Agresīvais bezprāts jeb 87 dumjības ap vienu lēmumu

        Tā vēl nav vēsture. Process turpinās. „Rīdzenes sarunu” parlamentārajai izmeklēšanai beigas nav redzamas. Beigas tik drīz nepienāks. Pa īstam beigas ir iespējamas tikai reizē ar krimināli oligarhiskās valsts beigām. Process tāpēc var ievilkties garumā, jo pašlaik neeksistē krimināli oligarhiskās valsts likvidācijas projekts.

   Tomēr jau pašlaik drīkstam runāt par procesa vēsturisko nozīmi un lietot vārdu „bezprāts” ar epitetu „agresīvais” vai bez jebkāda epiteta. Bezprāta bezprātīgo būtību neviens epitets nevar atcelt. Epitets var vienīgi akcentēt bezprāta nianses. Ja lietojam epitetu „agresīvais”, tad to daram tāpēc, ka tiekamies ne tikai ar bezprātīgu bezprātu, bet tiekamies ar agresīvi stagnantu, agresīvi nekaunīgu, agresīvi izaicinošu bezprātu.

   Parlamentārās izmeklēšanas process  faktiski ir lielāks bezprāts nekā pašas „Rīdzenes sarunas”, ja uz tām lūkojamies no formāta viedokļa valsts lietu kārtošanā. Neformāls formāts valsts lietu kārtošanā vienmēr ir pastāvējis un vienmēr pastāvēs arī turpmāk. Neformāls formāts valsts lietu kārtošanā ir elementāra organizatoriskā norma. Tā neizzudīs reizē ar suverēnas valsts izzušanu. Suverēnas valsts izzušana ir sākusies pasen. Tas attapīgi attiecas uz LR. Tās lietas kārto neformālās sarunās ne paši latvieši un ne Latvijas teritorijā. Arī „Rīdzenes sarunu” cūkpienes pret LR neizturējās kā pret suverēnu valsti un melnās tēmas apsprieda no ārzemju ģeopolitisko un ekonomisko interešu viedokļa. Turklāt izmeklēšanas komisiju uzdeva vadīt citas valsts uzticības personai, par kuras potenciālo amatu cūkpienes nepārprotami sprieda viesnīcā „Rīdzene”. Komisijas vadītāja izmeklēšanas darbā plātīgi lieto neformālas metodes. Paradokss? Jā, paradokss! Bet kuram pret to ir iebildumu? Kurš melnajā „bertā” ir aizkonvojējis komisijas vadītāju uz godīgi nopelnīto vieninieka kameru līdz sprieduma izpildīšanai Doma laukumā?

   Bezprāts oficiāli sākās 2017. gada 21. jūlijā. Todien Saeima pieņēma lēmumu “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911”. Lēmums ir oficiālā uvertīra „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanā.

   Šīs lēmums ir uzskatāms par vienu no visapkaunojošākajiem dokumentiem LR 100 gadus ilgajā politiskajā vēsturē. Dokuments ir drausmīgs apkaunojums tā autoram Andrejam Judinam un parlamentāriešiem, kuri balsoja par šo reti apkaunojošo lēmumu. Nav vajadzīgs īpaši atgādināt, ka parlamenta apkaunojošā darbība met apkaunojošu ēnu uz valsti, nāciju, „titulnāciju”. Nākas pārfrāzēt slaveno parunu „Viens muļķis var uzdot jautājumus, uz kuriem 100 gudrie neatbildēs”. Lēmums liecina, ka mūsu 99 gudrie nav spējuši savaldīt vienu muļķi (iederās arī tādi vārdi kā stulbeni, kretīnu, idiotu). Tātad 99 gudrie nav daudz gudrāki par vienu muļķi un nekaunās grēcīgi pastrādāt gailējošu apkaunojumu.

   Apkaunojuma izpausmes mēdz būt dažādas. Morāli politisks apkaunojums bija nekrietnība LR atjaunot kā krimināli oligarhisku valsti ar PSKP un VDK „bijušajiem” priekšgalā un pakaļgalā visos valsts posteņos. Savukārt tik tikko minēto Saeimas lēmumu var uzskatīt par intelektuālo apkaunojumu. LR pamatā ir ne tikai dziļa amoralitāte, bet arī dziļš bezprāts. Tas ir ļoti drūmi. Nekas labs nav gan amoralitāte, gan bezprāts. Taču valstij lielāku postu uzziež bezprāts. Amoralitāti var koriģēt. Amoralitāte nenozīmē prāta trūkumu (bezprātu) un nespēju vadīt valsti. Turpretī bezprāta apstākļos valsts saprātīga vadīšana nav gaidāma.

   Pie mums bezprāta izpausmēm ir noteikta pakārtotība. Bezprāta hierarhijā pirmajā vietā ir bezprātīgā attieksme pret LR un „Rīdzenes sarunu” izmeklēšanu. Ja cilvēks saka, ka LR nav krimināli oligarhiskā valsts ar noziegumu brīvību, tad varam bez sirdsapziņas pārmetumiem apšaubīt attiecīgā cilvēka saprāta kvalitāti un kvantitāti. Tas pats attiecas uz tādu politisko procesu kā „Rīdzenes sarunas”. Ja cilvēks pret šīm „sarunām” un to „izmeklēšanu” izturas nopietni un gaida konstruktīvu risinājumu, tad šim cilvēkam ir milzīgas problēmas ar veselo saprātu.

   Bezprāta hierarhijā otrajā vietā ir Saeimas lēmums “Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911”. Tas pamatīgi apkauno tautu un valsti. Nopietns skatījums uz šo lēmumu arī liecina par prāta nepilnīgumu.

   Trešajā vietā ir bezprāts ap vārdiem „valsts nozagšana”. Šo vārdu lietošana oficiālā dokumentā ir idiotisks bezprāts. Tātad tādu cilvēku bezprāts, kam ir psihiskās attīstības nepilnīgums smagākajā formā. Latviski sakot, cilvēki ir neglābjami muļķi.

   Saeimas lēmuma un izmeklēšanas komisijas sakarā reāli tiekamies ar cilvēku, kurš ir ne tikai neglābjams bezprātis, bet arī agresīvs bezprātis. Viņš turpina cilvēcei agresīvi uzspiest savu idiotiju arī pēc tam, kad idiotija ir publiski atmaskota un pat daži mūsu parlamenta deputāti ir atsacījušies no vārdiem „valsts nozagšana” un lieto pareizo jēdzienu oligarhijas nedarbu vērtēšanā.

   Vārdi „valsts nozagšana” ir metonīmija. Tā sauc tropu atsevišķu veidu.

   Domājams, lasītāji piedos elementāros paskaidrojumus, kas ir trops un kas ir metonīmija. Bet galvenais – ko drīkst un ko nedrīkst ar tropiem darīt.

   Pēcpadomju Latvijā cieņā ir „atvieglots mācību saturs” un obligātā pamatizglītība. Latviešu valdošās kliķes ieskatā tāda izglītības politika ir vispiemērotākā tautas attīstības līmenim un no valsts budžeta nav vērts izglītībai tērēt pārāk lielas summas. Tās valdošajai kliķei noderēs, savā starpā naudiņu godīgi sadalot, pašu bērnu sūtīšanai mācīties uz ārzemju „neatvieglotas” izglītības iestādēm. Pašlaik latviešu viena paaudze noteikti ir „atvieglotā mācību satura” ražojums. Mācību viela par tropiem visefektīvāk iederas vidusskolā, kurā pēcpadomju periodā vairs nav obligāti jāmācās. Šo lielisko iespēju izmantojuši daudzi jaunieši. Interneta troļļi ir jaunieši ar pamatizglītību. Viņi par tropiem var neko nezināt. Valodas pārnestās nozīmes un mākslinieciskās nosacītības uztvere „brīvvalstī” ir kļuvusi nacionālā bēda.

   Esmu pārliecināts, ka par tropiem neko nezina arī 1970.gadā dzimušais Kauguru vidusskolas bijušais ilggadējais skolotājs, pēcpadomju gados uzmeistarotais zinātņu doktors, tiesībzinātnieks, jurists un politiķis, kurš savārīja smirdīgo putru ar „valsts nozagšanu” un nekādi nav atraujams no smirdīgās putras katla. Starp citu, savā laikā Saeima izdarīja labu darbu – neievēlēja smirdīgās putras pavāru par Augstākās tiesas tiesnesi. Viņš būtu tādā garā traktējis likumus, ka miljars gudru juristu netiktu skaidrībā ar viņa traktējumiem.

   Trops (gr. tropos - pagrieziens) ir vārds vai teiciens (vairāki vārdi), ko lieto pārnestā nozīmē. Trops ir valodiskā figūra valodas stilistiskajai izskaistināšanai un valodas emocionālās iedarbības palielināšanai. Trops nav domāts valodas jēdzieniskās precizitātes palielināšanai. Tropā jēdzieniskā precizitāte nav galvenais un tropa autorus vispār var neinteresēt. Tropā galvenais ir emocionālā efektivitāte, cilvēkā stimulējot „pagriezienu” (tropos) uz attiecīgo lietu un parādību palūkoties pārnestā nozīmē, kas padziļina attiecīgās lietas un parādības izpratni. Tropus lieto daiļliteratūrā, filosofijā, publicistikā, žurnālistikā, sadzīves valodā. Tropus nelieto zinātnē, valsts institūciju dokumentos ar juridisko spēku.

   Tropus nekādā gadījumā nelieto  dokumentos ar juridisko spēku, kādi, piemēram, ir Saeimas lēmumi. Zinātnē, valsts institūciju dokumentos valodas jēdzieniskā precizitāte ir ļoti svarīga. Ja tomēr zinātnē, valsts institūciju dokumentos neapdomīgi ielavās kāds trops, tad tas tūlīt izraisa terminoloģisko haosu. Bet tas ir labi zināms: ja ir terminoloģiskais haoss, tad haoss ir arī tajā darbībā, uz kuru attiecas neprecīzie termini. Terminoloģiskais haoss Saeimas lēmumā tūlīt izvērtās izmeklēšanas haosā. Komisija nav spējīga realizēt „deoligarhizāciju”, jo nav spējīga runāt veselā saprāta jēdzienos. Komisijas ekipējumā nav juridiski adekvāta valoda.

   Metonīmija (gr. metonymia – pārdēvēšana) ir trops, kura mērķis ir lietas un parādības radikāli pārdēvēt līdz nereālai pakāpei. Metonīmija izsaka to, kas reāli nevar notikt. Tādai radikālai pārdēvēšanai ir milzīgs emocionālais spēks. Latvijas sabiedrības pieredze liecina, ka arī zombija milzīgs spēks, iedvesmojot augsti izglītotus cilvēkus pret nereālo izturēties kā pret reālo. Metonīmija „valsts nozagšana” ir panākusi to, ka daudzu iedzīvotāju pārliecībā valsts patiešām ir nozagta tāpat kā dārgajam Maizītim nozaga datoru.

   Tā, piemēram, augusta sākumā vienā portālā padulls žurnālists ievietoja rakstu ar virsrakstu „Īstā valsts nozagšana” un savu naratīvo dullumu ievadīja ar jautājumiem „Valsts ir nozagta, un ko tagad darīt? Atlaist Saeimu? Ar to tad nozagto valsti varēs dabūt atpakaļ?”. Septembra vidū citā portālā viens „karikatūrists” (tā viņš pats sevi dēvē) latviešu juristiem pārmeta nepiedodamo kļūdu, likumos neparedzot, ka kāds gribēs nozagt valsti. Kādā interneta komentārā „valsts nozagšana ir politisks jēdziens”. Internetā ir lasāms, ka „valsts nozagšana” ir „propagandiski vārdi”. Tātad propagandē valsts nozagšanu tāpat kā „Delfi” gādīgi propagandē paņēmienus dažās sekundēs panākt vairākus orgasmus.

   Metonīmija „valsts nozagšana” ir tāda pati metonīmija kā, piemēram, metonīmija „lasīt Raini”. Skolotājs klasē drīkst sacīt „Bērni, jums mājās ir jālasa Rainis”. Taču izglītības dokumentos (mācību programmā u.c.) nedrīkst tēlaini rakstīt „jālasa Rainis”. Jāraksta ir „jālasa Raiņa dzeja, lugas”. Raini nevar lasīt tāpat kā nevar nozagt valsti.

   Andrejs Judins nav autors metonīmijai „valsts nozagšana”. Šis gods viņam nepienākas. Viņam pienākas apkaunojošais gods doto metonīmiju agresīvi bezprātīgi pieprasīt lietot kā juridisko terminu.

   Latviešu valodā izteikums „valsts nozagšana” medijos ir sastopams  pirms 10 un vairāk gadiem. Pret to nevar būt nekādu iebildumu. Publicisti, žurnālisti drīkst lietot tropus. Tos drīkst lietot arī politiķi publikācijās un runās parlamentā.

   Piemēram, neko nedrīkstam pārmest politiķim Artim Kamparam. 2006.gada 1.martā partijas avīzē viņš pēdiņās lieto vārdus „valsts nozagšana”. Artis Kampars kritizē politisko korupciju Latvijas Republikā. Viņa ieskatā politiskā korupcija ir „valsts nozagšana”.

   Atkārtoju: Artim Kamparam nedrīkstam neko pārmest! Viņam ir tiesības partijas avīzē lietot metonīmiju „valsts nozagšana”. Viņš nav pelnījis nekādus pārmetumus, kaut gan politiskās korupcijas apzīmēšana latviešu valodā ar vārdiem „valsts nozagšana” principā nav terminoloģiski pareiza rīcība un nesaskan ar starptautisko pieeju politiskās korupcijas izskaidrojumos.

   Neko nedrīkstam pārmest arī ASV un LR pilsonei „dakterei” (tā viņu kādā konferencē uzrunāja Nils Muižnieks) Rasmai Kārkliņai, kaut gan viņai vajadzētu būt terminoloģiski ievērojami precīzākai par Arti Kamparu. Rasma Kārkliņa ir doktore politikas zinātnē, profesore, vadošā pētniece. Viņai kā zinātnes kadram ir jābūt lietas kursā par terminoloģiskās precizitātes svarīgumu. Artis Kampars ir no Tukuma pēc smukuma pie Rīgas lielās siles pieklīdis inženieris-mehāniķis. Šī kunga terminoloģiskā kompetence atbilst viņa izglītībai. Toties Rasmai Kārkliņai vajadzēja latviešu valodā pareizi iztulkot divus vārdus. Diemžēl viņa 2011.gada 1.septembrī internetā izsakās par „valsts nozagšanu”.

   „Daktere” Rasma Kārkliņa ļoti labi zina, ka runa ir par „valsts sagrābšanu”, bet nevis par „valsts nozagšanu”. Viņa ir iepazinusies ar Pasaules bankas materiāliem par politisko korupciju. Pasaules bankas materiālos lieto vārdus „valsts sagrābšana” attiecībā uz daudzām valstīm un tajā skaitā arī uz Latviju. Tas sākās 1999.gadā, speciāli analizējot politisko korupciju.

   Pasaules banka un pēc tās visa saprātīgā cilvēce politisko korupciju no 1999.gada angļu valodā dēvē par „state capture”. Vārds „capture” latviešu valodā nozīmē notveršana, sagūstīšana, sagrābšana, laupījums.

   Latvijā eksistē pareizs tulkojums; proti, „valsts sagrābšana”. Pie tam šajā sakarā amizants ir viens moments.

   2017.gada 22.jūnijā (tātad mēnesi pirms 21. jūlijā pieņemtā bezprātīgā lēmuma) Latvijas sabiedrību medijos informēja par kārīgi ilgotas rokasgrāmatas izdošanu. Internetā lasāms: „Tapusi rokasgrāmata valsts sagrābšanas monitoringam parlamentā. Izdevums "Rokasgrāmata valsts sagrābšanas monitoringam parlamentā" balstās pieredzē, ko guva domnīca PROVIDUS un Sabiedrība par atklātību - Delna, monitorējot Latvijas parlamentu laikā no 2015. līdz 2017.gadam. Grāmatā apkopoti padomi aktīvistiem, kas vēlētos savas valsts parlamentā monitorēt valsts sagrābšanas pazīmes. Rokasgrāmatā ietvertā informācija būs īpaši noderīga sabiedriskajām organizācijām, aktīvistiem, fondiem, parlamentu pārstāvjiem, žurnālistiem, pretkorupcijas ekspertiem un amatpersonām valstīs, kur valsts sagrābšana ir nozīmīga politiskās dzīves problēma. Rokasgrāmatā aprakstīti priekšnoteikumi Latvijā aprobētās metodes izmantošanai citās valstīs un soli pa solim izklāstīt metodoloģijas izveides un monitorējamo likumprojektu atlases kritēriji. Tāpat piedāvātas idejas aprobētā monitoringa paplašināšanai un padziļināšanai. Ar valsts sagrābšanu rokasgrāmatā tiek saprasts korupcijas paveids, kurā kontroli pār sabiedrības "spēles noteikumu" veidošanu savā labā neleģitīmi iegūst privātā sektora spēlētāji”.

   Vai ir ticams, ka par rokasgrāmatu pirms 21.jūlija balsojuma nebija dzirdējuši Saeimas deputāti? Nav ticams! Rokasgrāmata attiecas uz Saeimu. Uz LR parlamentu attiecas valsts sagrābšana. Valsts sagrābšanas dalībnieki un līdzdalībnieki sēž Bruņinieku namā. Rokasgrāmata ir atklāts izaicinājums godīgajiem parlamentāriešiem. Tādu nekaunību viņi nedrīkstēja atstāt bez ievērības.

   Grūti ir iztēloties, cik aprobežotiem, stulbiem, neattīstītiem ir jābūt cilvēkiem, kuri pēc rokasgrāmatas izdošanas var lēmumā ierakstīt metonīmisko „valsts nozagšana”, bet nevis lietot starptautiski pieņemto apzīmējumu „valsts sagrābšana”. Tā var rīkoties vienīgi ļoti tumši indivīdi un sociāli ļoti bezatbildīgi indivīdi. Viņi mīcās Saeimā, saņem deputāta algu, bet viņiem faktiski tāda Latvija ir pie vienas vietas. Viņi neizjūt nekādus morālos pārmetumus par tautas un valsts aptaisīšanu, truli balsojot par vienu no visapkaunojošākajiem dokumentiem LR 100 gadus ilgajā politiskajā vēsturē.

   Saprotams, neiztika bez varas inteliģences riebīgā konformisma. To, piemēram, demonstrēja vietējo pseidointelektuāļu, pederastu un intelektuālo pederastu izdevumu „Rīgas Laiks” un „satori” klasiķis „politikas eksperts” Ijābs. 2017.gada 24.augustā publicētā tekstā viņš manierīgi plātās ar savu „diezgan izvairīgo” attieksmi pret vārdiem „valsts nozagšana”. Klasiķis izvairās profesionāli godīgi runāt skaidru valodu un atzīt deputātu muļķību lēmumā lietot vārdus „valsts nozagšana”, bet nevis vārdus „valsts sagrābšana”. Ijābs ir lietas kursā par visu, kas notiek ap slaveno metonīmiju. Viņš 2010.gada 13.aprīlī  „Providus” saitā publicēja apskatu par „valsts sagrābšanas” problēmām pasaulē un Latvijā, atsaucoties uz Pasaules bankas materiāliem. Klasiķis to nevarēja aizmirst. Taču viņš gļēvi ņem vērā to, ka LR nedrīkst runāt atklātu valodu par politiķu bezprātu. Atklāta valoda nekavējoties aizgriezīs grantu un valsts budžeta finansējuma krānu, kā arī pēc atklātās valodas var zaudēt darbu augstskolā un pat pederasti baidīsies publicēt klasiķa „analītiku”. Pederasti ir atkarīgi no grantiem un valsts budžeta. Perverso „satori” finansē tauta (t.i., valsts budžets).

   Dažus nākas paslavēt. Relatīvi smaržo apskaidrības vēsmas. Daži deputāti ir nākuši pie prāta - sākuši lietot pareizus jēdzienus.

   Piemēram, svētā nevainība Sudraba 2017.gada 1.augustā intervijā „LETAi” saprātīgā terminoloģijā atklāja unikālu patiesību: „Valsts sagrābšana ir notikusi un aizvien notiek”. Ļoti pareizi – aizvien notiek!

   Vienīgi Judins nav spējīgs neizrādīt prāta trūkumu. 2017.gada 29.augustā viņš sūdzas, ka krimināllikumā nav iestrādāts termins „valsts nozagšana”. Tā esot traka kļūda. Tātad kunga bezprāts ir progresējis, vēloties metonīmiju pārvērst par juridisko terminu. Tas tā var notikt, ņemot vērā Latvijas juristu biedrību, juridisko fakultāšu, akadēmisko izcilību vienaldzīgo attieksmi pret Judina un Saeimas līdzšinējo bezprātu.

   Bet tagad par 87 dumjībām.

   Latvijas 100 gadus ilgajā politiskajā vēsturē apkaunojošs dokuments ir ne tikai Saeimas bezprātīgais lēmums, bet arī Aivara Lemberga atklātā vēstule Andrejam Judinam. Vēstuli publicēja 2017.gada 16.augustā. Tajā ir detalizēti atsegta parlamentāriešu kolosālā dumjība.

   „Privātā sektora spēlētājs” Lembergs, protams, ir nacionālais noziedznieks. Viņa loma LR krimināli oligarhiskās valsts izveidošanā ir fundamentāla. Par „prihvatizācijas” kaislībām viņš ir pelnījis galējo soda mēru. Taču viņam ir 100% taisnība par murgojumu "valsts nozagšana". Lembergs nav bezprātis, ko nevar teikt par viņa soģiem, pārvēršot valsti par parodiju, farsu, absurdu u.tml.

   Smieklīgi ir tas, ka viens parasts, viduvēji izglītots, akadēmiski neiesvētīts, juridisko mācību iestāžu negratulēts vīrietis no tālās Kurzemes provinces Puzes 100% pamatoti un kariķējoši norāda par cienījamas eiropeiskās valsts parlamenta katastrofālo bezprātu. Tas taču ir smieklīgi! Un vispār ar kādam gan bezprāta ēverģēlībām Latvijā neiznāk saskarties! Ēverģēlību repertuārs nepazīt ierobežojumus! Visai drīz acīmredzot ir gaidāma tikšanās ar kāda judinieša apgalvojumu, ka Zemes forma nav apaļa, bet plakana, un šo apgalvojumu bez debatēm akceptēs Latvijas parlaments.

   Atklātajā vēstulē Judinam tiek uzdoti 87 jautājumi, kas īstenībā ir 87 kariķējošas norādes uz 87 dumjībām sakarā ar parlamenta pieņemto lēmumu. Dumjību grandiozo kolekciju var ērti iepazīt internetā. Tāpēc citēšu tikai dažus jautājumus: „Lūdzu skaidrot, kurā Latvijas Republikas normatīvajā aktā (Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi) jēdziens “valsts nozagšana” ir noteikts?”; „Lūdzu precizēt, kas tieši ir ticis nozagts: valsts teritorija, valsts tauta, suverēnā valsts vara, vai viss kopā?”; „Lūdzu skaidrot, kurā vietā nozagtā valsts tiek glabāta?”.

   Saprotams, tie ir retoriski jautājumi. Uz tiem visā nopietnībā centīsies atbildēt tikai judinu tipa ūdensgalvas. Jautājumu retoriskums uzskatāmi pasvītro parlamentāro bezprātu Latvijas Republikā, kā arī jautājumu retoriskums kutina uzdot vēl vienu retorisko jautājumu: „Vai ir iespējams miermīlīgā ceļā Latvijā apturēt valstisko bezprātu?”.