Patiesība par demogrāfisko pāreju

   Globālo sociālo problēmu analītikā tēma Nr.1 ir demogrāfiskā pāreja. Tam tā ir jābūt. Tas ir loģiski. Cilvēku dzīves kārtības un dzīves ritma galvenais faktors ir iedzīvotāju skaits. No iedzīvotāju skaita ir atkarīga cilvēku kultūra. Iedzīvotāju skaita pieaugums vai samazināšanās nosaka kultūras attīstības apjomu un attīstības tempu. Iedzīvotāju skaita pieauguma laikmetā kultūrā viss progresīvi uzplaukst, jo cilvēku apziņā valda radošs optimisms. Redzot iedzīvotāju skaita kāpumu, cilvēkus pārņem ticība nākotnei un prieks sevi ziedot darbam. Turpretī iedzīvotāju skaita samazināšanās laikmetā kultūrā viss panīkst un izkropļojas. Cilvēku apziņā nostiprinās apātija ar fatāli cinisku dzīves loģiku. Cilvēkiem dabiski piemītošais radošais gars sāk meklēt pielietojumu izklaidēs un viendienīgās baudās bez jebkādas intereses par nākotni. Tas visvairāk attiecas uz pieaugušajiem cilvēkiem, kuriem nav bērnu.

   Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas, kas tagad notiek ar cilvēkiem uz Zemes, cilvēces vēsturē notiek pirmo reizi. Diemžēl par demogrāfisko pāreju sabiedrība netiek izsmeļoši informēta. Bet tā mēdz būt. Cilvēki labi zina vēsturi. Taču par savu laikmetu viņi parasti zina vismazāk.

   Latvijā ir bijušas publikācijas par demogrāfisko pāreju gan zinātniskajās grāmatās, gan masu medijos. Publikācijas ir bijušas arī portālā „Pietiek”. Tomēr Latvijā visbiežāk sabiedrību informē par kārtējo dzimstības samazināšanos, darbaspēka trūkumu, skolu slēgšanu, migrantu nepieciešamību. Demogrāfiskā pāreja netiek pieminēta. Tādējādi pie mums visbiežāk raksta par sekām, bet nevis par cēloni radikālajām izmaiņām iedzīvotāju kontingentā. Tas, saprotams, nav pareizi. Sabiedrībai tiek sniegtas nepilnīgas zināšanas. Faktiski bez izklāsta par demogrāfisko pāreju sabiedrībai tiek liegta dziļa un objektīva izpratne par savu laikmetu un savu likteni. Sabiedrībai nepietiekami ir zināms par to metodiku un statistiku, uz kā balstās mūsdienu demogrāfisko procesu teorētiskā izpēte un kāda ir šīs izpētes atbilstība reālajai ainai.

   Tipiski vienpusīgu, nepilnīgu un diemžēl arī nekorektu darbu par demogrāfiju š.g. 29.janvārī „Delfos” rubrikā „Versijas” publicēja domnīcas „Certus” domātājs Sergejs Gubins. Darba virsraksts „Arī Latvija var apturēt demogrāfisko lejupslīdi”.

   Virsraksts un daži apgalvojumi tekstā ir nekorekti. „Baltajā” rasē nevienam nav izdevies bez citu rasu migrantu līdzdalības apturēt valsts iedzīvotāju skaita samazināšanos. Autors piemērā atsaucas uz Igauniju, pats netieši atsedzot savu nekorekto apgalvojumu. Igaunija neiztika bez migrantu līdzdalības: „Daudzas valstis (!?) ir spējušas apturēt demogrāfisko lejupslīdi un pat pavērst to pretējā virzienā (!?), tādēļ nav iemesla domāt, ka arī Latvija nevarētu to īstenot. Tuvākais piemērs ir Igaunija, kuras iedzīvotāju skaits pēdējā laikā ir stabilizējies, pateicoties pastāvīgam ārvalstu iedzīvotāju pieplūdumam (!?). 2017. gadā, neskatoties uz negatīvo dabisko pieaugumu (1960 cilvēku), neto iedzīvotāju skaita pieaugums bija 5030, tātad 2017. gadā Igaunijas kopējais iedzīvotāju skaits palielinājās par 3070 cilvēkiem”.

   Domātāja Gubina nekorektos apgalvojumus vēl komentēsim. Vispirms par to, ko par demogrāfisko pāreju katram vajadzētu atcerēties.

   Par demogrāfisko pāreju zinātnieki ir nosaukuši Zemes iedzīvotāju pāriešanu uz jaunu attīstības līmeni. Praktiski tas nozīmē pāriešanu uz jaunu cilvēku dzīves kārtību un dzīves ritmu. Būs pilnīgi cita tipa kultūra. Pāriešana uz jaunu attīstības līmeni notiek, ārprātīgā apjomā palielinoties Zemes iedzīvotāju skaitam. Dzimstības apjoms ir tik ārprātīgs, ka speciālajā literatūrā demogrāfisko pāreju mēdz dēvēt par demogrāfisko sprādzienu. Pēc demogrāfiskās pārejas Zemes iedzīvotāju skaits vairs krasi nepalielināsies un pakāpeniski stabilizēsies.

   Par demogrāfiskās pārejas sākumu uzskata 1960.gadu. Demogrāfiskā pāreja turpināsies 90 gadus līdz 2050.gadam. Demogrāfiskās pārejas beigās planētas iedzīvotāju skaits var sasniegt 10 miljardus, bet XXI gs. beigās planētas iedzīvotāju skaits var būt 12 miljardi. Tādā apjomā Zemes iedzīvotāju skaits stabilizēsies.

   Demogrāfiskai pārejai ir vairākas neparastas iezīmes. Pirmo un galveno iezīmi jau minēju. Runa ir par ārprātīgo iedzīvotāju skaita (dzimstības) palielināšanos.

   Otrā iezīme ir iedzīvotāju skaita palielināšanās ļoti straujais temps. Demogrāfiskās pārejas sākumā 1960.gadā planētas iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, 2000.gadā – 6 miljardi, 2007.gadā – 6,6 miljardi, 2018.gada sākumā – 7,6 miljardi.

   Demogrāfiskās pārejas kulminācija bija gadsimtu mijā. 2000.gadā tika sasniegts vislielākais dzimstības apjoms. Katru dienu Zemes iedzīvotāju skaits palielinājās par 250 000 cilvēkiem. Gadā  vairāk par 90 miljoniem. Pēc 2000.gada dzimstības temps pakāpeniski samazinās.

   Trešā iezīme mums ir ļoti svarīga un arī ļoti drūma. Demogrāfiskās pārejas laikā iedzīvotāju skaits palielinās visām rasēm, izņemot „balto” rasi. „Balto” cilvēku dzimstība ne tikai nepalielinās, bet strauji samazinās. „Baltā” rase noveco un izmirst. Rietumu civilizācija iet bojā.

   Latvija šajā katastrofālajā procesā ieņem vadošo lomu. Gubina kungs par to raksta: „Īpaši dramatisku nākotnes ainu prognozē Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un Eiropas Savienības (ES) Statistikas birojs ("Eurostat") – abas organizācijas lēš, ka nākamo 30 gadu laikā Latvija zaudēs vairāk nekā 20 procentus iedzīvotāju. Tas būtu otrs smagākais demogrāfiskais kritums pasaulē, atpaliekot vienīgi Bulgārijai”. 

   Demogrāfiskās pārejas laikā vislielākā dzimstība ir „melnajā” Āfrikā. Par demogrāfisko atombumbu var saukt tādas valstis kā Nigērija, Nigēra, Mali, Burkina Faso, Gvineja, Angola, Kongo, Čada, Uganda, Somālija. Dzimstības ziņā uz Zemes pirmajās trijās vietās ir Nigēra, Mali, Somālija.

   Dzimstības apjomu nosaka, ņemot vērā vidējo bērnu skaitu sievietei jeb, zinātnes valodā sakot, auglības (fertilitātes) koeficientu. Nigērā šis koeficients ir 7.03, Mali – 6.25, Somālijā – 6.17. Lai nenotiktu tautas novecošana un izmiršana, auglības koeficientam ir jābūt vismaz 2.15. Tātad katrai sievietei ir jādzemdē vismaz divi bērni.

   Rietumu civilizācijā dzimstības ziņā normāls stāvoklis ir tikai Izraēlā un Dānijas autonomajā provincē Farēru salās. Izraēlā ebrejiem auglības koeficients ir 3.16, bet Farēru salu iedzīvotājiem tas ir 2.36. Pie tam šīm abām zemēm nav bijusi vajadzība apturēt dzimstības samazināšanos. Gubina kungs aplami izsakās, ka „Daudzas valstis ir spējušas apturēt demogrāfisko lejupslīdi”. Izraēlā un Farēru salās dzimstība vienmēr ir palielinājusies.

   To nevar teikt par Rietumu civilizācijas pārējām zemēm. Tajās dzimstība konsekventi samazinās un nevienam nav izdevies to apturēt ne ar kādām sociālajām programmām. Virs 2.0 no „baltajiem” auglības koeficiens vēl ir tikai Īrijā (2.01), ASV (2.06), Francijā (2.08) un Dānijai piederošajā Grenlandē (2.08). Pārejās zemēs auglības koeficients ir krietni zem 2.0. Tā tas, piemēram, ir šādās zemēs: Baltkrievijā – 1.20, Ukrainā – 1.22, Polijā – 1.23, Lietuvā – 1.26, Latvijā – 1.29, Krievijā – 1.34, Itālijā – 1.38, Vācijā – 1.41, Spānijā – 1.41, Igaunijā – 1.49.

   Sabiedrības rīcībā ir lieliska teorētiskā bāze. Mūsdienu zinātne, izmantojot demogrāfijas, sinergētikas, statistiskās fizikas, sistemoloģijas un citu eksakto un sociālo zinātņu metodes, ir radījusi demogrāfiskās pārejas koncepciju. Teorētiskās prognozes precīzi saskan ar praktiskajiem rezultātiem – demogrāfisko statistiku.

   Mūsdienu zinātne klusē tikai vienā jautājumā – „Kas izraisīja unikālo demogrāfisko pāreju - kas ir tās cēlonis?”. Piemēram, Sergejs Kapica, demogrāfiskās pārejas ģeniālās koncepcijas autors, par to vienmēr klusēja savos rakstos un grāmatās.

   Unikālā demogrāfiskā pāreja pieder tiem fenomeniem, par kuru izcelsmi nekad pilnā mērā neuzzināsim tāpat kā nekad pilnā mērā neuzzināsim par cilvēka un citu dzīvo būtņu izcelsmi, Zemes un pārējo planētu izcelsmi. Iespējama vienīgi nojausma par transcendentālas kosmiskās enerģijas lomu.

   Globālo sociālo problēmu analītikā tēma Nr.2 ir demogrāfiskās pārejas sekas. Šī tēma ir ļoti daudzpusīga. Nākas pievērsties eiropeīdu un viņu civilizācijas turpmākajam liktenim, „melnās” Āfrikas iedzīvotāju perspektīvām, Indijas un Ķīnas lomas izmaiņām uz Zemes, jaunatnes nodarbinātībai, planetārajai migrācijai utt.

   Par demogrāfiskās pārejas sekām Gubina kungs raksta pareizi: „Tomēr iedzīvotāju skaita samazināšanās rada ievērojamas ekonomiskās problēmas. Ekonomiskā izaugsme un vidējais algu pieaugums nodrošinās to, ka nākotnes pensijas un sabiedriskās preces absolūtos skaitļos saņems vairāk līdzekļu, tomēr ne tik lielā mērā, kā tas būtu, ja iedzīvotāju skaits stabilizētos, – sarūkošais demogrāfiskās slodzes koeficients (darbspējas vecuma iedzīvotāju un pensionāru skaita attiecība) nozīmē, ka mazākam strādājošo skaitam jāatbalsta viens pensionārs. Turklāt ārvalstu investori aizvien biežāk norāda uz nevēlēšanos veidot uzņēmumus valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu. Veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā ir gan apjoma radīti ietaupījumi, gan pieejams un pietiekams darbaspēks, ko Latvija nespēs nodrošināt”.

   Neapšaubāmi, demogrāfiskās pārejas kontekstā aktuāls ir jautājums „Kas notiks ar latviešiem?”. Ne tikai ārzemju, bet arī Rīgas demogrāfi paredz latviešu skaita ievērojamu samazināšanos XXI gadsimtā. Viņu nosauktie drūmie skaitļi noteikti ir pamatoti, ņemot vērā nepietiekamo dzimstību. Ar auglības koeficientu 1.29 nākas godīgi atzīt tautas izmiršanu. Cerības tautai neizmirt gandē arī cilvēces vēsturiskā pieredze, - uz Zemes ir izzuduši tūkstošiem etnosu. Pie tam tas ir noticis bez unikālu demogrāfisko pāreju ietekmes, tā teikt, ikdienišķā kārtībā.

   Cilvēces vēsturiskā pieredze liecina arī par relatīvi optimistisku variantu. Etnosi ir izzuduši, bet tas nav noticis fiziski. Etnosi ir izzuduši tāpēc, ka izšķīduši citos etnosos. Latviešu masveidīgā pārvietošanās uz citām zemēm praktiski var noslēgties ar izšķīšanu citās tautās.