Cilvēki visbiežāk
savu dzīvi vēlas redzēt kā kontinuumu – nepārtraukti secīgu parādību un procesu
virkni. Atkāpes un pie tam radikālas atkāpes no dzīves kontinuuma nav vēlamas,
jo tās vienmēr izraisa stresu. Cilvēces vēsturē tādi drūmi stresori kā bads,
aukstums, smaga slimība, infekcija, fiziska vai psihiska trauma mobilizē
organisma enerģētiskās rezerves, spēcīgi aktivizējot psihiskās un fizioloģiskās
norises. Tās nav patīkamas norises. No tām summējas stress. Tikšanās ar stresu
nevedina atsacīties no dzīves ierastās kārtības. Stress nestimulē pēc pārdzīvotā
sākt kaut ko jaunu. Gluži pretēji! Izjūtot stresu, vēlamies pēc iespējas ātrāk
atgriezties iepriekšējā stāvoklī. Parasti stress nav sākums kaut kam jaunam.
Taču dzīves
realitātē ir tādi forsmažori stresori, kuri ļoti aktīvi uzbudina gribu pēc
stresa sākt jaunu dzīvi vai sliktākajā gadījumā līdzšinējo dzīvi kardināli pārkārtot.
Tādi forsmažori stresori ir karš, epidēmija, pandēmija. Tiekoties ar tiem, iepriekšējās
dzīves prolongācija (pagarināšana, paildzināšana) nav aktuāla.
Pandēmija “Covid-19”
ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Vispār mums ir laime (Austrumu viedie
teiktu – lāsts, nosodījums) dzīvot unikālu parādību laikmetā. Unikāla ir
demogrāfiskā pāreja (1960-2050), un unikāls ir Rietumu civilizācijas noriets,
eiropeīdiem bezprātīgi pārtraucot sevi demogrāfiski atražot un tāpēc intensīvi novecojot
un izmirstot. Novecošanas un izmiršanas klimatā var būt tikai viena
eksistenciālā orientācija – maksimāli baudīt dzīvi kamēr vēl ir iespējams to
darīt. Tā ir aksiomātiska likumsakarība. Bez tās nevar pareizi izprast mūsdienu
globālās sociālās problēmas un tajā skaitā Rietumu civilizācijas terminālo
stadiju.
Pandēmijā “Covid-19“
interesants ir viens moments. Proti, loģiski gaidīt, ka unikālas ir pandēmijas
sekas. No unikāla fenomena loģiski gaidīt unikālu rezultātu. Bet tā nav! “Covid-19“
tāpat kā vēsturiski iepriekšējās pandēmijas uzjundī jaunas dzīves projektus. Tas
nav nekas unikāls. Tā bija arī agrāk.
Medijos tiekamies
ar jocīgu futuroloģisko bezprātu – nākotnes prognozēšanas bumu, māniju, kultu,
modi. Pandēmija ir līdz galam atvērusi nākotnes mentālās slūžas. Medijos dominē
tēze “Pēc pandēmijas dzīvosim pilnīgi citā pasaulē”. Tēze “Nekas nemainīsies, un
viss turpināsies pa vecam” medijos ir reti sastopama. Tas izbrīna, jo mediji
katru dienu brīdina par gaidāmo ekonomisko un sociālo krīzi. Tomēr brīdinājumi
nav spējīgi apturēt futuroloģisko bezprātu.
Izbrīnai par futuroloģisko
bezprātu ir vēl otrs, galvenais, iemesls. Līdz šim Rietumu civilizācija bija
vienas temporālās dimensijas civilizācija. Rietumu masu prātus un sirdis
nodarbināja tikai viena laika kategorija - tagadne. Eiropeīdu masu dzīves
kontinuumā aizvadītajos apmēram 50 gados (no XX gs.70.gadiem) neeksistēja ne
pagātne, ne nākotne. Eksistēja tikai tagadne. Pagātnes mantojums nebija
vajadzīgs, un par nākotni neviens nedomāja. Visi tiecās izbaudīt tagadnes
labumus – bezizmēra patērēšanu, izklaides industrijas saldos formātus, miesas
gastronomisko lutināšanu, dzeltenās žurnālistikas glamūrīgo čalošanu. Demogrāfiskās
nolemtības katlā vārījās instinkts “Dzīres mēra laikā”. Kultūras tradīcijām, mākslas
un literatūras klasikai, vēsturiskajiem naratīviem neviens nepievērsa uzmanību.
Masu izglītības mērķis kļuva psiholoģiskās kompetences apgūšana, lai jaunieši
varētu optimāli piemēroties tagadnes profesionālajam kaleidoskopam un akūtajai
nepieciešamībai regulāri mainīt profesiju grandiozā bezdarba ekonomikā.
Jauniešus pieradināja ātrām pārmaiņām un nemitīgai dažādu viedokļu, iespaidu,
vērtību, normu, konceptu, simbolu mijai. Laikmets, kurā cilvēkam viņa mūžā bija
tikai viena profesija, izbeidzās. Tiek aizmirsta izglītības tradicionālā misija
sniegt ne tikai zināšanas, bet iepazīstināt ar kultūras mūžīgām vērtībām un
kultūras jēgu vispār.
XX gs. otrajā
pusē Rietumos tagadnes patosa ideoloģiskā bāze kļuva postmodernisma filosofija,
kā arī neoliberālisma politiskais un ekonomiskais nihilisms, izskaužot stingru
valstiskumu, nacionālo suverenitāti, brīvību, garīgumu, morālo stabilitāti, cilvēka
tiesības un tā vietā priekšplānā izvirzot tādus simulakrus kā demokrātija, politkorektums,
atvērta sabiedrība, globālisms, vienpolārā pasaule, dzimumizvēle, seksuālās
orientācijas vaļība, postmodernisma estētiskās kroplības utt.
Tagadnes patoss,
protams, ir loģiski pamatots Rietumu civilizācijas norieta virtuvē. Savādāk
nevar būt, ja intelektuālais un morālais sabrukums ir politiskās elites,
akadēmisko aprindu lielas daļas un pilsētu masu inteliģences iracionālisma
avots. Iracionālisma apmātu himēru cirkulācija Rietumu sociumā ir ikdienišķa riņķošana.
Morālo un intelektuālo līmeni vairs nav iespējams raksturot bez tādiem vārdiem
kā degradācija un deģenerācija, bet pastāvošo sociāli ekonomisko formāciju
nākas dēvēt par iracionālo kapitālismu vai maniakāli alkātīgās un afēristiskās “jaunburžuāzijas”
finansu kapitālismu. Turklāt no
2016.gada novembra uz Zemes visu godkārīgi saduļķo Baltā nama 45. saimnieka
politiskā cinisma doktrīna “Make America Great Again!”. Aizokeāna jūdu
un anglosakšu izredzētības eksaltētais un nekaunīgais fantoms pasaules kārtību
samudžina nevadāmā haosā un nemitīgā konfrontācijā, kuras odiozi unikāls
dzinējspēks kļuva Ņujorkā savlaicīgi teorētiski modelētais “Covid-19”. Tas
notika Džona Hopkinsa universitātē 2019.gada 18.oktobrī. Pandēmijas ģenerālmēģinājums
saucās “Event 201”. Universitātei palīdzēja Vispasaules ekonomiskais
(Davosas) forums un Geitsu fonds. Tātad modelēšana notika apmēram tikai divus
mēnešus pirms reālās pandēmijas. Tajā galvenais ir nevis infekcija, medicīna un
veselības aizsardzība, bet manipulatīvi izsludinātā reāli neeksistējošā
pandēmija kā politiskais, ideoloģiskais, ģeopolitiskais, ekonomiskais
instruments lielvalstu līderu un “naudas īpašnieku” ambīciju barošanā.
Rietumu sociuma
identitātes klasificēšanā vispiemērotākais ir iracionālisma koncepts, tajā
iekļaujot antropoloģiskā pagrimuma visus aspektus. Iracionālisma koncepts ir jāuzskata
par metodoloģiski piemērotu metakonceptu. Tātad teorētisko risinājumu, kas sevī
ietver citus konceptus, stāvot pāri visai metodoloģiski konceptuālajai
konstrukcijai.
Nevar būt
pozitīva atbilde uz jautājumu “Vai pandēmija ir spējīga eiropeīdu sociumā
likvidēt iracionālismu un atjaunot Apgaismības iedēstīto Jauno laiku vislielāko
dārgumu racionālismu?”. Pandēmija “Covid-19” pati par sevi nav, sacīsim,
normāla nelaime. Pandēmiju caurstrāvo klajš iracionālisms – iracionālas
nekaunības eskalācija. Iracionāla ir pandēmijas “administrācijas”
organizatoriskā rīcība, un iracionāla ir mediju un sociuma reakcija. Tajā
tiekamies gan ar histēriju un paniku, gan ar necienīgi brīvprātīgu līdzdalību
cilvēka tiesību ierobežošanā un konstitūcijas pantu pārkāpšanā, izmantojot
policejiski represīvas metodes. Iracionālisma spoža kulminācija ir obligātā vakcinācija,
neredzēta tipa koncentrācijas nometnes veidošana (digitālais fašisms),
attālinātās izglītības masveida ieviešana, milzīgu naudas summu miglaina sadalīšana
un, saprotams, zinātnes virusoloģiskās un epidēmiskās kompetences ignorēšana
sintezē ar statistiskajām viltībām.
Pandēmiju “Covid-19”
nevar neatzīt par unikālu notikumu cilvēces vēsturē. Taču unikālais nav vīrusa
“SARS-CoV-2” nodarītais ļaunums. Unikāla ir pandēmijas politiskā un
informatīvā korona. Pandēmiju tāpat kā tik tikko nosaukto vīrusu aptver oriģināls
vainags – politiskās elites un masu mediju sastrādātais unikāli monstrozais
iepakojums, spējot uzspiest zombējoši destruktīvu pieeju visai cilvēcei. Tas ir
iespējams tikai iracionālā kontingentā, kad iracionālisms ir ne tikai Rietumu
masu sabiedrības sērga, bet relatīvi toksiski indē arī citu civilizāciju
ļaudis. Demogrāfiskās pārejas specifika (no vienas puses izmiršana, bet no
otras puses nenormāls dzimstības pieaugums) atsaucas uz cilvēku prāta ievirzi. Tiekamies
ar prāta iracionālismu cilvēku populācijas izmirstošajā daļā un prāta
iracionālismu populācijas daļā ar nenormāli lielo dzimstību. Depresīvas un
ideoloģiski sensitīvas ir cilvēces abas daļas. Pie tam tik lielā mērā
sensitīvas, ka nākas tikties ar savdabīgu pandēmiju. Cilvēces ideoloģiski
sensitīvā pandēmija ir demogrāfiskās pārejas sekas. Nelaimīgi un psihiski
nestabili ir gan "baltie", kuri izmirst, gan "krāsainie",
jo viņu nenormālā dzimstība nedara laimīgus (nav darba, nav nākotnes, migrācija
ir nelaime utt.).
Arī minētais
futuroloģiskais bezprāts ne par ko labu neliecina. Drīzāk liecina par
kognitīvajiem izkropļojumiem, nespējot atbrīvoties no iracionālās domāšanas.
Futuroloģiskais bezprāts patiesībā ir vienīgi tas, ko kognitīvajā psihoterapijā
dēvē par kompensējošo (sevis nomierinošo) stratēģiju. Ja dzīvē ir kaut kas
bīstams, tad to nākas sevī nomierinoši kompensēt. Kompensatori mēdz būt dažādi.
Pandēmijas “Covid-19” apdraudētība tiek kompensēta ar paniku, pandēmijas
neatzīšanu, futuroloģisko bezprātu - projektējoši saturiski nekonkrētu slimīgi
jūsmīgu rosīšanos.
Internetā ir
pieejams futuroloģiskā bezprāta apkopojums. Nekā cerīgi oriģināla neuzzinām.
Tiek atkārtots sen lasītais: būs tehnoloģiskais progress, mākslīgā intelekta un
gēnu inženierijas uzplaukums, būs superglobalizācija planētas valdības
diriģējumā. Nekas iepriecinošs nav prognozētais autarķijas valstiskums. Jau sen
ir teicami zināms, ka nav iespējama ekonomiskā norobežošanās un iztikšana bez
importa. Jau sen vairs nevienu nevar nobaidīt ar “jauniem viduslaikiem” –
globālo tehnoloģisko regresu. Zināma novitāte un futuroloģiski reāla
iespējamība ir nākotnē piesolītā digitālās koncentrācijas nometne un totālā čipizācija.
Futuroloģiskajās
prognozēs ir jāņem vērā divi paradoksi. Ja tas netiek darīts, tad kaut ko
saprātīgu nākotnē paredzēt ir ļoti grūti un, šķiet, neiespējami. Pandēmijas sakarā uzvirmo
divi paradoksi. Tie nav reāli paradoksi, bet tie ir apslēpti, varbūtēji,
iespējami paradoksi.
Pirmais
potenciālais paradokss attiecas uz dzimstības ierobežošanu un planētas
iedzīvotāju skaita samazināšanu, par ko dedzīgi rūpējas odiozas būtnes pēc II
Pasaules kara. Tādas dedzīgas rūpes faktiski ir paradoksālas. Praktiski
vajadzētu priecāties par dzimstības pieaugumu un planētas iedzīvotāju skaita
palielināšanos, jo tas taču nodrošina ekonomisko kāpumu; jo vairāk cilvēku, jo
vairāk patērēšanas fanu, jo lielākas iespējas biznesam gūt nemitīgus ienākumus
un peļņas regulāru kāpumu. Dzimstības samazināšanās un planētas iedzīvotāju
skaita kritums taču nelabvēlīgi atsaucas uz preču ražošanu un pakalpojumu
sniegšanu. Biznesa rīcībā ir vienīgi Zemes iedzīvotāji. Ja to skaits sarūk, tad
sarūk arī biznesa labklājība.
Otrais
paradokss attiecas uz pandēmijas izsludināšanu, kas 2020.gada sākumā notika
paātrinātā tempā bez reālās nepieciešamības. Arī šajā ziņā var saskatīt
potenciālu paradoksu. Ja ir tāda fanātiska velme ierobežot dzimstību un
samazināt planētas iedzīvotāju skaitu, tad nevajadzēja izsludināt pandēmiju ar
tā satelītiem – karantīnu, veselo cilvēku mobilitātes drastisku ierobežošanu
utt. Respektīvi, vajadzēja ļaut nāvējoši efektīvajam vīrusam “SARS-CoV-2”
netraucēti darīt savu darbu, manāmi samazinot planētas iedzīvotāju skaitu. Bet
tas nenotika. Toties uzplauka pilnīgi nepamatotā policejiskā uzraudzība. Tās
objekts kļuva ne tik lielā mērā slimie cilvēki kā veselie cilvēki. Tāda
politiskās varas dīvaina rīcība konstatēta pirmo reizi cilvēces vēsturē.
Cilvēces vēsturē
medicīniski policejiska uzraudzība un kontrole ir bijusi jau senāk. Eiropā t.s.
medicīnas policijas sākums ir XVIII gadsimtā. Krievijā Katrīna II 1768.gadā
uzticēja policijai sargāt nācijas veselību. Citās zemēs medicīnas policijas
funkcijas veica valsts iestādes, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. Tā
tas bija Francijā un citur. Piemēram, Anglijā no 1848.gada svarīga loma bija pašvaldībām
(Local Board of Health). Itālijā 1888.gadā tika izveidota “Augstākā
sanitārā padome”. Austriešu ārsts Johann Peter Frank (1745-1821) publicēja
fundamentālu darbu 6 sējumos “Medicīnas policijas vispārējā sistēma”
(1779-1817). Kā liecina speciālā literatūra par t.s. medicīnas policiju,
nācijas veselības aizsardzība netika politizēta. Ar attiecīgajiem jautājumiem
nodarbojās speciālisti. Valsts un pašvaldību medicīnas policijas institūcijās
darbojās tikai zinātnieki un ārsti.
Pandēmijas “Covid-19”
mēnešos nāciju galvenie glābēji bija politiķi. Viņiem, bet nevis zinātniekiem
un ārstiem, bija izšķirošais vārds. Nenogurstoši patriotiskajās rūpēs par
nācijas veselību, pandēmijas laikā politiķu galvenā tēma bija miljardu “pareiza”
sadalīšana biznesa atbalstīšanai. Tādējādi nākotne, dzīve pēc pandēmijas, atkal
tika saistīta ar patērēšanu, bet nevis ar sociālās attīstības mērķiem un
ideāliem. Pēc pandēmijas sociumu gaidīja iracionālisma prolongācija. Naivi būtu
cerēt nākotnē sagaidīt kaut ko citu no iracionālisma sagrauztām vismaz divām
paaudzēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru