ceturtdiena, 2019. gada 25. aprīlis

Patofobijas vietējais dizains



   Fobiju sarakstu nepieciešams papildināt. To ir pelnījusi latviešu varas inteliģence. Tās darbībā ir uzkrītoši konstatējama etniski specifiska fobija – īpaša tipa paniskas bailes, kas uzliesmo atsevišķos ideoloģiskajos gadījumos.
   Cilvēcē sastopamo fobiju skaits ir ļoti liels. Internetā ir pieejami ļoti gari fobiju saraksti. Tajos uzskaitītas vairāk kā simts fobijas. Viena daļa no tām ir labi pazīstamas bailes. Par vienu daļu nākas reti dzirdēt. Liekas, populārākās ir šādas fobijas: klaustrofobija (bailes no slēgtas telpas), sociofobija (bailes no sabiedrības), zoofobija (bailes no dzīvniekiem), genofobija (bailes no asinīm), akrofobija (bailes no augstuma), antrofobija (bailes no cilvēku pūļa), kinofobija (bailes no suņiem).
   Pie mums tagad vispopulārākā fobija, protams, ir rusofobija, kas pēcpadomju Latvijā gozējas kā masveidīga psihoze. Iespējams, rusofobija ne vienmēr ir psihiski motivēta. Tā drīzāk ir modes lieta  sabiedrības ne visai gaišajās aprindās. Tomēr būs vajadzīgs apjomīgs emocionālās veselības centrs, ja kādreiz kāds humanitārais spēks gribēs palīdzēt tautas masām atbrīvoties no nepamatotās rusofobijas.
   Kā jau minēju, fobiju sarakstu ieteicams papildināt, jo latviešu varas inteliģencē sastopamas īpaša tipa paniskas bailes atsevišķos ideoloģiskajos gadījumos. Tiekamies ar nenormāli sakarsētu baidīšanos. Etniski specifisko fobiju varētu dēvēt par patofobiju.
   Tas ir svešvārds.  Tā pamatā ir grieķu “pathos” (ciešanas) + fobija. Jēdzienu “patofobija” drīkst izvēlēties tāpēc, ka latviešu varas inteliģences bailes liecina par dziļu patoloģiju. Tās reālo stāvokli precizēt spēj vienīgi patopsihologi.
   Patofobija uzplaukst atsevišķos ideoloģiskos gadījumos. Kas ir atsevišķi ideoloģiskie gadījumi?
   Atsevišķi ideoloģiskie gadījumi ir tad, kad Latvijā operatīvi un efektīvi nepieciešams par kaut ko pārliecināt tautu un šo uzdevumu katrs varas inteliģents uztver kā savu obligāto morālo pienākumu. Respektīvi, katrs sevi cienošs latviešu varas inteliģents uzskata par kvēlu pienākumu piedalīties ideoloģiskajā akcijā.
   Bet tas vēl nav viss. Vēl šajā ideoloģiskajā akcijā katrs latviešu varas inteliģents vēlas būt oriģinālāks par pārējiem. Katrs latviešu varas inteliģents vēlas ideoloģisko akciju bagātināt ar kaut ko savdabīgu, pirmreizēju, īpatnu. Tādējādi varas inteliģencē izvēršas klusa, bet sīva sacensība. Katrs vēlas būt visoriģinālākais, un katrs paniski baidās atpalikt no pārējiem, nepaspēt savlaicīgi iekļauties akcijā, kā arī ļoti baidās pateikt kaut ko neizteiksmīgu, triviālu, banālu, trafaretu. Un, lūk, šīs paniskās bailes tad arī ir patofobija. Savukārt patofobija atņem prātu. Nonākot patafobijas varā, cilvēks zaudē mēra sajūtu. Klusā, bet sīvā sacensība pārvēršas bezprāta sacensībā. Pirmie finišē visārprātīgāko formulējumu autori.
   Visjaunākais ideoloģiskais gadījums (ideoloģiskā akcija) ir nepieciešamība pārliecināt latviešu tautu, ka tās Valsts prezidents var nebūt latvietis un 2019.gadā par Valsts prezidentu katrā ziņā ir jāievēl ebreju. Līdzdalība ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” ir kļuvusi latviešu varas inteliģences fanātiska velme, agresīvi stimulējot patofobiju. Jau ilgāku laiku latviešu varas inteliģences pārstāvji savā starpā sacenšas, tiecoties no sevis izdalīt visoriģinālāko pamatojumu ebreja atbalstam.
   Pirmajā laikā Rīgas pilij izredzētā ebreja glorifikācijā visoriģinālākais izdalījums bija “šodienas nācijas tēvs”. Taču šī izdalījuma autori Dagmāru Beitneri- Le Gallu ir pārspējis patentētais visu varu laizīšanas klasiķis Viktors Avotiņš. 2019.gada 24.aprīlī publicētā tekstā viņš patētiski lielās par Rīgas pilij izredzētā ebreja ietekmi: “Uzskatu, ka viņš manu domāšanu ir darījis krietni kvalitatīvāku un organizētāku”.
   Tas faktiski ir vēl šaušalīgāks laizījums nekā rūdītās šarlatānes “šodienas nācijas tēvs”. Būtiski atšķiras satura ticamība. Par šarlatānes kundzes formulēto ebreja statusu katrs pasmiesies un neviens tam neticēs. Taču Avotiņa teiktajam daudzi noticēs. Varbūt noticēs arī tie cilvēki, kuri vispār netic aprobežota un nekaunīga tipa iespējai izraisīt kaut ko “kvalitatīvāku un organizētāku”.
   Ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī” tiek izmantoti dažādi formāti. Atsevišķs pasākums bija ebreja grāmatas “Valstsgriba” atvēršana Latvijas Universitātē.
   Grāmatas nosaukums labi iederas latviešu varas inteliģences prāta atkritumu urnā kopā ar “par-politiku”, “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”, “jābūtības dimensija”, “eirodzīve”, “zemnieku tauta”, “ilgtspējīga politika”. Neskaidrais un kretīniskais salikums “valstsgriba” var patikt vienīgi mēnessērdzīgiem filistriem.
   Vēl pamatīgāk visu saputro paša Levita skaidrojums: “Nācijai, lai tā pastāvētu, ir ne tikai jāapzinās pagātne, bet, galvenais, tai ir nepieciešama griba veidot nākotni. Tā ir kopīga griba. Satversmē tā ir apzīmēta par “valstsgribu”, un tā ir pastāvīgi jāuztur”.
   Galaktikas līmeņa konstitucionālo tiesību korifejs un Galaktikas līmeņa starptautisko tiesību korifejs neprot pareizi lietot jēdzienu “nācija”. Mūsdienās pret jēdziena “nācija” aplamu lietotāju ir jāizturas tāpat kā pret obskurantu, kuram Zeme ir plakana un Saule giežas ap Zemi.
   Bet īstenībā kungs Levits jēdzienu “nācija” aplami lieto apzināti. ES Tiesas tiesnesis nevar nezināt nācijas jēdziena politisko jēgu. Tas nav iespējams. Kungs Levits noteikti zina par politisko nāciju. Bet viņš ir dzimis pielīdējs. Viņš pielīšanas nolūkā ņem vērā, kas aizgrābti patīk latviešu neizglītotajai daļai. Tā kā apmāta nesaka “latviešu tauta”, bet stūrgalvīgi kladzina “latviešu nācija”. Tiesa, plaši pazīstamā Avotiņas kundze (dāma ar iesauku “Sarkanmatainā Tumsonība”) preambulas sacerēšanas laimīgajās dienās visus pārspēja. Viņa izteicās par “visu tautību latviešiem”... 
   Kunga Levita skaidrojumā vārds “griba” neko neizsaka un tiekamies ar tukšu vārdu spēli. Tautai, lai pastāvētu ir jābūt nevis gribai “veidot nākotni”, bet gan gribai veidot valsti un gribai dzīvot suverēnā valstī. Idiotiska ir prasība “pastāvīgi uzturēt” gribu. Tātad kungam Levitam griba ir vajadzīga nevis konkrēta mērķa (valsts) sasniegšanai, bet viņa intelektuālajā konstrukcijā gribai ir jāeksistē bez jebkāda mērķa. Galaktikas līmeņa jurists gribu ir iespundējis “ziloņkaula tornī” un aicina latviešu tautu priecāties par gribu bez konkrēta mērķa. Galaktikas līmeņa juristam griba ir autonoma vērtība un analoģiska slavenajai estētikas koncepcijai “l’art pour l’art”. Ja mākslā un literatūrā šai koncepcijai ir noteiktas perspektīvas estētisma nostiprināšanā, tad sarunā par tautu un valsti rodas vienīgi manierīga vāvuļošana.Turklāt vāvuļot par “valstsgribu” nav nekādas vajadzības. Latviešu miljonam nav “valstsgribas” ēstgriba jau no 2003.gada 20.septembra.
   Grāmatas atvēršanā atskanēja politiskais šarlatānisms “šodienas nācijas tēvs”, un pasākums tipiski atspoguļoja patofobijas grandiozo vērienu latviešu varas inteliģencē. Mutuļoja dedzīga sacensība, izdalot viskrāšņākos ebrejam veltītos epitetus. Pēc pasākuma kāds medijs rakstīja: “Runātāji pelnīti cildināja Levita kungu, īpaši pieminot viņa nopelnus valsts atjaunošanas labā (Levits deva neatkarības atjaunošanas formulu un bija pārliecināts 1918. gada valsts nepārtrauktības principa aizstāvis, 1990. gada 4. maija deklarācijas pamatnostādņu autors). To darot, izskanēja ne vien “valstsvīrs”, bet arī “nācijas tēvs” (publikas aplausi), “pravietis”, salīdzinājumi ar Kārli Ulmani.”
   Internets glabā daudzus ebreja Levita slavinājumus. Citēju trīs spilgtākos. Tiem komentāri nav vajadzīgi.     
   (1) "Viņš kā cilvēks un reizē profesionālis jau šodien bauda plašu tautas cieņu un atpazīstamību. Mēs uzskatām, ka Levita kungs būtu izcils Valsts prezidents, kurš spētu pārstāvēt un aizstāvēt Satversmē ierakstītās Latvijas valsts pamatvērtības - latviskumu, eiropeiskumu, demokrātiskumu un tiesiskumu. Ar savām domām un darbiem viņš ir pārliecinoši parādījis, kā šīs četras vērtības darbojas un ka tās mūsu valstī nevar pastāvēt viena bez otras. Ja Levits piekristu kandidēt, viņš būtu redzamākais un cilvēkiem saprotamākais pretendents uz Valsts prezidenta amatu," sacīja Austers”.
   (2) "Spīdums, kas šai zvaigznei piemīt, ceļas no dziļas inteliģences, no izcilas izpratnes par Latvijas vietu un lomu Eiropas un pasaules kontekstā. No spējas, un tas ir tik svarīgi, brīvi komunicēt četrās svešvalodās - angļu, vācu, franču un krievu. Latvijai ir ļoti nepieciešama zvaigzne, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus, un to Levits spēs, būdams augsti kvalificēts jurists. Tieši Levits lika juridiskos pamatus Latvijas valsts atjaunošanai, un visus šos gadus viņš ir bijis ciešā sasaistē ar Latviju. Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos," pauda Zālīte”.
   (3) "Demokrātija un tiesiskums ir vērtības, uz kurām katra valsts ir tikai ceļā, bet nekad nevar šo apvārsni sasniegt pilnībā. Arī Latvija ir nemitīgā ceļā uz aizvien pilnīgāku valsti. Lai arī ko teiktu pesimisti un tie, kas mūsu valsti grib noniecināt, mums ir daudz pierādījumu tam, ka Latvija ir izdevusies valsts. Un par to, kā veidojās notikumi un kā raisījās idejas, lai Latvija varētu kļūt par tādu valsti, kāda tā ir šodien, mēs varēsim izlasīt šajā grāmatā. Taču šajā grāmatā nebūt nav apkopts viss, ko Egils Levits ir spējis dot Latvijas tiesību sistēmai un arī Eiropas tiesību izpratnes padziļināšanai un paplašināšanai. Paldies grāmatas autoram, par to, ka ar saviem rakstiem, runām un darbiem nu jau vairākām juristu paaudzēm nekļūdīgi norādījis ceļu demokrātiskas, tiesiskas un Eiropeiskas valsts virzienā," tā tieslietu ministrs Jānis Bordāns”. 
   Izveidojusies jocīga aina. 90.-91.gadā, kad tika sagrauta PSRS, padomju inteliģence un tajā skaitā latviešu inteliģence noteikti bija garīgi, morāli, intelektuāli daudz veselāka nekā Rietumu inteliģence. Tā degradējās jau no 68.gada. Tagad ir otrādi. Bijušā padomju inteliģence un “brīvvalsts” izveidotā latviešu inteliģence tagad ir nenormālāka nekā Rietumu inteliģence. Pārliekā cenšanās "atgriezties Eiropā" un dzīvot kā "Rietumos" ir izvērtusies kolosālā degradācijā. Latvijā drūmākais piemērs ir "6.oktobra paaudzes" nonākšana parlamentā un valdībā, Kariņa kunga (Rietumu degradācijas upura) atrašanās premjera krēslā.
   Ar patofobiju tiekamies ne tikai ideoloģiskajā akcijā “Ebrejs Rīgas pilī”. Arī Kariņa kunga valdības slavēšana ir izvērtusies bezprāta sacensībā. Pats Kariņš un varas inteliģences eksemplāri izbauda iespēju pateikt kaut ko superoriģinālu bez minimālas mēra sajūtas. Latviešu varas inteliģencei nebūt nav nošļukuši knābji. Viņu knābji lidinās mākoņos.
   Stratosfērā lidinās Kariņa kunga knābis. Par viņa valdību internetā nesen rakstīja: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība”.
   Kariņa kungs dokumentu komentēja šādi: “Valdības rīcības plāna izpildei nepieciešams viens miljards eiro, pirmdien valdības ārkārtas sēdē paziņoja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) [..] Nemainot politiku, šī miljarda nav. Ja gribam īstenot visas prioritātes, to var panākt vai nu pārdalot finansējumu, vai arī paaugstinot nodokļus, ko neviens nevēlas. Mums būs jāvienojas kaut kur pa vidu,” atzina Kariņš”.
   Liepājā ir jābūvē nevis cietumu, bet trako māju Kariņam ar viņa ākstiem no "6.oktobra paaudzes". Tik lielas politiskās muļķības Latvija sastop pirmo reizi. "583 darāmi darbi", - tā var runāt tikai vājprātīgais, kurš pie tam cer sagaidīt tautas priecāšanos par tik gādīgu valdību.
   Tautas priecāšanās diezin vai ir sagaidāma. Toties latviešu varas inteliģences patofobija atkal ir ieslēgta. Atkal ir bailes neatpalikt. Šoreiz - Kariņa valdības slavināšanā. Atkal ir sākusies bezprāta sacensība.
   Liekas, uzvarētājs pašlaik ir Valmieras augstskolas rektors: "Valdība strādā pārsteidzoši labi. Pārsteidz, ka dažādu politisko partiju pārstāvji spēj kompleksi strādāt, reģionālo reformu skatot kontekstā ar izglītības un satiksmes jautājumiem. Vecās valdības nespēja to izdarīt, bet, jaunajiem atnākot, karte ir uz galda," komentēja Krūmiņš”.
   No rektora daudz neatpaliek citi latviešu varas inteliģenti. Tā, piemēram, Jānis Lasmanis no “NRA.lv” priecājas: “Valdības pirmās 100 dienas: Kariņš starp koalīcijas partneriem žonglē prasmīgi”.
   Arī ministri nespēj izvairīties no patofobijas un iesaistās bezprāta sacensībā: «Iekšējā vide, kāda izveidojusies valdības darbā, tā ir izteikta sadarbība ar premjeru, kas tiecas atbalstīt katru ministru. Esmu šādu atbalstu jutis,» pauda vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce; «Gribētu piekrist, ka rīcības plāns tapis ļoti biedriskā gaisotnē,» K. Kariņa vadības stilu uzslavēja arī zemkopības ministrs Kaspars Gerhards”.
 






Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru