka tiesībām. Pandēmijas laikā šokējoša ir cilvēku atsacīšanās no demokrātijas, konstitucionālajām tiesībām un aklā pakļaušanās valdības nekompetentajai un kaitīgajai rīcībai pandēmijas laikā.

   3. Pēc pandēmijas nesāksies jauna dzīve uz planētas, ko daudzi analītiķi uzsver nākotnes prognozēs. Pēc pandēmijas turpināsies tas viss, kas aizsākās pirms tikšanās ar slaveno vīrusu. Pēc pandēmijas cilvēku iracionālisms, bezprāts, veselā saprāta deficīts padziļināsies un iegūs vēl odiozāku raksturu. Pēc pandēmijas cilvēku psihiskā nelīdzsvarotība var izraisīt dažādus ekscesus – brutālu nesavaldību, uzvedības galējības, sabiedriskās kārtības traucēšanu, bruņotus uzbrukumus, nemierus, teroristiskos aktus. Tas viss ir iespējams tādēļ, ka pēc pandēmijas cilvēki nespēs normāli sakārtot saimniecisko darbību, būs milzīga ekonomiskā krīze, būs augsts bezdarba līmenis, ienākumu samazināšanās milzīgām iedzīvotāju masām. Ekscesus var izraisīt pretošanās jauna tipa (totālas digitālas kontroles, vakcinācijas-čipizācijas) koncentrācijas nometnei, kurā ļaužu masas tika ievietotas pandēmijas laikā. Ekscesu iemesls varēs būt attālinātās izglītības un attālinātā darba simulācija.

   4. Dzīve uz planētas stabilizēsies tikai pēc demogrāfiskās pārejas, kad  vairs nedominēs ne augsta dzimstība, ne augsta mirstība un būs morāli psiholoģiski izkristalizējies tas cilvēciskais tips, kas būs piemērots dzīvei jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, kad planētas iedzīvotāju skaits būs 10-11 miljardi.

   5. “Covid-19” pandēmija ir “vadāmā pandēmija” – cilvēces vēsturē unikāls notikums.

   Piekto  tēzi nepieciešams komentēt. Tāds unikāls notikums pat sapņos nerādījās, krietni pārspējot līdzšinējo jau aprasto iracionālitātes līmeni un iracionalitātei aptverot visu cilvēci. Tas ir pirmais cilvēces mēroga bezprāts. Tas viss ir tik sakāpināts, ka nav saprotams, kā no tā cilvēce izies praktiski. Noteikti nevarēs iziet tāpat kā izgāja no "Grētas" u.tml. manipulācijām, pārtraucot publikācijas medijos un sākot sociāli atraktīvu jaunu tēmu vai sākot vairākas sociāli atraktīvas tēmas vienlaicīgi. Turklāt "Grēta" aptvēra galvenokārt tikai iracionālos "baltos". Ap "Grētu" viss bija tradicionāli, primitīvi, nodrāzti, vulgāri. Ap “Grētu” nebija nekā sociāli tehnoloģiski inovatīva. Zināma novitāte bija bērna izmantošana politiskajās mahinācijās. Taču kaut kas līdzīgs bija sastopams arī agrāk, kad politiķi nekaunējās izvēlēties amorālus paņēmienus. Tagad ir savādāk ar "vadāmo pandēmiju". Planētas sociuma ideoloģiskā sensitivitāte ir pandēmiska izpausme. Tādējādi cilvēces bezprāts tagad ir kļuvis lielāks bieds nekā vīrusa izraisītā pandēmija.

   Demogrāfisko pāreju šī raksta autors izprot atbilstoši demogrāfiskās pārejas izcilā pētnieka prof. Sergeja Kapicas (1928-2012) unikālajai teorijai, kas ir izklāstīta viņa grāmatās un rakstos speciālajā periodikā, bet galvenais – reāli apstiprinās cilvēces dzīvē. Vispirms atkārtosim S.Kapicas saskatīto demogrāfiskās pārejas būtību un galvenās iezīmes.*

   Demogrāfiskā pāreja ir tāda parādība, kad pēc intensīvas dzimstības iestājas periods, kad dzimstība tiek ierobežota un iedzīvotāju kontingentā iestājas stabilizācija. Pret demogrāfisko pāreju nākas izturēties kā pret revolūciju – radikālu pavērsienu dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā. Tātad nākas izturēties kā pret kaut ko neordināru. Demogrāfiskā pāreja nav parasta ikdienišķa parādība. Taču joprojām demogrāfi to neņem vērā un pievēršas atsevišķu valstu iedzīvotāju dinamikai atbilstoši konkrētajiem sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Tā rezultātā domogrāfiskā problemātika netiek skatīta planetārā mērogā. Taču planētas iedzīvotāji ir jāskata kā vienots objekts - vienota pašorganizācijas sistēma. Cilvēce jau no tās paša sākuma ir jāuzlūko kā globāla sistēma. Zīmīgi, ka pandēmija “Covid-19” apstiprina tik tikko minēto prasību.

   Prof. Kapica pielietoja matemātisko modelēšanu, sinerģētikas un nelīnijiskās mehānikas atziņas.  Viņa aprēķini liecina, ka XXI gs. vidū Zemes iedzīvotāju skaits sasniegs 10-11 miljardus un tādā līmenī stabilizēsies. “Baltās” rases iedzīvotāju skaits jau XXI gs. sākumā ir stabilizējies 1 miljarda apjomā, kas perspektīvā būs viena desmitā daļa no planētas iedzīvotājiem. Tāda demogrāfiskā aina nekādā gadījumā nav atkarīga no resursu izsmeltības un ekoloģijas, bet ir atkarīga no cilvēces iekšējās dinamikas – prāta un apziņas dinamikas.

   Demogrāfiskās pārejas laikā ievērojami samazinās “baltās” rases dzimstība. Tā ir viena no galvenajām demogrāfiskās pārejas iezīmēm. Otra galvenā iezīme ir dzimstības straujš kāpums citās rasēs, bet īpaši melnajā (negroīdu) rasē. Trešā galvenā iezīme ir planētas iedzīvotāju milzīgais pieaugums ļoti īsā laikā.

   Prof. Kapicas darbos ir lasāmi zināmi ieskati par demogrāfiskās pārejas sekām. Saprotams, viņa ieskatus neietekmēja pandēmija “Covid-19”. Par demogrāfiskās pārejas sekām viņš raksta sekojošo.

   “Baltās” rases nespēju veikt savu galveno funkciju (bērnu dzemdēšanu) uzkurina tradicionālo ideoloģisko uzskatu sabrukums, liberālā vērtību sistēma un tas, ka izglītības iegūšana prasa arvien lielāku laiku. “Baltā” rase izmirst. Tajā liels procents ir gados veci cilvēki. Turpretī mazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā straujo dzimstību, krasi pieaug jauniešu skaits un tāpēc jaunatne uz planētas kļūst vēsturiski virzošais spēks. Tā tas ir visās rasēs, izņemot eiropeīdu rasi. No tā, kādā virzienā tiks novirzīts jaunatnes spēks, ir atkarīga cilvēces nākotne.

   Dzimstības krasais pieaugums ir veicinājis vēsturiski neredzēta apjoma migrāciju. Migrācija (no laukiem uz pilsētām, vienas valsts robežās, starpvalstu un starpkontinentālā) ir aptvērusi visu planētu, izraisot daudzās zemēs destabilizāciju un nelegālo migrantu invāziju. Lielpilsētu nomalēs ir izveidojušies anklāvi, kurus varas iestādes nespēj kontrolēt.

   Prof. Kapica īpaši izceļ demogrāfiskās pārejas ideoloģiskās sekas. Viņš saskata ideoloģijas krīzi. To veicina materiālās nevienlīdzības pieaugums gan augsti attīstītās valstīs, gan mazāk attīstītās valstīs. Demogrāfiskās pārejas rezultātā sabrūk sakarības starp dažādiem vēsturiskā laika periodiem, cilvēki pārtrauc interesēties par pagātnes mantojumu, prāts kļūst bezprātīgs, iestājas haoss un politiskās bezjēdzības. Piemērā profesors Kapica min ANO autoritātes mazināšanos, starptautisko tiesību neievērošanu, postmodernisma filosofijas un mākslas izpausmes.

   Demogrāfiskās pārejas laikā negaidīti un strauji atsedzas cilvēku prāta un moderno informācijas tehnoloģiju savstarpējā neatbilstība. Cilvēku prāts nespēj operatīvi apgūt jaunās informācijas tehnoloģijas (“prāts atpaliek no dzelžiem”). Tas no vienas puses. No otras puses informācijas tehnoloģijas bīstami degradē jaunatni, iznīcinot garīgumu, intelektuālās spējas, pārvēršot par cilvēkiem-robotiem. Jaunās informācijas tehnoloģijas politiskā vara sāk ļaunprātīgi izmantot totālai cilvēku kontrolei. Dažādu “gudru” ierīču pārņemtie un apmātie indivīdi nespēj un arī nevēlas pretoties savas dzīves digitālajai pakļautībai.

   Ideoloģija kā morālo vērtību un normu sistēma parasti atsijājas un kļūst tradīcija ilgā laika periodā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ātri, un dzīve mainās ļoti strauji. Iepriekšējās vērtības un normas pārstāj efektīvi funkcionēt, bet jaunas vērtības un normas nav izstrādātas. Tas izraisa sabiedrības apziņas un sabiedrības vadības sabrukumu, varas eroziju un varas bezatbildību, pieņemas spēkā organizētā noziedzība un korupcija. Dzīves nesakārtotība, darba trūkums, idejiskais tukšums veicina alkoholismu, narkomāniju, pašnāvības.

   Pandēmijas “Covid-19” izpratnei ļoti svarīga ir prof. Kapicas pieeja cilvēka evolūcijai. Demogrāfiskā pāreja (1960-2050) ir unikāls notikums cilvēces vēsturē, kad ļoti īsā laikā (90 gados) kardināli izmainās cilvēku skaits uz planētas un cilvēku dzīves režīms. Agrāk jaunas pārmaiņas ieviesās pakāpeniski ilgā laikā, un arī cilvēku skaits pieauga mērenā tempā. Turpretī demogrāfiskās pārejas laikā viss notiek ārkārtīgā apjomā, ārkārtīgā ātrumā un ārkārtīgi nepierastos formātos. Prof. Kapicas pārliecībā galvenais iemesls ir cilvēks – cilvēka apziņa un cilvēka prāts. Kādreiz cilvēks bija “Homo Habilis” (protošais cilvēks). Viņš prata izgatavot darba instrumentus, lietoja uguni un iemācījās runāt – apmainīties ar informāciju. Cilvēka vēsturiskajā virzībā vienmēr ietilpa informācijas apmaiņa. Nav pareizi tikai mūsdienu laikmetu dēvēt par informācijas laikmetu. Informācijas apmaiņa cilvēka gaitās bija vienmēr.

   Cilvēka pastāvēšanas vēsturē sastopamajā sociālajā organizācijā (respektīvi, socializācijas procesā) vienmēr centrālā vieta ir bijusi prāta attīstīšanai. Nav atbildes uz jautājumu “Kāpēc radās cilvēka prāts?”. Tas ir viens no dabas lielākajiem noslēpumiem. Aizvadītajos 100 000 gados cilvēks bioloģiski ir maz izmainījies. Prāta attīstībā nav notikušas dziļākas pārmaiņas. Taču mūsdienās demogrāfiskās pārejas ietekmē ir pienācis laiks, kad cilvēka prāta esamībā ir sasniegta galējā robeža. Tāpēc demogrāfiskā pāreja spiež cilvēku izmainīt savas attīstības formas, jo līdzšinējās formas neder jaunākajos demogrāfiskajos apstākļos. Runa ir par tādām formām kā morāle, reliģija, zinātne, māksla, ekonomika, valstiskums, militārisms. Runa ir par “programmas nodrošināšanu” cilvēka dzīvei. Demogrāfiskās pārejas apjoms un temps neļauj realizēt optimālu “programmas nodrošināšanu”. Nav idejas, jo izmaiņas ir straujākas nekā nepieciešamais laiks ideju ģenēzei politikā, ekonomikā, filosofijā, socioloģijā u.c.

   Prof. Kapica neizsakās par iracionālisma sērgu demogrāfiskās pārejas sakarā. Proti, viņš nelieto jēdzienu “iracionālisms”, bet lieto jēdzienus “haoss”, “sabrukums” un saskata galējo robežu cilvēka prāta esamībā.

   Pandēmijas “Covid-19” analīze nevar iztikt bez iracionālisma jēdziena. Pandēmijas dienās uzkurinātā panika, histērija, nepamatotā karantīna, statistikas meli, pašizolācija, attālinātā darbošanās, cilvēka tiesību un valsts konstitūcijas ignorēšana, veselo cilvēku mobilitātes ierobežošana, dažādu digitālo ierīču pielietošana cilvēku izsekošanā, totālas vakcionēšanas-čipizēšanas draudi nav adekvāti cilvēka prāta normālam stāvoklim. Tas ir psihiskais stāvoklis, kura klasificēšanā nav iespējams iztikt bez jēdziena “iracionālisms”.

   Prof. Kapicas darbos ir atrodams iracionālisma rašanās izskaidrojums. Tas ir saistīts ar cilvēka prāta spēju galējas robežas sasniegšanu. Prof. Kapica atsaucas uz molekulārās bioloģijas atziņām. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka cilvēka evolūcijas sākumā izšķiroša nozīme bija gēna “HAR1F” mutācijai. Mutācijas rezultātā cilvēka embrionā 5.-9. nedēļā izauga smadzenes. Tas bija negaidīts notikums cilvēka genomā. Tas spēja izraisīt dziļas izmaiņas cilvēka apziņā – kultūras pašattīstību un iedzīvotāju skaita pieaugumu. Cilvēka prāts sāka regulēt dzimstību.

   Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēka prāta ievirzi, kad tiekamies ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta iracionālismu populācijas daļā ar nenormālu dzimstību. Depresīvas, ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie", jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija ir nelaime utt.).

   Nav grūti izskaidrot pandēmijas “Covid-19” iespējamību un “spožos panākumus” cilvēces apmuļķošanā. Dotā pandēmija liecina par cilvēka apziņas un cilvēka prāta galējas robežas sasniegšanu. XX un XXI gadsimta mijā (2000.g.) demogrāfiskā pāreja sasniedza kulmināciju. Tolaik bija vislielākā dzimstība. “Baltā” rase bija zaudējusi jebkādas izredzes labdabīgi izmainīt savu bēdīgo demogrāfisko stāvokli un tāpēc “dzīves baudīšanas” ideoloģija pārklāja pilsētu inteliģenci, kurā iracionālisms visvairāk pulsē politiķu elitē, akadēmiskajās aprindās, medijos. Bezcerības apziņa un tās stimulētā iracionālā rīcība (piem., terorisma akti Eiropā) sāka dominēt zemēs ar milzīgu dzimstību.  

*Skat.: http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com/2018/01/patiesiba-par-demografisko-pareju.html

Nelietīgā šizofrēnija jeb valsts nodevēja godāšana

   2020.gada 7.maijā portālā “nra.lv” tika ievietots raksts “Sorosieši cildinās pirmo Latvijas iekšlietu ministru; viņš arī aģents Makss”. Raksta pirmais teikums ir šāds: “Ar miljardiera Džordža Sorosa atbalstu tapusī sabiedriskā organizācija «Latvijas Pilsoniskā alianse» grasās īpaši cildināt spiegošanā ārvalstīm pieķerto bijušo Latvijas iekšlietu ministru Miķeli Valteru jeb aģentu Maksu”.

   Tālāk teikts: “Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga izplatījusi apkārtrakstu par organizācijas jauno iniciatīvu - «demokrātijas nedēļu». Tā norisināsies no 1. līdz 9. maijam. Nosaukums «demokrātijas nedēļa» ir tāpēc, ka iniciatīva sākas 1. maijā Satversmes sapulces sasaukšanas un Darba svētku dienā. Šiem svētkiem seko 4. maijs ‒ Neatkarības atjaunošanas diena. Pasākums noslēdzas 9. maijā ‒ Eiropas dienā. Kā apkārtrakstā norāda K. Zonberga, «demokrātijas nedēļa galvenokārt vērsta uz valstiskuma un demokrātisko vērtību apzināšanos». Viņa arī uzsver, ka demokrātijas nedēļa «ir atvērta pilsoniska iniciatīva, kurā iesaistīties ir aicināts ikviens - lai kopīgi svinētu, lepotos un aktīvi darbotos demokrātiskas Latvijas stiprināšanā». Pilsoniskā alianse sadarbībā ar vēl vienu sorosiešu atbalstīto organizāciju ‒ «Eiropas kustību Latvijā» ‒ demokrātijas nedēļas ietvaros sola uzsākt jaunu tradīciju: «atzīmēt Miķeļa Valtera dienu, kurš bija sabiedrisks darbinieks, jurists, politiķis un diplomāts. Cilvēks ar skaidru redzējumu par demokrātisku Latvijas nākotni, pirmajam publiski izvirzot ideju par suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību. Cilvēks, kurš pirms vairāk kā simts gadiem nebaidījās paust skaidru nostāju pret autoritārismu un totalitārismu. Cilvēks, kas skaidri iestājās par tiesiskumu un pilsoniskām brīvībām un atbildību. Latvijas patriots un eiropietis. Miķeļa Valtera dienas atzīmēšana nebūs tikai valstvīra godināšana, izvēlējāmies šo datumu diskusijām 7.maiju apzināti, jo tā ir M. Valtera dzimšanas diena, un viņu saredzējām, kā simbolu tam, kāds ir cilvēks, kurš pauž savu mīlestību Latvijai ar saviem vārdiem un darbiem, cilvēks, kuram piemīt drosme iestāties par savu viedokli, cilvēks, kam ir skaidra vīzija, kādai būtu jābūt demokrātiskai valstij,» teikts K. Zonbergas apkārtrakstā (autores pareizrakstība saglabāta)”.

   Sorosiešu pasākums ir izteikti odioza (pretīga, atbaidoša, nevēlama) izdarība. Arī nacionāli nelietīga šizofrēniska izdarība. Sorosieši aicina godāt LR valsts nodevēju, kurš ir pelnījis nāves sodu. Tiekamies savā ziņā ar unikālu parādību pēcpadomju Latvijā. Tāda tipa nelietība agrāk nebija sastapta. Pat negribas ticēt, ka sorosieši ir pie pilna prāta!

   Par Miķeļa Valtera valsts noziegumu sabiedrība jau tika informēta žurnālā “Vakara Ziņas” 2020.gada 12.janvārī. Portālā “nra.lv” publicētajā rakstā par to ir atgādināts: “Tur publicētas Latvijas Republikas Ārējās izlūkošanas dienesta atjaunotāja, Drošības policijas pulkveža Andra Trautmaņa atmiņas par sarunām ar hitleriešu noslepkavotā admirāļa, Vācijas Militārā izlūkošanas dienesta (vāciski ‒ Abwehr) kādreizējā šefa Vilhelma Kanarisa palīgu Oskaru Reili. No sarunās minētā izriet, ka mūsu tautietis ne tikai iestājies par neatkarīgās Latvijas dibināšanu, bijis pirmais mūsu iekšlietu ministrs un līdz pat mūža beigām strādājis mūsu diplomātiskajā dienestā, bet arī čakli ilgus gadus kalpojis Vācijai: sākumā ‒ ķeizariskās Vācijas izlūkdienestam III-B; pēc tam ‒ hitleriskās Vācijas militārajam izlūkdienestam Abvēram III F nodaļā. Savukārt Latvijas Ārlietu ministrijas arhīva materiāli liek domāt, ka Miķelis Valters Vācijas izlūkdienestiem kalpojis ne ideoloģisko, bet gan mantisko apsvērumu dēļ”.

   Raksta noslēgumā uzzinām par nācijas debilā tēva atbalstu LR valsts noziedznieka slavināšanā: “No Pilsoniskās alianses izplatītājām ziņām noprotams, ka M. Valtera slavināšanai pieslēgts arī mūsu Valsts prezidents, savulaik Rietumvācijā dzīvojušais Egils Levits. Viņš par godu M. Valteram solījis 7. maijā teikt īsu ievadrunu. Latvijas Pilsonisko aliansi 2004. gada decembrī ar mērķi «tīklot nevalstiskās organizācijas» (tieši šādu terminu lietoja biedrības pirmā vadītāja) dibināja 27 sabiedriskas organizācijas, no kurām 15 iepriekš bija saņēmušas lielāku vai mazāku finansējumu no Sorosa fonda, pats Sorosa fonds un divas Sorosa fonda dibinātas struktūras, kā arī 12 privātpersonas, no kurām tikai četrām nav redzamas saistības ar Sorosa finansējumu. Sākotnēji Pilsoniskās alianses darbību bagātīgi finansēja Sorosa fonds (piemēram, dibināšanas gadā vairāk nekā 116 000 dolāru apmērā); arī pats «Sorosa fonds ‒ Latvija» (tagad - Fonds Dots) lepojas, ka palīdzējis dibināt Pilsonisko aliansi. Savukārt no Latvijas Pilsoniskās alianses 2019. gada finanšu pārskata jau redzams, ka šo sabiedrisko organizāciju dotē Latvijas valsts budžets (93 227 eiro) un finansiāli atbalsta ārvalstu vēstniecības. No ārvalstu donoriem vislielāko finansējumu piešķīrusi Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība ‒ 46 613 eiro”.

   Ko nākas teikt noslēgumā? Nākas teikt, ka Latvija ir pārvērsta par grandiozu mēslu bedri ne tikai ar masveida organizēto noziedzību, bet arī ar ārprātīgi nelietīgo ideoloģiju. Pat grūti ticēt, ka var kopā samaisīt “demokrātiju”, “pilsonisko aliansi”, “Satversmi”, “Darba svētkus”, “Eiropas dienu” ar Latvijas Republikas valsts nodevēju – vācu nacistu aģentu.

   Vēl atliek obligāti piebilst par portāla “nra.lv” publicētā raksta autoriem Ritumu Rozenbergu un Uldi Dreiblatu. Diemžēl viņi nenosoda sorosiešus, nācijas debilo tēvu, kā arī valsts nodevēju Valteru. Viņiem valsts nodevība ir interesanta un eksotiska tēma. Viņi lasītājiem piedāvā atraktīvu stāstu par latviešu talantīgu nacistu aģentu, bet nevis valsts nodevēju. Viņi aicina latviešus lepoties ar tādiem mūsu tautiešiem kā Miķelis Valters. Abi autori acīmredzot nemaz nesaprot, ka runa ir par valsts nodevību. Viņi paskaidro, ka atbalsta “Pilsoniskās alianses iniciatīvu iesaistīties ikvienam un stiprināt demokrātiju”. Abiem autoriem valsts nodevība ietilpst demokrātijā.

   Bet tāda attieksme jau ir drausmīga katastrofa! Valsts nodevību atbalsta žurnālisti – ideoloģiskie darbinieki, sabiedriskās apziņas un sabiedriskās domas veidotāji. Turklāt runa nav tikai par ideoloģiski bezatbildīgiem diviem žurnālistiem. Runa ir arī par “nra.lv” redakciju un galveno redaktoru, pieļaujot savā izdevumā tādas odiozas publikācijas. Tātad galvenais redaktors ne no kā un ne no viena nebaidās. Viņš zina, ka latviešu biomasā tagad var godāt valsts nodevējus, vācu nacistu aģentus. Ne velti gudri cilvēki brīdina par nacisma “renesansi”, ko sekmē “baltās” rases inteliģences degradācija un deģenerācija. Cildinošā lektīra par latviešu valsts nodevēju nacistu aģentu noteikti ir iekļaujama nacisma “renesansē”. Jebkurā gadījumā tas ir deģenerātu varoņdarbs par prieku citiem deģenerātiem.

Zemcilvēku maniakālisms arī pie mums

   2020.gada 6.maijā “nra.lv” ievietots Valsts preidenta (NDT) viedoklis: “Satversmē būtu vēlams paredzēt īpašus apstākļus, kas dotu valdībai iespēju, ja neatliekama vajadzība to prasa, krīzes laikā pieņemt noteikumus ar likuma spēku, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību un labklājību, kas ietver arī veselību, norādījis Valsts prezidents Egils Levits”.

   Ko tas nozīmē? Kas aiz tā slēpjas? Nav šodien grūti saprast, ka aiz tā viltīgi slēpjas antihumānā velme samazināt dzimstību un planētas iedzīvotāju skaitu, kā arī pakļaut cilvēci “pasaules valdības” totālai kontrolei. Par to pašlaik ārzemēs raksta daudzi godīgi mediji, atsaucoties uz antihumāno procesu objektīvu vērtējumu. Pasaules sabiedriskās domas centrā pašlaik ir Geitsa, Sorosa u.c. loma “Covid-19” izraisīšanā.

   Pirms dažām dienām nodomāju "Kad pie mums valdošā kompradoru banda sāks "aizsargāt cilvēkus"? Un, lūk, tas tagad ir noticis. NDT sagatavo sabiedrisko domu. Viņš zondē kultūrnācijas attieksmi un potenciālo reakciju. NDT veltīgi tērē laiku! 2003.gada 20.septembra referenduma rezultāts 66,97% liecina, ka vietējā etniskā biomasa akceptēs arī čipizāciju. Biomasai, kurai nacionālā brīvība nav nekāda vērtība, arī individuālajai garīgajai brīvībai nevar būt nekādas vērtības.

   Latviešu tautas bendes gatavo iespēju čipizēt ar varu, par ko sapņo globālie zemcilvēki geitsi, sorosi un citi zemcilvēki. Tāda pieeja jau ir iestrādāta dažu valstu (piem., Vācijas) likumprojektos, lai ārkārtējā stāvokļa laikā varētu ignorēt cilvēka tiesības, konstitūciju, dārgo demokrātiju un ar varu visus sadzīt digitālajā koncentrācijas nometnē. Nav ne mazāko šaubu, ka latviešu biomasas valdošā kliķe ar tādiem neliešiem kā nācijas debilais tēvs un hipermuļķis Kariņš priekšgalā darīs visu, ko liks zemcilvēki sorosi, geitsi un citi. Jau tagad pandēmijas laikā Latvijā ir ierobežotas veselo cilvēku konstitucionālās tiesības, un latviešu biomasa ir apmierināta. Vācijā 9.maijā būs protesti. Protesti ir ASV un citur. Tas, ko NDT sauc par cilvēku aizsardzību, faktiski ir cilvēku pakļaušana varas totālai kontrolei. Tāda dzīve var patikt vienīgi neattīstītiem bauriem, verga dvēselēm, stulbeņiem un zagļiem.