Dezinformācija: sensenais un modernais

   Pašlaik politiskajā modē ir dezinformācija. Par dezinformāciju visvairāk (ja ne vienīgie) uztraucas politiķi jauna tipa valstīs bez jebkādas suverenitātes. Jaunā tipa valstīm nav politiskās un ideoloģiskās suverenitātes, ārpolitiskās un ekonomiskās suverenitātes. Nav arī militārās suverenitātes. Un, lūk, ja nav suverenitātes, īpaši ideoloģiskās suverenitātes, tad tādās valstīs dezinformācija nesastopas ne ar kādu pretestību. Dezinformācija tādās valstīs jūtas kā zivs ūdenī.

   Valsts bez ideoloģiskās suverenitātes ir galva bez satura – idejiski tukša galva. To jebkura ārzemju ideoloģija var viegli piepildīt ar savu saturu, kas pie mums tā arī ir noticis. Latviešu „miljona” galvās nav pašu izstrādāts un formulēts idejiskais saturs, bet no „Eiropas”, „Amerikas”, „NATO” ievazāts idejiskais saturs. Tajā koši sprēgā klaja dezinformācija – Latvijas sabiedrības degradācijas un deģenerācijas visefektīvākais dzinējspēks.

   Mūsu politiķi („simts gudrākās galvas”) Bruņinieku namā sadomājuši pieteikt karu dezinformācijai. 2018.gada 28. martā „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”.

   Kā parasti, „simts gudrāko galvju” aktivitātēs tūlīt saožama bezprāta smaka. Latīniski par tādu situāciju saka „Piscis primum a capite foetat” (zivs smako no galvas).

   Mūsu politiķus baida Krievijas dezinformācija: „Saeimas Analītiskais dienests informēja komisiju par veikto pētījumu par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā. Secināts, ka viennozīmīgi nevar pateikt, ka noteikta sabiedrības attieksme, uzskati tiek iedibināti mērķtiecīgas stratēģiskas komunikācijas dēļ. To ietekmējot arī daudzi fona faktori, piemēram, sociālekonomiskā situācija valstī.”

   KF ir daudz sliktāka valsts par LR. Maskava ar savu drausmīgo „perestroiku” izpostīja dzīvi simtiem miljonu cilvēku. Tas ir nepiedodams noziegums. KF zagšanas apjoms ir grandiozāks nekā LR. Turklāt zagļi sazagto naudu izved uz ārzemēm. Tomēr KF ir politiskā, ārpolitiskā, militārā suverenitāte. LR nav nekāda veida suverenitātes.

   KF tāpat kā LR nav ideoloģiskās suverenitātes. Taču Krievijā atšķirībā no Latvijas ir ļoti pamatīga gudru, talantīgu un enerģisku personību opozīcija neoliberālismam un postmodernismam. Latviešu „miljonam” patiešām var būt kaitīgi opozīcijas materiāli par neoliberālisma un postmodernisma katastrofālo apdraudējumu. Šos materiālus valdošā kliķe acīmredzot uzskata par dezinformāciju. Nedod Dievs, tā novirzīs latviešu tautu no pareizā ceļa uz Stikla kalnu un Lielajai Bandai traucēs saglabāt nacionāli reakcionāro režīmu.

   Bezprāta smaku no Bruņinieku nama dirnētāju aktivitātēm izdala ne tikai patoloģiskā mānija visā vainot Krieviju. Bezprāta smakai ir vēl citi bezprātīgi iegansti.

   Vēlēšanās ierobežot dezinformāciju patiesībā ir absurds. Pie mums dezinformāciju nav iespējams ierobežot. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms. Par to taču nedrīkst teikt patiesību! Patiesības vietā nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni ierobežot dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, dezinformācija turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents.

   Absurds ir vēl vienā ziņā. Deputāti neapjēdz, ka nav jābaidās no latviešu „miljona” dezinformēšanas. Latviešu „miljona” smadzenes jau ir piecūkotas ar neoliberālisma un postmodernisma cūkēdienu tik lielā mērā, ka tajās nav vietas neoliberālā un postmodernistiskā cūkēdiena kontrpropagandai. Cilvēka smadzenes un tajā skaitā latviešu „miljona” smadzenes nav bezizmēra piltuve. „Simts gudrākās galvas” īstenībā nezina par tautas idejisko mežonību un perverso orientāciju. Viņi nezina, kas tiek rakstīts interneta komentāros, kas notiek „satoristu” urkšķētavās, kādas tēmas pēta „akadēmiskās” aprindas, kāda satura grāmatas izdod Rīgas izdevniecības, ko var apskatīt izstāžu zālēs. Nezina to, ka latviešu „miljonu” jau sen vairs nevar apdraudēt Krievijas kaitīgā informācija. Latviešu „miljons” ir precīzi nocentrēts neoliberālisma un postmodernisma, kā arī, saprotams, masveida zagšanas baudīšanai. Latviešu „miljonam” citu neko nevajag. Latviešu „miljona” smadzenes jau sen ir maksimāli piepildītas.

   Dumjība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina mediju ziņas, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski, administratīvi u.tml. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu.

   Taču pats bezprātīgākais ir tas, ka vispār ir dumjība centieni spēkoties ar dezinformāciju. Cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējusi dezinformācija, un tā tas neapšaubāmi būs līdz pasaules galam. Uz dezinformāciju droši attiecināms Zālamana Mācītāja (Ecclesiastes) secinājums: „Kas jau ir bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Māc.I, 9).

   Dezinformācija ir katras normālas valsts drošības un stabilitātes līdzeklis un garants. Dezinformācija ir valstiski vajadzīga darbība. „Simts gudrākajām galvām” to ir grūti saprast, jo tām nav bijusi Latvijā saskare ar normālu valsti. Normālā valstī dezinformācija (tajā skaitā informācijas apzināta noklusēšana) mēdz būt sociālā, politiskā, ideoloģiskā, militārā, ekonomiskā, specdienestu vitāla nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tas, par ko faktiski jādomā „balto” cilvēku gudrākajām galvām, pavisam ir kaut kas cits.

   Šis „cits” attiecas uz cilvēkiem; respektīvi, uz nelabajām izmaiņām „baltajos” cilvēkos. Tagadnes kroplības ap dezinformāciju ir sekas ļoti dziļiem destruktīviem procesiem cilvēkos, ārdot cilvēkos cilvēciskumu, tikumiskumu, atbildības sajūtu utt. Bet par to mazliet vēlāk. Vispirms iederas atgādināt par dezinformācijas lomu kultūrā.

   Kultūrā dezinformācija visdziļāk vienmēr ir pastāvējusi ideoloģiskajā darbībā (tās formātā žurnālistikā) un speciālo dienestu darbībā. Pēc tam seko militārā darbība.

   Katrā ziņā ir jāsaprot, ka tam, ko dēvē par dezinformāciju, ir divi novirzieni. Katram no tiem ir sava specifika un savas funkcijas, bet svarīgākais – sava morālā aura.

   Pirmais novirziens ir dezinformācija, kura balstās uz apzinātu melošanu materiāli vai garīgi savtīgā nolūkā. Tādas dezinformācijas nolūks ir izteikti amorāls un krimināli sodāms.

   Otrais novirziens ir dezinformācija kā idejiskās manipulācijas sastāvdaļa. Tāda dezinformācija ir paņēmiens, vēloties izmainīt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas trajektoriju. Tādā gadījumā ar šo paņēmienu sabiedrībā vēlas nostiprināt zināmas vērtības, uzskatus un zināmu viedokli par dzīves notikumiem un tendencēm.

   Otrais novirziens konstruktīvi funkcionē žurnālistikā, kas parasti ir noteiktas ideoloģijas propagandētāja. Šī novirziena morālā vērtība ir atkarīga no dezinformācijas mērķa un mentālajām perspektīvām. Ja mērķis ir humāns, cilvēciski vajadzīgs, sociāli un nacionāli progresīvi tendēts, tad pret dezinformāciju nevar būt iebildumu. Cita lieta, ja mērķis ir reakcionārs, degradējošs un deģenerējošs, apliecina valdošās elites savtīgās intereses.

   Tik tikko minētajam paraugu netrūkst. Speciālajā literatūrā var izlasīt par daudziem vairāk vai mazāk efektīviem, intriģējošiem, asprātīgiem dezinformācijas vēsturiskajiem paraugiem.

   Žurnālistikas vēsture vispār nav iedomājama bez dezinformācijas atraktīviem sižetiem. Vēsturiski viens no pirmajiem sižetiem vēsta par Ņujorkas avīzes „Sun” sešu aprakstu sēriju. Tajā plaši stāstīja par Mēness civilizāciju. Aprakstu sēriju sāka publicēt 1835.gada 25.augustā.

   Cits piemērs. Denverā vietējais laikraksts 1899.gada 25.jūnijā publicēja ziņu par Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu, tā vietā ceļot automaģistrāli. Ziņu pārpublicēja daudzi Eiropas preses izdevumi. Amerikāņu žurnālisti pamatīgi izjokoja savus un eiropiešu lasītājus.

   Valstu speciālajos dienestos ir īpašas struktūras dezinformācijas gatavošanai un izplatīšanai. Neticu, ka tādas struktūras nav DP. Eksistē speciāla terminoloģija. Tajā ir sastopami tādi termini kā „operatīvā spēle”, „aktīvie pasākumi”. Par speciālo dienestu dezinformācijas virtuvi un tās panākumiem sabiedrība uzzina tikai tad, kad ir pienācis laiks publiskot attiecīgo mantojumu. Tā tas pašlaik notiek sakarā ar PSRS čekistu panākumiem dezinformēšanā. Domājams, Latvijā tagad arī elpo bijušie čekisti un viņu avoti, kuri var atcerēties savu līdzdalību Rietumu kolēģu dezinformēšanā, sabiedriskās domas ietekmēšanā Āfrikā, Āzijā, Rietumeiropā, Amerikā, bet īpaši latviešu emigrantu aprindās.

   Dezinformācijas vēsture militārajā sfērā sākas ar persiešu caru Kserksu I. Viņš 480.gadā pirms mūsu ēras izplatīja informāciju par sava karaspēka milzīgo apjomu. Karaspēkā esot tik daudz vīru, ka viņu izšautās bultas izraisīs Saules aptumsumu.

   Tas skan nepierasti, taču ir iespējama dezinformācija kā cilvēku radošā talanta produkts un dezinformācija kā cilvēku morālā pagrimuma produkts. Visjaunākajā laikā tiekamies ar dezinformāciju kā cilvēku pagrimuma produktu. Mūsdienu informatīvā terorisma noteicošais faktors ir cilvēku morālais pagrimums, ko jāfiksē ar tādiem šaušalīgiem jēdzieniem kā degradācija un deģenerācija. Tas nav normāli, ka sabiedrība tagad informāciju iegūst pārsvarā no „Facebook” un „Twitter”. Tas neliecina par cilvēku stabilu garīgo veselību.

   Ekliziasts secina dzīves parādību mūžīgu atkārtošanos. Atkārtošanos pavada izmaiņas cilvēkos. Teiksim, žurnālistikā „preses pīles” pirmo reizi izdomāja 1815.gadā. Kādreiz žurnālisti apzinājās lasītāju maldināšanas amoralitāti. Kādreiz žurnālisti presē publicētās nepārbaudītās ziņas iezīmēja ar burtiem „N.T.” – not testified. Tagad „feikus” neiezīmē ar burtiem „N.T”. Ne tas morālais līmenis!

   Agrāk eksistēja sociālā atbildība. Tagad sociālā atbildība eksistē tikai uz papīra. Latvijā sociālajai atbildībai veltītās pirmās grāmatas autors Pētersons no „trulības” sociālo atbildību vispār pasludināja par jaunu naudas pelnīšanas veidu. Sociālā atbildība kā bizness! Atbildība tautas, nācijas, cilvēces priekšā kā peļņas līdzeklis! Vai tāda nostādne ir iespējama garīgi veselā personā?

   Kā jau minēju, tagad „baltās” rases gudrākajām galvām ir jākaro nevis ar dezinformāciju, bet gan ar degradāciju un deģenerāciju, kas ir informatīvā terorisma kardinālākais cēlonis. Šaubos, vai Bruņinieku namā to kāds ir spējīgs saprast. Nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums var balstīties tikai uz indivīdiem, kuru prāta, gara un dvēseles kvalitāte ir milzīga problēma.

Smalkā inteliģence

   

   

   Inteliģence ir tautas tādu cilvēku kopums, kuriem ir augsti attīstītas garīgās un intelektuālās spējas, kritiskā domāšana, vispusīgas zināšanas, teicama uzvedības kultūra. Viņiem ir laba izglītība. Norma – augstākā izglītība. 20.gadsimtā, sociuma kaislīgās politizācijas laikmetā, inteliģences kritēriju grozā iekļāva spējas analizēt sabiedriskos un valstiskos procesus. Tāpat tradīcija kļuva uz inteliģenci lūkoties kā uz tautas morālā un intelektuālā līmeņa rādītāju.

   Tas ir pamatoti. Inteliģence ir atkarīga no tautas ģenētiskā potenciāla. Protams, uz inteliģenci determinējoši atsaucas ne tikai tautas ģenētiskais potenciāls, bet arī tautas kultūras potenciāls. Praktiski tas nozīmē, ka atsaucas tautas vispārējās attīstības līmenis.

   Inteliģence nevar atšķirties no tautas morālās un intelektuālās kapacitātes. Īpaši mūsdienās. Tagad inteliģences kontingents papildinās no tautas visiem slāņiem. Daudzus gadsimtus tas papildinājās tikai no tautas sociāli augstākajiem slāņiem – aristokrātijas, garīdzniecības, muižniecības, buržuāzijas. Latviešu inteliģence varēja piedzimt un pirmajā laikā papildināties no zemniecības.

   Inteliģence ir divdimensiju veidojums. No vienas puses inteliģence ir atkarīga no tautas morālā un intelektuālā līmeņa. No otras puses inteliģence uzlabo  tautas morālo un intelektuālo līmeni. Tā tas notiek tāpēc, ka inteliģence gribot negribot ir tautas kuratore.

   Visbiežāk inteliģence pati izvēlas misiju būt tautas kuratorei. Inteliģence neprasa tautai atļauju būt tautas audzinātājai, izglītotājai, vadītājai. Respektīvi, neprasa atļauju, lai veiktu kuratora klasiskos pienākumus – organizētu, vadītu un kontrolētu tautas darbu, mācības, uzvedību.

   Inteliģence brīvprātīgi kļūst tautas attīstības veicinātāja. Bet tas nozīmē, ka tādējādi ir kļuvusi arī pati savas attīstības veicinātāja. Pateicoties inteliģences vērtīgajam ieguldījumam, tauta spēj inteliģenci papildināt ar augstvērtīgākām personām. Inteliģences paaudžu maiņa kļūst kvalitatīvāka. Tauta piegādā inteliģencei arvien spožākus un spožākus jauniešus. Rezultātā inteliģence paaugstina gan tautas kvalitāti, gan pati savu kvalitāti.

   Lieta ir tā, ka Eiropā inteliģences nacionālais mesiānisms nav viendabīgi izplatīts. Pastāv dažādība. To nosaka vietējās tradīcijas inteliģences funkciju izpratnē. Tradīcijas joprojām balstās uz viduslaiku mantojumu. Viduslaikos atšķēlās garīgā darba darītāju kārta, kura pēcāk tika nokristīta par inteliģenci.

   Viduslaiku inteliģenta portrets ir labi zināms. Vēsturnieki mīl zīmēt šo portretu. Viduslaiku inteliģents ir pilsētnieks, brīvdomātājs un opozicionārs jebkurai autoritārisma izpausmei. Viduslaiku inteliģents ir naidīgs pret pūli. Tātad naidīgs pret to, ko Jaunajos laikos sāka dēvēt par tautas masām, vienkāršo tautu, parastajiem cilvēkiem. Naidīgums nav izzudis. To kopš 19.gadsimta nogales uzkurbulē sociālā darvinisma ideoloģija. Austrumeiropā pēc sociālisma sabrukuma to regulāri uzkurbulē neoliberālisma apdullinātie „globālisti”.

   Saprotams, vienmēr bija izglītoti, apdāvināti, gudri garīgā darba darītāji. Taču ne vienmēr pret viņiem izturējās kā pret īpašu sociālo kārtu. Rietumu civilizācijā tikai salīdzinoši nesen pret inteliģenci sāka izturēties kā pret sociālo kārtu vai specifisku vidusšķiru, kura kalpo pamatšķirām. Piemēram, Padomju Savienībā inteliģence kalpoja proletariātam un darba zemniecībai. Pret inteliģenci kā sociālo kārtu masveidā sāka izturēties 19. gadsimtā Vācijā, Polijā, Krievijā.

   Krievijā inteliģence ieguva mistisku auru. Krievi inteliģenci sāka uzskatīt par tautas morāli ētisko fenomenu. Inteliģence esot tautas garīgi tikumiskais pamats, augstāko ideālu autore un realizētāja.

   Krievu inteliģences fetišizēšana ir sekmējusi aplamu priekšstatu. Proti, inteliģence esot vienīgi krievu kultūras specifisks elements ar progresīvu ietekmi tautā.

   Tas nav pareizi. Inteliģencei visur ir vairāk vai mazāk progresīva loma tautā, aprūpējot, piemēram, tautas pastāvēšanai tādas vitāli nepieciešamas sfēras kā izglītība, veselības aizsardzība. Par inteliģences prettautisko lomu nākas runāt tikai tad, ja inteliģence (visbiežāk tās atsevišķa grupa) kalpo reakcionāriem spēkiem, diktatoriskiem režīmiem. Ļeņins par mēslu nosauca krievu inteliģences grupu, kura cītīgi kalpoja cara valdībai.

   Jaunā latviešu tauta vienmēr ir dzīvojusi inteliģences apgādībā. Vācbaltu, zviedru, krievu inteliģence un pašu latviešu inteliģence pilnā mērā atzina un lepojās ar misiju būt vietējās zemnieku tautas kuratorei. Vācbalti izstrādāja latviešu rakstu valodu, latviešiem iemācīja kora dziedāšanu. Vidzemē zviedri rūpējās par mācību iestādēm zemnieku bērniem. Krievi savās universitātēs un akadēmijās skoloja latviešu māksliniekus, juristus, armijas virsniekus, publicēja latviešu tautasdziesmas. Purvītim, Rozentālam, Valteram vienmēr bija skaidrs, ka pēc akadēmijas viņi dosies uz Latviju, lai latviešu lauku centros propagandētu mākslu un organizētu tautas māksliniecisko izglītošanu.

   Latviešu inteliģences vēsture tagad ir jādala divās daļās. Ja līdz „perestroikai” latviešu inteliģencei bija progresīva loma tautas attīstībā, tad no „perestroikas” latviešu inteliģencei ir izteikti regresīva loma tautas attīstībā. Turklāt inteliģences sasmērētajam regresam gals nav redzams. Regress progresē un iegūst arvien riebīgāku vērienu.

   Lieki ir norādīt, ka pēcpadomju gados valdošā kliķe un tās fani nerindojas no fiziskā darba veicējiem – šoferiem, celtniekiem, sētniekiem, atslēdzniekiem, kurpniekiem, drēbniekiem, krāvējiem, naktssargiem, traktoristiem, slaucējām, apkopējām. Valdošā kliķe un tās fani rindojas no inteliģences eksemplāriem ar augstskolas diplomu, profesora un akadēmiķa titulu. Latviešu tautu postā dzen latviešu inteliģence, bet nevis pūlis, tautas masas, vienkāršā tauta, parastie cilvēki. Latviešu tautu postā dzen nacionāli bezatbildīgi tipi, kuri sevi mīl godāt par „smalkiem rīdziniekiem”, „smalkām aprindām”, „salonu lauvām”, „gudrākajām galvām”.

   Divās daļās ir jādala arī pati inteliģence. Ne visi pieder t.s. varas inteliģencei – krimināli oligarhiskā valstiskuma stutētājiem.

   Valdošās kliķes, respektīvi, varas inteliģences, jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR.

   Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla.

   Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts noorganizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, bija bezmaksas izglītība, medicīna), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe, respektīvi, varas inteliģence, ir latviešu tautas bende.

   Inteliģences nevērtīgākā daļa ir izcīnījusi savdabīgu uzvaru. Nākas uzmanīgi padomāt, kas patiesībā visdziļākajā būtībā ir tādi inteliģences populāri saukļi kā „viedokļu plurālisms”, „demokratizācija”, „politkorektums”, „postmodernisms”? Šie saukļi patiesībā ir diletantu un profānu uzvaras apliecinājums.

   Kas ir diletanti un profāni? Kāda ir šo kadru sociālā un bioloģiskā bāze? Sociālā un bioloģiskā bāze ir masu cilvēks, vienkāršais cilvēks, parastais cilvēks. Citiem vārdiem sakot, sociālā un biloģiskā bāze ir „baltās” rases demogrāfiskais sprādziens 19.gadsimtā, kad jau 20. gadsimta sākumā nācās konstatēt jaunus apstākļus Eiropā un šos apstākļus nosauca par masu sabiedrību, masu kultūru, masu komunikāciju, masu cilvēku.

   20.gadsimtā sākās strauja visu dzīves segmentu un procesu masovizācija, kas praktiski izpaudās primitivizācijas un degradācijas veidā. 20.gadsimtā Rietumu civilizācija pārvērtās masu civilizācijā. Viss tika pieskaņots masu vajadzībām, masu izpratnes līmenim, masu gaumei, masu morālei, masu estētikai, masu komunikācijas līdzekļiem. 20.gadsimtā novērojama masu cilvēku emancipācijas griba, spēks, ambīcijas, vēloties dzīvē ieņemt vadošo lomu.

   Masu cilvēki, protams, ir sociuma vairākums - majoritāte. Bet visinteresantākais ir tas, ka šajā majoritātē tagad ietilpst arī inteliģence – cilvēki ar relatīvi augstu formālo izglītību un garīgā darba veicēja statusu. Tagad majoritāte nebūt nav tikai fiziskā darba darītāji.

   Pie tam jāņem vērā, ka diletants un profāns principā var būt tikai garīgā darba veicējs. Tikai garīgā darba veidos ir iespējams diletantisms un profānums; respektīvi, iespējams veikt darbu bez pilnvērtīgām zināšanām, izpratnes, sagatavotības. Tikai garīgajā darbībā var būt profanācija – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana. Šoferis, apkopējs, celtnieks nevar būt profāns, jo pretējā gadījumā tūlīt iebrauks grāvī, nevis apkops, bet piedraņķos, šķībi uzmūrētā siena sabruks.

   „Baltās” rases demogrāfiskais sprādziens sekmēja masovizāciju un tajā skaitā inteliģences masovizāciju. Masovizētā inteliģence centās panākt savam zemajam intelektuālajam un profesionālajam līmenim atbilstošu dzīves kārtību, un tā to ir panākusi „viedokļu plurālisma”, dažāda veida „demokratizācijas”, „politkorektuma”, „postmodernisma” izskatā.

   Piemēram, „viedokļu plurālisms” dod patīkamu iespēju izteikties masovizētās inteliģences diletantiem un profāniem. „Demokratizācija” aizstāv diletantu un profānu tiesības ieņemt amatus. „Politkorektums” neļauj diletantus un profānus skaidri un gaiši nosaukt par muļķiem  un idiotiem. Tas būtu nepolitkorekti. „Postmodernisms” paver iespēju ar „mākslu” nodarboties diletantiem un profāniem, kā arī masovizētajai inteliģencei ļauj neko nezināt par kultūras mantojumu, kas reāli ir tumsonības legalizācija.

   Vārdu sakot, inteliģences nevērtīgāko daļu tagad aizsargā vesela rinda sociālo un ideoloģisko tabu. Latviešu varas inteliģenci arī sargā aizliegumu sistēma. Turklāt pie mums aizliegumu sistēmā ietilpst ne tikai skaisti formulēti koncepti, bet arī noziegumu brīvību garantējoša likumdošana. Smieklīgā epopeja ar LB godīgā priekšnieka atlaišanu no darba lieliski liecina, ko ir savam morālajam un psiholoģiskajam komfortam sagātājusi mūsu smalkā varas inteliģence. 

  

Politiskās āmurgalvības un instinkti

  

   Politikā tāpat kā jebkurā citā cilvēku senā un mūždien aktuālā nodarbošanās veidā gadu tūkstošos ir nostiprinājušās noteiktas profesionālās domāšanas shēmas un praktiskās rīcības tehnoloģijas, normas un tradīcijas. Politika ir prāta un gribas sfēra, bet nevis cilvēka organismā iedzimta reakcija. Respektīvi, politika nav instinktu sfēra – neapzinātu tieksmju un nojautu sfēra. Politiķi tāpat kā, teiksim, zemnieki, zvejnieki, lopkopji labi zina, par ko ir jādomā un par ko nav vērts domāt, ko drīkst darīt un ko nedrīkst darīt, kas ir jādara un kas nav jādara, lai prāta iecerētajam reālajam darbam būtu pozitīvi rezultāti.

   Latvijas politikā tiekamies ar darbībām, kurām nevar būt pozitīvu rezultātu. Tāpat tiekamies ar maniakālu velmi par katru cenu būt politiķim un sēdēt parlamentā. Tā vien liekas, ka šo maniakālo velmi diktē kaut kāds attiecīgo indivīdu organismā ieprogrammēts mežonīgs instinkts.

   Visbiežāk tiekamies ar politikas dziļu neizpratni – politiķu politisko āmurgalvību. Pie tam tā ir izteikti atbaidoša (odioza) āmurgalvība  un aizvadītajā laikā strauji progresējoša āmurgalvība. Politiķi ne tikai paši ir āmurgalvas, bet par āmurgalvām uzskata visus pārējos. Āmurgalvju āmurgalvības pretīgi izceļas ar skaļumu, uzbāzīgumu, nekaunību, pretenciozitāti, pašpārliecinātību, paštaisnīgumu. Āmurgalvībai ir šizofrēnijas pazīmes: politiķi paši slikti valda, paši sastrādā nelietības un paši kritizē slikto valdīšanu un sastrādātās nelietības.

   Politiskajai āmurgalvībai ir divi atzari.

   Viens atzars ir stihiskā āmurgalvība. Tā ir āmurgalvība bez plāna un loģikas. Stihiskā āmurgalvība ir attiecīgo indivīdu aprobežotības, muļķības, stulbuma, idiotijas, nezināšanu, neprofesionālisma rezultāts. Stihiskā āmurgalvība rodas nepilnvērtīgās smadzenēs. Nepilnvērtīgās smadzenes nav spējīgas radīt racionālus, konstruktīvus, profesionāli adekvātus risinājumus. Stihiskās āmurgalvības pārstāvji ir spējīgi producēt vienīgi āmurgalvības jeb, nesaudzīgāk sakot, muļķības un idiotiju. No viņiem cits nekas nav sagaidāms. No viņiem naivi ir cerēt sagaidīt kaut ko jēdzīgu un noderīgu.

   Otrais atzars ir organizētā āmurgalvība. Tā ir speciāli konstruēta āmurgalvība. Organizētās āmurgalvības autoru smadzenes ir rafinēti viltīgas smadzenes. Rafinēti viltīgo smadzeņu saimnieki apzināti organizē āmurgalvības, lieliski jūtot to praktisko noderību. Viņu darbības adresāts ciena āmurgalvības. Par to organizētās āmurgalvības autori ir dzelžaini pārliecināti. Organizētā āmurgalvība nekaunīgi izmanto sabiedrības politiskās attīstības zemo līmeni. Tā nevis palīdz ļaudīm, bet gan dzen ļaudis vēl melnākā tumsā.

   Piemēram, partijas nosaukums „No sirds Latvijai” noteikti ir stihiskās āmurgalvības greznība. Tādu sentimentāli šķebīgu un profesionāli bezjēdzīgu politiskās organizācijas nosaukumu varēja izdomāt un kolektīvi akceptēt tikai āmurgalvas ar muļķa smadzenēm. Savukārt tikpat šķebīgi sentimentālais un profesionāli bezjēdzīgais partijas nosaukums „Gods kalpot Rīgai” noteikti ir organizētās āmurgalvības greznība. Tāds nosaukums radās un tika kolektīvi akceptēts rafinēti nelietīgās smadzenēs, teicami apzinoties Rīgas elektorāta mentalitātes specifiku. Ameriks ar objektīvi izvēlētu iesauku „20%” nav tas pats cilvēciskais tips, kāds ir Ingūnas Sudrabas cilvēciskais tips.

   Sudrabas kundzes āmurgalvība nav limitēta āmurgalvība. Viņa 10 gadus varēja netraucēti ķert zagļus. Valsts kontroliera pilnvaras ir neierobežotas. Valsts kontrolieris nevienam nepakļaujas. Tas viss, ko Sudraba izspēlēja un turpina izspēlēt pēc aiziešanas no valsts kontroliera darba, ir patentēta muļķa izdarības. Citu izskaidrojumu grūti izvēlēties. Tikai patentēts muļķis pēc 10 gadiem valsts kontroliera krēslā var čīkstēt par valsts necīnīšanos ar noziedzību un tēlot svēto govi, kurai it kā neļāva enerģiski rīkoties noziedzības apkarošanā.

   Protams, protams! Tā ir taisnība! Krimināli oligarhiskajā Latvijas Republikā valdošā kliķe valsts kontroliera krēslā sēdina tikai vai nu 1) pilnīgu muļķi vai 2) rūdītu konformistu – cilvēku ar valdošās kliķes neliešiem adekvātu prātu un dvēseli. Citu variantu nevar būt. Sudraba pilnā mērā atbilst pirmajam variantam. Viņa pati to apstiprina ar savām āmurgalvībām. Ja viņa nebūtu pilnīga muļķe un būtu rūdīta konformiste, tad viņa nesāktu krāmēties ar partijas dibināšanu, „iešanu politikā”, netēlotu svēto govi.

   Neapšaubāmi, valdošā kliķe 2004.gadā ņēma vērā, ka valsts kontroliera kabinetā turpmākos gadus saimniekos muļķe. Taču valdošā kliķe acīmredzot pareizi nenovērtēja muļķes muļķīguma apjomu. Muļķes muļkīgums izrādījās lielāks nekā bija sākotnēji novērtēts un valdošajai kliķei vajadzīgs. Pēc aiziešanas no valsts kontroles muļķei neatradās vieta nevienā valdošās kliķes „kabatas partijā”. Tas izsaka ļoti daudz par valdošās kliķes attieksmi pret Sudrabu. Valdošajai kliķei Sudraba vairs nav vajadzīga. Tāpēc no 2014.gada viņa  sāka patstāvīgi rīkoties, ar svētās govs „imidžu” iegūstot līdzskrējējus un sponsorus.  

   Sudrabas jaunākā publiskā āmurgalvība tekstā „Par SAB pielaidību” atkal ir grūti pārspējamas muļķības pierādījums. Sudraba raksta: „Pielaides valsts noslēpumam neiedošana ir pierādījums tam, ka es esmu neērts cilvēks esošajai sistēmai. Šī vara cīnās pret katru, arī pret mani, kas "nedzied viņu dziesmu", kamēr valsts izzagšana turpinās (OIK, Liepājas Metalurgs, Citadele, ABLV...). Kas man ir skaidrs - ir dots uzdevums sistēmai, un tā to ir realizējusi - nedot man pielaidi valsts noslēpumam. Ja kā konstitucionālās iestādes (!?) - Valsts kontroles vadītājai - man vienmēr ir bijusi pielaide pat NATO līmenī, tad, kļūstot par deputāti un darbojoties opozīcijā, pēkšņi tās nav. Tas var liecināt vienīgi par to, ka manas līdzšinējās darbības, pildot deputāta pienākumus, ir bijušas traucējošas valstī pastāvošajai sistēmai. Šis fakts nemaina manu pašsajūtu un nemainīs manu politisko darbību, un es ticu, ka pēc Saeimas vēlēšanām rudenī un sistēmas pārbūves (!?) man būs visas vajadzīgās (!?) pielaides.”.

   Muļķes politiskā muļķība ir šausmīga. Dāma nesaprot elementāras lietas. Opozīja arī pieder „esošajai sistēmai” un „varai”. Valsts kontroles dēvēšana par „konstitucionālo iestādi” ir fantastiska nezināšana. Valsts kontrole ir finansiālās struktūras elements - valsts iestāžu audita iestāde. Tātad valsts kontroliere 10 gadus bija sieviete, kurai nebija jēgas par sava darba pamatfunkciju. Tikai muļķis nekaunas nekļūdīgi paredzēt viņa ievēlēšanu parlamentā. Tikai muļķis var atzīt „sistēmas pārbūves” nepieciešamību, bet nevis krimināli oligarhiskās iekārtas likvidēšanas nepieciešamību.

   Svētās govis nav pārtraukuši nekaunīgi tēlot Strīķe, Bordāns, Jurašs. Arī viņiem bija iespēja daudzus gadus ķert zagļus. Sakarā ar LB vadības kukuļņemšanas (tātad KNAB darba lauciņa) noziegumiem viņi kaunīgi nestāvēja klusu, bet izmantoja gadījumu tautai atgādināt par sevi: „Latvijas bankas vadībā ir cilvēks, kuru KNAB tur aizdomās par iesaistīšanos koruptīvās darbībās, savukārt FKTK vada cilvēks, kurš iepriekš pārstāvējis smagos noziegumos apsūdzēto oligarhu Aivaru Lembergu uzņēmumu "Latvijas kuģniecība" un "Ventbunkers" padomēs kā arī vadīja Latvijas Bankas Juridisko pārvaldi tiešā LB vadītāja pakļautībā! FKTK vadītājs pats atklāti ir norādījis, ka viņu FKTK priekšsēdētāja amatam esot uzrunājis LB prezidents, ar kuru viņš cieši sadarbojoties desmitiem gadu," uzsver JKP valdes priekšsēdētājs Jānis Bordāns”.

   Marta sākumā „Delfos” riebīgi cinisku āmurgalvību izšļāca Latvijas Zaļās partijas (LZP)  valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars. Viņa ciniskie izteikumi ir visaugstākā (proti, nacionāli visnoziedzīgākā) līmeņa āmurgalvība. Ja Sudrabas un bordāniešu rīcība (zagļu neķeršana) attiecas uz valsts atsevišķu institūciju noziedzīgo bezdarbību, tad Tavara pārstāvētās politiskās organizācijas rīcība attiecas uz reti kroplas  politiskās iekārtas izveidošanu Latvijā. Ja Sudraba un bordānieši ir atbildīgi par valsts atsevišķu segmentu nevērtību, tad Tavars un viņa partija ir atbildīga par nevērtīgo valsts sistēmu. Tavara un viņa partijas atbildība ir visaugstākā līmeņa atbildība LR traģēdijā. Par to pienākas visaugstākais soda mērs.

   LZP jau no 90.gadu sākuma ir „varas partija”. Viss briesmīgais, kas ir noticis ar Latviju aizvadītajos gadu desmitos, ir arī LZP nopelns, dažādās koalīcijās brāļojoties ar citām „varas partijām” un tajā skaitā latviešu vienu no visnoziedzīgākajām partijām Latvijas Zemnieku savienību (LZS). LZP ir atbildīga par LR krimināli oligarhisko valstiskumu, „prihvatizāciju”, masveida zagšanu, masveida korupciju, tautas vērtīgākās daļas masveida izstumšanu no Latvijas, nabadzību, bezdarbu, zinātnes likvidēšanu, izglītības un medicīnas izkropļošanu, latviešu dzīves novešanu līdz visaptverošai nacionālajai traģēdijai.

   Tavars āmurgalvīgi (pilnīgi neizprotot savas domas idiotisko pretrunīgumu) raksta: „Jo labāk klājas (!?) Latvijas ekonomikai (!?), jo skaudrāk (!?) iezīmējas problēma (!?), kas prasa politisku risinājumu. Politiķi priecīgi uzsver, ka kopprodukta augšanas tempi Latvijā ir vieni no labākajiem Eiropā, bezdarbs samazinās, budžets tiek pildīts, vidējā alga ir lielāka nekā jebkad agrāk. Arī minimālā alga pieaug un ir lielāka nekā jebkad. Taču šie labumi, pieaugumi un uzlabojumi neskar visus Latvijas iedzīvotājus. Diemžēl mēs skaidri redzam iezīmējamies situāciju, kurā tiem, kuriem jau ir labi, kļūst vēl labāk, bet tie, kuri dzīvo uz nabadzības sliekšņa vai pat zem tā, turpat arī paliek, un viņu dzīvē nekāds uzlabojums nav redzams, šie Latvijas iedzīvotāji nekādu valsts augšupeju nesajūt. Tieši "labajos gados" mēs skaidri redzam iezīmējamies divu ātrumu Latviju (!?). Viena daļa attīstās lieliski (!?), otra paliek tikpat nabadzīga (!?) kā bijusi, kas relatīvi nozīmē grimšanu aizvien dziļākā nabadzībā”.

   „Divu ātrumu Latviju” radīja valdošā kliķe ar savu krimināli oligarhisko valstiskumu. Tavars par to klusē. Domāju, klusē tāpēc, ka ir politiski dziļi aprobežots. Nav spējīgs uz LR palūkoties no Gaiziņkalna virsotnes vai kāda virtuāli augstāka punkta. Ja to spētu, tad varbūt klusētu, nelīstu ar cinisko un idiotiski pretrunīgo tekstu „Delfos”. Ja kungs nebūtu politiski dziļi aprobežots, tad saprastu galveno; proti, saprastu savas partijas kardinālo lomu „divu ātrumu Latvijas” noziedzīgajā izveidošanā. LZP ir tikpat atbildīga kā citas „varas partijas” nacionālās traģēdijas izraisīšanā. Bet Tavars to acīmredzot neapjēdz. Viņš, pirmkārt, neapjēdz LR politiskās iekārtas kroplumu kā galveno cēloni „divu ātrumu Latvijai”. Otrkārt, viņš neapjēdz savas partijas līdzdalību un atbildību kroplās politiskās iekārtas radīšanā. Ja to apjēgtu, tad varbūt nesarunātu āmurgalvības.

   No titulnācijas politiķiem āmurgalvībā nevēlas atpalikt cittautiešu politiķi. Nesen vienā medijā bija lasāms: „Man ir stipri jāpiedomā, ko darīt nākošajās vēlēšanās - kurā sarakstā man startēt. Es līdz šim brīdim vēl neesmu izlēmusi, ko darīt," Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko ("Saskaņa") atklāja RīgaTV 24 raidījumā "TOP5". Viņa gan ir pilnīgi droša, ka startēs gaidāmajās Saeimas vēlēšanās. Pagājušajās vēlēšanās Stepaņenko, partijas "Gods Kalpot Rīgai" biedre, Saeimā tika ievēlēta no apvienības "Saskaņa" saraksta. Atbildot uz jautājumu par to, vai šaubas par nākotni radušās tāpēc, ka viņa nejūtas labi tagadējā apvienībā, Stepaņenko norādīja, ka viņa jūtas labi kā individuāls deputāts. "Es jūtos ļoti labi kā deputāts, kurš pats ar savu galvu lemj, dara un balso. Un pēc tam par savu balsojumu arī atskaitās," sacīja Stepaņenko. Par to, vai viņai jau ir piedāvājumi no citām partijām vai apvienībām, Stepaņenko bija izvairīga un konkrētus piemērus nesauca: "Es varu teikt, ka šobrīd viens otram vienmēr visu piedāvā, bet man ir jādomā”."

   Jaunā kundze muļķībā pārspēj Sudrabu, bordāniešus, „zaļo” kungu. Taču tā ir muļķība, par kuru negribas dusmoties, bet gribas smieties. Dzīvē mēdz būt smieklīgas muļķības. Jūlijas kundzes politiskā izpratne ir smieklīga muļķība. Patiesībā viņai nekādas politiskās izpratnes nav. Eksistē tikai instinkts sēdēt parlamentā. Nav nekādas politiski idejiskās orientācijas, nav partejiskās piederības un partejiskās disciplīnas apziņa. Nav nekā no tā, kas tradicionāli raksturo politiķi kā noteiktas politiski konceptuālās un ideoloģiskas bāzes pārstāvi. Tiekamies vienīgi ar mežonīgu instinktu.

Sākums un gals jeb soda neizbēgamība

   Cilvēkiem no senseniem laikiem vienmēr ir bijis pazīstams un saprotams soda neizbēgamības princips. Turklāt soda neizbēgamības princips vienmēr ir eksistējis kopā ar taisnīguma principu, kas galu galā uzvar. Taisnīgums ir iespējams tikai tad, ja netaisnības gals ir sods. Prasība par netaisnību (negodīgu rīcību) saņemt sodu ir ne tikai dogma (par nemainīgu patiesību atzīta norma), bet arī fatāla norma – nenovēršama un iepriekš nolemta norma. Šī norma ir fiksēta Bībelē un laicīgajā jurisdikcijā.

   Ļoti būtiski ir tas, ka cilvēku morāli psiholoģiskajā apziņā vienmēr ir eksistējusi vēlēšanās jebkura dzīves elementa pamatus veidot saskaņā ar taisnīguma principu, lai sākums visam būtu tīrs, godīgs, nevainīgs, uzticams, nekompromitēts, autoritatīvs. Cilvēki vienmēr zināja, ka pretējā gadījumā nekas labs nav gaidāms. Ja sākums būs slikts, tad slikts būs arī viss pārējais. Pie tam tas attiecas gan uz atsevišķu indivīdu rīcību, gan uz sociālo kolektīvu rīcību.

   Tas bija vienmēr saprotams, ka "perestroikas" mahinācijās nelietīgi būvētā krimināli oligarhiskā LR reiz nonāks līdz objektīvam atmaskojumam un morālajam, kā arī fiziskajam, sabrukumam (LB vadības noziegumi ir šī sabrukuma sastāvdaļa). Noziedzīgi iecementētie pamati agrāk vai vēlāk iedzīs postā uz tiem būvēto sociāli politisko konstrukciju. Latvijā tas faktiski ir noticis samērā ātri, jo to veicināja jaunā un vēl ne visai ētiski vingrā etnosa plebejisko parvēniju alkātība, patoloģiskā nekaunība un hipertrofētā nesodamības un visatļautības apziņa. Savam galam strauji tuvojas arī bijušās PSRS tautu bende Krievijas Federācija – unikāli nelietīgās „perestroikas” mahinācijas autore un paraugmodelis.

   Tāpat bija vienmēr saprotams, ka latviešu nelietībām relatīvi efektīvu punktu pieliks ārējie spēki pēc tam, kad latviešu alkātīgo parvēniju izdarības sāks apdraudēt citu zemju cilvēkus. Tā arī ir noticis. LR krimināli oligarhisko iekārtu drosmīgi un atklāti atmasko citu zemju iedzīvotāji dažādos kontinentos, no kuriem latviešu valsts amatpersonas izspieda kukuļus, lika atmazgāt caur bankām naudu utt.

   Tāpat vienmēr bija precīzi prognozējama latviešu vērtīgi nevērtīgā „miljona” reakcija. Tā „miljona” reakcija, kas ir pēcpadomju gadu masveida zagšanas tiešais līdzdalībnieks. Runa ir par varas inteliģences reakciju. Varas inteliģences zagļi noteikti paškritiski neatzīs valstisko nevērtību un noteikti visā vainos krievus. Visaprobežotākie vainos ebrejus. Latviešu deģenerātu ģenerālisimuss Grantiņš momentā tā rīkojās savā interneta mēslu bedrē.

   Latvijas krimināli oligarhiskās "valsts" noziegumu brīvības amizants elements ir iespēja noziegumos apsūdzētam indivīdam ietekmēt sabiedrisko domu ar tās ietekmēšanas tādu efektīvu formu kā preses konference. Tā ir lieliska iespēja - specifiska noziegumu brīvības sastāvdaļa. Latviešu tautas un tās valstiskuma vērtība manāmi kāpj no tāda noziegumu brīvības elementa. Lieliski ir vērot, kā attiecīgais indivīds no policijas izolatora tūlīt enerģiski uzrāpjas pasaules mediju tribīnē un noliedz savu vainu, to uzveļ citiem utt.

   Saprotama ir arī valdošās kliķes (Lielās Bandas) reakcija, supernekaunīgi tēlojot nezinīšus, tēlojot korupcijas nīdējus, pieprasot nekavējoties ieviest kārtību bankās utt. Tautas izraudzītie valdošie atkritumi izmanto katastrofu, domājot par 6.oktobri.

   Dzīve 30 gadus noziegumu brīvības siltumnīcā nevar palikt bez sekām, kuras pārklāj viens visaptverošs un iedarbīgs komplekss vārdā „atrofija” - atrofija pret gudrību, tikumību, morāli, taisnīgumu, tiesiskumu, valstiskumu, patriotismu, suverenitāti, brīvību u.tml.

   Noziegumu brīvībā pavadītie trīs gadu desmiti nevarēja neizraisīt valdošās kliķes, proti, latviešu varas inteliģences, totālu atrofēšanos visdažādākajā saturā un formā. Turklāt vēl jāņem vērā latviešu klasika nīst un atgrūst relatīvi normālus cilvēkus. Naivi būtu cerēt, ka šī klasika varēja paiet secen valdošajai kliķei. Tā visus gadu desmitus amatos virzīja tikai pelēkus tipus, kuru stulbums, aprobežotība savijumā ar nekaunību un nelietību atspoguļojas viņu sejās. TV šodien to nespēj aizmālēt ar pūderi. Turklāt TV kā valdošās kliķes apdziedātāja pati ir pelēcības bedre, kuras kadri ir viens par otru dumjāki un neinteliģentāki. Arī "Delfi", latviešu mediju vislielākā smirdētava, nevar fotomateriālos retušēt varas kliķes atbaidošās sejas.

   Nākas saprast galveno. Runa nav tikai par korupciju. Runa ir par LR nevērtību un tās galu – valstisko sabrukumu. Tas ir pelnīts gals, jo sākums bija reti netaisnīgs, necienīgs, neperspektīvs, destruktīvs, amorāls, nacionāli noziedzīgs un nacionāli nodevīgs.

Konceptuālās varas un ideoloģijas ABC jeb utopija par parlamentāro apvērsumu

  

   Šī ir eseja-utopija. Tekstā ir apvienots esejas žanrs ar utopijas žanru. Esejas saturs ir utopisks – neīstenojams sapnis, fantāzija. Tā kā esejā runa ir par Saeimas vēlēšanām kā parlamentāro apvērsumu, tad esejas saturs ir arī fantastisks nākotnes tēls. Nākotnē nekāds parlamentārais apvērsums nav gaidāms. 6.oktobris nekādā ziņā nekļūs parlamentārā apvērsuma svētku diena. Tas ir praktiski neīstenojams un praktiski nesasniedzams mērķis.

   Atkārtoju: 6.oktobrī Latvijā nebūs parlamentārā apvērsuma. Tāds scenārijs ir izslēgts. Pirms parlamentārā apvērsuma ir jāveic noteikts sagatavošanās darbs, radot objektīvus priekšnoteikumus. Pie mums parlamentārajam apvērsumam neeksistē  objektīvi priekšnoteikumi. Eksistē vienīgi apburoši cēloņi – valstiskuma kroplība un valstiskā katastrofa.

   LR valstiskuma centrā ir krimināli oligarhiskā iekārta ar likumdošanā iestrādātu noziegumu brīvību. Tā ir valstiskuma kolosāla kroplība. Tāda kolosāla kroplība varēja noslēgties un reāli ir noslēgusies tikai vienā priecīgā variantā – valstiskā katastrofā.

   Kam ir jābūt, lai pārvarētu valstisko katastrofu? Kādi objektīvi priekšnoteikumi ir vajadzīgi?

   Atbilde ir lakoniska. Objektīvi priekšnoteikumi ir divi: konceptuālā vara un ideoloģija. Katram priekšnoteikumam ir sava „ābece” (ABC). Nezinot ABC, neko nevar izdarīt.

   LR nav savas konceptuālās varas. Konceptuālā vara ir tikai tad, ja attiecīgā valsts pati nosaka visus konceptuālos uzskatus politikā, ekonomikā, finansēs, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā. LR konceptuālos uzskatus nav formulējuši latvieši. Visi koncepti ir no ārpuses – ASV, ES, EK, SVF, PB, PSRS „perestroikas” laupītājiem Maskavā. Tāpēc ir nepieciešami savi konceptuālie uzskati par Latvijas Republiku, bet politiskajai varai ir jānonāk pilnīgi jauna politiskā spēka rokās. Turklāt tāda politiskā spēka rokās, kuram nav nekādas saistības ar pēcpadomju laikā valdošo Lielo Bandu – nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem. Jaunajam politiskajam spēkam ir jābalstās uz oriģināliem  konceptuāliem uzskatiem.

   Un te, lūk, sākas utopija. Tāds spēks pašlaik nav un nebūs arī turpmāk. Lai izveidotu nepieciešamo spēku, vispirms ir jāstrādā ar galvu. Latviešu inteliģencei vispirms paškritiski jāizvērtē esošais stāvoklis un jādefinē LR konceptuālie uzskati. Taču latviešu inteliģencei trūkst pašanalīzes spējas un stratēģiski analītiskās spējas. Latviešu inteliģence nav spējīga, bet nepatīkamākais - baidās un nevēlas, atklāti apjēgt valstiskās katastrofas cēloņus un izstrādāt konstruktīvus risinājumus tautas nākotnei. Latviešu inteliģence vienīgi ir spējīga izšļākt destruktīvus šļācienus par 4.atmodu, kaut kādas jābūtības dimensiju, „par-politiku”, morāli atbalstīt noziedznieku „kabatas partijas”, tautu dullināt ar demagoģiskām halucinācijām nelietīgās vienotās vienotības stilā.

   Latviešu inteliģence joprojām saudzīgi izturas pret politisko varu (reāli – valdošo kliķi). Latviešu inteliģence nesaskata politiskās varas galveno defektu - atbildības trūkumu. Pie mums politiskajai varai atbildības sajūta nav imanenta – iekšēji piemītoša. Sociālajā filosofijā tradicionāli akcentē politiskai varai iekšēji piemītošo atbildības sajūtu. Katrs politiķis intuitīvi apzinās atbildību tautas priekšā. Taču pie mums tā nav. Krimināli oligarhiskais valstiskums radikāli koriģē politiķu morālo stāju. Kroplajā valstiskumā neeksistē politiskā vara tās tradicionālajā izpratnē. Eksistē politiskās varas simulakrs. Reāli eksistē kriminālo indivīdu (oligarhu) vara. Tādai varai atbildības sajūta nevar būt imanenta, jo kriminālā vara nebalstās uz morālajiem imperatīviem, bet balstās uz kriminalitātes „imperatīviem”.

   Latviešu inteliģences vairākums faktiski nepiedodami iecietīgi izturas pret kriminālo indivīdu varu un kriminalitātes „imperatīviem”. Nepiedodamā tolerance traucē likvidēt kroplo valstiskumu. Bet pats sliktākais - traucē izstrādāt oriģinālus konceptuālos uzskatus par LR, kas būtu pirmais solis ceļā uz cilvēciski cienīgu dzīvi.

   Diemžēl latviešu inteliģences nomācošais vairākums (t.s. varas inteliģence) nemaz nejūt vajadzību balstīties uz oriģināliem konceptuālajiem uzskatiem. Trakākais ir tas, ka šajā kontingentā vispār neeksistē ideja iegūt konceptuālo varu, formulējot nacionāli patstāvīgus konceptuālos uzskatus par LR un tās funkcionēšanu.

   Un tam ir loģiskas sekas. Ja neeksistē konceptuālās varas prasība, tad nevar būt vajadzības organizēt jaunu politisko spēku politiskās varas iegūšanai ne 6.oktobrī, ne citā dienā. Savādāk sakot, ja nav vēlēšanās dzīvot ar savu galvu, tad nevar būt vēlēšanās dzīvot ar tīru sirdi un tīrām rokām, padzenot Lielās Bandas nacionālos nodevējus un nacionālos laupītājus. Ja latviešu inteliģence gribētu pārņemt konceptuālo varu, tad tā gribētu un praktiski spētu arī radikāli transformēt politisko varu. Bet tas nenotiks. Utopija paliks utopija. Inteliģences pārāk lielu daļu apmierina no ārpuses uzspiestie koncepti un apmierina to paklausīgais realizētājs – politiskās varas simulakrs. Tāda nenormāla pozīcija ir visacīgākais pierādījums latviešu varas inteliģences fundamentālajai nevērtībai, tautas vadoņa vietā tautu dzenot postā.

   Latviešu inteliģence nav spējīga sagatavot arī otro objektīvo priekšnoteikumu – ideoloģiju. Bez nacionāli svētīgas ideoloģijas parlamentārais apvērsums nav iespējams.

   Ideoloģijai tāpat kā jebkurai speciāli veidotai konstrukcijai nākas ņemt vērā „ābeces” noteikumus. Ideoloģijas ABC ir jāievēro, jo ideoloģija ir adresēta tautas masām. Tā ir ideoloģijas smalka funkcija.

   Ideoloģijas ABC ietilpst vairāki „burti”. Pirmais „burts” ir prasība ideoloģijas pamatos iecementēt tautai būtiskus arhetipiskos stereotipus.

   Kas ir tautas arhetipiskie stereotipi?

   Tie ir tautas mūžseni priekšstati par savu identitāti, sūtību, metafizisko specifiku. Piemēram, ebreju tautai arhetipisks stereotips ir atziņa par ebreju tautas izredzētību cilvēces mērogā. Vācu tautā arhetipisks stereotips ir uzskats par „teitoņu garu”. Amerikāņu politiskā elite nācijai cenšas iezombēt priekšstatu par amerikāņu misiju pārvaldīt cilvēci. Tātad iezombē savdabīgu planetāro imperiālismu. Krievu tautā arhetipisks stereotips ir taisnīgums kā kategoriskais imperatīvs.

   Veidojot latviešu tautai adresētu ideoloģiju, nepieciešams ņemt vērā latviešu arhetipiskos stereotipus. To šodien ir ļoti grūti izdarīt. Ļoti lielas grūtības sagādā neskaidrais jautājums, kādi galu galā ir latviešu arhetipiskie stereotipi. Jautājuma neskaidrību nosaka latviešu sociālās, morāli tikumiskās, politiskās apziņas odiozais raksturs, par ko nācās pārliecināties no XX gs. beigām, kad vairs nevar būt runas par tādiem arhetipiskiem stereotipiem kā brīvība, suverenitāte, neatkarība, tiesiskums, taisnīgums, godīgums, garīgums.  

   Ideoloģijas ABC ietilpst prasība visiem saprotami formulēt stratēģiskos uzdevumus valstij, tautai, nācijai, atsevišķām sociālajām kārtām. ABC ietilpst arī prasība ideoloģiju veidot kā sistēmisku fenomenu, aptverot sociuma esamības visus galvenos segmentus: izglītības, zinātnes, saimnieciskās darbības, garīgās kultūras segmentu, morāli tikumisko, sociāli politisko, reliģisko segmentu.

   Latviešu inteliģenci drīkst uzskatīt par latviešu tautas eliti. Bet tā ir elite bez elitārā potenciāla. Šī elite nevar tautai palīdzēt - nevar vadīt tautu, nespēj organizēt parlamentāro apvērsumu un nespēj utopiju pārvērst realitātē. Toties spēj uzjundīt seno tēmu par elites degradāciju.

   Elites degradācija ir vēsturiski apstiprinājusies neskaitāmas reizes, izraisot pagrimumu, krīzes, katastrofas, bojāeju. Elites degradācijas dēļ ir  gājušas bojā tautas, valstis, impērijas, civilizācijas. Tas viss ir labi zināms. Vienīgi nav labi zināma atbilde uz jautājumu „Kāpēc elite degradējas?”.

   Izskaidrojums ir elites ģenēzes eksistenciālie apstākļi. Elites pirmā paaudze parasti uzaug sūros dzīves apstākļos. Izglītība tiek iegūta reizē ar smagu darbu eksistences nodrošināšanai. Elites otrā paaudze jau veidojas siltumnīcas apstākļos, jo izglītība tiek iegūta bez rūpēm par eksistences līdzekļiem. Tos sagādā vecāki. Siltumnīcas apstākļi veicina degradāciju – intelektuāli un morāli piezemētu attieksmi pret dzīvi.

   Elites degradācijas iemesls ir t.s. kadru negatīvā atlase. Lieta ir tā, ka elitē var iespraukties ne visai atbilstoši indivīdi. Viņu garīgais potenciāls nav adekvāts elitei. Tomēr šiem indivīdiem ir radusies iespēja iekļūt elitē un komandēt dažādas institūcijas, izvēloties sev padotos kadrus.

   Tādā gadījumā sākas negatīvā atlase. Elitei neadekvātie komandieri visos amatos izvēlas tikai par sevi bālākus kadrus. Tā nedara īstās elites pārstāvji. Viņi nevairās no sava līmeņa kadriem. Par to stāsta, piemēram, daudzu izcilu valstsvīru biogrāfijas. Izcilu valstsvīru komandā ir tikai izcilas personības. Valsti pārvalda izcilu personību plejāde.

   Elites degradāciju ievērojami paātrina šķībums vērtību hierarhijā. Piemēram, ja prestiža vērtība kļūst cilvēka idejiskā lokanība un konformista talants, bet nevis intelektuālais un morālais resurss, tad elites degradācija iegūst milzīgu paātrinājumu. Visai drīz elites apzīmējumā vairs neiederas jēdziens „elite”, kā tas ir noticis Latvijā.

Tumsonības renesanse

Tumsonību visnadzīgāk izraisa divi faktori: zināšanu trūkums un saprāta trūkums. Turklāt obligāti nav jābūt defektīvam saprātam, psihiski traucējot apgūt zināšanas. Tumsonību var izraisīt arī normāls saprāts ar kroplu morālo orientāciju.

   Abi faktori ļauj atvasināt tumsonības divus variantus: objektīvo tumsonību un morālo tumsonību. Pirmajā variantā tumsonību nosaka objektīvi pamatots zināšanu trūkums. Otrajā variantā tumsonību nosaka defektīvs saprāts vai morāli kropls saprāts.

   Objektīvā tumsonība ir tad, kad nav skolu, skolotāju, mācību grāmatu un tāpēc nav iespējams mācīties. Valda masveida analfabētisms. Tas sekmē tumsonību. Tumsonība ir objektīvi pamatota, jo neeksistē resursi tumsonības izskaušanai.

   Latviešu tauta savā etniskajā virzībā ir piedzīvojusi objektīvo tumsonību. Ar laiku tautas analfabētisms tika likvidēts. Par to parūpējās vācbaltu inteliģence. Latviešu zemnieki iemācījās lasīt latviešu valodā vācbaltu sagatavotās grāmatas. Latviešu zemnieku zināšanas paplašinājās, un tumsonība izplēnēja.

   Latvijā pašlaik nevar būt ojektīvā tumsonība. Mums ir skolas, skolotāji, mācību grāmatas. Mums ir valsts izglītības sistēma. Cita lieta, vai mūsu „brīvvalstī” visi vēlas mācīties un visi vēlas nebūt tumsoņas. Cita lieta, vai par tautas izglītošanu atbildīgā valsts vara ir spējīga un vēlas nepieļaut tumsonību. Faktiski nepieļaut tumsonības renesansi - latviešu masveida atgriešanos etniskās attīstības pirmatnējā pakāpē.

   Latvijas Republikā skolu neapmeklē tūkstošiem bērnu. Pirms kāda laika „Delfos” bija publikācija ar virsrakstu „Nevienā izglītības iestādē nav reģistrēti 14 173 (!?) obligātā (!?) izglītības vecumā esoši bērni”.

   Kāds tautietis varbūt aizbildināsies – „Tas ir ekscess!”. Jā! Tā ir taisnība! Formāli tiekamies ar ekscesu – galēju izņēmumu. Pie mums nav nekāda pamata objektīvajai tumsonībai. Jaunie cilvēki, kuri vēlas mācīties un nevēlas dzīvot tumsonībā, var izmantot izglītības sistēmas piedāvājumus. Latvijā tagad visiem bērniem ir iespējams mācīties.

   Protams, ekscess vienmēr ir ekscess. Taču ekscesam ir sava robeža. Pēc robežas pārsniegšanas ekscess vairs nav ekscess, bet nacionālās briesmas, apdraudējums, katastrofa, traģēdija. Atļauju lasītājiem pašiem izšķirt, vai pašlaik ekscess ir pārvērties nacionālajās briesmās, apdraudējumā, katastrofā jeb traģēdijā. 2017.gada novembrī kādā medijā bija lasāms: „Lai samazinātu skolu pametušo skolēnu skaitu, sešu gadu laikā tērēs gandrīz 40 miljonus eiro. Katru mācību gadu aptuveni 10% skolēnu pārtrauc mācības, nepabeidzot pamata (!?), vidusskolas vai profesionālo izglītību. Lai savlaicīgi apjaustu mācību pārtraukšanas riskus (!?) un palīdzētu skolēniem risināt problēmas (!?), Latvijā turpmāko sešu gadu laikā tiks īstenots Eiropas Sociālā fonda finansēts projekts, kā ietvaros cer (!?) mazināt (!?) skolēnu skaitu, kuri pārtrauc mācības un neiegūst izglītību (!?)”.

   Latvieši ir piedzīvojuši normu, kad pilsētā un rajonā sacēla trauksmi par viena bērna skolas neapmeklēšanu. Vecākā paaudze to labi atceras. Kāpēc „brīvvalstī” netiek celta trauksme, ja tagad nemācās vairāki desmiti tūkstošu bērnu, skolu pamet 10% un tajā skaitā kāda daļa no šiem 10% ignorē likumu – obligātās pamatizglītības prasību?

   Noteikti jāņem vērā citātā nosauktie 40 miljoni. Kā rīkotos valdošā kliķe, ja Sociālais fonds nedotu saulaino iespēju starp savējiem godīgi sadalīt 40 miljonus? Vai valdošo kliķi vispār uztrauc tumsonības nostiprināšanās latviešu jaunajā paaudzē?

   Plašāk informētas personas atsauksies uz mūsdienu globālajām tendencēm. Viņi atsauksies uz arhaizācijas tendenci. Globālo sociālo problēmu analītika kritizē masveidīgo arhaizāciju Rietumu sabiedrībā. Arhaizācija praktiski izpaužas dažādi. Tajā skaitā izglītības degradācijā, unificējot, vulgarizējot un primitivizējot mācību saturu un izglītības ieguves formātus. To Eiropā pieprasa odiozais „Boloņas process” – eiropiešu izglītības bende. Arhaizācijas visefektīvākais veids ir nemācīšanās, izraisot tumsonību. Pret arhaizāciju un tumsonību drīkst izturēties kā pret sinonīmiem.

   Pēcpadomju gados tumsonības renesanse ir morāla parādība. Nav vainojams bērnu defektīvais saprāts. Vainojams ir valdošās kliķes morāli kropli orientētais saprāts. Krimināli oligarhiskajā iekārtā tautas izglītība valdošajai kliķei neinteresē. Valdošajai kliķei tautas tumsonība ir ļoti izdevīga. Tumsoņas visās vēlēšanās netraucē iegūt politisko varu un pēc vēlēšanām netraucē politisko varu izmantot zagšanai. Piemēram, zagšanas progress teicami atspoguļojas valsts iestādēs dalītajās prēmijās un piemaksās par darba uzvarām 2017.gadā.

   Šodienas Latvijā tumsonību veicina ne tikai masveidīgā nemācīšanās un valdošās kliķes nacionāli noziedzīgā izglītības politika. Tumsonībai ir vēl viens iemesls. Un atkal nav runa par defektīvu saprātu. Ar saprātu viss ir kārtībā. Vainīgs ir izlaidīgs slinkums, pašpārliecināti atsakoties iepazīties ar citu tautu garīgās kultūras sasniegumiem un tos izmantot savā darbībā. Tas attiecas uz varas inteliģenci. Tā regulāri plātās ar savu tumsonību, kuras cēlonis ir izlaidīgs slinkums.

   Pēc nesen sastaptajiem debilajiem apzīmējumiem „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” jājautā: „Kas ir nepatīkamāk – objektīvā tumsonība jeb morālā tumsonība?”; „Ar ko sastapties ir visnepatīkamāk: ar skolu neeksistēšanu senos laikos jeb ar šodienas izlaidīgo slinkumu?”.

   Tik tikko citētie debilie apzīmējumi katrā ziņā ir morālās tumsonības paraugi. Nebūs brīnums, ja dzirdēsim kaut ko vēl jestrāku, – piemēram, „zinātniskā zinātne”. Debilos apzīmējumus nerada psihiski nevesels saprāts, bet rada izlaidīgā slinkumā pārņemts saprāts. Tāds saprāts neuzskata par vajadzību noskaidrot, vai mēdz būt arī neteorētiskā zinātne, kas ir kultūra un vai vispār drīkst teikt „kultūras žurnāliste”.

   Varas inteliģences tumsonība interesanti atgādina senāku gadījumu latviešu vēsturē. Runa ir par gadījumu XVIII gadsimtā, un runa ir par latviešu apgaismošanas klasiķi Veco Stenderu.

   Vecā Stendera mūžā XVIII gadsimtā latvieši vairs nedzīvoja totālā objektīvā tumsonībā. No XVII gadsimta beigām Latvijā iekārtoja draudzes skolas. Rīgā tas notika jau XVI gadsimta beigās. Tāpēc XVIII gadsimta nogalē apmēram puse no Vidzemes latviešu zemniekiem un viena trešā daļa no Kurzemes latviešu zemniekiem prata lasīt.

   Vecā Stendera slavenā grāmata „Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” ir domāta objektīvās tumsonības pārvarēšanai. Grāmatai bija trīs metieni – 1774., 1776. un 1796.gadā. Tātad latviešu aprindās tā bija pieprasīta grāmata.

   Tomēr situācija ir dīvaina. Vecā Stendera popularizētā „augstā gudrība” ir piebāzta ar muļķībām par ģeoloģiju, ģeogrāfiju, fiziku, astronomiju. Vecais Stenders latviešu lasītājiem izklāstīja tā laika zinātniskajam līmenim pilnīgi neadekvātu informāciju. Turklāt viņš to darīja didaktiski bērnišķīgā stilā, it kā uzrunātu kokos sēdošus naivus plānprātiņus.

   Vecā Stendera rīcība nav saprotama. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu prāta briedumam izprast pasaules gudrības? Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja intelektuāli atviegloti.

   Bet varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka bija lietas kursā par latviešu neprasmi lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja gūt pilnvērtīgu informāciju pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Vecais Stenders varbūt ņēma vērā latviešu nespēju pārbaudīt viņa grāmatā izklāstītās gudrības un tāpēc droši stāstīja pasakas bērnišķīgi didaktiskā stilā?

   Vecā Stendera rīcības iemeslu nenoskaidrosim. Ne visai interesanti būtu to noskaidrot. Interesantākais ir vēstures atkārtošanās. Mūsu lepnā varas inteliģence arī paļaujas uz to, ka viņu muļķības neviens nepārbaudīs. Varas inteliģence pati ir bijusi izlaidīgi slinka un šo īpašību piedēvē arī pārējiem cilvēkiem.

   Respektīvi, Latvijā tagad morālā tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu speciālistiem, taču tas netiek darīts. Tagad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā. Varas inteliģencei ir pieejama informācija no visas pasaules, bet varas inteligence to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām. Morālās tumsonības pamatā ir provinciāli pašapmierināts un mietpilsoniski augstprātīgs komplekss.

   Piemēram, tagad katrs latvietis var uzzināt kultūras definīciju. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav uzskatīts par vajadzīgu atvērt vārdnīcu vai atvērt interneta portālu. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu zinātnē kulturoloģijā.

   Atbildot uz iepriekš formulēto jautājumu, morālā tumsonība ir ievērojami nepatīkamāka nekā objektīvā tumsonība. Objektīvā tumsonība nav cilvēku individuālā vaina. Objektīvā tumsonība ir valstiskās, ekonomiskās, sociālās, politiskās, garīgās kultūras attīstības determinēts stāvoklis. Turpretī morālās tumsonības centrā ir individuālā vaina, un tas ir visnepatīkamākais.  

   Vēl nākas piebilst par vienu drūmu likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu varas inteliģence kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā latviešu inteliģence nebija tumsoniska. Tolaik neviens nerakstīja tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

   Diemžēl tie nav vienīgie piemēri morālajai tumsonībai. Š.g. 4. februārī „Delfos” bija lasāms: „Gaidāmajās Saeimas vēlēšanās saskatāmi paaugstināti Krievijas specdienestu izlūkošanas riski, uzskata Satversmes aizsardzības biroja (SAB) priekšnieks Jānis Maizītis”.

   Maizīša apgalvojumā sanāk, ka Krievijas specdienestu kadriem nāksies riskēt Latvijā. Tas ir loģiski. Teiksim, pastāv risks, ka SAB priekšnieks Maizītis viņus noķers un viens pats izķidās savā „ofšoras” dzīvoklī, neizsaucot papildspēkus no Mi6, ISI, DGSE, BND, MOSSAD, RAW, CSIS, CIA, BVT, ASIS un, protams, no DP.

   Saprotams, ne to gribēja pavēstīt svešzemju izlūku nadzīgais ķērājs Maizītis. Viņš gribēja viszinoši pavēstīt par gaidāmo Krievijas specdienestu iejaukšanos Saeimas vēlēšanās. Viņš nesaprot, ka priekš LR tie nav „riski”. Riskē krievu speciālo dienestu darbinieki, bet nevis mūsmājas ļaudis. Priekš LR tā būtu citas valsts iejaukšanās iekšpolitikā. Nenoskaidrojot vārda „riski” nozīmi, Maizītis pateica kaut ko pilnīgi citu nekā viņam vajadzēja pateikt. Acīmredzot viņš nebaidās no riska tikt iesvētīts obskuranta statusā.

   Ar „riskiem” tumsoniski māžojas ne tikai Maizītis. To dara daudzi no varas inteliģences. Medijos katru dienu kāds tumsoniski vāvuļo par „riskiem”. Grūti ir aptvert, kāpēc latviešu varas inteliģencē masveidā uzziedēja tik aptumšota (obskurantiska) attieksme pret vārdu „risks”. Latvieši vēl nesen lieliski zināja, ka risks ir darbība, pieļaujot negatīvu rezultātu. Darbību veic vai darbību nākotnē plāno veikt, pieļaujot sliktu, nevēlamu, nepatīkamu u.tml. iznākumu. Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad ir jāsaka „Es tomēr riskēšu”.