Mūsdienu sabiedrībā
noklusēt patiesību nav grūti. Tie spēki, kuriem pieder politiskā vara un masu
komunikācijas līdzekļi, patiesību viegli noklusē. Tagad mediji sabiedrību
informē tikai par politiskajai varai izdevīgo „patiesību”. Pie tam mediji to
dara bez īpašas komandas. Mediji tagad vairs nav sociāli uzticamā ceturtā vara
(ironiski „The Fourth Estate”), kura operatīvi
un godīgi, sociāli atbildīgi un profesionāli atbildīgi, drosmīgi un kritiski kādreiz
sabiedrību informēja par pirmo (likumdošanas) varu, otro (izpildu) varu un
trešo (tiesu) varu. Mediji tagad ir politiskās varas (tai ir pakļautas minētās
trīs varas) izmanīgi sulaiņi, un izmanīgo sulaiņu smalkākā izmanība ir izpildīt
kungu velmi bez īpaša norādījuma.
Sabiedrībā noklusēt
patiesību visvieglāk ir tad, ja politisko varu atbalsta ne tikai mediji, bet arī
inteliģences vairākums. Inteliģencei ne reti tāpat kā politiskajai varai patiesība
nav vajadzīga, jo patiesība apdraud tās labklājību. Sabiedrība nedrīkst zināt
patiesību, jo tas ir kaitīgi gan politiskajai varai, gan inteliģencei. Ja
sabiedrība uzzinās patiesību, tad politiskās varas un inteliģences stāvoklis būs
apdraudēts. Politiskā vara un inteliģence
zaudēs reputāciju, autoritāti un leģitimāciju. Latviešu inteliģences vairākums,
t.s. varas inteliģence, centīgi iesaistās patiesības noklusēšanā.
Kāda patiesība Latvijā
tiek noklusēta visdedzīgāk?
Pirmkārt, visdedzīgāk
tiek noklusēts fakts par Latvijas nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko
politisko iekārtu. To, saprotams, noklusē valdošā kliķe un tās mediji. To noklusē
varas inteliģence.
Iemesls ir ļoti
nopietns un reizē pats par sevi saprotams. Ja sabiedrība masveidā izpratīs LR
nacionāli noziedzīgo būtību, tad valdošajai kliķei un tās stutētājiem būs beigas.
Tas ir loģiski. Vismaz teorētiski tāda iespējamība pastāv un tai nedrīkst
atmest ar roku. Protams, cita lieta ir praktiskā iespējamība – latviešu
„miljona” mentalitātes greizums un masveidīgā nevēlēšanās likvidēt noziedzības
perēkli.
Patiesība tiek
noklusēta jau trīs gadu desmitus. Tas nav joks. 30 gadi ir vienas paaudzes
aktīvas darbības ilgums. Šajā ziņā paaudzes tradicionālais kritērijs ir 30
gadi. Tātad viena paaudze aktīvo mūžu aizvadījusi bez patiesības. Šī paaudze ir
izaudzinājusi sev maiņu. Tas ir noticis bez patiesības. Tātad Latvijā bez
patiesības dzīvo ļoti prāva iedzīvotāju daļa. Tāpēc jautājums par noziedzīgā
politiskā režīma gāšanu ir ļoti problemātisks ne tikai latviešu „miljona”
greizās mentalitātes dēļ, spējot mierīgi elpot ideālas noziegumu brīvības gaisotnē
un justies laimīgi bez jebkādas suverenitātes (valstiskās, ideoloģiskās,
ekonomiskās, militārās suverenitātes). Nezinot sāpīgo patiesību par savu
nenormālo dzīvi, nevar rasties vēlēšanās normalizēt dzīvi.
Otrkārt, tiek
noklusēts Rietumu kultūras noriets un Eiropas bezcerīgais stāvoklis, kas nepārprotami
liecina par eiropiešu pagrimumu, novecošanu un izmiršanu. Demogrāfiskā katastrofa
iet roku rokā ar morāli tikumisko katastrofu. Tiem hominīdiem, kuri nākotnē
apdzīvos Eiropu, būs pilnīgi cita kultūra. Tās iedīgļi jau pašlaik ir uzdīguši.
Latviju negaida
gaiša nākotne. Tas ir bēdīgi. Taču vēl bēdīgāk ir tas, ka Rietumu kultūrai un
Eiropai nav gaišas nākotnes. Drūmās perspektīvas noklusēšana noteikti ir
visnosodāmākā rīcība. Latviešu kultūra ir vitāli atkarīga no Rietumu kultūras.
Primārā ir Rietumu kultūra un tās liktenis. Nezinot patiesību par stāvokli
Rietumu kultūrā un Eiropā, latvieši nevar konstruktīvi koriģēt (pielabot,
glābt, uzlabot) savu kultūru. Patiesības slēpšana šajā ziņā ir nelietīgāka nekā
patiesības slēpšana par noziedzības perēkli. Politiskā vara ir kultūras produkts.
Kāda ir kultūra, tāda ir politiskā vara. Noziedzības perēkli var likvidēt
vienīgi kardinālas pozitīvas izmaiņas latviešu kultūrā. Lai tas notiktu, jāzina
patiesība par primāro – Rietumu kultūru. Latviešu kultūras būtisks avots ir
Rietumu kultūra.
Latvieši pieder
„baltajai” rasei. Rasē pastāv iekšējā vienotība. Jebkurā nākotnes variantā
latviešu esamība būs atkarīga no „baltajai” rasei kopīgās esamības. Vienotība
ir acīmredzama: izmirst Eiropas tautas, izmirst arī latviešu tauta. Par to ir
jāzina patiesība.
Latvijā patiesība
ir pieejama. Ja ir vēlēšanās, tad var uzzināt patiesību par Rietumu kultūru,
Eiropu, dzīvi Latvijā. Daudzi latvieši noteikti ir lietas kursā par patieso
stāvokli „baltās” rases kultūrā, demogrāfijā, morālē. Latvijā patiesībai ir
veltīti vairāki interneta portāli, žurnāli, grāmatas. Mūsu tautas saprātīgākā
daļa kāri interesējas par patiesību un nosoda varas pakalpiņu centienus slēpt
patiesību. Vislielākās patiesības alkas ir vecākajai paaudzei. Taču arī no
„interneta jauniešiem” daudzi vēlas zināt patiesību.
Latvijas
politiskajai varai un varas inteliģencei nākas ņemt vērā patiesības klātbūtni. Nepieciešams
nosodīt un apklusināt vietējos patiesības patriotus.
Piemēram,
enerģiski to dara Maijas Kūles vadītais LU Filosofijas un socioloģijas
institūts, publikācijās (visticamākais, arī lekcijās) norejot gan konkrētus
izdevumus, gan konkrētus autorus par kaitīgas informācijas („antikultūras”)
izplatīšanu latviešu sabiedrībā. LU struktūrās ir arī citi politiskās varas
sulaiņi, kuriem nauda, tituli, karjera ir lielāka vērtība nekā patiesība. LU
struktūrās Lomonosova ielā cita tipa kadri nemaz nemēdz būt. Tur rosās tikai
varas sulaiņi – skudras, rozenvaldi, ijabi, dauni, tisenkopfi.
Iespējami divi
nosodījuma un apklusināšanas paņēmieni. Var kopumā nosodīt patiesības paušanu
kā kaitīgu darbību. Var nosodīt paustās patiesības kaitīgo saturu – reālo notikumu
un tendenču izklāstu. Tādā gadījumā parasti apgalvo, ka pie mums viss tiek
pārspīlēts, trauksme tiek celta nepamatoti, alarmismam un nihilismam nav nekāda
iemesla, jo Latvijā turpinās „veiksmes stāsts” un Eiropas pārējās valstīs viss
plaukst un zeļ. Lielu grūtību un draudīgu seku pareģošanai sakarā ar noteiktiem
procesiem sabiedrībā nav nekāda pamata. Tiekamies ar dažu cilvēku slimīgajām
fantāzijām. Tā visbiežāk nosodoši izsakās par patiesības saturu tie cilvēki,
kuri dotajā saturā saskata sev lielu apdraudējumu.
Politiskajai
varai verdziski kalpojošie mediji un varas inteliģence aizvadītajā laikā ir
veiksmīgi noklusējusi Parīzes deklarāciju „Eiropa, kurai mēs varam ticēt” ar
apakšvirsrakstu „Pozīcija vai tendence? Miljonu Eiropa pret intelektuāļu
Eiropu”. Deklarācijas saturs precīzi sasaucas ar Latvijas patiesības patriotu „slimīgajām
fantāzijām”. Deklarācijā atspoguļojas reālais stāvoklis šodienas Eiropā.
Deklarācija ir kolektīvs dokuments, un tajā apkopots kolektīvais viedoklis par
šodienas Eiropu. Latvijas iedzīvotāji, kuri līdz šim patiesību uzzināja no
vietējiem autoriem, tagad var tikties ar starptautiskā mērogā paustu patiesību.
Deklarācija ir tulkota latviešu valodā.
2017.gada maijā
Parīzē tikās vecākās paaudzes intelektuāļi no vairākām Eiropas valstīm. Viņi
apsprieda deklarācijas uzmetumu. Darbs turpinājās pēc maija apspriedes.
Deklarāciju publicēja 2017.gada 7.oktobrī 20 valodās un tajā skaitā latviešu
valodā. Internetā deklarācijai izveidoja speciālu saitu (thetrueeurope).
Deklarāciju
parakstīja 13 intelektuāļi. Viņi ir no Francijas, Čehijas, Ungārijas, Polijas,
Norvēģijas, Spānijas, Lielbritānijas, Vācijas, Nīderlandes un Beļģijas. Gandrīz
visi no viņiem ir filosofi, universitāšu profesori, daudzu grāmatu autori un ne
tikai intelektuālajās aprindās ļoti cienījamas personības. Visvecākajam no
viņiem ir 90 gadu, visjaunākajam – 47 gadu. Dominē aizvadītā gadsimta 40.gados
dzimušie. Lielbritānijas pārstāvim ir bruņinieka tituls.
Deklarācija
sastāv no 36 punktiem. Deklarācijas motivāciju nosaka atziņa „Eiropai draud
sabrukums”. Deklarācijā paskaidroti sabrukuma galvenie cēloņi un to sekas, kā
arī formulēti ieteikumi sabrukuma apturēšanai.
Sabrukuma
galvenais cēlonis ir pašapmāna ideoloģija – „viltus Eiropas” ideoloģija. Eiropā
ir ieviesies nepatiess dzīves skaidrojums. Eiropieši paši sevi māna. Dara to
pašpārliecināti, augstprātīgi, iedomīgi, bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Eiropieši izliekas neredzam „postnacionālās un postkultūras” slāņa veidošanos.
Eiropieši aprobežoti tic mūžīgam progresam, kaut gan progresa vietā ir regress.
Pašapmāna ideoloģijā ietilpst atsacīšanās no pagātnes mantojuma un atsacīšanās
no Eiropas kristietības saknēm. Eiropu apdraud ne tik lielā mērā mulsulmaņu
invāzija un Krievija, bet gan „viltus Eiropas” ideoloģijas tirānija. Tā veicina
tumsonību, aizspriedumus, māņticību, pašapmierinātību.
Pašapmāna
ideoloģijas sekas ir Eiropā dominējošais „liberālais hēdonisms”, „bezmērķīgais
individuālisms” un „bezmērķīgais materiālisms”, kas nespēj motivēt ģimenes
veidošanu un bērnu dzemdēšanu, savas zemes patriotisko mīlestību un pilsonisko
lojalitāti. Eiropā izzūd priekšstats par nacionālo valsti kā Eiropas
civilizācijas stūrakmeni. Tā vietā tiek propogandēta „paātrināta
globalizācija”. Tiek aizmirsts, ka Eiropas identitāte veidojas no patstāvīgām
nacionālajām identitātēm. Eiropā ir milzīga birokrātija, kas nemitīgi tiecas
maksimāli regulēt dzīves visus procesus. Politkorektums uztur patiesības tabu.
Politiķi „brīvības” aizsegā vēršas pret patiesību, izpatīk musulmaņu migrantiem,
kuri nedomā integrēties eiropiešu sabiedrībā.
Mūsmājas
politiskās varas dibena laizītājiem kūlēm, rozenvaldiem, ijabiem un citiem par
prieku („Mēs neesam vienīgie!”) deklarācijā ir konstatēts: „Diemžēl Eiropas
inteliģence ir starp galvenajiem viltus Eiropas iedomību ideologiem”.
Universitātēs ir zudusi „intelektuālā godprātība un objektivitāte”.
Universitātes aktīvi iesaistās kultūras kropļošanā un iznīcināšanā.
Deklarācijas
noslēgumā ir priekšlikumi. Galvenais priekšlikums ir „atgriešanās uz patiesības
ceļa” un „jāatgūst morālā cieņa pret realitāti”. Tāpat nepieciešama ir „jauna
veida valsts vadība un jauna veida valsts vadītāju rašanās”. Katrā ziņā ir
jāpretojas migrācijai kā Eiropas kolonizācijai. Noteikti ir jārisina
demogrāfiskās problēmas, jāizbeidz dievināt tirgus visvarenība, jāreformē
izglītības saturs, lai nodrošinātu kultūras mantojuma pārņemšanu. Laulībai ir jābūt
pilsoniskās sabiedrības pamatam. Nav vēlams populisms – realitātes
primitivizācija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru