Ļaunuma banalitāte

   Ļaunumā vienmēr ir zināma banalitātes porcija: ļaunums parasti nevar lepoties ar oriģinalitāti. Ļaunums parasti atkārto citu ļaunumu formātu un trajektoriju, un tas notiek banāli – bez oriģinalitātes, pliekani, bezgaumīgi, apnicīgi, nodrāzti.

   Latviešu “pravietis” un “nācijas tēvs” zināja, uz ko ir spējīgi tādi paši ļaundari un vēl lielāki ļaundari! Viņš zināja, ka tiks ievēlēts un uz Bruņinieku namu atnāca jau kā Valsts prezidents. Tas ir tipisks ļaunuma banalitātes piemērs. Nekā jauna, nekā īpatna! Arī agrāk ļaundari nevairījās izrādīt savu uzvaru līdzīgās amorālās situācijās. Arī agrāk ļaundarus steidzās citi ļaundari priekšlaicīgi apsveikt un sumināt, kā tas notika Bruņinieku namā 2019.gada 29.maijā pirms balsu saskaitīšanas.

   2019.gada 29.maijā Latvijā bija Lielā Morālā Eksāmena diena. Tie, kuri parlamentā balsoja "par" ļoti nekaunīgo un ļoti aprobežoto ebreju, saņēma nesekmīgu atzīmi. Pēc savlaicīgi sniegtās pamatīgās un vispusīgās informācijas par ebreja reti melno seju, viņu varēja atbalstīt vienīgi vēl amorālāki eksemplāri, kuriem morāle un cilvēka morālā pārliecība ir tukša skaņa. Tie, kuri ar savu "par" atbalstīja melno ebreju, paši ir zemiski tārpi. Arī viņu ļaunumā dominē banalitāte. Tā tas ir uz kopējā ļaunuma fona, ar kuru tiekamies aizvadītajā laikā.

   Tā, piemēram, LU vadoņa Krūmiņa nekaunīgā rīcība, savu "ievēlēšanu" sludinot kā leģitīmu rezultātu, kad "pret" nobalsoja vairāk nekā nobalsoja "par", ir iespējama tikai amorāli ļoti nestabilā sociumā. Tas ir sociums, kurā var sastapt visdažādākā tipa idiotijas, nelietības, masveida zagšanu, masveida organizēto noziedzību, bezsmadzeņu valdību ar "583 darāmajiem darbiem", bīdīšanu uz EP tikai Eiropas bendes - reakcionārus latviešu “politiķus”, kuri gādās par amerikāņu okupācijas saglabāšanos “vecajā pasaulē”.

   Dūres vicināt pēcāk nekad nav jēgas. Arī tagad nav jāvicina dūres. Viss ir godīgi nopelnīts aizvadītajos 30 gados. Turklāt šodien latviešu tauta vairs neeksistē ne teorētiski, ne praktiski kā patstāvīgs kolektīvs subjekts. Tautas vietā ir etniskā populācija - atsevišķu indivīdu nožēlojams mistrojums bez kopīgām interesēm un kopīga politiskā subjekta apziņas. Indivīdu cilvēciskā kvalitāte ir dažāda, sākot ar izcilām personībām, inteliģentiem cilvēkiem un īstiem patriotiem, un beidzot ar dauniem, pederastiem, šarlatāniem, gobzemblēžiem.

   Bet tas neko nemaina. Latviešiem nav inteliģences kā tautas virzošais un vadošais institucionālais spēks. Tā filistru un pseidointelektuāļu masa, kura sevi dēvē par inteliģenci, reāli ir kompradoru un humanitātes noziedznieku bars, kas bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem spēj pastrādāt jebkuru nacionālo noziegumu un antihumāno darbību. Vēsturiskajos apstākļos, kad etniskajai populācijai ir pilnīgi nevērtīga "6.oktobra paaudze", bezsmadzeņu valdība ar "583 darāmajiem darbiem", galvenās universitātes rektors ir nekaunīgs tips, nekaunoties sēsties rektora krēslā pēc tam, kad par viņu vairākums nobalsoja "pret", faktiski ir loģiski tas, ka Valsts prezidenta postenī ievēl reti nekaunīgu un reti aprobežotu ebreju, un tas notiek pēc tam, kad sabiedrība ir pilnā mērā informēta par ebreja šausmīgi melno seju.

   Atkārtoju, dūres vicināt nekad nav jēgas, un tagadējie vēsturiskie apstākļi latviešu populācijā vispār izslēdz jebkādu vajadzību dusmoties. Ne velti saka “Ar muļķiem tikai ar labu...”. Bet galvenais - nekā intelektuāli un emocionāli stimulējoša nav. Ļaunuma banalitāte ir konsekventa – loģiski pamatota, sakarīga, mērķtiecīga, nelokāma, nesvārstīga. Tātad nekā interesanta nav, un nav iemesls dusmoties, vicināt dūres.

Vīzija glamūra inteliģencei

   2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai. Tekstā autors uzrunā etnisko fenomenu “mēs, latvieši”. Tādējādi Levits atsakās no savas etniskās identitātes un vēlas izpatīkoši saplūst ar vietējo “titulnāciju”. Zemiskā atsacīšanās no vecāku etniskās identitātes kungam Levitam acīmredzot nesagādā nekādus morālos pārdzīvojumus. Latvijā būs Valsts prezidents ar morālo visatļautību tipiski modernā “morālā plurālisma” garā.

   Uzrunai ir žanriskais apzīmējums “vīzija”. Tātad autors dalās ar tautu kaut kādas virtuālas parādības, iedomu un sapņu tēlu formā, bet nevis valstiski konceptuālas analītikas formā. Vārdu “vīzija” nopietni cilvēki nekad nelieto nopietnā sarunā par dzīves konkrētiku un kur nu vēl supernopietnā sarunā par valsts nākotni. Vārds “vīzija” piestāv utopiskajam sociālismam, parapsiholoģijai, ekstrasensiem, ezotēriskām mācībām. 

   Taču bez “vīzijas” Levits nevarēja iztikt. Tā tam ir jābūt. Vīzija ir adresēta latviešu glamūrinteliģencei. Levits uzrunā specifisku latviešu sociālo slāni. Tas saprot un ciena tikai glamūra apziņu, glamūra valodu, glamūra simbolus, glamūra “sabiedrībā pazīstamus cilvēkus”.  Žanriskā forma “vīzija” tekstā ir nodeva Latvijā masveidā vizošajam glamūram – skan glamūrīgi, bet nevis idejiski konstruktīvi.

   Glamūrs ietilpst mietpilsoņu sfērā. Latviešu inteliģences kontingents galvenokārt sastāv no mietpilsoņiem – tipiskiem masu cilvēkiem ar masu cilvēku pasaules uztveri. Viņu domas un darbs ir nevis Dieva dota mūža aicinājuma un profesionālās apdāvinātības rezultāts, bet gan izglītības iestāžu mehānistiskas dresūras rezultāts. Masu izglītības laikmetā nav grūti izdresēt “bakalaurus”,  “maģistrus”, “zinātņu doktorus”, “ekspertus”. Personības sastapt ir grūti. Visur čakli rosās tipiski mietpilsoņi. Viņi tautai neko nevar palīdzēt, bet var tikai apzagt tautu un apkaunot tautu. Un mietpilsoņi mīl glamūru. Tas ir vispārzināms fakts. 

   Levits nesaka “deklarācija”. Viņš zina, ka šo vārdu nedrīkst lietot. Viņa fani no viņa negaida deklarāciju – Valsts prezidenta stratēģiskās politikas un darbības principu un mērķu svinīgu pasludināšanu. Vēl mazāk no Levita gaida konkrētu pieeju. Piemēram, solījumu Latvijā likvidēt kriminālo kapitālismu un LKP/VDK morālo kastrātu varu. Tādu solījumu neviens no viņa negaida. Tāds solījums būtu nāves spriedums viņa faniem – fundamentāli nevērtīgās latviešu glamūrinteliģences eksemplāriem.

   Faktiski Levits ir paveicis ļoti vajadzīgu darbu, sagatavojot un nododot medijiem publicēšanai doto “vīziju”. Kārtējo reizi pirms Saeimas balsojuma varam objektīvi novērtēt viņa intelektuālo potenciālu. Ja viņš būtu kaut cik gudrs cilvēks, tad nekādā gadījumā neuzrunātu latviešu tautu tās bojāejas psiholoģiski nepatīkamajos apstākļos un pie tam ļoti labi atceroties Valsts prezidenta simboliski formālo jēgu saskaņā ar konstitūciju. Latvijas Republikā Valsts prezidentam ir ieteicams stāvēt klusu un neko nesolīt tautai, ja vien viņš nevēlas demonstrēt stulbumu.

   Ļoti labi, ka Levits izrāda savu seklumu un valstisko nedomāšanu. Viņa galvenais piedāvājums ir izteikti glamūrīgs: "Es piedāvātu trīs galvenos virzienus: pirmkārt, solidaritāti, otrkārt, piederību (!?), un treškārt, modernu valsti."

   Visi virzieni ir adresēti latviešu glamūrīgu izteikumu faniem, kuriem patīk skaisti, bet pilnīgi tukši formulējumi. Glamūra masveidīgo reputāciju  jau gadiem ilgi apliecina tādu slavenu glamūrīgo debilismu kā "par-politika", jābūtības dimensija", "veiksmes stāsts", "no sirds Latvijai", "Gods kalpot Rīgai", “eirodzīve” u.c. varenais atbalsts latviešu varas inteliģencē. Tajā dominē princips: jo lielāks retoriskais simulakrs, jo vairāk silda sirdi un prātu. Levits to zina. Viņš lieliski izmanto latviešu inteliģences mentālo lepnumu, kas viņam par labu ietekmēs balsojumu Saeimā.

Tautas pēdējā fāze: 5. Masu komunikācijas jānusisms

   Tautas pēdējā fāzē līksmo dekadence – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas pagrimums. Dekadences pamatpazīmēs stabilu vietu ieņem masu komunikācijas pagrimums. Tas praktiski izpaužas dažādi.

   Visbiežāk masu komunikācijas līdzekļi (mediji) atspoguļo tikai negatīvas parādības sabiedrības dzīvē. 30 gadus to dara Rīgas centrālie mediji. Tādējādi tiek savdabīgi izlutināti visādas šķirnes neprašas valsts amatos, zagšanas shēmotāji, organizētās noziedzības ģēniji, tukšgalvji parlamentā un valdībā. Ja viņiem netiek publiski pretstatīti kompetenti speciālisti un labi darba darītāji, tad mediju vēstījums par negatīvajām parādībām neglābjami izvēršas melnā propagandā. Sabiedrības uzmanības centrā ir tikai stulbeņi un zagļi.

   Tāds stāvoklis degradējoši atsaucas uz sabiedrisko domu. Ja sabiedriskā doma riņķo tikai ap negācijām, tad cilvēku apziņa adaptējas negāciju purvā. Strauji noplok dzīves orientācija. Cilvēki zaudē priekšstatu par godīgumu, atbildīgumu, pienākumu, profesionalitāti. Cilvēki vairs nesaprot, kas ir labs darbs. Cilvēkiem nav teicamnieku paraugu. Iestājas sociālā depresija – nomāktība un drūmums, vienaldzība un intereses aizture attieksmē pret valsti, politiku, ekonomiku, garīgo kultūru.

   Mediju pagrimuma spilgta liecība ir ideju, konceptu, vērtību, tradīciju vulgarizācija un izsmiešana, nevairoties no persersiju (pretdabisku kroplību) atspoguļojuma. Latvijā ar to galvenokārt nodarbojas t.s. radošās jaunatnes mediji ar portālu “Satori” priekšgalā. Neķītrību, negaumīguma, nepieklājību treknu porciju sabiedrībai sistemātiski piespēlē portāls “Delfi”.

   Latvijas masu komunikācijā īpaši izceļas viena divdomīga izdarība. To nākas saukt par jānusismu. Tas ir atvasinājums no vārda “Jānuss”. Romiešu mitoloģijā tā sauc dievu, kuru vizuāli attēlo ar divām sejām. Katra seja ir pavērsta uz savu pusi. Mūsdienās Jānuss tiek izmantots kā simbols divu pretēju viedokļu iespējamībai vienā subjektā – cilvēkā, sabiedrības grupā. Tā nav laba iespējamība, jo liecina par prāta un gara šizofrēnisko sašķeltību.

   Latvijas masu komunikācijā jānusisma viena seja ir rusofobija. Tā ir visizplatītākā fobija latviešu sētā. Rusofobijas grandiozais apjoms pats par sevi pierāda sabiedrības morālo pagrimumu un psihisko traumatismu.

   Rusofobijā lieli (vislielākie) nopelni ir masu komunikācijas līdzekļiem. Tie regulāri publicē Krieviju nomelnojošus tekstus un ļauj komentāros gānīties “interneta ģēnijiem” – drūmi aprobežotiem tipiem un algotiem “troļļiem”.

   Rusofobijas aktualitāti varētu atzīt un pat apsveikt tādā gadījumā, ja Rīgā tiktu nosodīta Maskavas loma kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kremlī un Lubjankas laukuma slavenajā namā aizsāktā “perestroika” (“atmoda”) kļuva latviešu tautas bojāejas talantīgs demiurgs. Maskavas PSKP/VDK augstākās nomenklatūras morālie kastrāti ir vainīgi, ka latviešiem ir nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums ar visiem tā dzīves labumiem. Vainīga ir arī latviešu inteliģences nelietīgākā daļa. Taču primārā loma ir Maskavas neliešiem. Kriminālā kapitālisma radīšana bija viņu iniciatīva. Pēc PSRS sagraušanas obligāti nebija jārada kaut kas antihumāns, amorāls, nacionāli katastrofāls, cilvēciski zemisks un pazemojošs. Varēja veidot cilvēciski cienīgu dzīvi bez plebejiski lumpenisko parvēniju alkātības, nodevības un noziedzības.  

   Taču par to mūsu rusofobi nelamā Krieviju. Viņi nelamā Krieviju par kriminālā kapitālisma uzspiešanu Latvijai. Visticamākais, mūsu rusofobi neizprot nacionāli galveno nelaimi jeb viņiem patīk dzīvot noziedzības perēklī.

   Mūsu rusofobu rusofobijas tematika ir aizgūta no Rietumiem un atbilst aukstā kara tematikai. Tā galvenokārt kalpo ASV interesēm – centieniem pakļaut Krieviju, likvidēt Krievijas politisko suverenitāti, sašķelt krievu valsti vairākās daļās. Mūsu rusofobi atgremo Rietumu klasiskās Krievijas difamācijas (neslavas celšanas) tēzes.

   No ASV formulētā Krievijas difamācijas repertuāra visnelietīgāko tēmu 2019.gada aprīlī “Delfos” atbalstīja Atis Klimovičs. Viņa “versijas” virsraksts “Putina darbošanās Ukrainā pielīdzināma fašistiskās Vācijas rīcībai” ideāli sasaucas ar zemisko tendenci vienādot nacismu un sociālismu, Staļinu un Hitleru, fašistisko Vāciju un PSRS, kā arī tautas masām iestāstot citas neģēlības (piem., II Pasaules karu izraisīja Padomju Savienība un karā uzvarēja tikai amerikāņi). 

   Ata Klimoviča ideoloģiski bezatbildīgi uzjundītās rusofobiskās kaislības, saprotams, tūlīt atbalsojās komentāros. Piemēram, komentārā, kuru citēju bez valodiskā analfabētisma rediģēšanas: “Ak tad krievancistiem taisnība nepatīk? Putina krievija ir lielākais pasaules drauds šobrīd, lielāks par islāma teroristiem, jo Krievijai ir atombumba un slims prezidents, kurš sapņo par impērijas atjaunošanu, tā vietā, lai rūpētos par saviem iedzīvotājiem. Agresija un melu propoganda - tas ir vienīgais ierocijas, lai krievi neuzdod jautājumu Putinam - kāpēc Krievija pie šāda energoresursa un citu izejvielu daudzuma - nedzīvo tā kā Norvēģija? Un visa krievu elite pērk savus īpašumus nīstajos rietumos. Un šejenes krievi, kuri neieredz Latviju un tikai slavina šo putina noziedzīgo režīmu ir divkārt pretīgi - uz mīļoto dzimteni nebrauc - laikam gaida psrs atjaunošanu”.

   Jānusisma otrā seja ir nepārtrauktā tīksmināšanās par Krievijas atsevišķiem hominīdiem. Katru dienu, piemēram, “Delfos” ir materiāls par kādu šķebīgu eksemplāru. Tie visi ir pozitīvi materiāli, un tā ir jūsmīga siekalošanās ap doto eksemplāru izdarībām. Katrā ziņā latviešiem ir jāzina attiecīgā informācija. Mediju redaktori uzskata, ka dotā informācija bezgalīgi interesē latviešus un latvieši bez tādas informācijas nespēj dzīvot. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nespēj dzīvot bez informācijas, ka “Krievijas zvaigzne Dima Bilans pirms koncerta bauda atpūtu Rīgā”, “Sobčaka sēž klēpī Ukrainas prezidentam Zelenskim”, “Galkins visus pārsteidz, sabiedrībā izejot ar Kirkorova bērniem”. Latvijas mediju pārliecībā latvieši nevar normāli eksistēt, ja nezina par “Ksenijas Sobčakas raibiem piedzīvojumiem Āfrikā”. Latviešiem tāpat kāri ir jāzina, ka “Galkins ar bērniem sveic mīļoto Allu jubilejā” un “Internetā publicē bildes – kā mainījies Žannas Friskes dēls”.

   Jānusisma otrā seja ir uzskatāma liecība mediju vadības garīgajam pagrimumam. Neapšaubāmi, tā ir ievērojama liecība arī sabiedrības garīgajam pagrimumam. Sabiedrībā acīmredzot ir liels pieprasījums pēc jānusisma. Ja tas tā nebūtu, tad, teiksim, “Delfi” bizness balstītos uz citu saturu un citu tematiku, citu stilistiku un citu poētiku.

   Situācija ir šizofrēniska. No vienas puses katru dienu tiek stulbi gānīta Krievija, Putins. Taču no otras puses tajā pašā laikā katru dienu tiek šķebīgi apjūsmoti Krievijas glamūra dižgari. Rodas iespaids, ka latviešu kāda daļa nespēj bez Krievijas iztikt.

   Retorisks ir jautājums “Kā to izskaidrot?”. Pats par sevi ir saprotams, ka izskaidrojums var būt vienīgi norāde uz šausmīgu pagrimumu.

   Un pagrimumam ir vēl viens pierādījums. Tas attiecas uz mediju izvēlēto materiālu. Mediji izvēlas tikai visriebīgāko, visbanālāko, visglamūrāko, vismietpilsoniskāko no Krievijas dzīves. Latvijas mediji siekalojas vienīgi ap masu kultūras industrijas autoriem un viņu produkciju, ko pašā Krievijā nopietni cilvēki neciena un izsmej. Latvijas mediji nevēsta par krievu zinātnieku un krievu mākslinieku panākumiem. Nevēsta par krievu nacionālo patriotismu. Krievijas intelektuāļi radikāli nosoda savā zemē kriminālo kapitālismu. Krievijā ir izveidotas vairākas ļoti spēcīgas sabiedriskās organizācijas, lai cīnītos pret Rietumu neoliberālisma, globālisma, postmodernisma tvanu. Latvijas mediji par to nestāsta.

   Sentencēm “Kāda tauta, tāda valdība”, “Kāda tauta, tāda kultūra” iespējams turpinājums “Kāda tauta, tādi mediji”, “Kāda tauta, tāda interese par citām tautām”.

   Latvijas masu komunikācijas jānusisms piestāv latviešu tautas šodienas sejai. Tautas pēdējā fāzē ir iespējama vienīgi pagrimuma melnajā krāsā tonēta masu komunikācija. Tā demonstrē vulgāru attieksmi pret citām kultūrām, tajās saskatot vienīgi destruktīvākos paraugus un pilnīgi bez ievērības atstājot patiesi cildenas un radoši pamācošas vērtības.*

*Šī ir dotā cikla pēdējā eseja. 

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

   Vai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?

   Latviešu ierēdņu, biznesmeņu, skolotāju, ārstu, organizētās noziedzības fanu un neorganizētās noziedzības fanu miljons neprotestēs. Šis morāli irdenais miljons lieliski redz priekšniecības atbalstu ebrejam. Ebreju bīda parlamenta deputāti, ministri, departamentu direktori, firmu bosi, profesori, akadēmiķi un tie, kuri sevi piesaka kā rakstnieku vai mākslinieku. Kā vienmēr latviešiem, iztapšana priekšniecībai būs svarīgāka par protestēšanu pret tautas pašcieņas zākāšanu un nacionālo nodevību.

   Studenti arī neprotestēs, jo nekaunīgo ebreju atbalsta ieskaišu un eksāmenu, kursadarbu un diplomdarbu valdnieki. Pensionāri arī neprotestēs, jo nekas taču nemainās - himna paliek, karogs paliek, Jāņus svinēt nav aizliegts. Bet galvenais – “Mūsu dārgais Dzintariņš un mūsu dārgā Mūrniecīte arī jūsmo par ebreju!”.

   Protesti būtu ne tikai tautas goda aizstāvēšana. Protesti būtu vēršanās pret LKP/VDK morālo kastrātu un viņu sulaiņu ("levitu") varu. Levits ir viens no šīs varas sulaiņiem. Lūk, ko vēsta internets: “1993.g. 13.februārī slepenā konsultatīvā apspriedē viesnīcā "Jūrmala" tika panākta vienošanās par priekšvēlēšanu bloka - savienības "Latvijas ceļš" (LC) izveidošanu. Tika panākta vienošanās starp komunistiem - "kažokapmetējiem" un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vadību. Kā atceras Māris Gailis: "Aktīvs bija Egils Levits, kurš faktiski arī bija saite starp šejieniešiem un trimdiniekiem. Meierovics pat izteicās, ka, ja piedalīsies Egils, tad viņš arī ies."[..] Šī diena noteica: Latvijā nekad nebūs kolaborantu lustrācijas, VDK maisu atvēršanas, deokupācijas, dekolonizācijas, deboļševizācijas, nacionālas un starpnacionālas saskaņas”.

   Levita ievēlēšana būs LKP/VDK morālo kastrātu varas kārtējā leģitimācija. Tā atkal notiks, pateicoties latviešu vairākuma politiskajai un morālajai impotencei, samierinoties ar jebkura veida nacionālo pazemojumu. Pēc tam, kad tautas priekšgalā nostājās “6.oktobra paaudze” ar “583 darāmajiem darbiem”, politiskās un morālās impotences vietā ir stājusies dekadence – visaptverošs morālais un intelektuālais pagrimums kā tautas pastāvēšanas pēdējās fāzes vēstnesis. Tādos apstākļos protesti nav iespējami ne teorētiski, ne praktiski. Arī negaidīti brīnumi nav iespējami.

   Tautas dekadences pazīmes ir apkopotas. Piemēram, tautu pārņem amnēzija – atmiņas zudums. Tauta vairs neatceras, kas ir jādara pašcieņas saglabāšanai un reputācijas stiprināšanai. Amnēzijas apstākļos nav iespējams izpildīt, piemēram, B.Obamas skaisto novēlējumu. ASV bijušais prezidents 2019.gada aprīlī kādā pasākumā Berlīnē izteica būtisku novēlējumu: "Uzskatu, ka nozīmīgākais, ko tādas valstis kā Igaunija, Latvija un Lietuva var darīt, ir turpināt reflektēt iekšēji par to, ko tām nozīmē tādas vērtības kā demokrātija, brīvība un tiesiskums".

   Principā ļoti pareizi vārdi! Vismaz uz latviešiem šie vārdi attiecas simtprocentīgi. Diemžēl latvieši tagad neturpina reflektēt par brīvību un neatkarību. Latviešiem nacionālajai brīvībai vairs nav nekādas vērtības. Brīvība nav latviešu refleksiju priekšmets. Saprotams, ka tādu tautu nevar uztvert nopietni. Saprotams, ka tāda tauta nemaz vairs nereaģē, tiekoties ar dažāda veida ņirdzīgiem pazemojumiem, kāds vienmēr ir cittautieša iesēdināšana valsts prezidenta tronī. Savukārt demokrātijas vietā Latvijā ir politiskās visatļautības un bezatbildības fundamentālisms, bet tiesiskuma vietā ir noziegumu brīvības totalitārisms.

   Starp citu, nav ticams, ka ebreji pieļautu, teiksim, vācieša, arāba, turka, latvieša ievēlēšanu par Izraēlas prezidentu. Uz ebreju tautu Izraēlā nekādā gadījumā nevar attiecināt vārdu “dekadence”. Par to liecina starptautiskās ziņas. Ebreji nevienam neļauj ņirgāties, un katrs tāds mēģinājums tiek momentā sadragāts. Toties latviešu varas inteliģence siekalojas ap “pravieti”, “zvaigzni, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “šodienas nācijas tēvu”, “otru Kārli Ulmani”. Godīgs un gudrs cilvēks pret tādiem epitetiem izturētos kā pret klaju bezkaunību un pazemojumu. Viņš varbūt pat aizbrauktu no Latvijas ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz līdz vēlēšanām 29.maijā.

   Latviešu varas inteliģence ir noskatījusi reti nekaunīgu, nelietīgu un intelektuāli aprobežotu ebreju. Tāds tips ir izvēlēts nevis no latviešu sētas, bet no cittautiešu sētas.

   Tas ir ne visai saprotami. Saprotami būtu, ja tiktu izvēlēts dumjš un negodīgs latvietis. Tāda izvēle būtu saprotama un gaidīta. Latvieši nekad neizvēlētos gudru un godīgu latvieti. Bet tagad arī no cittautiešu sētas latvieši ir izvēlējušies nekur nederīgu indivīdu.

   Kāpēc tas tā ir noticis? Varbūt latviešu varas inteliģence nemaz nav spējīga identificēt gudru un godīgu cilvēku vienalga kādā etnosā? Varbūt latviešu varas inteliģence nezina, kāds ir gudrs un godīgs cilvēks, un kādas ir intelektuālas un morālas cienījamas īpašības? Varbūt latviešu varas inteliģence spēj identificēt vienīgi dažādas modifikācijas cilvēciskos atkritumus, kuri ir visur pie stūres "brīvajā" Latvijā?

   Jau labu laiku pirms “6.oktobra paaudzes” politiski prioritāro pozīciju ieņemšanas Latvijas nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums ar noziegumu brīvību nebija pelnījis terminoloģisko saudzību – korektu, politkorektu, smalkjūtīgu, iejūtīgu vārdu izvēli. Jau agrāk Latvijas kriminālā kapitālisma vērtējumos neiederējās eifēmismi – vārdi vai teicieni, kurus lieto kāda slikta vārda vietā. Tagad, kad bezjēdzīgajā praktiskajā darbībā katru dienu sevi apliecina “6.oktobra paaudze” ar “583 darāmajiem darbiem”, konkrēti atspoguļojot fundamentālo nevērtību valsts lietās un, visnepatīkamākais, nepārtraukti demonstrējot morāli netikumisko seju, par elementāri nevainojamu valodu vairs nekādā gadījumā nevar būt runas. Jau tagad, dēvējot latviešus par tautu, tiek zinātniski grēkots. Latviešu tauta vairs neatbilst tautas zinātniskajiem kritērijiem.

   Ja tiks ievēlēts ebrejs, tad terminoloģiskajai nesaudzībai vairs nebūs nekādu šķēršļu. Arī attiecībā uz latviešu tautu, kura kā jēru bars noskatījās uz nacionālo nodevēju kārtējo nodevību. Lietas un parādības tiks sauktas visnesaudzīgākajos vārdos, kādus drīkst lietot publiskajā telpā, neizmantojot vienīgi necenzētu leksiku. Atklāti un nesaudzīgi ir jāraksturo latviešu tautas kolektīvais stāvoklis. To liek darīt “6.oktobra paudze”, tās atbalstītāju masas un visaptverošā tautas dekadence. Jālieto ir skaidra un atklāta valoda. Terminoloģiskā lavierēšana un divkosība, terminoloģiskā neobjektivitāte un demagoģija būs vienīgi dekadences glaudīšana. Tātad amorāla rīcība.

   

Patofobijas vietējais dizains

   Fobiju sarakstu nepieciešams papildināt. To ir pelnījusi latviešu varas inteliģence. Tās darbībā ir uzkrītoši konstatējama etniski specifiska fobija – īpaša tipa paniskas bailes, kas uzliesmo atsevišķos ideoloģiskajos gadījumos.

   Cilvēcē sastopamo fobiju skaits ir ļoti liels. Internetā ir pieejami ļoti gari fobiju saraksti. Tajos uzskaitītas vairāk kā simts fobijas. Viena daļa no tām ir labi pazīstamas bailes. Par vienu daļu nākas reti dzirdēt. Liekas, populārākās ir šādas fobijas: klaustrofobija (bailes no slēgtas telpas), sociofobija (bailes no sabiedrības), zoofobija (bailes no dzīvniekiem), genofobija (bailes no asinīm), akrofobija (bailes no augstuma), antrofobija (bailes no cilvēku pūļa), kinofobija (bailes no suņiem).

   Pie mums tagad vispopulārākā fobija, protams, ir rusofobija, kas pēcpadomju Latvijā gozējas kā masveidīga psihoze. Iespējams, rusofobija ne vienmēr ir psihiski motivēta. Tā drīzāk ir modes lieta  sabiedrības ne visai gaišajās aprindās. Tomēr būs vajadzīgs apjomīgs emocionālās veselības centrs, ja kādreiz kāds humanitārais spēks gribēs palīdzēt tautas masām atbrīvoties no nepamatotās rusofobijas.

   Kā jau minēju, fobiju sarakstu ieteicams papildināt, jo latviešu varas inteliģencē sastopamas īpaša tipa paniskas bailes atsevišķos ideoloģiskajos gadījumos. Tiekamies ar nenormāli sakarsētu baidīšanos. Etniski specifisko fobiju varētu dēvēt par patofobiju.

   Tas ir svešvārds.  Tā pamatā ir grieķu “pathos” (ciešanas) + fobija. Jēdzienu “patofobija” drīkst izvēlēties tāpēc, ka latviešu varas inteliģences bailes liecina par dziļu patoloģiju. Tās reālo stāvokli precizēt spēj vienīgi patopsihologi.

   Patofobija uzplaukst atsevišķos ideoloģiskos gadījumos. Kas ir atsevišķi ideoloģiskie gadījumi?

   Atsevišķi ideoloģiskie gadījumi ir tad, kad Latvijā operatīvi un efektīvi nepieciešams par kaut ko pārliecināt tautu un šo uzdevumu katrs varas inteliģents uztver kā savu obligāto morālo pienākumu. Respektīvi, katrs sevi cienošs latviešu varas inteliģents uzskata par kvēlu pienākumu piedalīties ideoloģiskajā akcijā.

   Bet tas vēl nav viss. Vēl šajā ideoloģiskajā akcijā katrs latviešu varas inteliģents vēlas būt oriģinālāks par pārējiem. Katrs latviešu varas inteliģents vēlas ideoloģisko akciju bagātināt ar kaut ko savdabīgu, pirmreizēju, īpatnu. Tādējādi varas inteliģencē izvēršas klusa, bet sīva sacensība. Katrs vēlas būt visoriģinālākais, un katrs paniski baidās atpalikt no pārējiem, nepaspēt savlaicīgi iekļauties akcijā, kā arī ļoti baidās pateikt kaut ko neizteiksmīgu, triviālu, banālu, trafaretu. Un, lūk, šīs paniskās bailes tad arī ir patofobija. Savukārt patofobija atņem prātu. Nonākot patafobijas varā, cilvēks zaudē mēra sajūtu. Klusā, bet sīvā sacensība pārvēršas bezprāta sacensībā. Pirmie finišē visārprātīgāko formulējumu autori.

   Visjaunākais ideoloģiskais gadījums (ideoloģiskā akcija) ir nepieciešamība pārliecināt latviešu tautu, ka tās Valsts prezidents var nebūt latvietis un 2019.gadā par Valsts prezidentu katrā ziņā ir jāievēl ebreju. Līdzdalība ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” ir kļuvusi latviešu varas inteliģences fanātiska velme, agresīvi stimulējot patofobiju. Jau ilgāku laiku latviešu varas inteliģences pārstāvji savā starpā sacenšas, tiecoties no sevis izdalīt visoriģinālāko pamatojumu ebreja atbalstam.

   Pirmajā laikā Rīgas pilij izredzētā ebreja glorifikācijā visoriģinālākais izdalījums bija “šodienas nācijas tēvs”. Taču šī izdalījuma autori Dagmāru Beitneri- Le Gallu ir pārspējis patentētais visu varu laizīšanas klasiķis Viktors Avotiņš. 2019.gada 24.aprīlī publicētā tekstā viņš patētiski lielās par Rīgas pilij izredzētā ebreja ietekmi: “Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku”.

   Tas faktiski ir vēl šaušalīgāks laizījums nekā rūdītās šarlatānes “šodienas nācijas tēvs”. Būtiski atšķiras satura ticamība. Par šarlatānes kundzes formulēto ebreja statusu katrs pasmiesies un neviens tam neticēs. Taču Avotiņa teiktajam daudzi noticēs. Varbūt noticēs arī tie cilvēki, kuri vispār netic aprobežota un nekaunīga tipa iespējai izraisīt kaut ko “kvalitatīvāku un organizētāku”.

   Ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” tiek izmantoti dažādi formāti. Atsevišķs pasākums bija ebreja grāmatas “Valstsgriba” atvēršana Latvijas Universitātē.

   Grāmatas nosaukums labi iederas latviešu varas inteliģences prāta atkritumu urnā kopā ar “par-politiku”, “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”, “jābūtības dimensija”, “eirodzīve”, “zemnieku tauta”, “ilgtspējīga politika”. Neskaidrais un kretīniskais salikums “valstsgriba” var patikt vienīgi mēnessērdzīgiem filistriem.

   Vēl pamatīgāk visu saputro paša Levita skaidrojums: “Nācijai, lai tā pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās pagātne, bet, galvenais, tai ir nepieciešama griba veidot nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur”.

   Galaktikas līmeņa konstitucionālo tiesību korifejs un Galaktikas līmeņa starptautisko tiesību korifejs neprot pareizi lietot jēdzienu “nācija”. Mūsdienās pret jēdziena “nācija” aplamu lietotāju ir jāizturas tāpat kā pret obskurantu, kuram Zeme ir plakana un Saule giežas ap Zemi.

   Bet īstenībā kungs Levits jēdzienu “nācija” aplami lieto apzināti. ES Tiesas tiesnesis nevar nezināt nācijas jēdziena politisko jēgu. Tas nav iespējams. Kungs Levits noteikti zina par politisko nāciju. Bet viņš ir dzimis pielīdējs. Viņš pielīšanas nolūkā ņem vērā, kas aizgrābti patīk latviešu neizglītotajai daļai. Tā kā apmāta nesaka “latviešu tauta”, bet stūrgalvīgi kladzina “latviešu nācija”. Tiesa, plaši pazīstamā Avotiņas kundze (dāma ar iesauku “Sarkanmatainā Tumsonība”) preambulas sacerēšanas laimīgajās dienās visus pārspēja. Viņa izteicās par “visu tautību latviešiem”... 

   Kunga Levita skaidrojumā vārds “griba” neko neizsaka un tiekamies ar tukšu vārdu spēli. Tautai, lai pastāvētu ir jābūt nevis gribai “veidot nākotni”, bet gan gribai veidot valsti un gribai dzīvot suverēnā valstī. Idiotiska ir prasība “pastāvīgi uzturēt” gribu. Tātad kungam Levitam griba ir vajadzīga nevis konkrēta mērķa (valsts) sasniegšanai, bet viņa intelektuālajā konstrukcijā gribai ir jāeksistē bez jebkāda mērķa. Galaktikas līmeņa jurists gribu ir iespundējis “ziloņkaula tornī” un aicina latviešu tautu priecāties par gribu bez konkrēta mērķa. Galaktikas līmeņa juristam griba ir autonoma vērtība un analoģiska slavenajai estētikas koncepcijai “l’art pour l’art”. Ja mākslā un literatūrā šai koncepcijai ir noteiktas perspektīvas estētisma nostiprināšanā, tad sarunā par tautu un valsti rodas vienīgi manierīga vāvuļošana.Turklāt vāvuļot par “valstsgribu” nav nekādas vajadzības. Latviešu miljonam nav “valstsgribas” ēstgriba jau no 2003.gada 20.septembra.

   Grāmatas atvēršanā atskanēja politiskais šarlatānisms “šodienas nācijas tēvs”, un pasākums tipiski atspoguļoja patofobijas grandiozo vērienu latviešu varas inteliģencē. Mutuļoja dedzīga sacensība, izdalot viskrāšņākos ebrejam veltītos epitetus. Pēc pasākuma kāds medijs rakstīja: “Runātāji pelnīti cildināja Levita kungu, īpaši pieminot viņa nopelnus valsts atjaunošanas labā (Levits deva neatkarības atjaunošanas formulu un bija pārliecināts 1918. gada valsts nepārtrauktības principa aizstāvis, 1990. gada 4. maija deklarācijas pamatnostādņu autors). To darot, izskanēja ne vien “valstsvīrs”, bet arī “nācijas tēvs” (publikas aplausi), “pravietis”, salīdzinājumi ar Kārli Ulmani.”

   Internets glabā daudzus ebreja Levita slavinājumus. Citēju trīs spilgtākos. Tiem komentāri nav vajadzīgi.     

   (1) "Viņš kā cilvēks un reizē profesionālis jau šodien bauda plašu tautas cieņu un atpazīstamību. Mēs uzskatām, ka Levita kungs būtu izcils Valsts prezidents, kurš spētu pārstāvēt un aizstāvēt Satversmē ierakstītās Latvijas valsts pamatvērtības - latviskumu, eiropeiskumu, demokrātiskumu un tiesiskumu. Ar savām domām un darbiem viņš ir pārliecinoši parādījis, kā šīs četras vērtības darbojas un ka tās mūsu valstī nevar pastāvēt viena bez otras. Ja Levits piekristu kandidēt, viņš būtu redzamākais un cilvēkiem saprotamākais pretendents uz Valsts prezidenta amatu," sacīja Austers”.

   (2) "Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās - angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos," pauda Zālīte”.

   (3) "Demokrātija un tiesiskums ir vērtības, uz kurām katra valsts ir tikai ceļā, bet nekad nevar šo apvārsni sasniegt pilnībā. Arī Latvija ir nemitīgā ceļā uz aizvien pilnīgāku valsti. Lai arī ko teiktu pesimisti un tie, kas mūsu valsti grib noniecināt, mums ir daudz pierādījumu tam, ka Latvija ir izdevusies valsts. Un par to, kā veidojās notikumi un kā raisījās idejas, lai Latvija varētu kļūt par tādu valsti, kāda tā ir šodien, mēs varēsim izlasīt šajā grāmatā. Taču šajā grāmatā nebūt nav apkopts viss, ko Egils Levits ir spējis dot Latvijas tiesību sistēmai un arī Eiropas tiesību izpratnes padziļināšanai un paplašināšanai. Paldies grāmatas autoram, par to, ka ar saviem rakstiem, runām un darbiem nu jau vairākām juristu paaudzēm nekļūdīgi norādījis ceļu demokrātiskas, tiesiskas un Eiropeiskas valsts virzienā," tā tieslietu ministrs Jānis Bordāns”. 

   Izveidojusies jocīga aina. 90.-91.gadā, kad tika sagrauta PSRS, padomju inteliģence un tajā skaitā latviešu inteliģence noteikti bija garīgi, morāli, intelektuāli daudz veselāka nekā Rietumu inteliģence. Tā degradējās jau no 68.gada. Tagad ir otrādi. Bijušā padomju inteliģence un “brīvvalsts” izveidotā latviešu inteliģence tagad ir nenormālāka nekā Rietumu inteliģence. Pārliekā cenšanās "atgriezties Eiropā" un dzīvot kā "Rietumos" ir izvērtusies kolosālā degradācijā. Latvijā drūmākais piemērs ir "6.oktobra paaudzes" nonākšana parlamentā un valdībā, Kariņa kunga (Rietumu degradācijas upura) atrašanās premjera krēslā.

   Ar patofobiju tiekamies ne tikai ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī”. Arī Kariņa kunga valdības slavēšana ir izvērtusies bezprāta sacensībā. Pats Kariņš un varas inteliģences eksemplāri izbauda iespēju pateikt kaut ko superoriģinālu bez minimālas mēra sajūtas. Latviešu varas inteliģencei nebūt nav nošļukuši knābji. Viņu knābji lidinās mākoņos.

   Stratosfērā lidinās Kariņa kunga knābis. Par viņa valdību internetā nesen rakstīja: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība”.

   Kariņa kungs dokumentu komentēja šādi: “Valdības rīcības plāna izpildei nepieciešams viens miljards eiro, pirmdien valdības ārkārtas sēdē paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) [..] Nemainot politiku, šī miljarda nav. Ja gribam īstenot visas prioritātes, to var panākt vai nu pārdalot finansējumu, vai arī paaugstinot nodokļus, ko neviens nevēlas. Mums būs jāvienojas kaut kur pa vidu,” atzina Kariņš”.

   Liepājā ir jābūvē nevis cietumu, bet trako māju Kariņam ar viņa ākstiem no "6.oktobra paaudzes". Tik lielas politiskās muļķības Latvija sastop pirmo reizi. "583 darāmi darbi", - tā var runāt tikai vājprātīgais, kurš pie tam cer sagaidīt tautas priecāšanos par tik gādīgu valdību.

   Tautas priecāšanās diezin vai ir sagaidāma. Toties latviešu varas inteliģences patofobija atkal ir ieslēgta. Atkal ir bailes neatpalikt. Šoreiz - Kariņa valdības slavināšanā. Atkal ir sākusies bezprāta sacensība.

   Liekas, uzvarētājs pašlaik ir Valmieras augstskolas rektors: "Valdība strādā pārsteidzoši labi. Pārsteidz, ka dažādu politisko partiju pārstāvji spēj kompleksi strādāt, reģionālo reformu skatot kontekstā ar izglītības un satiksmes jautājumiem. Vecās valdības nespēja to izdarīt, bet, jaunajiem atnākot, karte ir uz galda," komentēja Krūmiņš”.

   No rektora daudz neatpaliek citi latviešu varas inteliģenti. Tā, piemēram, Jānis Lasmanis no “NRA.lv” priecājas: “Valdības pirmās 100 dienas: Kariņš starp koalīcijas partneriem žonglē prasmīgi”.

   Arī ministri nespēj izvairīties no patofobijas un iesaistās bezprāta sacensībā: «Iekšējā vide, kāda izveidojusies valdības darbā, tā ir izteikta sadarbība ar premjeru, kas tiecas atbalstīt katru ministru. Esmu šādu atbalstu jutis,» pauda vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce; «Gribētu piekrist, ka rīcības plāns tapis ļoti biedriskā gaisotnē,» K. Kariņa vadības stilu uzslavēja arī zemkopības ministrs Kaspars Gerhards”.

 

Tautas pēdējā fāze: 4. iedzīvotāju resursi

   

   Tie cilvēki, kuri zina, ka Latvijā viss notiek “pēc grāmatas”, zina arī to, ka pēdējā fāzē eksistē īpaša iedzīvotāju daļa - garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgā bojāeja tiešā veidā neattiecas uz visu tautu, bet attiecas tikai uz tautas zināmu (visticamākais – nelielu) daļu.

   Pirmkārt, attiecas uz cilvēkiem ar garīgajām vajadzībām un garīgajām prasībām. Tādiem cilvēkiem garīgums ir ļoti liela vērtība, un viņi bez garīguma nevar dzīvot. Garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa.

   Otrkārt, attiecas uz cilvēkiem, kuri vēlas latviešu tautu vērtēt no garīguma viedokļa. Viņi vēlas latviešu tautu redzēt kā garīgi pilnvērtīgu un garīgi bagātu tautu. Tie ir cilvēki ar augstu patriotiskumu, un patriotiskuma centrā ir garīgums. Rūpes par tautas garīgo kvalitāti ir viņu morāles un sociālās atbildības kategoriskais imperatīvs.

   Nākas saprast, ka tautas pēdējā fāzē garīgo bojāeju izjūt un pārdzīvo tikai garīgi bagāti cilvēki. Viņi ir tautas garīgās bojāejas klienti. Tautas garīgās bojāejas klienti nav tā tautas daļa, kurai ir svešas garīgās vajadzības un garīgās prasības. Šī tautas daļa rūpējas tikai par savu bioloģisko un materiālo labklājību, un šīs tautas daļas intereses apmierina, teiksim, “Lido” produkcija un masu kultūras industrija. Teiksim, Paula šlāgeri. Šīs daļas indivīdi nemaz nesaprot, ko nozīmē tautas garīgā bojāeja. Viņi smejas: “Viss taču notiek – kāda bojāeja!”. Viņi netic kaut kādas bojāejas iespējamībai, jo visi taču ir paēduši un joprojām izbaudāmas dažādas izpriecas.

   Aktuāls ir jautājums, cik liela daļa latviešu tautā ir garīgās bojāejas klientu un cik liela daļa ir to latviešu, kuri nav garīgās bojāejas klienti. Ar socioloģijas metodēm to nevar noskaidrot. Socioloģiskās aptaujas jautājums “Vai jums ir garīgās vajadzības jeb jums nav garīgās vajadzības?” būtu nekorekts un bezjēdzīgs. Neviens cilvēks neatzīsies garīgo vajadzību nevajadzībā. Priekšstatu par garīguma sociālo izplatību var iegūt vienīgi, vērojot procesus sabiedrībā. To darīt ir ļoti svarīgi. Cilvēkā garīgās vajadzības neiedzimst. Tās viņā formējas un transformējas dzīves laikā. Tāpēc sociālajiem, plašāk – kultūras, procesiem nākas pievērst sevišķu uzmanību.

   Garīguma sociālā izplatība sabiedrībā atspoguļojas ļoti daudzpusīgi. Par sabiedrības garīguma līmeni liecina iedzīvotāju prasības un kritēriji izglītībai, mākslai, zinātnei, mediju saturam.  Tāpat liecina iedzīvotāju morālie, estētiskie, reliģiskie, zinātniskie orientieri, apbrīnotie un cienītie mākslas tēli, dažādi kultūras simboli, zinātniskās, reliģiskās, estētiskās vērtības. Sabiedrības garīgā dzīve atsedz tajā valdošo atmosfēru garīgo vērtību radīšanā un ideoloģiskajā izplatīšanā, kā arī iespējā apmierināt cilvēku garīgās prasības, sniegt morālās pilnveidošanās iespējas un skaistā izjušanas iespējas. Par sabiedrības garīgās dzīves pilnvērtību liecina patiesības, labestības un skaistā sociālā autoritāte, jo tie ir garīgie ideāli, pēc kuriem tiecas cilvēki.

   Noteikti jāņem vērā sekojošais. Tautas pēdējā fāzē strauji samazinās cilvēku skaits, kuriem garīgums ir viņu esamības organiska sastāvdaļa. Viena daļa garīgi izdziest un samierinoši adaptējas bezgarīgajā vidē; viena daļa fiziski izdziest, bet viena daļa dodas prom no bezgarīgās vides, lai cilvēciski cienīgi dzīvotu kādā svešā zemē. Tā rezultātā samazinās iedzīvotāju resursi bezgarīguma pretestībai.

   Interesanti būtu zināt, cik latviešu aprindās pašlaik ir tādu cilvēku, kuri spēj identificēt un atklāti kritizēt pseidointelektuālismu, šarlatānismu, pseidozinātniskumu, mietpilsonību, nelietību, izsmējīgu un cinisku attieksmi pret garīgumu? Tik tikko minētos garīgos trūkumus spēj identificēt vienīgi garīgi bagāti cilvēki. Ja viņu skaits samazinās, tad triumfē “pelēkie zvirbuļi”, kā dažkārt dēvē masu cilvēkus bez garīgo interešu minimuma.

   Sociuma garīgais pagrimums skar cilvēka darbību un uzvedību. Skar arī komunikāciju, izraisot normālas komunikācijas neiespējamību. Tiekamies ar masveida komunikācijas invaliditāti.

   Piemēram, Latvijā garīgais pagrimums nosaka katram publiskās komunikācijas dalībniekam obligāti ņemt vērā vienu vietējo “likumu”. Pēc ikvienas publikācijas to momentā apsmies, nolamās, autoram kaut ko visgudri pamācoši norādīs anonīmie “komentētāji”, kuru kroplā valoda, domas bezjēdzīgais saturs un domas aloģiskums skaidri liecina par psihisko neveselību, morālo deģenerāciju, neinteliģenci, neizglītotību, ārprātīgu nekaunību un nelietību. Konstruktīvi, lietderīgi, informatīvi piesātināti komentāri latviešu publiskajā telpā (piem., internetā) nemēdz būt. Mēdz būt vienīgi kaut kāda maniakāla mānija noriet autoru un nozākāt viņa darbu.

   Latviešu tautā tā ir jauna parādība. To ir sekmējusi interneta līdzdalība komunikācijā. Saprotams, pats internets nav vainīgs. Pamatā vainīga ir “komentētāju” mentalitāte. Atšķiras tautu mentalitāte, un atšķiras katras tautas komunikācija internetā. Tas pat ir novērojams Latvijas polietniskajā vidē. Mūsu divkopienu sabiedrībā katrai kopienai ir interneta komunikācijas specifiskas iezīmes.

   Svarīga loma ir internetā iespējamajai anonimitātei, ievērojami paplašinot komunikācijas invaliditāti. Latviešu aprindās tam ir strauji progresējošs vēriens. “Komentāru anonīmās elites” garīgi irdinošā darbība manāmi palielinās.

   Komunikācijas invaliditāte šodien liecina, ka latviešu tautas lielas daļas apziņas funkcionēšanā dominē automātisms, reproducējot ieprogrammētu rusofobiju, vēsturiskos melus un nepārprotami apliecinot nespēju saprātīgi piedalīties publiskajā diskursā. Pats par sevi saprotams, liecina par cilvēciskuma zudumu, zaudējot saikni ar Homo sapiens garīgajiem parametriem.

   Garīgais sabrukums vājina emocionālo reakciju un realitātes uztveri. Garīgais sabrukums vienmēr ir domāšanas sabrukums. Aizvadītajā laikā par to liecina, piemēram, vairāku mūsu lielo vīru jocīgie izteikumi. Vēl nesen tādi izteikumi nebija sastopami. To autoriem noteikti nav kaut kas kārtībā ar domāšanu.   

   2019.gada aprīlī internetā bija lasāms: “Šogad (!?) jābūt skaidrībai par SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT) un SIA Lattelecom nākotni, aģentūrai LETA sacīja ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV)”; “Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis vasarā (!?) plāno informēt Ministru kabinetu par valsts pārvaldes reformu izpildi”.

   Mūsu lielie vīri tik nekonkrēti agrāk neizteicās. Sarunā par valsts lietām tik jocīga nekonkrētība nedrīkst būt. Tik nekonkrēti drīkst izteikties mājsaimniece, solot vīram šogad noadīt jaunu šalli un vasarā iemarinēt gurķus...

   Par domāšanas grandiozo sabrukumu liecina premjera Kariņa kunga teiktais: “Premjers informēja, ka viņš valdības rīcības plāna izstrādes procesā ir ticies ar ministriem un kopumā plāna izpildei nepieciešams viens miljards eiro, piebilstot, ka līdzekļu visām vajadzībām nav”. Pēc tam, kad 2019.gada 23.aprīlī Kariņa kungs informēja par “583 darāmiem darbiem”, katram ir tiesības secināt šī vīra pilnīgu sajukšanu prātā. Tādas muļķības Latvija vēl nebija dzirdējusi!

   Par ko liecina premjera vārdi?

   Pirmkārt, liecina ne tikai par Kariņa kunga, bet Valsts prezidenta, Saeimas, valdības galēju atrautību no Latvijas realitātes. Tātad tika izvēlēts premjers un apstiprināta valdība, balstoties uz utopiskiem solījumiem premjera kandidāta pašaģitācijā un viņa sagatavotajā “rīcības plānā”. Valsts līmenī nodarboties ar utopiskiem solījumiem var vienīgi tādi kadri, kuriem “galvā viss nav mājās”.

   Otrkārt, premjers un valdošā kliķe acīmredzot saskata domāšanas sabrukumu visā sabiedrībā, nebaidoties tautu politiski barot ar nesasniedzamiem un neīstenojamiem “rīcības plāniem”.

   Treškārt un galvenokārt, Latvijas sabiedrībā patiešām ir jākonstatē fundamentāls garīgais sabrukums, ja ir iespējama tik uzkrītoša tautas mānīšana ar utopiskiem “rīcības plāniem” un neeksistē sabiedrības protesti pret tik ārprātīgu valstisko bezjēdzību.

   Garīgā sabrukuma apstākļos nav jābrīnas un jādusmojas par latviešu tautas reputācijas balināšanu, ko turpina varas inteliģence. 2019.gada 19.aprīlī portālā “Diena” bija lasāms: “Trīs politiskie spēki - Attīstībai/Par!, Zaļo un zemnieku savienība, kā arī Jaunā Vienotība - uzskata, ka ir nepieciešama lielāka integrācija Eiropas Savienībā (ES), liecina aģentūras LETA veiktā partiju aptauja.”

   Prasība vairāk integrēties ES ir prasība vēl vairāk atsacīties no patstāvīgas dzīves. Vai to mūsu "politiķi" saprot? Latvieši jau 2003.gadā atsacījās no politiskās suverenitātes, kas reizē bija nacionāli nodevīga atsacīšanās no ekonomiskās, finansu u.c. veida suverenitātes. Tātad kādam ar to ir par maz. Kāds vēlas vēl lielāku atkarību no Briseles, kas praktiski ir vēl lielāka koloniālā pakļautība Eiropas lielajām valstīm (Vācijai, Francijai, Lielbritānijai), kurām ES faktiski ir sava veida mazo valstu ekspluatācijas avots, jo lielās valstis cenšas dzīvot maksimāli suverēni un maksimāli aizsargā nacionālās intereses, pieskaņojot ES normatīvo bāzi sev par labu.

   Kā izskaidrot latviešu inteliģences totālo intereses trūkumu dzīvot nacionāli patstāvīgā valstī? Vai tas ir saistāms ar tautas vispārējās attīstības līmeni jeb tam ir vēsturiski temporāls izskaidrojums? Proti, pašlaik tā ir sanācis, ka ir sliktu cilvēku laikmets, kuram var sekot labu cilvēku laikmets. Nepieciešams tikai mazliet paciesties.

   Vai latviešu tauta un tās inteliģence zina, ka valsts un brīvība ir tautas galvenie kritēriji? Tautas vēsturiskās attīstības mērķis ir sava valsts. Tautas attieksme pret brīvību ir tautas morālā brieduma liecība.

  Un galvenais jautājums: “Vai latviešu tauta un tās politiķi apzinās tautas reputācijas graušanu?”. Tauta, kura nevēlas dzīvot suverēnā valstī un kurai brīvībai nav nekādas vērtības, nevar pretendēt uz labu reputāciju. Tādu tautu neviens nekad necienīs. Tādas tautas novērtējums vienmēr būs negatīvs. Pret tādu tautu vienmēr izturēsies kā pret neizdevušos tautu un nevērtīgu tautu.

Tautas pēdējā fāze: 3. sociālā šizofrenizācija

     Zinātnē tiek analizēta parādība vārdā sociālā šizofrenizācija jeb sabiedriskās apziņas šizofrenizācija. Šo parādību izraisa sabiedrības dzīves apstākļi. Tādā gadījumā sabiedrībā viss notiek atbilstoši specifiskai loģikai: jo garīgi pretrunīgāki (šizofrēniskāki) dzīves apstākļi, jo garīgi pretrunīgāka (šizofrēniskāka) sabiedriskā apziņa. Ja Latvijā viss notiek “pēc grāmatas” un tautas garīgā bojāeja notiek precīzi saskaņā ar zinātniskajā literatūrā apkopoto cilvēces vēsturisko pieredzi, tad tas attiecas arī uz sociālo šizofrenizāciju. Tautas pēdējā fāzē sociālā šizofrenizācija ir klasiska parādība.

   Latvijas sabiedrība garīgi pretrunīgos apstākļos dzīvo jau 30 un vairāk gadus. Nenormāla ir valsts iekārta, politika un ideoloģija. Nenormāli ir sabiedriskās apziņas visi veidi – māksla, zinātne, reliģija, filosofija, morāle, tiesības, masu komunikācija. Nenormālības galvenā izpausmes forma ir idejiskais pretrunīgums un pretdabiskums, idejiskā pretišķība un pretdarbība. Tam tā ir jābūt. Sabiedrisko apziņu nosaka sabiedriskās attiecības – ekonomiskās, politiskās, morālās, estētiskās. Ja sabiedriskās attiecības ir greizas, tad greiza ir arī sabiedriskā apziņa.

   Piemēram, tādi latviešu inteliģences no ārzemēm ievazātie garīgā pagrimuma “koncepti” kā “uzskatu plurālisms”, “vērtību plurālisms”, “patiesības plurālisms” spēja izraisīt vienīgi sociālo šizofrenizāciju, un tas tā praktiski ir noticis. Šodienas Latvijā tikšanās ar jocīgo laimi*, kad dzīves apstākļi katastrofāli pasliktinās un latviešu tautas garīgā nāve ir fakts, bet tajā pašā laikā tautas laimes indekss regulāri sasniedz jaunas virsotnes, liecina par drausmīgu sabiedriskās apziņas šizofrenizāciju.

   Dzīves idejiskais pretrunīgums ir izraisījis idejisko pretrunīgumu sabiedrības kolektīvajās smadzenēs un kolektīvajā sirdī. Cilvēki masveidā ir zaudējuši dzīves realitātes izpratni. Viņi vairs nezina, kas ir labs un kas ir slikts, kas ir godīgs un kas ir negodīgs, kas ir morāli tikumisks un kas ir morāli netikumisks, jo idejisko vērtību un normu vēsturiski tradicionālā sistēma tiek noliegta un tās vietā tiek piedāvāts idejiskais “plurālisms”. Bet tas praktiski apliecina idejiskā haosa uzvaru. Sabiedriskā apziņa ir novesta līdz “Makbeta” burvju līmenim. Burvēm skaistais ir neglītais, bet neglītais ir skaistais (“fair is foul, and foul is fair”).

   Sociālajai šizofrenizācijai vienmēr ir objektīvs faktors – sociuma psihiskās veselības stāvoklis. Jo psihiski stabilāks sociums, jo tas ir mazāk pakļauts šizofrenizācijai (reāli – dažāda veida idejiskajai zombēšanai un apzināti organizētai garīgajai destrukcijai). Psihiski stabils sociums  ir kompetentāks objektīvi uztvert un objektīvi skaidrot dzīves realitāti. Turpretī psihiski nestabilā sociumā šizofrenizācijai ir lielāki panākumi.

   Par Latvijas sociuma psihiskās veselības līmeni liecina konkrēti skaitļi. Par 2017.gadu tie ir pieejami internetā. Domājams, drīz tiks publicēti dati par 2018.gadu, un tie apliecinās, ka medicīnas iestādēs uzskaitē ir apmēram 100 000 psihiski slimu cilvēku.

   Skaidrs, ka ne visi psihiski nestabilie indivīdi ir uzskaitē un atpoguļojas valsts statistikā. Iespējams, vēl tikpat liels vai ievērojami lielāks cilvēku skaits (100 000 – 200 000) ir “nelegālie” psihiski neveselie cilvēki. Masu komunikācijas saturs medijos liecina, ka sabiedriskās apziņas kopējo ainu publiski apliecina galvenokārt psihiski neveseli indivīdi, demonstrējot idejisko “plurālismu” – fundamentāli šizofrēnisku dzīves izpratni. Runa nav tikai par jocīgo laimi. Runa ir par visnopietnāko dzīves procesu (ekonomikas, mākslas, zinātnes, izglītības, politikas, valsts institūtu) šizofrēnisko interpretāciju, ko apliecina, piemēram, valdības “583 darāmie darbi”.

   Noteikti mināms vēl viens objektīvs faktors sabiedrības šizofrenizācijā – intelektuālais (jeb IQ) līmenis. Psihiski slimiem un intelektuāli bāli attīstītiem indivīdiem ir daudz kopēja. Viņi ir aktīvi, nenogurdināmi, neapturami, kas ne reti iet kopsolī ar agresīvu nekaunību un atklātu nelietību. Internets viņiem paver lielas iespējas ietekmēt sabiedrisko domu (tā zinātnē dēvē attiecīgajā laika periodā sociumā aktuālo idejisko tematiku). Internetā viņi var netraucēti izplatīt savu kroplo un amorālo dzīves notikumu izklāstu. Sabiedriskā doma relatīvi nonāk viņu ietekmē, un tāpēc var tikt koriģēta sabiedriskā apziņa, tajā iesūcoties dažāda satura idejiskajām nenormālībām.

   Piemēram, psihiski slimie un reizē ļoti nekaunīgie un nelietīgie troļļi (teiksim, portāla “Pietiek” žuļi, edges, feļi) un intelektuāli drausmīgi aprobežotie “grantiņi”, “gedrovici” (atkal atsaucos uz “Pietiek” gadiem ilgi sastopamo “publiku”) var atstāt zināmu ietekmi ne tikai uz viņiem analoģiska psihiskā un intelekta līmeņa hominīdiem, bet arī uz patstāvīgi domātnespējīgiem filistriem, vāji izglītotiem jauniešiem, t.s. masu cilvēkiem, kuri tagad ļoti plaši izmanto internetu.

   Vai Latvijā ir iespējams mazināt sociālās šizofrenizācijas tempu?

   Nav iespējams! Latviešiem nav īstas inteliģences, bet ir tikai kaut kāda pseidointeliģences masa, kura pati nav spējīga adekvāti reaģēt saskarsmē ar dzīves realitāti. Sociālo šizofrenizāciju var mazināt vienīgi apzināta un speciāli organizēta darbība, ko veic inteliģence. Taču, atkārtoju, latviešiem nav īstas inteliģences un nekas neliecina, ka tā varētu izveidoties perspektīvā. Gluži pretēji! Latvijā sociālās šizofrenizācijas temps strauji pieaug. “6.oktobra paaudzes” nonākšana tautas politiskajā vadībā iezvana sociālās šizofrenizācijas oficiālo laikmetu.

   Vai Latvijā kāds apzināti veicina sabiedriskās apziņas šizofrenizāciju? Vai Latvijā tiek apzināti organizēta sociuma garīgā destrukcija?

   Atbilde ir noliedzoša – apzināti neveicina un apzināti neorganizē. Latviešu inteliģencē neviens ar to apzināti nenodarbojas. Latviešu inteliģence (galvenokārt tā dēvētie “sorosisti”) savā darbībā vienīgi atgremo Rietumu autorus. Tas nenotiek apzināti, lai graudu savas tautas garīgo satvaru. Tas pamatā notiek stulbuma un bezatbildības rezultātā, nespējot pareizi novērtēt atgremoto Rietumu autoru antihumāno mērķi un tā sasniegšanas sekas.

   Pēcpadomju Latvijā sabiedriskās apziņas šizofrenizācijas bāze ir Rietumos, bet Rīgā ir tikai šīs bāzes multiplicētāji – bezdomīgi pavairotāji. Visa veida “plurālisma” dzimtene ir Rietumeiropa (visvairāk Francija). Rietumeiropas intelektuālās “inovācijas” ātri iemanījās savās interesēs izmantot ASV “šahisti” (sveiciens Bzežinska kungam, Deividam Rokfelleram tajā Saulē). Viņi, protams, apzināti nodarbojās ar sociālo šizofrenizāciju. Turklāt planetārā mērogā.

   Ja XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu civilizācijā ārdījās totalitārisms un diktatūras, tad XX gadsimta otrajā pusē tika apzināti ārdīta valstu varas vertikāle, amerikāņu “globālās demokrātijas” politiskajā teoloģijā valsts suverenitāti sludinot kā paradigmatisko ļaunumu. Kā zināms, šīs sludināšanas rezultātā arī latviešu tauta atsacījās no valstiskās suverenitātes un valstiskajai suverenitātei latviešu tautas sabiedriskajā apziņā tagad nav nekādas vērtības.

   Tas viss ir noticis “globālās demokrātijas” speciāli organizētās sociuma šizofrenizācijas rezultātā. Sabiedrisko apziņu vajadzēja tik lielā mērā saduļķot, lai cilvēki zaudētu ticību jebkurai patiesībai un vērtībai. Tā rezultātā cilvēki sāka ticēt arī valstiskās suverenitātes arhaiskumam un nevajadzībai.

   Mūsu politoloģisko un filosofisko “ēzeļu ekspertu” (ījābu, rozenvaldu, kudoru, ikstenu, cepurīšu, skudru, kūļu) vaina ir sekundāra. Viņi nav šizofrenizācijas “konceptu” un tehnoloģiju autori, bet ir tikai šo “konceptu” un tehnoloģiju vietējie atgremotāji. Diemžēl viņu destruktīvajai darbībai neviens nestājas ceļā. Viņi par savu destruktīvo darbību nekad nav izjutuši ne morālās un ne profesionālās sankcijas. Humanitātes noziegumi ir palikuši bez jebkāda soda.

   Tas ir noticis tāpēc, ka valdošajai kliķei neinteresē tautas garīgā kvalitāte. Valdošās kliķes prātus nodarbina tikai organizētās noziedzības shēmas. Valdošās kliķes ideoloģiskā vienaldzība uzskatāmi atspoguļojās, piemēram, 2019.gada sākumā sakarā ar LTV vadības maiņu. Ja mums būtu normāla valsts, tad tās varas institūti ideoloģiski tik svarīgam masu komunikācijas elementam kā TV, pievērstu maksimālu uzmanību un vadošajos krēslos Zaķu salā sēdinātu piemērotus kadrus, bet nevis vienaldzīgi noskatītos, kā šajos krēslos iesēdina Olaines purvos atrastus kadrus.

*Skat.: https://pietiek.com/raksti/tautas_pedeja_faze_2_jociga_laime