Tiekamies ar
smalku izdarību. Smalkām izdarībām ir vajadzīgi smalki jēdzieni. Bez smalku
jēdzienu klasiķa Kanta palīdzības neiztikt. Imanuels Kants par heteronomiju
(atvasinājums no sengrieķu heteros un
nomos; „atšķirīgs” un „likums”) smalki
dēvēja stāvokli, kurā cilvēku rīcību nosaka nevis morālā griba, bet gan citi apsvērumi
– praktisks aprēķins, materiālā ieinteresētība, ambīcijas, varas kāre. Kanta ētikā
heteronomija ir cilvēku atšķirīga izturēšanās pret morāles likumu – kategorisko
imperatīvu (vēl viens viņa smalks jēdziens). Cilvēku izturēšanās liecina par
atsacīšanos pakļauties morālajai gribai. Tādai cilvēku rīcībai ir drūmas sekas.
Ja cilvēku rīcību nenosaka morālā griba, tad viss tūlīt būtiski pazeminās.
Morālās gribas trūkums momentā devalvē cilvēku rīcību. Tā kļūst amorāla.
Tagad katru dienu tiekamies ar politikas pazemināšanos.
Tagad politika vairs nav politika. Tā nefunkcionē saskaņā ar morālo gribu –
politikas kategorisko imperatīvu. Politiku tagad nosaka citi faktori. Politika
ir zaudējusi specifisko identitāti. Politikas vietā tiekamies ar kaut ko
pilnīgi savādāku, kam nākas izdomāt nosaukumu. Tas, ko sabiedrībā joprojām dēvē
par politiku, faktiski ir pseidopolitika – neīsta un šķietama nodarbošanās.
Politikas navigācija vairs neeksistē. Politikas kuģošana ir beigusies.
Tiekamies ar pseidopolitikas navigāciju. Pēcpadomju Latvijā ir bijusi tikai
pseidopolitikas navigācija. Ar politiku maskējas savtīgs un alkātīgs aprēķins,
kā arī plebejisko parvēniju ambīcijas.
Cilvēku
kolektīvai aprūpei politika kā idejiski organizatorisko paņēmienu kopa ir
pastāvējusi vienmēr. Taču jēdzienu „politika” sāka lietot tikai IV gs. pirms
mūsu ēras senajā Grieķijā. Politikas jēdziens ir radies sengrieķu valodā. Politikas
jēdzienu pirmais esot lietojis Aristotelis. Viņa definīcijā politika ir māksla
pārvaldīt valsti. Platonam politika bija prasme „aizsargāt visus pilsoņus un
pēc iespējas viņus padarīt labākus”. Uz mūsu politiķiem tas neattiecas.
Uz mūsu
politiķiem tāpat neattiecas tas, ka aizvadītajos gadu tūkstošos par politikas
būtību ir izteikušies ļoti daudzi filosofi, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki.
No viņiem mūsu politiķi varētu mācīties. Taču mūsu politiķiem neviens neprasa
zināšanas par politiku. Mūsējiem nav svarīgi, ka no Aristoteļa laika līdz
šodienai principā nav mainījusies attieksme pret politiku. Politika ir valstiskā
darbība. Tas tiek atzīts lielā vienprātībā. Politika attiecas uz valsts varu, tās
institūtiem un sociāli valstiskajiem procesiem. Mūsu „simts gudrākajām galvām”
ir smalkāks viedoklis par politiku.
Politikas idejiskajā
kodolā vienmēr ir stingri uzskati par cilvēku, tautu, nāciju, valsti, kultūru,
saimniecisko darbību, izglītību, veselības aizsardzību, audzināšanu, reliģiju,
zinātni, mākslu. Šos uzskatus sauc par politiskajiem uzskatiem, un tie sakņojas
politiskajās idejās, teorijās, koncepcijās. Politisko uzskatu kolektīvās identitātes
un kolektīvās realizācijas pamatforma ir politiskā partija. Tās idejiskie
uzskati un disciplinārās prasības koncentrējas partijas statūtos un partijas programmā,
kas reizē ir attiecīgās politiskās organizācijas ideoloģijas apkopojums.
Kā zināms, mūsu
politiķi regulāri maina partijas, jo viņiem un partijām nav nekādu politisko
uzskatu. Eksistē vienīgi uzskatu simulācija. Pirms 6.oktobra parlamenta
vēlēšanām ceļošana no vienas partijas uz otru partiju ir kļuvusi īpaši intensīva.
Mūsu „jaunie konservatīvie” nezina konservatīvisma teoriju. Pie mums politikā
drīkst uzdarboties „par-politikas” idiotija. Politiķus nekautrējas tēlot
noziedznieki bordāni, juraši, strīķes, sudrabas. Rīgas lielākais blēdis savu kabatas
partiju ir nosaucis „Gods kalpot Rīgai”.
Atbildēt uz
jautājumu „Kas konkrēti liecina par politikas pazemināšanos ?” ir samērā
viegli. Par politikas pazemināšanos konkrēti liecina politikas neatbilstība tās
vēsturiski klasiskajiem kritērijiem. Tas sākas ar politikas misijas apzinātu
neievērošanu un politisko uzskatu deficītu. Lai konstatētu politikas pazemināšanos,
attiecīgā politika jāsalīdzina ar politikas klasiskajiem paraugiem. Tad tūlīt
atklājas, ka pie mums politikai nav nekā kopēja ar politiku tās vēsturiskajā
izpratnē.
Pagaidām ne tik
viegli ir saprast, vai politikas pazemināšanās ir intelektuālā pagrimuma, tumsonības
un morālās deģenerācijas liecība jeb politikas pazemināšanās ir objektīvi
cēloniska un antropoloģiski neizbēgama pārmaiņa. Proti, loģiska pārveidošanās
un pārvēršanās, īpašību un raksturlielumu mainīšanās atbilstoši cilvēku
evolūcijas jaunākajām iezīmēm.
Attieksme pret
morāli turpina masveidā mainīties. Morāle tiek izstumta ne tikai no politikas,
bet arī no slavenās tirgus ekonomikas, izglītības un medicīnas. Par to liecina
izglītības dokumentu tirdzniecība un aptieku bizness. Atsacīšanās no morāles
kategoriskā imperatīva ir ne tikai proletārisko lumpeņu kaislība bijušās „padomju
tautas” populācijā. T.s. finansu kapitālisma nekaunība, paātrinātās
globalizācijas musināšana, transnacionālo korporāciju agresija liecina par
morāles masveida izstumšanu arī Rietumu sabiedrībā. Tātad kaut kas būtisks ir
izmainījies cilvēkos vispār un varbūt politikas pazemināšanās ir antropoloģisko
izmaiņu sekas. Cilvēki ir izmainījušies savā evolūcijā. Ne velti nākas lietot
tādus apzīmējumus kā postcilvēki, postkultūra, postvēsture, postinteliģence,
postpatiesība, postkapitālisms.
Politikas
identitātes zuduma iemeslus pagaidām ne tik viegli ir saprast vēl viena iemesla
dēļ. Rietumu civilizācijā daudzās zemēs eksistē politika atbilstoši tās
tradicionālajai misijai. Eksistē politiskās partijas ar stingriem politiskajiem
uzskatiem un stingru partijas biedru disciplīnu. Eksistē politiķi, kuru
darbības pamatā ir kalpošana tautai un valstij. Tādi politiķi ir pie varas. Ne
visās zemēs muļķojās ar ideoloģisko nihilismu – blādīšanos par ideoloģijas
nevajadzību.
Starptautiskajās
zinātniskajās aprindās tēmu par politikas pazemināšanos galvenokārt stimulē
bijušo padomju republiku politika (patiesībā – pseidopolitika). „Perestroika”
dzemdēja krimināli oligarhisku valstiskumu. Krimināli
oligarhiskais valstiskums ir pilnīgi jauna parādība. Tāds valstiskums radās un
pašlaik eksistē tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Latvija nav
izņēmums, un politikas pazemināšanos grūti ir konstatēt vienīgi akliem, kurliem
un izcili stulbiem cilvēkiem. LR politikas pseidobūtība momentā atklājas salīdzinājumos
ar īstu politiku. Vietējā politiskā retorika nevis glābj partiju un politiķu
reputāciju, bet gan vēl vairāk atmasko politikas pazemināšanos.
Konkrētus
piemērus nav vērts minēt. Pats galvenais piemērs ir tas, ka visu nosaka Maskavas
necilvēku organizētās „perestroikas” ievazātais nacionāli reakcionārais un
krimināli oligarhiskais valdošās kliķes režīms. Tādā režīmā politikas
pastāvēšana vispār nav iespējama. Tādā režīmā politika nevar būt idejiski
centrēta valstiskā darbība. Politika nevar būt tautas interešu un valsts
interešu aizstāve.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru